V nodaļa. CĪŅA PAR KUNDZĪBU
LIVONIJĀ. LIVONIJAS LANDTĀGI
Nesaskaņas dažādu vācu
politisko spēku bīskapiju, ordeņa un pilsētu starpā sākās jau
krusta karu laikā 13. gs. Galvenie pretrunu
cēloņi bija meklējami jaunkristīto zemju un svarīgāko tirdzniecisko ceļu
sadalē. Par īpašu "strīdus ābolu" ordeņa un arhibīskapa attiecībās
kļuva Rīgas pilsēta kā nozīmīgākais tirdznieciskais centrs Austrumbaltijā.
Turpretī rīdzinieki līdzās ekonomiskajai patstāvībai tiecās iegūt arī politisko suverenitāti, atbrīvojoties no bīskapa (arhibīskapa)
vai vēlāk ordeņa virskundzības. Savukārt Livonijas ordeni neapmierināja
zobenbrāļu atstātais mantojums lēņtiesiskā
un baznīcas atkarība no Rīgas
arhibīskapa. Jāņem vērā, ka Vācu ordeņa brāļi Prūsijā bija pilnīgi
zemes kungi un pakļāvās tikai pāvestam, turklāt viņa
ietekme nemitīgi saruka. Vācu ordenim laicīgās dzīves jautājumos
pakļāvās arī Prūsijas četri bīskapi, neraugoties uz to, ka viņu garīgais
kungs bija Rīgas arhibīskaps. Livonijas ordeņa brāļi, Prūsijas ordeņbrāļu
iedvesmoti, uzsāka cīņu par visas Livonijas zemes pakļaušanu savai varai.
Cīņa par hegemoniju Livonijā
nebija tikai iekšēja, izolēta parādība. To iespaidoja tuvāku un tālāku
kaimiņvalstu savstarpējās attiecības un pret Livoniju vērstā politika.
Livonijas iekšpolitiku ietekmēja Vācu ordenis, Lietuva, Polija, Dānija,
Novgorodas un Pleskavas republika, bet kopš 15. gs. Maskavas lielkņaziste
un arī Zviedrija. Zināma loma Livonijas valstiņu attiecībās bija Hanzas
pilsētām un Eiropas lielvarām katoļu pāvestiem un Sv. Romas vācu ķeizariem.
Livonijas valdnieki tāpēc savos konfliktos bieži meklēja ārēju politisku
un militāru atbalstu, tādējādi Livonijas ķildās iesaistot ne tikai kaimiņvalstis,
bet pat pāvestus un ķeizarus. Par regulāru parādību kļuva ordeņa un bīskapu
savstarpējā sūdzēšanās pāvesta kūrijā un pāvestu uzpirkšana.
Par galvenajiem sāncenšiem
Livonijā kļuva ordenis un arhibīskaps. Pārējās Livonijas valstiņas atkarībā
no politiskās situācijas nostājās vai nu ordeņa, vai arhibīskapa pusē.
Kamēr vēl ritēja cīņa ar vietējām
pagāniskajām tautībām un katoļu pozīcijas Austrumbaltijā vēl nebija
pietiekami drošas, Livonijas valdnieki savas pretrunas risināja galvenokārt
ar diplomātiskām metodēm, tomēr atsevišķi konflikti sasniedza bīstamu
robežu. Piemēram, 1269. g. ordeņbrāļi uzdrošinājās arestēt arhibīskapu
Albertu II Suerberu. Šajā laikā saasinājās arī ordeņa attiecības ar Rīgas
pilsētu, jo ordenis sāka nopietni apdraudēt Rīgas tirdznieciskās intereses,
īpaši rīdzinieku sakarus ar Lietuvas tirgu.
Neliels konflikts 1297. g. pavasarī
starp Rīgu un ordeni pārauga karā. Rīgas
pusē nostājās arhibīskaps, Tērbatas un Sāremā-Vīkas bīskapi. Nākošajā
gadā pēc kara sākuma rīdzinieki noslēdza savienību ar Lietuvas valdnieku
Viteni jeb Vīti, kā rezultātā Rīgā tika nometināts lietuviešu garnizons.
Sākumā pret ordeni vērstā koalīcija guva vairākus panākumus. Pilsētnieki
sagrāva ordeņa pili Rīgā, sodīja ar nāvi tās komturu un 60 ordeņbrāļus.
Vēlāk rīdzinieku un lietuviešu apvienotie spēki sagrāva ordeņa armiju pie
Bukultu dzirnavām, kur krita mestrs Bruno, Vilandes komturs un 20 brāļi - bruņinieki.
Tomēr plašākus panākumus Rīgas,
bīskapu un lietuviešu koalīcijai gūt neizdevās, jo Livonijas ordeņa brāļiem
atbalstu sniedza Vācu ordenis, gan sūtot papildspēkus, gan saistot lietuviešu
pulkus pie Prūsijas-Lietuvas robežas. 1304. g. ordenim izdevās savā pusē pārvilināt
Sāremā-Vīkas un Tērbatas bīskapus. Nākošajā gadā ordenis no cisterciešu
mūkiem nopirka Daugavgrīvas (Dunamunde) klosteri, kā arī ieguva Ikšķiles (Ukskill),
Lielvārdes (Lenewarden) un Kokneses pilis, tādējādi bloķējot Rīgas
tirdzniecības galveno artēriju Daugavu. Pāvesta, Hanzas un Lundas arhibīskapa
mēģinājumi šķirt karojošās puses nevainagojās panākumiem.
Kara veiksme pakāpeniski nosvērās
ordeņa labā. Brāļi sekmīgi izmantoja arī savus ievērojamos naudas līdzekļus
pāvesta kūrijas uzpirkšanai un panāca, ka Daugavgrīvu, ko rīdzinieki 1316.
g. bija atkarojuši, pāvests 1324. g. pasludināja par ordeņa "mūžīgu
īpašumu". Livonijas ordeņa pusē nostājās arī Rīgas arhibīskapijas
domkungi un vasaļi. 1329. g. ordeņa armija enerģiskā mestra Eberharda
fon Monheima vadībā uzsāka Rīgas aplenkšanu. Savukārt Vācu ordenis Prūsijā,
Čehijas karaļa atbalstīts, deva triecienu Lietuvai, neļaujot tās valdniekam
Ģediminam sniegt rīdziniekiem palīdzību. 1330. g. 30. martā Rīga bija
spiesta kapitulēt un parakstīt līgumu
ar ordeni. Tajā tika noteikts, ka ordenis kļūst par Rīgas
senjoru, kas tika apstiprināts ar rīdzinieku zvērestu par pakļaušanos
ordenim. Pilsētniekiem bija jādod vieta jaunas ordeņa pils celtniecībai (tag.
Rīgas pils vieta), jāļauj vienam ordeņa brālim ietilpt Rīgas rātē, turpmāk
jāpiedalās ordeņa rīkotajos karos, Rīgas zvejniekiem bija jādod ordenim
desmitā tiesa, bet pilsētai puse no Rīgas tiesas ienākumiem, ordenis
ieguva arī vairākas pļavas un ganības patrimonālajā apgabalā. Nedaudz vēlāk
Rīgas ģerbonī parādījās krusts, kas simbolizēja ordeņa virsvaru pār
pilsētu.
Rīgas arhibīskapi pēc ordeņa
uzvaras neatteicās no garīgās virskundzības pār ordeņbrāļiem, tomēr paši
lielākoties uzturējās pāvesta galmā Dienvidfrancijas pilsētā Aviņonā. Cīņa
abu pušu starpā nenorima un ar mainīgiem panākumiem turpinājās visu 14.
gs. Arhibīskapiem izdevās arvien biežāk iegūt pāvestu simpātijas un uzkūdīt
pāvestus ordenim. Rezultātā Livonijas ordenim nācās daļēji atteikties no
pilnīgas uzvaras lauriem. Pāvests 1332. g. pieprasīja ordenim, lai tiktu
atdoti arhibīskapijas domkapitulam atņemtie īpašumi pilis un lauki. Trīs
gadus vēlāk ordenis šo prasību bija spiests izpildīt. 1353. g. pāvests pat
mēģināja pārņemt Rīgu savā pārvaldē, bet, kad ordenis tam nepiekrita,
ordeņbrāļus izslēdza no baznīcas un izsludināja interdiktu pār ordeņa īpašumiem.
1360. g. pāvests atzina arhibīskapa laicīgo un garīgo virsvaru pār Rīgu,
bet ordenim saglabāja visus ienākumu avotus Rīgā un tās patrimonālajā
apgabalā. Savukārt rīdzinieki, redzot, ka diplomātiskajās cīņās arhibīskaps
gūst virsroku un ar pāvesta un ķeizara atbalstu nostiprina savu varu, bija ar
mieru atzīt ordeņa uzvaru pār pilsētu.
Diplomātiskās sadursmes reizēm
pārauga arī militāros konfliktos. Piemēram, 1373. g. sākās t. s. Apģērbu kari. Arhibīskaps Zigfrīds bija nolēmis saviem garīdzniekiem
pēc Augustīniešu ordeņa parauga ieviest melnus apmetņus, lai viņi atšķirtos
no ordeņa brāļiem. Līdz tam gan vieni, gan otri nēsāja baltas drēbes, un
vienīgā atšķirības zīme bija ordeņa melnais krusts. Ordeņbrāļi arhibīskapa
rīcību uzskatīja par apvainojošu un uzsāka kara darbību, kas beidzās ar
ordeņa uzvaru. Arhibīskaps un Rīga pretspēku ordeņa agresivitātei joprojām
turpināja meklēt Lietuvā, tāpēc ordeņbrāļi visiem spēkiem centās traucēt
viņu sakarus ar lietuviešu zemēm. Vienlaikus Livonijas iekšpolitikā arvien
lielāku nozīmi ieguva Hanzas Livonijas
trešdaļa Rīgas, Tērbatas un Tallinas pilsētu savienība. Minēto
pilsētu pārstāvji sāka pulcēties savās sanāksmēs (Städtetage), lai
koordinētu politisko un ekonomisko darbību.
14.
gs. beigās Livonijas ordenis
tomēr guva nozīmīgu diplomātisku uzvaru. 1393. g. ordeņbrāļu uzpirktais pāvests
Bonifācijs IX no Rīgas arhibīskapa amata atcēla Johanu fon Zinteru, bet viņa
vietā iecēla Vācu ordeņa virsmestra Konrāda fon Vallenrodes brālēnu
Johanu fon Vallenrodi. Viņš, būdams arhibīskaps, iestājās ordenī. 1397. g.
pāvests izdeva t. s. inkorporācijas
bullu, kurā tika noteikts, ka
turpmāk par arhibīskapiem drīkst kļūt tikai ordeņa brāļi. Līdz ar to Rīgas
arhibīskapijas politiskā patstāvība uz laiku bija likvidēta. Ordenis tuvojās
savam mērķim vienotas Livonijas (ordeņa) valsts izveidei.
Tomēr ordeņa uzvara nebija
ilgstoša, jo ordeņbrāļu ceļā stāvēja Livonijas pilsētas Tērbatas bīskaps,
kurš nevēlējās atzīt jauno arhibīskapiju, kā arī Ziemeļigaunijas ordeņa
vasaļi, kas pēc "Jungingena žēlastības" (sk. VII nod.) bija ievērojami
nostiprinājuši savu politisko ietekmi. Atklāti naidīgi pret ordeņa varas
pieaugumu izturējās Kalmāras ūnija (sk. VI nod.). Pēc Lietuvas kristīšanas
1386. g. samazinājās arī Eiropas katoļu valstu finansiālais un militārais
atbalsts ordenim. Livonijas ordeņbrāļu stāvokli jūtami ietekmēja Lietuvas
un Polijas armiju uzvara pār Vācu ordeni Prūsijā 1410. g.
Rīgas arhibīskaps, teoloģijas
profesors Johans VI Ambundi atsāka cīņu
pret ordeni. Viņa pusē nostājās domkapituls, Rīgas pilsēta, Tērbatas un Sāremā-Vīkas
bīskapi. Ap 1420. g. Johans VI Ambundi sasauca pirmo mums zināmo Livonijas landtāgu
Livonijas kārtu un valdnieku sapulci. Ar tās palīdzību arhibīskaps gribēja ierobežot
ordeni un konsolidēt Livonijas valstiņas un kārtas kopīgai ārpolitikai, iekšpolitikai
un ekonomikai. Kā iepriekš norādīts, līdz šim valstiņām un kārtām bija
savas atsevišķas sapulces: ordenim kapituls, pilsētām pilsētu
sapulces, vasaļiem mantāgi.
Livonijas landtāgā bija četras
kūrijas jeb frakcijas. Pirmā bija prelātu
kūrija, kurā ietilpa Livonijas bīskapi un domkungi (parasti prāvesti un
dekāni), otrā ordenis, ko pārstāvēja
Livonijas mestrs un ordeņa augstākās amatpersonas, trešo kūriju veidoja
Livonijas bruņniecība jeb vasaļi,
gan no bīskapijām, gan ordeņa zemēm, bet ceturtajā kūrijā ietilpa Rīgas,
Tērbatas un Tallinas pilsētnieku pārstāvji
(birģermeistars un 2 3 rātskungi), kas reprezentēja visas Livonijas pilsētas.
Livonijas landtāgos, atšķirībā no Šveices un Zviedrijas, bet līdzīgi kā
Anglijas un Francijas kārtu pārstāvniecības orgānos, netika pārstāvēta
zemniecība.
Lai gan sākotnēji tika nolemts,
ka landtāgiem jāpulcējas regulāri reizi gadā, dzīvē šis lēmums netika
ievērots. Landtāga sasaukuma iniciatori
visbiežāk bija Rīgas arhibīskapi, retāk ordeņa mestri. Landtāgi
galvenokārt pulcējās Valkā (Valk) vai Valmierā, jo tās atradās Livonijas
centrā, un tāpēc pārstāvjiem no dažādiem Livonijas apgabaliem bija jāmēro
aptuveni vienāds ceļa garums. Reizēm landtāgi pulcējās arī Rīgā, Tērbatā,
Cēsīs un Vilandē. Sēdes parasti ilga 1 3 stundas, bet dažkārt pat līdz
nedēļai. Katra kūrija sākumā apspriedās atsevišķi, bet pēc tam vietējā
baznīcā notika kopsēde, kurā prezidēja arhibīskaps. Lai pieņemtu lēmumu,
bija nepieciešama visu četru kūriju piekrišana. Ja tā tika panākta, katra
kūrija landtāga lēmumu jeb recesu apstiprināja
ar saviem zīmogiem. No šī brīža tas ieguva likuma spēku.
Landtāga
kompetencē ietilpa plašs jautājumu loks kopīga Livonijas ārpolitika
un militārā darbība, iekšpolitisko attiecību veidošana, tirdzniecisko līgumu
slēgšana, nodokļu un naudas politika, izbēgušo zemnieku atdošana u. c.
Landtāgi skaitījās arī Livonijas augstākais likumdevējs un tiesa starp
valstīm un kārtām. Līdz ar landtāgu darbības sākumu mazinājās Romas pāvestu
ietekme, jo Livonijas valdnieki svarīgākos jautājumus tagad varēja izlemt uz
vietas.
Tomēr kopumā Livonijas landtāgu
darbības efektivitāte un vara bija stipri ierobežota. Grūti bija panākt
landtāgā visu četru kūriju saskaņu lēmumu pieņemšanā, landtāgam nebija
arī sava izpildvaras aparāta, kas spētu tā lēmumus īstenot visā Livonijas
teritorijā. Bieži vien valstis un kārtas pieņemtos landtāgu lēmumus ignorēja.
Neraugoties uz Livonijas landtāgu
izveidošanos, cīņa Livonijas valstu starpā nerimās visu 15. gs. un turpinājās
16. gs. pirmajā pusē līdz pat Livonijas sabrukumam. Ar jaunu sparu cīņu par
neatkarību atsāka rīdzinieki, tagad bieži palīdzību meklējot pie 1440. g.
dibinātās Prūsijas pilsētu savienības. Rīgas rāte sekmīgi izmantoja abu
spēcīgo Livonijas varu ordeņa un arhibīskapa pretrunas savā labā. Tāpat
Rīga izmantoja ordeņa varas novājināšanos, ko bija izsaukusi ordeņbrāļu
sadalīšanās divās naidīgās partijās reiniešos
un vestfāliešos. Pirmie iestājās
par vienota un centralizēta Vācu ordeņa saglabāšanu, bet otrie bija
Livonijas ordeņa kā patstāvīgas organizācijas un valsts piekritēji. Ordeņbrāļu
iekšējās ķildās rīdzinieki atbalstīja reiniešus, bet virsroku guva vestfālieši.
Rīgas centieni tomēr sāka uztraukt abas spēcīgākās Livonijas varas
ordeni un arhibīskapu. 1452. g. Rīgas arhibīskaps kādreizējais Vācu
ordeņa loceklis un virsmestra kapelāns Silvestrs
Stodevešers un Livonijas ordeņa mestrs Mengdens, baidoties, ka Rīga varētu
pievienoties Prūsijas savienībai, noslēdza Salaspils
līgumu. Tajā tika noteikta Rīgas divkārša atkarība no ordeņa un arhibīskapa.
Tomēr abi Rīgas senjori nebija
apmierināti ar līguma noteikumiem un katrs atsevišķi tiecās pēc vienvaldības
pār pilsētu. Arhibīskaps Stodevešers palīdzību cīņā pret ordeni meklēja
Zviedrijā. Izcēlās karš, kura rezultātā ordeņbrāļi arhibīskapu saņēma
gūstā, bet viņa sabiedrotos zviedrus 1479. g. pie Salacas sakāva. Ordeņa
mestrs Bernts Borhs panāca, ka vācu ķeizars Fridrihs III 1481. g. Rīgas
arhibīskapiju izlēņoja ordenim. Tajā pašā gadā arhibīskaps un domkungi
atkal iestājās Vācu ordenī un sāka valkāt ordeņbrāļu apmetņus, taču
karu pret ordeni uzsāka Rīga un 1484. g. pie Ādažiem pieveica ordeņa
armiju. Rīdzinieki nopostīja arī Rīgas ordeņa pili. Tikai jaunajam arhibīskapam
Mihaelam Hildebrantam 1486. g. izdevās panākt miera noslēgšanu. 1492. g.
arhibīskaps un ordenis atjaunoja Salaspils līguma darbību.
15. un 16. gs. mijā Livonijas
valdnieki bija spiesti konsolidēties, jo Livonijas zemes arvien bīstamāk sāka
apdraudēt Maskavas lielkņazi. Arhibīskapa pulki piedalījās Livonijas ordeņa
mestra Valtera fon Pletenberga rīkotajos karos pret krieviem (sk. VI nod.).
16. gs. reformācijas rezultātā
Livonijas garīgi laicīgo valdnieku ietekme strauji mazinājās. Īpaši sāpīgi
luterānisma mācības izplatība skāra bīskapu valstis, kurās šajā laikā
bija izveidojusies spēcīga muižniecība (sk. VII un XII nod.). Bīskapiju
straujāku novājināšanos izmantoja ordenis un 1526. g. atjaunoja varu pār
arhibīskapiju. Arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms 16. gs. 50. gados gan centās
atbrīvoties no ordeņa virskundzības, bet tas noveda pie t. s. koadjutoru
1 kara. Vilhelms par savu
koadjutoru 1554. g. bija aicinājis Raceburgas bīskapu, Meklenburgas hercoga brāli
un Polijas karaļa radinieku Kristoforu. Līdz ar to arhibīskapija politiski
tuvinājās Polijai un Lietuvai. Šāds notikumu pavērsiens uztrauca ordeni un
pārējos Livonijas bīskapus, jo Livonijas baznīcas valstiņām sāka draudēt
Vācu ordeņa liktenis Prūsijā nonākšana Lietuvas-Polijas virskundzībā
un zemju sekularizācija. Tāpēc Livonijas ordeņa mestra koadjutors
Firstenbergs nikns poļu un lietuviešu ienaidnieks 1556. g. noslēdza ar
Sāremā-Vīkas, Tērbatas un Kurzemes bīskapiem pret Rīgas arhibīskapu un viņa
koadjutoru vērstu savienību. Daugavpils (Dunaburg) komturs Gothards Ketlers
tika sūtīts uz Vāciju vervēt landsknehtus gaidāmajam karam. Kara darbība sākās
1557. g., un ordenis tajā guva pārliecinošu uzvaru, saņemot gūstā Vilhelmu
un Kristoforu. Taču arhibīskapa pusē Livonijas notikumos iesaistījās
Polijas karalis Sigismunds jeb Žigimonts II Augusts. Karali atbalstīja arī
ordeņa zemju laicīgā bruņniecība. Tajā pašā gadā Livonijas ordenis bija
spiests Lietuvas pilsētā Pasvālē parakstīt
līgumu ar Lietuvu un Poliju. Līgums
paredzēja Vilhelma un Kristofora atjaunošanu amatos. Pasvāles līgums kļuva
par vienu no iemesliem krievu agresijai Livonijā (sk. VI nod.), kuras rezultātā
gāja bojā gan ordeņa valsts, gan bīskapijas.
Nemitīgās ķildas Livonijas valdnieku starpā, kas ilga visu Livonijas laikmetu, nedeva jūtamus un paliekošus panākumus nevienai konfliktā iesaistītajai pusei. Diplomātiskie strīdi un kari Livoniju iekšēji novājināja, un 16. gs. vidū tā vairs nebija spējīga pretoties lielo un centralizēto valstu agresīvajai politikai. Vietējo valdnieku militārie konflikti skāra arī Latvijas un Igaunijas zemniekus, kuri bija iesaistīti vienas vai otras karojošās valsts bruņotajos spēkos. Savukārt tie zemnieki, kas netika mobilizēti, cieta no kaimiņu pulku sirojumiem, jo karojošās puses parasti centās iznīcināt pretinieka saimniecību.