V nodaļa. CĪŅA PAR KUNDZĪBU LIVONIJĀ. LIVONIJAS LANDTĀGI 

Nesaskaņas dažādu vācu politisko spēku ­ bīskapiju, ordeņa un pilsētu ­ starpā sākās jau krusta karu laikā 13. gs. Galvenie pretrunu cēloņi bija meklējami jaunkristīto zemju un svarīgāko tirdzniecisko ceļu sadalē. Par īpašu "strīdus ābolu" ordeņa un arhibīskapa attiecībās kļuva Rīgas pilsēta kā nozīmīgākais tirdznieciskais centrs Austrumbaltijā. Turpretī rīdzinieki līdzās ekonomiskajai patstāvībai tiecās iegūt arī politisko suverenitāti, atbrīvojoties no bīskapa (arhibīskapa) vai vēlāk ordeņa virskundzības. Savukārt Livonijas ordeni neapmierināja zobenbrāļu atstātais mantojums ­ lēņtiesiskā un baznīcas atkarība no Rīgas arhibīskapa. Jāņem vērā, ka Vācu ordeņa brāļi Prūsijā bija pilnīgi zemes kungi un pakļāvās tikai pāvestam, turklāt viņa  ietekme nemitīgi saruka. Vācu ordenim laicīgās dzīves jautājumos pakļāvās arī Prūsijas četri bīskapi, neraugoties uz to, ka viņu garīgais kungs bija Rīgas arhibīskaps. Livonijas ordeņa brāļi, Prūsijas ordeņbrāļu iedvesmoti, uzsāka cīņu par visas Livonijas zemes pakļaušanu savai varai.

Cīņa par hegemoniju Livonijā nebija tikai iekšēja, izolēta parādība. To iespaidoja tuvāku un tālāku kaimiņvalstu savstarpējās attiecības un pret Livoniju vērstā politika. Livonijas iekšpolitiku ietekmēja Vācu ordenis, Lietuva, Polija, Dānija, Novgorodas un Pleskavas republika, bet kopš 15. gs. ­ Maskavas lielkņaziste un arī Zviedrija. Zināma loma Livonijas valstiņu attiecībās bija Hanzas pilsētām un Eiropas lielvarām ­ katoļu pāvestiem un Sv. Romas vācu ķeizariem. Livonijas valdnieki tāpēc savos konfliktos bieži meklēja ārēju politisku un militāru atbalstu, tādējādi Livonijas ķildās iesaistot ne tikai kaimiņvalstis, bet pat pāvestus un ķeizarus. Par regulāru parādību kļuva ordeņa un bīskapu savstarpējā sūdzēšanās pāvesta kūrijā un pāvestu uzpirkšana.

Par galvenajiem sāncenšiem Livonijā kļuva ordenis un arhibīskaps. Pārējās Livonijas valstiņas atkarībā no politiskās situācijas nostājās vai nu ordeņa, vai arhibīskapa pusē.

Kamēr vēl ritēja cīņa ar vietējām pagāniskajām tautībām un katoļu pozīcijas Austrumbaltijā vēl nebija pietiekami drošas, Livonijas valdnieki savas pretrunas risināja galvenokārt ar diplomātiskām metodēm, tomēr atsevišķi konflikti sasniedza bīstamu robežu. Piemēram, 1269. g. ordeņbrāļi uzdrošinājās arestēt arhibīskapu Albertu II Suerberu. Šajā laikā saasinājās arī ordeņa attiecības ar Rīgas pilsētu, jo ordenis sāka nopietni apdraudēt Rīgas tirdznieciskās intereses, īpaši rīdzinieku sakarus ar Lietuvas tirgu.

Neliels konflikts 1297. g. pavasarī starp Rīgu un ordeni pārauga karā. Rīgas pusē nostājās arhibīskaps, Tērbatas un Sāremā-Vīkas bīskapi. Nākošajā gadā pēc kara sākuma rīdzinieki noslēdza savienību ar Lietuvas valdnieku Viteni jeb Vīti, kā rezultātā Rīgā tika nometināts lietuviešu garnizons. Sākumā pret ordeni vērstā koalīcija guva vairākus panākumus. Pilsētnieki sagrāva ordeņa pili Rīgā, sodīja ar nāvi tās komturu un 60 ordeņbrāļus. Vēlāk rīdzinieku un lietuviešu apvienotie spēki sagrāva ordeņa armiju pie Bukultu dzirnavām, kur krita mestrs Bruno, Vilandes komturs un 20 brāļi - bruņinieki.

Tomēr plašākus panākumus Rīgas, bīskapu un lietuviešu koalīcijai gūt neizdevās, jo Livonijas ordeņa brāļiem atbalstu sniedza Vācu ordenis, gan sūtot papildspēkus, gan saistot lietuviešu pulkus pie Prūsijas-Lietuvas robežas. 1304. g. ordenim izdevās savā pusē pārvilināt Sāremā-Vīkas un Tērbatas bīskapus. Nākošajā gadā ordenis no cisterciešu mūkiem nopirka Daugavgrīvas (Dunamunde) klosteri, kā arī ieguva Ikšķiles (Ukskill), Lielvārdes (Lenewarden) un Kokneses pilis, tādējādi bloķējot Rīgas tirdzniecības galveno artēriju ­ Daugavu. Pāvesta, Hanzas un Lundas arhibīskapa mēģinājumi šķirt karojošās puses nevainagojās panākumiem.

Kara veiksme pakāpeniski nosvērās ordeņa labā. Brāļi sekmīgi izmantoja arī savus ievērojamos naudas līdzekļus pāvesta kūrijas uzpirkšanai un panāca, ka Daugavgrīvu, ko rīdzinieki 1316. g. bija atkarojuši, pāvests 1324. g. pasludināja par ordeņa "mūžīgu īpašumu". Livonijas ordeņa pusē nostājās arī Rīgas arhibīskapijas domkungi un vasaļi. 1329. g. ordeņa armija enerģiskā mestra Eberharda fon Monheima vadībā uzsāka Rīgas aplenkšanu. Savukārt Vācu ordenis Prūsijā, Čehijas karaļa atbalstīts, deva triecienu Lietuvai, neļaujot tās valdniekam Ģediminam sniegt rīdziniekiem palīdzību. 1330. g. 30. martā Rīga bija spiesta kapitulēt un parakstīt līgumu ar ordeni. Tajā tika noteikts, ka ordenis kļūst par Rīgas senjoru, kas tika apstiprināts ar rīdzinieku zvērestu par pakļaušanos ordenim. Pilsētniekiem bija jādod vieta jaunas ordeņa pils celtniecībai (tag. Rīgas pils vieta), jāļauj vienam ordeņa brālim ietilpt Rīgas rātē, turpmāk jāpiedalās ordeņa rīkotajos karos, Rīgas zvejniekiem bija jādod ordenim desmitā tiesa, bet pilsētai ­ puse no Rīgas tiesas ienākumiem, ordenis ieguva arī vairākas pļavas un ganības patrimonālajā apgabalā. Nedaudz vēlāk Rīgas ģerbonī parādījās krusts, kas simbolizēja ordeņa virsvaru pār pilsētu.

Rīgas arhibīskapi pēc ordeņa uzvaras neatteicās no garīgās virskundzības pār ordeņbrāļiem, tomēr paši lielākoties uzturējās pāvesta galmā Dienvidfrancijas pilsētā Aviņonā. Cīņa abu pušu starpā nenorima un ar mainīgiem panākumiem turpinājās visu 14. gs. Arhibīskapiem izdevās arvien biežāk iegūt pāvestu simpātijas un uzkūdīt pāvestus ordenim. Rezultātā Livonijas ordenim nācās daļēji atteikties no pilnīgas uzvaras lauriem. Pāvests 1332. g. pieprasīja ordenim, lai tiktu atdoti arhibīskapijas domkapitulam atņemtie īpašumi ­ pilis un lauki. Trīs gadus vēlāk ordenis šo prasību bija spiests izpildīt. 1353. g. pāvests pat mēģināja pārņemt Rīgu savā pārvaldē, bet, kad ordenis tam nepiekrita, ordeņbrāļus izslēdza no baznīcas un izsludināja interdiktu pār ordeņa īpašumiem. 1360. g. pāvests atzina arhibīskapa laicīgo un garīgo virsvaru pār Rīgu, bet ordenim saglabāja visus ienākumu avotus Rīgā un tās patrimonālajā apgabalā. Savukārt rīdzinieki, redzot, ka diplomātiskajās cīņās arhibīskaps gūst virsroku un ar pāvesta un ķeizara atbalstu nostiprina savu varu, bija ar mieru atzīt ordeņa uzvaru pār pilsētu.

Diplomātiskās sadursmes reizēm pārauga arī militāros konfliktos. Piemēram, 1373. g. sākās t. s. “Apģērbu kari”. Arhibīskaps Zigfrīds bija nolēmis saviem garīdzniekiem pēc Augustīniešu ordeņa parauga ieviest melnus apmetņus, lai viņi atšķirtos no ordeņa brāļiem. Līdz tam gan vieni, gan otri nēsāja baltas drēbes, un vienīgā atšķirības zīme bija ordeņa melnais krusts. Ordeņbrāļi arhibīskapa rīcību uzskatīja par apvainojošu un uzsāka kara darbību, kas beidzās ar ordeņa uzvaru. Arhibīskaps un Rīga pretspēku ordeņa agresivitātei joprojām turpināja meklēt Lietuvā, tāpēc ordeņbrāļi visiem spēkiem centās traucēt viņu sakarus ar lietuviešu zemēm. Vienlaikus Livonijas iekšpolitikā arvien lielāku nozīmi ieguva Hanzas Livonijas trešdaļa ­ Rīgas, Tērbatas un Tallinas pilsētu savienība. Minēto pilsētu pārstāvji sāka pulcēties savās sanāksmēs (Städtetage), lai koordinētu politisko un ekonomisko darbību.

14. gs. beigās Livonijas ordenis tomēr guva nozīmīgu diplomātisku uzvaru. 1393. g. ordeņbrāļu uzpirktais pāvests Bonifācijs IX no Rīgas arhibīskapa amata atcēla Johanu fon Zinteru, bet viņa vietā iecēla Vācu ordeņa virsmestra Konrāda fon Vallenrodes brālēnu Johanu fon Vallenrodi. Viņš, būdams arhibīskaps, iestājās ordenī. 1397. g. pāvests izdeva t. s. “inkorporācijas bullu”, kurā tika noteikts, ka turpmāk par arhibīskapiem drīkst kļūt tikai ordeņa brāļi. Līdz ar to Rīgas arhibīskapijas politiskā patstāvība uz laiku bija likvidēta. Ordenis tuvojās savam mērķim ­ vienotas Livonijas (ordeņa) valsts izveidei.

Tomēr ordeņa uzvara nebija ilgstoša, jo ordeņbrāļu ceļā stāvēja Livonijas pilsētas Tērbatas bīskaps, kurš nevēlējās atzīt jauno arhibīskapiju, kā arī Ziemeļigaunijas ordeņa vasaļi, kas pēc "Jungingena žēlastības" (sk. VII nod.) bija ievērojami nostiprinājuši savu politisko ietekmi. Atklāti naidīgi pret ordeņa varas pieaugumu izturējās Kalmāras ūnija (sk. VI nod.). Pēc Lietuvas kristīšanas 1386. g. samazinājās arī Eiropas katoļu valstu finansiālais un militārais atbalsts ordenim. Livonijas ordeņbrāļu stāvokli jūtami ietekmēja Lietuvas un Polijas armiju uzvara pār Vācu ordeni Prūsijā 1410. g.

Rīgas arhibīskaps, teoloģijas profesors Johans VI Ambundi atsāka cīņu pret ordeni. Viņa pusē nostājās domkapituls, Rīgas pilsēta, Tērbatas un Sāremā-Vīkas bīskapi. Ap 1420. g. Johans VI Ambundi sasauca pirmo mums zināmo Livonijas landtāgu ­ Livonijas kārtu un valdnieku sapulci. Ar tās palīdzību arhibīskaps gribēja ierobežot ordeni un konsolidēt Livonijas valstiņas un kārtas kopīgai ārpolitikai, iekšpolitikai un ekonomikai. Kā iepriekš norādīts, līdz šim valstiņām un kārtām bija savas atsevišķas sapulces: ordenim ­ kapituls, pilsētām ­ pilsētu sapulces, vasaļiem ­ mantāgi.

Livonijas landtāgā bija četras kūrijas jeb frakcijas. Pirmā bija prelātu kūrija, kurā ietilpa Livonijas bīskapi un domkungi (parasti prāvesti un dekāni), otrā ­ ordenis, ko pārstāvēja Livonijas mestrs un ordeņa augstākās amatpersonas, trešo kūriju veidoja Livonijas bruņniecība jeb vasaļi, gan no bīskapijām, gan ordeņa zemēm, bet ceturtajā kūrijā ietilpa Rīgas, Tērbatas un Tallinas pilsētnieku pārstāvji (birģermeistars un 2 ­ 3 rātskungi), kas reprezentēja visas Livonijas pilsētas. Livonijas landtāgos, atšķirībā no Šveices un Zviedrijas, bet līdzīgi kā Anglijas un Francijas kārtu pārstāvniecības orgānos, netika pārstāvēta zemniecība.

Lai gan sākotnēji tika nolemts, ka landtāgiem jāpulcējas regulāri reizi gadā, dzīvē šis lēmums netika ievērots. Landtāga sasaukuma iniciatori visbiežāk bija Rīgas arhibīskapi, retāk ­ ordeņa mestri. Landtāgi galvenokārt pulcējās Valkā (Valk) vai Valmierā, jo tās atradās Livonijas centrā, un tāpēc pārstāvjiem no dažādiem Livonijas apgabaliem bija jāmēro aptuveni vienāds ceļa garums. Reizēm landtāgi pulcējās arī Rīgā, Tērbatā, Cēsīs un Vilandē. Sēdes parasti ilga 1 ­ 3 stundas, bet dažkārt pat līdz nedēļai. Katra kūrija sākumā apspriedās atsevišķi, bet pēc tam vietējā baznīcā notika kopsēde, kurā prezidēja arhibīskaps. Lai pieņemtu lēmumu, bija nepieciešama visu četru kūriju piekrišana. Ja tā tika panākta, katra kūrija landtāga lēmumu jeb recesu apstiprināja ar saviem zīmogiem. No šī brīža tas ieguva likuma spēku.

Landtāga kompetencē ietilpa plašs jautājumu loks ­ kopīga Livonijas ārpolitika un militārā darbība, iekšpolitisko attiecību veidošana, tirdzniecisko līgumu slēgšana, nodokļu un naudas politika, izbēgušo zemnieku atdošana u. c. Landtāgi skaitījās arī Livonijas augstākais likumdevējs un tiesa starp valstīm un kārtām. Līdz ar landtāgu darbības sākumu mazinājās Romas pāvestu ietekme, jo Livonijas valdnieki svarīgākos jautājumus tagad varēja izlemt uz vietas.

Tomēr kopumā Livonijas landtāgu darbības efektivitāte un vara bija stipri ierobežota. Grūti bija panākt landtāgā visu četru kūriju saskaņu lēmumu pieņemšanā, landtāgam nebija arī sava izpildvaras aparāta, kas spētu tā lēmumus īstenot visā Livonijas teritorijā. Bieži vien valstis un kārtas pieņemtos landtāgu lēmumus ignorēja.

Neraugoties uz Livonijas landtāgu izveidošanos, cīņa Livonijas valstu starpā nerimās visu 15. gs. un turpinājās 16. gs. pirmajā pusē līdz pat Livonijas sabrukumam. Ar jaunu sparu cīņu par neatkarību atsāka rīdzinieki, tagad bieži palīdzību meklējot pie 1440. g. dibinātās Prūsijas pilsētu savienības. Rīgas rāte sekmīgi izmantoja abu spēcīgo Livonijas varu ­ ordeņa un arhibīskapa ­ pretrunas savā labā. Tāpat Rīga izmantoja ordeņa varas novājināšanos, ko bija izsaukusi ordeņbrāļu sadalīšanās divās naidīgās partijās ­ reiniešos un vestfāliešos. Pirmie iestājās par vienota un centralizēta Vācu ordeņa saglabāšanu, bet otrie bija Livonijas ordeņa kā patstāvīgas organizācijas un valsts piekritēji. Ordeņbrāļu iekšējās ķildās rīdzinieki atbalstīja reiniešus, bet virsroku guva vestfālieši. Rīgas centieni tomēr sāka uztraukt abas spēcīgākās Livonijas varas ­ ordeni un arhibīskapu. 1452. g. Rīgas arhibīskaps ­ kādreizējais Vācu ordeņa loceklis un virsmestra kapelāns Silvestrs Stodevešers un Livonijas ordeņa mestrs Mengdens, baidoties, ka Rīga varētu pievienoties Prūsijas savienībai, noslēdza Salaspils līgumu. Tajā tika noteikta Rīgas divkārša atkarība no ordeņa un arhibīskapa.

Tomēr abi Rīgas senjori nebija apmierināti ar līguma noteikumiem un katrs atsevišķi tiecās pēc vienvaldības pār pilsētu. Arhibīskaps Stodevešers palīdzību cīņā pret ordeni meklēja Zviedrijā. Izcēlās karš, kura rezultātā ordeņbrāļi arhibīskapu saņēma gūstā, bet viņa sabiedrotos zviedrus 1479. g. pie Salacas sakāva. Ordeņa mestrs Bernts Borhs panāca, ka vācu ķeizars Fridrihs III 1481. g. Rīgas arhibīskapiju izlēņoja ordenim. Tajā pašā gadā arhibīskaps un domkungi atkal iestājās Vācu ordenī un sāka valkāt ordeņbrāļu apmetņus, taču karu pret ordeni uzsāka Rīga un 1484. g. pie Ādažiem pieveica ordeņa armiju. Rīdzinieki nopostīja arī Rīgas ordeņa pili. Tikai jaunajam arhibīskapam Mihaelam Hildebrantam 1486. g. izdevās panākt miera noslēgšanu. 1492. g. arhibīskaps un ordenis atjaunoja Salaspils līguma darbību.

15. un 16. gs. mijā Livonijas valdnieki bija spiesti konsolidēties, jo Livonijas zemes arvien bīstamāk sāka apdraudēt Maskavas lielkņazi. Arhibīskapa pulki piedalījās Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga rīkotajos karos pret krieviem (sk. VI nod.).

16. gs. reformācijas rezultātā Livonijas garīgi laicīgo valdnieku ietekme strauji mazinājās. Īpaši sāpīgi luterānisma mācības izplatība skāra bīskapu valstis, kurās šajā laikā bija izveidojusies spēcīga muižniecība (sk. VII un XII nod.). Bīskapiju straujāku novājināšanos izmantoja ordenis un 1526. g. atjaunoja varu pār arhibīskapiju. Arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms 16. gs. 50. gados gan centās atbrīvoties no ordeņa virskundzības, bet tas noveda pie t. s. koadjutoru 1  kara. Vilhelms par savu koadjutoru 1554. g. bija aicinājis Raceburgas bīskapu, Meklenburgas hercoga brāli un Polijas karaļa radinieku Kristoforu. Līdz ar to arhibīskapija politiski tuvinājās Polijai un Lietuvai. Šāds notikumu pavērsiens uztrauca ordeni un pārējos Livonijas bīskapus, jo Livonijas baznīcas valstiņām sāka draudēt Vācu ordeņa liktenis Prūsijā ­ nonākšana Lietuvas-Polijas virskundzībā un zemju sekularizācija. Tāpēc Livonijas ordeņa mestra koadjutors Firstenbergs ­ nikns poļu un lietuviešu ienaidnieks ­ 1556. g. noslēdza ar Sāremā-Vīkas, Tērbatas un Kurzemes bīskapiem pret Rīgas arhibīskapu un viņa koadjutoru vērstu savienību. Daugavpils (Dunaburg) komturs Gothards Ketlers tika sūtīts uz Vāciju vervēt landsknehtus gaidāmajam karam. Kara darbība sākās 1557. g., un ordenis tajā guva pārliecinošu uzvaru, saņemot gūstā Vilhelmu un Kristoforu. Taču arhibīskapa pusē Livonijas notikumos iesaistījās Polijas karalis Sigismunds jeb Žigimonts II Augusts. Karali atbalstīja arī ordeņa zemju laicīgā bruņniecība. Tajā pašā gadā Livonijas ordenis bija spiests Lietuvas pilsētā Pasvālē parakstīt līgumu ar Lietuvu un Poliju. Līgums paredzēja Vilhelma un Kristofora atjaunošanu amatos. Pasvāles līgums kļuva par vienu no iemesliem krievu agresijai Livonijā (sk. VI nod.), kuras rezultātā gāja bojā gan ordeņa valsts, gan bīskapijas.

Nemitīgās ķildas Livonijas valdnieku starpā, kas ilga visu Livonijas laikmetu, nedeva jūtamus un paliekošus panākumus nevienai konfliktā iesaistītajai pusei. Diplomātiskie strīdi un kari Livoniju iekšēji novājināja, un 16. gs. vidū tā vairs nebija spējīga pretoties lielo un centralizēto valstu agresīvajai politikai. Vietējo valdnieku militārie konflikti skāra arī Latvijas un Igaunijas zemniekus, kuri bija iesaistīti vienas vai otras karojošās valsts bruņotajos spēkos. Savukārt tie zemnieki, kas netika mobilizēti, cieta no kaimiņu pulku sirojumiem, jo karojošās puses parasti centās iznīcināt pretinieka saimniecību.

Saturs        Iepriekšējā nodaļa        Nākamā nodaļa

HISTORIA.LV