IV nodaļa. LIVONIJAS PILSĒTAS.
RĪGA
Livonijas laikmetā mainījās
Latvijas un Igaunijas teritoriju senā apdzīvotības ģeogrāfiskā struktūra.
Tirdzniecības un amatniecības attīstības rezultātā Livonijā izveidojās miesti un pilsētas. Daļa
no tiem veidojās seno pirmsvācu laiku apdzīvoto centru vietā, piemēram, Rīga,
Koknese, Cēsis u. c. Turpretī tādas Livonijas tirgotāju un amatnieku
apmetnes kā Ventspils (Windau), Jelgava (Mitau) un Piltene izveidojās jaunās
vietās. Vienlaikus Livonijas laikmeta sākumā, līdz ar politiskās patstāvības
zaudēšanu, panīka vai pilnīgi izzuda vairāki lieli un seni vietējo tautību
centri, tādi kā zemgaļu Tērvete un Mežotne, lībiešu Daugmale vai latgaļu
Jersika un Beverīna.
Miesti Livonijā parasti veidojās
pie ordeņa un bīskapu pilīm, apmetoties tur gan vācu, gan vietējiem
amatniekiem un tirgotājiem. Laika gaitā lielākie un organizētākie miesti
ieguva pilsētas tiesības tiesību normas, kuras noteica apdzīvotas
vietas tiesisko stāvokli, tiesu un pārvaldes iekārtu, tirdzniecības normas,
iedzīvotāju tiesības un pienākumus. Katra pilsēta nespēja radīt sev patstāvīgas
tiesību normas pati, tāpēc tās pārņēma no citām senākām pilsētām. Tā
viduslaiku Eiropā radās pilsētu dzimtas, kur vienas bija pilsētas - mātes
jeb metropoles (no grieķu "mēter" māte un latīņu
"polis" pilsēta), kas deva tiesības un pilsētas - meitas (filia),
kas ņēma tiesības. Latvijas teritorijā pirmā pilsētas tiesības 1225. g.
ieguva Rīga. Sākumā tās bija Visbijas
jeb Gotlandes tiesības (iura Gottlandiae), bet vēlāk tās nomainīja
ar Hamburgas tiesībām. Pēc Rīgas
parauga Visbijas Rīgas vai Hamburgas Rīgas tiesības ieguva citi
Livonijas apdzīvotie centri. Zināms, ka vienlaicīgi ar Rīgu pilsētas tiesības
bijušas Cēsīm, 1277. g. Koknesei, 1296. g. Limbažiem, 1323. g.
Valmierai (Wolmar), 1356. g. Straupei (Roop), 1378. g. Ventspilij, Kuldīgai
un Aizputei. Grūti pateikt, kad pilsētas tiesības ieguvusi Piltene, taču zināms,
ka 1557. g. tās vēlreiz apstiprinātas.
Līdzīgi viduslaiku
Rietumeiropai, arī Livonijā pilsētu dažādu tautību iedzīvotāji pilsētnieki (Burger) tāpat kā bruņniecība, garīdzniecība
un zemniecība, kļuva par īpašu viduslaiku sabiedrības sociālu kopību ar līdzīgu
pasaules uztveri, ekonomiskajiem un politiskajiem centieniem, tradīcijām un
kultūru. Tomēr salīdzinot ar vadošajām Rietumeiropas pilsētām, Livonijas
pilsētas, izņemot Rīgu, Tallinu un Tērbatu, bija nelielas un maz atšķirās
no miestiem. Šī iemesla dēļ tās politiski atradās ordeņa vai bīskapu pakļautībā,
bet ekonomiski kalpoja kā lauksaimniecības preču savāktuves Rīgas tirdzniecībai
(Latvijas teritorijā).
Lielākā un nozīmīgākā no visām
Livonijas pilsētām bija Rīga. Sākotnēji Rīgas teritoriju apdzīvoja lībieši,
sēļi, kurši un latgaļi. 1202. g. Rīgā ieradās vācu namnieki (cives),
kurus Vācijā bija savervējis bīskapa Alberta brālis Engelberts. Acīmredzot
neatkarīgi no tautības jau 13. gs. sākumā izveidojās Rīgas pilsoņu kopība,
kas sāka uzstāties ar kopīgām ekonomiskajām un politiskajām prasībām, tādējādi
līdzās bīskapiem un ordenim kļūdami par svarīgu politisku, ekonomisku un
arī militāru faktoru Austrumbaltijā.
Līdzās pastāvīgajiem iedzīvotājiem
Rīgā apmetās arī vācu tirgotāji (mercatores),
tomēr atšķirībā no pirmajiem viņi parasti pēc laika atgriezās Vācijā
vai Gotlandē. Rīgā, tāpat kā Visbijā, tirgotāji baudīja īpašas privilēģijas.
Jau 1211. g. toreizējais pilsētas kungs jeb senjors bīskaps Alberts atbrīvoja
tirgotājus no muitas nodevām, izvedot un ievedot preces caur Rīgu. Tāpat
tirgotāji tika atbrīvoti no t. s. krasta tiesībām krastā izskalotās
mantas no avarējušiem kuģiem tagad nedrīkstēja piesavināties to atradējs.
Dotās privilēģijas un Rīgas izdevīgais tirdznieciskais stāvoklis bija cēlonis
lielajam tirgotāju pieplūdumam un pilsētas straujajam uzplaukumam.
Tomēr tirgotāju īpašais stāvoklis
izsauca neapmierinātību Rīgas pastāvīgo iedzīvotāju vidū. Tai pašā
laikā, kad Alberts deva tirgotājiem privilēģijas, namniekiem tika aizliegts
apvienoties savās brālībās ģildēs. Tāpēc namnieki uzsāka cīņu par
līdztiesību, un tā vainagojās panākumiem. 1225. g., četrus gadus pēc tam,
kad Rīga bija ieguvusi politisko neatkarību, pāvesta legāts Modenas Vilhelms
vietējos rīdziniekus tiesiski pielīdzināja tirgotājiem. Gadu vēlāk pāvesta
legāts apstiprināja Rīgas lauku novada
(marchia) jeb patrimonālā apgabala robežas.
Livonijas laikmetā Rīgai piederēja apmēram 750 km2
lielas zemes.
Rīdziniekiem jau kopš 13. gs.
pirmajiem gadu desmitiem bija sava vadība. 1210. g. minēti Rīgas vecākie (seniores), kas aizstāvēja un reprezentēja pilsētu.
Pēc atbrīvošanās no senjoru bīskapa Alberta un Dānijas karaļa Valdemāra
II varas rīdzinieki ieguva sev pašvaldības orgānu rāti (consilium civitatis, Stadtrat). Pirmo reizi rāte minēta
1226. g., taču domājams, ka tā pastāvējusi jau nedaudz agrāk. Sākumā rātē
tika ievēlēti 12 locekļi, kurus sauca par konsuliem
vai rātskungiem. Viņus vēlēja
Rīgas pilsoņu sapulce. 13. gs. gaitā rātskungu skaits pieauga līdz 16, bet
14. gs. līdz 20 cilvēkiem. Ja 13. gs. pirmajā pusē rātskungu ievēlēja
uz vienu gadu, tad gadsimta beigās jau pati rāte ievēlēja sev amata pēctečus.
Rātskunga amats praktiski kļuva par mūža amatu, jo ievēlēt bija atļauts
atkārtoti. Kopš 14. gs. beigām rātskungus parasti izvēlējās no bagāto
tirgotāju vidus. Četri rātes locekļi tika ievēlēti par birģermeistariem,
kas gādāja par rātes lēmumu izpildi un rātes uzdevumā kārtoja tekošās
lietas. Pārējie rātskungi pakļāvās birģermeistaru rīkojumiem, pretējā
gadījumā viņiem draudēja naudas sods. 13. gs. rāte darbojās kā likumdevēja
iestāde, bet 14. gs. arī kā tiesu instance, mazinot Rīgas soģa jeb fogta
tiesības. Vienlaikus rāte pārzināja pilsētas militāro resoru, bija nodokļu
uzlicēja, reprezentēja Rīgu ārpolitikā, slēdza līgumus un nozīmēja sūtņus.
Tomēr, neraugoties uz lielajām rātes pilnvarām, pilsētai svarīgu un ārkārtēju
jautājumu izlemšanā liela loma palika Rīgas pilsoņu kopībai jeb komūnai.
Par Rīgas pilsoni varēja kļūt
jebkurš cilvēks, jo netika ņemta vērā ne sociālā, ne nacionālā izcelšanās,
pat izbēdzis vergs drellis , ja bija nodzīvojis Rīgā vienu gadu un
vienu dienu. Tajā laikā valdīja izteiciens: "Pilsētas gaiss dara brīvu".
Šis faktors veicināja zemnieku pieplūdumu, sevišķi 15. gs. beigās un 16.
gs. laikā, kad Livonijā ieviesās dzimtbūšana (sk. VIII nod.). Visi Rīgas
pilsoņi tomēr nebija materiāli un tiesiski vienlīdzīgi. Līdz ar rātes
norobežošanos izvirzījās atsevišķas dzimtas, kas kļuva par t. s. patriciju
ģimenēm jeb patriciātu. Šīs
ģimenes veidoja tikai vācu tautības pilsētnieki.
Ārpus patriciāta palika lielākā
daļa vācu, latviešu un lībiešu tautības amatnieku, kuri reizēm arī tika
dalīti bagātajos un nabadzīgajos (divites et pauperes). Viņi bija ne tikai
skaitliski lielākā, bet arī sabiedriski un politiski aktīvākā Rīgas iedzīvotāju
daļa.
Tāpat kā citās viduslaiku
Eiropas pilsētās, arī Rīgā pilsoņu sabiedriskās aktivitātes realizējās
ar pilsētnieku brālību palīdzību. Jau 14. gs. Rīgas ārējie ienaidnieki
gan vietējās nepakļautās tautības, gan ordenis un bīskapi, tāpat tā
laika Eiropas pilsētās valdošās tradīcijas, mudināja pilsoņus apvienoties
garīgi militāri saviesīgās brālībās
jeb ģildēs (Gilde). Rīdzinieka dzīve pilsētā toreiz nebija iedomājama
ārpus vienas vai otras šādas brālības. Ģildes rūpējās par savu biedru
izpirkšanu no gūsta, kritušo apglabāšanu un viņu piederīgo atbalstīšanu,
svētku un dzīru rīkošanu utt. Katrai ģildei bija savi statūti jeb šrāgas,
kas reglamentēja biedru tiesības un pienākumus. Tā kā Rīgas, kā
viduslaiku Eiropas tipa pilsētas, dzimšana ir saistīta ar krusta karu
laikmetu un reģionu, tad Livonijas posma sākumā visām brālībām bija garīgs
raksturs. To apliecina Rīgas senāko ģilžu nosaukumi Svētā Krusta brālība,
Svētā Gara brālība (Sv. Krusta brālības vēlākais nosaukums), Svētās
Jaunavas brālība, Svētā Jāņa brālība u. c. Domājams, ka šajās ģildēs
rīdzinieki apvienojās neatkarīgi no profesijām. Visumā senāko Rīgas ģilžu
vēsture avotu trūkuma dēļ ir ļoti neskaidra.
14. gs. vidū un otrajā pusē
situācija mainījās. Tirgotāji un amatnieki nošķīrās savās atsevišķās
brālībās jeb kopģildēs. Tirgotāji apvienojās Lielajā
jeb Sv. Marijas brālībā, kas
1354. g. atdalījās no Sv. Gara brālības. Ar laiku Lielajā ģildē līdzās
tirgotājiem sāka uzņemt arī zeltkaļus un t. s. literātus juristus un
teologus. Lielā ģilde samērā ilgi saglabāja savu garīgo raksturu. Savukārt
amatnieki apvienojās Mazajā jeb Sv. Jāņa brālībā. Šīs ģildes šrāgas pirmo reizi minētas
1352. g., bet ģildes privilēģijas apstiprināja Rīgas arhibīskaps Stodevešers
un Livonijas ordeņa mestrs Mangdens 1452. g. Salaspilī (sk. V nod.). Abu ģilžu
priekšgalā atradās eltermaņi kopā
ar t. s. vecajiem gados vecākajiem un cienījamākajiem ģildes locekļiem.
Rīgas vēsturē sastopami vairāki abu minēto ģilžu konflikti. 15. gs. asas
domstarpības sākās alus darīšanas monopola jautājumā. Reizēm konfrontācija
izcēlās starp ģildēm un rāti. Šādās reizēs "eļļu ugunī"
pieliet centās ordenis Rīgas sīvākais ienaidnieks, kurš bija ieinteresēts
rīdzinieku vienotības vājināšanā. Visbiežāk sev sabiedrotos ordeņbrāļi
meklēja tieši pie ģildēm. Rīgas ģilžu nozīme pieauga reformācijas laikā
16. gs. pirmajā pusē. Šai laikā rāte arvien biežāk un regulārāk griezās
pie ģildēm svarīgu un strīdīgu jautājumu lemšanā.
Līdzās Lielajai ģildei Rīgā
pastāvēja vēl viena tirgotāju brālība. Tajā apvienojās jauni un neprecēti
ārzemju tirgotāji un tirgotāju dēli, kas ilgstoši uzturējās Rīgā. Šīs
brālības patroni jeb aizgādņi bija Sv. Juris jeb Georgs un Sv. Maurīcijs. Kā
jau iepriekš norādīts, pēdējo iedomājās un attēloja kā mori, tāpēc, tāpat
kā brālību ordenī, arī apskatāmo Rīgas brālību sāka saukt par melngalvjiem
(Swarte hovede), bet ēku, kur viņi
pulcējās par Melngalvju namu. Domājams, ka lielākā daļa melngalvju bijuši
lībekieši, jo Sv. Maurīcijs bija arī Lībekas tirgotāju un kuģinieku
patrons. Pati Rīgas melngalvju organizācija bija veidota pēc Lielās ģildes
parauga un bija ar to cieši saistīta.
Rīgā un citās Livonijas pilsētās
14. gs. līdzās ģildēm svarīgu vietu sāka iegūt amatu apvienības cunftes (Zunft). Tāpat kā par ģilžu, tā arī cunftu sākumiem Rīgā
uzglabājies ļoti maz ziņu. Pirmā zināmā cunfte ir zeltkaļu cunfte, kuras
šrāgas tika apstiprinātas 1360. g. Vēlāk apstiprināja kalēju, vadmalnieku,
mucenieku, mūrnieku, maiznieku u. c. cunftu šrāgas. Rīgā kopš 14. 15.
gs. pavisam saglabājušies 12 cunftu statūti, bet 16. gs. 18.
Cunftē ietilpa vienas profesijas
meistari ar savām ģimenēm, zeļļiem un mācekļiem. Tomēr tikai meistariem
bija tiesības piedalīties šrāgu izstrādē un vēlēt cunftes vecāko
eltermani, kas reprezentēja cunfti Mazajā ģildē (izņemot zeltkaļus).
Meistari vēlēja arī eltermaņa piesēdētājus, kasieri, cunftes dzīru pārzini
u.c. amatpersonas. Cunftu ietvaros valdīja stingra disciplīna un darba
noteikumu reglamentācija. Par šrāgu pārkāpšanu draudēja naudas sods vai
pat izslēgšana no cunftes, bet tas savukārt atņēma tiesības nodarboties ar
amatu Rīgas robežās. Mazinoties garīgo ģilžu nozīmei 14. gs., cunftes pārņēma
svarīgākās ģilžu sociālās funkcijas savu nelaimē nonākušo biedru
apgādi.
Tā kā cunftē meistari un zeļļi
nebija tiesiski vienlīdzīgi, pēdējie cunftes ietvaros dibināja zeļļu brālības savu interešu aizstāvībai. Tomēr zeļļi nedrīkstēja
noturēt savas brālības sēdes bez meistara klātbūtnes, tāpat zeļļu brālības
kases atslēgas atradās meistaru rokās.
Ne visi amatnieki iekļāvās
cunftēs. Tie parasti bija cilvēki bez pilsoņu tiesībām vai no cunftēm izslēgtie
amatnieki. Rīgas likumi viņiem aizliedza nodarboties ar savu profesiju, tāpēc
viņi to piekopa slepeni. Šo amatnieku kategoriju sauca par bītniekiem (Bänhase). Lai novērstu konkurenci, cunftu amatnieki
reizēm rīkoja bītnieku medības, atņemot viņiem darba rīkus vai pat pašus
nogalinot. Tomēr Livonijas laikmetā bītnieku īpatsvars un viņu saražotās
produkcijas daudzums nemitīgi pieauga. Tas izskaidrojams ar Rīgas iedzīvotāju
skaita pieaugumu uz zemnieku rēķina, kā arī cunftu pārmērīgo reglamentāciju,
kas traucēja attīstīties jauniem amatiem.
Starp Mazās ģildes amatniekiem
un bītniekiem atradās t. s. kauna amatu veicēji. Rīgā pie tādiem tika
pieskaitīti linu audēji un pirtnieki, kuriem bija slēgtas visas Rīgas
pilntiesīgajiem pilsoņiem domātās iestādes. Mazajā ģildē nepieņēma arī
tirdzniecības palīgnozarēs nodarbinātos, piemēram, Daugavas pārcēlājus
(pirmais tilts pāri Daugavai tika uzcelts tikai 18. gs.), ormaņus, kuģu krāvējus,
vīna nesējus, kaņepāju vijējus, lai gan pēdējiem, tāpat kā linu audējiem
un pirtniekiem, bija sava cunfte, bet kuģu krāvējiem un vīna nesējiem brālības.
Visu iepriekš minēto amatu un palīgamatu veicēju vidū līdzās vāciešiem
bija daudz t. s. nevācu (Undeutsche) latviešu, lībiešu, igauņu, lietuviešu
un slāvu.
Rīgas pilsētas straujā
ekonomiskā uzplaukuma un varenības pamats tomēr bija nevis amatniecība, bet tirdzniecība.
Rīga veica starpnieka lomu tirdzniecībā starp Rietumeiropu un Austrumeiropu,
tādējādi kļūdama par vienu no svarīgākajiem tranzīttirdzniecības
centriem Baltijas jūras reģionā. Rietumos Rīgas galvenās partneres bija
Visbija Gotlandē (līdz 14. gs vidum, kad Visbija tika nopostīta) un Lībeka Vācijā.
Ar minētajām pilsētām Rīga 1282. g. noslēdza līgumu par savu interešu
aizstāvēšanu Baltijas jūrā. Līdz ar to Rīga kļuva par vācu
tirdzniecisko pilsētu savienības Hanzas (Hanse) locekli.
Hanza bija nodibinājusies 14. gs.
vidū pēc Lībekas, Brēmenes un Hamburgas iniciatīvas. Izmantodama stipru
valstu trūkumu Baltijas jūras reģionā un Ziemeļeiropā vispār, Hanza 13.
14. gs. turēja savās rokās Ziemeļeiropas tirdzniecisko monopolu, tāpat
Austrumbaltijas, Skandināvijas un pat Anglijas tirgus. Hanzas pamatu veidoja
vairāk kā 70 pilsētas, bet savienības galva bija Lībeka, kur notika pilsētu
pārstāvju sanāksmes (Hansetage).
Iestādamās Hanzā, Rīga ieguva
jūtamu atbalstu cīņā pret saviem tirdznieciskajiem konkurentiem un
politiskajiem pretiniekiem. Par Hanzas loceklēm kļuva arī citas Livonijas
pilsētas. No Latvijas pilsētām Hanzā ietilpa Cēsis, Valmiera, Limbaži,
Straupe, Ventspils, Kuldīga un Koknese, bet Livonijas igauņu daļā
Tallina, Tērbata, Vilande un Pērnava. Lai gan Livonijas Hanzas pilsētas novērsa
dāņu, zviedru u. c. tirdzniecisko konkurentu tīkojumus, konkurences cīņa sākās
pašas Hanzas ietvaros. Rīgas tirgotāji turēja savās rokās tirdzniecisko
monopolu ar austrumslāvu un lietuviešu zemēm, bet uz to pretendēja arī Lībeka.
Tas izraisīja konfliktus abu pilsētu starpā, kuros Rīgu bieži atbalstīja
Tallina un Tērbata. Vēl par vienu domstarpību objektu Rīgas un Hanzas Vācijas
pilsētu vidū 15. un 16. gs. kļuva Nīderlande
Hanzas niknākā konkurente un pretiniece. Šajā laikā Nīderlande,
pateicoties straujajam kuģniecības uzplaukumam, kā arī mainoties tirgus
konjunktūrai Eiropā, izvirzījās par ekonomiski un tirdznieciski vadošo zemi
ne tikai Ziemeļeiropā, bet arī sāka pretendēt uz tirdzniecisko monopolu
Baltijas jūras telpā. Nīderlandiešu kuģotāji un tirgotāji sāka apmeklēt
arī Rīgu. Savukārt rīdzinieki arvien biežāk sāka izmantot nīderlandiešu
kuģus savu preču pārvadāšanai, jo savas flotes Rīgai nebija, bet nīderlandiešu
pakalpojumi Rīgas tirgotājiem izmaksāja lētāk, kā prasīja Hanzas kuģinieki,
turklāt nīderlandiešu kuģi bija ātrāki un drošāki. Arī importa preces,
kuras uz Livoniju veda nīderlandieši, bija lētākas par Hanzas precēm. Rīga
ierobežoja nīderlandiešu uzturēšanās laiku pilsētā, aizliedza viņiem
braukt tirgoties uz laukiem, taču kategoriski nepiekrita Lībekas prasībai
aizliegt nīderlandiešu kuģniecību. Kad 1438. g. Hanza uzsāka karu ar Nīderlandi,
Rīga un pārējās Livonijas pilsētas ar Nīderlandi saglabāja tradicionāli
draudzīgas attiecības. Tomēr, tāpat kā 13. 14. gs. no Lībekas u.c.
Hanzas pilsētu puses, 15. 16. gs. Rīga sāka izjust spēcīgu nīderlandiešu
konkurenci.
Ar Vācijas tirgotājiem Rīga
bija saistīta ne tikai ar starppilsētu līgumu palīdzību, bet arī ar t. s. tirgotāju
kompāniju (kumpanie) starpniecību. Rīgas lielajām tirgotāju dzimtām
bija savi pastāvīgi partneri jeb kompanjoni Vācijas pilsētās. Kompānijās
bija aizliegts apvienoties Hanzas un ārpus Hanzas tirgotājiem. Līdzīgas kompānijas
(societates, Gesellschaften) izveidojās arī Livonijas pilsētu tirgotāju
starpā. Tomēr Livonijā tās lielākoties veidoja radinieki, kur jaunākās
tirgotāju dzimtu atvases uzturējās mazākās Livonijas pilsētās un nodarbojās
ar preču sagādi un to piegādi dzimtas galvai Rīgā. Šāds tirdznieciskais
mehānisms funkcionēja nevainojami.
Austrumos Rīgas un citu Latvijas
pilsētu tirgotāji bija saistīti ar Daugavas augšteces baseina un tam pieguļošo
zemju tirgotājiem polockiešiem, vitebskiešiem, smoļenskiešiem un
lietuviešiem. Vācu krustnešu un tirgotāju agresijas Baltijā pirmais posms,
kad notika Daugavas satiksmes ceļa pakļaušana, pierāda Daugavas milzīgo nozīmi
reģiona tirdznieciskajā konjunktūrā. Jau 1229. g. Rīga un vairākas Vācijas
pilsētas noslēdza līgumu ar Smoļensku par abu pušu tirgotāju līdztiesību,
braucienu brīvību un savstarpēju drošību. Pakāpeniski Livonijas tirgotāji
izspieda savus Vācijas kolēģus no tirdznieciskajām aktivitātēm austrumos,
paši iegūstot "krievu tirdzniecības" monopolu. Kopš 14. gs. pirmās
puses Rīgas austrumu tirdznieciskie sakari lielā mērā kļuva saistīti ar
Lietuvas valsti, kas bija pakļāvusi Polockas un Vitebskas zemes. 1338. g.
Lietuvas valdnieks Ģedimins noslēdza ar Rīgu līgumu, kas regulēja rīdzinieku
sakarus ar Polocku un Vitebsku. Polocka Livonijas laikmetā ieguva arvien
pieaugošu lomu Rīgas austrumu sakaros. 1498. g. tā tika izsludināta par vienīgo
tirdzniecībai ar Rīgu domāto preču noliktavu Lietuvā, bet Rīgas tirgotājiem
aizliedza braukt garām Polockai uz Vitebsku vai Smoļensku. Tāpat krievu
preces rīdzinieki tagad drīkstēja pirkt tikai Polockā.
Rīgas tirgotāji uzturēja
sakarus arī ar Novgorodu un Pleskavu, tomēr monopolu sakaros ar šīm krievu
pilsētām un zemēm centās iegūt Tērbata un Tallina.
Būtiska vieta Rīgas kā austrumu
un rietumu sakaru tranzīttirdznieciskā centra attīstībā bija pašu rīdzinieku
pieņemtajam viestirdzniecības
aizliegumam. Tas noteica, ka Rīgā "viesim" aizliegts tirgoties
ar "viesi" bez Rīgas tirgotāju starpniecības. Vēlāk likums tika
attiecināts pat uz Hanzas tirgotājiem. Šis likums Rīgas robežās darbojās
līdz pat 19. gs.
No austrumiem uz Rietumeiropu
cauri Rīgai galvenokārt tika eksportēts
vasks un zvērādas, kas nāca no Daugavas augšteces baseina. 14. gs. Rīgas
birkavs (167 kg) vaska maksāja aptuveni 10 Rīgas markas, bet 15. gs. beigās
70 90 marku. Zvērādām cenas bija dažādas. Lētākās bija vāverādas
15. gs. otrajā pusē 2 3 markas par četrdesmit ādām, dārgākās
sabuļādas vairāk kā 100 markas par četrdesmit ādām. Tomēr zvērādu
eksports nemitīgi saruka, jo izsīka Austrumeiropas zvēru resursi.
15. gs. redzami pieauga Livonijā
audzēto linu un kaņepāju eksports. Rīgas tirgū šai laikā birkavs linu maksāja
no 8 līdz 12 markām, bet kaņepāji ap 7 markām. 13. 15. gs. ļoti
neliels bija meža preču, lopbarības produktu un labības eksports, taču 16.
gs. situācija būtiski izmainījās (sk. XI nod.).
Savukārt no Rietumeiropas cauri Rīgai
uz Livoniju, lietuviešu un slāvu zemēm nāca dārgie Flandrijas audumi, bet kopš 15. gs. arī vienkāršā Nīderlandes,
Anglijas un Vācijas vadmala, Dienvidfrancijas
un Spānijas sāls, Skones piekrastē
(Dienvidzviedrijā) un Ziemeļjūrā zvejotās siļķes,
kā arī metāli, dārgakmeņi, vīni
un vācu alus. 15. gs. beigās, līdz
ar Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem, Rīgas tirgū parādījās koloniālpreces
pipari, muskatrieksti, rozīnes u. c. Visumā Livonijas laikmetā Rīgas
eksports pārsniedza importu.
Sava nozīme Rīgas ekonomikā bija vietējai Livonijas tirdzniecībai un sakariem ar laukiem. Svarīga loma bija vietējiem nevācu tirgotājiem. 13. 15. gs. arī paši zemnieki piegādāja savas preces Rīgai. Tās bija lini, vasks, lopi, labība, medus, zivis u. c., bet Rīgā viņi savukārt pirka vietējo pilsētas amatnieku vai importa preces. 15. gs. otrajā pusē vietējā tirdzniecībā aktivizējās bīskapu vasaļi muižnieki. Minētajā laikā varenākajām muižnieku dzimtām Ungerniem, Rozeniem, Patkuliem, Tīzenhauzeniem u. c. Rīgā jau bija savas sētas, nami un noliktavas. Tādi paši procesi vērojami arī citās Livonijas pilsētās.