IV nodaļa. LIVONIJAS PILSĒTAS. RĪGA 

Livonijas laikmetā mainījās Latvijas un Igaunijas teritoriju senā apdzīvotības ģeogrāfiskā struktūra. Tirdzniecības un amatniecības attīstības rezultātā Livonijā izveidojās miesti un pilsētas. Daļa no tiem veidojās seno pirmsvācu laiku apdzīvoto centru vietā, piemēram, Rīga, Koknese, Cēsis u. c. Turpretī tādas Livonijas tirgotāju un amatnieku apmetnes kā Ventspils (Windau), Jelgava (Mitau) un Piltene izveidojās jaunās vietās. Vienlaikus Livonijas laikmeta sākumā, līdz ar politiskās patstāvības zaudēšanu, panīka vai pilnīgi izzuda vairāki lieli un seni vietējo tautību centri, tādi kā zemgaļu Tērvete un Mežotne, lībiešu Daugmale vai latgaļu Jersika un Beverīna.

Miesti Livonijā parasti veidojās pie ordeņa un bīskapu pilīm, apmetoties tur gan vācu, gan vietējiem amatniekiem un tirgotājiem. Laika gaitā lielākie un organizētākie miesti ieguva pilsētas tiesības ­ tiesību normas, kuras noteica apdzīvotas vietas tiesisko stāvokli, tiesu un pārvaldes iekārtu, tirdzniecības normas, iedzīvotāju tiesības un pienākumus. Katra pilsēta nespēja radīt sev patstāvīgas tiesību normas pati, tāpēc tās pārņēma no citām senākām pilsētām. Tā viduslaiku Eiropā radās pilsētu dzimtas, kur vienas bija pilsētas - mātes jeb metropoles (no grieķu "mēter" ­ māte ­ un latīņu "polis" ­ pilsēta), kas deva tiesības un pilsētas - meitas (filia), kas ņēma tiesības. Latvijas teritorijā pirmā pilsētas tiesības 1225. g. ieguva Rīga. Sākumā tās bija Visbijas jeb Gotlandes tiesības (iura Gottlandiae), bet vēlāk tās nomainīja ar Hamburgas tiesībām. Pēc Rīgas parauga Visbijas ­ Rīgas vai Hamburgas ­ Rīgas tiesības ieguva citi Livonijas apdzīvotie centri. Zināms, ka vienlaicīgi ar Rīgu pilsētas tiesības bijušas Cēsīm, 1277. g. ­ Koknesei, 1296. g. ­ Limbažiem, 1323. g. ­ Valmierai (Wolmar), 1356. g. ­ Straupei (Roop), 1378. g. ­ Ventspilij, Kuldīgai un Aizputei. Grūti pateikt, kad pilsētas tiesības ieguvusi Piltene, taču zināms, ka 1557. g. tās vēlreiz apstiprinātas.

Līdzīgi viduslaiku Rietumeiropai, arī Livonijā pilsētu dažādu tautību iedzīvotāji ­ pilsētnieki (Burger) ­ tāpat kā bruņniecība, garīdzniecība un zemniecība, kļuva par īpašu viduslaiku sabiedrības sociālu kopību ar līdzīgu pasaules uztveri, ekonomiskajiem un politiskajiem centieniem, tradīcijām un kultūru. Tomēr salīdzinot ar vadošajām Rietumeiropas pilsētām, Livonijas pilsētas, izņemot Rīgu, Tallinu un Tērbatu, bija nelielas un maz atšķirās no miestiem. Šī iemesla dēļ tās politiski atradās ordeņa vai bīskapu pakļautībā, bet ekonomiski kalpoja kā lauksaimniecības preču savāktuves Rīgas tirdzniecībai (Latvijas teritorijā).

Lielākā un nozīmīgākā no visām Livonijas pilsētām bija Rīga. Sākotnēji Rīgas teritoriju apdzīvoja lībieši, sēļi, kurši un latgaļi. 1202. g. Rīgā ieradās vācu namnieki (cives), kurus Vācijā bija savervējis bīskapa Alberta brālis Engelberts. Acīmredzot neatkarīgi no tautības jau 13. gs. sākumā izveidojās Rīgas pilsoņu kopība, kas sāka uzstāties ar kopīgām ekonomiskajām un politiskajām prasībām, tādējādi līdzās bīskapiem un ordenim kļūdami par svarīgu politisku, ekonomisku un arī militāru faktoru Austrumbaltijā.

Līdzās pastāvīgajiem iedzīvotājiem Rīgā apmetās arī vācu tirgotāji (mercatores), tomēr atšķirībā no pirmajiem viņi parasti pēc laika atgriezās Vācijā vai Gotlandē. Rīgā, tāpat kā Visbijā, tirgotāji baudīja īpašas privilēģijas. Jau 1211. g. toreizējais pilsētas kungs jeb senjors bīskaps Alberts atbrīvoja tirgotājus no muitas nodevām, izvedot un ievedot preces caur Rīgu. Tāpat tirgotāji tika atbrīvoti no t. s. krasta tiesībām ­ krastā izskalotās mantas no avarējušiem kuģiem tagad nedrīkstēja piesavināties to atradējs. Dotās privilēģijas un Rīgas izdevīgais tirdznieciskais stāvoklis bija cēlonis lielajam tirgotāju pieplūdumam un pilsētas straujajam uzplaukumam.

Tomēr tirgotāju īpašais stāvoklis izsauca neapmierinātību Rīgas pastāvīgo iedzīvotāju vidū. Tai pašā laikā, kad Alberts deva tirgotājiem privilēģijas, namniekiem tika aizliegts apvienoties savās brālībās ­ ģildēs. Tāpēc namnieki uzsāka cīņu par līdztiesību, un tā vainagojās panākumiem. 1225. g., četrus gadus pēc tam, kad Rīga bija ieguvusi politisko neatkarību, pāvesta legāts Modenas Vilhelms vietējos rīdziniekus tiesiski pielīdzināja tirgotājiem. Gadu vēlāk pāvesta legāts apstiprināja Rīgas lauku novada (marchia) jeb patrimonālā apgabala robežas. Livonijas laikmetā Rīgai piederēja apmēram 750 km2 lielas zemes.

Rīdziniekiem jau kopš 13. gs. pirmajiem gadu desmitiem bija sava vadība. 1210. g. minēti Rīgas vecākie (seniores), kas aizstāvēja un reprezentēja pilsētu. Pēc atbrīvošanās no senjoru ­ bīskapa Alberta un Dānijas karaļa Valdemāra II ­ varas rīdzinieki ieguva sev pašvaldības orgānu ­ rāti (consilium civitatis, Stadtrat). Pirmo reizi rāte minēta 1226. g., taču domājams, ka tā pastāvējusi jau nedaudz agrāk. Sākumā rātē tika ievēlēti 12 locekļi, kurus sauca par konsuliem vai rātskungiem. Viņus vēlēja Rīgas pilsoņu sapulce. 13. gs. gaitā rātskungu skaits pieauga līdz 16, bet 14. gs. ­ līdz 20 cilvēkiem. Ja 13. gs. pirmajā pusē rātskungu ievēlēja uz vienu gadu, tad gadsimta beigās jau pati rāte ievēlēja sev amata pēctečus. Rātskunga amats praktiski kļuva par mūža amatu, jo ievēlēt bija atļauts atkārtoti. Kopš 14. gs. beigām rātskungus parasti izvēlējās no bagāto tirgotāju vidus. Četri rātes locekļi tika ievēlēti par birģermeistariem, kas gādāja par rātes lēmumu izpildi un rātes uzdevumā kārtoja tekošās lietas. Pārējie rātskungi pakļāvās birģermeistaru rīkojumiem, pretējā gadījumā viņiem draudēja naudas sods. 13. gs. rāte darbojās kā likumdevēja iestāde, bet 14. gs. ­ arī kā tiesu instance, mazinot Rīgas soģa jeb fogta tiesības. Vienlaikus rāte pārzināja pilsētas militāro resoru, bija nodokļu uzlicēja, reprezentēja Rīgu ārpolitikā, slēdza līgumus un nozīmēja sūtņus. Tomēr, neraugoties uz lielajām rātes pilnvarām, pilsētai svarīgu un ārkārtēju jautājumu izlemšanā liela loma palika Rīgas pilsoņu kopībai jeb komūnai.

Par Rīgas pilsoni varēja kļūt jebkurš cilvēks, jo netika ņemta vērā ne sociālā, ne nacionālā izcelšanās, pat izbēdzis vergs ­ drellis ­, ja bija nodzīvojis Rīgā vienu gadu un vienu dienu. Tajā laikā valdīja izteiciens: "Pilsētas gaiss dara brīvu". Šis faktors veicināja zemnieku pieplūdumu, sevišķi 15. gs. beigās un 16. gs. ­ laikā, kad Livonijā ieviesās dzimtbūšana (sk. VIII nod.). Visi Rīgas pilsoņi tomēr nebija materiāli un tiesiski vienlīdzīgi. Līdz ar rātes norobežošanos izvirzījās atsevišķas dzimtas, kas kļuva par t. s. patriciju ģimenēm jeb patriciātu. Šīs ģimenes veidoja tikai vācu tautības pilsētnieki.

Ārpus patriciāta palika lielākā daļa vācu, latviešu un lībiešu tautības amatnieku, kuri reizēm arī tika dalīti bagātajos un nabadzīgajos (divites et pauperes). Viņi bija ne tikai skaitliski lielākā, bet arī sabiedriski un politiski aktīvākā Rīgas iedzīvotāju daļa.

Tāpat kā citās viduslaiku Eiropas pilsētās, arī Rīgā pilsoņu sabiedriskās aktivitātes realizējās ar pilsētnieku brālību palīdzību. Jau 14. gs. Rīgas ārējie ienaidnieki ­ gan vietējās nepakļautās tautības, gan ordenis un bīskapi, tāpat tā laika Eiropas pilsētās valdošās tradīcijas, mudināja pilsoņus apvienoties garīgi ­ militāri ­ saviesīgās brālībās jeb ģildēs (Gilde). Rīdzinieka dzīve pilsētā toreiz nebija iedomājama ārpus vienas vai otras šādas brālības. Ģildes rūpējās par savu biedru izpirkšanu no gūsta, kritušo apglabāšanu un viņu piederīgo atbalstīšanu, svētku un dzīru rīkošanu utt. Katrai ģildei bija savi statūti jeb šrāgas, kas reglamentēja biedru tiesības un pienākumus. Tā kā Rīgas, kā viduslaiku Eiropas tipa pilsētas, dzimšana ir saistīta ar krusta karu laikmetu un reģionu, tad Livonijas posma sākumā visām brālībām bija garīgs raksturs. To apliecina Rīgas senāko ģilžu nosaukumi ­ Svētā Krusta brālība, Svētā Gara brālība (Sv. Krusta brālības vēlākais nosaukums), Svētās Jaunavas brālība, Svētā Jāņa brālība u. c. Domājams, ka šajās ģildēs rīdzinieki apvienojās neatkarīgi no profesijām. Visumā senāko Rīgas ģilžu vēsture avotu trūkuma dēļ ir ļoti neskaidra.

14. gs. vidū un otrajā pusē situācija mainījās. Tirgotāji un amatnieki nošķīrās savās atsevišķās brālībās jeb kopģildēs. Tirgotāji apvienojās Lielajā jeb Sv. Marijas brālībā, kas 1354. g. atdalījās no Sv. Gara brālības. Ar laiku Lielajā ģildē līdzās tirgotājiem sāka uzņemt arī zeltkaļus un t. s. literātus ­ juristus un teologus. Lielā ģilde samērā ilgi saglabāja savu garīgo raksturu. Savukārt amatnieki apvienojās Mazajā jeb Sv. Jāņa brālībā. Šīs ģildes šrāgas pirmo reizi minētas 1352. g., bet ģildes privilēģijas apstiprināja Rīgas arhibīskaps Stodevešers un Livonijas ordeņa mestrs Mangdens 1452. g. Salaspilī (sk. V nod.). Abu ģilžu priekšgalā atradās eltermaņi kopā ar t. s. vecajiem ­ gados vecākajiem un cienījamākajiem ģildes locekļiem. Rīgas vēsturē sastopami vairāki abu minēto ģilžu konflikti. 15. gs. asas domstarpības sākās alus darīšanas monopola jautājumā. Reizēm konfrontācija izcēlās starp ģildēm un rāti. Šādās reizēs "eļļu ugunī" pieliet centās ordenis ­ Rīgas sīvākais ienaidnieks, kurš bija ieinteresēts rīdzinieku vienotības vājināšanā. Visbiežāk sev sabiedrotos ordeņbrāļi meklēja tieši pie ģildēm. Rīgas ģilžu nozīme pieauga reformācijas laikā 16. gs. pirmajā pusē. Šai laikā rāte arvien biežāk un regulārāk griezās pie ģildēm svarīgu un strīdīgu jautājumu lemšanā.

Līdzās Lielajai ģildei Rīgā pastāvēja vēl viena tirgotāju brālība. Tajā apvienojās jauni un neprecēti ārzemju tirgotāji un tirgotāju dēli, kas ilgstoši uzturējās Rīgā. Šīs brālības patroni jeb aizgādņi bija Sv. Juris jeb Georgs un Sv. Maurīcijs. Kā jau iepriekš norādīts, pēdējo iedomājās un attēloja kā mori, tāpēc, tāpat kā brālību ordenī, arī apskatāmo Rīgas brālību sāka saukt par melngalvjiem (Swarte hovede), bet ēku, kur viņi pulcējās ­ par Melngalvju namu. Domājams, ka lielākā daļa melngalvju bijuši lībekieši, jo Sv. Maurīcijs bija arī Lībekas tirgotāju un kuģinieku patrons. Pati Rīgas melngalvju organizācija bija veidota pēc Lielās ģildes parauga un bija ar to cieši saistīta.

Rīgā un citās Livonijas pilsētās 14. gs. līdzās ģildēm svarīgu vietu sāka iegūt amatu apvienības ­ cunftes (Zunft). Tāpat kā par ģilžu, tā arī cunftu sākumiem Rīgā uzglabājies ļoti maz ziņu. Pirmā zināmā cunfte ir zeltkaļu cunfte, kuras šrāgas tika apstiprinātas 1360. g. Vēlāk apstiprināja kalēju, vadmalnieku, mucenieku, mūrnieku, maiznieku u. c. cunftu šrāgas. Rīgā kopš 14. ­ 15. gs. pavisam saglabājušies 12 cunftu statūti, bet 16. gs. ­ 18.

Cunftē ietilpa vienas profesijas meistari ar savām ģimenēm, zeļļiem un mācekļiem. Tomēr tikai meistariem bija tiesības piedalīties šrāgu izstrādē un vēlēt cunftes vecāko ­ eltermani, kas reprezentēja cunfti Mazajā ģildē (izņemot zeltkaļus). Meistari vēlēja arī eltermaņa piesēdētājus, kasieri, cunftes dzīru pārzini u.c. amatpersonas. Cunftu ietvaros valdīja stingra disciplīna un darba noteikumu reglamentācija. Par šrāgu pārkāpšanu draudēja naudas sods vai pat izslēgšana no cunftes, bet tas savukārt atņēma tiesības nodarboties ar amatu Rīgas robežās. Mazinoties garīgo ģilžu nozīmei 14. gs., cunftes pārņēma svarīgākās ģilžu sociālās funkcijas ­ savu nelaimē nonākušo biedru apgādi.

Tā kā cunftē meistari un zeļļi nebija tiesiski vienlīdzīgi, pēdējie cunftes ietvaros dibināja zeļļu brālības savu interešu aizstāvībai. Tomēr zeļļi nedrīkstēja noturēt savas brālības sēdes bez meistara klātbūtnes, tāpat zeļļu brālības kases atslēgas atradās meistaru rokās.

Ne visi amatnieki iekļāvās cunftēs. Tie parasti bija cilvēki bez pilsoņu tiesībām vai no cunftēm izslēgtie amatnieki. Rīgas likumi viņiem aizliedza nodarboties ar savu profesiju, tāpēc viņi to piekopa slepeni. Šo amatnieku kategoriju sauca par bītniekiem (Bänhase). Lai novērstu konkurenci, cunftu amatnieki reizēm rīkoja bītnieku medības, atņemot viņiem darba rīkus vai pat pašus nogalinot. Tomēr Livonijas laikmetā bītnieku īpatsvars un viņu saražotās produkcijas daudzums nemitīgi pieauga. Tas izskaidrojams ar Rīgas iedzīvotāju skaita pieaugumu uz zemnieku rēķina, kā arī cunftu pārmērīgo reglamentāciju, kas traucēja attīstīties jauniem amatiem.

Starp Mazās ģildes amatniekiem un bītniekiem atradās t. s. kauna amatu veicēji. Rīgā pie tādiem tika pieskaitīti linu audēji un pirtnieki, kuriem bija slēgtas visas Rīgas pilntiesīgajiem pilsoņiem domātās iestādes. Mazajā ģildē nepieņēma arī tirdzniecības palīgnozarēs nodarbinātos, piemēram, Daugavas pārcēlājus (pirmais tilts pāri Daugavai tika uzcelts tikai 18. gs.), ormaņus, kuģu krāvējus, vīna nesējus, kaņepāju vijējus, lai gan pēdējiem, tāpat kā linu audējiem un pirtniekiem, bija sava cunfte, bet kuģu krāvējiem un vīna nesējiem ­ brālības. Visu iepriekš minēto amatu un palīgamatu veicēju vidū līdzās vāciešiem bija daudz t. s. nevācu (Undeutsche) ­ latviešu, lībiešu, igauņu, lietuviešu un slāvu.

Rīgas pilsētas straujā ekonomiskā uzplaukuma un varenības pamats tomēr bija nevis amatniecība, bet tirdzniecība. Rīga veica starpnieka lomu tirdzniecībā starp Rietumeiropu un Austrumeiropu, tādējādi kļūdama par vienu no svarīgākajiem tranzīttirdzniecības centriem Baltijas jūras reģionā. Rietumos Rīgas galvenās partneres bija Visbija Gotlandē (līdz 14. gs vidum, kad Visbija tika nopostīta) un Lībeka Vācijā. Ar minētajām pilsētām Rīga 1282. g. noslēdza līgumu par savu interešu aizstāvēšanu Baltijas jūrā. Līdz ar to Rīga kļuva par vācu tirdzniecisko pilsētu savienības ­ Hanzas (Hanse) ­ locekli.

Hanza bija nodibinājusies 14. gs. vidū pēc Lībekas, Brēmenes un Hamburgas iniciatīvas. Izmantodama stipru valstu trūkumu Baltijas jūras reģionā un Ziemeļeiropā vispār, Hanza 13. ­ 14. gs. turēja savās rokās Ziemeļeiropas tirdzniecisko monopolu, tāpat Austrumbaltijas, Skandināvijas un pat Anglijas tirgus. Hanzas pamatu veidoja vairāk kā 70 pilsētas, bet savienības galva bija Lībeka, kur notika pilsētu pārstāvju sanāksmes (Hansetage).

Iestādamās Hanzā, Rīga ieguva jūtamu atbalstu cīņā pret saviem tirdznieciskajiem konkurentiem un politiskajiem pretiniekiem. Par Hanzas loceklēm kļuva arī citas Livonijas pilsētas. No Latvijas pilsētām Hanzā ietilpa Cēsis, Valmiera, Limbaži, Straupe, Ventspils, Kuldīga un Koknese, bet Livonijas igauņu daļā ­ Tallina, Tērbata, Vilande un Pērnava. Lai gan Livonijas Hanzas pilsētas novērsa dāņu, zviedru u. c. tirdzniecisko konkurentu tīkojumus, konkurences cīņa sākās pašas Hanzas ietvaros. Rīgas tirgotāji turēja savās rokās tirdzniecisko monopolu ar austrumslāvu un lietuviešu zemēm, bet uz to pretendēja arī Lībeka. Tas izraisīja konfliktus abu pilsētu starpā, kuros Rīgu bieži atbalstīja Tallina un Tērbata. Vēl par vienu domstarpību objektu Rīgas un Hanzas Vācijas pilsētu vidū 15. un 16. gs. kļuva Nīderlande ­ Hanzas niknākā konkurente un pretiniece. Šajā laikā Nīderlande, pateicoties straujajam kuģniecības uzplaukumam, kā arī mainoties tirgus konjunktūrai Eiropā, izvirzījās par ekonomiski un tirdznieciski vadošo zemi ne tikai Ziemeļeiropā, bet arī sāka pretendēt uz tirdzniecisko monopolu Baltijas jūras telpā. Nīderlandiešu kuģotāji un tirgotāji sāka apmeklēt arī Rīgu. Savukārt rīdzinieki arvien biežāk sāka izmantot nīderlandiešu kuģus savu preču pārvadāšanai, jo savas flotes Rīgai nebija, bet nīderlandiešu pakalpojumi Rīgas tirgotājiem izmaksāja lētāk, kā prasīja Hanzas kuģinieki, turklāt nīderlandiešu kuģi bija ātrāki un drošāki. Arī importa preces, kuras uz Livoniju veda nīderlandieši, bija lētākas par Hanzas precēm. Rīga ierobežoja nīderlandiešu uzturēšanās laiku pilsētā, aizliedza viņiem braukt tirgoties uz laukiem, taču kategoriski nepiekrita Lībekas prasībai aizliegt nīderlandiešu kuģniecību. Kad 1438. g. Hanza uzsāka karu ar Nīderlandi, Rīga un pārējās Livonijas pilsētas ar Nīderlandi saglabāja tradicionāli draudzīgas attiecības. Tomēr, tāpat kā 13. ­ 14. gs. no Lībekas u.c. Hanzas pilsētu puses, 15. ­ 16. gs. Rīga sāka izjust spēcīgu nīderlandiešu konkurenci.

Ar Vācijas tirgotājiem Rīga bija saistīta ne tikai ar starppilsētu līgumu palīdzību, bet arī ar t. s. tirgotāju kompāniju (kumpanie) starpniecību. Rīgas lielajām tirgotāju dzimtām bija savi pastāvīgi partneri jeb kompanjoni Vācijas pilsētās. Kompānijās bija aizliegts apvienoties Hanzas un ārpus Hanzas tirgotājiem. Līdzīgas kompānijas (societates, Gesellschaften) izveidojās arī Livonijas pilsētu tirgotāju starpā. Tomēr Livonijā tās lielākoties veidoja radinieki, kur jaunākās tirgotāju dzimtu atvases uzturējās mazākās Livonijas pilsētās un nodarbojās ar preču sagādi un to piegādi dzimtas galvai Rīgā. Šāds tirdznieciskais mehānisms funkcionēja nevainojami.

Austrumos Rīgas un citu Latvijas pilsētu tirgotāji bija saistīti ar Daugavas augšteces baseina un tam pieguļošo zemju tirgotājiem ­ polockiešiem, vitebskiešiem, smoļenskiešiem un lietuviešiem. Vācu krustnešu un tirgotāju agresijas Baltijā pirmais posms, kad notika Daugavas satiksmes ceļa pakļaušana, pierāda Daugavas milzīgo nozīmi reģiona tirdznieciskajā konjunktūrā. Jau 1229. g. Rīga un vairākas Vācijas pilsētas noslēdza līgumu ar Smoļensku par abu pušu tirgotāju līdztiesību, braucienu brīvību un savstarpēju drošību. Pakāpeniski Livonijas tirgotāji izspieda savus Vācijas kolēģus no tirdznieciskajām aktivitātēm austrumos, paši iegūstot "krievu tirdzniecības" monopolu. Kopš 14. gs. pirmās puses Rīgas austrumu tirdznieciskie sakari lielā mērā kļuva saistīti ar Lietuvas valsti, kas bija pakļāvusi Polockas un Vitebskas zemes. 1338. g. Lietuvas valdnieks Ģedimins noslēdza ar Rīgu līgumu, kas regulēja rīdzinieku sakarus ar Polocku un Vitebsku. Polocka Livonijas laikmetā ieguva arvien pieaugošu lomu Rīgas austrumu sakaros. 1498. g. tā tika izsludināta par vienīgo tirdzniecībai ar Rīgu domāto preču noliktavu Lietuvā, bet Rīgas tirgotājiem aizliedza braukt garām Polockai uz Vitebsku vai Smoļensku. Tāpat krievu preces rīdzinieki tagad drīkstēja pirkt tikai Polockā.

Rīgas tirgotāji uzturēja sakarus arī ar Novgorodu un Pleskavu, tomēr monopolu sakaros ar šīm krievu pilsētām un zemēm centās iegūt Tērbata un Tallina.

Būtiska vieta Rīgas kā austrumu un rietumu sakaru tranzīttirdznieciskā centra attīstībā bija pašu rīdzinieku pieņemtajam viestirdzniecības aizliegumam. Tas noteica, ka Rīgā "viesim" aizliegts tirgoties ar "viesi" bez Rīgas tirgotāju starpniecības. Vēlāk likums tika attiecināts pat uz Hanzas tirgotājiem. Šis likums Rīgas robežās darbojās līdz pat 19. gs.

No austrumiem uz Rietumeiropu cauri Rīgai galvenokārt tika eksportēts vasks un zvērādas, kas nāca no Daugavas augšteces baseina. 14. gs. Rīgas birkavs (167 kg) vaska maksāja aptuveni 10 Rīgas markas, bet 15. gs. beigās ­ 70 ­ 90 marku. Zvērādām cenas bija dažādas. Lētākās bija vāverādas ­ 15. gs. otrajā pusē ­ 2 ­ 3 markas par četrdesmit ādām, dārgākās ­ sabuļādas ­ vairāk kā 100 markas par četrdesmit ādām. Tomēr zvērādu eksports nemitīgi saruka, jo izsīka Austrumeiropas zvēru resursi.

15. gs. redzami pieauga Livonijā audzēto linu un kaņepāju eksports. Rīgas tirgū šai laikā birkavs linu maksāja no 8 līdz 12 markām, bet kaņepāji ­ ap 7 markām. 13. ­ 15. gs. ļoti neliels bija meža preču, lopbarības produktu un labības eksports, taču 16. gs. situācija būtiski izmainījās (sk. XI nod.).

Savukārt no Rietumeiropas cauri Rīgai uz Livoniju, lietuviešu un slāvu zemēm nāca dārgie Flandrijas audumi, bet kopš 15. gs. ­ arī vienkāršā Nīderlandes, Anglijas un Vācijas vadmala, Dienvidfrancijas un Spānijas sāls, Skones piekrastē (Dienvidzviedrijā) un Ziemeļjūrā zvejotās siļķes, kā arī metāli, dārgakmeņi, vīni un vācu alus. 15. gs. beigās, līdz ar Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem, Rīgas tirgū parādījās koloniālpreces ­ pipari, muskatrieksti, rozīnes u. c. Visumā Livonijas laikmetā Rīgas eksports pārsniedza importu.

Sava nozīme Rīgas ekonomikā bija vietējai Livonijas tirdzniecībai un sakariem ar laukiem. Svarīga loma bija vietējiem nevācu tirgotājiem. 13. ­ 15. gs. arī paši zemnieki piegādāja savas preces Rīgai. Tās bija lini, vasks, lopi, labība, medus, zivis u. c., bet Rīgā viņi savukārt pirka vietējo pilsētas amatnieku vai importa preces. 15. gs. otrajā pusē vietējā tirdzniecībā aktivizējās bīskapu vasaļi ­ muižnieki. Minētajā laikā varenākajām muiž­nieku dzimtām ­ Ungerniem, Rozeniem, Patkuliem, Tīzenhauzeniem u. c. Rīgā jau bija savas sētas, nami un noliktavas. Tādi paši procesi vērojami arī citās Livonijas pilsētās.

Saturs        Iepriekšējā nodaļa        Nākamā nodaļa

HISTORIA.LV