III nodaļa. LIVONIJAS BĪSKAPU VALSTIS

Lielākā no Livonijas bīskapu valstīm bija Rīgas arhibīskapija (archiepiscopatus provincia Rigensis). Tās teritorija ­ ap 18 400 km2 ­ atradās vienīgi Latvijā ­ Vidzemē un Latgalē. T. s. "Gaujas ko­ridors", kas piederēja ordenim, arhibīskapiju sašķēla divās daļās ­ lībiešu un latviešu galā.

Rīgas arhibīskapijas priekšgalā atradās Romas pāvesta iecelts arhibīskaps (archiepiskopus), kas vienlaicīgi skaitījās Livonijas (izņemot Ziemeļigauniju) baznīcas galva, bet arhibīskapijas teritorijā, kā Vācu impērijas firsts, ­ arī augstākais laicīgais valdnieks. Līdz ar to arhibīskapa garīgais kungs bija pāvests, bet laicīgais ­ Vācijas ķeizars.

Arhibīskapu rezidence sākotnēji atradās Rīgā, taču vēlāk, ordeņa spiesti, viņi to pārcēla uz Raunu (Ronnenburg). Tomēr pārtikas sagādes grūtības arhibīskapam Raunā ļāva rezidēt tikai no Miķeļiem līdz februārim. No februāra līdz Vasarsvētkiem arhibīskaps uzturējās Limbažos (Lemsal), bet līdz Miķeļiem ­ Koknesē (Kochenhusen).

Arhibīskaps valdīja kopā ar domkapitulu, kurā ietilpa 12 augstākie arhibīskapijas garīdznieki ­ domkungi jeb kanoniķi. Domkapitula priekšgalā atradās domkungu vēlēts prāvests (praepositus), kas vienlaicīgi bija arhibīskapa tuvākais palīgs. Pārējie domkungi veica dažādus garīgos un valsts amatus. Pagrabmeistars (cellerarius) gādāja par domkungu uzturu, priors jeb dekāns rūpējās par statūtu un disciplīnas ievērošanu, bibliotēkas, arhīvus un domskolas lietas pārzināja sholastiķis (scholasticus), baznīcas mūzikas un kora jautājumus ­ kantors (cantor), finansu lietas 13. gs. ­ kamerārijs (camerarius), bet vēlāk ­ fabrikators (fabricator), par baznīcas dārglietām bija atbildīgs tesaurārijs (thesaurarius). Visvecāko no domkungiem sauca par senjoru, un viņš bija prāvesta vai dekāna vietnieks. Domkungu dzīve bija līdzīga ordeņa brāļu ikdienai ­ katra dienas stunda bija reglamentēta, viņiem bija jādzīvo vienā klosterī, jāēd un jāguļ vienā telpā. Rīgas arhibīskapijas domkungi nāca gan no muižnieku, gan Rīgas un Tērbatas pilsoņu vidus. Daudzi bija ārzemnieki. Domkapituls ne tikai ierobežoja arhibīskapa varu, bet 13. un 14. gs. pat noteica valsts politiku. Rīgas arhibīskaps Jespers Linde (1509. ­ 1524. g.) bija pirmais, kuru amatā neiecēla pāvests, bet ievēlēja domkapituls. Domkungiem bija arī savi kopīgi, prāvesta pārzināti īpašumi ­ zemes, pilis, baznīcas, muižas, dzirnavas un kapsēta. Ar domkapitula zemes tiešu pārvaldi nodarbojās Krimuldas (Kremon) fogts.

Livonijas laikmetā, atkarībā no politiskās situācijas, Rīgas arhibīskapi un domkungi iekļāvās vai nu Augustīniešu ordenī, vai Vācu ordenī (sk. V nod.).

Tā kā Rīgas bīskapiem, vēlāk arhibīskapiem, nebija pastāvīgas, regulāras armijas, bet uz bruņinieku ordeni ne vienmēr varēja paļauties, nācās veidot vasaļu karaspēku. Kā algu par dienestu bīskapi un arhibīskapi izlēņoja zemes. Veidojās lēņu novadi, kuros sāka saimniekot vasaļi, bieži vien nerēķinoties ar savu kungu interesēm. Pakāpeniski viņi ieguva noteicošo lomu arhibīskapijas pārvaldē un politikā. 14. gs. otrajā pusē vasaļi sāka pulcēties savās sanāksmēs ­ mantāgos (sk. VII nod.), kuros piedalījās arī domkungi un Rīgas rātskungi. Kopš 1432. g. sāka darboties arhibīskapijas padome (Syiftsratg), ko veidoja mantāgā. Tajā ietilpa arhibīskaps, 6 domkungi un 6 vasaļi. Arhibīskapijas padome 15. ­ 16. gs. kļuva par galveno valsts iekšpolitikas un ārpolitikas veidotāju, turklāt balsošanā izšķirošais vārds piederēja vasaļiem.

Latvijas teritorijā atradās arī Kurzemes bīskapija ­ vismazākā no visām Livonijas bīskapu valstīm. Tās teritorija, kuru ordeņa zemes sašķēla trīs daļās, bija tikai ap 4500 km2 liela. Administratīvi Kurzemes bīskapija bija sadalīta 8 iecirkņos (Amt). Valsts priekšgalā atradās Kurzemes bīskaps ar rezidenci Piltenē (Pilten). Bīskapa valsts laicīgās lietas pārzināja un tiesu sprieda bīskapa iecelts soģis (Stifstsvogt). Tāpat kā Rīgas arhibīskapijā arī Kurzemes bīskapijā līdzās valsts galvai atradās domkapituls, taču uz pusi mazāks ­ tajā bija tikai 6 domkungi. Tas rezidēja Aizputē (Hasenpoth).

Kopš 1290. g. Kurzemes bīskapijas domkapitulu veidoja tikai Livonijas ordeņa garīdznieki. Arī par bīskapiem lielākoties kļuva ordeņa brāļi. Līdz ar to Kurzemes bīskapija jau 14. gs. nonāca pilnīgā ordeņa varā un nebija spējīga uz patstāvīgu politiku.

Līdzīgi Rīgas arhibīskapa un Kurzemes bīskapa valstīm bija veidotas arī Tērbatas un Sāremā-Vīkas bīskapijas Igaunijā. Tāpat kā Rīgas arhibīskapija, bet pretēji Kurzemes bīskapijai, abas Igaunijas bīskapijas piekopa suverēnu politiku.

16. gs. pirmajā pusē Livonijas bīskapu valstis piedzīvoja dziļu politisku krīzi. Bīskapu vasaļi, kas zemi praktiski bija jau ieguvuši privātīpašumā (sk. VII nod.), pilnīgi ignorēja bīskapus. Pēdējo stāvoklis reformācijas laikā kļuva kritisks, jo lielākā daļa vasaļu pieņēma luterānismu. Tādējādi bīskapi zaudēja arī garīgo varu pār saviem pavalstniekiem. Lai valstiņām būtu militārs spēks, bīskapi, tāpat kā ordenis, sāka līgt landsknehtus, taču naudas trūkums kasēs neļāva to pilnībā veikt. Livonijas kara pirmajos gados bīskapu valstis gāja bojā. Izņēmums bija vienīgi Kurzemes bīskapija, kura labvēlīgu politisku apstākļu dēļ saglabājās ilgāk.

Saturs        Iepriekšējā nodaļa        Nākamā nodaļa

HISTORIA.LV