III nodaļa.
LIVONIJAS BĪSKAPU VALSTIS
Lielākā
no Livonijas bīskapu valstīm bija Rīgas
arhibīskapija (archiepiscopatus provincia Rigensis). Tās teritorija ap
18 400 km2 atradās vienīgi Latvijā
Vidzemē un Latgalē. T. s. "Gaujas koridors", kas piederēja
ordenim, arhibīskapiju sašķēla divās daļās lībiešu un latviešu galā.
Rīgas
arhibīskapijas priekšgalā atradās Romas pāvesta iecelts arhibīskaps
(archiepiskopus), kas vienlaicīgi skaitījās Livonijas (izņemot Ziemeļigauniju)
baznīcas galva, bet arhibīskapijas teritorijā, kā Vācu impērijas firsts,
arī augstākais laicīgais valdnieks. Līdz ar to arhibīskapa garīgais
kungs bija pāvests, bet laicīgais Vācijas ķeizars.
Arhibīskapu rezidence sākotnēji
atradās Rīgā, taču vēlāk, ordeņa spiesti, viņi to pārcēla uz Raunu (Ronnenburg).
Tomēr pārtikas sagādes grūtības arhibīskapam Raunā ļāva rezidēt tikai
no Miķeļiem līdz februārim. No februāra līdz Vasarsvētkiem arhibīskaps
uzturējās Limbažos (Lemsal), bet līdz Miķeļiem Koknesē (Kochenhusen).
Arhibīskaps valdīja kopā ar domkapitulu,
kurā ietilpa 12 augstākie arhibīskapijas garīdznieki domkungi
jeb kanoniķi. Domkapitula priekšgalā
atradās domkungu vēlēts prāvests (praepositus),
kas vienlaicīgi bija arhibīskapa tuvākais palīgs. Pārējie domkungi veica
dažādus garīgos un valsts amatus. Pagrabmeistars (cellerarius) gādāja par
domkungu uzturu, priors jeb dekāns rūpējās par statūtu un disciplīnas ievērošanu,
bibliotēkas, arhīvus un domskolas lietas pārzināja sholastiķis (scholasticus),
baznīcas mūzikas un kora jautājumus kantors (cantor), finansu lietas 13.
gs. kamerārijs (camerarius), bet vēlāk fabrikators (fabricator), par
baznīcas dārglietām bija atbildīgs tesaurārijs (thesaurarius). Visvecāko
no domkungiem sauca par senjoru, un viņš bija prāvesta vai dekāna vietnieks.
Domkungu dzīve bija līdzīga ordeņa brāļu ikdienai katra dienas stunda
bija reglamentēta, viņiem bija jādzīvo vienā klosterī, jāēd un jāguļ
vienā telpā. Rīgas arhibīskapijas domkungi nāca gan no muižnieku, gan Rīgas
un Tērbatas pilsoņu vidus. Daudzi bija ārzemnieki. Domkapituls ne tikai
ierobežoja arhibīskapa varu, bet 13. un 14. gs. pat noteica valsts politiku. Rīgas
arhibīskaps Jespers Linde (1509. 1524. g.) bija pirmais, kuru amatā neiecēla
pāvests, bet ievēlēja domkapituls. Domkungiem bija arī savi kopīgi, prāvesta
pārzināti īpašumi zemes, pilis, baznīcas, muižas, dzirnavas un kapsēta.
Ar domkapitula zemes tiešu pārvaldi nodarbojās Krimuldas (Kremon) fogts.
Livonijas laikmetā, atkarībā no
politiskās situācijas, Rīgas arhibīskapi un domkungi iekļāvās vai nu
Augustīniešu ordenī, vai Vācu ordenī (sk. V nod.).
Tā kā Rīgas bīskapiem, vēlāk
arhibīskapiem, nebija pastāvīgas, regulāras armijas, bet uz bruņinieku
ordeni ne vienmēr varēja paļauties, nācās veidot vasaļu
karaspēku. Kā algu par dienestu bīskapi un arhibīskapi izlēņoja zemes.
Veidojās lēņu novadi, kuros sāka
saimniekot vasaļi, bieži vien nerēķinoties ar savu kungu interesēm. Pakāpeniski
viņi ieguva noteicošo lomu arhibīskapijas pārvaldē un politikā. 14. gs.
otrajā pusē vasaļi sāka pulcēties savās sanāksmēs mantāgos (sk. VII nod.), kuros piedalījās arī domkungi un Rīgas
rātskungi. Kopš 1432. g. sāka darboties arhibīskapijas
padome (Syiftsratg), ko veidoja mantāgā. Tajā ietilpa arhibīskaps, 6
domkungi un 6 vasaļi. Arhibīskapijas padome 15. 16. gs. kļuva par galveno
valsts iekšpolitikas un ārpolitikas veidotāju, turklāt balsošanā izšķirošais
vārds piederēja vasaļiem.
Latvijas teritorijā atradās arī
Kurzemes bīskapija vismazākā no
visām Livonijas bīskapu valstīm. Tās teritorija, kuru ordeņa zemes sašķēla
trīs daļās, bija tikai ap 4500 km2 liela.
Administratīvi Kurzemes bīskapija bija sadalīta 8 iecirkņos (Amt). Valsts
priekšgalā atradās Kurzemes bīskaps ar rezidenci Piltenē (Pilten). Bīskapa
valsts laicīgās lietas pārzināja un tiesu sprieda bīskapa iecelts soģis (Stifstsvogt).
Tāpat kā Rīgas arhibīskapijā arī Kurzemes bīskapijā līdzās valsts
galvai atradās domkapituls, taču uz pusi mazāks tajā bija tikai 6
domkungi. Tas rezidēja Aizputē (Hasenpoth).
Kopš 1290. g. Kurzemes bīskapijas
domkapitulu veidoja tikai Livonijas ordeņa garīdznieki. Arī par bīskapiem
lielākoties kļuva ordeņa brāļi. Līdz ar to Kurzemes bīskapija jau 14. gs.
nonāca pilnīgā ordeņa varā un nebija spējīga uz patstāvīgu politiku.
Līdzīgi Rīgas arhibīskapa un
Kurzemes bīskapa valstīm bija veidotas arī Tērbatas un Sāremā-Vīkas bīskapijas
Igaunijā. Tāpat kā Rīgas arhibīskapija, bet pretēji Kurzemes bīskapijai,
abas Igaunijas bīskapijas piekopa suverēnu politiku.
16. gs. pirmajā pusē Livonijas bīskapu
valstis piedzīvoja dziļu politisku krīzi. Bīskapu vasaļi, kas zemi
praktiski bija jau ieguvuši privātīpašumā (sk. VII nod.), pilnīgi ignorēja
bīskapus. Pēdējo stāvoklis reformācijas laikā kļuva kritisks, jo lielākā
daļa vasaļu pieņēma luterānismu. Tādējādi bīskapi zaudēja arī garīgo
varu pār saviem pavalstniekiem. Lai valstiņām būtu militārs spēks, bīskapi,
tāpat kā ordenis, sāka līgt landsknehtus, taču naudas trūkums kasēs neļāva
to pilnībā veikt. Livonijas kara pirmajos gados bīskapu valstis gāja bojā.
Izņēmums bija vienīgi Kurzemes bīskapija, kura labvēlīgu politisku apstākļu
dēļ saglabājās ilgāk.