II nodaļa. LIVONIJAS ORDENIS UN TĀ VALSTS 

Livonijas ordenis (fratres de Domo Sanctae Mariae Theuto­ni­corum Jerusalemitana per Livoniam) bija viens no lielā Vācu ordeņa atzariem. Līdzās Livonijai ordenim bija atzari Vācijā, Prūsijā, Austrijā, Itālijā, Kilikijā un Ungārijā. Livonijā ordenim bija lielākie zemes īpašumi. Pēc Zemeļigaunijas iegūšanas ordeņa valsts platība sasniedza ap 67 000 km2. Pārējo Livonijas valstiņu kopplatība bija tikai ap 41 000 km2. Turklāt ordeņa zemju ģeopolitiskais stāvoklis bija ļoti izdevīgs, jo aptvēra svarīgākos tirdznieciskos ceļus. Otro lielāko Livonijas valsti ­ Rīgas arhibīskapiju ­ ordeņa zemes ģeogrāfiski sašķēla divās, bet Kurzemes bīskapiju ­ trijās daļās.

Livonijas ordeni veidoja ordeņa brāļi, kas dalījās brāļos - bruņiniekos jeb īstajos brāļos un priesteros. Lai kļūtu par īsto ordeņa brāli bija jādod parastie mūku šķīstības, nabadzības un paklausības zvēresti, kā arī zvērests cīnīties pret Kristus ienaidniekiem ­ pagāniem, musulmaņiem u. c. nekatoļiem. Tādējādi ordeņa īstie brāļi vienlaicīgi skaitījās mūki un karavīri (monahus et miles). Visa viņu dzīve bija stingri reglamentēta. Kā mūkiem ordeņbrāļiem nedrīkstēja būt privātīpašums, sakari ar sievietēm, medības un azarta spēles bija aizliegtas. Ierobežota bija pat sarakste ar radiniekiem. Ordeņa brāļi kopīgi ieturēja maltīti un gulēja vienā istabā. Regulāri bija jāgavē un jāšausta sevi ar pātagu, lai nomāktu miesas kāri. Līdzīgi citiem bruņinieku ordeņiem (templiešiem, joanītiem) Vācu ordenis saglabāja savos pirmsākumos iedibināto žēlsirdības misiju. Pie ordeņa pilīm atradās hospitāļi, kur tika kopti un aprūpēti slimie un ievainotie. Kara, bada un epidēmiju gadījumos ordeņa brāļi savās pilīs deva patvērumu visiem apkārtnes iedzīvotājiem. Katru desmito maizes klaipu, ko izcepa ordeņa maizes krāsnīs, tāpat vecās drēbes brāļi atdeva nabagiem. 13. ­ 14. gs., kad Eiropā vēl saglabājās katoliciskais fanātisms, iepriekšminētie noteikumi tika stingri ievēroti, taču vēlāk līdz ar humānisma ideju un 16. gs. ar reformācijas izplatīšanos sākās regulāri ordeņa disciplīnas pārkāpumi. Izpriecas, izvirtība, kukuļņemšana u. c. netikumi ordeņbrāļu dzīvē kļuva par ikdienišķu parādību. Nav zināms, vai 16. gs., iestājoties ordenī, vēl bija jādod zvēresti.

Īstie brāļi jeb bruņinieki veidoja ordeņa kodolu un galveno militāro spēku. Ordeņa smagi bruņotā kavalērija 13. un 14. gs. bija viena no stiprākajām Eiropā. Atšķirībā no tā laika laicīgo bruņinieku armijām ordeņa bruņoto spēku varenības pamatā bija brāļu - bruņinieku augstā disciplinētības pakāpe.

Ordeņa bruņinieki no pārējiem ordeņa valsts iedzīvotājiem atšķīrās ar savu apģērbu ­ balto apmetni un melno krustu uz tā. 13. gs. īsto brāļu skaits Livonijā bija ap 400 ­ 500, 14. gs. ­ ap 300, bet 16. gs. pirmajā pusē samazinājies līdz 150. Pirms 1287. g. par īsto brāli varēja kļūt jebkurš kristietis ­ katolis, taču vēlāk sāka uzņemt tikai bruņinieku kārtas pārstāvjus. Pakāpeniski Livonijas ordenis, tāpat kā viss Vācu ordenis kopumā, norobežojās arī nacionāli, jo brāļu - bruņinieku rindās sāka uzņemt tikai Vācijas muižnieku dēlus. Tas savukārt sekmēja ordeņa bruņinieku atsvešinātību ne tikai no vietējām Livonijas tautībām, bet arī no Livonijas vāciešiem. 15. gs., beidzoties "bruņinieku laikmetam" Eiropā, ordenis kļuva par savdabīgu Vācijā dzimušu "donu Kihotu" patversmi.

Līdzās bruņiniekiem ordenī kalpoja arī priesteri, kas veica garīdznieku pienākumus ordeņa baznīcās un rūpējās par pārējo ordeņa brāļu garīgajām vajadzībām. Priesteriem, stājoties ordenī, nevajadzēja dot zvērestu cīnīties ar ieroci rokās pret neticīgajiem. Bruņinieku tikumi viņiem bija sveši, tāpēc parasti brāļi-bruņinieki pret brāļiem-priesteriem izturējās ar nicināšanu.

Nozīmīga vieta ordenī bija t. s. pusbrāļiem, kas apkalpoja ordeņa hospitāļus un veica visus tos darbus, kurus tā laika parašas aizliedza darīt bruņiniekiem. Pusbrāļi nēsāja pelēkus apmetņus, tāpēc viņus dēvēja par pelēčiem vai pelēksvārčiem. Stājoties ordeņa pusbrāļu rindās, netika ņemta vērā ne kārtas, ne nacionālā izcelšanās, tāpēc starp pusbrāļiem bija sastopami juristi, ārsti, amatnieki u. c. Ordeņa hospitāļos strādāja arī pusmāsas.

14. gs. ordeņa kancelejas ierēdņi, skrīveri, kalpi un sulaiņi, ordeņa muižu uzraugi, piļu amatnieki u. c. izveidoja ordeņa Melngalvju brālību (Swarte hovede, Stalbrodere). Ordeņa melngalvju, tāpat kā pilsētu melngalvju (sk. IV nod.), aizgādnis jeb patrons bija Svētais Maurīcijs, kuru patiesi iedomājās kā Ziemeļāfrikas melnādaino mori. No tā arī cēlās melngalvju nosaukums. Ordeņa melngalvji veica reliģiskas un kulta ceremonijas, kopa slimos, rīkoja dzīres un mielastus. Brālība arvien vairāk nostiprinājās un 16. gs. sākumā pat centās kļūt par patstāvīgu politisku spēku ordeņa valsts iekšienē.

Visi ordeņa brāļi bija izvietoti pa ordeņa pilīm. Ja vienā pilī dzīvoja ne mazāk kā 12 brāļi, tad viņi veidoja pils konventu. Konvents, tāpat kā visi pārējie pils novada iedzīvotāji, bija pakļauts komturam (comendatore) vai fogtam (advocatus). Sākotnēji ordeņa zemēs līdzās komturiem darbojās novada fogti jeb soģi. Laika gaitā dažos novados ietekmīgāki kļuva komturi, citos ­ fogti, tādējādi izveidojās ordeņa zemju administratīvais dalījums komturijās un fogtijās. Ordeņa brāļu hierarhijā augstāks tomēr skaitījās komtura amats. Livonijas ordeņa valsts 14. gs. dalījās apmēram 30 ­ 40 komturijās un fogtijās, bet 16. gs. pirmajā pusē administratīvo vienību skaits bija sarucis līdz 9 komturijām un 11 fogtijām.

Livonijas ordeņa priekšgalā atradās Livonijas zemes mestrs (magister, Landmeister) ­ ordeņa brāļu un visas valsts iedzīvotāju augstākā amatpersona. Tā kā Livonijas ordenis bija vācu ordeņa sastāvdaļa, 13. gs. un 14. gs. pirmajā pusē Livonijas mestrus ievēlēja Vācu ordeņa vadība ­ virsmestrs (Hochmeistar) un ģenerālkapituls (Vācu ordeņa augstāko amatpersonu sapulce). Šajā laikā ordeņa centrs saglabāja tiesības arī atcelt zemes mestrus. Livonijas mestra pienākums bija piedalīties ģenerālkapitula sēdēs, kuras 13. gs. notika Palestīnā (tur šajā laikā atradās arī virsmestra rezidence) vai Vācijā, bet vēlāk ­ galvenokārt Prūsijā. Kopš 1309. g. Marienburgas (tag. Malborga Polijā) pils Prūsijā kalpoja par Vācu ordeņa virsmestra rezidenci.

Livonijas ordenis pakāpeniski ieguva arvien lielāku neatkarību no Vācu ordeņa, kļūstot par patstāvīgu valsti. Līdz ar to mainījās arī mestru ievēlēšanas kārtība. Jau 15. gs. otrajā pusē livonieši paši sāka izraudzīties kandidātus mestra amatam, bet virsmestram palika tikai formāls pienākums viņus apstiprināt. Vācu ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs (1450. ­ 1535. g.) iedibināja kārtību, ka pats mestrs izvēlas sev amata pēcteci. Viņš 1526. g., neilgi pēc Vācu ordeņa valsts likvidēšanas Prūsijā (sk. XII nod.), ieguva Vācijas firsta titulu un tiesības piedalīties reihstāgā ar lemjošu balsi. Līdz tam šādas tiesības baudīja tikai virsmestrs.

Livonijas ordeņa mestru rezidence, atkarībā no politiskās situācijas, atradās Rīgā vai Cēsīs (Wenden).

Mestra varu ierobežoja ordeņa kapituls ­ komturu un fogtu sapulce, kas sanāca vismaz divas reizes gadā, visbiežāk Cēsu pilī. Kapituls lēma visus svarīgākos ordeņa jautājumus un ievēlēja amatpersonas. Atkarībā no padarītā darba gada laikā amatpersonām bija iespējams gan paaugstinājums, gan pazeminājums. Tas liecina par viduslaikiem neierastu demokrātiju ordeņa organizācijas iekšienē.

Kopš 14. gs. līdzās Livonijas mestram darbojās arī ordeņa padome, kuru veidoja Vilandes (Fellin), Tallinas, Alūksnes (Marienburg), Kuldīgas (Goldingen) komturi un Jerves (Järva) fogts. Viena no svarīgākajām padomes funkcijām bija ordeņa kases pārzināšana.

Mestra vietnieks bija ordeņa zemes maršals (marscalus terrae, Landmarscalus) ar rezidenci Siguldas (Segewold) pilī. Zemes maršala pienākumos ietilpa kara resora pārzināšana. Mestra nāves gadījumā maršalam bija jāveic visi mestra pienākumi līdz nākamā mestra ievēlēšanai. Tāpat ordeņa maršali piedalījās kapitulu un padomes sēdēs.

15. ­ 16. gs. ordenis sāka militāri un politiski novājināties. Cēloņi tam bija vairāki. Līdz ar šaujamieroču plašu izplatīšanos mainījās kara taktika. Bruņinieku kavalērijas ietekme uz cīņas iznākumu mazinājās, turpretī pieauga ar šaujamieročiem ­ arkebūzām ­ bruņoto kājinieku loma. Savu nozīmi arvien vairāk zaudēja kādreiz stiprās mūra pilis. Ordeņa bruņinieki, būdami vairumā ļoti konservatīvi, nekādi nespēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Piemēram, nokāpšanu no zirga kaujas laikā joprojām turpināja uzskatīt par bruņinieka cieņas apkaunojumu. Strauji samazinājās arī brāļu-bruņinieku skaits, jo Rietumeiropā bija zudusi krusta karu ideoloģiskā, sociālā, politiskā un ekonomiskā bāze. Pēc Lietuvas kristīšanās zudusi bija arī paša ordeņa eksistences jēga (sk. VI nod.). Šo iemeslu dēļ ordenis vairs nesaņēma Eiropas katoļu valdnieku palīdzību. Naudas trūkums ordeņa kasē apgrūtināja algotņu ­ landsknehtu ­ vervēšanu. Jāņem vērā arī tas, ka Livonijas ordenis zaudēja Vācu ordeņa atbalstu. Pēc pēdējās sagrāves 1410. g. Grīnvaldes-Tannenbergas kaujā pret Lietuvas un Polijas armijām ordeņa centrs lēni, bet neatvairāmi nonāca Lietuvas un Polijas ietekmē. Turklāt Prūsijas laicīgo kārtu ekonomiskās un politiskās varas pieaugums Vācu ordeņa valsts iekšienē noveda pie tā, ka 1525. g. ­ reformācijas laikā ­ Vācu ordeņa zemes Prūsijā tika sekularizētas un izveidota Polijas vasaļvalsts ­ Prūsijas hercogiste. Virsmestrs Brandenburgas Alberts Hoencollerns kļuva par pirmo Prūsijas hercogu.

Smagu triecienu Livonijas ordenim kā katoliciskai organizācijai deva reformācija (sk. XII nod.). Lielākā daļa ordeņa valsts iedzīvotāju pieņēma luterānismu, tādējādi izkļūstot no ordeņa garīgās virsvaras un pārstājot maksāt tam baznīcas nodevas.

Visu augstāk minēto cēloņu dēļ Livonijas ordenis 16. gs. nebija spējis atvairīt Maskavas cara Ivana IV Bargā karapūļu triecienu un, neraugoties uz ordeņbrāļu varonīgo pretošanos, gāja bojā. Rietumeiropā Vācu ordenis turpināja darboties vairs tikai kā garīga organizācija, un tāda tā pastāv arī mūsdienās.

Saturs        Iepriekšējā nodaļa        Nākamā nodaļa

HISTORIA.LV