II nodaļa. LIVONIJAS ORDENIS UN
TĀ VALSTS
Livonijas ordenis (fratres de Domo
Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam) bija viens no lielā
Vācu ordeņa atzariem. Līdzās Livonijai ordenim bija atzari Vācijā, Prūsijā,
Austrijā, Itālijā, Kilikijā un Ungārijā. Livonijā ordenim bija lielākie
zemes īpašumi. Pēc Zemeļigaunijas iegūšanas ordeņa valsts platība
sasniedza ap 67 000 km2. Pārējo
Livonijas valstiņu kopplatība bija tikai ap 41 000 km2.
Turklāt ordeņa zemju ģeopolitiskais stāvoklis bija ļoti izdevīgs, jo aptvēra
svarīgākos tirdznieciskos ceļus. Otro lielāko Livonijas valsti Rīgas
arhibīskapiju ordeņa zemes ģeogrāfiski sašķēla divās, bet Kurzemes bīskapiju
trijās daļās.
Livonijas ordeni veidoja ordeņa
brāļi, kas dalījās brāļos - bruņiniekos
jeb īstajos brāļos un priesteros.
Lai kļūtu par īsto ordeņa brāli bija jādod parastie mūku šķīstības,
nabadzības un paklausības zvēresti, kā arī zvērests cīnīties pret
Kristus ienaidniekiem pagāniem, musulmaņiem u. c. nekatoļiem. Tādējādi
ordeņa īstie brāļi vienlaicīgi skaitījās mūki
un karavīri (monahus et miles).
Visa viņu dzīve bija stingri reglamentēta. Kā mūkiem ordeņbrāļiem nedrīkstēja
būt privātīpašums, sakari ar sievietēm, medības un azarta spēles bija
aizliegtas. Ierobežota bija pat sarakste ar radiniekiem. Ordeņa brāļi kopīgi
ieturēja maltīti un gulēja vienā istabā. Regulāri bija jāgavē un jāšausta
sevi ar pātagu, lai nomāktu miesas kāri. Līdzīgi citiem bruņinieku ordeņiem
(templiešiem, joanītiem) Vācu ordenis saglabāja savos pirmsākumos iedibināto
žēlsirdības misiju. Pie ordeņa pilīm atradās hospitāļi, kur tika kopti
un aprūpēti slimie un ievainotie. Kara, bada un epidēmiju gadījumos ordeņa
brāļi savās pilīs deva patvērumu visiem apkārtnes iedzīvotājiem. Katru
desmito maizes klaipu, ko izcepa ordeņa maizes krāsnīs, tāpat vecās drēbes
brāļi atdeva nabagiem. 13. 14. gs., kad Eiropā vēl saglabājās
katoliciskais fanātisms, iepriekšminētie noteikumi tika stingri ievēroti, taču
vēlāk līdz ar humānisma ideju un 16. gs. ar reformācijas izplatīšanos sākās
regulāri ordeņa disciplīnas pārkāpumi. Izpriecas, izvirtība, kukuļņemšana
u. c. netikumi ordeņbrāļu dzīvē kļuva par ikdienišķu parādību. Nav zināms,
vai 16. gs., iestājoties ordenī, vēl bija jādod zvēresti.
Īstie brāļi jeb bruņinieki
veidoja ordeņa kodolu un galveno militāro
spēku. Ordeņa smagi bruņotā kavalērija 13. un 14. gs. bija viena no
stiprākajām Eiropā. Atšķirībā no tā laika laicīgo bruņinieku armijām
ordeņa bruņoto spēku varenības pamatā bija brāļu - bruņinieku augstā
disciplinētības pakāpe.
Ordeņa bruņinieki no pārējiem
ordeņa valsts iedzīvotājiem atšķīrās ar savu apģērbu balto apmetni
un melno krustu uz tā. 13. gs. īsto brāļu skaits Livonijā bija ap 400
500, 14. gs. ap 300, bet 16. gs. pirmajā pusē samazinājies līdz 150.
Pirms 1287. g. par īsto brāli varēja kļūt jebkurš kristietis katolis,
taču vēlāk sāka uzņemt tikai bruņinieku kārtas pārstāvjus. Pakāpeniski
Livonijas ordenis, tāpat kā viss Vācu ordenis kopumā, norobežojās arī
nacionāli, jo brāļu - bruņinieku rindās sāka uzņemt tikai Vācijas muižnieku
dēlus. Tas savukārt sekmēja ordeņa bruņinieku atsvešinātību ne tikai no
vietējām Livonijas tautībām, bet arī no Livonijas vāciešiem. 15. gs.,
beidzoties "bruņinieku laikmetam" Eiropā, ordenis kļuva par savdabīgu
Vācijā dzimušu "donu Kihotu" patversmi.
Līdzās bruņiniekiem ordenī
kalpoja arī priesteri, kas veica garīdznieku pienākumus ordeņa baznīcās un
rūpējās par pārējo ordeņa brāļu garīgajām vajadzībām. Priesteriem,
stājoties ordenī, nevajadzēja dot zvērestu cīnīties ar ieroci rokās pret
neticīgajiem. Bruņinieku tikumi viņiem bija sveši, tāpēc parasti brāļi-bruņinieki
pret brāļiem-priesteriem izturējās ar nicināšanu.
Nozīmīga vieta ordenī bija t.
s. pusbrāļiem, kas apkalpoja ordeņa
hospitāļus un veica visus tos darbus, kurus tā laika parašas aizliedza darīt
bruņiniekiem. Pusbrāļi nēsāja pelēkus apmetņus, tāpēc viņus dēvēja
par pelēčiem vai pelēksvārčiem. Stājoties ordeņa pusbrāļu rindās, netika ņemta
vērā ne kārtas, ne nacionālā izcelšanās, tāpēc starp pusbrāļiem bija
sastopami juristi, ārsti, amatnieki u. c. Ordeņa hospitāļos strādāja arī pusmāsas.
14.
gs. ordeņa kancelejas ierēdņi,
skrīveri, kalpi un sulaiņi, ordeņa muižu uzraugi, piļu amatnieki u. c.
izveidoja ordeņa Melngalvju brālību (Swarte
hovede, Stalbrodere). Ordeņa melngalvju, tāpat kā pilsētu melngalvju (sk. IV
nod.), aizgādnis jeb patrons bija Svētais Maurīcijs, kuru patiesi iedomājās
kā Ziemeļāfrikas melnādaino mori. No tā arī cēlās melngalvju nosaukums.
Ordeņa melngalvji veica reliģiskas un kulta ceremonijas, kopa slimos, rīkoja
dzīres un mielastus. Brālība arvien vairāk nostiprinājās un 16. gs. sākumā
pat centās kļūt par patstāvīgu politisku spēku ordeņa valsts iekšienē.
Visi ordeņa brāļi bija
izvietoti pa ordeņa pilīm. Ja vienā pilī dzīvoja ne mazāk kā 12 brāļi,
tad viņi veidoja pils konventu. Konvents,
tāpat kā visi pārējie pils novada iedzīvotāji, bija pakļauts komturam (comendatore) vai fogtam
(advocatus). Sākotnēji ordeņa zemēs līdzās komturiem darbojās novada
fogti jeb soģi. Laika gaitā dažos novados ietekmīgāki kļuva komturi, citos
fogti, tādējādi izveidojās ordeņa zemju administratīvais dalījums komturijās
un fogtijās. Ordeņa brāļu hierarhijā augstāks tomēr skaitījās
komtura amats. Livonijas ordeņa valsts 14. gs. dalījās apmēram 30 40
komturijās un fogtijās, bet 16. gs. pirmajā pusē administratīvo vienību
skaits bija sarucis līdz 9 komturijām un 11 fogtijām.
Livonijas ordeņa priekšgalā
atradās Livonijas zemes mestrs (magister,
Landmeister) ordeņa brāļu un visas valsts iedzīvotāju augstākā
amatpersona. Tā kā Livonijas ordenis bija vācu ordeņa sastāvdaļa, 13. gs.
un 14. gs. pirmajā pusē Livonijas mestrus ievēlēja Vācu ordeņa vadība
virsmestrs (Hochmeistar) un ģenerālkapituls (Vācu ordeņa augstāko
amatpersonu sapulce). Šajā laikā ordeņa centrs saglabāja tiesības arī
atcelt zemes mestrus. Livonijas mestra pienākums bija piedalīties ģenerālkapitula
sēdēs, kuras 13. gs. notika Palestīnā (tur šajā laikā atradās arī
virsmestra rezidence) vai Vācijā, bet vēlāk galvenokārt Prūsijā. Kopš
1309. g. Marienburgas (tag. Malborga Polijā) pils Prūsijā kalpoja par Vācu
ordeņa virsmestra rezidenci.
Livonijas ordenis pakāpeniski
ieguva arvien lielāku neatkarību no Vācu ordeņa, kļūstot par patstāvīgu
valsti. Līdz ar to mainījās arī mestru ievēlēšanas kārtība. Jau 15. gs.
otrajā pusē livonieši paši sāka izraudzīties kandidātus mestra amatam,
bet virsmestram palika tikai formāls pienākums viņus apstiprināt. Vācu ordeņa
mestrs Valters fon Pletenbergs (1450. 1535. g.) iedibināja kārtību,
ka pats mestrs izvēlas sev amata pēcteci. Viņš 1526. g., neilgi pēc Vācu
ordeņa valsts likvidēšanas Prūsijā (sk. XII nod.), ieguva Vācijas firsta
titulu un tiesības piedalīties reihstāgā ar lemjošu balsi. Līdz tam šādas
tiesības baudīja tikai virsmestrs.
Livonijas ordeņa mestru
rezidence, atkarībā no politiskās situācijas, atradās Rīgā vai Cēsīs (Wenden).
Mestra varu ierobežoja ordeņa kapituls
komturu un fogtu sapulce, kas sanāca vismaz divas reizes gadā, visbiežāk
Cēsu pilī. Kapituls lēma visus svarīgākos ordeņa jautājumus un ievēlēja
amatpersonas. Atkarībā no padarītā darba gada laikā amatpersonām bija iespējams
gan paaugstinājums, gan pazeminājums. Tas liecina par viduslaikiem neierastu
demokrātiju ordeņa organizācijas iekšienē.
Kopš 14. gs. līdzās Livonijas
mestram darbojās arī ordeņa padome,
kuru veidoja Vilandes (Fellin), Tallinas, Alūksnes (Marienburg), Kuldīgas (Goldingen)
komturi un Jerves (Järva) fogts. Viena no svarīgākajām padomes funkcijām
bija ordeņa kases pārzināšana.
Mestra vietnieks bija ordeņa
zemes maršals (marscalus terrae,
Landmarscalus) ar rezidenci Siguldas (Segewold) pilī. Zemes maršala pienākumos
ietilpa kara resora pārzināšana. Mestra nāves gadījumā maršalam bija jāveic
visi mestra pienākumi līdz nākamā mestra ievēlēšanai. Tāpat ordeņa maršali
piedalījās kapitulu un padomes sēdēs.
15. 16. gs. ordenis sāka militāri
un politiski novājināties. Cēloņi tam bija vairāki. Līdz ar šaujamieroču
plašu izplatīšanos mainījās kara taktika. Bruņinieku kavalērijas ietekme
uz cīņas iznākumu mazinājās, turpretī pieauga ar šaujamieročiem arkebūzām
bruņoto kājinieku loma. Savu nozīmi arvien vairāk zaudēja kādreiz stiprās
mūra pilis. Ordeņa bruņinieki, būdami vairumā ļoti konservatīvi, nekādi
nespēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Piemēram, nokāpšanu no zirga
kaujas laikā joprojām turpināja uzskatīt par bruņinieka cieņas
apkaunojumu. Strauji samazinājās arī brāļu-bruņinieku skaits, jo
Rietumeiropā bija zudusi krusta karu ideoloģiskā, sociālā, politiskā un
ekonomiskā bāze. Pēc Lietuvas kristīšanās zudusi bija arī paša ordeņa
eksistences jēga (sk. VI nod.). Šo iemeslu dēļ ordenis vairs nesaņēma
Eiropas katoļu valdnieku palīdzību. Naudas trūkums ordeņa kasē apgrūtināja
algotņu landsknehtu vervēšanu.
Jāņem vērā arī tas, ka Livonijas ordenis zaudēja Vācu ordeņa atbalstu. Pēc
pēdējās sagrāves 1410. g. Grīnvaldes-Tannenbergas
kaujā pret Lietuvas un Polijas armijām ordeņa centrs lēni, bet neatvairāmi
nonāca Lietuvas un Polijas ietekmē. Turklāt Prūsijas laicīgo kārtu
ekonomiskās un politiskās varas pieaugums Vācu ordeņa valsts iekšienē
noveda pie tā, ka 1525. g. reformācijas laikā Vācu ordeņa zemes Prūsijā
tika sekularizētas un izveidota Polijas vasaļvalsts Prūsijas hercogiste.
Virsmestrs Brandenburgas Alberts Hoencollerns kļuva par pirmo Prūsijas
hercogu.
Smagu triecienu Livonijas ordenim
kā katoliciskai organizācijai deva reformācija (sk. XII nod.). Lielākā daļa
ordeņa valsts iedzīvotāju pieņēma luterānismu, tādējādi izkļūstot no
ordeņa garīgās virsvaras un pārstājot maksāt tam baznīcas nodevas.
Visu augstāk minēto cēloņu dēļ
Livonijas ordenis 16. gs. nebija spējis atvairīt Maskavas cara Ivana IV Bargā
karapūļu triecienu un, neraugoties uz ordeņbrāļu varonīgo pretošanos, gāja
bojā. Rietumeiropā Vācu ordenis turpināja darboties vairs tikai kā garīga
organizācija, un tāda tā pastāv arī mūsdienās.