I nodaļa. LIVONIJAS VALSTIŅU IZVEIDOŠANĀS 

Livonijas politiskās struktūras izveide sākās 12. gs. beigās, kad vācu misionāri uzsāka katolicisma sludināšanu Daugavas lībiešu zemēs. Ap 1180. g. kopā ar vācu tirgotājiem no Vācijas ie­radās Augustīniešu ordeņa mūks Meinhards, kuru 1186. g. Brēmenes arhibīskaps iecēla par jaunizveidotās Ikšķiles bīskapijas pirmo bīskapu. Ikšķiles trešais bīskaps Alberts Bukshovdens 1201. g. savu rezidenci pārcēla uz Rīgu, tādējādi kļūdams par Rīgas bīskapu. Alberts 1207. g. vācu iekarotās zemes nodeva Sv. Romas vācu impērijas ķeizaram un pēc tam saņēma tās atpakaļ jau kā lēni. Līdz ar to Rīgas bīskaps ieguva Vācijas firsta titulu un tiesības piedalīties vācu reihstāga sēdēs. Kopš šī brīža Rīgas bīskaps (vēlāk arhibīskaps) skaitījās arī savas bīskapijas augstākais laicīgais valdnieks.

Rīgas bīskapija strauji paplašināja savas teritorijas, pakļaujot Vidzemes lībiešu un latgaļu zemes. 1214. g. Romas pāvests ar bullu apstiprināja Rīgas bīskapijas neatkarību no Brēmenes arhibīskapa. Alberts tiecās kļūt par vienīgo Livonijas valdnieku, taču tas neatbilda pāvesta kūrijas interesēm, kura vēlējās Livonijā redzēt vairākas, līdz ar to mazākas un nespēcīgākas, kristīgās valstiņas. Pēc katoļu baznīcas vadības domām, šādas valstiņas būtu vieglāk pārvaldāmas un turamas paklausībā.

1211. g. vēl nepakļautajā Igaunijā tika izveidota Leāles bīskapija. Pēc igauņu Ugaunijas un Sakalas novadu iekarošanas 1224. g. viena tās daļa pārtapa par Tērbatas jeb Tartu bīskapiju. Savukārt Sāmsalā jeb Sāremā un Rietumigaunijā 1217/1218. g. nodibinājās Sāremā-Vīkas bīskapija, kurā ietilpa cita Leāles bīskapijas daļa. Pati Leāles bīskapija pilnīgi tika likvidēta 1235. g.

Romas pāvesta legāts Livonijā Modenas bīskaps Vilhelms 1234. g. izveidoja Kurzemes bīskapiju un iecēla pirmo Kurzemes bīskapu. 13. gs. pirmajā pusē pastāvēja arī Zemgales bīskapija un Sēlijas bīskapija, kuras vēlāk tika apvienotas vienā Zemgales-Sēlijas bīskapijā. 1251. g. Zemgales-Sēlijas bīskapiju pievienoja Rīgas bīskapijai.

Dāņi, kas veica agresiju Ziemeļigaunijā, pēc igauņu Lindanisas pils ieņemšanas dibināja Rēveles jeb Tallinas bīskapiju. Tomēr šī bīskapija atšķīrās no pārējām Livonijas bīskapijām, jo Tallinas bīskapam nebija savas laicīgi pārvaldītas teritorijas, tātad to nevarēja uzskatīt par valsti. Visā Livonijas laikmetā Tallinas bīskapija atradās dāņu Lundas arhibīskapa virsvarā.

Bīskapa Alberta Bukshovdena amata pēcteči turpināja cīņu par virskundzību Livonijā un panāca, ka Romas pāvests 1245. g. iecēla Rīgas bīskapu Albertu II Suerberu Prūsijas un Livonijas arhibīskapa jeb virsbīskapa amatā. Par savu rezidenci arhibīskaps 1255. g. izvēlējās Rīgu, tādējādi Rīgas bīskapija kopš šī brīža kļuva par Rīgas arhibīskapiju. Baznīcas jautājumos tagad Rīgas arhibīskapam bija pakļautas Tērbatas, Sāremā - Vīkas, Kurzemes bīskapijas Livonijā un Kulmas, Pamedes, Vārmes un Sembas bīskapijas Prūsijā.

Līdzās bīskapu valstīm 13. gs. Livonijā izveidojās arī bruņinieku ordeņa valsts. Lai katoļu baznīcai un vācu tirgotājiem būtu pastāvīgs militārs spēks, ar kura palīdzību varētu turēt paklausībā vietējās tautības un iekarot jauans zemes, Alberta Bukshovdena palīgs Teodorihs jau 1202. g. pēc Tempļa ordeņa parauga nodibināja Zobenbrāļu jeb Kristus bruņinieku brāļu (fratres militie Christi) ordeni. Kaut arī formāli ordenis bija Rīgas bīskapa vasalis, ordeņbrāļi nostiprinājušies sāka patstāvīgu darbību savas valsts izveidei. Bīskaps un ordenis vienojās, ka pēdējais saņems 1/3 no iekarotajām pagānu zemēm. Tā krusta agresijas rezultātā zobenbrāļi ieguva teritorijas lībiešu, latgaļu, igauņu un, iespējams, kuršu apdzīvotajās zemēs.

Tomēr, neraugoties uz zināmiem panākumiem, 13. gs. 30. gadu sākumā zobenbrāļi nonāca lielās grūtībās. Ordeņa bruņinieki, bieži pārkāpjot šķīstības, nabadzības un paklausības solījumus, ķildojoties ar vietējiem bīskapiem un pāvesta sūtni Livonijā, bija sevi ievērojami sakompromitējuši. Rezultātā Vācijas bruņinieki labprātāk sāka stāties ietekmīgākajā un varenākajā Vācu ordenī, kura viens no atzariem kopš 1228./29. g. atradās Prūsijā. Zobenbrāļu mēģinājums 1231. g. pievienoties Vācu ordenim cieta neveiksmi. Tikai 1237. g., pēc Kristus bruņinieku sagrāves Saules kaujā (1236. g.), ordeņa paliekas tika inkorporētas vācu ordenī. Līdz ar to Livonijā parādījās liels un ietekmīgs militāri politisks spēks ­ Vācu ordenis Livonijā jeb Livonijas ordenis. Tas mantoja visas zobenbrāļu zemes un ilgstošu un asiņainu cīņu gaitā pievienoja savai valstij jaunus apgabalus. Livonijas ordeņa brāļus vairs neapmierināja zemju dalīšanas vecās kvotas, pēc kurām viņi varēja iegūt tikai 1/3 no iekarotajām zemēm. Neapmierinātību ar šo principu pastiprināja arī tas, ka Vācu ordenis Prūsijā saņēma 2/3, bet Prūsijas bīskapi ­ tikai 1/3 jaunkristīto teritoriju, tāpēc pēc Kursas pakļaušanas ordeņa vadība panāca, ka Kursa tika pielīdzināta Prūsijai un 1245. g. sadalīta pēc jaunām kvotām. Ordenis ieguva 2/3, bet Kurzemes bīskaps ­ tikai 1/3 no kuršu un Kurzemes lībiešu zemēm. Līdzīgi ordenis ar arhibīskapu 1254. g. sadalīja Zemgali, taču vēlāk ordeņa brāļiem izdevās iegūt visu Zemgali un Sēliju. 14. gs. vidū Vācu ordenis no Dānijas nopirka Ziemeļigauniju, kuru pēc tam savukārt pārdeva Livonijas ordeņbrāļiem. Līdz ar to Livonijas ordenis ievērojami paplašināja savus īpašumus.

Blakus Livonijas garīgajām valstiņām ­ bīskapijām un ordenim ­ 13. gs. izveidojās arī laicīgs politisks spēks ­ pilsētas. Lielākā no tām bija Rīgas pilsēta. Rīgas ciems vai vieta (locus Riga) pirmo reizi pieminēta Indriķa hronikā 1198. g. Bīskaps Alberts 1201. g. tur nodibināja pilsētu, kas kļuva par galveno placdarmu krusta agresijai Austrumbaltijā. Pateicoties ļoti labvēlīgajam tirdznieciskajam stāvoklim, Rīga strauji auga. Rīdzinieki sākotnēji bija Rīgas bīskapa vasaļi, taču 1221. g. Alberts tiesības uz pilsētu nodeva Dānijas karalim. Tomēr dāņiem tās nostiprināt neizdevās, jo Rīgas iedzīvotāji sacēlās, padzenot no Dānijas atsūtīto soģi Gotštalku, un ieguva neatkarību. Ar pāvesta legāta Modenas Vilhelma palīdzību pilsēta ieguva sev lauku novadu jeb patrimonālo apgabalu ­ Daugavas lejasteces labā un kreisā krasta zemes. Apgabala iedzīvotāji, izņemot ordeņa un bīskapa ļaudis, bija pakļauti Rīgas likumiem.

Tā 13. gs. Baltijas tautību pakļaušanas un pašu vāciešu iekšējās politiskās cīņas rezultātā izveidojās Livonijas politiskā struktūra, kas pamatos saglabājās līdz pat 16. gs. otrajai pusei.

Saturs        Iepriekšējā nodaļa        Nākamā nodaļa 

HISTORIA.LV