I nodaļa. LIVONIJAS VALSTIŅU
IZVEIDOŠANĀS
Livonijas politiskās struktūras
izveide sākās 12. gs. beigās, kad vācu misionāri uzsāka katolicisma sludināšanu
Daugavas lībiešu zemēs. Ap 1180. g. kopā ar vācu tirgotājiem no Vācijas
ieradās Augustīniešu ordeņa mūks Meinhards, kuru 1186. g. Brēmenes arhibīskaps
iecēla par jaunizveidotās Ikšķiles bīskapijas
pirmo bīskapu. Ikšķiles trešais bīskaps Alberts Bukshovdens 1201. g. savu rezidenci pārcēla uz Rīgu, tādējādi
kļūdams par Rīgas bīskapu. Alberts
1207. g. vācu iekarotās zemes nodeva Sv. Romas vācu impērijas ķeizaram un pēc
tam saņēma tās atpakaļ jau kā lēni. Līdz ar to Rīgas bīskaps ieguva Vācijas
firsta titulu un tiesības piedalīties
vācu reihstāga sēdēs. Kopš šī brīža Rīgas bīskaps (vēlāk arhibīskaps)
skaitījās arī savas bīskapijas augstākais laicīgais valdnieks.
Rīgas bīskapija strauji paplašināja
savas teritorijas, pakļaujot Vidzemes lībiešu un latgaļu zemes. 1214. g.
Romas pāvests ar bullu apstiprināja Rīgas bīskapijas neatkarību no Brēmenes
arhibīskapa. Alberts tiecās kļūt par vienīgo Livonijas valdnieku, taču tas
neatbilda pāvesta kūrijas interesēm, kura vēlējās Livonijā redzēt vairākas,
līdz ar to mazākas un nespēcīgākas, kristīgās valstiņas. Pēc katoļu
baznīcas vadības domām, šādas valstiņas būtu vieglāk pārvaldāmas un
turamas paklausībā.
1211.
g. vēl nepakļautajā
Igaunijā tika izveidota Leāles bīskapija.
Pēc igauņu Ugaunijas un Sakalas novadu iekarošanas 1224. g. viena tās daļa
pārtapa par Tērbatas jeb Tartu
bīskapiju. Savukārt Sāmsalā jeb Sāremā un Rietumigaunijā 1217/1218. g.
nodibinājās Sāremā-Vīkas bīskapija, kurā ietilpa cita Leāles bīskapijas
daļa. Pati Leāles bīskapija pilnīgi tika likvidēta 1235. g.
Romas pāvesta legāts Livonijā
Modenas bīskaps Vilhelms 1234. g. izveidoja Kurzemes
bīskapiju un iecēla pirmo Kurzemes bīskapu. 13. gs. pirmajā pusē pastāvēja
arī Zemgales bīskapija un Sēlijas
bīskapija, kuras vēlāk tika apvienotas vienā Zemgales-Sēlijas
bīskapijā. 1251. g. Zemgales-Sēlijas bīskapiju pievienoja Rīgas bīskapijai.
Dāņi, kas veica agresiju Ziemeļigaunijā,
pēc igauņu Lindanisas pils ieņemšanas dibināja Rēveles jeb Tallinas bīskapiju.
Tomēr šī bīskapija atšķīrās no pārējām Livonijas bīskapijām, jo
Tallinas bīskapam nebija savas laicīgi pārvaldītas teritorijas, tātad to
nevarēja uzskatīt par valsti. Visā Livonijas laikmetā Tallinas bīskapija
atradās dāņu Lundas arhibīskapa virsvarā.
Bīskapa Alberta Bukshovdena amata
pēcteči turpināja cīņu par virskundzību Livonijā un panāca, ka Romas pāvests
1245. g. iecēla Rīgas bīskapu Albertu II Suerberu Prūsijas un Livonijas arhibīskapa
jeb virsbīskapa amatā. Par savu rezidenci arhibīskaps 1255. g. izvēlējās
Rīgu, tādējādi Rīgas bīskapija kopš šī brīža kļuva par Rīgas arhibīskapiju. Baznīcas jautājumos tagad Rīgas arhibīskapam
bija pakļautas Tērbatas, Sāremā - Vīkas, Kurzemes bīskapijas Livonijā un
Kulmas, Pamedes, Vārmes un Sembas bīskapijas Prūsijā.
Līdzās bīskapu valstīm 13. gs.
Livonijā izveidojās arī bruņinieku ordeņa valsts. Lai katoļu baznīcai un
vācu tirgotājiem būtu pastāvīgs militārs spēks, ar kura palīdzību varētu
turēt paklausībā vietējās tautības un iekarot jauans zemes, Alberta
Bukshovdena palīgs Teodorihs jau 1202. g. pēc Tempļa ordeņa parauga nodibināja
Zobenbrāļu jeb Kristus bruņinieku
brāļu (fratres militie Christi) ordeni. Kaut arī formāli ordenis bija Rīgas bīskapa vasalis,
ordeņbrāļi nostiprinājušies sāka patstāvīgu darbību savas valsts
izveidei. Bīskaps un ordenis vienojās, ka pēdējais saņems 1/3 no iekarotajām
pagānu zemēm. Tā krusta agresijas rezultātā zobenbrāļi ieguva teritorijas
lībiešu, latgaļu, igauņu un, iespējams, kuršu apdzīvotajās zemēs.
Tomēr, neraugoties uz zināmiem
panākumiem, 13. gs. 30. gadu sākumā zobenbrāļi nonāca lielās grūtībās.
Ordeņa bruņinieki, bieži pārkāpjot šķīstības, nabadzības un paklausības
solījumus, ķildojoties ar vietējiem bīskapiem un pāvesta sūtni Livonijā,
bija sevi ievērojami sakompromitējuši. Rezultātā Vācijas bruņinieki labprātāk
sāka stāties ietekmīgākajā un varenākajā Vācu
ordenī, kura viens no atzariem kopš 1228./29. g. atradās Prūsijā.
Zobenbrāļu mēģinājums 1231. g. pievienoties Vācu ordenim cieta neveiksmi.
Tikai 1237. g., pēc Kristus bruņinieku sagrāves Saules kaujā (1236. g.),
ordeņa paliekas tika inkorporētas vācu ordenī. Līdz ar to Livonijā parādījās
liels un ietekmīgs militāri politisks spēks Vācu ordenis Livonijā jeb Livonijas ordenis. Tas mantoja visas zobenbrāļu zemes un ilgstošu
un asiņainu cīņu gaitā pievienoja savai valstij jaunus apgabalus. Livonijas
ordeņa brāļus vairs neapmierināja zemju dalīšanas vecās kvotas, pēc kurām
viņi varēja iegūt tikai 1/3 no iekarotajām zemēm. Neapmierinātību ar šo
principu pastiprināja arī tas, ka Vācu ordenis Prūsijā saņēma 2/3, bet Prūsijas
bīskapi tikai 1/3 jaunkristīto teritoriju, tāpēc pēc Kursas pakļaušanas
ordeņa vadība panāca, ka Kursa tika pielīdzināta Prūsijai un 1245. g.
sadalīta pēc jaunām kvotām. Ordenis ieguva 2/3, bet Kurzemes bīskaps
tikai 1/3 no kuršu un Kurzemes lībiešu zemēm. Līdzīgi ordenis ar arhibīskapu
1254. g. sadalīja Zemgali, taču vēlāk ordeņa brāļiem izdevās iegūt visu
Zemgali un Sēliju. 14. gs. vidū Vācu ordenis no Dānijas nopirka Ziemeļigauniju,
kuru pēc tam savukārt pārdeva Livonijas ordeņbrāļiem. Līdz ar to
Livonijas ordenis ievērojami paplašināja savus īpašumus.
Blakus Livonijas garīgajām
valstiņām bīskapijām un ordenim 13. gs. izveidojās arī laicīgs
politisks spēks pilsētas. Lielākā no tām bija Rīgas
pilsēta. Rīgas ciems vai vieta (locus Riga) pirmo reizi pieminēta Indriķa
hronikā 1198. g. Bīskaps Alberts 1201. g. tur nodibināja pilsētu, kas kļuva
par galveno placdarmu krusta agresijai Austrumbaltijā. Pateicoties ļoti labvēlīgajam
tirdznieciskajam stāvoklim, Rīga strauji auga. Rīdzinieki sākotnēji bija Rīgas
bīskapa vasaļi, taču 1221. g. Alberts tiesības uz pilsētu nodeva Dānijas
karalim. Tomēr dāņiem tās nostiprināt neizdevās, jo Rīgas iedzīvotāji
sacēlās, padzenot no Dānijas atsūtīto soģi Gotštalku, un ieguva neatkarību.
Ar pāvesta legāta Modenas Vilhelma palīdzību pilsēta ieguva sev lauku
novadu jeb patrimonālo apgabalu Daugavas lejasteces labā un kreisā krasta
zemes. Apgabala iedzīvotāji, izņemot ordeņa un bīskapa ļaudis, bija pakļauti
Rīgas likumiem.
Tā 13. gs. Baltijas tautību pakļaušanas un pašu vāciešu iekšējās politiskās cīņas rezultātā izveidojās Livonijas politiskā struktūra, kas pamatos saglabājās līdz pat 16. gs. otrajai pusei.