IEVADAM
Latvijas un Igaunijas vēsturē
13. gs. sākās jauns posms Livonijas laikmets. Šajā laikā rietumeiropiešu
spiešanās uz austrumiem, kas bija aizsākusies jau 10. gs., bet kulmināciju
ieguvusi 11. 12. gs. krusta karu laikā, sasniedza Austrumbaltijas
zemes. Eiropas krustneši, misionāri un tirgotāji, kas nāca galvenokārt no Vācijas,
kā pirmos no vietējiem iedzīvotājiem sastapa lībiešus (livones). Viņu
zemi vācieši sāka saukt par Livoniju.
Taču vēlāk ar šo vārdu sāka apzīmēt arī citu, vāciešiem pakļauto
tautību latgaļu, sēļu, kuršu, zemgaļu un igauņu novadus. Līdzās
Livonijas nosaukumam reizēm tika lietots arī cits šīs teritorijas apzīmējums
Svētās Marijas zeme vai, kā saka latvieši, Māras zeme. Livonija jeb Māras
zeme bija tikai ģeogrāfisks jēdziens, jo tajā ietilpa vairākas valstis.
Livoniju kopumā veidoja mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas.
Livonijas laikmets Latvijas un
Igaunijas vēsturē aptvēra vairāk kā trīsarpus gadsimtus ilgu laiku posmu līdz
16. gs. otrajai pusei, kad spēcīgo kaimiņvalstu spiediena rezultātā
visduslaiciskā Livonija gāja bojā. Tomēr šī pretrunīgā laikmeta sekas
daudzējādi ietekmēja turpmāko Baltijas vēsturiskās attīstības ceļu un tā
īpatnības līdz pat mūsdienām.