IEVADAM 

Latvijas un Igaunijas vēsturē 13. gs. sākās jauns posms ­ Livonijas laikmets. Šajā laikā rietumeiropiešu spiešanās uz austrumiem, kas bija aizsākusies jau 10. gs., bet kulmināciju ieguvusi 11. ­ 12. gs. ­ krusta karu laikā, ­ sasniedza Austrumbaltijas zemes. Eiropas krustneši, misionāri un tirgotāji, kas nāca galvenokārt no Vācijas, kā pirmos no vietējiem iedzīvotājiem sastapa lībiešus (livones). Viņu zemi vācieši sāka saukt par Livoniju. Taču vēlāk ar šo vārdu sāka apzīmēt arī citu, vāciešiem pakļauto tautību ­ latgaļu, sēļu, kuršu, zemgaļu un igauņu ­ novadus. Līdzās Livonijas nosaukumam reizēm tika lietots arī cits šīs teritorijas apzīmējums ­ Svētās Marijas zeme vai, kā saka latvieši, ­ Māras zeme. Livonija jeb Māras zeme bija tikai ģeogrāfisks jēdziens, jo tajā ietilpa vairākas valstis. Livoniju kopumā veidoja mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas.

Livonijas laikmets Latvijas un Igaunijas vēsturē aptvēra vairāk kā trīsarpus gadsimtus ilgu laiku posmu līdz 16. gs. otrajai pusei, kad spēcīgo kaimiņvalstu spiediena rezultātā visduslaiciskā Livonija gāja bojā. Tomēr šī pretrunīgā laikmeta sekas daudzējādi ietekmēja turpmāko Baltijas vēsturiskās attīstības ceļu un tā īpatnības līdz pat mūsdienām.  

Saturs    Nākamā nodaļa

HISTORIA.LV