Bija izdevība būt Rīgā 4.oktobŗa pēcpusdienā un 5.okt. rītā. Tā vairs nav mūsu Rīga. Ielas pelēkas, tumšas. Vietās, kur tilti šķērso kanāli, iebūvēti tanku aizsprosti. Kr.Barona iela pie kanāla satiksmei pilnīgi slēgta. Tramvaji vairs neiet, kustība ierobežota, izņemot krustceļus un abus tiltus pār Daugavu, kur plūst nebeidzamas auto kolonas. Otrā un trešā oktobrī sākusies obligātā iedzīvotāju evakuācija uz Vāciju ar kuģiem. Pirmdien paziņots 2. un 4.iecirknim, bet 4.okt. agrā rītā arī 3.iecirknim. Kādā mājā ieradušies latviešu policisti ar paziņojumu, lai sasaiņo mantas triju stundu laikā un gaida transporta līdzekļus, lai viņus ar mantām novestu uz ostu un ar kuģiem uz Vāciju. Bija jātaisās visiem iedzīvotājiem līdz 55 gadu vecumam. Policists, kas paziņojis, bijis piedzēries un mēģinājis ieskatīties istabās. Pēc dažām stundām atkal atnākuši pārbaudīt un brīdinājuši, ka žandarmi paņemšot tāpat, vai mantas ir sasaiņotas, vai nav. Ļaudis, kas gribēja palikt šeit, ir pilnīgā izmisumā. Atkal Rīgā var vērot tās pašas bezcerību sejas, ko varēja redzēt boļševiku laikā. Otrā un ceturtā iec. ļaudīm bijis jādežūrē pie saiņiem, kas nolikti gar ielu malām, lai sagaidītu transportu. Ļaudis nogaidījušies visu gaŗo nakti un sagājuši atpakaļ dzīvokļos, pēc tam atkal izdzīti ārā. Tā tas turpinās visas dienas. 4.oktobrī ap plkst. diviem žandarmi ielenca ielas, aizturēja gājējus vīriešus, parasti vidējos gados un sagrupēja tos pakāpeniski vārtu telpās. Aizturēšana notika Valdemāra ielā un arī šo rindu rakstītājs Gregors tika aizturēts un vēlāk atlaists. Jādomā viņa vecuma un komandējuma apliecības dēļ. Vēlāk noskaidrojās, ka aizturētie nogādāti uz prefektūru un no turienes uz kuģiem. Nekādas izrunas nav līdzējušas. Bija nepārbaudāmas ziņas, ka prefektūrā kādi 3 jaunekļi nošauti. Žandarmērija nošāvusi kādu latviešu policistu Kadiķi, kas formas tērpā braucis uz velosipeda un neapturējis, domādams, ka uz viņu uzaicinājums mainīt virzienu neattiecas. Rīcība rada bezgalīgu izmisuma naidu un protestu. Sagaidāmi ekscesi.

Noskaidrojies pilnīgi, ka pašpārvalde vairs nepastāv. Baumas dažādas. Andersons un Dankers esot aizbēguši uz Berlīni. Vidzemi pavēlēts evakuēt ar tādām pat metodēm kā Rīgu vai pat Krievijas pierobežu un Ukrainu. Sakarā ar vilcināšanos evakuēties, Carnikavā apšautas 4 ģim. Lēdmanes un Jumpravas pagastos daudzas mājas nodedzinātas. Iedzīvotāju, pat brīvprātīgo bēgļu, aizvākšana caur Rīgu notikusi ar smagiem traucējumiem. Droši fakti - Vidzemes saimnieki ar pajūgiem, pāris govīm un ģimeni nonīkst Rīgas pievārtē 4-6 dienas, netiek izlaisti, atgriežas atpakaļ un pēc tam viņus par jaunu dzen prom pa to pašu ceļu - ar varu. Daudzos virzienos parādās pretrunīga rīcība!

Par 15.divīziju Vācijā pretrunīgas ziņas, viena daļa esot Türingā, otra “poļu koridorā”. Jaunos apmācot, vecie ejot lauku darbos. Pēc oficiālām ziņām apmācība un apbruņojums esot labi - kaujas spējas nogatavojoties ap 1.janv. vai 1.febr.

Ģenerālis Bangerskis uzskata, ka visiem latviešiem jāiet prom uz Vāciju, lai atgrieztos kaut vai pēc 30-40 gadiem! Vai tas vecis traks!

No militārā viedokļa Baltijas telpu vairs neatmaksājoties sargāt, vienīgi varbūt no polītiskā - kādu mums nezināmu polītisku iemeslu dēļ.

Šeit izplatītas baumas, ka nevis krievi, bet angļi ieņēmuši Somijā Hanges pussalu un pārvērtuši to par atbalsta punktu.

Vācu iestādes sajaukušas aizmuguri - rīkojas armija, policijas formācijas un civīlie varas vīri katrs par sevi. Aizmugurē apātija un ilgas pēc dzimtenes, negrib kaŗot.

Cik vērojams, tad Rīgā ir notikusi atsacīšanās kāpt kuģos, kas apspiesta ar bruņotu varu. Runā par kādām izklīdušām formācijām, kas īpaši gūstītas. Fakts ir tas, ka ap 60 latviešu kaŗavīru, sakalti rokas važās, dzīti pa Rīgas ielām virzienā uz ostu. Ar to sakarā ziņas par kādu kazarmju nodedzināšanu.

Arī Duntes ielā iznākusi plašāka apšaudīšanās nekā tas ir rakstīts laikrakstā Tēvija. Pret rīdziniekiem esot piedraudēts lietot asaru gāzi un granātas. Tas ticams, jo gluži tas pats noticis Jelgavā, kad pret nelaimīgiem, kas patvērušies pagrabos un gāzu patvertnēs sviestas rokas granātas, kas sašķaidījušas desmitiem cilvēku atsevišķā telpā. Ar vācu metodēm paredzēts dzīt pa ceļiem visus latviešus sākot ar Vidzemi, tad Rīgu, tad Kurzemi. Ar to ved sakarā latviešu policijas vienību un kaŗavīru atbruņošanu un izsūtīšanu uz Dundagu un Ventspili, pēc tam ar kuģiem tālāk. Motīvs esot tas, ka par katru cenu jāpiepilda Vācija ar darba vergiem nākošai pretofensīvai. Kapteinis Upelnieks aizbrauc uzņemt sakarus ar apriņķu priekšniekiem un aizsargiem Kuldīgas, Aizputes un Liepājas apgabalos.

Vācu agresija pastiprinās. Valodas atklīdušas arī laukos. Ir baumas, ka bēgļus, kas saradušies Kurzemē, virzīs tālāk uz prūšu robežām.

Pienāk ziņas, ka uz rietumiem no Šauļiem sākusies krievu ofensīva. Ķegums, Sigulda un virkne citu pilsētu kritušas. Noskaņojums baigu nojautu pilns, bet mentalitāte nostiprinājusies: daudzi kārtīgi tautieši grib cīnīties kaut vai pašas cīņas dēļ - par kapa vietu Latvijas zemē.

Vakarā bija komandieru apspriede: mūsu mērķi, mūsu taktika, mūsu izredzes, mūsu cerības. Konkrēta izlemšana atlikta uz rītdienu. Noklausījāmies kapt. Upelnieka ziņojumu par braucienu. Domas pa apriņķiem dalās, kāda kuŗā mentalitāte. “Uz Sibīriju tālāk kā uz Vāciju”.

Apriņķa policija nav uzņēmusies minēto akciju. Tad paziņots, ka žandarmi tikšot vēl labāk galā. Bija apspriede, kuŗā pārrunājām radušos situāciju. Kapteinis Upelnieks aizbrauca uzņemt sakarus ar Ventspils aizsargiem un apriņķa policiju. Nedēļas laikā pa Rīgas tiltiem pārgājuši 74.000 bēgļu pajūgu.

Apstiprinās ziņa, ka mēs atrodamies ielenkumā. Boļševiki pievirzījušies Kuršu jomai un Baltijas jūrai ap Palangu.

Sakarā ar stāvokļa maiņu bija apspriede un kapt. Upelnieka ziņojums. Izsūtīti vietraudži, lai atrastu izdevīgākus apmešanās noteikumus. Jāuzņemās arī rūpes par bēgļiem, kas saistījušies ar mums. Bēdīgi vērot, cik necienīgi izturas dažas personas pret bēgļiem. Jau agrāk minēju Aizkraukles pagasta vecākā Bērziņa vārdu, kas teica, ka katru bēgli vajaga ar rungu pavadīt - un tagad pats ir bēglis.

Smārdes mežsargs Šķipsna rupji noraida bēgļu bērniem malku, bet vācieši ņem paši, pat neprasa. Arī pret sargiem izturēšanās dažāda. Turības ierēdnis Rīgā Vējiņš kaut gan apsolījis Pāvulānam zāģus, pakavu naglas nav devis bez oficiāla raksta, kaut gan ģenerālis bija lūgumu uzrakstījis. Nevarēšot norēķināties ar Žani Spuru. Cēres pagasta Sumbriņu māju saimnieks paskaidrojis, ka viņš krāj un sargā savu mantu kamēr ir pats noteicējs un to nevienam nedos, bet ja viņa vairs nebūs, tad lai to ņem krievs vai vācietis. Arī princīpi!

Bēgļu evakuācija un vispār evakuācijas jautājums sakarā ar notikumiem frontē ir palicis līdzšinējā stāvoklī, kaut gan Rīgā vēl vakar dažos iecirkņos notikušas cilvēku medības. Mobilizēti darbam “Kurzemes dzelzceļa” būvei 1900-05.gadā dzimušie. Arī ģimenes varēšot braukt. Smaga un pelnīta neuzticība pārņēmusi latviešu tautu. Latvieši vāciešus novērtē vienādi ar boļševikiem, pat tie, kas agrāk vāciešus slavēja. Runā, ka Rīgā un vispār Latvijā, iesūtīta speciāla žandarmu grupa ap 8000 vīru, kas iesaukta par Bērtuļa žandarmeriju, kas uzņemoties uz sevi pēdējo cilvēku iznīcināšanas darbu, apmēram tā, kā tas bijis Krievijā. Sagaida, ka arī tos sadalīs pa pagastiem, ja vien frontes stāvoklis to pieļaus. Nāve tā vai tā. Atliek izmisuma cīņa. Stāsta, ka Dankers atteicies no sava posteņa. Latvijā viņš vairs neesot.

Esam ielenkuma draudos. Vācu armijā vērojamas apmulsuma pazīmes. Vairākām kolonām kustība apturēta. Citas maina virzienu. Par asākām represijām, izņemot lopu - visu - atņemšanu, nedzird. Tomēr tos pašus atņemtos lopus dzinēji izdāvina katram, kas lūdz pa govij. Stāsta ka 3000 liels lopu bars iedzīts pļavā un atstāts, dzinēji aizbraukuši.

Ir tomēr atsevišķi, un tādi rodas katru dienu, kas grib cīnīties, kaut arī nav nekādas izredzes uz uzvaru. Viņi paši grib paturēt cilvēcīgās tiesības cīnīties un mirt kā brīviem latviešiem. Tādi piesakās no vietējiem un arī no bēgļiem. Mūsu leģionāri, liels procents, izklīduši pa mežiem un mājām. Kāds gadījums Paplakā:

Vācu karavīri, kas apmetušies mūsu tuvumā, lamājušies par to, ka pavēlēts atņemt viņu rādioaparātus un spuldzes, lai nevarētu klausīties ziņas.

Kapteinis G. stāstīja, ka Gauru pagasta iedzīvotāji, lielākā vairumā krievi, kas bijuši boļševiku samobilizēti, jau paspējuši ap 60 gabalu nokļūt vācu gūstā. Tie ir ievainoti un atradušies Smiltenes slimnīcā. Boļševiki viņus ielikuši soda rotā. Tie nedrīkstējuši iet uzbrukumā ar pārskrējieniem, bet bijis jāiet stāvus, un katru, kas mēģinājis gulties, šāvuši. Gauru pagasta iedzīvotāji aizdzīti uz Krieviju darbos. Esot bijušas arī plašas masu slepkavības. Boļševiki spiežas uz Liepāju no dienvidiem.

Ielenkums pastiprinājas, līdz ar to ielenkuma sajūta. Trūkst ziņu par citiem mūsu ļaudīm. Pārcelšanās sagatavošanas kārtībā.

Diena paiet Rīgas krišanas smagā jūtoņā, tomēr dzīve rit šeit tālāk. Vācu daļas piekopj to pašu darbību kā Vidzemē. Talsu kooperatīva mantas vienkārši atņemtas. Tas pats tuvākās dienās sagaidāms citās tirgotavās. Mūsu daļa ar P. un L. gādību dabū vienu otru derīgu mantu un pārtiku. Kāds evakuēta apriņķa priekšnieks N. pārdevis savu patšauteni par 5 pudelēm kandžas.

Novērojumi liecina, ka daudzas vācu mašīnas brauc ar Latvijas karodziņu, laikam drošības dēļ.

Pārcelšanās turpinās. Izplatītas baumas, ka identificēts arch. T.Grīnberga līķis starp daudziem citiem izskalotiem līķiem Liepājas jūrmalā. Vācu iestādes evakuējušas pret viņu gribu arī augstākus pareizticīgo un katoļu garīdzniekus.

Pienāk ziņas par Rīgas izpostīšanu. Saspridzinātas daudzas sabiedriskas ēkas.

Ieradās ltn. S., lai uzturētu kontaktu un dotu mums zināmu palīdzību.

Saimniecības rotas komandieris Jansons atstāstīja gadījumu, ka dzīvoklī, kur viņš apmeties, agrā rītā piebraucis kāds vācu kaŗavīrs ar motorcikletu, domājams no garāmbraucēju tanku daļas, izvilcis revolveri un draudot ar nošaušanu pieprasījis sievietēm, kas bijušas divas, gulties un atļauties, ja nē, tad nošaušot. J. atvēris durvis un sācis lamāties. Uzbrucējs aizgājis tikai tad, kad pamanījis uz Jansona galda revolveri. Tādu faktu ir daudz, bet konstatēti viņi netiek. Apstiprinās ziņa par plašām saspridzināšanām Rīgā. Saspridzināti tilti, fabrikas, noliktavas un kultūras celtnes.

Jāatzīmē, ka Vandzenes un Valdemārpils kooperācijas darbinieki izrāda grupai pretimnākšanu. Arī citi darbinieki. Dundagas pils saspridzināta un arī labākās noliktavas nodedzinātas jau pirmajā uzbrukumā Jelgavai un Tukumam. Vācu kaŗaspēks vienkārši paņem no iedzīvotājiem to ko vēlās. Kādā nabadzīgā mazmājā atņemta vienīgā govs. To izdarījuši divi vācieši un divi krievi - Dundagā pie Otēm.

Kāds dāņu šoferis, kas kalpo vācu daļā, stāstīja, ka viņš braucis cauri Rīgai 12.oktobrī un redzējis visai plašu saspridzināšanu. Cilvēki bēguši izmisumā no spridzinātām un citām ēkām, vācu žandarmi šāvuši uz tiem ar mašīnpistolēm. To apstiprina arī citas ziņas. Tukuma apriņķa priekšnieks noturējis savējiem pavisam nesakarīgu runu: lai nododot ieročus un bēgot uz Ventspili vai Liepāju, lai glābtos. Kad ļaudis protestējuši pret ieroču nodošanu, tad teicis, lai iemetot ezerā.

Šeit jāatzīmē, ka Līdumnieka un citu grāmatu izdevējs Elmārs S. no latviešu patriota viedokļa ir pavisam neciešams tips, vāciešu rīcību, Rīgas izpostīšanu un iedzīvotāju terrorizēšanu viņš uzskata par dabisku, ierāvēja tips!

Šodien kritusi Rīgas jūrmala. Baumas par dažādām konferencēm starp krieviem un angļiem-amerikāņiem.

Gara stāvoklis visai nospiests. Atsevišķas personas pārdzīvo dziļus dvēseles satricinājumus. Izpaužās skepse par mūsu iespējamībām. Ģimenes cilvēki norūpējušies par saviem ģimenes locekļiem. Grupa rosīgi strādā, lai iekārtotos jaunajās mītnēs. Vācu varasvīru runas radiofonā apstiprina domas, ka kaŗa darbība norit uz dzīvību un nāvi, un ka kaŗš tomēr var ieilgt, neraugoties uz pareģojumiem par gaidāmo izšķiršanos.

Grupu apsēduši bēgļi, kas lūdz padomu, un vīrieši, kas lūdz uzdevumu un grib cīnīties. Dienā nāk un iet vairāki desmiti cilvēku, gan sievietes, gan vīrieši, un cer uz labu drošinātāja vārdu, kas novērstu bezcerības sajūtu. Ak Dievs, kaut mums būtu šis vārds un ļaudis cīnītos par saviem svētumiem.

Vakarā notika apspriede ar plašām un dzīvām pārrunām. Nolēmām pastiprināt sakarus un sazināšanos.

Ziņo, ka Liepājas baznīcā noticis dvēseles aizlūgums par dziedoni A.Kaktiņu un divi mācītājiem, kas ar evakuējamo kuģi noslīkuši. Viens no mācītājiem bijis Stange. Nepārbaudītas baumas. Arī valodas par noslīkušo arķibīskapu nav dabūjušas apstiprinājumu.

Mūsu kareivis M., kas automašīnā vedis savas un sabiedriskas mantas, pavisam cūcīgi apzagts. To izdarījis šoferis Ezeriņš.

Šodien atkal baumas par starptautiskām konferencēm. Nav izredzes, ka Latvijai tās kaut ko dos. Bezcerīgais noskaņojums pastiprinājies. Iznāca gandrīz spēcīgāka sadursme ar vācu kaŗavīru grupu, kas mūsu apsargu gribējuši atbīdīt no apsargājamām durvīm, lai ar varu paņemtu sienu. Tikai piedraudot ar ieroču lietošanu, izdevās nodibināt kārtību.

Sakarnieki atgriežās. Bija plašākas pārrunas. Cīnīsimies!

Informācija par Kuldīgas un Aizputes apriņķiem. Aizsargu organizācija likvidācijas stāvoklī. Paziņots, ka jānodod ieroči. Rudbažos jānodod visi zirgi un govis. No Aizputes aizbraukuši daudzi pilsētnieki. Darbā redz tikai retu privātiedzīvotāju. No Kuldīgas aizbraukusi visa inteliģence. 23.okt. aizbraucis pēdējais ārsts. Evakuācija Liepājā norit ar traucējumiem. Bumbu terrors. Ļaudis Liepājā gan nonākuši, izmocījušies un brauc atpakaļ. Bijusi panika. Ļoti liela stingrība ar bencīnu. Aptur un apķīlā mašīnas. Apstiprinās ziņas par Aizsargu organizācijas izformēšanu. Nometnē ierodas Kārtības dep. dir. v.i. Ozoliņš, kas brauc garām mūsu nometnei pie atlikušajiem apriņķu priekšniekiem. Informē par stāvokli. Ģenerālim bija ar viņu saruna. Pašpārvaldes nav, departamentu arī nē. Kas tad ir Ozoliņš pats, ja departamenta nav!

Kāds interesants fakts: skolotājs Bucēns, kravājoties prom, nejauši izmeta saini, kuŗā bija saglabāti komūnistu laika sarkanā papīra karodziņi, lai varētu lielīties ar “nopelniem”. Viņš pārcelts no T.

Leitn. D. bijusi saruna ar savu labu paziņu virsnieku Jumi, kas ir nacionāls cilvēks. Tas viņam strupi pateicis: es braucu uz Vāciju, negribu izdarīt pašnāvību. Atbilde vismaz godīga, bet vai pareiza?! Par postu mēs uzņēmām savā pārziņā jēlspirta noliktavu, to gan atkal no mums pārņēma vācieši, bet tomēr vairāk simtu litru palika mums. Kapt. vairāk desmit litrus izlēja un sadedzināja. Pārvākšanās uz citu apgabalu rit pilnā gaitā.

Slavenais pulkvedis Lobe par mums kureliešiem izteicies visai negatīvi, apzīmēdams mūsu darbu un centienus par niekošanos. Un pats! Bet pats viņš taču sludināja cīņu par Latviju!? Vai arī tā bija niekošanās?! - šodien 28!

Pagastā izziņo zirgu apskati uz 1.nov. Sagaida, ka arī bēgļiem atņems pēdējo zirgu. Ir bijuši gadījumi, kur žandarmi “oficiāli” atņem bēgļu ģimenēm zirgus un govis.