Ģenerāļa Kureļa grupas štāba adjutanta virsleitnanta Jāņa Gregora dienasgrāmata (novembris).
___________________________________________________________________

 

Novembris

1.

Vakar pievakarē notika sekošais: - No X. mājām atnācis ziņnesis, kas plkv. ltn. Graudiņam, kas bija ģenerāļa vietā par vecāko, ziņojis, ka X. mājās esot kāda vācu rota, kuŗai piedots tanks, un ka vācu kareivji esot runājuši, ka viņu uzdevums esot atbruņot Stiklu aizsargus. Tas izsauca zināmu nemieru. Apstākli apstiprināja arī tas, ka vieglā mašīnā iebrauca pāris virsnieki vācu formās, kas izrādījās par tādiem, kas brīvi runā latviski. Viens nosauca sevi par Jankavu, otrs par Erastu. Jādomā, ka tie ir repatriējušies pērkoņkrustieši. Pēc sarunām ar plkv. ltn. Graudiņu noskaidrojās, ka šie “kungi” ieradušies paša ģen. Jekelna (Jeckeln) uzdevumā, lai ceturtdien plkst. 14.00 uzaicinātu ģen. Kureli un kapt. Upelnieku uz sarunām pie sevis. Vēlāk noskaidrojās, ka šī saruna tika atkārtota arī ģen. Kurelim, ko abi minētie bija sastapuši ceļā.

Informācija, ko abi “kungi” devuši, īsumā šāda: Vispirms paziņojums, ka viņi sūtīti no paša ģen. Jekelna (Jeckeln), kas vēlas personīgi sarunāties ar grupas komandieri par dažādiem jautājumiem un uzdevumiem, un ka arī štāba priekšniekam, kapt. Upelniekam, jābūt klāt. Sarunas tēmati varētu būt par latviešu ciešāku iesaistīšanu cīņā frontē un boļševiku aizmugurē, tad dezertieru jautājums, kā to novērst. Jāpiezīmē, ka kapt. Upelnieks par to bija dabūjis informāciju arī pa citu ceļu, ka viņu uz Talsiem aicināšot apspriesties par dezertieru jautājumu. Sakarā ar šīm svarīgām apspriedēm esot sagaidāmi solījumi vai paziņojumi par Latvijas valsts neatkarības paziņošanu un kādi paskaidrojumi šai virzienā. Šķiroties “kungi” iedevuši kādu lapiņu-proklamāciju, kas jānovērtē kā parastais divkosīgais propagandas triks. Esot vajadzīgs sarunās ar vāciešiem prasīt Latvijas neatkarību, ko viņi tagad došot. Bez tam “kungi” izteikuši savus uzskatus, ka partizāņu darbību vajagot saskaņot un vadīt no viena centra, un ka it kā viņi būšot tie vadītāji, un savukārt būšot pakļauti kādam citam, kas iebraukšot no Berlīnes. Iespaids no šīm sarunām bija tāds - ceturtdien sagaidāms kāds izšķīrējs solis.

Jāatzīst, ka šis uzaicinājums mūs satrauca: vispirms ziņa par atbruņošanu, kā tas noticis ar citām sargu grupām, un tad “pagodinājums” ar uzaicinājumu uz svarīgu apspriedi. Sakarā ar vakardienas “uzaicinājumu” notika savstarpējas pārrunas starp štāba vīriem, kas turpināja apspriedi, kad 1.nov. pēcpusdienā ieradās kapt. K.Upelnieks no Strazdes. Secinājumi vairāk pesimistiski kā optimistiski:

viens no diviem - vai nu mūs grib izformēt resp. evakuēt, vai arī izspiest no mums ko negodīgu. Pazīme droša: ja no mums latviešiem prasa kādus upurus, tad palaiž baumu par Latvijas neatkarību. Uz šīs makšķeres mēs esam daudzreiz uzķērušies. Ģenerālis un kapteinis nolēma braukt, lai notiktu, kas notikdams. Viņiem līdzi par sakarnieku brauc ltn. Stūre. Mūsu štāba apspriežu lēmumu drošības dēļ fiksējam jau tagad rakstiskā veidā, kas atkārtots arī šeit.

Dezertieru jautājums.

Jāatšķir sekas no cēloņiem. Sekas nav ārstējamas pirms nav novērsti cēloņi, kas tos

izsauc. Cēloņi ir šādi:

1 .Pozitīvu mērķu trūkums. Nav nekāds noslēpums, ka katrs īsts latvietis ilgojās pēc valstiskas pašnoteikšanās, ko ir vairākkārt deklarējušas arī bijušās pašpārvaldes iestādes un amatpersonas. Katram kaŗavīram ir jāzina par ko viņš cīnās. Latviešu leģionāri zina pret ko viņiem jācīnās, bet ne ar vienu oficiālu dekrētu vācu valsts vara nav publicējusi mērķus, par ko latviešu leģionāriem būtu jācīnās.

Visraksturīgākais piemērs šai ziņā ir Lielvācijas armija, ko apgaro augsts mērķis - cīņa par Lielvāciju. Vācu tautas mērķi un Eiropas mazo nāciju mērķi pēc vispārējas uztveres nav pretrunā viens ar otru, ciktāl vācu valsts vara tiešām atsvabina Eiropas tautas no boļševikiem.

2. Leģionāru morāli visai negatīvi ietekmē nepareizības ar kādām izvesta tā dēvētā “mobilizācija” (U.K. kartēs) strādnieku mobilizēšana, saimnieku atbrīvošana.

3. Tāpat visai ļauni leģionāru morāli ietekmē pastiprinātas alkahola devas, ko varēja dabūt katrs, kam vien bija kāre pēc alkahola. Latviešu kareivis nav paradis sistemātiski lietot alkaholu, un tāpēc vācu armijas devas, ko tas patērēja vienā paņēmienā, papildinot ar blakus iegūto, bija stipri par lielu. Saindēšanās ar alkaholu, kas bija visiem redzama, izsauca daudzas nevēlamas parādības, disciplīnas pārkāpumus, kas savukārt veicināja dezertēšanu.

4. Smagie kauju apstākļi, kas norisinājās atkāpšanās kauju laikā pie Opočkas un citur, veicināja latviešu divīziju dezorganizēšanos neatkarīgi no latviešu ierindas virsnieku un citu kaŗavīru labas gribas. Latviešu leģionam zuda ticība vadībai.

5. Visautoritātivākie solījumi par Latvijas un citu Baltijas valstu aizstāvēšanu diemžēl nav varēti tikt izpildīti. Atkāpšanās no Latvijas telpas, kur kaŗavīru mājas un īpašumi tika iznīcināti vai atstāti ienaidniekam tā dēvēto kaŗa mērķu dēļ, radīja smagus pārdzīvojumus kaŗavīros, to vēl vairāk pastiprināja apstāklis, ka daudzi kaŗavīri bija spiesti pamest savas ģimenes ienaidnieka varā. Nav nekāds brīnums, ka daudzi kļuva par dezertieriem, lai nokļūtu pie postā pamestām ģimenēm un mēģinātu tās pēdējā mirklī evakuēt. Pati evakuācija noritēja bez mērķa un plāna, par ko ir visai daudz ļoti bēdīgu faktu un atziņu.

6. To kaŗavīru ģimenes, kas bija uzsākušas bēgļu gaitas uz Kurzemi, bija pakļautas daudzām grūtībām. Ne par latviešu bēgļu sievietēm, ne bērniem, nebija pietiekamas gādības, ko labi zināja kaŗavīri, kas atradās latviešu vienībās.

7. Tieši šinīs posta dienās, kad latviešu pašiniciatīvei un sabiedriskās organizācijas darbam vajadzēja izpausties visai aktīvi, latviešu pašpārvalde, Tautas palīdzība un citas organizācijas tika likvidētas.

8. Šeit jāatzīmē arī tas, ka tieši drausmīgu iespaidu uz latviešiem atstāja ziņa par cilvēku ķeršanu Rīgas ielās, ieskaitot leģionārus un citus kaŗavīrus, kam dokumenti bija kārtībā, un piespiedu aizvešana ar kuģiem. Latviešu tauta nevar izturēt tādu necienīgu izturēšanos un protestē pret to, un tāpēc, neviens lai nebrīnās par to, ka latviešu kaŗaspēka daļas sāk irt.

9. Ar to, ka tiltus, dzelzceļus, noliktavas un citus kaŗam svarīgus objektus atkāpjoties izposta, gribot negribot ir katram jāsamierinās, bet latviešu tauta nevar samierināties arto, ka skolu nami, mākslas iestādes un citi, latviešiem mīļi un dārgi kultūras pieminekļi tiek uzsperti gaisā.

10. Pašā pēdējā laikā pienāk ziņas, ka nabaga bēgļiem pilnīgi oficiāli atņem pēdējo govi un zirgu. Kā lai cīnās latviešu kaŗavīrs, zinādams, ka viņa piederīgie ir nonākuši tādā postā?!

Tie ir daži paši smagākie piemēri, bet nav visi, kas rāda, ka ir radusies uzticības krīze, ko pārvarēt ar kādu vienkāršu rīkojumu vai pavēli nevar. Lai latviešu kaŗavīrs kļūtu kaujas spējīgs, viņa liktenis ir jānodod pašu latviešu rokās. Jāpiepilda latviešu kaŗavīra un visas tautas ilgas pēc valstiskas pašnolemšanās kaut vai pašā pēdējā mirklī. Latviešu kaŗavīru cīņā iesaistīt var tikai mobilizācija, ko uz valsts tiesību pamata izsludina pati valsts. Tāpēc mēs lūdzam Vācijas valdības gādību, lai tā ar attiecīgu tiesisku aktu deklarētu, ka Vācija atzīst un ir gatava faktiski atzīt Latvijas valsts neatkarību.

________________

l. Latvijas valsts faktiskās neatkarības atjaunošana ir nepieciešamais noteikums - conditio sine qua non - Latvijas bruņoto spēku sekmīgai mobilizācijai un noorganizēšanai cīņai pret boļševismu.

2. Latvijas valsts faktiskās neatkarības atjaunošanas un atzīšanas akts publicējams nekavējoties, norādot, ka Valsts Prezidenta funkciju izpildīšana un valdības sastādīšana notiks Latvijas republikas satversmē paredzētā kārtībā.

3. Nekavējoties publicējams uzsaukums latviešu tautai - visiem spēkiem sekmēt nacionālās armijas noorganizēšanu un apgādi, bet visiem ieročus nest spējīgiem vīriešiem - aicinājums stāties Latvijas armijas rindās līdz ko Valsts Prezidenta ieceltais armijas virspavēlnieks aicinās tos stāties armijas rindās par Latvijas atbrīvošanu.

4. Jāaicina pagastu valdes, patērētāju biedrības un citas atlikušās organizācijas veikt priekšdarbus armijas apgādes noorganizēšanai.

2.

Ģenerālis ar kapteini Upelnieku aizbrauca uz Jekelna štābu. Kapteinis Upelnieks vēlāk ziņoja: “Plkst. 7.00 izbraucām no nometnes. Šofera kļūdas dēļ iegriezāmies nepareizā ceļā un aizbraucām uz Dundagu ar ko apmetām kādus 17 km līkumu. Pusceļā no Dundagas uz Talsiem sabojājās auto, un mēs būtu palikuši ceļā, ja nesastaptu vieglo auto, kas iepriekšējā dienā aizveda uz slimnīcu mūsu ievainotos. Ar pēdējā palīdzību nokļuvām Talsos plkst. 9.00 un aizgājām pie apriņķa policijas priekšnieka Friča Neimaņa, kuŗu informējām par Jekelna uzaicinājumu, par baumām, kas dzirdamas sakarā ar to, kā arī par mūsu ieskatiem šinīs jautājumos. Pēc tam, apm. plkst. 9.50 devāmies uz norunāto satikšanās vietu ar ltn. Jankavu un citiem uz vācu ortskomendantūru. Tur pie durvīm uz ielas sastapām vltn. Voldemāru Silarāju, (Jēkabpils cietuma priekšnieku), agrāk tas bija uzdevies par Erastu un ltn. Tālivaldi Kārkliņu, kas mums pateica, ka apspriedēm telpas sarīkotas Talsu apriņķa vecākā kancelejā. Aizgājām turp un tur sastapām arī ltn. Borisu Jankavu. Guvām iespaidu, ka apriņķa vecākā kancelejā kaut ko par mums un mūsu sarunām zina. Sarunas notika atsevišķā kabinetā ar logiem uz Talsu ezera pusi. Ievadā ltn. Jankavs teica, ka līdz šim partizāņu organizācijas darbus veikušas vai 10 parallēlas organizācijas, kas uz šo lietu atstājis tikai sliktu iespaidu. Tagad būšot citādi. Esot nodibināts Latvijas partizāņu štābs un lika saprast, ka viņu personās šis štābs arī izteicas. Augstākais vadītājs būšot kāds vācu majors, vārdā Pechovs, kas patlaban atrodoties Vācijā, bet drīzumā ieradīšoties Latvijā. Vai mēs esot ar mieru sadarboties. Uz to ģenerāļa kungs atbildēja, ka sadarbība katrā gadījumā vēlama, pat nepieciešama, jo mūsu darbs necieš improvizāciju. Tad ltn. Jankavs jautāja ģenerālim vai esot “informēts”. Kādā nozīmē šī “informācija” resp. jautājums domāts, ltn. Jankavs nepateica. Es atteicu, ka tikai vēl vakar vakarā ierados no Strazdes nometnē un neko nezinu par notikušo. Tad ltn. Jankavs sāka stāstīt, ka viņi (laikam klātesošie 3) esot ļoti daudz darījuši Latvijas labā, bet ilgu laiku nemaz neesot tikuši uzklausīti. Tikai apm. pirms mēneša stāvoklis esot grozījies un viņi uzklausīti. Vācija savu viedokli Latvijas lietā esot grozījusi. Nevien ministrs Ribentrops, ber ari Rozenbergs esot piekritis Latvijas atzīšanai par patstāvīgu valsti. Tikai pašreiz ārpolītiskie apstākļi to neļaujot publicēt, jo tas varētu tikt uzskatīts par Vācijas valsts vājuma pazīmi. Uz to es atbildēju, ka līdzīgas baumas nav nekas jauns, tāpat arī izvirzītais arguments. Jau agrāk katrai izvestai mobilizācijai iepriekš sekoja baumas par Latvijas atzīšanu un tam līdzīgi, kad mobilizācija bija izdarīta, apklusa. Ja teiktais tiešām būtu patiesība, tad tas nekavējoties būtu darāms zināms visplašākai sabiedrībai. Tas izsauktu ārkārtīgu sajūsmu un entuziasmu, dotu iespēju samobilizēt un saformēt no Kurzemē saplūdušajiem bēgļiem apm. 50.000 vīru lielu armiju, kas varētu, ja ne visu Kurzemes fronti turēt, tad to pilnīgi nodrošināt un, vajadzības gadījumā, noturēt īsāku frontes līniju, veidojot zināmu tilta gala pozīciju. Uz to visi trīs kungi lielā satrūkumā sāka pārmest, ka mēs gribot latviešu tautu iznīcināt. Tad jau labāk esot visus šos cilvēkus tūlīt uz vietas apšaut, jo cits tiem tikpat nekas neatlikšot kā mirt. Prasība, atzīt Latviju tūlīt, esot nerealizējama un tikai sabojāšot visu viņu ievadīto darbu. Atbildēju, ka partizāņu cīņas ir daudz asiņainākas par frontes cīņām, prasa daudz vairāk upuŗu. Teicu, ka partizāņu cīņām ir liela nozīme karotāju armiju aizmugurē, bet ne tad, kad armija karošanu izbeigusi frontē un var vērsties ar visiem spēkiem pret partizāņiem. Attiecībā uz solījumiem teicu, ka to laiks pagājis, un ka tagad var būt runa tikai par darbiem, tikai par konkrētu publisku aktu, par Latvijas valsts atzīšanu. Šī atzīšana nekādā gadījumā nedrīkst būt “teātŗa” spēle ar “leļļu” valdību priekšgalā, bet ka, pēc manām un ģenerāļa kunga domām, tai jāatbilst Latvijas Republikas Satversmes noteikumiem par valsts prezidenta funkciju izpildīšanu un valdības sastādīšanu. Pretējā gadījumā katrs, kam nav slinkums, iedomāsies, ka viņš tiesīgs un spējīgs sastādīt valdību, būt par ministru u.t.t. Iepazīstināju, dodot izlasīt, ar mūsu atzinumiem dezertieŗu un valdības sastādīšanas jautājumā uzmesto projektu - domām. Tālāk tika apmainītas domas šinī virzienā un jautājumā, bet tas neko vairāk nenoskaidroja un nedeva. Tad sarunu vedēji noteica, ka nu no Latvijas nekas neiznākšot un ko nu mēs domājot tālāk darīt? Teicām, ka darīsim to pašu ko līdz šim, ka vedīsim cīņu ar boļševikiem, kur kā vien varēsim, bet ka tam nebūs ne to panākumu, ne izredžu, kas būtu mūsu priekšā liktajā gadījumā. Uzrādīju proklamāciju “Latvieši” un jautāju, vai tā viņu izdota. Atbildēja izvairīgi - esot gan lasījuši cauri, bet izdomājusi un sastādījusi esot propagandas nodaļa, iebildumus necēluši. Tūlīt pēc tam ltn. Jankavs no apspriedes aizgāja, aizbildinoties, ka viņam jāpiedalās kādā citā sēdē, ko bez maz viņš būtu piemirsis. Mums gan palika iespaids, ka viņš aiziet ziņot saviem maizes tēviem par sarunu gaitu, par sarunām, kas neattīstās vēlamā virzienā. Starp citu, ģenerālis visiem trim norādīja, ka viņš savu vārdu, kuŗam pēc sarunu vedēju atzinuma esot laba skaņa, nedos zem kuŗa katra papīra, kas varētu tautu maldināt, bet gan tikai tad, ja tiešām lieta būs nopietna un saskanēs ar latviešu tautas interesēm, atbilstot Latvijas resp. Satversmes un mūsu priekšā liktiem pamatnoteikumiem. Pēc ltn. Jankava aiziešanas sarunas pazaudēja savu spraigumu, palika noteikts iespaids, ka vltn. Silarājs ir latviešiem un Latvijai noteikti naidīgi noskaņots. Vai viņš ir latvietis, vai pārvācots latvietis, vai pat baltvācietis, un vai Silarājs ir viņa īstais vārds - palika nenoskaidrots. Vltn. Silarājs uz aizrādījumu par notikumiem Opočkas kaujās kodīgi piezīmēja, ka viņš pats esot redzējis, ka divas latviešu rotas ar visiem virsniekiem esot atkāpušās, kad uzbrukumā gājuši seši krievu tanki. Uz jautājumu vai šīm rotām bija arī prettanku ieroči, un vai viņu atkāpšanās nebija novirzīšanās no tanku ceļa - palika neatbildēts. Pārējām sarunām nebija sevišķas nozīmes un visus sīkumus vairs neatceros. Apmēram plkst. 12-os atstājām sarunu telpas, lai plkst. 14-os dotos pie ģen. Jekelna. Aicinājums pie ģen. J. pienāca jau plkst. 13.30. Uz Jekelna štābu aizgājām abi ar ģen. Kureli un mūs pavadīja vltn. Silarājs. Gaidot pieņemšanu dūrās acīs Silarāja iztapīgā izturēšanās pret vācu virsniekiem, kas no pēdējiem tomēr tika visai vienaldzīgi uzņemta. Pēc īsa laiciņa mani un ģenerāli aicināja pie ģen. Jekelna. Silarājs aicināts netika un palika uzgaidāmajā istabā. Iegājām ģen. Jekelna telpā. Tur priekšā bija divi virspulkveži, viens no tiem, kā vēlāk dabūjām zināt, bija SD priekšnieks Ostlandē un Austrumkrievijā un otrs ģen. Jekelna štāba priekšnieks. Bija arī pāris zemāku virsnieku. Klāt bija arī tulks. Sākumā sarunājāmies caur tulku, bet kad pēdējais teikto atstāstīja diezgan pavirši un neprecīzi, atvainojies par savām vājām vācu valodas zināšanām, sāku runāt pats vāciski. Ģen. Jekelns saņēma mūs visai bargi. Kas tas par aizsargu pulku un kas tā par ģen. Kureļa grupu?! Viņš gan pagājušā vasarā atļāvis atjaunot aizsargu organizāciju, bet neesot atļāvis dibināt nevienu slēgtu vienību. Tādu vienību pastāvēšana, par kuŗu stiprumu, apbruņojumu un mērķiem viņš neko nezinot, kas nekur neesot pieteiktas, blakus Wehrmacht'am neesot pieļaujamas. Ģenerāļa uzdevumā atbildēju, ka aizsargu organizācija pastāv jau 22 gadus un ir tīri militāra organizācija. To atjaunojot spēkā stājusies tās agrākā uzbūve un proti, ka katrs apriņķis veido pulku, policijas iecirknis bataljonu, un pagasti vadu vai rotu, atkarībā no lieluma. Tas tomēr nenozīmē, ka aizsargu pulks būtu slēgta vienība, jo visi aizsargi dzīvo katrs savā pastāvīgā dzīves vietā un kopā sanāk tikai vajadzības gadījumā.

Ģen. Kurelis personīgi paskaidroja, ka viņa grupa izveidojusies no Rīgas apriņķa 3. un 4.iecirkņiem resp. bataljoniem un ka grupa organizēta ar 5.Rīgas aizsargu pulka komandieŗa pavēli resp. pilnvaru. Uz to ģen. Jekelns atteica, ka viņš šādu Rīgas aizsargu pulku nemaz nezinot. Kur ņemti mūsu ieroči? Atbildēju ka viena daļa ieroči saņemti no Rīgas aizsargu pulka komandieŗa, resp. Rīgas apriņķa priekšnieka Veides, un ka apbruņojums lielāko daļu sastāv no franču šautenēm. Tad ģen. Jekelns atzina, ka šos ieročus Rīgas apriņķa priekšnieks saņēmis no viņa.

Tālāk paskaidroju grupas izcelšanās vēsturi. Šī gada 28.jūlijā, vistumšākajās dienās, kad likās viss zaudēts, ģen. Kurelis, es un vēl daži virsnieki, kas negribēja dzīvi krist boļševiku rokās, izbraucām uz Skrīveriem, lai organizētu partizāņu grupu cīņai ar boļševikiem. Šim nolūkam saņēmām no Rīgas apriņķa priekšnieka un arī Rīgas aizsargu pulka komandieŗa attiecīgu pilnvaru. Uz Skrīveriem braucām tāpēc, ka es šo rajonu pazīstu. Gribējām tur sagaidīt boļševikus un karot pret tiem. Fronte tomēr stabilizējās un pēc kāda laika pie mums ieradās Armee Gruppe Nord pārstāvis, kas uzaicināja piedalīties partizāņu organizēšanā un sarkano bandītu apkarošanā. Tas atbilda mūsu nolūkiem un priekšlikumu pieņēmām. Vairākas grupas tika nosūtītas ienaidnieka aizmugurē, no kurienes tās atgriezās ar vērtīgiem ziņojumiem. Frontei mainoties pārcēlāmies uz Kurzemi. Mēs nekur negribam no savas zeme bēgt, bet palikt šeit, lai cīnītos un ja vajadzīgs arī mirt. Esam piedalījušies bandītu apkarošanā, kur esam guvuši sekmes un cietuši arī zaudējumus. Par savu sastāvu, apbruņojumu un darbību vienmēr esam informējuši vietējos komandantus, ar kuŗiem un vispār vācu kaŗavīriem esam sadzīvojuši ļoti labi. Tie par mums ir labi informēti un ja ģen. J. vēlās, var pieprasīt par mums informāciju. Uz to ģen. Jekelns atbildēja, ka viņš jau to esot darījis. Jautāju vai mūsu darbs būtu bijis nevajadzīgs un lieks? Atbildot šim jautājumam ģen. Jekelns sāka mūs uzslavēt par paveikto darbu, kas bijis labs un derīgs un šis darbs būšot jāturpina. Tikai viņš redzot, ka šinī darbā rīkojušās daudzas paralellas organizācijas, no kā darbs tikai cietis. Tagad to lietu pārzināšot viens centrs, proti, majors Pechovs, kas vēl esot Vācijā, bet drīz atbraukšot. Jautāju, kas tas par partizāņu štābu, ko reprezentē trīs jauni cilvēki, ar kuŗiem mums bija no rīta darīšana. Uz to ģen. izvairīgi atbildēja, ka tie esot viņu ļaudis un ar tiem mums būšot jāsadarbojās. Tad ģen. Jekelns jautāja, vai pie mums neesot pieņemti dezertieri. Atbildēju ka nē, ja par dezertieriem neskaita tos, kas atteikušies braukt uz Vāciju. Norādīju arī, ka attiecībā uz pēdējiem mums ir Frontaufklärungstrupp piekrišana, un ka ltn. Haselmannis teica, ka šīs kategorijas cilvēki ir labi ļaudis, kas savu dzimteni grib aizstāvēt un nevis pamest briesmu brīdī. Lai mēs tos ņemot un strādājot ar tiem. Tad ģen. Jekelns aizrādīja, ka viņam korpusa komandieris Krügers esot atsūtījis rakstu, ka visa 19.latviešu divīzija tikai par to vien runājot, ka iešot pie ģen. Kureļa. Atbildēju, ka mēs no 19.divizījas nevienu nepieņemam, bet visus raidām atpakaļ uz divīziju, un ko kāds runā, to mēs diemžēl nevaram aizliegt. Bija garāka runa par dezertieriem vispār, bet par nebraucējiem uz Vāciju ģen. J. neko sevišķu neizteicās, bet varēja redzēt, ka šī kategorija viņam ne visai patika. Es aprādīju dezertēšanas iemeslus. Nepietiek, ka apkaŗo kādu ļaunumu - ir jānovērš viņu izsaucošie iemesli. Kā vienu no galveniem minēju pozitīvu mērķu trūkumu, tālāk nepildītos solījumus par Latvijas, Vidzemes, Zemgales un Rīgas aizstāvēšanu, par Rīgas izpostīšanu, par kaŗavīru un aizsargu ģimeņu pamešanu ienaidnieka varā, u.t.t.

Ģen. Jekelns paaugstinātā tonī pilnīgi noliedza Rīgas izpostīšanas faktu. Ja, - tilti esot uzspridzināti, tāpat osta, bet opera nodegusi no gaisa bumbām, tāpat Romas viesnīca. Tiesu pils, mākslas muzejs, Nacionālais teātris, kaŗa muzejs neesot uzspridzināti. Viņš pats, t.i. ģen. Jekelns, 12.oktobrī plkst. 24.00 esot apbraukājis Rīgu un pats savām acīm pārliecinājies, ka šīs ēkas ir veselas un neskartas. Izteicu ģen. paldies par šo ziņu, jo minēto kultūras iestāžu un celtņu nopostīšana mums būtu bijusi ļoti sāpīga. Tālāk ģen. Jekelns paskaidroja, ka Vācija esot izlēmusi Latviju - un Igauniju ar, piebilda štāba priekšnieks - atzīt par patstāvīgu valsti.

Spēlēju lielu sajūsmu un patētiski pateicos ģenerālim savā un mūsu kaŗavīru vārdā par šo patīkamo ziņu. Lūdzu šo ziņu tūliņ publicēt, jo tā izsauktu tādu entuziasmu un sajūsmu, kā nekas cits. Mēs latvieši visi kā viens, no maza līdz lielam un no veca līdz jaunam, ķersimies pie ieročiem, un vieni paši aizstāvēsim Kurzemes fronti, atbrīvojot vācu kaŗaspēku citiem uzdevumiem. Tad ģen. J. kļuva atturīgs un paskaidroja, ka to varot darīt tikai vadonis, kas pašlaik esot aizņemts ar citiem uzdevumiem. Teicu, ka šādas ziņas publicēšana izbeigs arī dezertēšanu un visi dezertieri būs atkal kaujas spējīgi, jo brīva neatkarīga Latvija ir katra latvieša, arī ģenerāļa Kureļa, manis un manu laužu viskarstākā vēlēšanās, par kuŗu mēs esam gatavi atdot visu. Šinī virzienā saruna tālāk netika turpināta un ģen. Jekelns paskaidroja, ka ar šo dienu viņš mūsu grupu pakļaujot tieši sev, tāpat apgādi, apbruņojumu un grupu apmācību mēs saņemšot caur viņa štāba priekšnieku tieši, bet informācijas un propagandas ziņā mums būšot tieši jāsadarbojās ar SD priekšnieku virspulkvedi N., vārdu neatceros. Mūsu uzdevums būšot organizēt partizāņus cīņai ar boļševikiem, ja tie ienāktu Kurzemē, kā arī organizēt partizāņus boļševiku pašreizējā aizmugurē, un uzaicināt dezertierus nākt ārā no mežiem, kur tie palikt nevarot. Lai ģen. Kurelis, kam esot ļoti labs vārds, izlaižot uzsaukumu, ko no lidmašīnas varēšot nomest mežos, tad rezultātu netrūkšot.

Šinī sakarībā ģen. J. uzsvēra, ka Kurzeme tikšot aizstāvēta visiem spēkiem, ka spēki ne tikai netiekot samazināti, bet Kurzemē pastāvīgi iepludinot jaunus spēkus klāt. Protams, kaŗa laime varot mainīties, un tādēļ jāsagatavojas arī ļaunākam gadījumam. Tas bija viss. Pārējās pārrunas bija minētā papildinājums. Ģen. Jekelns piecēlās, mēs un pārējie arī, un audience bija izbeigta. Plkst. 15.30 izbraucām no Talsiem, saņemot bencīna atļauju mašīnai, jo citādi bencīna mašīnas tika uz ceļiem apturētas un konfiscētas. Bencīns, kā viens no apspriedes dalībniekiem izteicās, esot vajadzīgs tankiem. Ar Latvijas partizāņu štāba vīriem norunājām satikšanos 6.XI. Spārē pie ortskomandanta.

Mājās pārbraucām stipri nospiestā gara stāvoklī. Bijām iesaistīti pret pašu gribu slazdā, no kuŗa nebūs viegli ārā tikt. Papildinājumā jāatzīmē, ka ltn. Jankavs un pārējie divi teikuši, ka pirms mēneša viņiem izdevies dabūt Berlīnē atļauju vienas politiskas partijas dibināšanai, ko viņi uzskatījuši par sevišķu labvēlību Latvijai - kapt. Upelnieks atbildējis, ka vienai partijai nav gluži nekādas nozīmes, jo šie partijas vīri teikšot vienmēr “Jā” un nekad “Nē”!

Igaunija un Latvijas apgabali esot zaudēti Mannerheima nodevības dēļ. Neesot taisnība, ka latvieši Vācijā kļūstot par kūlijiem.

3.

Rubeņa rotas trīs vīri pazuduši bez vēsts pēc bandītu uzbrukuma. Nopietni ļaudis apgalvo, ka zviedru radio izplatījis ziņu, lai Zviedrija izdod Padomju Savienībai 37.000 somu, latviešu, igauņu, leišu bēgļus, kas sabēguši Zviedrijā, jo tas esot nemiera elements, kas traucējot šinīs valstīs mieru. No Dundagas uz Stendi norīkota kāda latviešu vienība, kur to žandarmi ielenkuši, atbruņojuši un apsardzībā nosūtījuši prom. To praktizējot ar citām daļām ar, lai vieglāk varētu aizsūtīt (uz Vāciju). Dienā debates par vakardienas notikumiem. Neko laba neparedz.

4.

Pastiprinājas baumas, ka arī 19-to divīziju sūtīs uz Vāciju. Pie mums ierodas ļaudis glābiņu meklēt, sakarā ar izsludināto mobilizāciju ko parakstījis kāds Bērziņš. Pats ģen. Jekelns uz īsu brīdi iebrauca mūsu nometnē un uzaicināja ģenerāli sacerēt uzsaukumu dezertieriem. Ģenerālis atrod, ka tas nav viņa kompetencēs. Plkv. Liepiņš apstiprina arvien biežāk dzirdamās baumas, ka mūs izformēšot, atbruņošot, u.t.t. Arī no citas puses nāk brīdinājumi par likvidāciju. Apcietināti 11 mūsu cilvēki. Iznākusi arī apšaudīšanās. Apstiprinājas ziņas, ka pilnīgi oficiāli atņem bēgļiem pēdējo govi - pat veterinārs apskatījis. Pirms vairākām nedēļām aculiecinieks vrsltn. Z. zināja stāstīt, ka kāds zemnieks, kas protestējis par atņemšanu, nošauts, līķis mētājies 4 dienas neaprakts. Arī pati žandarmerija atņemot lopus un zirgus!

5.

Plkst. 10-os dabūjām šādu rīkojumu: - Der Höhere SS-und Polizeiführer Ostland und Russland Nord Einsatzstab-Ia. O.N., den 2.11.1944 Betr.: Verband des lett. General Kurelis.

1) Der Verband des Generals Kurelis wird mir mit Wirkung v. 3.11.44. unmittelbar unterstellt und ist auf enge Zusammenarbeit mit dem Befehlshaber der Sicherheitspolizei und des SD angewiesen. Bds. regelt Ausweisfrage und legt mir baldmöglichst Muster vor.

2) Der lett. General Kurelis hat den Auftrag: a) in enger Verbindung mit dem Befehlshaber der Sicherheitspolizei besonders ausgewählte Männer zum Einsatz hinter der fell. Front zusammenzufassen und auszubilden. b) in enger Verbindung mit den zum Bandenkampfeingesetzten kräften des HSS u PF im Raum westl. Plunču See - Kalves nach meinem Befehl am Bandenkampf teilgenehmen und c) bei der Säuberung des Landes von Deserteuren, Fahnenflüchtigen und Musterungssäumigen aktiv mitzuwirken.

3) Die truppendienstliche und wirtschaftliche Versorgung des Verbandes Kurelis erfolgt durch das Btl. Schatz in Kalves, dem alle Anforderungen vorzulegen sind.

4) Im verbande des Generals Kurelis dürfen Deserteure, Fahnenflüchtigen und Musterungssäumige nicht aufgenommen werden. Sich meldende oder aufgegriffene Deserteure usw. sind meiner Sammelstelle in Talsen zuzuführen (SS-ostuf. Bleckmann, Ie).

5) General Kurelis reicht schnellstens Stärkemeldung, Waffenbestandsmeldung, sowie namentliches Personalverzeichnis in zweifacher ausfertung ein.

Verteilen:

Verband General Kurelis
Bds.
Btl. Schatz
Ib
IVa
V
Stab Libau
SS-Brigf. Möller
Nachrichtlich:
OKdo. H.Gr. Nord
A.O.K. 16
Korück 584
XXXXIII. A.K.
VI.SS - Fus. A.K.

Gez. Jeckeln
SS-Obergruppenführer und
General der Polizei

 

F. d. R.
(Sign.)
Oberst d. Sch.

[Satīt dokumenta tulkojumu latviešu valodā]

Visa diena paiet klusās apspriedēs, par būt vai nebūt mūsu grupai. Stāvoklis visai smags.

6.

Tie, kam ir pienākums mūs vadīt, neliekas par mums ne zinis!

7.

Par mums izplatās valodas. Vairāki nopietni tautieši mūs brīdina, ka mūs ielenks un izformēs, lai neteiktu ļaunāki. Žandarmi mūs apzīmē par bandu vai bandītiem - acīm redzams tas ir priekšniecības inspirēts. Sakarā ar to, mēs esam apsēsti ar spiegiem un provokatoriem no abām pusēm. Kāds “biedrs” Strazdē sarunā ar grupas vadītāju pavisam izgāzies, aizmāršībā nodēvēdams S. par “biedri”. Kāds atklīdis kaŗavīrs, kas nācis pie mums no Liepājas, stāstīja, ka no 8 vīriem, kas nākuši pie mums, četrus žandarmi nošāvuši, trīs nav turpinājuši ceļu un tikai viņš viens atnācis.

8.

Kāds mūsu grupas virsnieks D. deva šādu informāciju par Piltenes un Ventspils apriņķa notikumiem. Tur, kur mūsu organizēto vienību nav, plosās terrors. Piltenes komandanta iecirknī līdz 5.XI. pāris nedēļu laikā bijuši četri nošauti vācieši. No 5.XI.-7.XI. bijuši septiņi dažādi terrora gadījumi: uzbrukumi automašīnām, patruļu apšaudīšana, u.t.t. Līdzīgas ziņas pienāk arī no Kuldīgas, Liepājas un Aizputes apriņķiem. Stāvokli saasina vēl lopu rekvizīcija, ko izdara pāris brūni uniformēto ar apm. 20 vīru lielu bruņotu apsardzību. Ja saimnieks atdod savu lopu pulku bez kurnēšanas, tad atstāj vienu govi viņa ģimenei. Terroram ir neorganizēts un stipri vispārējs raksturs. Piltenes komandants ir gatavs pieņemt katru atbalstu un palīdzību, lai terroru novērstu. Jūrmalas iedzīvotāji izvākti 5-7 km platā joslā, daļa it kā nosūtīta uz Dundagu, daļa uz evakuācijas nometni Vārves pagastā Leču priedēs, no kurienes iedzīvotāji bēg, un ap 20 māju lielā nometne ir pustukša jau ilgāku laiku. Mājās atstātās vērtības rekvizētas. Pa pašu jūrmalu, it īpaši naktīs, neviens nemēdz staigāt, arī patruļas nē, jo baidās no uzbrukumiem. Piltenes rajonā apgrūtināta satiksmes un pārvietošanās brīvība. Lai pārceltos pāri Ventai, vajadzīga katrreizēja komandantūras atļauja. Policijas stunda no plkst. 17.00 līdz 5.00. Ventspils ostā kuģu daudz, arī piekrautu, bet pēdējās 4-5 dienās nav jūrā izgājuši, gaida konvoju. Civīliedzīvotājiem no Ventspils jāevakuējas divu nedēļu laikā skaitot no 3.XI.-5.XI. Mobilizācijas dienā Ventspilī bija ieradušies 6 cilvēki. Mobilizācijas punkta pārzinis pulkvežleitnants Silgailis izteicies, ka labi ja no visas Kurzemes sanāks trīs bataljoni. Nav nekāds brīnums, jo nākošais etaps pēc iesaukšanas ir kuģis uz Lielvāciju. Kāds autoritātīvs vācu virsnieks izmetis frazi: “Ja arī šeit iesaucamie nav dabūjami, tad tas ir tāpat kā dzimtenē”. Starptautiskais stāvoklis nav mums labvēlīgs. Kaŗš, laikam gan, nevērojot visus pareģojumus, ieilgs visu ziemu. Ir vērojama zināma stabilizācija. Stāsta, ka zviedri kļuvuši atturīgi.

4.novembŗa papildinājums pēc kapt. K.Upelnieka ziņojuma: “Īsi pēc plkst. 12-iem Stiklos iebrauca vieglā vācu mašīna. Ziņneši paziņoja, ka iebraucis kāds vācu ģenerālis. Izrādījās, ka ar vizīti ieradies ģenerālis Jekelns. Jekelns neatrada par vajadzīgu atvilkties un apsēsties, neskatoties uz ģen. Kureļa aicinājumu. Vizīte ilga augstākais 10 minūtes. Jekelns runāja samērā maz. Toties kapt. Upelnieks mēģināja izmantot momentu un centās pēc iespējas plaši atrisināt dažu tiešu jautājumu, kuŗu Jekelns uzstādīja kā pirmo un galveno, un tikai pēc tam varētu būt runa par pārējiem jautājumiem. Kādi ir pārējie jautājumi, to nepateica ne ģen. Jekelns, ne kapt. Upelnieks. Kapt. Upelnieks lūdza ģen. Jekelnu, lai atļauj dibināt rezerves bataljonu, kuŗā varētu iepludināt visus savāktos dezertierus, pamatīgi tos apmācīt, un saformētās rotas varētu izlietot kā papildinājumu latviešu divīzijām. Dezertieru masas komplektējas no tiem latviešu kaŗavīriem, kuŗi negrib braukt uz Vāciju, resp. negrib pamest savu dzimto zemi likteņa varā. Tā tad pēc būtības tie nav dezertieri, bet gan drīzāk par dezertieriem uzskatāmi tie, kas brauc uz Vāciju. Uz to ģen. Jekelns atbildēja, ka pēc būtības tas tā ir. Tāpēc, lai ģen. Kurelis izlaižot proklamāciju un proklamācijā varot rakstīt, ka Vācijas valdība izšķīrusies atzīt Latviju par neatkarīgu valsti. Dezertieri tomēr nosūtāmi uz Talsiem savākšanas punktā un tur tad tikšot izvesta šķirošana, ko uzskatīt par dezertieri, ko nē. Beigās Jekelns pateica, ka latviešiem esot dota iespēja savu zemi aizsargāt, bet kāpēc latvieši to nedarot? Te bija domāta 19-tā divīzija. Vizīte beidzās un ģen. Jekelns pilns iedomības un tukšas lepnības aizbrauca.

6. un 7. novembrī - papildinājums pie kapt. Upelnieka personīgi uzrakstītā ziņojuma: “Izbraucu no Stikliem 6.nov. plkst. 19-os. Bija norunāts tikties ar “Latvijas partizāņu štāba” vīriem (ltn. Kārkliņu, ltn. Jankavu, vltn. Silarāju resp. Erastu) Spārē plkst. 10-os. Pie Ugāles sabojājās auto un dabūju iet līdz Spārei kājām, kur nonācu tikai plkst. 16-os. Gaidītāji bija aizbraukuši. Bija saruna ar Spāres komandantu, kurš deklarēja mūsu nostāju. Klāt pie sarunas bija slepenās “Feldpolizei” vlt. Majors, ļoti simpātisks kungs, kaŗavīrs, kas saprot mūsu stāvokli. Nakti pavadīju Spārē, brokastoju pie Majora. Sekoja saruna ar Majoru, kādu kapteini un ltnu. Sarunās atgriezāmies vēlreiz pie mūsu nostājas deklarācijas: - Mēs negribam, nedz arī varam izmantot vācu armijas vājuma brīdi, lai tai uzbruktu. Ar to mēs tikai vājinātu vāciešus un stiprinātu boļševikus, kuŗu nolūks mūs kā tautu iznīcināt. Mēs gribam kaŗot pret boļševikiem, bet mums šī iespēja netiek atļauta. Hauptmanis tad prasīja, ar ko izskaidrojams tas, ka jūlija-augusta melnajās dienās viņš novērojis daudz jaunu ļaužu slaistāmies pa Vidzemes sētām? Kādēļ viņi nav gājuši leģionā savu zemi aizstāvēt? Paskaidroju, ka augusta sākumā sakarā ar plkv. Lobes aicinājumu Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķī pieteicās ap 20.000 brīvprātīgo, bet no tiem korpuss bij ar mieru pieņemt tikai 500 vīru, pārējie neesot vajadzīgi. Ar ko to izskaidrot? Latvieši to izskaidroja ar 20.jūlija notikumiem. Hauptmanis par šo paskaidrojumu bija ārkārtīgi pārsteigts, un jautāja vai tas tiešām tā bijis. Apstiprināju, ka man visa šī lieta labi zināma - N. apriņķa vecākais man personīgi pazīstams, u.t.t. Abi virsnieki nobrīnījās un piekrita manam secinājumam, ka pie šīs lietas varētu būt 20.jūlija pirksts klāt. Ka te varētu būt klāt baltvāciešu pirksts, par to brīdī neiedomājos pateikt. Pastāstīju arī par 15.divīzijas gaitām un likteņiem, kas radīja divīzijas sairumu, par divīzijas štāba priekšnieku, par divu vācu pulku noasiņošanu bez vajadzības un bez jēgas, ko Lindemanis šinī lietā teica un darīja, un ka divīzijas štāba priekšnieks (ģen. amats!) ir bijis aizvietots ar personu, kas armijā ir bijusi tikai instruktors. Šķīrāmies ļoti draudzīgi. Ar smago auto plkst. 12-os aizbraucu uz Talsiem.

Talsos uz ielas sastapu ltn. Kārkliņu. Apriņķa policijā sagaidījām arī ltn. Jankavu. Pārrunājām partizāņu apmācību un kursu jautājumus. Arestēto lietā (ltn. Rubeņa vīri) ieteicu griezties pie SD vietējā priekšnieka, ko arī izdarīja. Pārpratums tika noskaidrots un arestētos solīja atbrīvot tiklīdz pārbraukšot ģen. Jekelns, kas pats arestus izdarījis, un ar kuŗa parakstu arestētos vienīgi var atbrīvot. Runāju arī par citiem jautājumiem, SD priekšnieks un ltn. Jankavs man ieteica griezties ar maniem ierosinājumiem pie Oberführera Dr. Fuksa (Fuchs), kas esot augstākais SD un SS vadītājs ziemeļ-Krievijā un Ostlandē. Audience man tika izprasīta un nolikta plkst. 15.15. Pa to laiku ar ltn. Jankavu vēl atgriezāmies pie Latvijas neatkarības atzīšanas jautājuma. Ltn. Jankavs teica, ka viņi, t.i. minētie trīsi partizāņu štāba vīri, esot tieši lūguši vāciešus atzīšanas publicēšanu atlikt līdz kaŗa beigām, jo citādi nodibināšoties valdība, kas izveidošot lielus štatus, un salikšot vietās savus draugus, un kad viņi pārnākšot no kaŗa un partizāņu cīņām, tad nebūšot nevienas brīvas vietiņas. Teicu, ka tas ir absurds tā domāt, jo kaŗavīru liktenis būs valdībai ļoti svarīgs un tiks labvēlīgi nokārtots, un ka personīgu iemeslu dēļ nevar taču sprunguļus likt ceļā tik svarīgai lietai kā Latvijas valsts atzīšanas publicēšanu. Ltn. Jankavs tomēr, kā parasts, nebija pārliecināms. Man par viņu rodas uzskats, ka viņam vispār nav nekādas pārliecības pašam, bet tikai tā, ko viņam iepotē viņa vācu kungi. Dzirdēju, ka ltn. Jankavs (bijušais Latvijas armijas kaprālis) sakarā ar viņa iecelšanu par partizāņu štāba vadītāju, tikšot drīzumā paaugstināts par Hauptmani.

Oberführers dr. Fuchs pieņēma mani plkst. 15.15, izrādot laipnību. Arestēto lietā nāca pretim. Apsolīja ltn. Rubeņa ļaudis atbrīvot, tāpat pārējo lietā lūgumu nokārtot. Dezertieru jautājumā un rezerves bataljona jautājumā ieteica griezties pie ģen. Jekelna štāba priekšnieka. Tad lūdzu, ja SD policijai vajadzīgas kādas ziņas par mums, pieprasīt tās tieši štābam, bet nevis arestēt un tad pratināšanas ceļā izjautāt par mūsu grupas mērķiem, spēkiem, apbruņojumu, u.t.t. Deklarēju, ka mēs neesam ne anglo-, ne britofīļi, bet latvieši. Pēc mūsu uzskata Latvijas liktenis izšķirsies rietrumu frontē - ja uzvarēs Vācija, tā darīs ar mums ko gribēs, ja uzvarēs sabiedrotie, tie tāpat darīs ko gribēs. Pie šīs (rietrumu) frontes rezultāta vienā vai otrā virzienā mums nav iespējams ne vienu gramu pielikt, ne atņemt. Austrumos lieta ir citāda. Boļševisms draud mūsu tautai ar iznīcību. Ja uzvarēs boļševiki, tad arī vācieši kā tauta būs apdraudēta. Še konstatējama interešu kopība: - kopīgs ienaidnieks ar kuŗu jācīnās uz dzīvību un nāvi. Tāpēc, neatkarīgi no simpatijām, mums ar vāciešiem jāturas kopā un jācīnās kopā ar tiem pret boļševikiem. Mums cita ceļa un citas izejas nav. Ģen. Jekelns teica, ka pastāv nodoms atzīt Latviju par neatkarīgu valsti… Te Dr. Fuks (Fuchs) mani pārtrauca. Tās neesot ģen. Jekelna domas vien, bet pilnīgi konkrēts Vācijas valdības lēmums. Lūdzu, lai šo lēmumu nekavējoties publicē, jo tas ir vienīgais līdzeklis, kas patreizējo chaotisko stāvokli var ievirzīt normālā gultnē un izbeigt dezertieru jautājumu. Mēs varētu Kurzemē no Vidzemes, Latgales un Zemgales sabēgušos bēgļus mobilizēt un izveidot apm. 50.000 vīru lielu armiju, kam būtu liela nozīme Kurzemes atlikušās daļas nosargāšanā, kā arī pretuzbrukumiem pret krieviem. Dr. Fuks (Fuchs) atbildēja, ka akta publicēšana pašlaik esot neiespējama ārpolītisku apsvērumu dēļ. Atbildēju, ka man šis iebildums zināms, jo attiecīgā deklarācija tiktu uzskatīta par Vācijas nespēka pazīmi. Pēc maniem uzskatiem tas ir tieši pretēji, šāda veida akts izlabotu pielaistās kļūdas, dotu daudz pozitīvu ieguvumu, un apliecinātu nevis nespēku, bet spēku. Vācijas nespēku pēc mana ieskata gan rāda šodien izsludinātā un izvedamā mobilizācija, jo pēc starptautiskām tiesībām okupētā zemē okupācijas vara nedrīkst mobilizēt. Aprādīju, ka 1941.g. latvieši bija gatavi mobilizēt visu savu armiju cīņā pret boļševikiem, apm. 200.000 vīru, bet tikām noraidīti. Atstāstīju plv.ltn. Vīvera - vārdu neminot - sarunu ar kādu vācu pulkvedi Pēterpils frontē 1942.g. ziemā. Uz jautājumu, kāpēc nav ieņemta Pēterpils pirmā gājienā, vācu pulkvedis atbildējis, ka šim nolūkam pietrūkušas 5-6 svaigas divīzijas. Plkv. V. aizrādījis, ka no latviešiem vien būtu varēts iegūt vismaz savas 12 divīzijas, tāpat igauņi un lietuvieši būtu devuši savu tiesu. Tad vācu pulkvedis uzsitis V. uz pleca un teicis: “Ja, sehen Sie, Herr Oberst-Leutnant, damals waren wir sehr zu stolz!”. Teicu, ka pagriežot pret boļševikiem 6.000.000 krievu gūstekņu, kas padevās gūstā tādēļ, ka gribēja nokratīt boļševiku jūgu, boļševiki būtu sadragāti ar pašu krievu rokām. Bet kas ir bijis visa tā vietā?! Teicu, ka mēs latvieši viens otrs protam vācu valodu un lasām vācu grāmatas. Starp citām mēs esam lasījuši arī Bismarka memuārus un viņu piezīmi par vācu kaŗavīru varonību un politiķu nemākulību, kas kaŗavīru iekarojumus padara par nulli. Teicu, ka vācu kaŗavīru varonībai nav piemēra vēsturē, ko spiesti atzīt pat ienaidnieki, bet tomēr! Pārgājām uz jautājumu par dezertieru apkarošanu. Teicu, ka dezertieru apkarošana ir neiespējama, ja nenovērš šīs parādības cēloņus. Aprādīju šos cēloņus un piezīmēju, ka patreiz izvedamā mobilizācija dos atkal jaunas dezertieru masas, jo mūsu kaŗavīri grib savu zemi aizstāvēt, bet negrib braukt uz Vāciju. Dr. Fuks (Fuchs) apstrīdēja manus uzskatus. Uz Vāciju jābrauc, jo tur labākas apmācības iespējamības. Tur esot pārformēta, labi apmācīta un labi apbruņota 15.divīzija. Teicu, lai vispirms atsūta atpakaļ 15.divīziju un parāda to tautai, tad varēs būt runa par jaunu kontingentu sūtīšanu uz Vāciju, bet pirms tas nav noticis, lai nesūta. Tauta vāciešiem sakarā ar daudziem neturētiem solījumiem vairs netic. Ir iestājusies uzticības krīze, kas nav likvidējama varas līdzekļiem. Pateicu, ka iesaukšanas komisijā šodien līdz plkst. 14-iem ieradušies tikai 7 iesaucamie, kas gan deklarējuši savu gribu pildīt pienākumus Latvijā, bet nevēlās braukt uz Vāciju. Iesaucamo varētu būt vismaz savi 700. Un ja nu tomēr, teicu, Jūs sāksiet iesaucamos ķert ar varu, ar žandarmiem, tad var gadīties, ka kāds šāviens iet vaļā - un tad līs daudz asiņu, vairāk protams mūsu, jo vācu pusē ir pārspēks. Jeb, varbūt, jautāju, vāciešiem pastāv nodoms izprovocēt tādu sacelšanos un pretestību, lai mūs iznīcinātu? Nē, atbildēja Dr. Fuks (Fuchs), tāds nodoms nepastāv. Lūdzu labi apsvērt sūtīšanas sekas un padomāt arī par mums. Vai tiešām par tām asinīm un maizi, ko esam vāciešiem trīs gadus devuši, mēs nebūtu nopelnījuši, ka tiek uzklausītas arī mūsu balsis un ievērotas mūsu intereses. Visas nebūšanas un neuzticību var novērst Latvijas neatkarības atzīšanas akta publicēšanā. Lūdzu to darīt pēc iespējas drīzākā laikā, pēdējā brīdī. Daudz kas ir nokavēts, bet vēl nav pilnīgi par vēlu, vēl šis un tas ir saglābjams. Viena mēneša laikā mēs varētu paveikt armijas organizācijas darbus ar noteikumu, ka apbruņojumu un apgādi dos Vācija, u.t.t.

Dr. Fuks (Fuchs) teica, ka jau rīt, t.i. 8.nov., lidojot ar “Storch'u” uz Vāciju uz Reichs-vai Partei (labi neieklausījos) - tāga sēdi. Manus priekšlikumus viņš atzīmēja un solīja tos pieteikt Reichsführer'am. Pēc 4-5 dienām varēšot dot atbildi. Lūdzu atļaut iesniegt rakstītu izklāstu par mūsu konkrētiem priekšlikumiem, kas viņam un ģen. Jekelnam šinī sakarībā vārdos izteikti. To atļāva. Tad teicu, esmu pateicis, kas man bija uz sirds. Tagad, ja vēlaties, varat mani arestēt. Dr. Fuks (Fuchs) pasmējās un teica, ka viņam neesot ne mazākās vajadzības to darīt, bet viņš gan pateicoties par vaļsirdību. Tad sniedza man roku un atvadījāmies. Uz redzēšanos. Novēlēju viņam visu labu un pateicos par manis uzklausīšanu. Tūlīt no Dr. Fuksa (Fuchs), SD vltn. pavadībā devos pie ģen. Jekelna štāba priekšnieka, kur sarunas noritēja līdzīgā garā, tikai saīsinātā veidā, un kuŗam visas, no latviešu viedokļa vācu pielaistās kļūdas neatkārtoju un neuzsvēru. Par rezerves bataljonu domāja, ka nebūšot telpu un apmācītāju kadru. Apsolīju šo jautājumu nokārtot. Piekrita rakstīta izklāsta iesniegšanai. Uztur ieskatu, ka nepieciešami sūtīt uz Vāciju. Tam pretojos, motivējot kā minēts. Mēs 22 gadus esam mācīti un audzināti: No zemes šīs … un par zemi šo! To nevar iznīdēt un padarīt par neko ar kailu varu un rīkojumu, pastāvot pie tam neuzticībai pret vāciem, ko kārtīgi un sekmīgi izmanto komūnistu propaganda. Skatījām SD bataljonu novietojumu uz kartes Stiklu (Annahites) rajonā. Aizrādīju, ka bataljona rotu izvietojums Ugālē, Ameļos un Medņos izskatās pēc mūsu grupas centra ielenkuma un lūdzu rotu no Medņiem pārcelt uz citurieni. Pulkvedis noraidīja domu par “ielenkumu”, tā tas neesot domāts. Savu lūgumu es tomēr uzturēju spēkā. Šķīrāmies vienojoties par rakstveida memoranda iesniegšanu. - Pārrunas pie Talsu patērētāju biedrības priekšsēdētaja Pilsuma. Viņam nepatikšanas sakarā ar sūtījumiem Turībai. Cer, ka viss beigsies labi. Naktsmājas pie P. 8.nov. ar auto braucu līdz Stendes pagasta namam. Sarunas ar pagasta N. vecāko un sekretāru, un doc. K.Zīvertu, kam kopā ar prof. A.Aizsilnieku jāierodas pie mums. Tālāk kājām un braukšus no Stendes līdz Spārei uz v.v. Stendera grupas novietojumiem. Sargu uzmanības un modrības trūkums - visi tie “tikko” iegājuši istabā. Uzdevu sodīt, jo neuzmanības dēļ var līt daudz asiņu. Uzdevu visās novietnēs pagatavot no salmiem un sveķiem briesmu signālu kārtis pēc senlatviešu parauga, jo raķetpistoļu nav. Šodien divus Stendera grupas kaŗavīrus viņu neuzmanības pēc bandīti atbruņojuši. Zaudējumos: viena mašīnpistole un viena pusautomātiskā šautene. Abi atstāti dzīvi -jādomā propagandas nolūkos. Abus kā nederīgus partizāņu cīņām pavēlēju nosūtīt uz 19.divīziju, tāpat vēl vienu citu, kas bijis piedzēries. Dzeršana latviešu kaŗaspēkam nodarījusi vairāk ļauna kā ienaidnieka lodes un arī mūsu vienībā tai nav vietas. Naktsmājās Ozoliņos v.v. Stendera štābā. Līdz Stikliem vēl 6 km pa meža tekām, kas nav veicams vairs šovakar tumsas pēc. Kaŗavīriem un Ozoliņu māju iedzīvotājiem paziņota vēsts par Latvijas atzīšanas izredzēm un mūsu nostāju attiecībā uz vāciešiem un cīņu ar boļševikiem. Māju saimnieks liels pļāpa un ziņotājs vāciešiem, kādēļ runas redakcija atbilst šim apstāklim. Dažs labs no kaŗavīriem varbūt nodomāja sliktāk, bet neko nevar darīt. Visu nevar teikt un pareizību uzzinās vēlāk!

9.

Nepatīkama lieta, aizvien nāk jauni fakti klāt ka vairāki mūsu kaŗavīri un instruktori atļaujās latviešiem necienīgu rīcību. Notikušas vairākas zādzības. It īpaši zog degvīnu un papirosus; ir arī disciplīnas traucējumi, samērā rupji un nemākulīgi, arī slinkošana un nevīžība ir lielāka kā tas būtu atļauts. Tad stipri izplatīta dzeršana, jo Strazdes spirta dedzinātava apkārtnē varēja izdalīt pa kluso pusi vienu otru kannu jēlspirta. Arī pārtikas papildinājumu sagādāšana, kad dažas grupas staigā pa mājām un cenšas iegādāties pa jēram vai vērsēnam savai pārtikai, dara mums raizes. Tāda ubagošana noliedzama. Sakarā ar to un lai informētu rotas par notikumiem, ģenerālis K. šodien sasauca rotu sanāksmi, kuŗā skaidriem vārdiem pateica, ka šādas nebūšanas izskaudīs. Kapteinis Upelnieks informēja par sarunām ar Jekelnu un citām personām.

10.

Rezerves ltn. Graudiņš no Ilūkstes pastāstīja sekošo: kāda pagasta vecākais dabūjis rīkojumu no vietējā komandanta visus bēgļus izdzīt no pagasta virzienā uz Ventspili - braukšanai uz Vāciju. Nedrīkst pierakstīt, nedrīkst pārtiku un lopbarību dot. Saimniekiem uzlikts par pienākumu izlikt bēgļus no mājām. Tas izziņots ar apkārtrakstu, ko parakstījis pagasta vecākais un sekretārs, atsaucoties uz komandanta rīkojumu. Lopbarība un pārtika skaitoties konfiscēta. Apkārtraksts izsūtīts 7.novembrī un papildināts 9.novembrī. Ja kāds bēglis parakstoties, ka labprātīgi brauc prom, tad atļauts izsniegt pārtiku 8 dienām. Tiek ziņots turpretim, ka Liepājas ostā bēgļus neņem, vai ņem ļoti mazā mērā pretī. Tāpat arī Ventspils ostā - vedot spēcīgus vientuļus vīriešus un sievietes prom, bet ģimenes ar maziem bērniem iet postā. Pielikumā: Uzsaukuma noraksts “Latvieši”!
_____________________________________________________________________

Avots: Andersons, E., Siliņš, L. Latvijas Centrālā Padome – LCP. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945. Upsala: LCP, 1994. 496 lpp.>326.-340.lpp.

Atgriezties pie satura rādītāja        Iepriekšējā nodaļa (oktobris)

HISTORIA.LV