Domkapituls (vāc. Domkapitel) augstāko baznīckungu (domkungu, kanoniķu) kolēģija pie bīskapa vai virsbīskapa galvenās baznīcas (doma). Jau pirmkristiešu bīskapiem bij palīgi, kas piedalījās dievkalpojumā un draudžu pārvaldē un sastādīja doma garīdznieku padomi jeb bīskapa senātu. Viņiem bij kopēja ēdamā un guļamā istaba, kas tos vienoja klosterveidīgā kopdzīvē, ko sauca par kanonisku (lat. vita canonica), bet pašus garīdzniekus par kanoniķiem (canonici), jo viņi dzīvoja pēc baznīcas likuma jeb kanona. Plašākos apmēros šis domkungu kopdzīves veids sāka ieviesties tikai 8 g.s. otrā pusē. No mūkiem tie atšķīrās ar to, ka viņiem bij tiesība iegūt un paturēt privātu īpašumu. tā kā bīskapa senāta locekļi ikdienas sapulcējās pārspriest diecēzes darīšanas, pie kam sapulces sākumā nolasīja nodaļu (lat. capitulum) no bībeles vai statūtiem, tad pašu sapulci līdz ar telpām iesauca par kapitulu. Ar privātīpašumu saistītie domkungi sajuta kapitula kopdzīvi kā slogu un tāpēc bieži apmetās uz dzīvi privātos namos. Jau 11.g.s. baznīcas autoritātes cenšas atdzīvināt kapitulu kopdzīvi, prasīdamas, lai kanoniķi atsakās no privātīpašuma un pieņem mūku ordeņu statūtus. 12.g.s. daudzi d-li pārvērtās par mūku sabiedrībām, kas sevišķi sakāms par Brēmenes un Hamburgas bīskapijām, kur visi d-la garīdznieki bij cēlušies no misijas mūkiem. Tā kā Livonijas katoļu baznīca sākumā bij tikai Brēmenes virsbīskapijas novads, tad ari Māŗas zemē d-liem deva mūku ordeņu satversmi. D-li bij Rīgā, Piltenē, Tērbatā, Hapsalā un Rēvelē: tomēr vislielākā nozīme bij Rīgas d-am, kuŗa satversmi 1201-1566 polītisku iemeslu dēl 6 reizes grozīja: 3 dažādos laikmetos (1201-10, 1373-94, 1423- 15660 domkungu dzīvi noteica Augustīna reglaments, vienreiz (1210-1373) premonstriešu statūti un divreiz (1394- 1423, 1452-1566) Rīgas d-la locekļi bij tikai vācu ordeņa brāļi. Augustīna reglamenta laikā Rīgas domkungi valkāja melnus, ar siksnu sajoztus svārkus un melnu kapuci; kopdzīve klosterī nebij obligātoriska. Bet jau 1209 bīskaps Alberts par Rīgas d-la priekšnieku uzaicina premonstriešu klosteŗa mūku no Vestfāles un melno svārku vietā ieved baltu vilnas apģērbu. 1210 groza ari domkapitula satversmi, 1211 piešķir Rīgas dombaznīcai gruntsgabalu klosteŗa būvei. Tāpēc līdz pat 1373 domkungi līdzīgi mūkiem dzīvoja klosterī, un Rīgas d-la vecāko sauca par prioru, t.i. klosteŗa priekšnieku; turpretim pēc 1374 priora amata vairs nesastopam, un tā vietā nāk dekāns, jo šai gadā atkal ieveda Augustīna reglamentu. Parasti d-li sastāv no 12 locekļiem, bet premonstriešiem no 13. Katram domkungam bij savi amata pienākumi pēc klostera iekārtas parauga: piem., pagrabmeistars (cellerarius) bij kopdzīves saimniecības vadītājs, scholastiķis (scholasticus) - baznīcas skolu pārzinis, dziedātājs (cantor) pārzināja dievkalpojuma liturģisko pusi, mantzinis (custos) rūpējās par baznīcas mantu - sv. traukiem, drēbēm, zvaniem u.t.t. Rīgas domkungu kopdzīve dombaznīcas klosterī izbeigusies virsbīskapa Miķeļa laikā (1484-1509), kad kopīgās galda muižas izdalītas domkungiem lietošanā. Tas darīts tāpēc, ka muižu nolaidīgās saimniecības dēļ domkungu dzīvei nepieticis ienākumu; materiālā stāvokļa uzlabošanai domkungu skaits 1522 samazināts no 12 uz 8, bet muižas nodotas viņu pašu apsaimniekošanā; prāvests dabūjis Doles pili, dekāns Suntažus u.t.t. nodalīta palika vienīgi Krimulda, no kurienes ņemta pārtika tiem domkungiem, kas muižas vietā dabūja tikai algu. - D-li piedalijās bīskapijas pārvaldē ar lēmēja vai padomnieka balsīm. Bīskapam bij jādabū d-la atļauja (consensus), lai: 1.atsavinātu vai apgŗūtinātu bīskapijas īpašumus; 2.piešķirtu jaunus vai atņemtu agrāk dotos baznīcas lēņus; 3.pieņemtu sev palīgu; 4.ieceltu jaunus kanoniķus un 5.uzliktu smagus kriminālsodus. Turpretim bīskapam bij jāprasa tikai nesaistošs d-la padoms (consilium): 1.ieceļot un atceļot augstākā amata personas; 2.likvidējot labdarīgās iestādes; 3.ievedot svarīgus jauninājumus diecēzes pārvaldē u.t.t. D-los varēja prezidēt bīskaps kā ari tos sasaukt uz sēdēm; lēma ar vienkāršu balsu vairākumu, izņemot vēlēšanas; 3 domkungi jau sastādīja kvōrumu. par Livonijas d-lu sociālo sastāvu un tiesībām ievēlēt bīskapu sk. bīskaps (2485 lp.). - Lit.: C.Mettig, Bemerkungen zur Geschichte des Rigaschen Domkapitels, 386-94 (S.B. Riga, 1911); H.v.Bruiningk, Die Geburtsstandsverhältnisse in d.livl. Domkapiteln, 74 (S.B. Riga, 1909); C.Mettig, Zur Verfassungsgeschichte d. Rigaschen Domkapitels (Livl.Mitt.Bd. 12, H.3); P.Hinchius, System des katholischen kirchenrechts, II (1878); A.Švābe, Latvju kultūras vēsture, II. 119- 29 (1922).
Latviešu konversācijas vārdnīca. 3.sējums, 5754.-5757.sleja.
Ievietots: 07.02.2002.