Dominikāņi, arī Sprediķotāju mūki, sv. Dominika (sk.) dibināts mūku ordenis neticīgo atgriešanai pie kristīgās ticības: tā kā mūki virs baltā apģērba valkāja melnu mēteli un kapuci, tad tos sauca arī par Melniem brāļiem. Pirmā ordeņa mītne bija Tuluzē 1215. Tā kā Dominiks pats bija augustīniešu kanoniķis, tad viņš ari savam ordenim pieņēma sv. Augustīna reglamentu, ko1221 ģenerālkapituls papildināja ar premonstriešu ordeņa noteikumiem. Ordeņa galva ir uz visu mūžu ievēlēts ģeneralmaģistrs ar sēdekli Romā. Ordenis dalās provincēs, ko pārvalda uz 4 g. vēlēts provinciāls. Katram klosterim ir savs ik pa 4 g. brālības vēlēts priors. Tāpat 1221 ģenerālkapituls nolēma, ka d-ņu ordenim līdzīgi franciskāņiem nevar piederēt nekādi īpašumi, izņemot klosteŗa ēkas un baznīcas, bet d-ņiem jādzīvo nabadzībā no žēlastības dāvanām. Tomēr jau 1425 pāvests piešķīra d-ņiem tiesību iegūt nekustamu īpašumu un drošus ienākuma avotus. Neilgā laikā pēc Dominika nāves d-ņi iespiedās Dānijā, Zviedrijā, Prūsijā, Polijā, kristīdami pagānus un sprediķodami dievvārdus; sv. Hiacints 35 g. ilgā misijas ceļojumā devās pāri Z. un A. Eieropai uz Tatāriju, Tibetu un Z. Ķīnu. Tāpēc jau 1252 pāvests varēja kādā vēstulē teikt, ka d-ņi sprediķo sarāceņiem, grieķiem, bulgariem, siriešiem, gotiem, armrņiem, žīdiem, tatāriem, ungāriem. No 14 g.s. līdz 17 g.s. vidum d-ņiem bij daudz misiju Persijā, Indijā, Ķīnā un Z. Āfrikā. Civilizēdami turienes tautas, d-ņi sekoja spāņu un portugaļu iekarotājiem a-mos un r-mos. D-ņi stipri ietekmēja ari viduslaiku teoloģiju, jo nevien pazīstamie scholastiķi Alberts Lielais un Toms Akvināts bija d-ņi, bet šī ordeņa rokās atradās ari daudzas katedras Parīzes, Oksfordas, Boloņas, Vīnes, Prāgas u.c. universitātēs. Tāpat d-ņiem ir lieli nopelni baznīcas mākslas attīstībā, jo Fra Bartolomeo un Fra Andželiko bija šī ordeņa brāļi. D-ņi devuši 4 pāvestus: Innocentiju V (1276), Benediktu XI (1304), Piju V (1572) un Benediktu XIII (1730). No 17 g.s. sākot d-ņus sāk izspiest jezuīti. 1925 dominikāņu ordenī bija 5400 locekļu 30 provincēs un 2 kongregācijās ar 202 klosteŗiem. Mūki sastāda d-ņu Pirmo ordeni, turpretim mūķenes apvienotas t.s. Otrā ordenī, kas dibināts jau 1206; tagad tās uztur skolas un bāŗu namus, it īpaši D. Āfrikā. Tomēr mūķeņu vairums dzīvo pēc t.s. Trešā jeb terciāriešu (sk.) ordeņa noteikumiem. No abiem ubagotāju mūku ordeņiem - franciskāņiem un d-ņiem - vispirms Ljā ieviesās d-ņi, jo bīskaps Alberts jau 1215 Romā iepazinās ar sv. Dominiku IV Laterāna koncila laikā: arī pāvesta legāts Livonijā 1225, bīskaps Vilhelms no Modenas, bij dedzīgs d-ņu ordeņa atbalstītājs. Laikam Vilhelma ierosināts, bīskaps Nikolajs jau 1234 piešķīra d-ņiem Rīgā pili, un 2 dienas vēlāk Vilhelms iecēla d-ņu ordeņa brāli Heinrichu par Sāmsalas-Vīkas bīskapu. D-ņus Livonijā pabalstīja ari Rīgas domkapituls, kam 1210-1373 bija tie paši premonstriešu ordeņa statūti, kas d-ņiem. Drīz pēc d-ņu klosteŗa dibināšanas Rīgā, katrā ziņā pirms 13 g.s. vidus, d-ņi cēla ari savu sv. Jāņa baznīcu, kas gan rakstos pirmo reiz minēta tikai 1312. Jāņa baznīcas klosteŗi d-ņi bij spiesti atstāt 1524 reformācijas nemieru laikā. Tāpat d-ņiem bij savi klosteŗi arī Igaunijā, kas kopā ar pārējiem Livonijas d-ņiem sākumā piederēja Dānijas, bet sākot ar 1476 pamazām pieslējās Holandes kongregācijai. Vēl 1521 d-ņu klosteri atvēra Narvā, kur paglābās no Rīgas, Tērbatas un Rēveles konventiem padzītie mūki. Lit.: Altaner, Die Dominikanermission des 13Jh. (1923); H.Bruiningk, Messe und kanonishes Stundengebet (Mitteilungen, Bd.19. 1904).
Latviešu konversācijas vārdnīca. 3.sējums, 5746.-5749.sleja.
Ievietots: 06.01.2003.