Daugavgrīvas cietoksnis (senāk Neumünde. latv. Jūŗaspils, no 1860 Dünamünde, pēc 1893 Усть-Двинск), pie Daugavas ietekas Rīgas jūŗas līcī, pēc pasaules kaŗa par c-ni vairs neskaitās; krastu aizsardzību nodrošina atsevišķi nocietinājumi bij. c-ņa esplanādes rajonā. Lai nodrošinātu tirdzniecību pa Daugavu un segtu jaundibināto Rīgu, bīskaps Alberts (sk.) 1205 uzcēla cisterciešu (sk.) klosteri ar pili (Dünamünde) apm. 10,5 km. uz z-iem no Rīgas, toreizējās Daugavas grīvas (vecās Daugavas) labā krastā, kur tagad Skanstnieku mājas. 1218 sāmi bez sekmēm aplenca D. c-ni, bet 18.8.1228 kurši un zemgaļi to ieņēma, apkāva mūkus un pili nopostīja. 1291 Rīgas - Vācu ordeņa cīņās c-ni nodedzināja. 1305 atjaunotā klosteŗa abats Liberts par 4000 Ķelnes mārkām pārdeva pili vācu ordenim pretēji 1263 nolīgumam ar Rīgu. Starp Rīgu un ordeni sākās ilga cīņa; pēdējais nojauktā klosteŗa vietā uzcēla stipru pili un ierīkoja tur komtureju, kuŗā 1305 -1483 valdīja 22 komturi, bet 1532-60 zemes māršala 4 pils komturi. Rīdziniekiem 1329 izdevās ieņemt pili, bet ordenis ar leišu palīdzību to atkal atņēma, un 1435 Rīgas virsbīskaps par 20000 mārkām atteicās no pils par labu ordenim. 1481 mestrs Borchs pavēlēja pils komturam noslēgt ieeju Daugavā, kāpēc Rīgas tirdzniecība sāka panīkt. 1482 rīdzinieki gan sakāva ordeņa spēkus atklātā kaujā, bet D. pili atguva tikai 1483, kad to ari nojauca. 1491 Rīga atkal bij spiesta atzīt ordeņa virskundzību, un 1491 atjaunotā pils no jauna nogrieza Rīgas jūŗas tirdzniecību. Ordenis D-vā uzcēla 4 apaļus torņus ar 5 rondeļiem (bastionu pirmtips), ieslēdzot pili ar ūdens grāvi. 1550 rondeļi pārbūvēti par maziem italiešu tipa bastioniem. 1582 Stefans Batorijs pavēlēja pārbūvēt un palielināt bastionus, padziļināt grāvjus u.t.t. Poļu-zviedŗu kaŗā 1.8.1608 zviedŗi grāfa Mansfelda vadībā izcēlās malā netālu no Daugavas ietekas un ieņēma Dinamindi. Daugavas grīva bij stipri aizsērējusi, bet ietekas d. atzarojums (tagadējā ieteka) padziļinājies. Neriskēdams virzīties tālāk uz Rīgu, Mansfelds uzcēla četrstūŗu šternskansti Daugavas kreisā krasta leņķī, ko izveido Lielupes ieteka Daugavā ar pēdējās kreiso krastu. Tagadējā c-ņa vietā celto skansti, kas deva iespēju uzraudzīt kuģniecību Daugavā un Lielupē, nosauca par Neimindes skansti; tās apbruņojums bij 29 falkoneti un garnizons 250 cilvēku. 1.10.1608 Mansfelds bij spiests atbrīvot Neimindi un atgriezties Zviedrijā; atstājot Dinamindē nelielu garnizonu. 1609 Chodkevičs (sk.) ieņēma Dinamindi. 1617 Rīgā ieradās zviedŗu flote, 4.8. ieņēma veco Dinamindes c-ni un jauno Neimindes skansti. 14.9. Radzivils un Chodkevičs izdzina zviedŗus no Dinamindes, atstājot rīdziniekiem Neimindes atbrīvošanu, ko tie veica 3 dienās (12-14.9.). 13.8.1621 zviedŗu flote ar 150 kuģiem izsēdināja desantu Daugavas labā krastā H.Vrangela vadībā. Atstājis nelielu aplenkšanas kaŗaspēku pie Dinamindes, Vrangels virzījās uz d-iem un ieņēma Rīgu. 2.10. zviedŗiem padevās Dinamindes garnizons un krita poļu pussagŗautā Neiminde. 1624 Gustavs Adolfs personīgi apskatīja nocietinājumus un pavēlēja tos atjaunot. No šai gadījumā sastādītā akta redzams, ka Neiminde bij apbruņota ar 21 lielgabalu, skanstes iekšienē bij 6 kazarmu ēkas, nedaudz māju un 1 baznīca. Ar 8.l0.1628 līgumu Rīga un Neiminde palika zviedŗiem. Par Dinamindi līgumā nekas nav minēts, kas liecina, ka tā ar vecās Daugavas ietekas aizsērēšanu bij zaudējusi nozīmi. Zviedŗi nolēma lielāko daļu Vidzemes c-ņu pārbūvēt, un par darbu vadītāju 1641 iecēla ģen. Rotenburgu. Neimindi pārbūvēja par Nīderlandes parauga piecstūŗu bastionu ar platiem grāvjiem, zemes eskarpiem un kontreskarpiem. 1670 pārbūvēja no jauna visus Vidzemes c-ņus, ari Dinamindi, ievērojot māršala Vobana jauninājumus fortifikācijā. Neimindes skansti nolēma pārbūvēt par 6 bastionu c-ni, bet darbi ievilkās līdz Ziemeļu kaŗam. Agrākos mazos bastionus palielināja un pēc jaunā plāna to flankus būvēja perpendikulāri ne kurtīnai; kā agrāk, bet uguns līnijai. Eskarpi un kontreskarpi zemes vietā būvēti no akmens; kronverku vietā uzcelti ravelīni; kurtīnās iebūvēti kazemati un pulveŗa pagrabi. 1680 veco Dinamindi (Alt-Dünamünde) kā c-ni iznīcināja un Neimindi pārdēvēja par Dinamindes c-ni. Ziemeļu kaŗā Polijas Augusta II sakšu kaŗapulki ieņēma Kobera skansti pie Rīgas. Sakšu ģenerālis Flemmings nolēma ieņemt Dinamindes c-ni, lai nepielaistu Rīgai palīdzību no Zviedrijas. 24.3.1700 naktī Flemmings nolēma ieņemt c-ni ar joni, bet zviedŗi atsita uzbrukumu, pie kam krita puse no 2000 uzbrucējiem. Kopā ar sakšu kaŗavīriem uzbrukumā gājušas ari viņu sievas un kāvušās tikpat varonīgi kā vīrieši. Tā kā 500 vīru lielam zviedŗu garnizonam bij jācīnās pret 6 bataljoniem, un ledus Daugavā un Lielupē pielaida uzbrukumu no visām pusēm, tad D-vas kaŗa padome nolēma c-ni atdot sakšiem, izkaulējot garnizonam tiesību iziet no c-ņa uz Rēveli ar ieročiem u.c. kaŗa mantām. 28.3. poļi iegāja c-nī, ko Flemmings par godu Augustam II nosauca par Augustburgu (Augustusburg). Kārlis XII 1701 vērsās pret sakšiem un 21.7., pārejot pār Daugavu pie Rīgas, piespieda tos steidzīgi atkāpties uz Lietavu, bet pats ar kaŗaspēku novietojās Jelgavā, Bauskā un Liepājā un uzdeva pulkvedim Albedilam ar 500 kājniekiem un 120 jātniekiem ielenkt Dinamindi no sauszemes. 23.12. c-nis pārgāja zviedŗu rokās. Garnizons dabūja tiesību iziet no c-ņa ar ieročiem, patronām (12 uz katru šauteni), vaļējiem karogiem un stipru mūziku. 9.7.1709 krievi sakāva zviedŗus pie Poltavas un pēc neilgas atpūtas viņu 30000 lielā armija Šeremetjeva vadībā ienāca Vidzemē. 26.11. armijā ieradās Pēteris I un tūlīt sāka Rīgas blokādi. Zviedŗiem Rīgā bij 10000 un Dinamindē 1000 vīru liels garnizons; pilsētā un c-nī sāka plosīties mēris. Pēc 9 mēnešu blokādes 16.7.1710 padevās Rīga un pēc mēneša Dinaminde. No komendanta vēlākā ziņojuma Kārlim XII zinām, ka mēris bij iznīcinājis lielāko daļu D-vas kaŗavīru; bij brīži, ka c-nī varēja atrast tikai 2 veselus virsniekus; cepa maizi no auzām, un ļaudis dzēra sālīto jūŗas ūdeni. Cilvēku trūkuma dēļ sargposteņi līdz 10 dienām stāvēja bez maiņas, daudzi turpat stāvot nomira. 1710 c-nis sastāvēja no 6 bastionu frontēm ar ūdens grāvjiem, akmeņu eskarpiem un segto eju. No 6 frontēm 5 bij segtas no ravelīniem ar glasisiem. Apšaude viscaur atklāta, vietām divi stāvi. C-nī bij kazarmas, pulveŗa pagrabi un 1 divstāvu mūŗa kazarma. Vēlākos gados c-ni pārveidoja. Pēc vecā z. virziena Daugavas ietekas atzarojuma aizsērēšanas, upes grīvai 17 g.s. beigās bij ļoti izdevīgs zr. virziens ar kuģniecības ceļu pa upes vidu, bet apm. 70 g. vēlāk Daugavai lejpus c-ņa jau bij krasi r. virziens, un tā ietecēja jūŗā apm. tur, kur atrodas t.s. ziemas osta. Mangaļsala bij stipri pagarinājusies un ieteka nepilni 2 km. attālinājusies no c-ņa; tādēļ, lai segtu pašu upes ieteku, tās labā krastā 1165 sāka būvēt t.s. Komētas fortu. Upes aizsērēšanu sevišķi veicināja jaunais r. virziens, tādēļ 1166 uzdeva atgriezt ieteku iepriekšējā zr. virzienā. Šai nolūkā aizdambēja Lielupes ietekas r. atzarojumu (Buļļupi), sašaurināja Daugavu starp c-ni un Komētas fortu un sāka rakt tai izeju caur Mangaļsalas mēli a-os no Komētas forta. 1755 uzcelta cietokšņa baznīca; 1782-88 Daugavas agrākā gultne pilnīgi aiztaisīta cieti ar dambi, kas savieno c-ni ar Komētas fortu, un izraktā gultne stipri padziļināta. Pēc dambja uzbūves jūŗas piekrastē starp Daugavas ietekas kreiso krastu un fortu izcēlās smilšu kāpa, starp kuŗu un dambi pamazām izveidojās Dinamindes osta. 1850 lika pamatus Mangaļsalas dambim, lai novērstu tālāku aizsērēšanu; 1852 c-nī ierīkoja telegrafa līniju. 1858 uzbūvēts tilts pār Lielupi, 1863 tilti satiksmei ar ravelīniem. 1871 starp c-ni un Rīgu atklāja dz.c. satiksmi. jūŗas krasta sistēmatiska atkāpšanās no c-ņa un dažādas techniskas būves Daugavas ietekas lejgalā radīja nepieciešamību celt krastu baterijas kā pie Komētas forta, tā Mangaļsalā. 1791 Komētas forta koka bateriju vietā tās uzcēla no zemes, 1861-62 cēla jaunas un paplašināja vecās baterijas. 1868 c-nis bij pastiprināts ae sevišķu peldus bateriju Smerč, ko noenkuroja jūŗā Daugavas ietekas priekšā. Naidīgo attiecību dēļ ar Angliju, baterijas 1885 savienoja ar dzelzs sliedēm, būvēja barbetus, palielināja apšaudes leņķus u.t.t. 1181 c-ņa garnizons sastāvēja no kājnieku bataljona, artilerijas un inženieŗu komandām. 1915 c-ņa un bateriju garnizona lielums bija apm. šāds: c-ņa pulks ar 20 rotām - 5000 cilvēku, artileristu un apkalpes komanda 2300 cilv., mīnu rota 300, sapieŗu rota 250, telegrafistu un telefonistu 125 cilv., darba rotas no zemes sargiem, pēc 1. un 2.Daugavgrīvas bataljonu (sk.) izdalīšanas, 1250 cilv., kopā 9500-10000, neskaitot upes flotiliju. No 1914 līdz kaŗa beigām c-nis bij aplenkuma stāvoklī, bet ieročus tam nācās vērst tikai pret ienaidnieka cepelīniem un aeroplaniem. Rīgas atstāšanas dienā 2.9.1917, lai segtu atkāpjošās daļas, c-ņa baterijas atklāja uguni Slokas virzienā apm. līdz Majoriem un Jelgavas virzienā līdz 16 km. Uz šosejas. Uguns turpinājās līdz plkst. 18. Tad artileristi un sapieŗi c-ni iznīcināja, spridzināja baterijas, lielgabalus, dedzināja ēkas un mantas; c-ni pēdējie atstāja artileristi, pārejot pa tiltu uz jūŗskolu. Vācu rokās c-nis nonāca pilnīgi nelietojamā stāvoklī. 3.1.-22.5.1919 c-nis bij lielinieku varā. 1919 beigās ap D-vu norisinājās Bermonta cīņu atsēvišķas epizodes. 13.10. sabiedroto flote izbrauca no Daugavas un nostājās jūŗā pretim Daugavas ietekai, kas nozīmēja, ka sabiedrotie ieņem naidīgu stāvokli pret Bermontu, kas līdz šim nebij pilnīgi skaidrs. Kad Ljas armija gatavojās forsēt Daugavu, ģen. Sīmansons 14.10. lūdza caur angļu ģen. Bertu sabiedroto flotes artilerijas pabalstu no D-vas puses, ko ari apsolīja. 15.l0. pulkst. 14,30 sabiedroto flote atklāja uguni un pēc intensīvas apšaudīšanas Rēzeknes pulks pārcēlās pār daugavu un ieņēma Bolderāju un D. c-ni, pie kam mūsu rokās krita ap 300 kaŗavīru, 1 lielgabals ar 500 šāviņiem, daudz ložmetēju, šauteņu ar patronām, radiostacija, zirgi, rati u.c. - 15.1.1925 kaŗa ministrs iesniedza un 19.3. ministru kabinets pieņēma un nodeva Saeimai likumprojektu par D. izsludināšanu par c-ni un visu bij. nocietinājumu rajonu par D. c-ņa rajonu. Likumprojekts 25.4.1925 nodots kaŗa lietu komisijā un tālāk nav virzīts. Tomēr ņemot vērā D. svarīgo stratēģisko nozīmi, kaŗa ministrija iesāka piekrasti nocietināt, neatjaunojot centrālo c-ni visumā. - Lit.: Болдырев, Взятие Риги (1910); Н.П.Михневич, История военного исксства (1896); Gadebush, Livländische Jahrbücher I-III (1782); Leben und Thaten Carl des Zwölften, I-III (1745); Inland (1856 nr.20, 21); Riga und seine Bauten (1903); Lövis of Menar, Die alte und neue Dünamünde (1808); Rihasche Industrie-Zeitung (1887); Энциклопедия военных и морских наук Леера (1888); В.Е.Жамов, Крепость Усть-Двинск (1912); P.Radziņš, Ljas atbrīvošanas kaŗš I.
Latviešu konversācijas vārdnīca. 3.sējums, 4778.-4787.sleja.
Ievietots: 07.11.2002.