Taurēns, J. Latvija un Baltijas Antantes izveidošanās 1934. gadā. Latvijas Vēsture. 1996. Nr. 5 (24), 82.-89.lpp.
____________________________________________________________

Baltijas valstu sadarbību laikā starp pirmo un otro pasaules karu parasti iedala trīs posmos. Pirmais no tiem sākās Baltijas valstu neatkarības agrā rītausmā (1918.-1919.) un noslēdzās 20. gadu vidū. Šo darbības posmu raksturo sākumā daudzsološi, bet laika gaitā arvien bezcerīgāki mēģinājumi izveidot Baltijas valstu savienību. Turklāt ar šo savienību tolaik saprata, lielākais: Polijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas savienību, mazākais: Latvijas, Lietuvas un Igaunijas militāri politisku savienību. Šis Baltijas valstu sadarbības posms labi raksturots vēstures literatūrā.[1]

Svarīgākais šā laika sasniegums bija Latvijas un Igaunijas 1923. gada 1. novembra militārās sadarbības līgums. Savukārt, viens no būtiskākajiem reģionālajiem šķēršļiem Baltijas valstu sadarbībai bija Lietuvas un Polijas konflikts Viļņas dēļ; Viļņu kopš 1920. gada kontrolēja Polija. Šis konflikts ne tikai nepieļāva Lietuvas un Polijas sadarbību, bet arī kavēja Latvijas un Igaunijas sadarbību ar Lietuvu. Raksturīga pirmā posma pazīme ir Rietumvalstu: Lielbritānijas, ASV un Francijas atbalsts Baltijas valstu sadarbībai, kas labvēlīgi ietekmēja šo valstu savienības meklējumus. Rietumu interesei atslābstot, arī Baltijas valstu centieni pēc kopdarbības gāja mazumā.

Baltijas valstu sadarbības otrajā posmā pārsvarā jāiztirzā Latvijas un Igaunijas sadarbība. Lietuva kopš 20. gadu vidus ārpolitikā vadījās pēc principa: “mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs”. Polijas galvenie diplomātiskie pretinieki bija Versaļas līguma rezultātā cietusī Vācija, kā arī PSRS. Lietuvas valdība, balstot savu ārpolitiku “uz Maskavas-Berlīnes asi”, cerēja vai nu panākt Viļņas atgriešanos Lietuvas sastāvā, vai vismaz novērst turpmākās briesmas Lietuvas pastāvēšanai. Šāda politika, kas ieguvusi “horizontālās līnijas” apzīmējumu, nebija pieņemama Latvijai un Igaunijai. Lietuvas valdošās aprindas faktiski neizjuta vajadzību pēc ziemeļu kaimiņu atbalsta.

1933. gada 12. decembrī Vācijas sūtnis Kauņā E. fon Cehlins (Zechlin), analizējot attiecības starp Vāciju, Poliju, Lietuvu un PSRS, norādīja, ka Vācijas un Lietuvas attiecību pamatā līdz šim bijis Lietuvas un Polijas antagonisms. Tās esot bijušas loģisku un politisku realitāšu sekas. Pirmkārt, fon Cehlins minēja Lietuvas un Vācijas teritoriālās prasības pret Poliju. Otrkārt, pēc sūtņa domām, Lietuvas un Polijas konflikts novēršot ziemeļu un dienvidu valstu bloka izveidošanos no Somijas līdz Rumānijai, kas kā barjera atrastos starp Vāciju un PSRS.[2] Līdzīgas, pēc fon Cehlina domām, bijušas arī PSRS intereses: PSRS centusies novērst šāda bloka izveidošanos Polijas vadībā un ar separātu līgumu palīdzību nodrošināt sev dominējošu stāvokli Baltijas valstīs un Somijā.[3] Rietumu lielvalstu interesē par Austrumeiropas problēmām, tostarp Baltijas sadarbību, nebija liela.

Vācu diplomāta analīze bija tapusi sakarā ar Vācijas ārpolitiskā kursa maiņu. Vācija 1933. gada oktobrī ne tikai izstājās no Tautu Savienības un aizgāja no Atbruņošanās konferences, bet nolēma arī uzlabot attiecības ar Poliju. Apmēram trīs mēnešus 83.lpp.] ilga diplomātiska sprinta rezultātā 1934. gada 26. janvārī tika parakstīta Vācijas un Polijas neuzbrukšanas deklarācija. Šim dokumentam bija tālejošas sekas. Pirmkārt, jāmin Vācijas un Polijas tuvināšanās, kas jūtami pārsniedza tos ietvarus, ko varētu noteikt vienkāršs neuzbrukšanas līgums. Francija, meklēdama līdzsvaru Eiropā, arvien vairāk sāka saskatīt atsvaru nacistiskajai Vācijai tieši Padomju Savienībā. Jāteic, PSRS savukārt, būtiski aktivizēja savu ārpolitiku, pie tam Baltijas valstis kļuva par pastiprinātu PSRS intereses objektu. Visbeidzot, tas šeit ir vissvarīgākais, Vācijas un Polijas tuvināšanās nozīmēja Lietuvas izolāciju no līdz tam draudzīgās Vācijas un lika tai meklēt jaunus sabiedrotos Baltijas valstīs. Līdz ar to sākās trešais Baltijas valstu sadarbības posms starpkaru periodā: Baltijas Antantes laiks (1934. -1940.). Jāpiebilst, ka Lietuvas nostāju sarežģīja ne tikai Vācijas un Polijas attiecību uzlabošanās, bet arī ar to saistītā Vācijas un Lietuvas attiecību pasliktināšanās, proti, Vācijas valdība sāka pārmest Lietuvai Klaipēdas apgabalā dzīvojošo vāciešu tiesību neievērošanu. 1933. gada beigās Lietuvas sviesta eksporta kvota uz Vāciju tika samazināta par 71,3%, bet pārējo valstu kvota - par 20%.[4] Turpmāk Lietuvas un Vācijas attiecības turpināja pasliktināties.

PSRS aizvien lielākā aktivitāte Baltijas reģionā arī izraisīja Baltijas valstu satraukumu. Vispirms 1933. gada beigās PSRS piedāvāja Polijai sniegt kopīgu paziņojumu par apņēmību saglabāt Baltijas valstu neatkarību.[5] To varētu novērtēt kā mēģinājumu sasniegt daudzus mērķus: radīt starptautiskajā sabiedrībā iespaidu par PSRS miermīlīgu politiku, sabojāt Polijas un Vācijas attiecību uzlabošanos, pat pārvērst Baltijas valstis par ierobežotas suverenitātes zonu, kurā noteikšana būtu PSRS un Polijai.

Polija, nevēlēdamās sabojāt attiecības ar Vāciju un neuzskatīdama par iespējamu spriest par Baltijas valstīm bez to piekrišanas, noraidīja PSRS iniciatīvu.[6] Pēc minētās poļu un vācu 26. janvāra deklarācijas publicēšanas PSRS nolēma uzņemt kursu uz Baltijas valstu sadarbību, veicināšanu, liekot saprast, ka tā atbalsta šādu sadarbības. Tas tika panākts, piedāvājot visām trim Baltijas valstīm reizē pagarināt 1932. gada 5. februāra neuzbrukšanas līgumu.[7] Tas arī notika. 1934. gada 4. aprīlī neuzbrukšanas līgumu pagarināja līdz 1945. gadam.[8]

1934. gada 28. martā Vācijas sūtnis Maskavā R. Nadoļnijs (Nadolny) ziņoja Ārlietu ministrijai, ka PSRS ārlietu tautas komisārs M. Ļitvinovs piedāvājis viņam vienoties par kopīgu PSRS un Vācijas dokumentu, kas deklarētu nepieciešamību saglabāt Baltijas valstu neatkarību. Tajā, starp citu, tika ierosināts minēt Baltijas valstu kādreizējo piederību Krievijas impērijai. Par šāda dokumenta mēr`ji M. Ļitvinovs izvirzīja PSRS un Vācijas attiecību uzlabošanu.[9] “Neņemot vērā” Nadoļnija paša tikai daļēji labvēlīgo attieksmi pret piedāvājumu, kā arī bažas par to, ka Vācijas atteikšanās no priekšlikuma varētu nostādīt to nelabvēlīgā gaismā (ko acīmredzot arī vēlējās M. Ļitvinovs), 1934. gada 9. aprīlī Vācijas ārlietu ministrs K. fon Neirāts uzdeva sūtnim Maskavā noraidīt PSRS iniciatīvu. Atbildē bija uzsvērts, ka Vācija neredz pamata šādam paziņojumam, jo nesaskata briesmas Baltijas valstīm, savukārt attiecības Vācijas un PSRS starpā var uzlabot arī citādi.[10]

Šādu atbildi Nadoļnijs iesniedza Ļitvinovam. Turklāt dažas dienas vēlāk Vācijas sūtņi par notikušo informēja vairākas valstis, tai skaitā arī ārlietu ministrijas Kauņā, Rīgā, Tallinā un Helsinkos. Iepriekšējā posmā PSRS un Vācijas sarunas bija slepenas. Somija, kuru arī varēja skart kopīgā deklarācija, apsveica Vācijas negatīvo atbildi, jo Somija nevēlējās kļūt par lielvalstu līguma objektu.[11] Igaunijas ārlietu ministrs J. Seljamā (Seljamaa) uzsvēra, ka šādu deklarāciju nozīmību nevajag pārāk augstu vērtēt, gandrīz vai pravietiski atgādinot, ka 18. gadsimtā Krievija un Prūsija noslēgušas līgumu par Polijas nedalāmību, bet dažus gadus vēlāk to sadalījušas.[12] Lietuvas ministra vienīgās bažas bija par to, ka Vācijas negatīvās atbildes pamats ir tās nevēlēšanās Klaipēdas problēmas dēļ garantēt Lietuvas neatkarību.[13] Visbeidzot Latvijas ārlietu vadītāji K. Ulmanis (ārlietu ministrs) un V. Munters (ministrijas ģenerālsekretārs), izceļot Vācijas viedokli, ka Baltijas valstu neatkarību nav pieļaujams padarīt par līguma objektu[14], tomēr vēlējās zināt, vai Vācijas valdība noraida tikai šo konkrēto PSRS un Vācijas attiecību uzlabošanās formu, vai vispār izslēdz iespēju meklēt Austrumeiropas “pacifikāciju” citā formā un ar ieinteresēto, t.i., Baltijas, valstu līdzdalību.[15]

Vācijas Ārlietu ministrija instruēja sūtniecību Rīgā, lai tā, atbildot uz šo [84.lpp.] jautājumu, uzsvērtu, ka Vācijas valdība neuzskata Baltijas valstu neatkarību par apdraudētu un tādēļ neredz iemeslu slēgt speciālu līgumu Baltijas valstu neatkarības garantēšanai.[16] Šī atbilde arī varēja izraisīt Baltijas valstu un Latvijas politisko aprindu bažas par Vācijas ilglaicīgajiem nolūkiem Baltijas telpā. Turklāt Latvijas bažas par Vācijas nolūkiem varēja pastiprināt tās atkārtotā nevēlēšanās runāt par neuzbrukšanu un drošības garantijām. Jau 1933.[16*] gada 30. novembrī V. Munters bija lūdzis Vācijas sūtni Rīgā G. Martiusu (Martius) noskaidrot, vai kanclers Ā. Hitlers nevar pieņemt Latvijas sūtni E. Krieviņu un sniegt līdzīgu paziņojumu kā Polijas sūtnim, proti, ka abu valstu starpā nav jautājumu, ko nevarētu atrisināt mierīgā ceļā.[17] Ārlietu ministrijas valsts sekretārs B. fon Bīlovs (von Bülow), atgādinot, ka latviešiem raksturīga lieluma mānija, pavēlēja sniegt negatīvu atbildi. Šķiet, ka V. Muntera akcija tiešām bija mazliet nevietā, jo Vācija uzlūkoja attiecību normalizāciju ar Poliju par ļoti būtisku soli. Šo Latvijas diplomāta pasākumu var attaisnot, vienīgi ņemot vērā valdības dedzīgo vēlmi panākt drošības garantijas no Vācijas.

1934. gada pirmās puses valstu diplomātiskās aktivitātes Baltijā bija šādas: PSRS nepamatotie centieni “garantēt Baltijas valstu neatkarību” un Vācijas atteikšanās interesēties par to drošību; bažas, ka Vācijas un Polijas attiecību uzlabošanās var radīt iespēju, ka abas valstis atrisinās savstarpējo attiecību problēmas uz Baltijas valstu rēķina, piemēram, piešķirot Polijai jaunu izeju uz jūru kaut kur Lietuvā. Tas viss nostiprināja Baltijas valstu savstarpēju vēlmi rūpēties par sadarbību.

Lietuvas nostāja pakāpeniski mainījās. Tās politika, kā jau minēts, bija galvenais šķērslis Baltijas valstu savienības dibināšanai. Tas notika lēni un piesardzīgi. Vēl pirms gada, t.i., 1933. gada pavasarī, Lietuvas prezidents A. Smetona un ārlietu ministrs D. Zauņus ar enerģiskiem paziņojumiem bija pielikuši punktu opozīcijas izraisītajai diskusijai par nepieciešamību dibināt Baltijas valstu savienību, jo šādas nepieciešamības atzīšana nozīmētu atzīt iepriekšējās ārpolitikas krahu.[18]

Latvijas un Igaunijas diplomāti 1933. gadā turpināja apspriest jautājumu par triju Baltijas valstu sadarbības iespēju. 1933. gada 27. maijā Latvijas un Igaunijas ārlietu ministri V. Salnais un A. Rejs (Rei) uzsvēra nepieciešamību “pielikt visas pūles, lai pievilktu Lietuvu ciešākai sadarbībai ar abām valstīm”.[19] 1933. gada 8. augustā notika plaša konceptuāla rakstura saruna starp V. Munteru un Lietuvas sūtni Rīgā J. Urbši. V. Munters paziņoja sūtnim, ka principā politisks līgums ar Lietuvu būtu vēlams, tomēr Latvija nevarot uzņemties saistības Viļņas jautājumā.[20]Arī 1933. gada 14. augusta apspriedē starp Igaunijas un Latvijas ārlietu ministriem V. Salno un A. Pīpu (Piip) risināja iespējamo Lietuvas iesaistīšanu politiskā sadarbībā.[21] Bez tam šajās sarunās apsprieda arī Latvijas un Igaunijas attiecību padziļināšanas iespējas. Tika pārrunāta nepieciešamība noslēgt politiskas sadarbības līgumu papildus 1923. gada 1. novembra militārās savienības līgumam starp abām valstīm.[22] Patiesībā 1933. gadā paustie centieni pierāda vien Latvijas un Igaunijas labo gribu, jo vēl nebija reāla pamata Lietuvas ārpolitikas maiņai, t.i., ārpolitiskās krīzes, ko noteica attiecību pārmaiņas starp Vāciju, PSRS un Poliju.

1934. gada janvāra starptautiskie notikumi vēl neizraisīja tūlītēju Lietuvas politikas maiņu. Lietuva kādu laiku turpināja cerēt uz iespēju panākt sev labvēlīgu progresu Viļņas jautājumā. Jāatgādina gan, ka starptautiskā sabiedrība, tai skaitā arī Latvija un Igaunija, uzskatīja Viļņas jautājumu par izlemtu, pie tam Lietuvai par sliktu. Šī jautājuma atkalizvirzīšana tikai kaitināja pasaules diplomātus.

1934. gada 16.-18. februārī Latvijas un Igaunijas ārlietu ministri tikās konferencē, lai apspriestu savstarpējās attiecības un noslēgtu politiskas sadarbības līgumu. Šāda līgums tika parakstīts 17. februārī.[23] Tas paredzēja ik gadus divas abu valstu ārlietu ministru konferences, kā arī diplomātisko pārstāvju sadarbību.[24] Līguma 6. pants pieļāva iespēju vēl kādai valstij pievienoties līgumam, ar to “domājot” tieši Lietuvu. Konferencē arī konstatēja, ka Lietuva pagaidām nav tuvojusies Latvijai un Igaunijai.[25] 17. februārī parakstītais līgums neietvēra vistālejošākos priekšlikumus, kuri tika apspriesti līguma sagatavošanas gaitā. Baltijas valstu savienības entuziasts A. Pīps ierosināja, piemēram, pat pirms noteiktu, ar tautsaimniecību saistītu likumu izspriešanas vienas valsts parlamentā iesniegt tos otras valsts pārstāvjiem akceptēšanai un izstrādāt pat likumu sarakstu, kuru iesniegšanai vienas līgumslēdzējvalsts parlamentā vajadzīga [85.lpp.] otras valsts piekrišana.[26] Skaidrs, ka šāds priekšlikums izraisīja Latvijas puses iebildumus tā nerealizējamības dēļ.[27]

Pirmās pārmaiņas Lietuvas ārpolitiskajā nostājā konstatējamas 24. februārī; tad ārlietu ministrs D. Zauņus izteica domu, ka starp trim Baltijas valstīm varētu noslēgt īpašu savienību.[28] Latvijas Ārlietu ministrijas nostāju šajā jautājumā ataino vairākas V. Muntera instruktīvas vēstules Latvijas sūtņiem ārvalstīs. 1934. gada 28. februāra vēstulē V. Munters izteica domu par nepieciešamību turpināt Baltijas valstu savienības veidošanas politiku, cenšoties rast visizdevīgāko brīdi Lietuvas iesaistīšanai.[29] Tas, pēc V. Muntera domām, bija Latvijas ārpolitikas tuvākais mērķis. Tā sasniegšanas pamatā varētu būt Lietuvas pārliecība par tās “horizontālās spēles”, Maskavas-Berlīnes orientācijas, galu.[30] Interesanti, ka tajā pašā laikā V. Munters raksturojis PSRS kā tobrīd drošāko miera uzturēšanas faktoru Austrumeiropā,[31] acīmredzot domājot par tās stabilizējošo lomu Vācijas pieaugošās neprognozējamības apstākļos.

21. marta instrukcijā sūtņiem V. Munters bija spiests konstatēt, ka Lietuvas ārpolitikas vadītāji nav izpratuši, ka viņu “horizontālā” spēlīte beigusies. Tomēr V. Munters uzskatīja, ka Latvijai vajadzētu censties pēc savienības ar Lietuvu, jo savienība ar Somiju būtu gadu jautājums[32]. Tā kādreiz, pēc viņa ieceres, “būs vienīgā drošā ķīla, kas sargās mūsu neatkarību”[33]. V. Munters nosauca šķēršļus, kas varētu rasties triju Baltijas valstu savienībai. Lietuva varētu nobalansēt starp Skillu un Haribdu un “saglabāt savus līdzšinējos valdniekus”[34]. Igaunija, pēc viņa ieskata, ir bijusi indiferenta Lietuvas jautājumā un arī ar Latviju rēķinājusies tikai Somijas atturīgās attieksmes dēļ pret Igauniju.[35] Visbeidzot, Vācija, Polija un PSRS varētu pretoties Latvijas un Igaunijas savienībai ar Lietuvu. V. Munters tomēr optimistiski raudzījās uz savienības nodibināšanas iespēju.

Kaut arī triju valstu: Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdības kopīgi vienojās sniegt pozitīvu atbildi uz PSRS neuzbrukšanas līgumu pagarināšanas priekšlikumu, uztverot šo vienlaicīgi trim valstīm iesniegto priekšlikumu kā mājienu, ka PSRS vairs neiebilst pret Baltijas valstu savienību, jautājums par savienības dibināšanu uz priekšu virzījās lēni. Tobrīd Lietuvas Ārlietu ministrijā jau bija izstrādāts memorands, kas 25. aprīlī tika iesniegts Latvijai un Igaunijai. Šā memoranda autors bija Lietuvas Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors J. Urbšis. Memorandā bija ierosināts apspriest Baltijas valstu iespējamo politisko un cita veida sadarbību, vadoties pēc principa, ka jebkuras no trim Baltijas valstīm neatkarība atbilst pārējo divu vitālajām interesēm. Bez šī, acīmredzami patiesā, principa memorandā pirmoreiz minēts arī vēlākajos gados tik populārais “specifisko problēmu” jēdziens[36]. Ar to Lietuva domāja savos attiecības ar Poliju (Lietuva pieprasīja atdot Viļņu, atsakoties pirms šā jautājuma atrisināšanas apspriest diplomātisko attiecību atjaunošanu ar Poliju.). Lietuvas valdība faktiski cerēja, ka savienībā ar Latviju un Igauniju tā ne tikai izkļūs no diplomātiskās izolācijas, bet arī, kaut daļēji, kompensēs zaudēto Vācijas atbalstu Viļņas jautājumā.

Igaunijas nostāju pret Lietuvas memorandu atspoguļoja Latvijas sūtņa Igaunijā R. Liepiņa 4. maija ziņojums par sarunu ar Igaunijas ārlietu viceministru H. Lareteju (Laretei)[37]. Igauņu diplomāta uzmanība bija pievērsta šādām problēmām: Lietuvas un Vācijas attiecības Klaipēdas dēļ, Baltijas valstu varbūtēja ietekme Viļņas jautājumā, iespējamās atbildes uz Lietuvas memorandu saturs[38]. Par Klaipēdas jautājumu H. Laretejs izteica uzskatu, ka Vācijas kontrole pār Klaipēdu nozīmētu briesmu tuvināšanos Latvijai un Igaunijai, tādēļ vajadzētu Lietuvu atbalstīt, it īpaši tādēļ, ka, Vācijai sagrābjot Klaipēdu, Polija varētu ieņemt lielāko daļu Lietuvas[39]. Ārlietu ministra vietnieks uzsvēra: Igaunija vēlētos redzēt, ka Lietuvas strīdi ar Poliju atrisinās, lai varētu dibināt “vertikālu” valstu bloku, piedaloties Polijai. Šajā nolūkā varētu pat izdarīt spiedienu uz Lietuvu. H. Laretejs kopumā pozitīvi novērtēja Lietuvas 25. aprīļa memorandu[40].

1934. gada 15. maija valsts apvērsums un autoritārā režīma izveidošanās Latvijā praktiski neiespaidoja Baltijas valstu sadarbības padziļināšanos, tāpat kā līdzīga režīma izveidošanās Igaunijā 1934. gada martā. Latvijas diplomātiju turpināja vadīt ārpolitikas veterāni K. Ulmanis un V. Munters; viņiem bija liela pieredze, tostarp arī Baltijas valstu sadarbības jomā. Apstāklis, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā bija nostiprinājies autoritārisms, kaut kādā mērā tuvināja šo valstu režīmus. Latvijas diplomāti neiebilda arī pret politisku savienību [86.lpp.] ar Lietuvu, tomēr vēlējās izvairīties no saistībām Viļņas jautājumā. 14. maijā Lietuvai iesniedza atbildes memorandu, kurā tai ieteica pievienoties 1934. gada 17. februāra Igaunijas un Latvijas līgumam, pamatojoties uz tā 6. pantu.

Pret Lietuvas tuvināšanos Latvijai un Igaunijai negatīvi izturējās Polija. Tās valdība uzskatīja, ka diplomātiskas izolācijas apstākļos Lietuvai neatliktu nekas cits kā normalizēt attiecības ar Poliju. Uzdevums pārliecināt Poliju bija uzdots Igaunijas ārlietu ministram J. Seljamā, kurš 22. maijā ieradās vizītē Varšavā. Polijas ārlietu ministrs J. Beks izteicis bažas, ka divu Baltijas valstu savienība ar Lietuvu nozīmēšot militāru savienību un Lietuvas izkļūšana no diplomātiskas izolācijas ļaus tai turpināt līdzšinējo politiku pret Poliju[41]. J. Seljamā, savukārt, apliecināja, ka viņa valsts savienība ar Lietuvu nemainīs Igaunijas attiecības ar trešajām valstīm (t.i., Poliju), toties šī savienība varētu ietekmēt Lietuvu uz miermīlīgāku politiku[42]. J. Seljamā uzskatīja, ka viņam izdevies novērst Polijas iebildumus pret savienību[43]. Faktiski J. Beka negatīvā attieksme pret Baltijas valstu savienību nemainījās arī turpmāk. Savas vizītes laikā Rīgā viņš paziņoja V. Munteram (saskaņā ar ierakstu viņa piezīmju grāmatiņā), ka Latvijai vajadzētu nogaidīt ar “paktiem”, jo Lietuvas jautājums esot anomālija, kas nav tik viegli likvidējama[44]. (Acīmredzot šeit domāts ne vien līgums ar Lietuvu, bet arī Austrumu pakts: plaša mēroga līgums, kura uzdevums būtu nodrošināt mieru un stabilitāti Austrumeiropā.)

Negatīvu attieksmi pret Lietuvas tuvināšanos Latvijai un Igaunijai izteica arī Vācija, kas 25. maijā paziņoja, ka šāda savienība nebūtu vēlama. Pozitīvi pret potenciālo savienību izturējās PSRS un Francija, kuru valdības cerēja padarīt jaundibināmo Baltijas valstu savienību par savu sabiedroto. Tādējādi Latvijai un Igaunijai bija jārēķinās ar Vācijas un Polijas negatīvas attieksmes draudiem, pieļaujot, ka tās uzskatīs jauno savienību par promaskaviski orientētu. Šādos apstākļos Lietuvas cerības panākt Latvijas un Igaunijas atbalstu tās konfrontācijā ar Poliju bija veltas, “apglabājamas” jau pirms tam, kad tās tika oficiāli apspriestas ar Lietuvas ārlietu ministru.

1934. gada 7.-9. jūlijā Kauņā norisa trīs valstu pārstāvju konference. Lietuvu tajā pārstāvēja S. Lozoraitis, kurš nesen bija nomainījis ārlietu ministra amatā līdzšinējās ārpolitikas īstenotāju D. Zauņu, Latviju V. Munters, kurš (kā ministrijas ģenerālsekretārs) faktiski vadīja Latvijas ārpolitiku oficiālā ministra K. Ulmaņa vietā. Igauniju pārstāvēja viceministrs H. Laretejs. Konferencē bija jāapspriež iespēja, kā Lietuva varētu pievienoties 1934. gada 17. februāra divu valstu līgumam. S. Lozoraitis paziņoja, ka nevēlas to darīt, jo 17. februāra līgums paredz papildu funkcijas 1923. gada 1. novembra Latvijas un Igaunijas militārās savienības līgumam[45]. Noskaidrojās galvenais jautājums: kādā veidā Latvijai un Igaunijai noslēgt sadarbības līgumu ar Lietuvu. Otrs svarīgākais jautājums bija: kā juridiski fiksēt Latvijas un Igaunijas attieksmi pret Lietuvas “specifiskajām problēmām”. Abu problēmu apspriešanā izpaudās pretrunas starp Latvijas un Igaunijas viedokli un starp Lietuvas uzskatiem. Savukārt, kaut kādas pretrunas sabiedroto: Latvijas un Igaunijas starpā pēc esošajiem avotiem nav konstatējamas.

Konferences trīs dienu darba norisē pakāpeniski noskaidrojās, ka Lietuva nav gatava ne pievienoties 17. februāra līgumam tieši, t.i., tā 6. panta kārtībā, ne arī, parakstot jaunu dokumentu, kas saistītu Lietuvu ar šo līgumu. Faktiski pievienošanās 17. februāra līgumam “nedotu” Lietuvai ne militāru savienību ar Igauniju un Latviju, ne arī kādu palīdzību attiecībās ar Poliju: 8. jūlija vakarā, pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem sasaistīt jaunos nolīgumus ar 17. februāra līgumu, S. Lozoraitis un V. Munters konstatēja šo mēģinājumu neveiksmi[46]. Būtiskas diskusijas izraisīja Lietuvas priekšlikumi par “specifiskajām problēmām”. Jau 7. jūlija vakara sēdes laikā J. Urbšis paziņoja, ka Lietuva gaida no partneriem aktīvu solidaritāti ārpolitikā, bet pasīvu “specifiskajās problēmās”, t.i., attiecībā uz Viļņas jautājumu[47]. Tātad Latvijas un Igaunijas atbalstu Lietuvas centieniem atgūt Viļņu vai vismaz nepretošanos tiem. 8. jūlija rīta sēdē apsprieda Lietuvas iesniegto līguma projektu. Tajā, tāpat kā vēlāk noslēgtajā līgumā, specifiskajām problēmām bija veltīts 3. pants[48]. V. Munters ierosināja svītrot šo pantu, jo Latvijai un Igaunijai nav specifisku problēmu, un parakstīt atsevišķu dokumentu. Apšaubāmi tomēr, ka pat atsevišķā dokumentā V. Munters un H. Laretejs piekristu Lietuvas formulējumam: Latvijai un Igaunijai būtu bijis jāievēro “solidaritātes [87.lpp.] un respekta politika” pret valsti ar specifiskajām problēmām. S. Lozoraitis iebilda, ka Lietuvas prasība pēc “solidaritātes un respekta” attiecību minimums, normāli būtu, ja partneri apņemtos palīdzēt Lietuvai Viļņas jautājumā[49]. Pilnā sparā “specifiskas problēmas” tika apspriestas 9. jūlijā. No paša rīta V. Munters un H. Laretejs noraidīja lietuviešu redakciju, kas prasīja Lietuvai “saglabāt rīcības brīvību” Viļņas jautājumā. S. Lozoraitis savukārt iebilda pret partneru prasību Lietuvai atturēties no visa, kas var izraisīt “nelabvēlīgas sekas” Latvijai un Igaunijai.

Lietuvas piedāvātas redakcijas pakāpeniski prasīja arvien mazāk no Latvijas un Igaunijas, nonākot līdz prasībai pēc labvēlīgas neitralitātes: S. Lozoraitis pastāvēja uz prasību, lai Latvija un Igaunija atturētos no nelabvēlīgas sekas izraisošām darbībām. Igauņi un latvieši savukārt prasīja “brīvas rokas”, lai tā nodrošinātu līdztiesību starp visām līgumslēdzējpusēm[50]. Tika konstatētas principiālas domstarpības, un pat S. Lozoraiša apspriede ar Lietuvas valdības galvu J. Tūbeli neko nedeva, kaut arī pēc tās tika ierosināts vienkārši ievērot valsts ar “specifiskām problēmām” intereses[51]. Konference noslēdzās ar principiālu vienošanos par jauna līguma diviem pantiem, t.i., par diplomātisko sadarbību un par ārlietu ministru regulārām konferencēm. Tātad, konferencē panāca principiālu vienošanos par jauna līguma nepieciešamību starp trim Baltijas valstīm. Netika panākts progress “specifisko problēmu” jautājumā. Nebija atrisināta arī teorētiskā problēma, ka Latvija un Igaunija varētu uzņemt savā 17. februāra savienībā kādu partneri bez Lietuvas piekrišanas.

1934. gada jūlija beigās un augusta sākumā Baltijas valstis Maskavā deklarēja kopīgu nostāju Austrumu pakta jautājumā. S. Lozoraitim apmeklējot Maskavu, PSRS ārlietu tautas komisārs M. Ļitvinovs izteica bažas, ka jaunā savienība nonāks Polijas ietekmē, ko S. Lozoraitis enerģiski noliedza[52]. Savukārt, Polijas ārlietu ministrs J. Beks, apmeklējot Rīgu un Tallinu, centās sasniegt tieši šādu mērķi. Atgriezies no Maskavas, S. Lozoraitis turpināja centienus panākt līguma noslēgšanu, augusta sākumā ierosinot jaunas konferences sasaukšanu 17. augustā[53]. V. Munters 13. augusta telefonsarunā ar H. Lareteju vienojās nepieņemt šo ierosinājumu un pieprasīt Lietuvai jaunus priekšlikumus[54]. 15. augustā V. Muntera telefonsarunā ar J. Urbši noskaidrojās, ka Lietuvas pārstāvja “domu gaita iet šādā virzienā”: “Konstatēt vienīgi specifisko problēmu esamību, par kurām vienošanās nav panākama”. Bez tam “varbūt slepenā notā” varētu deklarēt, ka līgumslēdzējpusēm “nav saistību ar trešajām valstīm, kas runā pretim līgumam”[55].

1934. gada 29.-30. augustā Rīgā norisa V. Muntera, J. Urbša un H. Lareteja apspriede; tajā galīgi saskaņoja līguma tekstu. Trīs valstu ārlietu ministri to parakstīja 1934. gada 12. septembrī Ženēvā Tautu Savienības sesijas laikā. Līguma oficiālais nosaukums bija “Saprašanās un sadarbības līgums starp Latviju, Lietuvu un Igauniju” [56]. Šā līguma 1. pantā līgumslēdzējpuses apņēmās saprasties ārpolitikas jautājumos ar kopēju nozīmi un savstarpēji sniegt politisku un diplomātisku palīdzību starptautiskos sakaros. 2. pants paredzēja regulāras ārlietu ministru konferences divas reizes gadā. 3. pants konstatēja specifisku problēmu esamību, kas veido izņēmumu 1. panta saistībām. 4. pants noteica varbūtējo konfliktu noregulēšanu miera ceļā, 5. pants regulēja diplomātisko un konsulāro pārstāvju un delegātu sadarbību starptautiskās konferencēs. 6. pants paredzēja apmainīties ar līgumu tekstiem, kuri noslēgti ar trešajām valstīm. 7. pants izteica to, ka līgumā var iesaistīties arī jauni biedri.

Pēc oficiālā līguma teksta parakstīja arī konfidenciālu deklarāciju, kura pamatā risina “specifisko problēmu” jautājumu. Tā kā konfidenciālā deklarācija līdz šim nav publicēta latviešu valodā, citēju to pilnībā:

“1. “Līguma par saprašanos un sadarbību” parakstīšanas dienā Latvijas un Igaunijas pilnvarotie pārstāvji deklarē, ka viņu valstis neatrodas saistībās ar specifiskajām problēmām, kas izsauktu iepriekš minētā līguma 3. punktā paredzēto noteikumu piemērošanu. Lietuvas pārstāvis paziņo, ka Lietuvas valdība vēlas, lai 3. panta noteikumu piemērošana būtu saistīta vienīgi ar Viļņas problēmu.

2. Apakšā parakstījušies savu valdību vārdā paziņojam, ka attiecīgajām valstīm nav saistību ar citu valsti, kas varētu vēlāk iebilst pret šīs dienas līgumu.

3. Latvijas un Igaunijas pārstāvji paziņo, ka, kamēr būs spēkā šīs dienas līgums, viņu valdības piekritīs apturēt saistības, kas izriet no 1934. gada 17. februāra savienības organizēšanas līguma 6. panta saistībām”[57].

Tātad, konfidenciālā protokola 2. pants izslēdza iespēju vēlāk atsaukties uz kādu citu līgumu un saistību (slepenu savienību) ar citām valstīm, lai izvairītos no līguma pildīšanas. 3. pants tīri formāli aizliedza Latvijai un Igaunijai savā savienībā uzņemt jaunus biedrus. Reāli tādu “parādīšanās” nebija iedomājama. Deklarācijas pirmais pants regulēja “specifisko problēmu” jautājumu, jo citādi tas bija pārāk neskaidrs.

Galvenais secinājums ir šāds: Lietuva bija cietusi neveiksmi, negūstot nekādu līgumā fiksētu Latvijas un Igaunijas atbalstu Viļņas jautājumā. J. Urbšis 29.- 30. augusta sarunās gan bilda, ka Latvijai un Igaunijai nevar būt naidīgu nolūku Viļņas jautājumā, taču draudzīgas iniciatīvas tiktu apsveiktas[58]. Deklarācijas formulējumu gan var interpretēts dažādi, jo Latvija un Igaunija gan nepalīdzēja “specifiskajā” Viļņas atgūšanas jautājumā, tomēr turpmāk neatteicās no mēģinājumiem iespaidot visu Polijas un Lietuvas attiecību kompleksu.

Plaši izplatīts viedoklis par to, ka līguma 3. panta “specifiskās problēmas” pauda ne tikai Lietuvas attiecības ar Poliju Viļņas dēļ, bet arī attiecības ar Vāciju Klaipēdas apgabala dēļ. Deklarācijas pants un turpmākie notikumi šo viedokli “apgāž”. Latvija un Igaunija nevarēja atbalstīt Lietuvu tās centienos atgūt Viļņu, taču tās, vismaz kādu laiku, nebija ieinteresētas, lai Vācija sagrābtu Klaipēdu. 1935. gada pirmajā pusē Lietuva pat lūdza Latvijas un Igaunijas atbalstu sakarā ar attiecību saasināšanos ar Vāciju tieši Klaipēdas dēļ. Latvija un Igaunija atbalstīja Lietuvas centienus 2. ārlietu ministru konferencē 1935. gadā, apņemoties neslēgt neuzbrukšanas līgumus ar Vāciju, ja tā nepiekritīs noslēgt to arī ar Lietuvu[59]. Saprotams gan, ka, palielinoties Vācijas ietekmei, Latvijas un Igaunijas iespējas palīdzēt sabiedrotajai arvien saruka. 1939. gada martā, kad Vācija ultimatīvā veidā pieprasīja Klaipēdu, Baltijas sabiedrotie nespēja neko līdzēt Lietuvai.

1934. gada 12. septembra triju Baltijas valstu līgums izraisīja starptautisku rezonansi. Polijas attieksme bija negatīva. Vācijas avīze “Deutsche Allegemeine Zeitung” rakstīja, ka jaunā savienībā ir “solis Padomju Krievijas centienu atvairīšanai”[60] (domāta acīmredzot PSRS tieksme palielināt savu ietekmi Baltijā). PSRS un Francijas prese savukārt uzskatīja, ka jaunajai savienībai ir jābūt vērstai pret Vāciju. Baltijas valstīs pašās līgums izraisīja jaunu un lielu cerību uzplūdus.

Apkopojot iepriekš izklāstīto, jāsecina: starptautiskās situācijas pārmaiņas Eiropā radīja draudus Lietuvai, kurus tā centās novērst, veidojot savienību ar Latviju un Igauniju. Sarežģītu sarunu rezultātā 1934. gada 12. septembrī tika parakstīts “Saprašanās un sadarbības līgums”, kas jāvērtē kā līdz tam brīdim būtiskākais sasniegums Baltijas valstu sadarbībā. Jaunizveidojusies alianse nebija vērsta ne pret vienu no Baltijas valstu kaimiņiem. Diemžēl, sadarbību apriori ierobežoja nesaskaņas Viļņas jautājumā. Tās padarīja neiespējamu arī trīs valstu militāru savienību. Baltijas valstu sadarbības nozīmi palielina apstāklis, ka tās spēja noslēgt šo līgumu, neņemot vērā Vācijas un Polijas negatīvo attieksmi. Turpmāku sadarbības padziļināšanu noteica objektīvi ārēji apstākļi un diplomātu prasme un labā griba.
________________________________________________________________

[1] Sk., piem., Butkus Z. LietuvoS ir Latvijos santykiai 1919 -1929 metais. Vilnius, 1993. P. 159; Počs K. “Sanitārā kordona valgos”: Baltijas savienības jautājums buržuāziskās Latvijas ārpolitikā 1919.-1925. R, 1971, 261.lpp.; Арумяу Х. За лулисами “Балтийского сщюза”: Из истории внешней политики буржуазной Эстонии в 1920-1925 гг. Таллин, 1968, 281 с.

[2] Documents on German Foreign Policy, 1918 -1945 - series C: The third reich: First phase. Volume II: October 14, 1933, June 13, 1934, London, 1959. P. 216 (turpmāk DGFP).

[4] Žalys V. Lietuva Baltijos Antantis sistemoje. (Vēst. zin. kand. disertācija) // Lietuvas ZA bibliotēkas rokrakstu nodaļa, 26.f., 1578.l.; 48.lapa.

[5] Andersons E. Latvijas vēsture 1920-1940: Ārpolitika. 1.sēj., Stokholma, 1982, 473.lpp. (turpmāk Andersons E. Ārpolitika I).

[16*] Publikācijā kļūdaini - 1993. gada (Historia.lv redakcijas piezīme).

[18] Žalys V. Lietuva Baltijos Antantis sistemoje..., P. 42 - 43.

[19] Andersons E. Ārpolitika I., 265.lpp.

[20] Lietuvas Centrālais Valsts Arhīvs (LCVA), 383.f., 7.apr., 1818.l., 374.-375. lapa.

[21] Latvijas Valsts Vēstures Arhīvs(LVVA), 2574.f., 3.apr., 3020.l., 14.lpp.

[23] Līguma tekstu sk.: Andersons E. Latvijas vēsture 1920 - 1940: Ārpolitika. 2.sēj., Stokholma, 1984, 551.lpp. (turpmāk Andersons E. Ārpolitika II).

[51] Žalys V. Lietuva Baltijos Antantis sistemoje..., P. 69-70.

[56] Tekstu sk. Andersons E. Ārpolitika II, 553-554.lpp.

[57] Tulkojums no teksta franču valodā: LVVA, 2574.f., 3.apr., 3279.l., 90. lapa; teksts krievu valodā dokumentu krājumā “Полпреды сообщают...”: Сборник документов об отношениях СССР с Латвией, Литвой и Эстонией. Август 1939 г. - август 1940 г. Москва, 1990, с. 368.

[58] Žalys V. Lietuva Baltijos Antantis sistemoje..., P. 78.

[60] Par valstu kopdarbības nolīgumu // Rīts. 1934, 1. sept.
__________________________________________

Publicēts: Latvijas Vēsture. 1996. Nr. 5 (24), 82.-89.lpp.

Ievietots: 27.11.2003.

HISTORIA.LV