Lerhis, A. Latvijas ārpolitiskā dienesta un Ārlietu ministrijas izveidošana (1917-1919). Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1997. Nr.4, 77.-107.lpp.
_____________________________________________________________

[77.lpp.]

Latviešu tautas ievērojamāko sabiedrisko darbinieku cīņā par neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu un tās turpmākās pastāvēšanas nodrošināšanu nozīmīga loma ir bijusi ne tikai ārpolitikai kopumā, bet arī ārpolitikas īstenošanas mehānisma izveidei un darbībai. Loģiski, ka Latvijas kā topošas un vēlāk jaunas valsts ārpolitiskā (diplomātiskā) dienesta pirmsākumi sakrīt ar laiku, kad latviešu pārstāvji bija formulējuši savu mērķi nodibināt neatkarīgu valsti, kā arī izvērsa Latvijas propagandas darbu ārzemēs un iesāka tiešus kontaktus ar citu valstu pārstāvjiem Krievijā un ārpus tās jautājumā par latviešu tautas centieniem izveidot neatkarīgu valsti.

Pamatu vēlākajiem pirmajiem ārpolitiskajiem kontaktiem ar citu valstu pārstāvjiem jau iepriekš veidoja informācijas un propagandas darbs Rietumeiropas valstīs. Ne Eiropa, ne pasaule nezināja par Latviju un latviešu tautu, tādēļ vispirms bija veicams un vēlāk kontaktos ar Rietumeiropas valstu diplomātiem turpināms plašs informācijas darbs. Jau Pirmā pasaules kara gados Šveicē tika nodibināts Latviešu informācijas birojs,[1] ap 1917. gadu informācijas darbs kļuva aktīvāks. To veica gan ārzemēs pastāvīgi dzīvojošie, gan īslaicīgi tur ieradušies latvieši. 1916. g. beigās Zviedrijā, Norvēģijā un Anglijā uzturējās J. Zālītis, kurš Anglijā nodibināja arī Latviešu draugu biedrību, bet 1917. g. sākumā Zviedrijā uzturējās J. Čakste un J. Kreicbergs.[2]

1917. g. oktobra sākumā Krievijas Valsts domes deputāts J. Goldmanis uzaicināja J. Seski ierasties Pēterburgā. 5. (18.) oktobrī J. Seskis ieradās pie J. Goldmaņa un J. Goldmanis viņu informēja par nodomu Pēterburgā dibināt Latviešu informācijas biroju, kura uzdevums būtu meklēt, uzsākt un ievadīt sakarus ar Antantes un neitrālo valstu pārstāvjiem, iepazīstinot tos ar latviešu tautas politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras stāvokli un politiskajām prasībām pirmām kārtām pēc pašnoteikšanās un lielākas autonomijas. Biroja vajadzībām bija paredzēts izmantot daļu no vietējās latviešu strēlnieku organizācijas līdzekļiem.[3] J. Seska vadītais [78.lpp.] Informācijas birojs savu darbību uzsāka 1917. g. 18. (31.) oktobrī.[4] Kopā ar J. Goldmani tika izstrādāti un apspriesti pirmie memorandi un uzsaukumi ārvalstu diplomātiem. Tie bija pirmie latviešu ievērojamāko darbinieku diplomātiskie kontakti, par kuriem J. Seskis vēlāk atmiņās rakstīja: “Kautrīgi un nedroši bija pirmie soļi pie Antantes un citu valstu pārstāvjiem, bet jau pašā sākumā bija nomanāma diezgan liela interese par latviešu tautu. Man šķiet, latviešu strēlnieku izcilie darbi frontē bija latviešu vārdu darījuši pazīstamu un tādēļ pie tā ārzemnieki labprāt pakavējās. Pasniegtos memorandus pieņēma labprāt, un es guvu iespaidu, ka to nedara tikai laipnības dēļ.”[5]

Iesāktajam darbam bija nepieciešama plašāka organizatoriska un tiesiska bāze - organizācija, kas kontaktos ar ārvalstu diplomātiem būtu tiesīga runāt latviešu tautas vārdā un izteikt tās galvenās intereses un prasības. Pirmā pasaules kara beigu posmā vairākām Centrāleiropas un Austrumeiropas skaitliski nelielajām tautām, kurām nebija savas valsts, bija izveidotas spēcīgas nacionālas pārstāvniecības ar izpildorgāniem, bet latviešiem līdz 1917. g. rudenim šāda apvienotāja nacionāla centra nebija. 1917. g. latviešu pārstāvji vairākkārt bija izteikuši tautas pašnoteikšanās prasības, turpmāk bija nepieciešama visas latviešu tautas un nedalītas Latvijas patstāvības prasība. Ar vienotas nacionālas pārstāvniecības palīdzību izteiktām prasībām bija lielāka ārpolitiska nozīme.

1917. g. 17. (30.) novembrī Valkā nodibinājās Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP), kuras 1. sesija sanāca 16.-19. novembrī (29. nov. - 2. dec.). Pārrunājot jautājumu par LPNP valdes darbības vietu, padome nolēma, ka valdei un dibināmo nodaļu centriem, kamēr apstākļi to ļauj, jāatrodas Latvijas teritorijā Valkā, izņemot Ārlietu nodaļu, kuras centram jāatrodas Petrogradā. Padome 19. novembra (2. dec.) sēdē nolēma dibināt 7 nodaļas, to skaitā Ārlietu nodaļu. Ar šo brīdi var datēt latviešu nacionālā diplomātiskā dienesta sākumu. Par Ārlietu nodaļas priekšsēdētāju ievēlēja J. Goldmani, par locekļiem - prof. J. Rancānu, O. Nonācu, A. Bergu un A. Dobeli, par sekretāriem - sākumā A. Dobeli, vēlāk - J. Seski. Par pirmajiem trim LPNP delegātiem uz ārzemēm - Lielbritāniju, ASV un Franciju - vienbalsīgi ievēlēja J. Kreicbergu, Z. Meierovicu un J. Čaksti, bet kā ceturto līdz turpmākam rīkojumam - J. Seski.[6] Arī delegāti ārzemēs bija nodaļas locekļi, nodaļai bija tiesības kooptēt vēl dažus locekļus. Ārlietu nodaļas uzdevumi bija informēt Antantes valstu pārstāvjus par latviešu tautas kultūru, saimniecisko stāvokli un politiskajiem mērķiem; atspēkot un reaģēt uz tiem latviešu tautas politiskās gribas sakropļojumiem un viltojumiem, ko izplatīja latviešu lielinieki un vācu okupācijas vara; informēt Antantes valstu pārstāvjus un ārzemju presi par latviešu tautas stāvokli okupācijas apstākļos, kā arī par to latviešu stāvokli, kuri cieta no lielinieku [79.lpp.] režīma; skaidrot ārvalstu pārstāvjiem lieliniecisko latviešu strēlnieku attieksmi pret latviešu tautu un krievu lieliniekiem; izdot propagandas brošūras un ziņojumus par Latviju; ievirzīt sabiedroto lielvalstu domu Latvijas valsts neatkarības atzīšanai; glābt un pulcināt latviešu tautas dzīvos spēkus eventuālai vēlākai cīņai par Latvijas brīvību, uzturēt tiešus un aktīvus sakarus ar LPNP prezidiju utt.[7] LPNP par savu nodibināšanos informēja ārvalstis, tiklīdz padomes pirmās sesijas dalībnieki ieradis Petrogradā un Ārlietu nodaļa uzsāka darbību. Ārlietu nodaļa publicēja dažādus uzsaukumus un nosūtīja telegrammas, ievērojot LPNP apdraudēto stāvokli Valkā. Ar LPNP Ārlietu nodaļas nodibināšanu Informācijas birojs Petrogradā ieguva morālu un juridisku pamatu runāt latviešu tautas vārdā. Ārlietu nodaļas kā LPNP orgāna galvenais pienākums bija pārtulkot padomes izstrādātās un pieņemtās deklarācijas, uzsaukumus un protestus franču valodā, piegādāt tos ārvalstu pārstāvjiem un presei. Liela nozīme bija sakaru uzturēšanai starp Valku un Petrogradu.

Informācijas birojs tagad darbojās pie Ārlietu nodaļas Petrogradā. Tas tika nedaudz reorganizēts, un tā darba apjoms pieauga, radot nepieciešamību palielināt personālu, sadalīt pienākumus. Ārlietu nodaļas ievērojamākie darbinieki jau kopš tās dibināšanas bija priekšsēdētājs J. Goldmanis un sekretāri A. Dobelis un J. Seskis. A. Dobelis nodibināja sakarus ar krievu sabiedrību un presi un propagandēja Latvijas centienus un valsts ideju krievu un latviešu sabiedrībā. J. Seskis ievadīja un uzturēja sakarus ar ārvalstu pārstāvjiem un piegādāja propagandas materiālus ārzemju preses korespondentiem, tulkoja un daļēji sagatavoja lielvalstīm iesniedzamos memorandus. Vēlāk birojs pieņēma savā dienestā arī O. Grosvaldu, J. Līgotni-Rozi un citus darbiniekus. Krievu prese pret biroja iesniegumiem un aizrādījumiem izturējās atturīgi un nevērīgi, jo krievu inteliģence bija aizņemta ar citiem jautājumiem, maz uzmanības pievērsa Krievijas cittautiešiem, turklāt visus latviešus sāka uzskatīt par lieliniekiem strēlnieku dēļ, kas bija kļuvuši par Padomju valdības spēcīgāko atbalstu. Petrogradā iznākušajos franču un angļu izdevumos sekmes bija labākas (“Le Journal de Russie” u.c.)[8] Vissvarīgāk birojam bija sniegt ziņas par Latviju Rietumeiropas presei, kuras atsaucība bija vislielākā, jo tai bija izdevīgi publicēt rakstus, kas varēja stiprināt Antantes valstu pozīcijas pret Vāciju.

Kopš 1917. g. decembra LPNP Ārlietu nodaļa savās sēdēs nolēma, ka nepieciešams ievērot starptautiskās politikas tendences. Analizējot pasaules notikumu attīstību, tā secināja, ka latviešu tautas nākotne jāsaista ar Antantes valstu uzvaru pasaules karā; cerēja, ka nelielo tautu atbrīvošanās process ietvers ne tikai Turcijas, bet arī Austroungārijas un Krievijas impēriju; nelielās tautas varētu iegūt brīvību lielvalstu savstarpējās nesaprašanās dēļ, tādēļ latviešu tauta sadarbībā ar citām mazajām tautām un Rietumu sabiedrotajām lielvalstīm [80.lpp.] - Angliju, Franciju, ASV un Itāliju varētu panākt pilnīgu Latvijas neatkarību, neielaižoties nekādos kompromisos ar Latvijas okupantiem un balstot savas prasības tautu pašnoteikšanās tiesībās;[9] ka neoficiāli jāuzzina arī krievu politiķu domas, bet ar Padomju Krievijas Tautas Komisāru Padomi nekādos oficiālos sakaros nedrīkst ielaisties. Tikai LPNP Ārlietu nodaļas darbiniekiem bija pilnvaras runāt latviešu tautas vārdā, nodaļa īstenoja LPNP funkcijas un pārstāvību ārzemēs. Nolēma lūgt Antantes valstu pārstāvjus, lai tie no personām, kas runā LPNP Ārlietu nodaļas vai latviešu tautas vārdā, pieprasītu pilnvaras, jo bija kļuvis zināms, ka pie ārvalstu pārstāvjiem griezušās dažas personas un runājušas latviešu tautas vārdā, lai gan tām uz to nav bijušas nekādas tiesības. Decembra beigās tika nolemts, ka delegātiem jādodas darbā uz ārzemēm, bet viņu izbraukšana aizkavējās tādēļ, ka no padomju iestādēm nevarēja dabūt ārzemju pases un izbraukšanas vīzas. Tika sagatavota un īstenota J. Goldmaņa uzstāšanās Viskrievijas Satversmes sapulcē LPNP vārdā par Latvijas jautājumu un latviešu tautas prasību deklarāciju. Kaut arī LPNP locekļus vajāja lielinieki, nolēma, ka Informācijas birojam arī turpmāk jādarbojas līdzšinējās telpās, turpat noturot arī Ārlietu nodaļas sēdes. Pēc tam kad 1918. g. martā lielinieki īslaicīgi apcietināja J. Goldmani, tālākā nodaļas darbība notika dažādās vietās konspiratīvi.

Latviešu Pagaidu nacionālā padome 1917. g. 19. novembrī (2. dec.) 1. sesijā bija pieņēmusi deklarāciju ārvalstīm un tautām, kurā faktiski bija izteikta prasība pēc politiskas autonomijas Latvijai, bet par valstisku neatkarību vēl nerunāja, atstājot to Latvijas Satversmes sapulces izlemšanai.[10] 1917. g. decembrī LPNP laida klajā deklarāciju “Visiem latviešiem” un protestēja pret Kurzemes landtāga lēmumu par pievienošanos Vācijai. Uz Nacionālās padomes ārzemju pārstāvniecībām Petrogradā iesniegtajiem lēmumiem par latviešu tautas prasību pēc patstāvības atbildēja Anglijas lietvedis F. O. Lindlejs un Francijas vēstnieks Ž. Nulenss - tie bija pirmie raksti, ar ko abas lielvalstis oficiāli griezās pie topošās Latvijas pārstāvjiem.

LPNP 2. sesija notika 1918. g. 15.-18. (28.-31.) janvārī Petrogradā, jo lielinieku terora dēļ darbība Valkā vairs nebija iespējama. Atšķirībā no 1. sesijas, kura galvenokārt nodarbojās ar organizatoriskiem jautājumiem, padomes struktūras izveidošanu un pārvaldes orgānu un delegātu ievēlēšanu, 2. sesija izlēma svarīgākos nacionālos jautājumus. Padome pirmo reizi oficiāli izvirzīja prasību pēc neatkarīgas Latvijas valsts, galīgi izveidojot un izsakot Latvijas valsts ideju un balstoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām. Latvijas valsts tika prasīta, bet vēl netika pasludināta. LPNP nedeklarēja sevi par Latvijas valdību.[11] Tomēr Nacionālajai padomei bija svarīgi iegūt atzīšanu kā Latvijas “augstākajai iestādei”, par kādu tā sevi apzīmēja.[12]

[81.lpp.]

Ar LPNP 2. sesijas vēsturisko lēmumu sākās jauns posms Latvijas valsts izveidē. Ārpolitiski tas nozīmēja, ka Ārlietu nodaļas darbinieku galvenais uzdevums tagad bija ar diplomātiskiem līdzekļiem starptautiskajā politikā panākt Latvijas neatkarības atzīšanu. Ar brīdi, kad Latvijas valsts ideja bija oficiāli izteikta, LPNP Ārlietu nodaļas pārstāvji faktiski uzsāka praktisku diplomātisko darbību. Ārlietu nodaļa vēl nepārstāvēja reāli pastāvošu neatkarīgu valsti, bet objektīvi darbojās latviešu tautas interesēs, kaut arī tai tobrīd nebija iespējas tautas nobalsošanā paust savu gribu. Nodaļas darbinieki, darbodamies ar konkrētas organizācijas pilnvarojumu, veicināja neatkarīgas valsts pasludināšanu un izveidošanu. Arī vairāku citu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu, kuras nodibinājās pēc Pirmā pasaules kara beigām, pārstāvji uzsāka darbību un ienāca starptautiskajā diplomātijā pirms šo neatkarīgo valstu nodibināšanas.

Ārlietu nodaļas darbinieki nekavējoties informēja Rietumvalstu diplomātiskās pārstāvniecības Petrogradā par neatkarīgu valsti kā latviešu tautas mērķi, kā arī sniedza valstu valdībām un sabiedrībai paskaidrojumus par tautas nacionālajiem un politiskajiem mērķiem un to īstenošanas iespējām. Sākumā pirmie diplomātiskie soļi dažkārt vēl bija nedroši, bet nepieciešamās prasmes un iemaņas tika apgūtas praktiskā darbībā. Savukārt Antantes valstu diplomāti bija ieinteresēti uzklausīt nelielo tautu pārstāvjus Krievijas iekšējā sabrukuma dēļ, kā arī tāpēc, ka nebija īstas skaidrības, vai 1918. g. sākumā atzīt vai neatzīt lielinieku valdību Krievijā, jo nebija skaidras Krievijas valsts tālākās perspektīvas.

No sarunām ar ārvalstu pārstāvjiem kļuva redzams, ka viņiem nebija nekādas informācijas par latviešu tautu, tās vēsturi, kultūru, politisko un saimniecisko stāvokli. Tādēļ, lai Rietumvalstu diplomātu un sabiedrības domas noskaņotu Latvijai labvēlīgi, Latvijas propagandas darba virzienus izstrādāja, vadoties no diplomātisko un preses pārstāvju jautājumiem. Nodaļa izdeva vairākus rakstus un brošūras svešvalodās par Latvijas starptautisko stāvokli un citiem jautājumiem. Darbinieki sarīkoja priekšlasījumus Latvijas valsts propagandai arī latviešu sabiedrībā. 1918. g. jūlijā Ārlietu nodaļa enerģiski protestēja pret Brestļitovskas miera līgumu, kas sankcionēja Latvijas sadalīšanu. Protestu iesniedza diplomātiskajiem pārstāvjiem Petrogradā un par to informēja arī Rietumeiropas sabiedrību. Šajā gadījumā svarīga nozīme bija tam, ka LPNP jau bija nodibinājusi sakarus ar Antantes valstu vēstniekiem, līdz 1918. g. pirmajā pusē lielinieku terora dēļ sabiedroto misijas atstāja Petrogradu. Par šo laiku J. Seskis vēlāk rakstīja: “Ārlietu nodaļa bija darījusi visu iespējamo, lai latviešu nākotnes jautājumu noskaidrotu Antantes pārstāvjiem. Francijas vēstnieka Nulensa atsauksme liecina, ka diplomātiskās aprindas jau bija pietiekoši sagatavotas Baltijas jautājuma [82.lpp.] izpratnei un viņa atrisināšanai. Katra mērenība latviešu tautas prasību realizēšanā būtu bijusi mūsu pašnāvība.”[13] Latviešu pārstāvji uzsvēra, ka Latvijas jautājums vairs nav tikai Vācijas vai Krievijas jautājums - tas ir kļuvis starptautisks. Rakstā “Atpakaļ uz Latviju!” (aicinājums Krievijas latviešiem) J. Seskis uzsvēra: “Ar saviem upuriem martā un asinīm latvju tauta ir ieguvusi pasaulē vārdu un politikā - pašnoteikšanās tiesību. Šo ieroci latvju tauta nedrīkst izlaist no savām rokām.”[14]

Vācu karaspēks tuvojās Petrogradai, un Antantes valstu pārstāvju stāvoklis bija apdraudēts, tāpēc viņi nolēma 1918. g. 28. februārī atstāt Petrogradu. Pēdējās dienās pirms Petrogradas atstāšanas Ārlietu nodaļas darbinieki griezās Anglijas un Francijas vēstniecībā ar lūgumu sniegt materiālu palīdzību Nacionālajai padomei. Vēl 28. februāra rītā LPNP no Anglijas vēstniecības saņēma līdzekļus, kurus izmantoja propagandas literatūras izdošanai un līdzekļu sagādāšanai delegātu sūtīšanai uz ārzemēm.[15]

Antantes pārstāvji 28. februārī no Petrogradas devās uz savu pagaidu rezidenci Vologdā. 1918. g. pavasarī J. Seskis un Z. Meierovics Vologdā apmeklēja Francijas vēstnieku Nulensu, no kura arī saņēma finansiālu pabalstu LPNP vajadzībām. Vasarā abi pārstāvji vēlreiz apmeklēja Vologdu, lai grieztos pie Anglijas, Francijas un ASV vēstniekiem atbalsta saņemšanai tiem latviešiem, kuriem piederēja īpašumi laukos un pilsētās vācu okupācijas apstākļos. Visām Antantes valstu pārstāvniecībām iesniegtajos memorandos attēloja vācu okupācijas iestāžu centienus ekonomisku spaidu veidā novājināt latviešus un padzīt viņus no saviem īpašumiem pilsētās un laukos. Diplomātiskā korpusa vecākais ASV vēstnieks Frensiss apsolīja naudu latviešu bankas nodibināšanai, tomēr projektētā banka netika nodibināta, jo Antante karā guva uzvaru. Pēc tam kad Antantes pārstāvjiem Vologdā vairs nebija iespējams izpildīt savus pienākumus, viņi 1918. g. jūnijā noraidīja padomju ārlietu komisāra G. Čičerina aicinājumu apmesties uz dzīvi Maskavā un vēlējās pārcelt savu rezidenci uz Arhangeļsku. Lielinieki, liedzot Antantes diplomātiem iespēju apmesties Arhangeļskā un pieprasot galīgi atstāt Krieviju jūlija beigās, izbeidza sakarus ar Antantes valstīm, tādējādi Antantes pārstāvji varēja sevi uzskatīt par brīviem no saistībām ar Krieviju.

1918. g. vasarā Ārlietu nodaļas darbiniekiem lielinieku pretdarbības dēļ katrā solī bija jāievēro maksimāla piesardzība un jārēķinās ar pastiprinātu izsekošanu. Ārlietu nodaļai un LPNP Valkā bija ļoti grūti sazināties. Tomēr tieši Ārlietu nodaļa bija centrs, ap kuru grupējās latviešu nacionālā inteliģence Krievijā, pirms tā 1918. g. maijā-jūnijā sāka atgriezties Latvijā.[16] Nodaļa 1918. g. 26.-28. jūnijā Petrogradā noorganizēja LPNP 3. sesiju, kas notika ļoti apdraudētos apstākļos. Pieaugošās konspirācijas dēļ vēlāk saglabājās [83.lpp.] tikai nedaudz Ārlietu nodaļas dokumentu. J. Seskis atceras, ka esot bijis lēmums, ka viņam jāpaliek Krievijā tik ilgi, kamēr tur būs kāds Antantes diplomātiskais pārstāvis un kamēr būs iespējams ar viņu uzturēt sakarus.[17] Kad 1918. g. jūlijā pēc eseru sacelšanās Maskavā apspiešanas sākās sarkanais terors visā Krievijā, Ārlietu nodaļas darbiniekiem bija jāievēro arvien lielāka slepenība. Nodaļas darbība vēl tika aktīvi turpināta līdz augusta beigām, bet tās darbinieki atgriezās Latvijā. Decembrī kā pēdējais no nodaļas palika J. Seskis. Arī viņam vairs nebija iespējams ilgāk strādāt, jo visi ārvalstu augstākie diplomātiskie pārstāvji bija no Krievijas aizbraukuši. Saskaņā ar LPNP 1918. g. 10. novembra lēmumu J. Seskis bija pilnvarots stāties sakaros ar Francijas valdību un iestādēm, piedalīties un runāt Nacionālās padomes vārdā konferencēs un apspriedēs, kurās izšķirs Baltijas un Latvijas likteni; tāpat viņš bija pilnvarots arī saņemt naudas ziedojumus Latvijas valsts organizācijas veikšanai un karā izpostīto Latvijas apgabalu atjaunošanai.[18] Lai stātos pie jauno uzdevumu izpildes, 1918. g. decembrī J. Seskis likvidēja Ārlietu nodaļu Petrogradā, decembra beigās atgriezās Rīgā un ziņoja Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidentam K. Ulmanim par savas misijas izbeigšanu Petrogradā.[19] Tādējādi LPNP Ārlietu nodaļa darbojās līdz pat Latvijas valsts proklamēšanai 1918. g. 18. novembrī un Latvijas Pagaidu valdības nodibināšanai.

Jau kopš 1917. g. beigām LPNP un Ārlietu nodaļas apspriedēs arvien no jauna tika uzsvērta nepieciešamība Nacionālās padomes pārstāvjiem doties uz ārzemēm - ārpus toreizējās Krievijas robežām. Tiekoties tikai ar sabiedroto valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem Krievijā, nevarēja propagandēt latviešu tautas intereses, kā arī Latvijas valsts dibināšanas un starptautiskās atzīšanas nepieciešamības ideju izplatīt plašāk pasaulē. Tā, piemēram, Ārlietu nodaļas 1918. g. 23. janvāra sēdē nolēma, ka jāsteidzina trīs iecelto delegātu sagatavošanās viņu tiešajiem uzdevumiem, un lūdza tos atbrīvoties no citiem pienākumiem.[20] Gandrīz katras sēdes protokolā bija atgādināts, ka LPNP delegātiem steidzami jādodas uz Rietumeiropu, lai nodibinātu personiskus kontaktus ar Rietumu lielvalstu valdībām. Par pirmo un vispiemērotāko pārstāvi šim darbam izraudzīja Z. Meierovicu, kurš atstāja LPNP Finansu nodaļas vadītāja posteni un gatavojās diplomāta misijai. Par pirmo valsti izraudzīja tobrīd Eiropas varenāko valsti - Angliju. Tomēr izbraukšana bija saistīta ar daudzām problēmām, ar kurām latviešu pārstāvjiem nācās saskarties pirmo reizi, piemēram, izvēlēties iespējami optimālāko Latvijas un latviešu tautas reprezentēšanas veidu. Apmēram pusgadu LPNP vēl nespēja aizsūtīt delegātu uz ārzemēm. Kara gaita radīja pārliecību, ka sabiedrotie gūs uzvaru, tāpēc delegāta izbraukšanas steidzināšana aktualizējās sakarā ar to, ka latviešiem laikus jāgādā, lai arī latviešu pārstāvju viedoklis [84.lpp.] tiktu uzklausīts gaidāmajās miera sarunās par pēckara Eiropas valstu sistēmas pārveidošanu. LPNP 3. sesija 1918. g. jūnija beigās deva pamudinājumu steidzīgi sūtīt Z. Meierovicu kā Latvijas interešu pārstāvi uz Angliju.[21] Grūtības bija ar ārzemju pasu un izbraukšanas vīzu dabūšanu no padomju iestādēm. Tikai 1918. g. jūlijā viss bija tiktāl sagatavots, ka Z. Meierovics varēja izbraukt, jo tad Ārlietu nodaļas rīcībā radās lielāki līdzekļi un tuvāka pazīšanās ar padomju birokrātēm. Z. Meierovicam izdevās no padomju Tautas komisariāta darbinieces saņemt izbraukšanas atļauju, iespējams, personisku simpātiju dēļ. Tikai tad, kad Z. Meierovics jau bija ceļā, padomju komisariāts secināja, ka ārzemju pases izdošana bijusi liela kļūda. Z. Meierovicu čekisti meklēja viņa Maskavas dzīvoklī, kā arī tur izdarīja kratīšanu. Z. Meierovics kļuva par pirmo latviešu diplomātisko pārstāvi ārzemēs.

Z. Meierovicam diplomātisko sarunu vešanai izsniedza īpašu pilnvaru: “Latviešu Nacionālā padome, kura pagaidām ir topošās Latvijas augstākā valsts iestāde un apvieno sevī visas latviešu nacionālās partijas un centrālās sabiedriskās iestādes, sūta uz Angliju kā savu pilnvaroto pārstāvi cand. rer. merc. Zigfrīdu Meierovicu.” Pilnvarā bija uzskaitīti galvenie darbības virzieni, kas atainoja tālejošus, perspektīvus mērķus, kaut arī to sasniegšana īsā laikposmā nebija paredzama. Pilnvarā bija teikts, ka “pārstāvis visur aprādīs suverēnas un nedalītas Latvijas vajadzību”, ietverti mērķi iegūt Anglijas un tās sabiedroto atbalstu starptautiskās konferencēs un, slēdzot miera līgumu, prasīt, lai caur Latvijas teritoriju ietu pilnīgi brīva satiksme starp Rietumeiropas valstīm un Krieviju, panākt, lai palīdzētu izpostītās Latvijas saimniecībai. Šim nolūkam pārstāvim jāsniedz aizrādījumi un ziņas, kas pareizi apgaismo Latvijas iedzīvotāju politiskos centienus.[22]

1918. g. 30. jūlijā Z. Meierovics no Petrogradas ar kuģi vispirms ieradās Stokholmā, kur 4. augustā nodibināja LPNP Informācijas biroju un sakarus ar vairākām sūtniecībām un zviedru presi. Birojs turpināja Ārlietu nodaļas Petrogradā uzsākto informācijas darbu, un tas bija pirmais LPNP pakļautībā esošais latviešu informācijas birojs (atšķirībā no vairākiem citiem latviešu informācijas birojiem Rietumeiropā, kuri darbojās uz privātās iniciatīvas pamata un nepārstāvēja minēto “topošās Latvijas augstāko valsts iestādi”).

Biroja izveidei Stokholmā bija svarīga ģeopolitiska nozīme, jo tieši Stokholmā kā tradicionāli neitrālas valsts galvaspilsētā notika politiski informatīva cīņa starp Vāciju un sabiedrotajiem. Trejsavienības valstis ar Vāciju priekšgalā jau agrāk bija ierīkojušas Stokholmā propagandas birojus, bet vēlāk to darīja arī Antantes valstis. “Cīņa gāja ap nākošā miera noteikumiem, starp kuriem redzamā vietā bija jautājums par bijušās Krievijas tautību turpmāko likteni. [85.lpp.] Stokholmā darbojās leišu, igauņu, somu, ukrainiešu, pat žīdu, indiešu un citu informācijas biroji, un tāpēc Meierovics nolēma dibināt arī līdzīgu latviešu biroju.”[23] Tā dibināšanas sapulcē piedalījās Stokholmā dzīvojošie latvieši, biroju vadīja Kārlis Ieviņš un Elza Antone. Tā darbībai turpmāk bija liela nozīme, jo Ārlietu nodaļas satiksmes iespējas ar ārzemēm katru dienu sašaurinājās. Birojs pārsūtīja LPNP uzsaukumus, rakstus un citus materiālus Zviedrijas Ārlietu ministrijai, ārzemju pārstāvniecībām Stokholmā, presei, sabiedriskajiem darbiniekiem un citiem adresātiem. Pateicoties biroja darbībai, zviedru laikraksti sāka sniegt ziņas par Latviju un latviešu tautas prasībām. Daudzas no šīm ziņām pārņēma Šveices vācu un franču prese, tādējādi tās kļuva pieejamas arī Rietumeiropā. Birojs sekoja ārzemēs publicētajiem materiāliem par Latviju. Dažu dienu laikā Z. Meierovicam Stokholmā izdevās tikties ar Anglijas sūtni un Propagandas ministrijas pārstāvi, kurus viņš informēja par savas vizītes mērķiem.

1918. g. 12. augustā Z. Meierovics ieradās Londonā kā LPNP pilnvarots pārstāvis pie Anglijas valdības (tā minēts viņa pilnvarā), bet vispirms bija jāpanāk, lai Anglijas valdība viņu par tādu atzītu. Loģiski, ka viņa kā pārstāvja atzīšana bija saistīta ar Latviešu Pagaidu nacionālās padomes kā “topošās Latvijas augstākās valsts iestādes” atzīšanu. Z. Meierovicam nācās uzsākt darbu ļoti sarežģītos apstākļos. Anglijā maz zināja par latviešiem un galvenokārt domāja, ka latviešu lielākā daļa ir stiprākais lielinieku balsts, bet pārējie - vāciešu draugi. Grūtākais uzdevums bija pārvarēt Krievijas valstsvīru - emigrantu pretestību. Tie bija galvenie nepareizas informācijas izplatītāji par latviešiem un iestājās par Brestļitovskas miera līguma anulēšanu un visas Baltijas atpakaļatdošanu vienotai un nedalāmai Krievijai. Mazāk iespaidīga Latvijas pretinieku grupa bija Baltijas muižniecības atbalstītāji.

Z. Meierovica uzdevums bija pārliecināt Anglijas Ārlietu ministriju par Latvijas patstāvības iespējamību un nepieciešamību un latviešu tautas tiesībām uz neatkarīgu valsti. Anglija acīmredzot respektēja LPNP 2. sesijā 1918. g. 30. janvārī deklarēto Latvijas neatkarīgas demokrātiskas republikas dibināšanas ideju, tādēļ jau kopš 1918. g. augusta pieņēma Z. Meierovicu kā LPNP pilnvaroto pārstāvi un veda ar viņu diplomātisko saraksti un sarunas. Z. Meierovics savos iesniegumos Anglijas Ārlietu ministrijai aizstāvēja Latvijas neatkarības ideju, savukārt Krievijas emigrācijas pārstāvji un organizācijas tai sūtīja savus pretargumentus. Latviešu pārstāvis iedibināja kontaktus ar angļu presi un sabiedrisko domu par latviešu centieniem nodibināt neatkarīgu valsti. Tādējādi norisinājās asa diplomātiska un informatīvi propagandiska cīņa par britu diplomātu un sabiedrības pārliecināšanu Latvijas turpmākās nākotnes jautājumā.

[86.lpp.]

Tāpēc liels sasniegums bija tas, ka jau 23. oktobrī Z. Meierovicu pieņēma Anglijas ārlietu ministrs Dž. Balfūrs, kurš Viņa Majestātes valdības vārdā mutiski paziņoja, ka angļu valdība ir nolēmusi pagaidām atzīt Latviešu Nacionālo padomi par Latvijas valdību līdz Parīzes miera konferences lēmumam par Latvijas likteni.[24] Pēc šī angļu valdības 23. oktobra paziņojuma Londonā vēl pirms 1918. g. 18. novembra sāka darboties pirmā Latvijas diplomātiskā pārstāvniecība, kaut arī tā sākumā objektīvas nepieciešamības dēļ vairāk pildīja informācijas funkcijas.[25] Kad pret to protestēja monarhistiskās Krievijas ģenerālkonsuls Londonā, angļu Ārlietu ministrija oficiālajā atbildē apstiprināja šādas sūtniecības eksistenci un atzīšanu no savas puses.[26]

Latvijas oficiālo de facto atzīšanu no angļu valdības puses tradicionāli saista ar 1918. g. 11. novembri, kad 23. oktobra deklarāciju pēc Nacionālās padomes lūguma atkārtoja vēlreiz rakstveidā. 11. novembrī Z. Meierovics saņēma Dž. Balfūra parakstītu oficiālu notu, kurā bija deklarēts, ka britu valdība “...ar prieku no jauna apstiprina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālai padomei kā de facto neatkarīgai iestādei līdz tam laikam, kamēr miera konference liks pamatus jaunam brīvības un laimes laikmetam jūsu tautai”[27]. Šajā deklarācijā angļu valdība, atbildot uz Z. Meierovica 30. oktobra rakstu par savu statusu, atzina viņu par Latvijas Pagaidu valdības neoficiālu diplomātisko pārstāvi.[28] Šādā statusā Z. Meierovics vadīja sūtniecību Londonā līdz 1919. g. 6. janvārim, kad sakarā ar Meierovica došanos uz Parīzi sūtniecības vadītāja pienākumus pārņēma G. Bisenieks kā pilnvarotais lietvedis.[29]

Tādējādi 11. novembrī Latviešu Pagaidu nacionālo padomi de facto atzina par Latvijas Pagaidu valdību septiņas dienas pirms Latvijas valsts proklamēšanas.[30] Anglija LPNP atzina par latviešu tautas pārstāvniecības likumīgu orgānu, un Rietumvalstīs tā bija atzīta autoritāte.[31] LPNP tomēr nebija sevi proklamējusi par pastāvošu augstāko varu Latvijā un realizējusi varu Latvijā. Taču tieši LPNP darbības rezultātā tika uzsākti pirmie latviešu pārstāvju diplomātiskie kontakti, meklēti risinājumi pirmo pārstāvniecību un konkrētu mehānismu izveidei ārējo sakaru funkcionēšanas vajadzībām. Būtiska nozīme Latvijas ārpolitiskā dienesta veidošanās sākumposmā bija faktoram, ka latviešu pārstāvjus pilnvaroja konkrēta latviešu tautas interešu pārstāvniecības iestāde (LPNP) un ka tieši šī orgāna pārstāvjus uzklausīja diplomāti ārzemēs. Tas, ka diplomātiskā dienesta aizsākumus redzam pirms Latvijas valsts proklamēšanas, ir šī dienesta īpatnība, jo nepieciešamība diplomātiskā ceļā censties panākt neatkarīgas valsts izveidi un tās tiesības starptautiskajā arēnā objektīvi rodas pirms jaunas - neatkarīgas valsts izveidošanas. Bet neapšaubāmi latviešu diplomātiskais dienests (jeb, precīzāk [87.lpp.] sakot, tā “aizmetņi”) varēja galīgi izveidoties pakāpeniskā procesā un tapt par Latvijas valsts diplomātisko dienestu tikai pēc Latvijas valsts pasludināšanas.

Pēc autora domām, aizsākot Latvijas ārlietu dienesta periodizācijas mēģinājumus, šim jautājumam ir iespējamas vismaz divas atšķirīgas pieejas. Pirmā pieeja. Rakstā aplūkojamo Latvijas ārlietu dienesta nepilnus trīs gadus ilgo attīstības periodu (1917.-1919. g., t.i., no LPNP un tās Ārlietu nodaļas nodibināšanas līdz Latvijas Ārlietu ministrijas izveidošanai) no Latvijas valstiskuma viedokļa var iedalīt divos posmos. Līdz 1918. g. novembrim vēl nevar runāt par Latvijas kā valsts ārpolitisko dienestu. Turklāt, kā jau minēts, LPNP tikai 1918. g. janvārī deklarēja ideju par neatkarīgas Latvijas Republikas dibināšanu. Ārpolitisko uzdevumu un mērķu īstenošanas mehānisma attīstība notika LPNP kā sabiedriskas organizācijas darbības ietvaros. Pāreju uz ārpolitisko darbinieku valstisku rīkošanos, pēc autora domām, iesāka Anglijas valdības īstenotā Latvijas de facto atzīšana 11. novembrī un noslēdza Latvijas valsts proklamēšana nedēļu vēlāk, kas savukārt ievadīja ārlietu dienesta pārveidi valstiskā struktūrā, aizsākot dienesta darbības un attīstības “valsts posmu”. Bet, vērtējot Latvijas ārlietu dienesta veidošanos kā vairāku organizatorisku faktoru (loģiska un pakāpeniska attīstība, darbinieku iesaistīšanās un pieredzes uzkrāšana, darbības turpināšana un uzsākto ārpolitisko kontaktu nepārtrauktība un pēctecīgums) noteiktu attīstību, 1918. g. novembrī nekāds būtisks “pārrāvums” tā attīstībā nav noticis. Tāpēc apskatāmais laikposms vērtējams kā vienots process. Šajā rakstā autors ir izvirzījis uzdevumu analizēt dienesta veidošanās organizatoriskos aspektus un priekšroka tiek dota otrajai pieejai.

Kad 1918. g. 18. novembrī Tautas padomes svinīgajā sēdē proklamēja Latvijas valsti un izveidoja Latvijas Pagaidu valdību, tajā par Latvijas pirmo ārlietu ministru tika apstiprināts Z. Meierovics, viņam tobrīd atrodoties ārzemēs. Vairāki ieceltie ministri stājās pie savu resoru izveidošanas, bet Ārlietu ministriju Rīgā pat nepaspēja iesākt organizēt, jo ministrs atradās ārzemēs un no turienes veidoja ārlietu dienestu un vadīja tā darbu, turklāt Latvijas galvenajās ārpolitiskajās interesēs vissvarīgākais bija sabiedroto atbalsts un starptautiskās atzīšanas panākšana, un Latvijas turpmākā starptautiskā stāvokļa noskaidrošana. Minētie uzdevumi vislabāk bija veicami, atrodoties ārzemēs, turklāt situācija Latvijā arī iekšpolitiski bija ārkārtīgi smaga lielinieku iebrukuma dēļ 1918. g. decembrī - 1919. g. janvārī. Šādos apstākļos, lai nodrošinātu topošā diplomātiskā dienesta izveidi un optimālu darbību, ārzemēs bija jārada funkcionējošs ārlietu dienesta vadības centrs. Šāds centrs tiktu veidots nevis kā īpaša atsevišķa struktūrvienība, bet gan kā ārzemēs esoša ārlietu ministra un viņam [88.lpp.] tieši pakļauto darbinieku atrašanās vieta - kādas sabiedrotas Rietumu lielvalsts galvaspilsētā, no kuras ministrs vadītu ārlietu dienestu. Tas uzturētu sakarus un saskaņotu darbību ar Latvijas Pagaidu valdību un tās Ministru prezidentu K. Ulmani, kas turpināja darbību Latvijas neokupētajā teritorijā, kura arvien saruka.

Pagaidu valdības stāvoklim ar katru dienu kļūstot kritiskākam, noteiktas ārpolitiskās funkcijas uzņēmās vairāki Latvijas vadošie darbinieki (amatpersonas), kas formāli ar topošo ārlietu dienestu nebija saistīti un arī vēlāk tajā neiestājās. 1918. g. 4. decembrī K. Ulmanis devās uz Tallinu, lai nodibinātu sakarus ar angļu Jūras kara eskadras pavēlniecību, kas tur bija ieradusies (6. decembrī viņš nodeva angļu eskadras pavēlniekam vēstuli ar lūgumu palīdzēt - sūtīt uz Latviju Antantes valstu sauszemes un jūras kara vienības un kara materiālus).[32] Pēc tam K. Ulmanis devās uz Helsingforsu (tagad Helsinki), lai lūgtu ASV valdības pārstāvjiem, kas tur bija ieradušies, palīdzību.[33] Savukārt Tautas padomes priekšsēdētājs J. Čakste devās uz Stokholmu. Pēc viņa un Tautas padomes priekšsēdētāja biedra G. Zemgala ierašanās Stokholmā LPNP Informācijas birojs 1918. g. decembra sākumā tika pārveidots par Latvijas Pagaidu valdības Informācijas biroju, kas turpināja darboties līdz 1919. g. maijam, kad to pārņēma jaundibinātā Latvijas sūtniecība.[34]

Tautas padomes un Pagaidu valdības darbības posms Rīgā bija īss, jo lielinieku vadītās strādnieku bruņotās sacelšanās un lielinieku karaspēka tuvošanās dēļ vairums Pagaidu valdības locekļu 1919. g. 2. janvārī devās uz Jelgavu un no turienes pāris dienu vēlāk - uz Liepāju. Lai nezaudētu jebkādu rīcības spēju, Pagaidu valdība izšķīrās par funkciju sadali. Ministru prezidents K. Ulmanis kopā ar zemkopības ministru J. Goldmani un finansu ministru K. Puriņu 11. janvārī no Liepājas devās uz Kopenhāgenu. Valdības funkcijas Latvijā atstāja Ministru prezidenta vietniekam M. Valteram, kuram bija jāsadarbojas ar apsardzības ministru J. Zālīti un satiksmes ministru T. Hermanovski, kuri darbojās vissmagākajos apstākļos vācu okupācijas varas ielenkumā. Rīgā 1919. g. 4. janvārī ieradās Padomju Latvijas valdība (ar P. Stučku priekšgalā), kura Latvijas Pagaidu valdību un tās ministrijas izsludināja par atceltām.[35] Pagaidu valdība šo lēmumu ignorēja. Pagaidu valdība Liepājas posmā bija spiesta darboties ļoti dramatiskos apstākļos. Kritiskajā situācijā tā meklēja Latvijai atbalstu Stokholmā, Kopenhāgenā, Šveicē, Anglijā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Ārlietu ministrs Z. Meierovics 1919. g. 31. maija vēstulē ASV vēstniekam Parīzē pilnvaroja Latvijas pārstāvjus Krauzi (Murmanskā) un A. Ikneru (Arhangeļskā) stāties sakaros ar sabiedroto pārstāvjiem.[36] Pie Latvijas Pagaidu valdības Liepājā ieradās Anglijas pārstāvis G. Vatsons, uz Baltiju tika atsūtīta Anglijas militāri politiska misija apakšpulkveža S. Talentsa vadībā. Latvijā [89.lpp.] šo misiju pārstāvēja majors A. H. Kīnens. Baltijā ieradās arī īpaša Francijas militāri politiska misija, kuru vadīja agrākais Francijas militārais atašejs Zviedrijā pulkvežleitnants E. Diparkē. 1919. g. 12. martā ASV delegācija Parīzes Miera konferencē pieņēma lēmumu nosūtīt uz Igauniju, Lietuvu un Latviju amerikāņu misiju Baltijā ar apakšpulkvedi V. Grīnu priekšgalā.[37] Sabiedroto lielvalstu atsūtīto misiju darbībai bija galvenokārt militārs, nevis diplomātisks raksturs. Sabiedroto militārie pārstāvji bija visai labvēlīgi tieši Pagaidu valdībai, nevis citām valdībām (P. Stučkas, vēlāk A. Niedras), kuras pretendēja pārstāvēt Latvijas valsti 1919. g. pirmajā pusē.

Lai gan situācija bija kritiska, Pagaidu valdība un Tautas padome bija apņēmīga suverēno varu paturēt (resp. noturēt) savās rokās. Daļu no šo abu institūciju pārstāvjiem vācu okupācijas vara arestēja, taču Pagaidu valdība neizlaida ne mirkli varu (kaut arī ļoti ierobežotā teritorijā) no savām rokām, ignorējot citus varas pretendentus, tā “apzinājās sevi par primāro varas orgānu un rīkojās tam atbilstoši”[38]. Tā, piemēram, Latvijas Pagaidu valdība aizņēmās no Lietuvas valdības trīs miljonus marku,[39] kā arī izdeva plašas pilnvaras M. Gailītim Ziemeļlatvijā, radot iespēju nacionālās armijas tālākai izveidošanai un pārvaldes darbam.[40] Turklāt vēl pirms Rīgas atstāšanas Pagaidu valdība uzsāka pirmo Latvijas pārstāvju iecelšanu. Ministru prezidents K. Ulmanis “ārlietu ministra vietā” (tā teikts dokumentā) nosūtīja vēstuli K. Bahmanim Kijevā, kurā paziņoja par Pagaidu valdības 1918. g. 23. decembra lēmumu iecelt viņu par Pagaidu valdības pārstāvi Ukrainas galvaspilsētā Kijevā un darīja viņam zināmu, ka Viļņā jau atrodas “valdības pārstāvis agronoms Vilis Bandrevičs”[41] Gan pirms, gan pēc 16. aprīļa “Niedras puča” sabiedrotajiem bija izdevīgi atbalstīt Pagaidu valdības intereses, tādēļ valdība savos uzsaukumos latviešu sabiedrībai uzsvēra savu viedokļu saskaņošanu ar sabiedrotajām lielvalstīm, kā arī regulāri informēja sabiedroto pārstāvjus, un tas tika ievērots arī Parīzes Miera konferencē. Pēc 16. aprīļa puča un Niedras-Borkovska kabineta izveidošanās Liepājā aprīļa beigās Pagaidu valdība nolēma izmantot Liepājas kā ostas pilsētas priekšrocības un pārcēlās uz latviešu rokās pārgājušo tvaikoni “Saratov”. Tādējādi izveidojās “valdība uz ūdeņiem”, turklāt tvaikoni pēc valdības pārcelšanās uz tā apsargāja angļu karakuģi. Gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski svarīgs bija fakts, ka tā bija nodrošināta valdības darbības nepārtrauktība.

1919. g. sākumā ne mazāk svarīgs cīņas lauks Latvijas neatkarības nodrošināšanai bija diplomātija, kur nozīmīgs bija jautājums par pēckara situācijā no impērijām atdalījušos jauno Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu starptautisko atzīšanu un iekļaušanos pasaules politikā. Aizstāvēt Latvijas valsts intereses ārpolitikā bija jaunā Latvijas diplomātiskā dienesta galvenais uzdevums jau tā pastāvēšanas [90.lpp.] sākumposmā. Ārlietu dienestam ārlietu ministra Z. Meierovica vadībā bija jāizveido darboties spējīgas pārstāvniecības sabiedroto lielvalstu galvaspilsētās, kurās notika galvenā diplomātiskā cīņa par pēckara Eiropu. Latvijas pārstāvju iesaistīšanās un klātbūtne šajos diplomātiskajos procesos bija ārlietu dienesta darbības svarīgākā sastāvdaļa. Var teikt, ka Latvijas diplomātiskā dienesta veidošanās jau no paša sākuma notika intensīvā un sarežģītā darbā “kaujas apstākļos”, vienlaikus veicot svarīgus ārpolitiskos uzdevumus un radot un pilnveidojot tā organizatoriskās struktūras.

Nozīmīga diplomātiskajā darbā par Latvijas valsts turpmāko eksistenci bija Latvijas delegācijas darbība pie Parīzes Miera konferences. Vienlaicīgi tā bija pirmā diplomātiskā skola grupai ievērojamu Latvijas valsts darbinieku un diplomātu. Tāpēc šajā rakstā, skatot jautājumu diplomātiskā dienesta attīstības kontekstā, galvenokārt apskatīsim Latvijas delegācijas darbību no organizatoriskā viedokļa. Vispirms, līdzīgi kā vairākām citām jaunajām valstīm, arī Latvijas ārlietu dienestam, kā jau minēts, bija jāsāk ar aktīvu darbību par tā pārstāvētās valdības de facto un vēlāk de iure atzīšanu. Savukārt minētās atzīšanas neesamības dēļ jauno valstu pirmajām diplomātiskajām pārstāvniecībām pie citu valstu valdībām bija galvenokārt neoficiāls statuss un ļoti ierobežotas darbības iespējas, jo jauno valstu pārstāvji nevarēja akreditēties pietiekami augstā diplomātiskā līmenī, kāds būtu nepieciešams jauno valstu visaktuālāko eksistences un atzīšanas jautājumu diplomātiskai risināšanai. Radās savdabīgs apburtais loks, kas tomēr bija jāpārvar pakāpeniski, meklējot iespējas diplomātiskiem kontaktiem pieejamos zemākos līmeņos.

Baltijas valstu eksistence nebija domājama bez Parīzes Miera konferences, kura ar pārtraukumiem ilga no 1919. g. 18. janvāra līdz 1920. g. 21. janvārim, lēmumiem. Konferencē piedalījās sabiedroto lielvalstis un to pusē nostājušos valstu pārstāvji, bet netika pieaicinātas Pirmā pasaules kara rezultātā uz bijušo impēriju drupām tikko neatkarību ieguvušās mazās valstis, kas vēl atradās suverenizācijas procesā. Tomēr, līdzīgi vairākām citām tautām, kas dzīvoja bijušās Krievijas impērijas robežās, arī Latvijas Pagaidu valdība sūtīja uz Parīzi savu delegāciju. Tās uzdevums bija panākt iespējami plašāku Latvijas interešu ievērošanu un galvenais Latvijas valsts neatkarības atzīšanu uz tautu pašnoteikšanās principa pamata. 1918. g. 28. decembrī Ministru prezidents K. Ulmanis vēl no Rīgas nosūtīja vēstuli Z. Meierovicam Londonā: “Jūsu 1. decembra vēstule saņemta. Paldies! Par stāvokli un tālākiem soļiem Jūs informēs atbraucēji. Tikai aizstāviet visi Latvijas neatkarību. Lūdzu Jūs spert vajadzīgos soļus, lai panāktu Latvijas valsts atzīšanu arī pie neitrālām valstīm.”[42] Uzdevuma izpildi sarežģīja komplicētā starptautiskā situācija, kā arī tas, ka delegācijai nebija tiesību piedalīties Miera konferences sarunās. Tādēļ Latvijas [91.lpp.] pārstāvjiem atlika izvēlēties relatīvi īslaicīgu diplomātiskās pārstāvības jeb klātbūtnes formu kā neoficiālai delegācijai. 1919. g. janvāra pirmajās dienās daļa Latvijas delegācijas locekļu - dažādu nozaru speciālistu - uz dažām dienām sapulcējās Stokholmā, kur noturēja delegācijas pirmās sēdes, pārrunāja delegācijas vajadzības un tuvākos uzdevumus. Stokholma tobrīd bija pasaules mēroga satikšanās vieta - neitrālas valsts galvaspilsētā sastapās gan karojošo, gan neitrālo valstu pārstāvji. Delegācijas lielākā daļa no Stokholmas devās uz Londonu, kur uzturējās ārlietu ministrs Z. Meierovics. Pēc neilgas uzturēšanās Londonā delegācija devās uz Parīzi, kur Miera konference jau bija sākusies. Ārlietu ministram atstājot Londonu, arī Latvijas diplomātiskā dienesta vadības centrs tika pārcelts uz Parīzi, kura tobrīd bija kļuvusi par visas pasaules politiskās dzīves centru.

Latvijas delegācija pie Parīzes Miera konferences darbojās no 1919. g. 23. janvāra līdz 15. decembrim. Līdz 21. maijam delegāciju vadīja Tautas padomes priekšsēdētājs J. Čakste, pēc viņa aizbraukšanas uz Latviju - viņa vietnieks ārlietu ministrs Z. Meierovics, kuru savukārt jūlija sākumā nomainīja J. Seskis. Tieši Z. Meierovics organizatoriski izveidoja delegācijas darba mehānismu. Latviešu politiskās partijas delegācijā bija pārstāvētas visai plaši, turklāt delegācijā iesaistījās un attiecīgas pilnvaras saņēma arī Amerikas latviešu pārstāvis K. Ozols un Sibīrijas Latviešu Nacionālās padomes pārstāvis F. Cielēns. Delegācijas darbinieku skaits nebija pastāvīgs, jo tā konkrētu darbu veikšanai uzaicināja latviešu speciālistus. Savā pastāvēšanas laikā delegācija iesniedza Miera konferencei 34 notas, kuru lielākā daļa bija Z. Meierovica ierosināta vai sastādīta.[43] Delegācijas galvenās prasības bija: atļaut piedalīties (uzklausīt to) Miera konferencē; saņemt Antantes valstu palīdzību, lai atbrīvotu Latviju tās etnogrāfiskajās robežās no vācu un padomju karaspēka; atzīt Latviju de iure kā neatkarīgu valsti. Tika uzsākti diplomātiskie kontakti - J. Čakste un Z. Meierovics centās tikt audiencēs pie personām, kas vadīja konferenci, un nodibināt personiskus sakarus ar konferences dažādām komitejām: Piecu komiteju, Desmit vīru komiteju, vēlāk Baltijas komiteju un atsevišķiem Antantes lielvalstu pārstāvjiem. Tomēr ar diplomātisko kontaktu palīdzību varēja gūt maz panākumu, lielāka nozīme bija informācijas darbam.

Parīzē bija ieradušās arī daudzu citu konferencē nepārstāvēto tautu delegācijas, kuras centās sasniegt līdzīgus mērķus. Bez latviešiem, igauņiem un lietuviešiem Parīzē uzturējās baltkrievi, ukraiņi, Ziemeļkrievijas un Kolčaka valdības pārstāvji, gruzīni, azerbaidžāņi, armēņi un citi. Miera konference nelabprāt gribēja uzklausīt visas šīs delegācijas, jo lielvalstu diplomāti nespēja orientēties un noskaidrot, kura delegācija patiesi pārstāvēja patstāvīgi dzīvotspējīgas [92.lpp.] nācijas intereses un kura ne. Tā kā baltieši vēl pārāk maz Rietumeiropā bija pazīstami kā tautas, tad “radās jautājums, vai patstāvības centieniem nav nejaušu, no vēstures un politikas viedokļa nepamatotu prasību raksturs”[44]. Turklāt kā stiprs pretspēks visur joprojām darbojās krievu emigranti, kas negribēja pieļaut bijušās Krievijas tautu un teritoriju atdalīšanos un kurus kā bijušos sabiedrotos Rietumeiropā joprojām uzklausīja.

Tāpēc viens no delegācijas pirmajiem uzdevumiem bija izstrādāt memorandu par Latviju, kurā īsumā tika attēlota latviešu tautas vēsture, saimnieciskās un kultūras dzīves attīstības gaita un toreizējais stāvoklis, politiskā programma par neatkarīgas Latvijas valsts attīstību. Memorands izrādījās veiksmīga Latvijas valsts vizītkarte. To iesniedza Miera konferences dažādām komitejām un to darbiniekiem, piesūtīja laikrakstu redakcijām, ievērojamiem politiskajiem un sabiedriskajiem darbiniekiem. Pēc memoranda izstrādāšanas delegācijas speciālisti (statistiķis M. Skujenieks, saimnieciskās dzīves lietpratēji V. Skubiņš, A. Brēmers) no Parīzes devās atpakaļ uz Latviju. Propagandas brošūras “Latvija” sarakstīšanai delegācija pieaicināja A. Bergu. Delegācija izstrādāja un piesūtīja konferencei un atsevišķām pārstāvniecībām Pagaidu valdības vārdā dažāda veida iesniegumus un paskaidrojumus. Tomēr sava darba ietekmi oficiālas sarakstes ceļā delegācija nevarēja pārbaudīt, jo kā neatzītas valsts pārstāvniecība tā uz saviem iesniegumiem [no] konferences atbildes nesaņēma. Vienlaicīgi delegācija uzturēja diplomātisko saraksti ar Rietumu lielvalstu pārstāvjiem Parīzē, no kuriem atbildes tika saņemtas. Delegācijas locekļi centās nodibināt arī personiskus kontaktus, katru dienu tiekoties ar citām delegācijām. Piemēram, J. Seskim izdevās nodibināt tuvākus kontaktus Francijas Ārlietu ministrijā, kā arī izmantot pazīšanos ar vairākiem franču diplomātiem no Petrogradas laikiem.[45] Informācijas un propagandas darbā delegācija sniedza ziņas presei, dibināja kontaktus ar žurnālistiem un atsauca presē nepareizās - galvenokārt no krievu avotiem nākušās ziņas par Latviju. Sūtniecība Londonā sāka izdot oficiālu informācijas biļetenu (to gatavoja J. Ķemanis), kuru izsūtīja visiem pieprasītājiem. Biļetena sagatavošanas laikā Londonas sūtniecības Informācijas birojs koordinējās ar Parīzes delegāciju un ārlietu ministru Z. Meierovicu.[46] Garākus rakstus publicēt angļu presē bija grūti, bet naidīgo rakstu atspēkošanai sūtniecība Londonā pieprasīja faktisko - informatīvo materiālu no Parīzes.[47]

Svarīgs delegācijas darbības virziens bija kontaktu nodibināšana ar citu jauno valstu delegācijām, kurām bija līdzīgas politiskās intereses. Sevišķi cieši Latvijas delegācija sadarbojās ar Igaunijas delegāciju. Sākumā bija iecerēts, ka triju Baltijas valstu delegācijas apvienos savus spēkus informācijas darbā un saskaņos delegāciju darbību, bet turpmāk sadarbība attīstījās daudz tālāk un izpaudās [93.lpp.] triju vai pat vairāku delegāciju kopējās diplomātiskās akcijās, vēršoties pie Miera konferences vadošajām personām un institūcijām. Baltijas valstu delegācijas rīkoja kopējas apspriedes pārmaiņus latviešu, igauņu un lietuviešu delegācijas telpās. Sanāksmēs baltiešu delegāti apmainījās ar iegūto informāciju, izvērtēja politisko situāciju un plānoja kopējas diplomātiskās akcijas. Zināmu laiku šajās sanāksmēs piedalījās arī Somijas, Ukrainas un Baltkrievijas delegāciju pārstāvji. Kā atceras J. Seskis, apspriedēs bija jūtama diezgan liela saskaņa visos politiskajos jautājumos.[48] Delegācija sarakstījās arī ar citām balsstiesīgajām konferences delegācijām, kā arī ar delegācijām, kurām, tāpat kā Latvijas pārstāvjiem, balsstiesību nebija. Jāatzīmē, ka 1919.-1921. g. vispār gan Latvijas delegācijas Parīzē locekļi, gan Latvijas pārstāvniecību (Londonā, Parīzē, Stokholmā u.c.) darbinieki uzsāka veidot attiecības ar citu jauno valstu un arī, kā vēlāk izrādījās, īslaicīgi pastāvējušo jauno valstu (Ukrainas, Gruzijas u.c.) pārstāvjiem.

Vislielākā problēma delegācijas darbā bija naudas trūkums. 1919. g. maija beigās Z. Meierovics rakstīja, ka “naudas apstākļi Parīzē ir pilnīgi neiespējami”; delegācija sedz savus izdevumus ar īstermiņa aizdevumiem no kaimiņu delegācijām, bet arī šis avots ir izsmelts; darbu turpināt bez naudas nevar, un likvidācijai vajadzīgās summas tāpat trūkst; “ir pilnīgi nepielaižama lieta, ka Pagaidu valdība nostāda Miera delegāciju tādos apstākļos, ka viņai jāiet pa Parīzi naudu meklēt... Esam sen jau pieprasījuši aizņēmumu mūsu vajadzībām no sabiedrotiem, bet izredzes uz to dabūšanu ir mazas. Ja no Kopenhāgenas jeb Liepājas nauda bez kavēšanās netiek piesūtīta, tad nolieku katru atbildību par sekām...”[49] Viena no stabilākajām latviešu delegācijas finansiālajām atbalstītājām bija Ukrainas delegācija.[50]

Viens no sakaru veidiem bija Latvijas darbinieku sūtīšana uz Parīzi un atpakaļ uz Liepāju, kā arī optimālās darbavietas (Liepājā vai Rietumeiropā) izvēle un nodrošināšana mainigajā situācijā atkarībā no finansiālā stāvokļa un politiskajiem uzdevumiem Latvijā un Rietumeiropā. Tā, piemēram, delegācijas 1919. g. 13. marta sēdē Z. Meierovics ziņoja par Ministru prezidenta K. Ulmaņa telegrammu ar priekšlikumu braukt tiem delegācijas locekļiem un darbiniekiem, kuri vairs Parīzē nebūtu vajadzīgi, iespējami drīz uz Latviju.[51] Sakari starp Parīzi un Liepāju tika uzturēti caur Latviešu informācijas biroju un vēlāk diplomātisko pārstāvniecību Kopenhāgenā ar kurjeriem, kuru viens no galvenajiem uzdevumiem bija nogādāt naudu delegācijas uzturēšanai. Kurjeru izmantošana gan bija [94.lpp.] saistīta ar finansiāliem izdevumiem un sarežģījumiem pārbraucienos, kā arī sakaru uzturēšanas traucējumiem. Tā, piemēram, Z. Meierovics 1919. g. 22. maija vēstulē uz Kopenhāgenu lūdza M. Liepu “paziņot, kur atrodas Ulmaņa sūtītais kurjers Brunners, kādi viņa uzdevumi, resp., vai viņš no Kopenhāgenas brauks arī uz Angliju jeb Franciju”[52]. J. Čakste un Z. Meierovics no Parīzes sazinājās ar K. Ulmani Liepājā arī telegrāfiski (daļa telegrammu ir angļu valodā). No Liepājas Parīzē tika saņemtas ziņas par pieaugošo politisko krīzi Latvijā. Kad pēc bijušā Vidzemes bruņniecības landmaršala Heinriha fon Strika organizētā puča (1919. g. 16. aprīlī) pienāca A. Niedras valdības telegrāfisks lūgums, lai delegācija turpina savus darbus parastajā gaitā, delegācija atbildēja, ka tā atzīst tikai likumīgo - Tautas padomes izvēlēto K. Ulmaņa valdību.[53] Tomēr, tā kā no Latvijas pienāca ziņas, ka 16. aprīlī landesvērs gāzis K. Ulmaņa valdību, delegācijā bija neskaidrs likumīgās valdības stāvoklis un jaunā politiskā situācija Latvijā. Bet realitāte bija tāda, ka 1919. g. vidū Latvijā pastāvēja trīs režīmi - K. Ulmaņa, P. Stučkas un A. Niedras valdība, tās visas pretendēja uz augstāko varu Latvijā; šie režīmi neatzina cits citu un atradās savstarpēji nesamierināmā konfliktā, taču visi tiecās pārstāvēt Latvijas valsti[54] starptautiskajā politikā. Tomēr tikai Pagaidu valdībai ārzemēs jau darbojās diplomātiskais dienests, kura darbinieki nesaistīja Latvijas perspektīvu ar citu valstu - Vācijas vai Krievijas - interesēm. Kopš 1919. g. aprīļa beigām Pagaidu valdība sakarus ar ārzemēm uzturēja no leģendārā latviešu tvaikoņa “Saratov”.

Jau kopš pirmajām darbības dienām Parīzē 1919. g. janvārī Latvijas ārlietu ministrs Z. Meierovics lielu uzmanību un organizatorisko darbu veltīja Latvijas diplomātiskā dienesta (diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību un informācijas biroju tīkla) tālākai izveidei. Ārlietu ministrs diplomātiskajā sarakstē nereti jau lietoja jēdzienu “Ārlietu ministrija”, kaut gan Pagaidu valdības ministrijas, kurai būtu ārpolitiskās funkcijas, Latvijas teritorijā un vēl jo vairāk Rīgā nebija un objektīvu iemeslu dēļ nevarēja būt. Vēlāk - pēc Ārlietu ministrijas nodibināšanas vairākiem darbiniekiem dienesta laikā ieskaitīja arī ārlietu resorā (Latvijas pārstāvniecībās ārzemēs, Parīzes delegācijā u.tml.) nostrādāto laiku pirms ministrijas izveidošanas. Delegāciju Parīzē par diplomātisku pārstāvniecību varētu saukt nepilnā apjomā, jo bija delegācijas locekļi un pieaicinātie darbinieki bet daļa no locekļiem vēlāk neturpināja diplomātisko darbību. Vēlāk tika uzskatīts, ka “delegācija pie Miera konferences, kurā ņēma dalību ārlietu ministrs”, vismaz daļēji “uzskatāma kā Ārlietu resora sastāvdaļa”.[55]

Latvijas valsts idejas propagandai presē un franču sabiedrībā delegācija Parīzē nodibināja Latviešu informācijas biroju, kuru vadīja J. Seskis.[56] Pēc Z. Meierovica aizbraukšanas no Londonas sūtniecība [95.lpp.] Londonā turpināja darbu. Svarīga bija jaunu diplomātisko pārstāvniecību izveidošana, to personālsastāva nokomplektēšana, ko Z. Meierovics aktīvi apsprieda sarakstē ar sūtņiem visu Parīzes periodu. Politiskās situācijas dēj par ļoti nozīmīgu tika uzskatīta A. Berga klātbūtne Stokholmā, bet viņa neierašanās gadījumā, iespējams, būtu bijis jāsūta cits kandidāts no Liepājas. Z. Meierovics 1919. g. 27. janvārī vēstulē A. Bergam aicināja viņu piekrist ieņemt sūtniecības Stokholmā vadītāja vietu, jo “Latvijas nākotne lielā mērā atkarāsies no tā darba, ko mēs pašlaik veiksim Antantes valstīs un Skandināvijā [.. ]. Stokholmā uzsākts liels darbs, kurš ir jāturpina.”[57] Skandināvijas valstis visumā neiebilda pret Latvijas valsts un sabiedrisko darbinieku kā privātpersonu uzturēšanos un darbību tajās, bet diplomātisko darbinieku akreditēšana bija pavisam kaut kas cits. Lai arī A. Bergu Pagaidu valdība iecēla par Latvijas diplomātisko pārstāvi Stokholmā, viņš izvirzīja savus noteikumus, lai par to kļūtu. A. Berga noteikumi netika pieņemti, bet pārstāvniecības Stokholmā nepieciešamība bija tik liela un steidzama, ka sākotnēji uz Ameriku sūtīt gribētais un vēlāk sūtniecībā Londonā un delegācijā Parīzē strādājušais, un par Latvijas rezidējošo ministru Somijā ieceltais K. Zariņš vispirms tika komandēts uz Stokholmu kā pagaidu pilnvarotais lietvedis (1919. g. aprīlī-septembrī) līdz pilntiesīga rezidējošā ministra F. Grosvalda ierašanās brīdim. 1919. g. februārī vēl tika plānots, ka K. Zariņam steidzami jāierodas Parīzē, lai no turienes dotos uz Ameriku,[58] tomēr marta sākumā ASV vēstniecība Parīzē piesūtīja Meierovicam rakstu, ka ASV nevar dot iebraukšanas vīzu Zariņam, ja viņš nebrauc kā privātpersona, jo ASV Latviju nav atzinušas.[59] Arī J. Ķemanim sākotnēji bija plānots doties uz Ameriku, bet viņš palika sūtniecībā Londonā.[60] 1919. g. 28. aprīlī K. Zariņš no Parīzes ieradās Stokholmā, un jau 30. aprīlī viņu pieņēma Zviedrijas ārlietu ministrs, kam viņš iesniedza savas pilnvaras.[61] Zviedrijas ārlietu ministra biedrs uz Zariņa jautājumu par Latvijas atzīšanu atbildējis, ka tas faktiski jau ir noticis ar minēto pieņemšanu; zviedru valdība esot nolēmusi, ka rakstisku atzīšanu, iekams šis jautājums neesot izšķirts Miera konferencē, nedos, bet faktiski stāties sakaros ar Latvijas Pagaidu valdības pārstāvjiem.[62] K. Zariņš informēja Antantes valstu sūtniecības par stāvokli Latvijā, vadoties pēc Kopenhāgenas biroja un delegācijas Parīzē telegrammām. Stokholmā ieradās arī P. Ašmanis, kas gatavoja rakstus zviedru avīzēm (sākotnēji viņam bija paredzēts doties uz Šveici). Lai korespondenci no Stokholmas ātrāk saņemtu, Latvijas pārstāvjiem izdevās saņemt no attiecīgo valstu diplomātiem Stokholmā atļauju izmantot sūtīšanai uz Parīzi franču, bet uz Londonu britu sūtniecības kurjeru. Informācijas birojs Stokholmā uzsāka arī vīzu izsniegšanu. K. Zariņš gaidīja pilnvarotā ministra F. Grosvalda ierašanos Stokholmā. Viņš bija pilnvarots Informācijas biroju oficiāli pārveidot par konsulātu.[63] Interesanti, [96.lpp.] ka K. Zariņam Stokholmā izdevās nodibināt sakarus ar Pagaidu valdības pārstāvi Tallinā J. Ramani, kurš informēja sūtniecību Stokholmā par Ziemeļvidzemes fronti un citiem apstākļiem. Diemžēl jūnijā nepienāca gandrīz nekāda informācija no Ziemeļvidzemes (ne vienmēr bija iespējams operatīvi sazināties arī ar Liepāju vai Parīzi). Informācijas trūkuma apstākļos K. Zariņš ar P. Ašmani nosprieda, ka uz pāris nedēļām jāaizbrauc uz Ziemeļvidzemi ievākt ziņas un no Pagaidu valdības pilnvarotā Ziemeļvidzemē M. Gailīša arī līdzekļus, ja ar valdību tieši nevarētu sazināties.[64] Z. Meierovics gan nepiekrita Ašmaņa izbraukšanai uz Latviju, bet, kad Meierovica telegramma Stokholmā pienāca, Ašmanis jau atradās Rēvelē.[65]

Tā kā 1919. g. Latvija vēl nebija atzīta de iure, tad diplomātiskajiem pārstāvjiem ārzemēs nevarēja dot tolaik diplomātiskajos sakaros izplatīto ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra nosaukumu, bet viņus oficiāli nosauca par diplomātiskajiem pārstāvjiem, dažiem pilnvarās bija nosaukums “rezidējošais ministrs”. Diplomātisko pārstāvniecību darbiniekus izraudzījās ļoti rūpīgi, bet izvēles iespējas nebija lielas, jo Latvijā, tāpat kā ārzemēs, darbinieki bija ļoti nepieciešami un viņu trūkums bija liels. Tādēļ priekšroka nereti tika dota Rietumvalstu galvaspilsētās dzīvojošiem latviešiem. Z. Meierovics centās iesaistīt darbā par Latvijas atzīšanu arī ārzemju latviešus.

Sarakstē ar tautiešiem ārzemēs viņš apsveica katru latviešu organizēšanos ārpus Latvijas un pauda Pagaidu valdības uzskatu, ka lielāka uzmanība jāpievērš latviešu kolonijām ārzemēs.[66] Valdības vārdā ministrs aicināja visus latviešu darbiniekus un karavīrus atgriezties dzimtenē, latviešiem ārzemēs propagandēt atgriešanos dzimtenē un arī eventuāli pašiem to darīt.[67] Lai, atgriežoties Latvijā, tautieši nenokļūtu tieši vācu iespaida sfērā, viņiem parasti ieteica braukt caur Tallinu uz Ziemeļvidzemi, kur vācu karaspēka nebija. Turklāt Latvijas ārlietu dienestam bija nepieciešami darbinieki, kuri pazina vietējos apstākļus. Z. Meierovics aicināja tautiešus ārzemēs dot ziedojumus Latvijas Pagaidu valdībai.[68]

No Parīzes Latvijas ārlietu ministrs, sazinoties ar Ministru prezidentu K. Ulmani, uzsāka konkrētu politisku, ekonomisku un konsulāra rakstura dažādu iemeslu dēļ ārzemēs atrodošos Latvijas iedzīvotāju tiesību aizsardzības jautājumu risināšanu. Tā, piemēram, sarakstē tika minēts par Rietumvalstu palīdzības nepieciešamību ar pārtiku, jo Latvijā bija bads; par Latvijas linu un kokmateriālu izvešanu uz Franciju; ieroču un karamateriālu iegūšanu ārzemēs Pagaidu valdības vajadzībām un citiem jautājumiem. No Liepājas ziņoja par situāciju Latvijā un karadarbību frontē, Rietumvalstu misiju darbību un kontaktiem ar tām Latvijā.

Ārlietu ministrs un latviešu Miera delegācija lielu nozīmi piešķīra nepieciešamai politiskās un diplomātiskās darbības sastāvdaļai propagandas darbam, jo Latvijas vārds vēl tikai sāka parādīties [97.lpp.] starptautiskajā diplomātiskajā apritē. Būtiska nozīme bija koncentrētā veidā izstrādātu propagandas materiālu sagatavošanai. Par pārstāvniecību Londonā un Stokholmā ieguldījumu šai jomā jau teikts. Šeit jāmin vairāki Rietumeiropas valstis izveidojušies latviešu informācijas biroji, uz kuru pamata 1919.-1920. g. dibinātas Latvijas Pagaidu valdības pirmās diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības. Jau Pirmā pasaules kara gados latviešu inteliģences pārstāvji emigrācijā ārzemēs saprata, ka jāpauž Latvijas valsts idejas un latviešu tautas brīvības centieni. Viens no aktīvākajiem Latvijas propagandistiem Šveicē bija Aleksandrs Liepiņš. Viņš ar saviem līdzekļiem nodibināja Latviešu informācijas biroju Bāzelē un latviešu tautas lietas propagandai izdeva mazu biļetenu - “Latvji ārzemēs”. A. Liepiņš uzturēja sakarus ar Šveices presi, ievietoja laikrakstos apmelojošu rakstu atsaukumus, kā arī regulāri publicēja pareizas ziņas par latviešiem un apstākļiem Latvijā. Līdz ar Latvijas valsts proklamēšanu un Latvijas delegācijas ierašanos Parīzē A. Liepiņš uzsāka vēl plašāku darbību: rīkoja priekšlasījumus dažādās organizācijās, piegādāja laikrakstiem informāciju un rakstus par Latviju un latviešiem un reaģēja uz nepareizām un tendenciozām ziņām Šveices presē. Informāciju Liepiņam piegādāja no Latvijas caur Kopenhāgenu.[69] Viņš cieši sadarbojās ar Jāni Kļaviņu-Ellanski Bernē, kurš vadīja Latviešu informācijas biroju, strādāja pie Šveices telegrāfa aģentūras, organizēja aģentūrā informāciju par Latviju, sistemātiski ievietoja Šveices laikrakstos rakstus par svarīgākajiem Latvijas valsts jautājumiem. Pirmā pasaules kara laikā J. Klaviņš-Ellanskis piedalījās latviešu kolonijas sapulcēs Bernē, kur tika propagandēta Latvijas neatkarības ideja. Tāpat viņš piedalījās ne tikai latviešu, bet arī citu bijušās Krievijas tautu (igauņu, lietuviešu, somu, poļu, ukraiņu un gruzīnu) konferencēs Šveicē šo tautu neatkarības labā un vadīja to preses birojus Šveicē. J. Kļaviņš-Ellanskis vēlāk - 1919.-1920. g. bija Latvijas jaunizveidotās un īslaicīgi pastāvējušās diplomātiskās pārstāvniecības Bernē preses atašejs.[70] 1917. g. arī Austra Ozoliņa-Krauze darbojās Šveices presē vācu kantonos, bet Anna Rūmane-Ķeniņa darbojās franču presē, sevišķi Ženēvas kantonā. Tieši Šveicē 1917.-1918. g. Latvijas preses darbinieki salīdzinājumā ar citām valstīm bija visaktīvākie. Tam bija liela nozīme, jo jau toreiz Šveice bija viena no pasaules informācijas centriem un ziņu dienesti neitrālā valstī baudīja visplašāko ievērību.[71] Vēlāk visi minētie darbinieki, izņemot A. Liepiņu, iekļāvās Latvijas diplomātiskā dienesta pārstāvniecību personālsastāvā informācijas un preses biroju vadītāju kvalitātē. Savukārt Kopenhāgenā darbojās Latviešu informācijas birojs, kam kā informācijas un propagandas centram gan bija mazāka nozīme nekā līdzīgam birojam Stokholmā, tomēr 1919. g. gaitā tā nozīme pakāpeniski palielinājās un birojs kļuva par svarīgu sakaru centru starp Pagaidu valdību [98.lpp.] Liepājā (un vēlāk uz “Saratov”) un Latvijas pārstāvjiem Rietumeiropā - Londonā, Parīzē u.c. Kopenhāgenā īslaicīgi uzturējās Ministru prezidents K. Ulmanis un vairāki Pagaidu valdības ministri, no Kopenhāgenas uz Liepāju un atpakaļ brauca Pagaidu valdības kurjeri, Parīzē darbu beigušie latviešu darbinieki atgriezās Latvijā caur Kopenhāgenu, savukārt pretējā virzienā devās darbam jaunajās diplomātiskajās pārstāvniecībās uzaicinātie darbinieki. Bieži vien Vācijas iekšējo nemieru dēļ ziņas no Latvijas nokļuva Rietumeiropā tikai caur Kopenhāgenu. 1919. g. pavasarī, kad vēl nebija atjaunota kārtīga satiksme, dažkārt bija ērtāk doties uz Latviju caur Zviedriju, bet citreiz caur Kopenhāgenu. Informācijas biroju Kopenhāgenā vadīja rakstnieks Mārtiņš Liepa, kurš 1919.-1920. g. bija uzņēmies Latvijas diplomātisko pārstāvniecību Dānijā un darbojās kā lietvedis Kopenhāgenā, līdz atgriezās dzimtenē.[72] M. Liepa 1919. g. pirmajā pusē sekmīgi veica propagandas darbu Dānijā un panāca ne tikvien Dānijas valdības, bet arī dāņu sabiedrības kopumā labvēlīgu attieksmi pret Latviju. Kopumā latviešu informācijas biroju nodibināšanās un darbība ārlietu resora interesēs un pakāpeniska iekļaušanās tā struktūrās bija viena no loģiskām diplomātiskā dienesta attīstības iezīmēm. Turklāt sākumposmā jaunizveidotās diplomātiskās pārstāvniecības arī lielāko daļu darba ieguldīja informācijas un propagandas sfērā.

Latvijas delegācijas Parīzē darbības turpmākajā gaitā delegācijas priekšsēdētājs J. Čakste 1919. g. maija otrajā pusē caur Londonu un Kopenhāgenu atgriezās Latvijā, kur “viņa klātbūtne autoritāte un darbs Tautas padomē bija daudz nepieciešamāks nekā Parizē”[73] (tobrīd Latvijas izredzes neatkarības atzīšanas jautājumā aptuveni bija noskaidrojušās). Delegācijas vadību uzņēmās Z. Meierovics, kuram 1919. g. pavasarī bija radusies cerība, ka konference atzīs Latviju de iure tās etnogrāfiskajās robežās. Diplomātiskie darbinieki uzskatīja, ka atzīšana varētu būt sagaidāma drīzumā un tas savukārt pavērtu iespēju tūlīt nosūtīt uz ārzemēm pilntiesīgus Latvijas diplomātiskos pārstāvjus.[74] Tomēr atzīšana nenotika, un drīz pēc Latvijas delegācijas tikšanās ar Parīzes Miera konferences Baltijas komiteju 10. jūnijā kļuva skaidrs, ka Parīzē vairs nevar cerēt uz pozitīvu rezultātu sasniegšanu. Pēc tam kad 27. jūnijā Latvijas Pagaidu valdības kuģis “Saratov” piestāja Liepājas ostā un 8. jūlijā ieradās Rīgā, jūlija sākumā arī ārlietu ministrs caur Londonu izbrauca uz Latviju, lai praktiski uzsāktu Ārlietu ministrijas kā Pagaidu valdības ārlietu resora centrālās iestādes izveidošanu un vadīšanu. Noslēdzās tas ārpolitiskās darbības posms, kad no 1918. g. novembra līdz 1919. g. jūnijam Pagaidu valdības diplomātiskais dienests darbojās ārvalstīs un ārpolitiskā darbība Latvijas teritorijas daļējas okupācijas dēļ norisinājās galvenokārt ārvalstīs. Līdz 1919. g. jūlijam tradicionāli ārlietu ministrijām raksturīgās [99.lpp.] funkcijas veica ārlietu ministrs, kā arī Ministru prezidents faktiski bija uzņēmies ārlietu ministra pienākumus valsts iekšienē - Pagaidu valdības kontrolētajā Latvijas teritorijas daļā. Samērā nelielo saraksti ārlietās pirmajos astoņos valsts pastāvēšanas mēnešos veda Valsts kanceleja.[75] Latvijas valsts proklamēšana un praktiskā izveide faktiski nenotika vienlaicīgi. Tikai 1919. g. jūlijā Pagaidu valdība pirmo reizi sāka efektīvi kontrolēt daļu Latvijas teritorijas un nodrošināt suverēnas Latvijas valsts pastāvēšanu.[76] Vispārēju Ārlietu ministrijas kā valsts resora organizēšanu varēja uzsākt rikai pēc Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā. 23. jūlijā Z. Meierovics ieradās Latvijā. Tomēr arī pēc ārlietu ministra aizbraukšanas Pagaidu valdības miera delegācija Parīzē turpināja darbību. Ārlietu ministrija, tāpat kā vairākums ministriju, darbu uzsāka jūlijā. Līdz tam ārlietu resora darbs bija atšķīries no citu resoru darba ar to, ka ārlietu ministrs līdz 1919. g. jūlijam nevarēja piedalīties valdības sēdēs, jo “atradās ārlietu politikas frontes priekšējās pozīcijās” Londonā un Parīzē.[77] Tāpēc tieši Ārlietu ministriju vēlāk nereti dēvēja par visjaunāko Latvijas ministriju.

Uzsākot Latvijas Ārlietu ministrijas veidošanu, neliels skaits latviešu pārstāvju bija guvis pirmo diplomātisko pieredzi savai tautai. Atšķirībā no daudzu citu specialitāšu pārstāvjiem, kuri kaut daļēji pieredzi varēja uzkrāt, strādājot agrākās Krievijas un citu valstu dažādās iestādēs, topošajai Latvijas valstij nepieciešamie diplomāti nevarēja izaugt neatkarīgas valsts de facto trūkuma dēļ (bija neiespējami iepriekš precīzi paredzēt neatkarības iegūšanas dienu un jau gadiem iepriekš citas valsts apstākļos sākt gatavot speciālistus, kas perspektīvā būtu orientēti uz neatkarīgas valsts interešu aizstāvēšanu). 1918.-1920. g. un turpmāk pieredzi vajadzēja smelties praksē un tūlīt likt lietā, veicot atbildīgus uzdevumus, kaut attiecīgo zināšanu (īpaši teorētisko) vēl trūka. Arī turpmāk Z. Meierovics un citi pirmie latviešu diplomātijas celmlauži, lai arī bija bez speciālas izglītības, paveica daudz. Tikai daži latvieši pirms Pirmā pasaules kara un tā gados kādu laiku bija strādājuši citu valstu (Krievijas, Vācijas, Zviedrijas) diplomātiskajās pārstāvniecībās un ieguvuši pieredzi diplomāta darbā. Dažus uzvārdus tomēr minēsim, kaut vairākums no viņiem nekļuva plaši pazīstami tieši kā Latvijas diplomāti, jo darbojās tikai ministrijas darbības sākumposmā. Īsi pirms Pirmā pasaules kara, šķiet, pirmais latviešu profesionālais diplomāts Krievijas impērijas diplomātiskajā dienestā Gustavs Lerhe kara laikā bija strādājis par padomnieku un vēlāk lietvedi cariskās Krievijas sūtniecībā Atēnās.[78] Vēlāk viņš deva lielu ieguldījumu jauno latviešu diplomātu skološanā - bija stingrs jauno censoņu eksaminētājs iestājpārbaudījumos darbam ministrijā. Voldemārs Bagun-Bērziņš vēlākais Latvijas goda konsuls Lodzā - 1900.-1901. g. bija Vācijas konsulāta Baku sekretārs un vēlāk konsuls.[79] Latvijas sūtniecības [100.lpp.] Vācijā 2. sekretāra vietas pagaidu izpildītājs (1920. g. septembrī-decembrī) Alfrēds Golde Pirmā pasaules kara laikā darbojās Krievijas sūtniecībā Hāgā.[80] Politiski ekonomiskā departamenta Austrumu nodaļas 2. sekretārs (1920. g.) un sūtniecības Krievijā 2. sekretārs (1923.-1924. g.) Ansis Homo lielinieku laikā 1918. g. strādāja Zviedrijas ģenerālkonsulātā Maskavā.[81] Alfrēds Nagels 1917. (?) g. bija eksperts krievu lietās pie ASV sūtniecības Stokholmā.[82] Kopumā tomēr situāciju noteica tas, ka latviešu inteliģences pārstāvjiem agrāk bija liegta iespēja nodarboties ar diplomātiju, tā bija lielo un neatkarīgo valstu darbības sfēra. Mazas tautas pārstāvjiem nebija iespējams sagatavoties diplomātiskajam darbam pirms neatkarīgas valsts nodibināšanas. Kā redzams, Latvijas diplomātija veidojās asas cīņas apstākļos pret Latvijas likteni iejaukto lielvalstu spēcīgo informācijas, propagandas un diplomātisko “mašīnu”, par sabiedroto lielvalstu dažāda veida atbalstu Pagaidu valdībai.

Ārlietu ministrija tika veidota atbilstoši aktuālajiem uzdevumiem, kuru risināšanas nepieciešamību izvirzīja Latvijas iekšpolitiskā un ārpolitiskā situācija. Viens no grūtākajiem uzdevumiem bija piemērotu un lietpratīgu darbinieku izvēle. Diplomātijas un informācijas darbs prasīja ne tikai neatkarīgas Latvijas idejai uzticīgus patriotus, bet arī izglītotus, organizatoriskā un tehniskā darbā pieredzējušus darbiniekus, kas pārvalda svešvalodas. Tādu darbinieku latviešiem bija maz.

Ministrijā pirms ārlietu ministra atgriešanās jūlija mēnesī izveidoja vienīgi kanceleju,[83] nokomplektēja organizatoriskās struktūras: saimniecības nodaļu u.c.[84] Pēc ministra ierašanās uzsāka politisko, ekonomisko, juridisko un konsulāro struktūru veidošanu. Iecēla ministra sekretāru, kas vadīja ministra sekretariātu, pielīdzināmu nodaļai (1919. g. jūlija beigās).[85] Augustā darbu sāka šādi departamenti: Vispārējais, Politiski diplomātiskais, Ekonomiski konsulārais, Informācijas un Juridiskais. Tie sastāvēja no nodaļām. Par galveno departamentu tika uzskatīts Politiski diplomātiskais departaments (sākotnēji sastāvēja no Vācijas, Antantes valstu, Skandināvijas un kaimiņvalstu - Slāvu jeb austrumvalstu un Baltijas valstu nodaļas), kas izstrādāja un īstenoja Latvijas politiskās attiecības ar ārvalstīm. Ekonomiski konsulārais departaments (sastāvēja no Ekonomiskās, Konsulārās un Ārzemju pasu nodaļas) vadīja visas Latvijas saimnieciskās lietas, ciktāl tās attiecās uz ārzemēm. Informācijas departaments (sastāvēja no Preses, Speciālo ziņu, Kurjeru un Ārzemju propagandas nodaļas) īstenoja Latvijas valsts informācijas un propagandas darbu ārzemēs un uzturēja sakarus starp ministriju un Latvijas pārstāvniecībām ar diplomātisko kurjeru dienesta starpniecību. Juridiskā departamenta (Juriskonsultācijas) galvenais uzdevums bija izstrādāt likumus un konvencijas Latvijas attiecībās ar citām valstīm, Latvijas starptautiskos līgumus, kā arī izšķirt aktuālas juridiskās [101.lpp.] lietas. Vēl 1920. g. sākumā tika plānots Juriskonsultācijas dienestu paplašināt, izveidojot tajā jaunas nodaļas - Līgumu un konvenciju nodaļu un Starptautisko civiltiesību nodalu, kuru vadītāji sākumā bija arī to vienīgie darbinieki. Ministrijas paplašināšanas vietā jau drīz vien notika tās samazināšana, un no šiem plāniem nācās atteikties.[86] Vispārējā departamenta pārziņā atradās Ārlietu ministrijas administrācija un citas funkcijas, kas neietilpa citu departamentu kompetencē[87] (kanceleja, Saimniecības nodaļa). Ministrijas struktūra un arī departamentu iekšējā struktūra turpmāk tika vairākkārt reorganizēta ne tikai pilnveidošanas, optimālu risinājumu meklēšanas dēļ, bet arī nelielā ārlietām atvēlētā Latvijas valsts budžeta dēļ.

Ar Ministru kabineta 1919. g. 16. augusta lēmumu Iekšlietu ministrijas Ārzemju pasu nodaļa tika pārcelta Ārlietu ministrijas pakļautībā Ekonomiski konsulārā departamenta sastāvā.[88] Šī nodaļa turpmāk pārzināja ārzemju pasu nodaļas Daugavpilī un Liepājā un vēlāk bija Administratīvi juridiskā departamenta sastāvā. 1926. g. 1. aprīlī Ārzemju pasu nodaļa atkal pārgāja Iekšlietu ministrijas pakļautībā un pasu aģentūras Daugavpilī un Liepājā tika likvidētas (tās vadīja ārzemju pasu aģenti).[89]

Nobeigumā ir vērts pieminēt vairākus Ārlietu ministrijas organizētājus un pirmos darbiniekus. Bez struktūrvienību vadītājiem minēta arī daļa diplomātiskajiem rangiem atbilstošos amatos strādājušo darbinieku, kā arī tobrīd zemākos amatos iecelto, bet vēlāk ilggadējo un ievērojamo darbinieku. Jau pirmo mēnešu laikā vairāki darbinieki tika pārcelti no vienas struktūrvienības uz citu, tāpēc parasti minēta pirmā darbavieta un pirmais amats (vairāki darbinieki vienlaicīgi tika iecelti divos amatos). Diemžēl visus ministrijas pirmos darbiniekus uzskaitīt nav iespējams. Par ārlietu ministra padomnieku īsu laiku strādāja Fēlikss Cielēns, bet par ministra sekretāru tika iecelts Andrejs Frīdenbergs.

Kancelejas pārvaldnieks, vēlāk Vispārējā departamenta direktors bija Vilis Šūmanis, viņa palīgs Miķelis Zanders, Saimniecības nodaļas vadītājs Augusts Vaidziba, otrais sekretārs Roberts Liepiņš. Politiski diplomātiskajā departamentā strādāja: direktors Ludvigs Sēja, trešais sekretārs Fricis Frīdenbergs, Vācijas nodaļas vadītājs Kārlis Ozoliņš, otrais sekretārs Pēteris Klūge, trešais sekretārs Jānis Bērziņš un Jēkabs Misse; Antantes valstu nodaļā - otrais sekretārs Aleksandrs Kruzbergs, trešais sekretārs Herberts Liepiņš; Skandināvijas un kaimiņvalstu nodaļas vadītājs Jānis Lazdiņš, otrie sekretāri Jānis Lauke un Marija Rongjēre (M. Ronguiere), trešais sekretārs Arvīds Kundziņš; Slāvu valstu nodaļas vadītājs Jūlijs Feldmanis, nodaļas vadītāja palīgs Arveds Švābe (arī viņš - izcilais vēsturnieks - neilgu laiku strādāja Ārlietu ministrijā!); Baltijas valstu nodaļas vadītājs Jānis Grišāns.

[102.lpp.]

Informācijas departamenta direktors bija Pauls Ašmanis, trešie sekretāri Reinholds Suta un Jānis Štelmahers, otrais sekretārs Pauls Vinters, darbību šajā departamentā uzsāka arī Artūrs Stegmanis. Preses nodaļas pirmie sekretāri - Ernests Blese, Ludvigs Sēja, Alekss Šolmonte (A. Chaulmontet) un Alfrēds Frauenšteins, otrie sekretāri Ernests Puriņš un Antonija Lūkina; Speciālo ziņu nodaļas vadītājs Aleksandrs Šūlmans, trešais sekretārs Rūdolfs Piečs, vecākais sevišķu uzdevumu ierēdnis un ministra adjutants Herberts Tepfers; Kurjeru nodaļas otrais sekretārs Roberts Liepiņš; Ārzemju propagandas nodaļas pirmais sekretārs Alfrēds Frauenšteins, otrais sekretārs Pauls Vinters.

[105.lpp.]

The Foundation of Latvian Foreign Service and Ministry of Foreign Affairs (1917-1919)

Summary

This article looks at the foundation of Latvian foreign (diplomatic) service. In the battle of the most famous public figures for the creation of the independent state of Latvia important role was devoted to creation and pursuance of foreign policy and mechanism of its functioning. The process of creation of Latvian foreign policy and diplomatic service has started at the end of WW I, simultaneously with the fight for Latvia’s independence. Since this moment Latvian representatives gained their first experience of practical diplomatic activity and struggle in complicated internal and external conditions, defending rights of Latvian nation to self-determination and scene in postwar European political system, gaining international de iure recognition to Latvia and searching for security guarantees.

In 1917 Latvian public figures formulated their aim to achieve Latvia’s status as an independent state. Therefore they developed an information and propaganda work on Latvia, initiated direct contacts with foreign diplomats accredited in Russia and especially in its capital Saint-Petersburg (Petrograd) and later expanded their activities outside the territory of Russian Empire. In October 1917, the Latvian Information Bureau started to function in Saint-Petersburg, the Bureau’s task was to initiate contacts with representatives of Entente states and neutral countries, to acquaint them with the position and political demands of Latvian nation. In order to gain greater significance in the sphere of foreign policy, it was very important to found an organisation of national representatives with rights to speak on behalf of the Latvians or, at least, considerable amount of them. In November 1917 such organisation - Latvian Provisional National Council (LPNC) in town Valka and its Foreign Department in Saint-Petersburg were established; this may be considered the beginning of Latvian national diplomatic service. Consequently, the Foreign Department started to function before the proclamation of Latvia’s independence, developed gradually and promoted the announcement of independent statehood of Latvia in November 18, 1918. During 1917-1918 the Foreign Department and its Information Bureau in Saint-Petersburg maintained relations with foreign representatives [106.lpp.] and press officials, taking into account international policy tendencies and connecting the future of Latvian nation with victory of Entente states in WW I. Nevertheless, the activities of LPNC and Information Bureau were burdened by Bolshevik “red terror” and persecutions against LPNC members. When the 2nd session of LPNC (January 1918 in Petrograd) officially declared demands for independent state of Latvia for the first time, the main task for the Foreign Department was to achieve international recognition of independent Latvia, using diplomatic means in international policy. Latvian representatives, like those of some other Central European and Eastern European nations, entered international politics before the establishment of their independent states. The Foreign Department informed other governments about independent state as the aim of Latvians, elaborated directions of Latvia’s propaganda activities, issued a couple of articles and brochures in foreign languages about Latvia’s international position and other issues. The Department functioned all the time without interruption until the proclamation of independent state of Latvia and foundation of Latvia’s Provisional Government.

In July 1918 LPNC sent its first diplomatic representative abroad Z. Meierovics to the Great Britain. His Majesty’s Government twice - on 23 October in oral form and on 11 November in written form - recognized him as the informal diplomatic representative of the Latvian Provisional Government and granted provisional recognition to the Latvian National Council “as a de facto independent body until such time as the Peace Conference lays the foundations of a new era of freedom and happiness” for Latvia’s people. Therefore, the first Latvian permanent diplomatic representation was founded in London. When, in November 18, 1918, an independent state of Latvia was proclaimed and the Latvian Provisional Government was formed, Z. Meierovics was appointed the first Latvian foreign minister. Due to specific conditions, the minister continued his work outside Latvia, formed the Latvian foreign service and ran its activities. Latvian diplomatic service (its centre was the location of the minister - London, later - Paris) coordinated its activities with Latvian Provisional Government and prime minister K. Ulmanis (who assumed some duties of foreign minister, too, in Riga, later - in city and port of Liepāja) in non-occupied part of territory (i.e., free from German and Soviet troops) of Latvia. Because of critical situations, some foreign policy functions (for example, visits to neighboring countries with the purpose to discuss the military assistance to Provisional Government) were also assumed by some Governmental officials during its activities in Liepāja the (so-called “Liepāja period”). Thus the continuity of Government’s functioning was ensured under complicated internal conditions. As to [107.lpp.] diplomatic activities, during the Peace Conference in Paris, the Latvian delegation got the first diplomatic lessons for the group of famous Latvian state and public figures and diplomats. The delegation worked out the “Memorandum on Latvia” where the history of Latvian nation, the development of the economic and cultural life, the current situation, the political programme towards full independence was described briefly. Latvian delegation worked under the conditions wuhen Provisional Government, represented by diplomats, controlled only a small part of the territory of Latvia. The important question was ensuring effective communications between delegation and Government. When three political regimes - K. Ulmani’s Provisional Government, P. Stučka’s Soviet government and A. Niedra’s pro-German government - existed in the middle of 1919 in Latvia, the Latvian delegation in Paris supported the Provisional Government only and fulfilled its instructions. Only Provisional Government had its own diplomatic service, the representatives of which did not connect the Latvia’s perspective with the interests of other states - such as Germany or Soviet Russia. Minister Z. Meierovics continued to run diplomatic service from Paris - gradually the new diplomatic service of nevu state assumed more functions (consular, economic, etc. in addition to political and organisational) characteristic of those of diplomatic services of other countries. The minister paid great attention and extended organisational work to the further development of foreign service (creating a network of diplomatic and consular representations and information offices). From Paris Z. Meierovics started to deal with concrete political, economic and consular issues. Besides diplomatic duties, the first Latvian official representatives paid great attention to the expansion of Latvia’s propaganda work abroad. The Latvian information offices became structural units of Foreign service.

In July 1919 Latvian Provisional Government returned to the capital Riga from Liepāja. Also foreign minister Z. Meierovics returned from Paris. He started to organize practically and run the Ministry of Foreign Affairs (MFA) of Latvia as a central office of Provisional Government’s Foreign Service - thus, centre of the Foreign Service moved from Paris to Riga. In July 1919 the organization of MFA started, but five departments (General; Policy and Diplomacy; Economics and Consular, Information; Juridical) were established in August 1919. The Department of Policy and Diplomacy was considered the principal of them. It elaborated and put into practice Latvia’s foreign relations with other states.

Iesniegts 26.06.1997.
________________________________________________________________

[1] Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē: Atmiņas un apcerējumi (1914.-1921.): - R., [1991]. - 241.lpp.

[2] Andersons E. Latvijas vēsture. 1920-1940. Ārpolitika. - Stokholma, 1982. 1. sēj. - 17.lpp.

[3] Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās .. - 54.lpp.

[4] Andersons E. Latvijas vēsture .. - 17.lpp.

[5] Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās .. - 55., 56.lpp.

[6] Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana (Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome). R., 1925. - 127., 128.lpp.

[7] Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās .. - 56., 57.lpp.

[8] Turpat. - 57., 58.lpp.

[9] Klīve A. Brīvā Latvija. Latvijas tapšana, atmiņas, vērojumi un atziņas. - Bruklina, 1969. - 253., 254.lpp.

[10] Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti? // Latvijas Vēsture. - 1991. - Nr.3. 44.lpp.

[11] Turpat.

[12] Šilde Ā. Pirmā republika. - R., 1993. - 146.lpp.

[13] Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās .. - 95.lpp.

[14] Turpat. - 94.lpp.

[15] Turpat. - 101., 102.lpp.

[16] Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana .. - 247.lpp.

[17] Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās ..- 60.lpp.

[18] LVVA, 2570.f., 14.apr., 1356.l, 4.lp.

[19] Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās .. - 130.lpp.

[20] Turpat. - 59.lpp.

[21] Šilde Ā. Pirmā republika. - 147.lpp.

[22] Klīve A. Brīvā Latvija .. - 303.lpp.; Gore I. Zigfrīds Anna Meierovics (1887.1925.) un Latvijas ceļš uz neatkarību (1918. gads) // Latvijas Vēsture. - 1992. - Nr.4. - 58., 59.lpp.; Vigabs J. Valsts tapšana un starptautisko attiecību izveidošana // Latvija 20 gados / Red. R. Bērziņš-Valdess, S. Vidbergs. - R., 1938. 26.lpp.

[23] Vigrabs J. Valsts tapšana .. - 26.lpp.

[24] Gore I. Zigfrīds Anna Meierovics .. - 59.lpp.

[25] Šilde Ā. Pirmā republika. - 148., 149.lpp.

[26] Turpat. - 149.lpp.

[27] Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana .. - 399.lpp.

[28] LVVA, 2570.f., 14.apr., 984.l, 5.lp.

[29] Turpat. -168.l.

[30] Šilde Ā. Pirmā republika. - 148.lpp.; Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti? - 1991. - Nr.3. - 6.lpp.

[31] Šilde Ā. Pirmā republika. - 150., 164.lpp.

[32] Sīpols V. Slepenā diplomātija. - R., 1965. - 20.lpp.

[33] Turpat.

[34] Vigrabs J. Valsts tapšana .. - 26.lpp.

[35] Šilde Ā. Pirmā republika. - 188., 189.lpp.

[36] LVVA, 1313.f., 1.apr., 5.l, 163.-165.lp.

[37] Sīpols V. Slepenā diplomātija. - 24.lpp.

[38] Šilde Ā. Pirmā republika. - 202.lpp.

[39] Turpat. - 204.lpp.

[40] Turpat. - 202.lpp.

[41] LVVA, 2570.f., 14.apr., 86.l., 1., 19.lp.

[42] Turpat, 1313.f., 1.apr., 6.l., 17.lp.

[43] Šilde Ā. Pirmā republika. - 211.lpp.

[44] Vigrabs J. Valsts tapšana .. - 31.lpp.

[45] Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās .. - 231.lpp.

[46] LVVA, 1313.f., 1.apr., 6.l., 119.lp.

[47] Turpat, 130.lp.

[48] Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās .. - 229.lpp.

[49] LVVA 1313.f., 1.apr., 5.l., 148.lp.

[50] Gore I. Zigfrīds Anna Meierovics .. - 1993. - Nr.2. - 72.lpp.

[51] LVVA, 2570.f., 14.apr., 1732.l., 133.lp.

[52] Turpat, 1313.f., 1.apr., 5.l., 149.lp.

[53] Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās .. - 225.lpp.

[54] Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti? - 1992. - Nr. 1. - 5.lpp.

[55] LVVA, 2570.f., 14.apr., 520.l.

[56] Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās .. - 224.lpp.

[57] LVVA, 1313.f., 1.apr., 4.l., 8.lp.

[58] Turpat, 2570.f., 14.apr., 518.l., 64.lp.

[59] Turpat, 1313.f., 1.apr., 6.l., 12.lp.

[60] Turpat, 2570.f., 14.apr., 518.l., 64.lp.

[61] Turpat, 1313.f, 1.apr., 6.l., 52.lp.

[62] Turpat, 65.lp.

[63] Turpat, 53.lp.

[64] Turpat, 78., 79.lp.

[65] Turpat, 78.lp.

[66] Turpat, 5.l., 24.lp.

[67] Turpat, 107., 108.lp.

[68] Turpat, 24.lp.

[69] Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās .. - 241., 242.lpp.

[71] Šilde Ā. Trimdinieka raksti. 1944-1990. - Minstere, 1991. - 314.lpp.

[72] LDG. - 204.lpp.

[73] Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās .. - 225.lpp.

[74] LVVA, 1313.f., 1.apr., 5.l., 24.lp.

[75] Rudzīts D. Augstākās Latvijas valsts iestādes un to noorganizēšana // Latvija 10 gados. Latvijas valsts nodibināšanās un viņas pirmo 10 gadu darbības vēsture / Red. M. Ārons. Jubilejas komisijas izdevums. - R., 1928. - 70.lpp.

[76] Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti? - 1993. - Nr.2. -11., 12.lpp.

[77] Šilde Ā. Pimrā republika. - 255.lpp.

[78] Andersons E. Latvijas vēsture .. - 17.lpp.

[79] LVVA, 2570.f., 14.apr., 85.l., 147.lp.

[80] Turpat, 475.l., 1., 2., 6., 16.lp.

[81] Turpat, 579.l.

[82] Turpat, 1049.l., 1.lp.

[84] LVVA, 2570.f, 14.apr., 1178.l., 3.lp.

[85] Turpat, 433.l., 6.lp.

[86] Turpat, 1813.l., 23.-31., 33.-35., 37., 39.-41.lp.; 1814.l., 15.lp.

[87] Valdības Vēstnesis. - 1919. - 18. nov. - 7.lpp.

[88] LVVA, 2570.f., 14.apr., 1658.l., 3.lp.

[89] Turpat, 499.l., 1.lp.; 561.l., 1.lp.; 1658.l., 3.lp.

[90] Turpat, 2570.f., 14.apr., 1813.l.
________________________________________________________________

Publicēts: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1997. Nr.4, 77.-107.lpp.

Ievietots: 28.01.2004.

HISTORIA.LV