[no 1917.gada 29.novembra līdz 2.decembrim (no 16. līdz 19.novembrim pēc vecā stila), Valkā]
__________________________________________________________________

(16. novembrī 1917.)

Latviešu Pagaidu Nacionalās Padomes sasaukšanas biroja izziņoto sapulci 16.novembrī plkst. 8 vakarā Valkas pilsētas valdes telpās, kuŗas pārpildītas gan ar delegatiem, gan viesiem - atklāj biroja priekšsēdētājs J.Goldmanis ar negaŗu runu: Asiem nagiem dzelzs putns plosa Latviju. Tā asiņo un cīnās pret pārspēku, bet sveši ļaudis grib izlietot šo gŗūto stāvokli sev par labu un cenšas pēc mūsu zemes un Baltijas jūŗas piekrastes. Tie cenšas iegūt mūsu zemi par savu, bet neredz, vai negrib redzēt to tautu, kas šajā zemē drīkst un var būt noteicēja par sevi un savu teritoriju un ar savu labklājību un dzīvībām dārgi aizmaksājusi par savu brīvību un patstāvību. Svešie ienācēji itkā neredz latviešu tautu un nerēķinās ar viņas gribu, tie nepazīst ari latviešu tautas postu, lai gan kaŗš velkas jau ceturto gadu. Bet mums ir nepieciešami - tiklab pašā dzimtenē pagurušos tautas. spēkus stiprināt, kā ari ārpus tās, noskaidrojot un izsaukt tautas prasības, iestāties par visas tautas vajadzībām, aizmirstot atsevišķu grupu un šķiru intereses. Tiklab iekšzemē, kā ari ārpus Latvijas robežām jāskan jo spēcīgi tautas balsij, viņas gribai un prasībām. Šī sapulce Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes organizēšanai sasaukta tanī nolūkā, lai par Latvijas glābšanu un laimi mēs apvienotas kopējā siržu saskanā. Nacionalās Padomes nodibināšanā visām latviešu grupām un šķirām ir iespēja ņemt dalību; pamata noteikumi, kuŗus uzstādīja Pēterpils apspriedes oktobrī un novembrī š.g. un kuŗus Nacionalā Padome varēs koriģēt pēc savas gribas, ir plaši un demokratiski. Neviens nevar sacīt, ka viņš būta atstumts pie malas, ka viņa aprindu intereses nebūtu ievērotas ar attiecīgu priekšstāvniecību. Mēs nevaram un nedrīkstam palikt vienaldzīgi Latvijas likteņa izšķiršanā. Šinī - par visiem svarīgiem vissvarīgākā jautājumā visām latviešu aprindām, cik dažādi uzskati tam nebūtu ari citos jautājumos, jāatrod saprašanās un jāapvienojas kopējā darbā. Mēs nedzīvojam priekš sevis vien, bet daudz vairāk priekš Latvijas nākotnes un viņas turpmākām paaudzēm. Varbūt tikai pēc gadu simteņiem pienāks Latvijai tik svarīgs un nopietns brīdis kā tagad. Mums jāapzinās momenta, svarīgums un sakarā ar to jārīkojas, vienprātīgi jāsadodas rokās kopējā darbā par Latvijas laimi un nākotni.

Pēc tam uz biroja priekšsēdētāja uzaicinājuma sapulce stājas pie prezidija vēlēšanām. Tiek uzstādīti par kandidatiem un ar aklamaciju ievēlēti : par sapulces priekšsēdētāju - Kurzemes pagaidu zemes padomes priekšstāvis A.Klīve, Latgales bēgļu centralkomitejas (Latviešu-Latgaliešu dēļ paleiga kaŗa uperim) priekšnieks V.Rubulis, Latviešu zemnieku savienības delegats Z.Meierovics un Latviešu kareivju nacionalās savienības Iekškrievijā priekšstāvis J.Palcmanis; sekretariatā - Kurzemes pagaidu zemes padomes priekšstāvis A.Dobelis, Latviešu kareivju nacionalās savienības priekšstāvis - J.Akuraters un Latgales pagaidu zemes padomes priekšstāvis V.Streļevičs. Mandatu komisijā ievēl - Latviešu radikaldemokratu partijas Pēterpils organizacijas priekšstāvi J.Zālīti, Latviešu nacionaldemokratu priekšstāvi K.Bachmani un K.Skalbi, un Latgales pagaidu zemes padomes priekšstāvi Jonu Rubuli.

Uz Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas priekšstāvja M.Antona priekšlikumu, sapulce uzdod mandatu komisijai pārbaudīt delegatu mandatus, lai izzinātu sapulces sastāvu, kādēļ uz 15 minutēm tiek pasludināts pārtraukums.

Pēc pārtraukuma sapulci vada Z.Meierovics.

Mandatu komisijas uzdevumā K.Skalbe nolasa komisijas protokolu par sapulcē ieradušos delegatu sastāvu. J.Rubulis tuvāk pakavējas pie delegatu skaitliskā samēra. Bet K.Bachmanis referē par formelo pusi un ceļ priekšā komisijas slēdzienus. Pēc komisijas ziņojuma, par balsstiesīgiem locekļiem uz pārbaudīto mandatu pamata atzīstami: no Vidzemes zemes padomes bijušās pilsoniskās frakcijas - O.Nonācs, V.Skubiņš un pēdējā vietā V.Zamuels; 2) no Latgales pagaidu zemes padomes St.Kambala, J.Rubulis, P.Lazdans un V.Streļevičs ; 3) no Kurzemes pagaidu zemes padomes - J.Goldmanis, K.Pauļuks, A.Klīve un A.Dobelis, kandidatos J. Jakstiņš; 4) no Latviešu kareivju nacionalās savienības - J.Akuraters, Fr.Vītoliņš un J.Palcmanis; 5) no Latgaliešu kareivju sekcijas pie latviešu apvienoto strēlnieku pulku izpildu komitejas - D.Lāčkāja-Lāce; 6) no Latviešu bēgļu apgādāšanas centralkomitejas - A.Bergs un J.Kreicbergs; 7) no Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas - M.Antons; 8) no Latgaliešu bēgļu centralkomitejas - Latviešu-latgaliešu biedrības dēļ paleiga kaŗa uperim - V.Rubulis; 9) no Latviešu zemnieku sabiedrības centralpadomes - Z.Meierovics, K.Ozoliņš un pēdējā vietā E.Laursons; 10) no Latviešu nacionaldemokratu partijas centralpadomes - K.Bachmanis, J.Lapiņš un pēdējā vietā K.Skalbe; 11) no Latvijas demokratu partijas - P.Zālits; 12) no Latviešu radikalpartijas J.Zālīts un Z.Ziediņš; 13) no Latviešu kooperatoru kongresa organizacijas komitejas - V.Siliņš. Informacijas nolūkā sapulcē ņem dalību: 1) no Vidzemes zemes padomes P.Birkerts un K.Seržants; 2) no Latviešu zocialdemokratu mazinieku centralkomitejas - R.Kokle. Priekšstāvjus nemaz nav sūtījuši: Maskavā vēlētā Kurzemes evakuēto iedzīvotāju padome, Latviešu strēlnieku pulku izpildu komiteja, Latviešu zocialrevolucionaru partija, Latviešu zocialdemokratu lielinieku partijas centralkomiteja, Latgaliešu tautas komitets un Latviešu kooperativi. Daži no pilntiesīgiem delegatiem nav ieradušies, vai ari atrodas ceļā. No domātām 20 orgānizacijām piedalās kā balsstiesīgas organizacijas vairāk nekā puse. Neizšķirts paliek jautājums, kā sapulce skatās uz Vidzemes zemes padomes bijušās pilsoniskās frakcijas pilnvarām: vai tā pēc izstāšanās no Vidzemes zemes padomes uzskatāma kā sapulcē reprezentējama vienība? Komisija lūdz jautājumu izšķirt pašai sapulcei.

Sapulce pieņem zināšanā mandatu komisijas ziņojumu, bet jautājumu par Vidzemes zemes padomes bijušās pilsoniskās frakcijas stāvokli nolemj izšķirt pēc tam, kad būs noskaidrojušās attiecības ar Vidzemes zemes padomi.

Priekšsēdētājs aizrāda, ka viena daļa no uzaicinātām organizacijām sapulcē nav sūtījusi savus priekšstāvjus, vai ari sūtījusi tik tos informacijas nolūkā, kādēļ būtu vēlams jautājumu noskaidrot un, ja iespējams, iztrūkstošās organizacijas pievilkt kopējā darbā. Mēs neaizveŗam acis un zinām, ka pilntiesīgs visas tautas organs varēs sekmīgi strādāt un savu darbu veikt tad, ja pie viņa radīšanas nāks palīgā visi tautas slāņi. Tādēļ aicināmas talkā Vidzemes zemes padomes zocialdemokratu - lielinieku frakcija un šīs partijas centralkomiteja, tāpat ari pārējās zocialdemokrata grupas, kuŗas sapulcē neņem aktivu dalību.

Sapulce pieņem priekšsēdētāja priekšlikumu, reizē ar to noskaidrojot turpmākās debatēs sapulces kompetences jautājumu.

J.Akuraters kā šīs sapulces organizacijas biroja loceklis paskaidro, ka ari Pēterpils apspriedēs vairākkārt uzaicinātas ņemt dalību pie Nacionalās Padomes organizēšanas tiklab Vidzemes zemes padome, kā ari zocialdemokratu lielinieku frakcija, bet tās galīgi atteikušās sūtīt delegatus. Nelūkojoties uz to, šīs, tāpat ari pārējās organizacijas uzaicinātas ari tagad, jo tautas stāvoklis ir traģisks un pilntiesīgs tautas organs mums jārada. To atzina ari Pēterpils apspriedēs, kuŗās ņēma aktīvu dalību pie noteikumu uzstādīšanas ari zocialdemokratu-mazinieku partijas priekšstāvji. Kopā ar pēdējiem šis sapulces vispārējie pamata noteikumi tika pieņemti vienbalsīgi, tāpat ari daļa no pārējiem lēmumiem.

K.Bachmanis: šo sapulci var uzlūkot no diviem viedokļiem: no politisku partiju cīņas un tautas interešu redzes stāvokļa. Kas mums jāievēro tagad, kad tautas liktenis tiek izšķirts, - par to nevar būt divu domu. Tautas dzīvību glābjot, politiskām partijām jāapslāpē savi politiskie cīņas lozungi. Tagad mums nav un nevar būt laika izšķirt partijas programu punktus, cik tie izšķiŗas viens no otra, bet jāmeklē kopējs lozungs, kā glābt tautu no viņas posta. Tādēļ mums visiem jādarbojas, jo to prasa visa tauta.

P.Birkerts kā Vidzemes zemes padomes priekšstāvis runā par to, vai pēc sastāva var atzīt šo apspriedi par Nacionalo Padomi. Pēc runātāja domām, gan ne. Ņemot vērā šīs sapulces sastāvu, jāšķiro divas lietas: šīs sapulces politiskā kompetence un zinātniskā kompetence. Sapulcē piedalās ievērojams daudzums latviešu inteliģences un sabiedrisku darbinieku, kuŗi zinātniski ir spējīgi izšķirt latviešu politiskos jautājumus. Zinātniskas spējas un kompetenci šīs dienas sapulcei nevar liegt. Bez šaubām, tas būs nepieciešams pie Latvijas nākotnes izbūves. Bet ar to vien nepietiek politiskā darbā, ja grib runāt visas tautas vārdā. Tādiem uzdevumiem vajadzīgas ari juridiskās kompetences ari no pašas tautas. Vai šīs dienas apspriedei ir tādas kompetences, vai viņa vaŗ runāt visas tautas vārdā? Sapulces politiskā kompetence jāatzīst par nepilnīgu, - tā nevar runāt tautas vārdā. Ko reprezentē šī sapulce? Iedzīvotāju mazāko daļu un tādēļ nav pilntiesīga. Kas var runāt tautas vārdā? Tikai likumīgi vēlēta iestāde, kur uz demokratiskiem noteikumiem pie vēlēšanām piedalās visa tauta. Kas ir tāda iestāde? Tas būtu visas guberņu zemes padomes kopā ņemot resp. viņu valdes. Uz visdemokratiskiem pamatiem ir vēlēta Vidzemes zemes padome. Tādēļ tai jādod iniciatives tiesība organizēt šādu centru no Vidzemes, Kurzemes un Latgales zemes padomes valdēm. Bet ari šīs apspriedes darbs nav lieks. Tagadējā sapulce nevarēs sevi uzskatīt par oficialu tautas priekšstāvi, bet tikai par privatu apspriedi, kāda bij ari Vidzemes zemes padomes autonomijas sekcijas sapulce 4.novembrī š.g. Ari pēdējā piedalījās dažādas organizacijas, lai strādātu. Latvijas interesēs un tas pats notiek šai sapulcē. Šīs abas privatās apspriedes varētu strādāt kopā, nākot palīgā Vidzemes zemes padomei.

J.Akuraters paskaidro, ka šī sapulce nebūt nedomā sevi izvirzīt kā pastāvīgu Nacionalu Padomi, bet gan kā pagaidu organu, kamēr sanāk Latvijas satversmes sapulce, kuŗas sasaukšanu Nacionalā Padome uzskatītu par vienu no tuvākiem pienākumiem. Tāds centrs ir nepieciešams un ari iespējams, ja tikai visi draudzīgi sadodas rokās kopā turpmākai darbu veikšanai.

Fr.Vītoliņš: Līdz Latvijas satversmes sapulces sanākšanai mums jārada vienots centrs kā latviešu tautas apvienotas gribas izteicējs. Birkerta priekšlikums par guberņu zemes padomju valžu apvienošanu kopējā centrā būs praktiski gŗūti izvedams un viņš vāji darbosies, jo būs aizņemts no saviem tiešiem pienākumiem.

J.Lapiņš: Ka Nacionalā Padome vēl šim laikam nav organizēta, tas izskaidrojams ar mūsu politisko partiju vienaldzību nacionalā jautājumā, sevišķi inertas vienmēr bijušas zocialistiskās partijas. Tomēr šī padome vēl varētu konstruēties, kādēļ jāatrod kopēja formula, ko visi atzītu. Sapulcei ari tagadējā sastāvā ir jāpaliek un jāturpina iesāktais darbs un sarunu vešanai ar nereprezentēto kreiso spārnu jāizvēl komisija, kuŗa patlaban notiekošā Vidzemes zemes padomes sesijā šajās pašās telpās, censtos panākt apvienošanos ar zocialistiem.

J.Zālīts: Uzaicināti bij visi, bet visi nav atraduši par vajadzīgu ierasties. Viena tautas daļa nav ieradusies varbūt aiz tā iemesla, ka viņa neatzīst nacionalo principu. Bet posts, kas vienādi draud visiem, novēršams tikai kopējiem spēkiem. Nacionalā apvienošanās bez tam vajadzīga ari uz ārieni, lai varētu uzstāties kā zināmas teritorijas priekšstāvji, ka tauta to varētu tad, ja būtu ieradušies visi. Nacionalā Padome nozīmē - tautas padome. Diemžēl, šī sapulce nevarēs sevi uzskatīt par tautas padomi, ja nevienosies un nenāks klāt ari otra puse. Pretējā gadījumā šī tautas padome nebūs pilnīga. Ko darīt? Ari otra puse viena nevar veikt visus tautas uzdevumus. Tai ir tāds pats stāvoklis. Bet darbs jādara cik spējams.

J.Goldmanis: Zemes padomes valdes nav tikai latviešu tautas domu izteicējas. Tās vēlēja ari nelatvieši, kā tas bij Vidzemes zemes padomes vēlēšanās, - nelatvieši; kuŗi ne mazākā mērā nav ieinteresēti zemes iekšējās lietās, kuŗi nemaz nav zemes pastāvīgi iedzīvotāji, bet atrodas Vidzemē aiz gadījuma. Tāpēc var celt iebildumus pret to, itkā Vidzemes zemes padome demokratisko vēlēšanu ziņā stāvētu priekšā visām pārējām guberņu zemes padomēm. Vēlētas ir ari Kurzemes un Latgales zemes padomes un tādēļ uzskatāmas par demokratiskām iestādēm. Kā tādām viņām visām ir vienādas tiesības organizēt Nacionalo Padomi. Birkerta iebildumiem pret Pagaidu Nacionalās Padomes uzbūvi pēc tā projekta, ko izstrādāja Pēterpils apspriedes, ir lielākā vai mazākā mērā formels raksturs. Viņa projekts ari ierobežo visu tautas spēku pievilkšanu. Bet kamēr mēs paši jaucam savu darbu aiz formeliem iemesliem, kuŗam ir tiesības sasaukt Nacionalo Padomi, un kuŗam nav tādu tiesību - Vācija sasauc Jelgavā landtaga sēdes un runā visas latviešu tautas vārdā, izteicot vācu gribu. Mums nav vienota, organa, kas pretim nostātos. Tāds mums tagad jārada. Šim organam nebūs jāapspriež sīkas lietas, bet vispārīgākos - visas Latvijas jautājumus.

K.Bachmanis: Vidzemes zemes padomes priekšstāvis Birkerts runāja par zinisku prāta kompetenci: vai viss tas, ko mēs darīsim Latvijas un latviešu glābšanas lietā saskan ar visām kompetencēm, kādas nosaka zinātne, politika u.t.t. Normalos laikos tas jau varbūt būtu pareizi. Bet tagad mēs taču nevaram gaidīt, kamēr Latvija aiziet bojā un spriest un strīdēties par to, vai mēs rīkojamies vienās vai citās kompetencēs. Vācija ļoti uzmanīgi novēro mūsu sabiedriskās iestādes un grib ar viltu mums pielabināties klāt, pie kam sola visu to pašu, ko Krievijas demokratija. Visi spriež, bet mēs strīdamies. Mums jāpaņem par paraugu Krievijas mazās tautas. Ja mēs negribam nevienu politisku bausli upurēt, tad mēs laikam gan nekā nepanāksim.

K.Skalbe: Kad es dzirdēju šo pesimismu, kas izskanēja Birkerta vārdos, tad es sajutu, ka mūsu griba būtu jau zemē iemīta un mūsu nacionalais spēks sašķelts. Mēs esam briesmās. Mums ir tā, ka jānolaiž rokas, ka neesam darba spējīgi. Principi mums sasien rokas un kājas. Mums bailes no demokratiskiem principiem tad, kad Latvijas jautājums tiek izšķirts. Un tad šis formelais stāvoklis. Kur deg mājas, vai tur var turēties pie formalisma? Demokratisma formalisms mums atņem darba spējas. Kas tagad runā mūsu vietā? Vācu aģenti kaut kādā Jelgavas landtagā. Jā, viņi runā, runā tāpēc ka mēs klusējam. Tomēr Latvijas jautājums mūs visus tura kopā, tikai smagie notikumi paralizējuši mūsu nacionalo gribu. Vai mēs ejam kā tauta revolucijā? Nē, jo mūsu nacionalā griba ir slima. Kļūdas var nolīdzināt, ja tādas būtu Nacionalās Padomes organizēšanā. Jāmeklē un jāatrod saprašanās ar tiem, kuŗi uz mūsu uzaicinājuma šovakar nav ieradušies. Un zocialdemokratiem Latvijā jāsaka tas pats, ko saka krievu zocialdemokrati par tautu pašnoteikšanos. Tas ir jautājums, kuŗā mēs varam saprasties un apvienoties.

K.Seržants kā otrs Vidzemes zemes padomes priekšstāvis paskaidro: Latvija tiešām ir postā un viņai jālīdz. Vajadzīgas vēlētas iestādes no visām Latvijā dzīvojošām tautām: Tad tiešām būs iespējams Latviju ari glābt, bet ceļi, par kuŗiem dodamies to darīt, ir dažādi. Mēs nekad nenobīdīsim nost no ceļa citu tautu, kas apdzīvo Latvijas teritoriju, kā to prasa Goldmaņa kungs. Nē, taisni šo citu tautību atzīšanā mēs šķiŗamies. Mēs stāvam par Latvijas un ne vis par latviešu satversmi. Šī sapulce nevar piesavināties visas tautas sapulces vārdu un saukties par Latviešu Nacionalo Padomi.

P.Birkerts aizrāda, ka kopēji lozungi mums gan ir - autonoma, apvienota, nedalīta Latvija. Bet tie, kas uzsveŗ formalismu no vienas puses, lai neaizmirst, ka tikai

formalisms bij ari tas, kas nupat izjauca bijušās pilsoniskās frakcijas apvienošanos kopējā darbā ar Vidzemes guberņas zemes padomi. Lieta tā, - ka nevajadzīgas formalitates ir jau cilvēka dabā. Un vismazāk vajadzētu aiz formaliem iemesliem pieķerties pie vēlētām iestādēm.

V.Siliņš kā latviešu kooperatoru kongresa organizacijas komitejas priekšstāvis atgādina, ka Nacionalā Padome nav mērķis tautas labklājības sasniegšanā, bet gan līdzeklis. Ja ari pilnīgu vienošanos nepanāktu ar iztrūkstošiem tautas priekšstāvjiem, tad tomēr darbs turpināms, kaut ari zem cita nosaukuma. Saprašanās tomēr jāmeklē. Es ticu vēl veselīgam tautas garam, ticu, ka Latvija pati spēj radīt sev organu, centru, kuŗu klausa tauta ari bez spaidiem no ārienes. Neaizmirstiet, ka tanī gadījumā, ja mēs nesakusīsim kopējā darbā kā brīvi latvji, tad mūs sakausēs kopējā nelaimē kāds trešais kā vergus. - Runātājs nolasa kooperatoru kongresa organizacijas komitejas paziņojumu Nacionalās Padomes sasaukšanas birojam: “Sakarā ar Jūsu uzaicinājumu deleģēt uz Nacionalās Padomes organizacijas sapulci vienu kooperatoru delegatu, Latviešu kooperatoru kongresa organizacijas komiteja savā šā gada 28.oktobŗa sēdē principā atzina par vēlamu, ka kooperatori piedalītos Nacionalā Padomē, pie tam pastrīpojot, ka kooperatoru delegatiem būtu jāreprezentē un jāaizstāv kooperacijas intereses un visos jautājumos jārīkojas saskaņā ar kooperacijas kustības īpatnējo garu, kuŗš savos pamatos ir demokratisks, nacionals, valstisks un apvienojošs. Kooperatoru priekšstāvis nedrīkst saistīties ar politisku partiju programu un disciplinu, bet tam jābūt kooperacijas īpatnējas kustības izteicējam. Minētā sēdē koperatoru kongresa organizacijas komiteja nolēma sasaukt kooperacijas priekšstāvju sapulci, lai izvēlētu delegatu uz Latviešu Nacionalo Padomi.” Ievērojot to, ka šis priekšstāvis no plašākas kooperatoru sapulces vēl nav atzīts, organizacijas komiteja deleģējusi runātāju no sava vidus, ar padomdevēja balsstiesībām.

A.Dobelis: No visām runām viens ir skaidrs: ir lieli politiski mērķi un uzdevumi, kuŗu sasniegšana prasa visas tautas apvienošanu. Viena sabiedrības daļa, diemžēl, šajā sapulcē nav reprezentēta. Tādēļ jāmeklē ar viņu saprašanās. Birkerts izvirza juridiskās kompetences jautājumu, bet to saista nepareizi tikai ar Vidzemes zemes padomi. - Otrs Vidzemes zemes padomes priekšstāvis cenšas atrast principielas domu izšķirības un cīnās pret uzskatiem, kādi sapulcē nemaz nav izteikti un aizstāvēti, apgalvodams, ka sapulce neatzīstot pārējo Latvijas tautību tiesību. Mēs esam demokrati un kā tādi mēs tautu tiesības nevaram noliegt un nenoliedzam. Bet īsts demokrats ir tas, kas mazākuma intereses nestāda augstāk par vairākuma interesēm, tāpat ari tiesību laukā. Ja mēs runājam par Latviju, tad tā ir galvenām kārtām latviešu zeme, kuŗu 2/3 apdzīvo latvieši. Tādēļ ari politiskos un administrativos pārvaldes organos latviešiem jādabūn sava priekšstāvniecība proporcionali ar iedzīvotāju daudzumu. Bet organizējot patlaban Nacionalo Padomi, mēs nevaram nostāties uz teritorialo principu, kur Latvijas teritorijas mums gandrīz nav. Mēs organizējamies pēc nacionala principa - tādēļ te acumirklī nemaz nevar būt runa par citu tautu tiesību nomākšanu. Lai šīs tautas organizējas tāpat. Tādēļ otrā Vidzemes zemes padomes priekšstāvja principiēlie iebildumi atkrīt nost. Kas zīmējas uz Birkerta iebildumiem, kuŗiem tīri formels raksturs, tad jāaizrāda, ka formalismu aizstāvot, varētu nodarīt ļaunumu tikai pašai Nacionalās Padomes idejai. Birkerts demokratisko vēlēšanu centrā grib nostādīt Vidzemes zemes padomi. Bet mēs visi zinam, ka viņas vēlēšanas notikušas ļoti nenormalos apstākļos, un saprotams, ne aiz vēlēšanu organizētāju vainas, - vēlēšanas procedura norisinājās ar lieliem trūkumiem. Tādēļ par kādu priekšzīmi nevar būt runas. Ar zināmiem trūkumiem jāatzīst ari pārējo guberņu zemes padomes. Aiz šī iemesla un ņemot vērā vēl to, ka zemes padomes vēlētas citiem nolūkiem un ka pie vēlēšanām tautas viena daļa nav varējusi piedalīties, bet nav tagad atstumjama no sava likteņa noteikšanas, - no zemes padomēm vien nevar organizēt kopējo centru, bet pielaižami ari citi elementi, kā bēgļi, kareivji, politiskās partijas. Tas būs pareizi un ari demokratiski. Vidzemes zemes padome var būt kā sastāvdaļa šajā centrā, bet ne kā galvenais, vai pat viss centrs, un vēl pēc tam, kad Vidzemes zemes padome savā tagadējā sastāvā nav pat uzlūkojama kā vesela Zemes padome, jo 3 ½ % no tautas nodotām balsīm tur iztrūkst. Tādēļ pie centra radīšanas aicinātas ari šīs 3 ½ %. Tā tad liela daļa no domātā centra un zemes padomēm še jau reprezentēta, pie tam daudz plašākā mērā nekā Birkerts to liek priekšā. Tādēļ ari nostājoties uz formela stāvokļa, jāatzīst, ka sapulcei ir tiesības sevi uzstādīt kā kādu privatapspriedi un izsludināt par pagaidu centra organu, - pievelkot, ja iespējams, ari iztrūkstošo dalu.

J.Palcmanis: Latviešu satversmes sapulce ir tā gaismas pils, kuŗu uzcelt mēs visi gribam. Nacionalpadome ir kā pagaidu būves koki - stalažas priekš ceļamās pils. Krievu demokratijas savā instrukcijā M.Skoboļevam jau teica savu atbrīvējošo vārdu par mums. Bet tad kadetu un citas partijas jautāja: ko tad pate latviešu tauta saka? Vai tā jel maz grib to, ko jūs sludinat? Lūk, mums jābūt spējīgiem dot atbildi pašiem par sevi. Tas ir Pagaidu Nacionalās Padomes darbs un tiešais uzdevums. Tādēļ nevar vilcināties ar šīs padomes radīšanu. Tā jārada bez kavēšanās.

J.Goldmanis, atbildēdams K.Seržantam, uzsveŗ: Nevajag lūkoties tikai uz Latvijas ģeografiskām robežām un aizmirst, ka varbūt lielais vairums latviešu tagad dzīvo ārpus Latvijas - Krievijā. Viņiem Latvija nav mazāk dārga un viņus atstāt bez tiesībām mēs nevaram un nedrīkstam. Viņiem tāda pat tiesība piedalīties Latvijas glābšanas un jaunradīšanas darbā, kā mums. Un šis elements, kuŗu kaŗa vētras aizdzinušas Krievijā, nav reprezentēts teritorialās organizacijās - zemes padomēs. Tāpēc Nacionalā Padome nevar sastādīties no zemes padomēm vien, bet viņas uzbūvei jābūt plašākai. Zīmējoties uz cittautībnieku interesēm, jānorāda, ka tās ir ievērotas pie zemes padomju vēlēšanām, kur piedalījās visi vietējie iedzīvotāji. Un reiz Nacionalās Padomes sastāvā ietilpst ari zemes padomju 18 vēlēti priekšstāvji, tad līdz ar to ari cittautībniekiem dotas tiesības runāt Latviešu Nacionalā Padomē.

K.Skalbe: Latvija sadrupusi. Viņa jāmeklē pa gabalam. Saprašanās varbūt ir - jāizvēl komisija, kas ved sarunas ar Vidzemes zemes padomi un pārējām zocialistiskām grupām. No guberņu zemes padomēm vien nevar sastādīties Nacionalā Padome - tā būtu netaisnība pret citiem iedzīvotāju slāņiem, kuŗi tur nav reprezentēti. Vidzemes guberņu zemes padomē bij tikai kalpi un saimnieki; tagad saimnieki aizgājuši un palikuši tikai kalpi. Bet tur nav Latvijas, reiz tur nav inteliģences, pilsētnieku un latviešu fabriku strādnieku.

J.Lapiņš: Mēz dzīvojam Krievijas ēnā un laikam tādēļ mums piemīt krievu ļaunums, runāt un runāt bez gala, bet pie darba neķerties. Tagad atliek ievēlēt tikai komisiju, kas ved sarunas.

V. Rubulis: Runāšu kā latgaliešu priekšstāvis. Jūs strīdaties par Latvijas vai latviešu Nacionalpadomi, bet Latgalē stāvoklis ir tik kritisks, ka to spēj glābt tikai tad, ja jūs vienojaties. Vienošanās jāpanāk, jāpanāk tādēļ, lai mēs neaizietu bojā un nepazustu kā tauta. Jau tagad daļa latgaliešu neatzīstās par latviešiem. Latgale ir briesmīgā tumsā tāpat kā visa Krievija. Ja tagad jūs nevienosaties savā starpā, tad Latgale būs pazudusi uz mūžu mūžiem. Labi ir runāt par internacionaliem principiem, bet noliegt naciju negribēs neviena zocialistiska partija. Kad mūs, latgaliešus aicināja uz Nacionalo Padomi, mēs nācām tikai tāpēc, ka latvieši mūs aicina. Tagad kopā visas partijas. Vajadzīga iestāde, kas apvieno visus Latvijas balsis. Cerams, ka tie latvieši, kas uzstājas pret apvienošanos, tomēr apzināsies kopdarbības vajadzību un apvienosies. (Aplausi.)

P.Lazdans aizrāda, ka tanī laikā, kamēr mēs paši strīdamies, un nevaram vienoties par kopējo darbu Latvijas un latviešu vissvarīgākos jautājumos, dažas citas tautas jau nākušas skaidrībā par Latvijas autonomijas vajadzību. Runātājs nolasa poļu zocialistiskās un demokratiskās grupas lēmumu, kas pieņemts šā gada 5.novembrī Rēzeknē un kuŗā uzsvērts, ka Latvijai dodama plaša auto nomija, ja tas sekmē viņas labklājību un reizē ar to vislabāki veicina zocialistiskās domas izplatīšanos.

Pēc tālākām pārrunām, kuŗās ņem dalību E.Laursons, A.Dobelis, J.Akuraters, sapulce nolemj kompetences jautājumu šovakar neizspriezt, nebalsojot ari par iesniegtām rezolucijām, bet sapulces pilntiesību noskaidrot tad, kad būs sperti visi soļi iztrūkstošā spārna pievilkšanai, lai tādā gadījumā varētu kopēji noteikt sapulces tiesības. Sarunu vešanai ar Vidzemes zemes padomi un revolucionaro kreiso spārnu sapulce nolemj izvēlēt komisiju no piecām personām, kuŗām jādodas tūliņ Vidzemes zemes padomē un jāuzsāk sarunas par piedalīšanos šajā sapulcē.

Par kandidatiem uzstāda un ar aklamaciju ievēl šajā komisijā: St.Kambalu no latgales zemes padomes, V.Rubuli un Z.Meierovicu kā šīs sapulces prezidija locekļus, J.Goldmani no Kurzemes zemes padomes un K.Skalbi.

Nākošo sēdi noliek uz rītdienu, piektdien 17.novembri plkst. 12 dienā, kad būs zināmi apvienošanās sarunu rezultāti.

Sapulci slēdz plkst. 1 naktī.

(17. novembrī.)

Kooperatoru biedrības telpās piektdien, 17.novembrī sapulci atklāj plkst. 1 dienā un vada A.Klīve. Priekšsēdētājs: Vakardienas sēdi slēdzām, iepriekš izvēlot komisiju, lai vestu sarunas un panāktu vienošanos ar Vidzemes zemes padomi. Tā kā komisija sarunas ir vedusi un ieradusies sēdē, dodu vārdu komisijas priekšstāvim Skalbem šajā jautājumā.

K.Skalbe: Vakar es, Meierovics un pārējie komisijas delegati, kuŗus izvēlēja Nacionalās Padomes organizacijas sapulce, ieradamies Vidzemes zemes padomē un lūdzām to sūtīt savus priekšstāvjus Nacionalās Padomes organizacijas sapulcē, lai ņemtu dalību pie Nacionalās Padomes nodibināšanas un tajā darbotos līdz. Mēs aizrādījām, ka Nacionalpadome necīnās pēc varas, bet jādara vienīgi organizēšanas darbs to lielo mērķu veikšanai, kādus spraudis šis traģiskais laiks. Pagājušā naktī Vidzemes zemes padome atbildi nav devusi, bet solījusies paziņot šorīt caur savu priekšstāvi. Vidzemes zemes padomes priekšstāvis K.Seržants šorīt komisijai paziņojis, lielinieku frakcijas vārdā, ka viņi, tas ir, Vidzemes zemes padome Nacionalā Padomē nepiedalīsies. Atraidīšanas iemesli tuvāki nav motivēti, ne ari uzstādītas kādas prasības no Vidzemes zemes padomes un lielinieku frakcijas puses. Vienkārši, apvienošanās projekts strupi atraidīts. Vidzemes zemes padomes priekšstāvji palikšot informacijas nolūkā. Ja runā par Zemnieku savienības un inteliģences sabotažu lielinieku varas laikmetā, tad kā gan saucama šāda izturēšanās. Bet šis atraidījums lai mūs nenoskumdina. Mēs neesam tur vainīgi. Mēs darīsim savu darbu. Mums tikai jāsargās, ka mēs neuzņemamies lielu atbildību, nerunādami Latvijas labā. Nenobīsimies no šī soļa, jo vairāk nekā pie lieliniekiem mums jāgriežas pie sabiedrotiem. Lielinieki sarāvuši savus sakarus ar sabiedrotiem, bet mūs sabiedrotie uzlūkos par pietiekoši kompetentiem runāt Pagaidu Nacionalās Padomes vārdā. Lielinieki grib mūs nodot vācu varā, lai vācieši mūs apēstu ar visām pastalām, bet mums jāglābj Latvija ar tiem spēkiem, kādi mums ir. Šī sapulce mums jānosauc par Pagaidu Nacionalo Padomi.

K. Seržants kā Vidzemes zemes padomes priekšstāvis noskaidro to poziciju, kādu ieņēmusi Vidzemes zemes padome un zocialdemokratu lielinieku frakcija Latvijas jautājumā. - Stāvoklis ir kritisks, kas prasa no politiskām partijām un sabiedriskām grupām visu savu spēku ierosināšanu. Tagad jādara viss, jo iesākusies laupījumu dalīšana un kā laupījums tiek uzskatīta ari Latvija. Kādā veidā izdarīt Latvijas glābšanas darbu - labu, tur zocialdemokratijas domas šķiŗas no pilsonības. Revolucionaro zocialdemokratija neies pie sabiedroto diplomatijas, viņa nogriezusies pie buržujiskām valdībām, kā to solās darīt pilsonība; viņa griezusies pie demokratijas, pamazām slēgs mieru ar tautām. Ja pilsoņi runā par latviešu pašnoteikšanos, tad viņi aizmirst citas tautas, kuŗas Latvijā dzīvo. Viņi grib par tām valdīt. Zocialdemokratijai turpretīm vienalga kādas tautas tur dzīvo. Svešu tautu mazākums nedrīkst tikt aizmirsts, tām dodama tāda pat pašnoteikšanās brīvība. Latvijas balss ir par niecīgu un nenozīmīgu lai tiktu uzklausīta no starptautiskiem imperialistiem, lai tā atstātu uz pēdējiem iespaidu. Vienīgi pie demokratijām un tautām mēs griezīsimies, bet ne pie diplomatijām un valdībām. Vienīgi ciešā kopībā ar Krievijas revolucionaro demokratiju mēs varam kautko panākt. Lai varētu realizēt Latvijas un nelatviešu pašnoteikšanos, priekš tā vajadzīgas tādas iestādes, kas varētu runāt iedzīvotāju vairākuma vārdā. Kas būtu tas organs Latvijā, kas varētu runāt visu iedzīvotāju vārdā? Jāatzīstās, ka pilnīgu kompetentu iestāžu, kas varētu skaitīties par visu iedzīvotāju demokratiski izvēlētiem organiem tiešām nav. Izeja ir viena - radīt organu no trijām vēlētām zemes padomēm, pieaicinot klāt latviešu strādnieku priekšstāvjus. Šādā kārtā sastādīta organizacija būtu pilntiesīga runāt visas tautas vārdā. Ar padomdevēja balsi būtu pieaicināmas klāt ari politiskās partijas, lai reprezentētu inteliģenci. Tāds organs tad būtu tas pagaidu centrs, iestāde, kas līdz Latvijas satversmes sapulces sanākšanai strādātu viņas vietā ar tādām pat gandrīz kompetencēm. Te kāds jautā, kā mēs izturēšoties kopdarbības jautājumā, vai mēs citu darītu darbu atzīšot, vai strādāšot pret to? Saprotams, ja citi strādās tā, kā to prasa revolucionarā demokratija, kā tas saskan ar viņas programu, tad mēs nestāsimies ceļā. Tā tad no pilsonības atkarājas darba sekmes. Runātājs vēlas zināt, kā pilsonība izturēsies, vai viņa nestrādās pretīm? Zīmējoties uz kopdarbības iespējamību ar pilsonību, K.Seržants atsaucas uz Vidzemes zemes padomes agrāku pieņemtu lēmumu, kuŗš noteic, ka zocialdemokratu lielinieku partija var strādāt vienīgi kopā ar revolucionaro demokratiju.

J.Lapiņš jautā, kā Vidzemes zemes padome iedomājas šajā nākošā centrā Kurzemes zemes padomi? Kā zināms, Tērbatā Kurzemes zemes sapulcē, ievēlēta Kurzemes zemes padome. Bet vēlāk ari Maskavā radusies lielinieku iestāde, kuŗa pretendē uz tādām pašām tiesībām, un darbojas, kā liekas, ar tādu pašu nosaukumu. Kuŗu no šīm zemes padomēm nodomāts aicināt?

K.Seržants atbild: Ir gŗūti pateikt, kuŗai no abām zemes padomēm piešķirt priekšroku pie Latvijas centra dibināšanas. Lai jautājumu izšķirtu vienkārši, tad mēs viņām abām devām vienlīdzīgas tiesības, uzaicinot abas zemes valdes.

J.Akuraters: Nekad un nekur nav teikts, ka Nacionalā Padome domā griezties tikai pie diplomatiem un valdībām, ignorējot kaŗojošās tautas. Ja jau tagad lielinieku valdība apgalvo, ka viņa slēgšot mieru tikai ar mazām tautām, tad jājautā, kas gan griezās nupat pie vācu oficialās kaŗa priekšniecības un diplomatiem ar miera piedāvājumu, ja ne lielinieki? Tā tad darbos lielinieki neizpilda to, ko sola vārdos. Viņa slēdz mieru nevis ar tautām, bet vācu imperialistiem. Tā tad viņi paši iet to ceļu, kuŗu citiem pārmet. Raksturīga ir ari “Vorwärts’a” izturēšanās, jo šis zocialdemokratu centra organs, kā zināms, iet astē saviem kaŗa priekšniekiem - imperialistiem un aneksionistiem, nesen vēl rakstīja ka nevar piekrist domām, itkā miers noslēdzams bez aneksijām un kontribucijām. Vācu zocialdemokratu vairākums aneksionistus pabalsta. No tā Latvijai draud kopējs posts un nelaime. Runāt par Nacionalo Padomi nenozīmē runāt par varu, bet gan par Latvijas glābšanu. Lieku priekšā turpināt mūsu darbu un strādāt tā kā Pagaidu Nacionalai Padomei.

K.Bachmanis: Bomju cīņa iet ap jautājumu, kā nostādīt varu. Zocialdemokrati nedrīkst domāt par latviešiem vien, jo viņu programa prasa, lai tie vienmēr domā par visu cilvēci. Šī iestāde - Nacionalā Padome ir jauna un tāpēc pie jau iepriekš vēlētām iestādēm, zemes padomēm jāpievieno klāt citas organizacijas, lai varētu ar lielāku un pilnīgāku tiesību runāt tautas vārdā. Un nu zocialdemokrati paši apstrīd demokratisko principu, vai ari rūpējas tikai par savas varas uzturēšanu. Ārzemju demokratija nav vēl nogāzusi savu diplomatiju un valsts iekārtu. Tāpēc mums taisni uz demokratiskiem principiem jāgriežas ari pie ārzemju diplomatiem. Un taisni šī diplomatija lemj par mums, lemj ar ieročiem rokā Vilhelma pulki. Tos vada vācu ķeizars, kuŗa nolūki atklājas Kurzemes landtaga lēmumos.

Z.Meierovics: Pārrunājot Nacionalās Padomes lietu, man nāk tagad prātā 9.oktobŗa nakts, kad Vidzemes guberņas zemes padomē šķirās pilsoniskā frakcija no zocialdemokratijas. Pagājušas nedēļas. Domāju, ka šķiŗoties zocialdemokratiem-lieliniekiem, varbūt notikusi pārsteigšanās, bet tagad, dzirdot Seržanta runu, izrādās, ka ne par kādu pārsteigšanos jeb pārskatīšanos nevar būt ne runas. Lielinieki negrib saprast mūsu tautas stāvokli, viņas kļūmīgo un traģisko vēstures nopietnību. Viņi negrib sadoties rokās kopējā darbā par Latvijas glābšanu, viņi novirzās un pat norobežojas no nacionalā viedokļa kā palīgi internacionalisti. Drīz vien par mieru un līdz ar to par Latvijas likteni spriedīs ne kaŗojošās tautas un masas, bet ģeneraļi, diplomati, vācu un austriešu imperialisti un aneksionisti. Mūsu likteni izšķirs imperialistiskās valdības no vienas un lielinieku, vai Krievijas satversmes sapulce no otras puses. Mums negarantē neviena demokratija mūsu pārsteigšanos. Mums visiem Latvijas liktenis ir tuvs, mums ir kopēji jautājumi un pieturas punkti, kaut ari ceļi, pa kādiem mēs domājam šos jautājumus izšķirt, ir dažādi. Ceļi novirzās ari zocialdemokratiem - mieru slēdzot notiks tautu pirkšana un pārdošana. Pirks un pārdos ari mazas tautas. Bet mums ieviesies šķiru un mantu naids un tas novedis Latviju kapā. Zocialdemokratu idejiskais ceļš jau pa daļai pamests sapnis, jo paši viņi, revolucionarās armijas avangards, lielinieki, slēdz mieru nevis ar tautām, un tādiem pašiem revolucionariem avangardiem, bet gan ar diplomatiem, un savos soļos nebūt neatbalstās uz tautu pašnoteikšanās tiesībām. Pie mums ari šajā revolucionarā avangardā tiek noliegts nacionalisms, tas tiek izsludināts par “cauru zeķi,” bet ja mēs palūkojamies ārzemju politikas kustībā, turienes zocialdemokratijā, tad redzam, ka nevis nacionalisms, bet gan internacionalisms tur ir “caura zeķe”. Mums jāizkopj un jāuztur spēkā savas nacionalās īpatnības, kuŗu lomu un nozīmi negribēs noliegt zinātniskā ziņā - ari paši zocialdemokrati. Visas pārējās Krievijas mazās tautas ir sapratušās savā starpā, vienīgi mēs to nespējam vissvarīgākā vēstures brīdī, un velkam katrs i savu pusi - vieni uz nacionalismu, ar tā ipatnībām, otri - uz internacionalismu. Par visām lietām mums jā patur tuvāki Latvijas liktenis un tās vajadzības un prasības. Mums jāizlieto visi ceļi, lai sagādātu un izauklētu Latvijas laimi. Šajā lozungā mums jāizlieto visi līdzekļi, lai ari mūs sauktu par jezuitiem, bet tam jānotiek Latvijas labā un nacionalās interesēs, jo mēs esam nacionalisti. Seržants aizrāda, ka kaŗa izcelšanās un turpināšana atnesot peļņu buržuazijai, bet mēs zinam, ka latviešu buržuazija nepelna no kaŗa turpināšanas, tai nav tās iedzīvošanās kāres, kādas redzam, piemēram, krievu buržuazijā. No jaunas, tikko plaukstošas buržuazijas šķiras kaŗa laikā mēs redzam, ka tā proletarizējas, pazaudēdama visu, kas tai kādreiz bij. Tā tad kaŗa turpināšana nav tikusi aizstāvēta no latviešu pilsonības tādēļ, ka tā materieli atnestu kādus labumus, bet gan Latvijas intereses paturot acīs. Pilsoniskās grupas un partijas ir mēģinājušas kopējās nacionalās lietās saprasties ar latviešu revolucionaro demokratiju. Spējš grūdiens pret tādu mēģinājumu tām tika sagādāts 9.oktobŗa naktī Vidzemes zemes padomē, kad O.Kārkliņš lielinieku frakcijas vārdā nacionalo principu galīgi novirzīja kā nederīgu. Tagad 9.oktobŗa aktam tiek uzlikts kronis, izslēdzot katru saprašanos nacionalā jautājumā. Bet šī saprašanās - nenoliedzot ne no vienas, ne otras puses otra īpatnības, bij nepieciešama taisni tagad. Kailā īstenība varbūt mūs tomēr piespiedīs, beigu beigās, atrast kādu kopēju formulu, uz kuŗas mēs varēsim saprasties. Un cerēsim, ka tad nebūs par vēlu.

J.Lapiņš: Sapulci vajaga izsludināt par Pagaidu Nacionalo Padomi, kuŗā nepiedalās tikai zocialisti. Varbūt kā jau šajās dienās nāksies runāt visas tautas vārdā. To izeju, kādu te norādija zocialdemokratu priekšstāvis, nevar pieņemt, jo tur mākslīgi radīts zocialdemokratu vairākums no lielinieku organizacijām: Vidzemes zemes padomes, Maskavas evakuēto iedzīvotāju padomes un strēlnieku izpildu komitejas, kamēr mazākumā paliktu Latgales un Kurzemes zemes padomes ar saviem priekšstāvjiem. Tāds mākslīgs partiju samērs nesaskan ar Latvijas patiesiem apstākļiem: kā zināms zocialdemokratu ir ļoti maz Latgalē un Kurzemē, kuŗas iztaisa 2/3 no Latvijas teritorijas, bet Seržanta proponētā organā šīs Latvijas daļas būtu reprezentētas tikai ar 1/3 daļu no priekšstāvju skaita. Ja var runāt par zocialdemokratu-lielinieku vairākumu, tad tāds nenormalo apstākļu dēļ ir tikai Vidzemē. Ja mēs pieņemtu Seržanta projektu, tad nacionalā nezocialistiskā doma tiktu galīgi nospiesta.

Runātāju saraksts tiek slēgts.

J.Goldmanis: Pie Nacionalās Padornes organizēšanas, kā tagad noskaidrojas, neņem dalību internacionalisti, bet gan visas nacionalās demokratiskās aprindas savu vēlētu organu un iestāžu veidā. Sapulce ir pietiekoši autoritativa, lai sevi izsludinātu par Nacionalo Padomi, aizrādot, ka Padomē nepiedalās internacionalisti. Kas zīmējas uz Seržanta principiēlo stāvokli, tad jāaizrāda, ka tautu pašnoteikšanās tiesības var tikt realizētas tikai kaŗam beidzoties. Bet lielinieki savā deklaracijā saka, ka visi noteikumi par tautas pašnoteikšanos vēl varot tikt no jauna pārrunāti. Tā tad nekā noteikta un idejiski konzekventa. Jau šī iezīme vienmēr spiež apšaubīt tagadējās lielinieku. valdības idejisko poziciju.

J.Palcmanis: Lielinieki savu atbildi ir devuši - viņi mūsu priekšlikumu par kopā strādāšanu nepieņem. Bet mums no tam nav jāizbaidās. Mūsu darbu tas neizjauks, lai mums nezin kādi šķēršļi netiktu radīti un strādātu pretīm visi tumši spēki. Nacionalā Padome mums jānodibina un atklāti jāpasaka: kas grib strādāt par Latvijas glābšanu, tas lai nāk kopā ar mums; kas negrib - lai iet. Mums jāiet savs ceļš, jo gribam būt brīvi.

J.Zālīts: Seržanta atbilde mani nepārsteidza. šajā atbildē ir konzekvence, kādu cenšas ieturēt vispār lielinieki. Bet reizē ar to Vidzemes zemes padomes lielinieku frakcijas rīcībā manāmas cauri itkā bailes, pazaudēt reiz iegūtās masas. Viņa cenšas paturēt šīs masas savā varā daudz ko noslēpjot un noglabājot, itkā baidīdamās, ka tās nenāk pie nacionalās apziņas. Bailes ir liekas. Masu zimpatijas tā kā tā svērsies citādā veidā. Tomēr es ticu, ka saprašanās nav neiespējama, jo ari lieliniekā-latvietī runā latvieša sirds. To redzam, piemēram, Fr.Roziņa rakstā “Pravdā”, kur tikai raksta beigās viņš atceras sava lielinieka seju un runā pretīm saviem iepriekšējiem tīri nacionaliem motiviem. Ieteiktā kombinacija centra radīšanā ir sastādīta ar nolūku radīt zocialdemokratu-lielinieku vairākumu. Šis centrs nevar tikai sastāvēt no zemes padomēm, jo tās ir slimas, nepilnīgi vēlētas. Kas mēs esam un kā mums saukties? Viena daļa trūkst no visiem uzaicinātiem. Nacionalai Padomei ir jau nodibinājies jēdziens un saturs kā tautas padomei. Mēs tāda nevaram. būt. Tādēļ lieku priekšā sapulci nosaukt par nacionalo apspriedi.

M.Antons piekrīt Zālīša priekšlikumam, ka sapulce būtu saucama par nacionalo apspriedi un aizrāda, ka Valmieras grupas priekšstāvis no radikaldemokratiem Dr. Ziediņš viņu pilnvarojis uzturēt tādu pašu priekšlikumu. Radikaldemokratijas partijas Valmieras grupai dotas dirrektivas, ka Nacionalā Padomē, kuŗā nepiedalīsies zocialdemokrati, šī grupa aktivi nevar iestāties, vismaz līdz partijas kongresam, kad tiks nosprausta vispārēja politiska līnija. Runātājs konstatē dažus atsevišķus faktus latviešu autonomijas jautājumā, aizrādīdams, ka vēl pirms 9.oktobŗa 1917.gadā Rīgā notikusi slepena konference, kuŗā ņēmuši dalību “Jaunā Vārda” un “Līduma” aprindas, Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas priekšstāvji un vairāki zocialdemokrati. Tur tika izstrādāti Latvijas autonomijas galvenie pamati, kuŗi vēlāk ietilpa visos nākošos autonomijas projektos. Šis pats projekts 30.julijā 1917.gadā tika pieņemts autonomijas sekcijā pie agrākās Vidzemes zemes padomes - rezolucijas veidā. Abās šajās apspriedēs bij iespējams vienoties autonomijas jautājumā tiklab liberalai un demokratiskai pilsonībai, kā ari zocialdemokratijai. Bet šodien nevaram saprasties, nevaram radīt kopēju kolektivu. Te ir taktikas jautājums. Latvijas internacionalistiem acumirklīgais varas vīns iekāpis galvā un tādēļ tie ieskurbuši atsakās no kopdarbības. Ir neauglīgi polemizēt ar lieliniekiem. Bet dažas organizacijas piedalījās tiklab nesen notikušajā Vidzemes zemes padomes autonomistu sekcijas sēdē, kā ari šeit, piemēram Nacionaldemokratiskā partija un Latviešu kareivju nacionalā savienība. Pilsoniskas grupas pastrīpo politisko revoluciju, zocialdemokrati-lielinieki - zocialās pārvērtības, jeb kā viņi maldīdamies saka - zocialo revoluciju. Jo ari saprašanās jautājumā varam novērot stūrgalvību no vienas un otras puses. Tā ir negatavības zīme no abām pusēm. Tas traucē saprašanos. Patiesībā papriekš vajaga izvest politisko revoluciju, tad nacionalo un pēc tam tikai jāķeŗas pie zocialām reformām. Ja zocialdemokrati tagad nepabalsta kopējo lietu, tad kaŗam beidzoties viņi paši to cietīs smagi. Ja ari nevaram vienoties citos jautājumos, tad vismaz Latvijas satversmes sapulces vēlēšanu organizēšanā būtu visiem jāvienojas, lai viens otram darbu nejauktu, bet gan veiktu kopējiem spēkiem.

E.Laursons: Pēc 30.julija notikušās pārgrozības Vidzemes zemes padomes vēlēšanās nevarēja piedalīties visa Vidzeme, tagadējā Zemes padomē reprezentēti tikai 3 Vidzemes apriņķi un bez tam ari 3 ½ % no vēlētiem deputatiem aizgājuši. Tādēļ Vidzemes zemes padome nav pilnīga, bet reprezentē tikai internacionalistus. Bet nacionalos jautājumus var spriest tikai tādi, kas nacionalismu atzīst. Mums saka, ka mēs nekā nepaveiksim, ja nebūs klāt šo internacionalistu. Vēsturē ir gadījumi, kur ne tikai atsevišķas organizacijas, bet pat atsevišķi cilvēki nacionalo jūtu apgaroti, kā sniega pikas veldamies aizrāvuši sev līdz tautas masas. Šodien no uzaicinātām organizacijām piedalās 17. Tā kā tās ir nacionalas organizacijas, tad viņas jo vairāk ir spējīgas veikt nacionalo apvienošanās darbu.

A.Dobelis aizrāda, ka ne tikai pēc 30.julija, bet gan marta dienās lielinieki ar Stučku priekšgalā savos laikrakstos un sapulcēs karsti apkaŗojuši Latvijas autonomijas ideju, brīnēdamies, ka par to tikdaudz interesējoties: kad neesot nekā ko runāt un darīt, tad runājot un rakstot par Latvijas autonomiju. Zīmējoties uz lielinieku stāvokli šai sapulcē, jāgriež vērība uz to, ka paši lielinieki pēc vakardienas sēdes vairs necenšas apstrīdēt sapulces juridisko kompetenci, nemēģina to ari nostādīt par kādu privatu apspriedi, bet rauga izvirzīt principiēlas domu starpības, un jāliecina, ka pēc Seržanta šīs dienas paskaidrojumiem, tādas tiešām ir. Vispirms, cik noprotams, viņš neatzīst nekādu nacionalu viedokli, cik progresivs un demokratisks tas ari nebūtu, un aizstāv šķiru intreses. No tā ari iziet Vidzemes zemes padomes lēmums taktikas jautājumā, iet kopā tikai ar revolucionaro zocialdemokratiju, resp. lieliniekiem. Bet mēs taču gribam radīt latviešu nacionalo centra organu un nevis tikai teritorialu Latvijas iestādi. Nepareizi ir uzskati, ka nacionala vai personala autonomija aizkartu citu tautu tiesības - gluži otrādi. Mēs nevaram principā piekrist ari miera jautājumā - tas noslēdzams nevis ar neorganizētu sabiedrību, bet gan valstīm un organizētām demokratijām. Velti Vidzemes zemes padomes priekšstāvis mums pārmet kādu šovinismu. Mēs neesam šovinisti, bet nacionalisti, pie tam vēl demokratiski nacionalisti. Ja viņam varētu ko pārmest, tad taisni šovinismu - šķiru šovinismu, gribēdams nelielinieciskas šķiras, kuŗas patiesībā iztaisa latviešu tautas vairākumu, nostādīt priekšstāvju skaitliskā ziņā - mazākumā. Tāds projekts nav pieņemams. Jānostājas uz nacionala viedokļa, jāaicina visi elementi un jārada iestāde, kas ved uz latviešu vai ari Latvijas satversmes sapulci un mūsu tautas pilnīgu pašnateikšanos.

K.Seržants atbild uz iepriekšējiem iebildumiem un aizrāda, ka tā partija, kuŗas vārdā viņš runā, neatzīst nekādu piekāpšanos. Ja politiska partija politiskā revolucijā mēģina pieslieties citām partijām, tad tas nozīmē partijas nāvi. Katrai partijai ir jāiet tikai savs ceļš, nelūkojoties uz tautību. Šis ceļš ir rūpēties tikai par savas tautas nākotni un neredzēt citas tautas. Tādā stāvoklī nonāk pilsonība. Zocialdemokratijai ari nav bailes no masām - viņa taisni izsaka masas gribu. Nevis mēs baidāmies no tautas, bet pilsoņi baidās no zocialdemokratijas. Kas zīmējas uz norādījumiem, ka Vakareiropā zocialdemokrati no internacionalisma pāriet nacionalismā, tad tas ir pareizi. Latviešu revolucionarā zocialdemokratija no šiem Vakareiropas zocialistiem ari nekā negaida, jo pēdējie ar savu internacionalismu ir galīgi bankrotējuši un palikuši neuzticīgi zocialismam. Vienīgie īstie zocialdemokrati un internacionalisti, kas nes zocialisma gaismu visā pasaulē, ir krievu revolucionarā zocialdemokratija, ar kuŗiem latviešu lielinieki iet roku rokā. Beidzot runātājs polemizē un protestē pret Palcmaņa izteicienu par tumšiem spēkiem.

J.Palcmanis: Uz zocialdemokratu partiju tas nebij zīmēts, bet gan uz tiem spēkiem, kas grib izjaukt Nacionalās Padomes organizēšanu.

E.Laursons aizrāda, ka techniskā darbā būtu jā vienojas un jānodibina kopējs vēlēšanu birojs.

V.Zamuels: Cenšanās pēc vairākuma, majoritates Nacionalā Padomē nebūtu vēlama. Padomei ir mērķis, kuŗa sasniegšanai tas nebūt pat nav vajadzīgs. Mums jādibina technisks aparats priekš Latvijas satversmes sapulces vēlēšanu organizēšanas, pie kam vēlēšanās varbūt varētu vienoties ar Vidzemes zemes padomes autonomijas sekciju, kuŗa sprauduse tādu pašu mērķi. Mieru slēdzot, mums jācenšas pēc viena - jāpanāk latvju tautas referendums par to, kam viņa grib pieslieties - Vācijai vai Krievijai, vai ari Latvija grib būt patstāvīga.

O.Nonācs: Nezinu, vai un cik lielā mērā Seržants ir tā īstā aicinātā persona, lai izteiktu latviešu zocialdemo kratijas domas pārrunājamā jautājumā, bet ja viņš šīs domas būtu pareizi izteicis, tad paliek žēl tās nevarības dēļ, kāda mūsu zocialdemokratijā valda. Tur nav ne vēsts no brīvas gribas un no īsti demokratiskas pašapziņas. Tur redzama zemošanās nedzīva elka priekšā. Lielinieciskajā zocialdemokratijā šī elku dievināšana iet līdz māņticībai. Kad kādā plašā apspriedē, kuŗā runāja par bada novēršanu visā Vidzemē ilgi un karsti bij jau debatēts par visādiem bada novēršanas līdzekļiem, bet ne pie kādas drošas izejas nevarēja tikt, tad pieteicās pie vārda kāds lielinieks un teica: “Atzīstiet padomju valdību un jums maizes būs diezgan.” Kad pretējā puse aprādīja šī ieteiktā līdzekļa naivitati un aprādīja to tik drastiskā veidā, ka neviļus sapulcē sacēla smieklus, tad šis lielinieks ari pats labsirdīgi smaidīja līdz. Lielinieku atsaukšanās uz Krievijas demokratiju ari nacionalos jautājumos ir nežēlīga vilšanās. Krievijas vadošā demokratija, uz kuŗu kā uz tādu lielinieki agrāk norādīja, jau sen ir atteikusies no lielinieku utopijām un sarāvusi ar lieliniekiem saites. To rāda Ukraines, Somijas un Kaukaza demokratijas. Tās visas ir pareizi sapratušas savu nacionalo lietu un ir pastāvējušas tikai par savu nacionalo lietu. Un viņu panākumi mums visiem ir redzami. Pāri ir palicis tikai Lielkrievijas purvs, no kurienes nāk visām malienām un sevišķi Latvijai naidīgās centralisma tendences. Šo sliktākās zortes Krievijas demokratijas virzienu tagad mūsu lielinieki ir pieņēmuši par savu. Seržants saka, ka zocialdemokratija nerunāšot ar valstu diplomatijām un valdībām - viņa runāšot tikai ar tautām pašām. Seržants slikti pārzin savu lieliniecisko literaturu. Ļeņina miera dekrets, piem., griežas taisni pie viņa nosodītām valdībām. Ari tagad pat lielinieki līdz komismam lokās vācu militarisma priekšā, kā kādu lielu goda parādīšanu izstāstīdami pasaulei, kādi spīdoši, ar bantēm un ordeņiem apkārušies vācu ģeneraļi pieņēmuši viņu parlamentariešus. Šis spīdošo ģeneraļu tuvums dara uz lieliniekiem zugestējošu iespaidu. Tā nav demokratijas, bet gan īsta Hindenburga valoda, kad Seržants it kā zocialdemokratijas vārdā saka: “Mēs jums dodam vienādas tiesības!” “Ja mēs jūs atzīstam, tad varat ar mums kopā strādāt!” Lielinieki ari ar Seržanta muti saka, ka viņi negribot Latviešu Nacionalo Padami, bet gribot tikai Latvijas Nacionalo Padomi. Tā lielinieki pierāda, kā viņi nesaprot Nacionalās Padomes jēdzienu: Nacionalās Padomes raksturīgā īpašība ir viņas kolektivais sastāvs. Tanī ir jāatspoguļojas visām tautas sastāvdaļām, vienalga - lielām vai mazām. Te ir jāievēro visu domas un uzskati. Bet lielinieki atzīst tikai tādu Nacionalo Padomi, kuŗā vienīgie noteicēji būtu viņi, kuŗā valdītu tikai viņu šķiru intereses. Lielinieki gan vismaz sirdīgi iestājas par svešu tautu mazākumu, bet tanī pašā laikā ir gatavi kājām mīt savas tautas vairākuma domas. Te ir tā vieta, kur mūsu ceļi šķiŗas. Un tagad viņi šķirsies gan līdz tam laikam, kad varbūt kādreiz nāks ar saprašanās piedāvājumu zocialdemokratija pate. Pilsonība priekš tam atstās vaļējas durvis. Laiks prasa, lai Nacionalā Padome sāktu darboties nekavējoši. Viņai savus spēkus var piedāvāt un netiks atraidīts neviens, kas augstāk par šķiras interesēm stāda tautas labumu.

Tā kā ienākušas vairākas rezolucijas, bet tās nav skatītas rezolucijas komisijā cauri, kuŗa vēl nav ievēlēta, tad vispirms izvēlē rezoluciju rediģēšanas komisiju no sekošām personām: M.Antons, J.Zālīts, J.Kreicbergs, O.Nonācs un Fr.Vītoliņš, bez tam komisijā nāk rezoluciju autori. Rezoluciju rediģēšanas komisijai uzdod skatīt cauri M.Antona, A.Dobeļa un K.Skalbes sapulcei iesniegtās rezolucijas sapulces konstituēšanas jautājumā.

Mandatu lietā Vidzemes zemes padomes bij. pilsoniskās frakcijas priekšstāvis O.Nonācs lūdz sapulci pirms rezoluciju apspriešanas un balsošanas noskaidrot frakcijas delegatu mandatu jautājumu.

Sapulce priekšlikumu pieņem un pēc negaŗām pārrunām, ar 16 pret 1 balsi, 2 atturoties nolemj Vidzemes zemes padomes bijušās pilsoniskās frakcijas priekšstāvjus sapulcē pielaist ar lemjošām balsstiesībām. Nacionalpadome pieņem zināšanai, ka V.Skubiņš jau 1.novembrī paziņojis, ka viņš citu svarīgu uzdevumu dēļ piespiests izstāties no Nacionalpadomes darbības. Viņa vietā no tās pašas dienas iestājas par Nacionalpadomes locekli V.Zamuels, kas ari iesniedzis attiecīgo mandatu no Vidzemes zemes padomes bijušās pilsoniskās frakcijas.

Mandatu komisijas priekšstāvis K.Bachmanis ziņo, ka sapulcē ieradies Kurzemes pagaidu zemes padomes priekšsēdētājs K.Pauļuks un lūdz apstiprināt pārbaudīto mandatu, nelūkojoties uz to, ka visu Kurzemes zemes padomes delegatu, tajā skaitā ari Pauļuka kga mandati apstiprināti jau vakar, Pauļuka kgm klātesot.

Uz sapulces priekšsēdētāja priekšlikumu sapulce vienbalsīgi konstatē, ka K.Pauļuka mandats apstiprināts. Tiek pasludināts pārtraukums līdz pulksten 8 vakarā. Sēdi slēdz pulksten 5 pēcpusdienas.

Sēdi atjauno pulksten 8 vakarā un vada J.Palcmanis kooperatoru biedrības telpās.

Sēdes vadītājs dara zināmu, ka prezidija loceklis, Kurzemes zemes padomes priekšstāvis A.Klīve ir bijis spiests steidzīgu darīšanu dēļ vakarā aizbraukt, kādēļ prezidijā viņa vietā vēlams jauns loceklis. Par tādu vienbalsīgi tiek ievēlēts Kurzemes zemes padomes priekšsēdētājs K. Pauļuks.

Nolasa A.Dobeļa, K.Skalbes un M.Antona rezolucijas Nacionalās Padomes konstituēšanas jautājumā. Ievērojot to, ka principā A.Dobeļa un K.Skalbes rezolucijas ir analoģiskas un izšķiŗas vienīgi motivacijas un redakcijas ziņā, sapulce izsakās par šo rezoluciju apvienošanu vienā. Rezolucijas redakcijas komisijā kopā ar rezoluciju iesniedzējiem apvieno tās vienā un ceļ priekšā šādā redakcijā:

“Ievērojot to, ka 16. un 17.novembrī Valkā uz Pagaidu Nacionalo Padomi aicinātā sapulcē ieradušies priekšstāvji no Kurzemes un Latgales pagaidu zemes padomēm, no Vidzemes zemes padomes bijušās pilsoniskās frakcijas, no Latvju kareivju nacionalās savienības Latvijā un Iekškrievijā, no Latgaliešu strēlnieku sekcijas pie Latviešu apvienoto strēlnieku pulku izpildu komitejas, no Latviešu bēgļu apgādāšanas centralkomitejas, no Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas, no Latviešu-latgaliešu bīdrības dēļ paleiga kaŗa upurim, no Latviešu kooperatoru kongresa organizacijas komitejas un sekošām politiskām partijām: Latviešu zemnieku savienības, Latviešu demokratu partijas, Latviešu nacionaldemokratu partijas un Latviešu radikaldemokratu partijas Pēterpils grupas un

2) ka šinī sapulcē reprezentētas lielākās latviešu sabiedriskās organizacijas un politiskās partijas, kuŗas stāv uz nacionala viedokļa, sapulce pasludina sevi par Latviešu Pagaidu Nacionalo Padomi un pāriet uz dienas kārtību.”

Komisija ceļ priekšā ari pretējo rezoluciju, kuŗu iesniedzis M.Antons un kuŗa skan tā:

“Apspriedusi Nacionalās Padomes uzbūvi, sapulce atzīst, ka Latvijas prasības var izveidot vienīgi Latviešu satversmes sapulce, kuŗu nekavējoši jāsasauc;

ka līdz pēdējās sanākšanai nepieciešami sastādīties Latviešu Nacionalai Padomei, kuŗā jāietilpst abiem politiskiem spārniem - pilsoniskam un zocialistiskam;

ka šodien sanākušai sapulcei vajag turpināt savus darbus kā Latviešu nacionalai apspriedei un jāizvēl lēmumu izvešanai sekošs izpildu organs.”

Pēc negaŗām debatēm par rezolucijām, sapulces vadītājs tās liek uz balsošanu. A.Dobeļa un K.Skalbes iesniegtā rezolucija dabūn 18 balsis pret 1 balsi, bet M.Antona rezolucija 1 balsi pret 18 tā tad visām pret vienu balsi sapulce sevi pasludina par Latviešu Pagaidu Nacionalo Padomi. Sapulce uzņem šo vienprātīgo lēmumu ar applausiem.

M.Antons paziņo, ka ievērojot to, ka viņa principiēlais stāvoklis, kas izteikts atraidītā rezolucijā, nav atradis sapulcē piekrišanu, viņš neieskata par iespējamu jaunpasludinātā Nacionalā Padomē palikt kā loceklis un šajā sesijā paliek sēdēs vienīgi informacijas nolūkā.

K.Bachmanis kā mandatu komisijas priekšstāvis jautā, vai Antona pasivums nozīmē ari Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas atteikšanos ņemt dalību Nacionalā Padomē?

M.Antons paskaidro, ka šajā gadījumā viņš runājis savā vārdā un radikaldemokratu partijas Valmieras grupas priekšstāvja Dr.Ziediņa uzdevumā.

J.Akuraters jautā, vai Antons še reprezentējas kā Baltijas komitejas priekšstāvis, jeb tas uzstājies ar vairākām pilnvarām?

Šajā starpgadījumā izsakās vēl K.Bachmanis, K.Skalbe, Antons un V.Zamuels, pēc kam jautājumu uzskata par noskaidrotu un izbeidz, iepriekš konstatējot, ka Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komiteja, kamēr cits paziņojums nav iesūtīts, paliek Nacionalās Padomes sastāvā.

Sēdes vadītājs uz Nacionalās Padomes kāda locekļa priekšlikumu lūdz M. Antona kgu iesniegt Padomes sesijas prezidijam rakstisku motivaciju par savu atsacīšanos no aktivas līdzdarbības Nacionalā Padomē.

Z.Meierovics ceļ priekšā Padomei prezidijā izstrādātu reglamenta projektu, kuŗu Padome ar niecīgiem pārgrozījumiem vienbalsīgi pieņem (izņemot punktu, ka jāpieprasa vārds rakstiski).

Pirmās sesijas priekšdarbu veikšanai tiek nodibinātas 4 komisijas: 1) Latviešu satversmes sapulces komisija, kuŗā ievēl St.Kambalu, V.Zamueli, J.Goldmani, Fr.Vītoliņu; O.Nonāci, K.Bachmani, A.Dobeli, J.Kreicberģi un K.Pauļuku; 2) delegacijas projekta komisija, kuŗā ievēl Lāčkāju-Lāci, J.Akurateri, Dr. P.Zālīti, K.Bachmani un K.Skalbi; 8) Latvijas glābšanas komisiju ar sekošiem locekļiem: J.Rubulis, V.Siliņš un Kurzemes zemes padomes loceklis J.Stiprais un 4) nacionalā fonda dibināšanas komisiju, kuŗā ievēl: P.Lazdanu, J.Kreicberģi, Z.Meierovicu un J.Palcmani.

Nacionalā Padome savā sesijā uzstāda un pieņem sekošu dienas kārtību, kuŗu nolemj pēc vajadzības grozīt:

1) Pārskats par Pagaidu Nacionalās Padomes organizēšanu.

2) Nacionalās Padomes kompetences.

3) Latvijas stāvoklis.

4) Deklaracijas.

5) Latviešu tautas pašnoteikšanās.

6) Latvijas satversmes sapulce.

7) Latvijas glābšanas komitejas organizēšana.

8) Ukraines un kazaku republiku attiecības pret citām Krievijas tautām.

9) Krievijas tautu kongress un Tautu padome.

10) Delegacija uz ārzemēm un viņas pilnvaras.

11) Nacionalā fonda dibināšana un tekošas darīšanas.

12) Vēlēšanas.

Tad Nacionalā Padome pāriet uz dienas kārtības atsevišķiem punktiem.

1. Par Pagaidu Nacionalās Padomes organizēšanu referē Organizacijas biroja sekretars A.Dobelis. Latviešu Pagaidu Nacionalās Padomes sasaukšanas jautājums radies sabiedriskās iniciativas ceļā, kad vajadzība pēc tādas jau sen bij nobriedusi. Par centra dibināšanu runāja un pat spēra soļus tāda radīšanai Vidzemes agrākā zemes padome ar tās autonomijas sekciju; dzīvi intresējas par Nacionalās Padomes sasaukšanu Kurzemes pagaidu zemes padome Tērbatā; par viņas vajadzību ticis spriests un runāts politisko partiju un sabiedriskās sapulcēs. Tādēļ nevar sacīt, ka iniciativa pieder tikai vienai vai citai grupai un politiskai partijai. Tā pieder visai latviešu nacionalai sabiedrībai. Un kaut gan balsis par Padomes vajadzību pacēlās jau tūliņ pēc revolucijas, tomēr Nacionalās Padomes organizēšana novilcinājās līdz pašam pēdējam laikam, nelūkojoties uz to, ka vajadzība pēc politiska-kulturela centra izpaudās ik uz soļa un kļuva aizvien spiedošāka. Sevišķi pēc Rīgas krišanas, kad Latvija palika bez teritoriala un kulturas centra, kad bez tāda aizvien vairāk zuda cerības uz latviešu pašnoteikšanās principa realizēšanu, nacijas uzturēšanu, kulturelo vērtību uzglabāšanu, koloniju sakopošanu, ja paši latvieši nereaģēs uz visām šīm vajadzībām ar organizēšanos, aktivu nacionalo politiku pašu mājās un ārpus tās, sabiedrībā, presē, diplomatijā un ārzemēs - visas šīs vajadzības un neatliekamie nacionalie uzdevumi spieda kaut ko darīt. , Nacionalās Padomes realizēšanai pirmie aktivie soļi sperti Pēterpilī, kur koncentrējās ievērojams daudzums latviešu un latviešu inteliģences. Pēterpilī tika sasauktas visu politisko partiju, zemes padomju un citu organizaciju apspriedes un tās vienbalsīgi atzina Nacionalās Padomes vajadzību. Tikai Vidzemes zemes padome jau toreiz atteicās Nacionalās Padomes organizēšanā piedalīties, kaut gan par Nacionalās Padomes tuvāko mērķi apspriedes uzskatīja Latviešu satversmes sapulci. Visās šajās Pēterpils apspriedēs nav pieņemti nekādi politiski akti un lēmumi, neiejaucoties citu kompetentu iestāžu tiesībās un atstājot pilnīgu rīcības brīvību visās nozarēs pašai Nacionalai Padomei. Bet Nacionalās Padomes sastāva galīga noteikšana tika atstāta pašas Padomes ziņā, lai viņai būtu brīva iespēja rīkoties pēc saviem ieskatiem. Uzskatot par visas tautas izteicēju Latviešu satversmes sapulci, ja tā dibinātos vienīgi uz nacionalā principa un Latvijas satversmes sapulci, ja tā izietu no teritoriala viedokļa, kuŗa Sapulce izvēlama uz pilnīgi demokratiskiem pamatiem, Pēterpils apspriedes kā provizorisku iestādi uzskatīja dibināmo Pagaidu Nacionalo Padomi nepieciešamai turpmākai pašnoteikšanās tiesību realizēšanai. Kamēr šim organam jāiztiek ar pakāpenisku priekšstāvniecību, apspriedes, pirmos noteikumos Nacionalās Padomes uzbūvē izstrādājot, atzina par pareizu un taisnīgu, ka Nacionalā Padome sastāv no mūsu zemes, kareivju, bēgļu un politisku partiju centralorganiem; koloniju un kooperatoru priekšstāvjiem, pie tam pagaidām tādā proporcijā, kā izziņota šī sapulce. Tagad, kur sapulce proklamējusi sevi par Nacionalo Padomi, tai var novēlēt sekmes lielo uzdevumu veikšanai un tā var savus satversmes noteikumus precizēt pēc saviem uzskatiem un gribas.

Nacionalā Padome noklausījusies ziņojumu, pieņem to ievērībai un pāriet uz dienas kārtības nākošo punktu.

2. Par Nacionalās Padomes kompetencēm runājot, Z.Meierovics aizrāda, ka Nacionalās Padomes uzdevums būs sasaukt Latvijas satversmes sapulci, kā ari tūliņ darīt visu, ko var, lai Latvija netiktu sadalīta, lai pie miera slēgšanas tiktu panākta apvienota Latvija, kuŗa sastāvētu no Vidzemes, Kurzemes un Latgales. Runātājs ieteic kompetences jautājumu nolikt uz sapulces pēdējo dienu, kad attiecīgā komisija varētu celt priekšā izstrādātu projektu.

Dr. P.Zālīts atgādina, ka cenšoties pēc Latvijas atjaunošanas, mums nav jānostājas uz Vācijas, vai Krievijas orientacijas viedokļa, bet gan uz Latvijas interešu redzes stāvokļa. Apvienotās autonomās Latvijas panākšanai mums jāorganizē plebiscits, lai tauta pate saka, zem kā iespaida Latvijai jāatrodās - zem Vācijas vai Krievijas, vai ari grib būt pilnīgi patstāvīga. Mums visai pasaulei jārāda, ka esam pret Latvijas pievienošanu Vācijai. Mums jārāda izklīdušiem latviešiem-bēgļiem un kolonistiem atgriešanās brīvā un suverenā Latvijā.

J.Akuraters ieteic neizlaist no acīm mūsu kaimiņu tautas organus un leišus pie kopējas federativas valsts nodibināšanas, laikrakstos jau izplatījušās baumas, par kādas Lietavas republikas projektu. Bez tam Nacionalai Padomei jāgādā par to, lai krievu kaŗa pulkos izklīdušie latviešu kareivji tiktu savākti uz mūsu teritorijas.

K.Pauļuks liek priekšā kompetences jautājumus visos sīkumos neprecizēt, kas ari būtu gŗūti izdarāms, bet to noteikt katrā atsevišķā gadījumā. Runātājs uzskata kā ļoti svarīgus jautājumus, kuŗus nāksies Nacionalai Padomei izspriest, remigracijas lietu, miera jautājumu un miera konferences delegatu lietu u.t.t. Mēs, apspriedīsim visus jautājumus, kas attiecās uz mūsu tautu un lemjam paši, kas ir mūsu kompetences, kas nē, kad atsevišķā gadījumā tas vajadzīgs.

Fr.Vītoliņš referē daļu no uzstādītiem jautājumiem, kādus nāksies Nacionalai Padomei izspriest.

Rezumējot visu iepriekš sacīto, ari Vītoliņa kopsavilkumu, V.Zamuels nāk pie slēdziena, ka Nacionalās Padomes kompetencei piekritīs starp citiem sīkākiem sekošie jautājumi: Latvijas satversmes sapulces sasaukšana, autonomijas projekta izstrādāšana, agrarā projekta izstrādāšana, frontes un kaŗa jautājumi, piedalīšanās miera konferencē, remigracijas jautājuma atrisināšana, attiecības pret mazo tautu kongresu, Stokholmas konferenci, attiecības pret krievu satversmes sapulci, Latvijas apvienošana teritorialā ziņā, ārzemju informēšana, latviešu kaŗa spēka nacionalizacija, koloniju apvienošana u.t.t.

Sapulce darbības plānu tuvākai noskaidrošanai un izstrādāšanai izvēl no sava vidus komisiju, kuŗā ieiet: Fr.Vītoliņš, J.Kreicbergs, V.Zamuels, O.Nonācs, St.Kambala un J.Rubuls. Tiek nolemts rīt plkst. 10 sākt komisijas sēdes, tad pulksten 2 noturēt kopsēdi. Pēc tam Nacionalā Padome pāriet pie trešā dienas kārtības punkta pārspriešanas - par Latvijas stāvokli.

Sapulces vadību uzņemas K.Pauļuks.

J.Goldmanis referē par Latvijas tagadējo stāvokli (Kurzemi, Vidzemi, Latgali un Latviju starptautiskā politikā). Jau vairāk kā divi gadi, kamēr vācu zobens nocirta Kurzemi no Latvijas, Vācija jau pirms kaŗa tiecās pēc Baltijas un to dara ari tagad. Jo bīstamāka šī tiekšanās mums kļuvusi, kad no otras puses ar divkājainu zvēru nežēlību tiek izpostīta Latvija no pašiem krieviem, bet no otras puses daži politiski virzieni nostājas uz Vācijas orientacijas viedokļa, kā Ļeņins ar savu pazīstamo tēzi, ka Kurzeme ir Krievijas aneksija. Vācieši jau sen uzskata Kurzemi par savu zemi, žurnalos un brošurās tie sevišķi kaŗa laikā liela Kurzemi un slavē viņas skaistumus, ievieto nobildējumus, apzīmēdami to visu par vienvienīgās vācu kulturas ieguvumu. Ja ar to nepietiek, tad sasauc Kurzemes landtagu, un cenšas pierādīt, ka ari paši “vietējie iedzīvotāji”, tajā skaitā latvieši to tagad uzlūko par vācu provinci. Nav zināms, kas tie par latviešiem, kas savas tautas intereses pārdod par lēču virumu, nodod Kurzemi vācu verdzībai. Varbūt, ka tie tiešām ir latvieši, kas balso zem vācu štikiem, varbūt, ka ari nav latvieši, kas lēmuši par Kurzemes pievienošanu Vācijai. Ja tik vēl dažus mēnešus atpakaļ no Kšesinskas pils atskanēja, ka Kurzeme ir vācu zeme, tad varam iedomāties, cik draudošs ir stāvoklis, kad pats šis vīrs, kuŗš toreiz tādus uzskatus sludināja, tagad stāv valdības priekšgalā un taisās noslēgt mieru, mieru par katru cenu. Cerības stars mums radās ar delegacijas instrukciju, kurā bij teikts par latviešu pašnoteikšanās tiesību piešķiršanu. Bet tad priekšparlamentā ne tikai ārlietu ministrs (toreizējais), bet ari demokratijas vadonis Dans par Latvijas vārdu šajā instrukcijā izteicās priekš mums nelabvēlīgi. Mēs redzam, ka Krievija pret Latvijas pašnoteikšanos ir nelabvēlīga, vai labākā gadījumā - vienaldzīga. Latvijai draud sadalīšana. Mūsu vienīgā cerība vēl ir sabiedrotie. Sarunas ar franču un angļu priekšstāvjiem jau ir vestas, viņas mums ir jāturpina, jo no viņiem ir manāma pretīmnākšana. Francijas un Anglijas interesēs nav spēcināt Vāciju pie Baltijas jūŗas. Krievija nespēj izraut Kurzemi no Vācijas nagiem, bet Vidzemes pārpalikusī daļa un Latgale tiek izpostītas pat no Krievijas kaŗaspēka daļām. Ievērojot vispārējo konjunkturu, ir laiks tautai pašai noteikties par savu likteni. Tauta ir ieguvusi savu politisko pilngadību, tai pilnīgā mērā jādod tiesība uz pašnoteikšanos. Cerams, ka sabiedrotie nāks palīgā. Mūsu ģeografiskais stāvoklis ir labvēlīgs un tas mums jāizlieto. No visa tā, ko mēs redzam, kas notiek Latvijā, vienīgais glābiņš var būt - Latvijas pilngadības tiesību izlietošana. Ir jau sperti soļi, lai Vācijas aneksionisti visā klusībā, nevarētu savu seno tautu tiesības kājām mīšanas darbu izdarīt. Latviešu politiskās organizacijas un sabiedriskie darbinieki izsacījuši ārzemēs noteiktus protestus. Tagad mums jāgriežās pie visas pasaules ar protestu pret Kurzemes pievienošanu Vācijai, uzsveŗot, ka tauta ir kategoriskā formā pret tādu varmācību. Un ari tad, ja Vācija Kurzemi sev pievienotu, viņa nevarēs lielīties kā atsvabinātāja, bet tad visi redzēs, ka Vācija izdara nepiedodamu varmācību un laupīšanu. Pret Krieviju mums jāiegūst pilnīga pašnoteikšanās, neizslēdzot ari pilnīgu patstāvību un nerunājot ne par federativo, ne demokratisko, ne ari citām republikām ar šo valsti. Tā tad acumirklī mums savi skati jāvērš uz sabiedrotiem un ari Amerikas Savienotām valstīm, kur tāpat sperti soļi, lai latviešu un Latvijas pašnoteikšanās tiesības tiktu atzītas un aizstāvētas ari miera konferences gadījumā.

St.Kambala: Krievijā valda anarchija, tautas izved pašnoteikšanos un ari Latgalei kā Latvijas sastāvdaļai būtu laiks pievienoties pārējai Latvijai. Bet Latgalē pašā šajā ziņā ir lielas gŗūtības. Latgalē ir partijas, kuŗas nemaz negrib runāt par Latgales pašvaldību. Latgalē ir liels daudzums cittautībnieku - ebreju un vecticībnieku, kuŗi stāv pret apvienošanos ar pārējo Latviju. Ari Ķempa partija par pievienošanos negrib ne dzirdēt, bet strādā gluži pretējā virzienā. Būtu varbūt no svara, ja kāds no latviešu strēlnieku pulkiem varētu apmesties Latgalē uz mitekli un tādā kārtā darītu iespaidu Latgales pievienošanai. Bet nelaime atkal tā, ka tie sāktu noturēt baznīcās mītiņus, un tas nekā laba nenestu. Par nožēlošanu, Latgalē ir par maz reala spēka, kas stāvētu par pievienošanos, kaut gan Latgales zemnieki ir lieli nacionalisti. Pēdējā laikā Latgalē parādījušies ari lielinieki. Tie ienes lielu jucekli tautas prātos. Lielinieki nāk ar demagoģiju. Inteliģencei, kuŗa strādā Latgales zemes padomē, nav reala spēka aiz muguras, kaut gan latviešu zemnieku masas jūt nacionali. Ir gadījumi, kad viena pagasta ļaudis, kur vēlēšanās tiek uzstādīti par kandidatiem krievi, balso par otra pagasta listi, kur ir latviešu priekšstāvji. Vislatviskākais apgabals ir Rēzeknes apriņķis. Tā Rēzeknes zemstē pārsvars ir latviešiem. Daudz gŗūtāk ir pārējos apriņķos, kaut gan par Daugpils apriņķi ari nekā nevar sacīt. Tagadējos apstākļos sasaukt Latgales satversmes sapulci nebūs iespējams, jo cittautieši tam strādātu pretim, vispirmām kārtām zemstes, no kuŗām dažas, kā piemēram Ludzas zemstē, ir savēlēti tikai melnsimtnieki krievi. Ari plebiscits tagadējos apstākļos var iznākt priekš mums nelabvēlīgs. Tādēļ Latgalē vēl jāstrādā liels aģitacijas darbs, un jākonstatē, ka tagadējās izredzes nav nacionalā ziņā labvēlīgas.

J.Akuraters: Baltijas ģeografiskais stāvoklis ir labvēlīgs. Ja Vācija uzvarētu, tad Latvijas jautājums nonāktu bēdīgā stāvoklī. Ir jānokārto jautājums ar Latgali un pie Nacionalās Padomes deklaracijas jānosprauž Latvijas ģeorafiskas robežas, nosakot tās ari Latgalei, un jāatrod citi līdzekļi, lai Latgales latvieši kā mūsu tautas sastāvdaļa neaizietu bojā.

K.Bachmanis no Rorbacha kādas brošuras citē vācu pašatzīšanos: “Mēs negaidījām, ka Kurzemi dabūsim, pie tam par tik lētu maksu, bet mums to pasniedza uz šķēpa un tagad mēs to neatdosim.” Kurzemes iekaŗošanas ideja Vācijā jo stipra kļuvusi 1915. un 1916.gadā. Bet Vācijā ari uzmanīgi seko tam, ko mēs daram šajā pusē frontei. Kad Vidzemē un Latgalē bij klusu, tad ari Kurzemē valdīja klusums. Bet kad kurzemnieki un vidzemnieki organizēja savas Zemes padomes, tad ari Vācija solījās kaut ko darīt, lai Kurzemē palikušie iedzīvotāji tiktu pielaisti pie zemes pārvaldības. To liecina Kurzemes landtags, kā ari runas reichstagā un kroņa padomē. Saprotams, ka vācu radītais “paplašinātais” seims ir pārvaldības falsifikacija, bet no pilnīga beztiesību stāvokļa tas ir solis uz priekšu. Kurzemē lielā mērā seko mums, ko mēs darām un dara mums pakaļ. Tādēļ mums nevajag kautrēties no mūsu politisko prasību uzstādīšanas.

Z.Meierovics: Par Kurzemi sevišķi runāt varbūt varētu slēgtā sēdē. (Padome nolemj to darīt apspriežot deklaracijas.) Zīmējoties uz Latgali, stāvoklis tiešām jāatzīst par kritisku. Lai Latgali glābtu, mums atliek tikai divi ceļi - vai nu pievienot Latgali revolucionarā ceļā, vai ari kulturelā ceļā, vedot tur pievienošanas propagandu. Pirmā gadījumā pievienošana būtu jāizdara Vidzemes un Latgales zemes padomēm. Tūliņ par to būtu jāved sarunas un kopēju soļu nolūkā jāgriežas pie “Iskosola” un citām organizacijām. Jāstājas kontaktā ari ar Vidzemes zemes padomes autonomijas sekciju, jo, domājams, ka tā tagad kā agrāk aizstāv uzskatus, ka abas Latvijas daļas apvienojamas.

J.Rubuls: Ja iet pa aģitacijas ceļu, tad jāsasauc Satversmes sapulce. Ja sasauc Latvijas satversmes sapulci, tad iepriekš jāsasauc Latgales satversmes sapulce, pretējā gadījumā latgalieši nepiedalītos pie Latviešu satversmes sapulces vēlēšanām. Ja izdara plebiscitu, tad var tikai latviešu un ne visu Latgalē dzīvojošu tautību starpā tādu izdarīt. Pretējā gadījumā var būt slikti panākumi. Latgali varētu pievienot revolucionarā kārtā, bet latgalieši saka tā: Latgali pievienot grib tikai Baltijas buržuji, Baltijas strādnieki to negribot. Tādēļ visām partijām būtu savās deklaracijās jāuzsveŗ Latgales pievienošanas jautājums. Tad Latgales zemes padome varētu uzņemties pievienošanu.

Fr.Vītoliņš ieteic tūliņ ievēlēt komisiju, kas stātos sakarā ar Vidzemes zemes padomi un citām organizacijām un pievienošanu izdarītu revolucionarā kārtā. Kā otru priekšlikumu varētu proponēt izlaist latgaliešiem proklamacijas, uzskaitot visas apvienotās Latvijas daļas. Laikraksts “Laika Vēstis” var ievietot rakstus latgaliešu izloksnē.

K. Skalbe: Starptautiskā politikā latviešiem jāiet jauns un svešs ceļš. Kaŗš iesākts un tiek vests laupījuma dēļ. Un laupījums bij - mazās tautas. Krievija noliek ieročus. Tagad Vācija varētu paņemt Poliju, Lietavu, Latviju. Tikai sabiedrotie vēl ir mūsu cerība. Bet bieži gadās, ka pēc sabrukuma veselīgie elementi savienojas. Kad lielas valstis brūk, tad politiski nobriedušas tautas tiek pie patstāvības, pārvēršas par valstīm. Tā tas bij ar Turciju, no kuŗas pēc Balkanu kaŗa atdalījās Balkanu valstiņas. Tagad ari mēs varam tapt par valsti. Tikai mums pašiem jārāda, ka mēs to gribam. Izejot uz ārpolitikas ceļa, mums jāiet jaunas gaitas, lai paši sevi atrastu un savu nacionalo viedokli.

Dr. P.Zālīts: Būtu slikti, ja Latgalē plebiscits nedotu labus panākumus. Tomēr tādi jautājumi, kā pievienošanās pie pārējās Latvijas jāpanāk plebiscita ceļā. Uz Latgali jāsūta propagandisti, lai plebiscits būtu izvedams. Zīmējoties uz Baltiju un Vācijas iekaŗošanas tieksmēm, jāuzsveŗ, ka ne tikai kaŗa laikā, bet sen vēl pirms tā, Vācija ir stipri tiekusies pēc Baltijas piekrastes. Vācijā ir stipra liberala partija, kuŗa ir apmēram ar tiem pašiem politiskiem mērķiem, kā krievu kadetu partija, kuŗa kopā ar vācu kaŗa partiju cenšas pēc iekaŗojumiem. Jau 1899.gadā runātājam no Šveices piesūtīta nodrukāta vācu iekaŗošanas literatura. Tikai vācu zocialdemokratijas kreisais spārns (neatkarīgie) ir pret aneksijām ari tagad. Vācijas pārējie iedzīvotāji - tauta vairākumā, apmēram 80 % no visiem Vācijas iedzīvotājiem pastāv uz to, lai iekaŗotie apgabali, tajā skaitā Kurzeme tiktu pievienoti Vācijai. Zināms, Vācija savus īstos nolūkus maskē un rada kaut kādu hercoga valsti, bet mums pret to jāuzstājas. Ja Nacionalā Padome atrastu par iespējamu, būtu nepieciešami izsludināt neatkarīgu Latviju.

J.Zālīts: Mūsu mērķis ir autanoma Latvija. Bet iedzīvotājiem pašiem jāizteic pēc tās sava griba. Cik drūms ari nebūtu stāvoklis Latgalē, ir no svara, lai paši iedzīvotāji vēlētos Latgales pievienošanu pārējai Latvijai. Par Kurzemi un Latgali acumirklī var šaubīties, vai viņas grib pievienoties pie Vidzemes un pārējās Latvijas. Pievienošana revolucionarā ceļā būs gŗūti izvedama, jo nezinām vai latgalieši būs ar to mierā. Tagad gandrīz nemaz nav iespējams sasaukt Satversmes sapulci Latgalē. Jāiet palīgā trešā ceļā - jādzen aģitacija. Bet šim nolūkam jādabūn līdzekļi, tādi jāvāc un tāpat jākopo spēki. Tālāk runātājs apstrīd Bachmaņa optimismu vācu iekaŗošanas jautājumā. Vācija jau sen tiekusies pēc Baltijas. Jau Bismarka laikā vācieši prasīja, lai to pievieno. Tāpat vācieši un Vācija nebūt nerēķinās ar mūsu tiesību ieguvumu šajā pusē robežai.

M.Antons: Latgales pievienošanas jautājumā praktiski būtu kas darāms. Vidzemes agrarā valde jau izstrādā agraro projektu un tajā paredz ari agrarprojektu Latgalē. Ja latgalieši vēlas ņemt dalību pie projekta izstrādāšanas, lai viņi deleģē savus priekšstāvjus Latvijas agrarvaldes attiecīgā komisijā, ja tas nebūtu iespējams, tad projekts tiks aizsūtīts uz Latgali latgaliešu latviešu atzinumam. Jāvēlas, lai baltieši ietu uz Latgali ne tikai kā tirgotāji, bet ari kā kultureli darbinieki. Tas apvienošanu veicinātu. Tāpat varbūt būtu iespējams Latgalē novietot latviešu bēgļus - tas abu tautu tuvināšanai un tamlīdz ari turpmākai apvienošanai nāktu tikai par labu.

P.Lazdans: Nav apstrīdams, ka latgalieši ir vienaldzīgi pret apvienošanu. Kamēr nepratīsim latgaliešos radīt pārliecību par apvienošanas vajadzību, ir maz cerību, ka tiksim apvienoti. Tādēļ mūsu turpmākā darbā apvienošanās nepieciešamība mums jāuzstāda par vadošo zvaigzni.

J.Palcmanis: Jācer, ka latgaliešu nacionalā dvēsele ņems pārsvaru par tagadējo stāvokli. Latviešu sievietes daudzos gadījumos pat neprot krieviski; tāpēc jādomā, ka šis iemesls būs par šķērsli pārkrievošanai. Bez tam jācer, ka latgaliešu lielā reliģiozitate tiem neļaus palikt par lieliniekiem. Tādēļ - cik drūmas ari nebūtu tagadējās izredzes Latgalē - ir ari tieši faktori, kuŗi iedveš cerību, ka nacionalā ziņā latviešu iedzīvotāji Latgalē paliks uzticīgi savai tautai.

Sēdi slēdz pulkst. pus vienos naktī.

Nacionalās Padomes pirmās sesijas trešās dienas priekšpusdienā notiek komisijas sēdes.

Plenaro sēdi pilsētas domes telpās atklāj pulksten 3 un 45 minutēs un vada Z.Meierovics. Priekšsēdētājs paziņo, ka šodien aizbraukuši no Valkas prezidija locekļi K.Pauļuks un V.Rubuls, kādēļ prezidijā viņu vietā tiek ievēlēti: no Kurzemes zemes padomes J.Goldmanis un no Latgales zemes padomes - P.Lazdans.

Nacionalā Padome pāriet pie dienas kārtības 4.punkta - izstrādāto deklaraciju noklausīšanās un pieņemšanas.

K.Bachmanis kā Krievijā dzīvojošo Tautu padomes loceklis nolasa viņam piesūtīto Ukraines centralās radas telegramu, kuŗā Rada paziņo, ka Ukraini nolemts izsludināt par republiku. Nacionalā Padome nolemj Ukraines republiku apsveikt un uzdot komisijai izstrādāt tekstu. Tāpat nolemj piesūtīt telegramas Tautu padomei un Somijas seimam.

Deklaracijas vārdā uzstājās J.Akuraters un, iepriekš iepazīstinājis ar deklaracijām par Latviju, kuŗas dažādos laikos sūtītas no Latvijas iestādēm uz ārzemēm, nolasa deklaraciju komisijas izstrādātas deklaracijas, kuŗas no Nacionalās Padomes sūtāmas Pagaidu valdībai Krievijā un ārzemju valstīm un tautām.

Jautājumā par to, kam sūtīt pirmo deklaraciju, izceļas gaŗākas debates.

V.Zamuels ir pret to, ka Nacionalā Padome griežas pie Padomju valdības, motivēdams to ar vairākiem iemesliem. J.Akuraters domā, ka deklaracija būtu adresējama Padomju valdībai aiz praktiskiem aprēķiniem.

K.Skalbe aizrāda, ka varbūt varētu grozīt adresi un nevis griezties pie valdības, bet gan pie demokratijas.

J.Goldmanis tāpat ir pret to, ka griežas pie valdības. Jāgriežas pie tautām un demokratijām, bet nevis pie tās valdības, kuŗu neatzīst pate krievu demokratija.

J.Palcmanis ir tanīs uzskatos, ka priekš tautas varbūt tagad būs panākumi, ja griezīsies ar deklaraciju pie valdības.

Fr.Vītoliņš kā Latviešu kareivju nacionalās savienības priekšstāvis ir asi pret to, ka Nacionalā Padome grieztos ar kādām deklaracijām vai ari citādi stātos sakarā ar tiem, kuŗi visādi spaida un ar spēku nomāc ne tikai katru demokratisku kustību, bet pat to elementarāko - ikkatru brīvu vārdu. 

O.Nonācs ir tādos pašos uzskatos un aizrāda, ka lielinieki mums nekāda varu nevar dot.

A.Dobelis: Ja mēs grieztos pie valdības un pie tam vēl tā sauktās “tautas komisaru valdības” - tā būtu sevis pazemošana un to principu aizmiršana, kuŗus uzstādam. Ne tikai suverenas valsts aizstāvji, bet pat federatisti nevar griezties pie kādas centralās valdības un no turienes gaidīt glābiņu. Pie tam - no šīs valdības sabiedrības un demokratijas labākā daļa novēršas. Tad jau labāk Latgales jautājumā griezties pie mūsu pašu lieliniekiem, bet ne valdības.

M.Sams latviešu zocialrevolucionarās partijas vārdā runā un ir kategoriski pret to, ka federalisti griežas savu jautājumu izšķiršanā pie centra un tādā ceļā mēģina izvest pārgrozības no augšas. Latviešu zocialrevolucionari ir par Latvijas federaciju ar Krieviju un pret Latvijas patstāvīgas un neatkarīgas valsts dibināšanu! Runātājs savas partijas centralkomitejas vārdā paziņo, ka zocialrevolucionari piedalās Nacionalā Padomē, bet pagaidām gan tikai informacijas nolūkā. No zocialrevolucionariem bez runātāja piedalās Dr. A.Kirchensteins.

Dr. P.Zālīts domā, ka pie Padomju valdības varētu griezties. Tā nebūtu griešanās pie Ļeņina, bet Padomju valdības.

Priekšsēdētājs liek jautājumu balsot. Ar balsu vairākumu Nacionalā Padome nolemj pie Padomju valdības negriezties un deklaraciju adresēt krievu revolucionarai demokratijai, izsūtot to caur telegrafa aģenturu un publicējot laikrakstos.

Otra deklaracija - ārzemju valstīm un tautām principielas domu starpības nerada, kam sūtīt. Nolemj ar deklaraciju griezties pie sabiedrotiem un ārvalstu tautām.

Dr. A.Kirchensteins domā, ka Nacionalai Padomei nebūtu jāprasa Latvijas valsts patstāvība, jo tāda ir Vācijas interesēs. Zocialrevolucionari paliek pie Raiņa jau dažus gadus atpakaļ uzstādītās prasības: “Brīva Latvija brīvā Krievijā.” Runātājs raksturo emigrantu dzīvi Šveicē, sakaŗā ar mazo tautu pašnoteikšanās prasībām, norāda, ka latviešu jautājums cilāts ari Šveicē un atgādina, ka latviešiem Šveices zinātņu vīru starpā ir aizstāvji.

K.Bachmanis aizrāda, ka latviešu sabiedrības vairākums taisni prasa Latvijas patstāvību. Viņas ideja gan vēl ir jauna, bet tā iesakņosies un izplatīsies. Par attiecībām ar Vāciju mēs jau runājām - tur nepieciešama visstingrākā norobežošanās.

Nacionalā Padome principā abas deklaracijas pieņem.

V.Zamuels liek priekšā principā atzītās deklaracijas nodot rezoluciju redakcijas komisijā, lai tā kopā ar citām rezolucijām un deklaracijām celtu tās priekšā Nacionalā Padomē un varētu tās pieņemt.

V.Zamuela priekšlikumu vienbalsīgi pieņem. Tad tiek pasludināts pārtraukums uz 5 minutēm.

Pēc pārtraukuma Nacionalā Padome pāriet pie dienas kārtības piektā punkta - referata par latviešu tautas pašnoteikšanos.

Referatu šajā jautājumā nolasa Dr. P.Zālīts, tajā aprādīdams, ka tautu pašnoteikšanās princips ir plašāks nekā autonomijas princips. Pašnoteikšanās principu visdziļāki apskatījis Kants. Tautas, tāpat kā atsevišķi individi ir patstāvīgas. Ikkatra tauta pate sev ir mērķis un tai ir tiesība uz pašnoteikšanos. Tautas mostās un tiecas pēc savām tiesībām, kuŗas tām atņēmušas stiprākas tautas! Nevienai tautai nedrīkst uzspiest tādu uzskatu, kādu tā negrib. Tautu satversmes sapulcēm jālemj par sevi. Latvijas satversmes sapulcei jālemj par Latvijas apvienošanu un jāstrādā Latvijas pamata likumi. Latvijas tautas griba lems par apvienoto Latvijas republiku. Latvijas satversmes sapulce noteiks mūsu attiecības pret Krieviju. Valdot pašnoteikšanās principam, zūd katra tautas atkarība no citām valstīm. Krievijā jānodibinās autonomām valstīm. Krievijas valstu federacijā būs ceļš uz visas Eiropas valstu federaciju un vispasaules Savienotām valstīm. Krievija jau 3 reizes deklarējusi pašnoteikšanos. Ari mums ir tiesība uz pašnoteikšanos. Ikvienai tautai tiesība proklamēt savas tiesības. Prūsijā tagad met kauliņus par mūsu zemi. Viņa izsludinājusi Kurzemes pievienošanu Vācijai. Pret to mums jāprotestē, tāpat ari pret visas Latvijas pievienošanu Prūsijai, jo pie Vācijas būtu mūsu tautas nāve. Mūsu zeme nedrīkst tikt kolonizēta. Latviešu kulturas pērlei nav jāzūd no cilvēces vaiņaga. Ari pie cariskās un kadetiskās Krievijas mēs nedrīkstam pieslieties. Kopā iet varam vienīgi ar demokratisko Krieviju. Plebiscitu Latvijā varētu izvest pēc kaŗa un lemt par mūsu pašnoteikšanu vienībā ar Krievijas federativo republiku. Latvijas jautājums tagad ir internacionals. Latvijai jāpiedalās ari miera konferencē. Pie miera slēgšanas var iznākt tā, ka abām pusēm izdevīgāki būs dot mums patstāvīgu valsti. Vācieši izsludinādami Kurzemes hercoģisti, grib jaukt mums prātus. Nacionalai Padomei jāproklamē autonoma, apvienota Latvija. Pasaulei jāzin, ko mēs gribam. (Applausi.)

K.Skalbe liek priekšā Zālīša referatu nodrukāt uz Nacionalās Padomes rēķina.

J.Zālīts ir pret tādu priekšlikumu, jo referats, pēc deputata domām, ir pretrunīgs.

A.Dobelis norāda uz vairākām neskaidrībām un pretrunām, kaut gan referatam ir ari savas labās puses piem., prasiba pēc Latvijas patstāvības.

Dr. philos. P.Zālīts paskaidro, ka referats ir izvilkums no plašāka darba un tādēļ tiešām varbūt tajā ir viens, otrs robs un pat pretruna. Viņš nolasa sava referata un autonomijas projekta pamata tēzes.

V.Zamuels aizrāda, ka principielas domu izšķirības par referatā izteiktiem uzskatiem un pārējo Nacionalās Padomes locekļu uzskatiem nav. Ieteic referatu līdz ar tēzēm nodot ievēlamai Nacionalās Padomes valdei kā materialu pie Latvijas autonomijas projekta izstrādāšanas.

Nacionalā Padome priekšlikumu pieņem un nolemj lūgt Dr. Zālīti referatu līdz ar citiem materialiem nodot valdei. Zālīts to nodod sekretariatam.

Priekšsēdētājs nolasa sekošu ienākušu paziņojumu: “Latvijas Nacionalai Padomei. Ievērojot to, ka 1) Latvijas stāvoklis tagadējā laikā uzskatāms par starptautisku un viņas likteņa izšķiršana zināmā mērā atkarājas no miera konferences, 2) kaŗu sākot, no krievu vecās valdības dotie solījumi par mazo tautu atsvabināšanu pastiprināti un atzīti par kaŗa un miera pamata principiem no revolucionarās krievu valdības un tautas, kuŗi līdz ar to uzskatāmi par Krievijas sabiedroto mērķiem un centieniem, 3) caur kaŗu latvieši zaudējuši lielu daļu no savās dzimtenes un nacionaliem īpašumiem, kā ari tautas ziedošos spēkus lielākā mērā nekā pārējās valsts daļas, - Latviešu zemnieku savienības mazais kongress prasa : 1 ) ka Latvijai līdzīgi citām tautām pieder pilnīga pašnoteikšanās par savu turpmāko likteni, 2) ka Latvijai jābūt apvienotai, sastāvošai no Kurzemes, Vidzemes un Latgales, kuŗas pievienošana Latvijai ir darāma nekavējoši, 3) ka Latvijas liktenis ir izšķiŗams vienīgi saskaņā ar Latvijas tautas ziņu un gribu, 4) Latvijas Pagaidu Nacionalai Padomei neatliekami jāspeŗ soļi Latvijas nacionalo prasību nodrošināšanai pie Krievijas un Sabiedroto valstu valdībām, likumdošanas iestādēm, politiskām partijām .un organizacijām. Noklausījusies priekšstāvju ziņojumu par Latvijas Nacionalpadomes dibināšanu, Latviešu zemnieku savienības mazais kongress atzīst dibināmo Latvijas Nacionalpadomi par latviešu augstāko pagaidu iestādi un nolemj minētā Padomē ņemt rosīgu līdzdalību. Attiecībā uz deklaraciju par Latviju kongress, atzīdams principā Latvijas valsts ideju un deklaracijas nepieciešamību, neatrod par iespējamu deklarēt Latvijas valsti, tik ilgi, kamēr Krievija pastāv kā lielvalsts un kamēr Latvijas likteņa izšķiršana atrodas tiešā atkarībā no Krievijas sabiedrotiem. Latviešu zemnieku savienības valdes priekšsēdētāja vietā: A.Klīve. Sekretars: O.Nonācs. Darbvedis: J.Melders.”

Nacionalā Padome bez tālākām debatēm nolasīto rezoluciju pieņem ievērībai un pāriet pie nākošā dienas kārtības punkta.

6. Latvijas satversmes sapulces vēlēšanas. Komisijas vārdā referē V.Zamuels: Latvijas satversmes sapulces vēlēšanu komisija principā bij vienis prātis, ka jāizdara Satversmes sapulces vēlēšanas. Domu starpības bij tikai par to, vai tagad šīs vēlēšanas praktiski iespējamas. Galu galā vienojās, ka ari nepilnīgas vēlēšanas tagadējos apstākļos un uz Latvijas teritorijas daļas varētu dot priekšstāvniecību, kuŗai būtu vajadzīgā autoritate uz iekšieni un ārieni un kuŗa tādējādi varētu aizstāvēt nacionalās intreses. Satversmes sapulces tiešie uzdevumi būtu šādi:

1) Izdot Latvijas satversmes likumu.

2) Noteikt Latvijas teritorijas (Vidzemes, Kurzemes un Latgales) robežas.

3) noteikt attiecības pret latviešu kolonijām,

4) noteikt attiecības pret Viskrievijas satversmes sapulci,

5) noteikt attiecības pret Krievijas valstsvienībām un sastāvdaļām,

6) noteikt attiecības pret ārvalstīm, vai tautām,

7) likumdošana.

Vēlēšanu pamata noteikumi būtu šādi : Balsstiesīgi ir visi Vidzemes un ieņemtās Kurzemes iedzīvotāji 20 gadu vecumā. Kareivju iestādes un personas, kas padoti armijas komandierim, neņem dalību vēlēšanās, ja tie nepieder pie vietējiem iedzīvotājiem. Uz ik 5000 iedzīvotājiem nāk viens deputats. Pie vēlēšanām piedalās patstāvīgās latviešu kolonijas Krievijā un bēgļi no Latvijas. Latgale sūta priekšstāvjus uz Satversmes sapulci šādā kārtā: Vietējās sabiedriskās organizacijas sasauc Latgales kongresu, kuŗš lemj par Latgales satversmes sapulci un sasauc to, ja atzīst par vajadzīgu. Šī Satversmes sapulce izspriež jautājumu par Latgales pievienošanu Latvijai un deleģē priekšstāvjus uz pirmo Latvijas satversmes sapulci. Latvijas satversmes sapulce stājas pie Latgales jautājuma izspriešanas tikai pēc Latgales priekšstāvju ierašanās.

Satversmes sapulces vēlēšanu izvešanai radāms viens apvienots organs. Šajā nolūkā ievēlama komisija no 5 personām, kuŗa lai grieztos pie Vidzemes zemes padomes autonomijas sekcijas ar priekšlikumu apvienoties Satversmes sapulces vēlēšanās uz izteiktiem pamatiem, kuŗi vajadzības gadījumā būtu modificējami, pie kam vēlēšanu komisija jāsastāda uz paritates pamata. Satversmes sapulces vēlēšanu laiku noteikt atvēl jaunradāmai vēlēšanu komisijai.

Izklausījusies komisijas referenta ziņojumu un priekšā celto projektu, Nacionalā Padome nolemj projektu sadalīt 2 daļās: 1) vispārējā un 2) Latgales jautājumā un tad apspriest pa daļām.

1) Nacionalā Padome principā atzīst, ka Latvijas satversmes sapulce sasaucama.

2) Satversmes sapulces kompetences, tādā apmērā, kā to liek priekšā komisija, vienbalsīgi atzīst par vēlamām.

3) Vienbalsīgi atzīst, ka pie vēlēšanām jāpielaiž ari visi bēgļi Iekškrievijā.

4) Vienbalsīgi pieņem priekšlikumu sūtīt priekšstāvjus Vidzemes zemes padomes autonomijas sekcijā, komisijas priekšā liktā skaitā, pie kam pretpusei jābūt tikpat lielai un pie vēlēšanu komisijas radīšanas jāaizstāv paritates princips.

5) Satversmes sapulces vēlētāju vecumu noteikt uz 20 gadiem, Nacionalās Padomes priekšstāvjiem dot direktivas aizstāvēt šo noteikumu, bet neuzskatīt to par principielu šķērsli kopējai darbībai.

Nacionalā Padome vienbalsīgi pieņem komisijas projekta vispārējo daļu un pāriet pie Satversmes sapulces vēlēšanu jautājuma noskaidrošanas Latgalē.

Priekšsēdētājs šajā jautājumā atklāj debates.

Referē J.Zālīts: Vēl pirms Latvijas satversmes sapulces sasaukšanas, kā to aizrāda paši latgalieši, būtu jāizdara pašas Latgales satversmes sapulces vēlēšanas, iepriekš sasaucot Latgales kongresu. Bez tam jāizlieto visi kulturelie un politiskie līdzekļi, lai Latgalē tiktu dzīta propaganda par pievienošanos Latvijai. Ir no svara ari varu dabūt savās rokās, piemēram, zemsti. Rēzeknes apriņķī ir labas izredzes, Ludzes - sliktas. Ja iespējams, Rēzeknes un citas izpildu komitejas jādabūn savās rokās latgaliešiem-latviešiem. Ja iespējams, jādibina ari devītais latviešu pulks, kuŗš sastāvētu no latgaliešiem.

J. Streļevičs: Runājot par Latvijas satversmes sapulces , sasaukšanu, jāaizrāda, ka īpašu Latgales satversmes sapulci sasaukt mājās būtu riskanti un jāšaubās, vai būtu ari izdevīgi to darīt. Latgalē ir 60% latgaliešu-latviešu un .40% cittautiešu. Šīs 40% - ebreji un vecticībnieki liktu šķēršļus ceļā. Vispirms jābūt Latvijai apvienotai un tad jāizdara visas Latvijas satversmes vēlēšanas, iepriekš sasaucot kongresu, kas izteic savu gribu. Latgales kareivju nošķiršanas labā būtu jādibina divi latgaliešu pulki. Tas jādara priekš Latgales apsargāšanas. Latgaliešiem būs liela nozīme savas patstāvības ziņā un jācer, ka tāpat, kā daži gaida “gaismu no augstumiem”, ari latgalieši kopā ar visu pārējo Latviju nesīs tādu gaismu.

J.Palcmanis: Apvienošanai nelabvēlīgais elements pa lielākai daļai dzīvo pilsētās. Daugpilī latgaliešu-latviešu pat pārāk maz. Ceļas jautājums, vai to neizmest no Latvijas robežām. Ja latviešu lielinieki sola nākt palīgā, tad viņi visādā ziņā grib nostiprināt savu poziciju, izmantot zituaciju, lai kaisītu savas idejas un cittautiešu vairuma dēļ ar laiku censtos Latgali galīgi nošķirt no Latvijas. Deputats liek priekšā vest aģitaciju, sasaukt Latgales iedzīvotāju latgaliešu kongresu un tad kopēji vēlēt Latvijas satversmes sapulci.

P.Lazdans: Latgalieši no dabas pieraduši klausīties to, ko saka no augšienes. Tādēļ jāizlieto pat lielinieku komitejas. Ja izpildu komiteja saka, ka jāapvienojas, tad tam būs liels iespaids. Ja izpildu komiteja to izdarītu, uz ko ir lielas cerības, ievērojot to, ka zocialistu grupas ir par latviešu apvienošanu, tad ar to būtu jārēķinās kā ar notikušu faktu. Ja sasauktu Satversmes sapulci, kur ņem līdzdalību kreisās aprindas, tad par panākumiem gandrīz var galvot. Ebrējiem vairāk rūp naudas maks, bet vecticībnieki, ja dabūs zemi, ies pie latviešiem. Zemes nacionalizaciju latgalieši neatzīst. Poļi pēdējā laikā pastrīpo savu labvēlību uz apvienošanos, jo apvienošanās gadījumā viņi cer, ievērojot to, ka latvieši aizstāv privatīpašuma tiesības, ka viņu muižas netiks konfiscētas. Tādēļ viņi nebūs pret Latgales satversmes sapulci. Poļi pat iet tik tāļu, ka atzīst Latvijas patstāvību un savā kongresā Rēzeknē 5.novembrī š.g. nolēmuši Latvijas patstāvības ideju sekmēt, bet privatās sarunās daži poļu darbinieki, kā Dovgello brīnās, kur tad ir latvieši, kāpēc viņi neizsludina savu patstāvību?

J Streļevičs atbild Palcmanim un aizrāda, ka Daugpils apriņķī 80 % skolnieku ir ar latviešu vārdiem un uzvārdiem. Būtu žēl, ja tie ietu zudībā savai tautai - latviešiem. Tādēļ ari Dauppils būtu pievienojama pie Latvijas.

J.Palcmanis saka, ka poļi savu labvēlību pret Latvijas centieniem izrāda, cenzdamies pēc vecās varas un tās nostiprināšanas nolūkā.

J.Akuraters: Latgalē diezgan smagi sajūtams zemes jautājums. Jau 1905.gada revolucijā liels svars tur bij zocialrevolucionaru partijai. Tādēļ galvenām kārtām jāgaida nevis no cittautiešiem, bet jāsūta aģitatori. J.Streļevičs runā par latgaliešu strēlniekiem, kuŗi nav mierā ar to, kas viņiem tiek uzspiests. To pašu apliecina F.Vītoliņš.

Rezimējot debatēs izteiktos priekšlikumus, priekšsēdētājs liek uz balsošanu un Nacionalā Padome pieņem sekošus priekšlikumus:

1) Satversmes sapulcei visā Latvijā jābūt kopējai, 2) Latgales vietējā Satversmes sapulce vai kongress paliek Latgales zemes padomes ziņā, 3) Latgalē jāved plaša aģitacija par pievienošanu un aģitacijai jāgādā līdzekļi, 4) Latgales tūlītēja pievienošana un latgaliešu pulku dibināšana atstājama Latgales zemes padomes ziņā. Varas jautājumā vienbalsīgi nolemj nekādu lēmumu netaisīt.

Vispārēju rezoluciju Latvijas satversmes sapulces jautājumā nolemj izstrādāt un apspriest rītdienas sēdē.

Nacionalā Padome pāriet pie 7.dienas kārtības punkta - par Latvijas glābšanas komisijas nodibināšanu. Komisijas uzdevumā referē V.Siliņš: Jaundibināmās komitejas uzdevums būtu 1) vākt ziņas un skaitļus, kas raksturo Latvijas izpostīšanu, kā materialā, tā kulturelā ziņā; 2) vākt līdzekļus Latvijas materialās un garīgās kulturas atjaunošanai, kuŗā nolūkā būtu dibināma patstāvīga biedrība ar juridiskas personas tiesībām. Darbības robežas - visa Krievija ar nodaļām, un ārzemes.

Sāk apspriest projektu.

Vairāki deputati izsakās pret Komitejas nosaukumu, atzīst ari to par nepilnīgu. Citi Nacionalās Padomes locekļi iestājas par to, ka komitejai jāveic ne tikai dzimtenes atjaunošanas darbs, bet jāspeŗ ari visi soļi dzimtenes aizsardzības labad.

Pēc gaŗākām pārrunām, kuŗās ņem dalību V.Siliņš, J.Palcmanis, K.Skalbe, V.Zamuels, K.Bachmanis, P.Lazdans, E.Laursons, J.Zālīts, Nacionalā Padome nolemj ar 13 balsīm, ka Komiteja dibināma nevis ārpus Nacionalās Padomes, bet pie tās kā Nacionalās Padomes nodaļa. Vienā nodaļā apvienoti uzdevumi - Latvijas atjaunošanas un aizsardzības darbs.

Vienbalsīgi tiek nolemts nodaļu nosaukt par Aizsardzības un atjaunošanas nodaļu. Komisijas izstrādāts statutu projekts tiek nodots kā materials nodaļai.

Priekšsēdētājs nolasa sekošu iesniegtu priekšlikumu: “Latvijas atjaunošanas lietā Latviešu Nacionalai Padomei būtu jāspeŗ soļi, lai Latvijai caur kaŗu nodarītie zaudējumi tiktu segti no Internacionalā fonda. Šajā lietā jāgriežas pie miera konferences. Dr. Zālīts.”

Dr. philos. P.Zālīts paskaidro, ka tāds fonds, cik viņam zināms, pastāv un izmaksājis dažām cietušām valstīm lielākas zumas kā zaudējumu atlīdzību par nodarīto postu.

V.Zamuels: Nav acumirklī noskaidrots, kuŗai no valstīm nāksies atmaksāt par Latvijas izpostīšanu. Tādēļ Dr. Zālīša priekšlikums laikam būs gŗūti acumirklī praktikā realizējams. Varbūt ka pareizāki būtu, ja uzdotu Nacionalās Padomes valdei, lai pēdējā speŗ soļus, ka zaudējumi tiktu atmaksāti no visiem tiem avotiem, no kuŗiem kaŗa zaudējumi tiks atlīdzināti, bet Dr. Zālīša priekšlikumu varētu uzskatīt kā materialu Nacionalai Padomei. Nacionalā Padome V.Zamueļa priekšlikumu pieņem.

Pāriet pie nākošā dienas kārtības punkta. Sēdes vadību uzņemas J. Palcmanis.

J.Akuraters iesniedz priekšlikumu dienas kārtības 8. un 9. punktus (Ukraines un Kazaku republiku attiecības pret citām Krievijas tautām un Krievijas tautu kongress un padome) apvienot vienā punktā.

Nacionalā Padome priekšlikumu pieņem.

Kā referents abos apvienotos punktos uzstājas K.Bachmanis. Viņš sniedz plašu ziņojumu par organizēšanos kazaku zemē un Ukrainē, aizrādot uz kazaku samērā liberalām tieksmēm un labvēlīgām attiecībām pret latviešiem: Ķijevas apspriedē kazaki sākuši runāt par savu gŗūto likteni un policijas pienākumiem. Viņi sāk protestēt pret to. Papriekš tie gribēja demokratisku republiku, bet vēlāk prasīja federativu republiku un piedāvājās ar savu kaŗaspēku tautu aizstāvniecībā. Apvienojušies dažādu apgabalu kazaki. Pret nekrieviem, tajā skaitā latviešiem, tie izturās ar dziļām zimpatijas jūtām. Kāds vecs kazaks Tautu padomē, dabūjis zināt, ka viņš runā ar latviešu priekšstāvi, izmisumā sācis plēst matus un nožēlojis: “Kādu nepiedodamu noziegumu mēs esam pastrādājuši, kad piektā gadā gājām kā žandarmi šo labo ļaužu zemē un to postījuši!” Labvēlīgi pret latviešu nacionaliem centieniem ir ari ukrainieši un viņu valdība. Ukraines rada izturās ļoti draudzīgi pret mazām tautām un vēlas tās aizstāvēt. Viņa grib federaciju ar mazām tautām un nostāties patstāvīgi pret Krieviju. Krievijā dzīvojošo tautu priekšstāvju kongresā, kuŗā ieradušies priekšstāvji no visām tautībām, kas prasa savu valsts iekārtu, sākot ar Azerbeidžanas-tjurkiem un beidzot ar leišiem, latviešiem un igauņiem, Ķijevā izvēlēta Tautu padome. Kongresā latviešiem bij dota vieta prezidijā. Izvēlētā Tautu padome pagaidām uzlūkojama kā federaciju padome, gan vēl stipri šaurākā nozīmē, tā speŗ soļus un mudina, lai mazās tautības, kas viņā apvienojušās, sasauc savas Satversmes sapulces un no šīm Satversmes sapulcēm izvēlot priekšstāvjus, sasauktu mazo tautību priekšstāvju kongresu. Pēdējam nebūtu mazāka nozīme kā Viskrievijas satversmes sapulcei. Ja Viskrievijas satversmes sapulce gribētu uzstāties pret mazo tautu pašnoteikšanās tiesībām, tad kongress, vai padome spētu uz to reaģēt, vajadzības gadījumā aizstāvot pat ar ieročiem tautu tiesības. No latviešiem Tautu padomē tagad reprezentēti: Z.Meierovics, St.Kambala, K.Bachmanis un lektors M.Bruņenieks. Tie toreiz ieradās no atsevišķām organizacijām, kad vēl nebij Nacionalās Padomes un tādēļ tie ir vai nu pārvēlami, vai viņu vietā no Nacionalās Padomes ievēlami jauni priekšstāvji.

Z.Meierovics papildina Bachmaņa ziņojumu par kazakiem un ukrainiešiem: Kazakos ir daudz kadetu piekritēju. Kazaku starpā federalisti ar kadetiem stipri cīnās, kas jo spilgti parādījās oktobŗa dienās, kad norisinājās zocialā revolucija. No Lielkrievijas kazaki gan nogriezušies nost, Pēterpili tie dēvē par trakojošu, Maskavu par puskurlu, bet visu Lielkrieviju par sapuvušu, tomēr kādu stāvokli vispār kazaki ieņem tiklab pret pārējām tautībām, kā ari valdībām - gŗūti nosacīt. Ukrainieši pilnīgi atšķiŗas no kazakiem. Ukrainieši iet un krīt ne tikai par sevi, bet visām mazām tautībām. Ukrainieši ari iekustināja jautājumu par delegatu sūtīšanu sevišķā padomē pie Krievijas ārlietu ministrijas. Ukraine rūpējas ari par nacionalo armiju mobilizaciju, lai miera konferencē uzstātos ar realu spēku. Cik lielā mērā ukrainiešiem izdosies savu nodomu realizēt, - cits jautājums. Mazajā radā, sarunā ar prof Gruševsku, pēdējais man izsacījās, ka visā Ukrainē esot 40-50 valstscilvēku. Kas pazīst Viničenko, apgalvo, ka pēdējais Pēterpilī bijis pavisam citāds, kā tagad Ukrainē. To tagad ne pazīt nevarot, tā tas pārvērties. Tāpat ari citi inteliģenti, kuŗu ukrainiešiem, kā redzēts, nav tik daudz. Viņi iet tautas priekšgalā un tik ātri, ka tauta dažkārt pat netiek līdz saviem vadoņiem.

P.Zālīts brīnās par kazaku pēkšņo gara revoluciju. Tā notikusi tik nejauši, ka liekas neiespējama. Tikpat ātri, kā viņi tagad pārgrozījušies uz vienu pusi, var tie griezties uz otru pusi. Tik ātri no velniem par eņģeļiem nav iespējams pārvērsties. Viničenko suverenitates ziņā saka : “Esi kungs pats sev!” Bet kā izskaidrojams tas, ka rada, kuŗa mazo tautu suverenās tiesības jau pasludinājusi, tagad izsludinājusi Ukrainē kaut ko līdzīgu nepilnīgai autonomijai.

K.Bachmanis: Ukrainieši iet ļoti, ļoti uzmanīgi uz priekšu. Ukrainiešos vēl ir dziļi slāņi, kuŗi nesaprot nacionalo kustību un kulturu. Bet šī neizprašana aizvien vairāk sāk mazināties. Ukrainieši ir ar mieru zvanus no baznīcu torņiem izliet par lielgabaliem, lai tikai aizstāvētu savas tiesības. Ja par ukrainiešiem dzird kaut ko sliktu un tiek modināta neuzticība, tad tur pa lielākai daļai vainīga krievu preses informacija, kuŗai nedrīkst uzticēties.

J.Zālīts: Turpmāk kazaki, droši vien, nebūs tie, kas viņi bij līdz šim. Ja revolucijas sākumā kazaki taisīja kādus lēmumus par Krievijas glābšanu, tad tagad mēs redzam, ka viņi pilnīgi noiet savas zemes iekšējā dzīvē un neinteresējās vairs par Krievijas pārējiem apgabaliem. Kazaku sabiedrībā, tāpat kā visur citur, norisinās dziļš pārvērtības process. Kazaki sevi ieskata par sevišķu tautu un demokratizējas. Ja process turpināsies ari uz priekšu tāpat, kā tagad, tad ar laiku tie būs galīgi pārvērtušies.

Tā kā pulkstens ir 1 naktī, nolemj sēdi pārtraukt līdz pulksten 11 rītā, svētdien, 19.novembrī.

Pilsētas valdes telpās sēdi atklāj pulksten 11 rītā un vada J.Goldmanis.

Uz dienas kārtības 10.punkts - delegacija uz Stokholmu un viņas pilnvaras.

Tiek iesniegts priekšlikums, lai šo jautājumu pārrunājot, notiktu slēgta sēde. Nacionalā padome vienbalsīgi priekšlikumu pieņem. Publika atstāj zāli.

J.Zālīts referē par leišu piedāvājumu dibināt leišu-latviešu republiku. Leišu pazīstamie sabiedriskie darbinieki ar Dr. Šļupasu priekšgalā jau ilgāku laiku popularizē tādu ideju. Tuvākas skaidrības gan visā šajā projektā nav. Pēc citām ziņām leišu priekšstāvji viņā pusē robežai rīkojās uz Kurzemes pievienošanu Lietavai un Lietavas-Latvijas, vai Kurzemes ķēniņa valsts dibināšanu ar kādu vācu princi priekšgalā. Leiši jau sarīkojuši vairākas konferences un uzaicinājuši ari latviešus; starp citu, viena konference bija nolikta Stokholmā, bet latviešu priekšstāvji tur nav ieradušies. Referents nolasa Dr. Šļupasa vēstuli viņam, kuŗā redzams, ka Dr. Šļupasa projektē Lietavas-Latvijas apvienību. Referents, pievezdams dažus faktus nāk pie slēdziena, ka pagaidām pret leišu projektiem un priekšlikumiem būtu ieņemams nogaidošs stāvoklis. Ziņo par vispārējo informaciju ārzemēs, sevišķi Anglijā, J.Zālīts, tuvāk pakavējas pie “Latviešu kaŗa upuŗu pabalsta komitejas” Londonā un konstatē, ka Anglijā, sevišķi Londonā vadošās politiskās un ekonomiskās aprindās samērā daudz zin par latviešiem, kā to viņš pieredzējis izdarot īsi pirms revolucijas braucienu uz Angliju. Arī par Latvijas ekonomisko nozīmi.

K.Bachmanis runā par leišiem. Baznīckungs Tumass un Dr. Šļupass, ir viņu priekšstāvji. Tumass licis priekšā deputatam, lai latvieši aizstāv Kurzemē personalu autonomiju. Runājot par leišu stāvokli pret Kurzemi, Tumass izsaucies: “Leiši bez Kurzemes nemaz nevar dzīvot!” Leiši izdevuši savas zemes karti, kur liela Kurzemes daļa pievienota Lietavai. - Eiropā šo un to zin par mums, kaut ari vēl diezgan maz, bet Amerikā zin tikai tikdaudz, ka mēs esam revolucionari. Delegacija uz ārzemēm visādā ziņā jāsūta.

Z.Meierovics: Jārada organizacijas darbs ārzemju grupās. Nav ari vēl saskaņas starp mums un ārzemes latviešiem. Francijā zin par mums ļoti maz. Leišu politika tiešām ir neizdevīga. Bez tam tā ir visa vācu orientacijā.

V.Zamuels norāda, ka leiši tagad ļoti daudz ko dara ārzemēs. Pie tam varbūt taisni uz mūsu interešu rēķina. Sevišķi zimpatiski viņi savas politikas dēļ nav bijuši ari Rīgā, kur ar viņiem nācies strādāt. Delegacija ir nepieciešama.

Dr. P.Zālīts ir pret vienošanos ar leišiem. Viņš aizrāda uz kādu leišu pieņemtu rezoluciju Stokholmā, kur tie izsakās, ka ir ar mieru piederēt pie Vācijas. Delegacija uz ārzemēm jāsūta.

J.Akuraters referē par latviešu informaciju ārzemēs, sevišķi Šveicē un Francijā. Mūsu emigranti un inteliģence tur daudz bijusi palīdzīga pie latviešu popularizēšanas. Šveicē ir pat vairākas latviešu komitejas, tur A.Liepiņš un Austra Krauzes kdze izdod periodisku žurnalu latviešu, franču un vācu valodās “Latvji Ārzemēs”. Šveices latvieši izsacījuši vairākkārt protestus pret Kurzemes pievienošanu Vācijai, sūtījuši telegramu Amerikas savienoto valstu prezidentam Vilsonam, stājušies savā laikā sakarā ar Forda miera delegaciju. Šveicē un Francijā latvieši ieguvuši zinātņu vīru un politiķu starpā diezgan daudz sirsnīgu draugu, kam par pierādījumu noder prof. E. Dumerga nupat klajā nākusē grāmata “Le Lettons”. Bet, saprotams, tas ir maz un tādēļ delegati jāsūta, lai darītu daudz vairāk.

Ārlietu politikas jautājumos vēl izsakās K.Skalbe, J.Palcmanis, A.Dobelis, J.Zālits un J.Goldmanis, pēc kam priekšsēdētājs rezimē debatēs izteiktos priekšlikumus: 1) jāvēl un jāsūta uz ārzemēm delegacija, sastāvoša no 3 personām, ar direktivām: pilnīga tautas pašnoteikšanās, 2) delegacijai uzliek par pienākumu nodibināt tuvākus sakarus ar jau esošām organizacijām un priekšstāvniecībām, 3) nodibināt pie Nacionalās Padomes ārzemju nodaļu, kooptējot tur Latviešu informacijas biroju Pēterpilī.

Nacionalā Padome priekšlikumus pieņem vienbalsīgi. Dienas kārtības II. punktā par Nacionalā fonda dibināšanu referē J.Palcmanis komisijas uzdevumā. Nacionalā fonda dibināšana nepieciešama, lai vāktu līdzekļus Latvijas valsts vajadzībām. Līdzekļu vākšanai komisija liek priekšā: 1) aplikt politisko partiju locekļus ar nodokli nacionalai kasei par labu, 2) izlaist tūliņ ziedojumu listes līdzekļu vākšanai, izplātot tās caur biedrībām, kooperatīviem un citām organizacijām, 3) organizēt pulciņus priekšlasījumu, teatra izrāžu, koncertu, lotereju, bazaru u.t.t. sarīkošanai, 4) izstrādāt pašaplikšanās projektu, 5) organizēt vienas dienas darba algas ziedošanu nacionalai kasei par labu, organizēšanu izdarot plašās latviešu demokratiskās masās, 6) nodibināt Nacionalās Padomes grāmatniecības nodaļu, ar nolūku izmantot viņas ienākumus nacionalai kasei par labu, 7) centralās nacionalās kases nodaļas nodibināt ārzemēs un Krievijā.

Fr.Vītoliņš aizrāda, ka jau pastāvošās organizacijās un politiskās partijās savākti līdzekļi vispārnacionalām vajadzībām. Tie būtu koncentrējami nacionalā fonda kasē.

E.Laursons liek priekšā dibināt nevis nacionalo fondu, bet Nacionalās Padomes finansu nodaļu. Nevis likvidēt uz vietām tās organizacijas, kuŗas līdzekļus jau vākušas un vāc, bet caur šīm organizacijām koncentrēt viņu ieplūšanu finansu nodaļā bet komisijas izstrādāto projektu nodot Nodaļai kā materialu.

Nacionalā Padome nolemj dibināt finansu nodaļu un izstrādāto projektu nododot šai Nodaļai kā materialu.

Apsveicinājumi, rezolucijas un deklaracijas. Redakcijas komisijas vārdā J.Zālīts ceļ priekšā sekošus apsveikumus, rezolucijas un deklaracijas, kuŗas tai nodotas: 1) Ukraines centralai radai, 2) Tautas padomei, 3) Somijas seimam.

Nacionalā Padome tās pieņem sekošā redakcijā:

1. Ķijevā, Centralai radai.

Noklausījusies Centralās radas telegramu par Ukrainas republikas proklamēšanu, Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome sūta savu brālīgo sveicienu Ukraines tautai un brīvai Ukrainei. Lai dzīvo Ukraines tauta! Lai nostiprinājās tautu federacijas ideja!

Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome.

2. Ķijevas Centralai radai un Tautu padomei.

Latviešu sabiedriskās organizacijas un politiskās partijas, kuŗas stāv uz nacionali-teriotalā tautu pašnoteikšanās principa, nodibinājušas un proklamējušas 17.novembrī š.g. Latviešu Pagaidu Nacionalo Padomi ar sēdekli Valkā, Vidzemē.

Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome.

Cīņā par Latvijas vienību un patstāvību un par savas tautas plaukšanu, latviešu sabiedriskās organizacijas, politiskās partijas un grupas, kas stāv par latviešu tautas pašnoteikšanās principu un par Latvijas etnografiskās vienības nedalamību, nodibinājušas un proklamējušas 17.novembrī š.g. Latviešu Pagaidu Nacionalo Padomi, ar sēdekli Valkā, Vidzemē.

Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome.

Tālāk redakcijas komisija ceļ priekšā Nacionalās Padomes apstiprināšanai sekošas principā pieņemtās deklaracijas: 1) Latvijas apvienošanas lietā ar Latgali, Krievijas revolucionarai demokratijai un 2) deklaraciju ārvalstīm un tautām.

Nacionalā Padome vienbalsīgi tās pieņem sekošā redakcijā:

1) “Krievijas revolucionarai demokratijai. Nostājoties uz Krievijas revolucionarās demokratijas vairākkārt pasludināto Krievijas tautu pašnoteikšanās tiesību pamata, Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome pasludina, kā Latgale, t.i., Vitebskas guberņas Daugpils, Ludzes un Rēzeknes apriņķi ir pievienojami Latvijai, kuŗas stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscits.”

2) Deklaracija ārvalstīm un tautām: “Ievērojot latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskās brīvības un autonomās Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905.gadā atsvabināšanās cīņās, un, nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome uz visstingrāko protestē pret jebkuŗu Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai ari visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kuŗā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuŗas stāvokli, attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscits.”

J.Akuraters un A.Dobelis nolasa rezolucijas Latvijas satversmes sapulces jautājumā. Rezolucijas nodod redakcijas komisijai un pēc tam rezolucijas pieņem sekošā redakcijā: pirmo rezoluciju (Akuratera): “Ņemot vērā Latvijas tagadējo neciešamo un nenoteikto stāvokli, viņas dzīves pamata intereses un neatliekamās zemes vajadzības, Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome atzīst par nepieciešamu sasaukt Latvijas satversmes sapulci, sazinoties ar attiecīgām sabiedriskām iestādēm un organizacijām un stājoties tūliņ pie vajadzīgiem priekšdarbiem”.

Otro rezoluciju (Dobeļa): “Noklausījusies Latvijas satversmes sapulces vēlēšanu komisijas ziņojumu un apspriedusi galvenos principus Latvijas satversmes sapulces sasaukšanas jautājumā, Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome atzīst, ka vienīgā un īstā, pilntiesīgā latviešu tautas un Latvijas iedzīvotāju domu un ieskatu izteicēja un lēmējā par Latviju varēs būt tikai Latvijas satversmes sapulce, kuŗa pēc dzimtenes atsvabināšanās no svešiem elementiem un militarās varas, izvēlama uz vienlīdzīgu, tiešu, vispārēju, aizklātu un proporcionalu vēlēšanu tiesību pamata. Principā atzīdama Latvijas satversmes sapulci vienīgi uz augšējiem pamatiem un aprādītos apstākļos, bet uzskatīdama, ka acumirklī praktikā šis princips nav izvedams, Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome atzīst Latvijas satversmes sapulces sasaukšanu par latviešu un Latvijas pašu galveno un neatliekamo uzdevumu ari tagadējā laikā un apstākļos. Dibinoties uz augšējo, Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome nolemj: 1) ka bez kavēšanās speŗami soļi Latvijas satversmes sapulces organizēšanai šajā pusē frontei - tiklab neieņemtajā Latvijas daļā, kā ari Iekškrievijā starp latviešu bēgļiem un kolonistiem, 2) ka Latvijas satversmes sapulce sasaucama visdrīzākā laikā, iepriekš rūpējas par vēlēšanu tiesiskām garantijām un vēlēšanu priekšdarbiem, šajā nolūkā stājoties sakarā ar pārējām iestādēm, kas rūpējas, vai rūpētos par Latvijas satversmes sapulces sasaukšanu, kā ari kopā ar pēdējām nosakot termiņu, kad izdarāmas vēlēšanas. Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome ieskata par šīs organizējamās satversmes sapulces tiešiem uzdevumiem: Latvijas satversmes likumu izstrādāšanu, Latvijas teritorijas (Vidzemes, Kurzemes un Latgales) robežu noteikšanu, attiecību noteikšanu starp latviešu kolonijām, attiecību noteikšanu ar Viskrievijas satversmes sapulci, Krievijas valstu vienībām un sastāvdaļām, kā ari ārvalstīm un ārvalstu tautām, un beidzot likumdošanu”.

Apsveikšanas telegramas nolemj caur Informacijas biroju aizsūtīt pēc piederības, pie kam Somijas seima telegramu uzdod pārtulkot franču valodā; deklaracijas nolemj caur Informacijas biroju publicēt Krievijas un ārzemju presē un darīt zinamu pa ārzemju telegrafu un Pēterpils telegrafa aģenturu; bet no abām pieņemtām rezolucijām satversmes sapulces jautājumā, otro publicēt latviešu presē, bet pirmo cittautu avižniecībā un sabiedrībā.

K.Bachmanis sniedz ziņojumu par delegatu mandatiem un uz mandatu komisijas priekšlikumu, Nacionalā Padome atzīst, ka visi mandati, kas izdoti uz vienu sesiju vai ari tikai uz vienu dienu (uz 16.novembri), tomēr top atzīti par tādiem, kas izvēlētam priekšstāvim dod tiesību kā pilntiesīgam loceklim piedalīties Nacionalās Padomes darbībā, kamēr viņa mandats netiek atsaukts no iestādes, kas izdevusi mandatu.

Pārrunājot jautājumu par Nacionalās Padomes valdes darbības vietu un sēdekli, Nacionalā Padome vienbalsīgi nolemj, ka valdei un dibinamo nodaļu centriem, kamēr apstākļi to pieļauj, jāatrodas uz Latvijas teritorijas Valkā, izņemot Ārlietu nodalu, kuŗas centram jāatrodas Pēterpilī.

Nacionalā Padome nolemj, ka pie Nacionalās Padomes dibināmas sekošas nodaļas: 1) Ārlietu nodaļa, kuŗā vēlami 5 locekļi, 2) Aizsardzības un atjaunošanas (3 locekļi), 3) Latvijas satversmes sapulces vēlēšanu komisija (5 locekļi), 4) Finansu nodaļa (3 locekļi, 5) Satversmes projekta izstrādāšanas komisija, 6) Agrarā nodaļa, 7) Kulturas vai grāmatniecības nodaļa; bez tam jāizvēl 3 ārzemju delegati.

Valdi noteic no 9 locekļiem, pie kam nodaļu priekšsēdētāji tajā ieiet ar lemjošu balsstiesību, pie kam valdes sastāvu Padome var pēc vajadzības vēl paplašināt.

Priekšsēdētājs paziņo sēdes pārtraukumu līdz pulksten 4 dienā.

Sēdi slēdz pulksten 2 un 30 minutēs dienā.

Sēdi atjauno pulksten puspiecos dienā J.Goldmanis. Dienas kārtībā: Vēlēšanas.

Nacionalā Padome nolemj: vispirms vēlēt Nacionalās Padomes delegatus uz ārzemēm, izdarot atklātas vēlēšanas, un pēc tam aizklāti ar zīmītēm vēlēt Nacionalās Padomes valdi un nodaļu priekšsēdētājus un locekļus.

Par Nacionalās Padomes delegatiem uz ārzemēm vienbalsīgi tiek ievēlēti: J.Kreicbergs, Z.Meierovics un J.Čakste.

J.Akuraters iekustina jautājumu, ka uz ārzemēm būtu deleģējams ari J.Seskis, kuŗš varētu būt noderīgs valodas prašanā un informēšanā.

Nacionalā Padome nolemj palikt pie sava lēmuma, sūtot uz ārzemēm izvēlētos 3 delegatus, bet kā ceturto uzskatīt turpmākam J.Sesku.

Nacionalā Padome pāriet pie valdes vēlēšanām. Par kandidatiem uz valdes priekšsēdētāja amatu tiek uzstādīti: V.Zamuels un K.Pauļuks. J.Zālīts savu kandidaturu noņem. Aizklāti ar zīmītēm balsojot, V.Zamuels un K.Pauļuks

katrs dabūn 6 balsis par labu.

Izdara otrreizēju balsošanu, pie kam V.Zamuels dabūn 8 un K.Pauļuks 4 balsis par labu, (viena zīmīte ir neizpildīta). Tā tad ievēlēts ir V.Zamuels. Balsošanas rezultati tiek uzņemti applausiem.

Par valdes priekšsēdētāja biedriem ar 13 balsīm (vienbalsīgi) tiek ievēlēti: Kurzemes zemes padomes priekšsēdētājs K.Pauļuks un Latgales zemes padomes priekšstāvis J.Rubulis.

Par priekšsēdētāja trešo biedri kā kandidati tiek uzstādīti: J.Akuraters un J.Palcmanis. Aizklāti balsojot par Akurateri tiek nodotas piecas, bet par Palcmani 6 balsis, - Ievēlēts J.Palcmanis no Latviešu kareivju nacionalās savienības.

Par sekretaru vienbalsīgi kā kandidatu uzstāda K.Bachmani. Kandidats pieprasa aizklātu balsošanu. Ar vienpadsmit balsīm tiek šajā amatā ievēlēts K.Bachmanis, par sekretaru biedriem: ar divpadsmit balsīm K.Skalbe un desmit balsīm J.Akuraters, par mantzini V.Siliņš ar astoņām un E.Laursons par viņa biedri ar trīspadsmit balsīm.

Nacionalās Padomes ārlietu nodaļā ievēl: par priekšsēdētāju J.Goldmani, locekļiem: prof. J.Rancanu (13), O.Nonācu (13), A.Dobeli (10) un A.Bergu (10 balsīm).

Finansu nodaļā: Z.Meierovicu (12), locekļiem E.Laursonu un A.Klīvi (vienbalsīgi).

Aizsardzības un atjaunošanas nodaļā: par priekšsēdētāju Jāni Rubuli, locekļiem A.Fridenbergu, V.Skubiņu, J.Brūmeli un A.Kalevicu.

Latviešu savstarpējo vēlēšanu komisijā: priekšsēdētāju V.Zamueli, locekļiem O.Nonācu, F.Vītoliņu, J.Rubuli, J.Streļēviču.

Satversmes projekta izstrādāšanas komisijā: priekšsēdētāju V.Zamueli, locekļi: P.Zālīts, A.Bergs, Fr.Trasuns, N.Grossvalds, K.Pauļuks, P.Juraševskis, A.Strausmanis, J.Grīnbergs, K.Kundziņš, J.Akuraters, H.Rūsis.

Agrarā nodaļā: priekšsēdētāju agr. Kalniņu, agr. J.Bergu, P.Lazdanu un Dr. phil. P.Zālīti.

Kūlturas nodaļā: priekšsēdētāju F.Vītoliņu, locekļiem: E.Virzu, K.Skalbi, J.Palcmani, J.Akurateri.

Delegatu vēlēšanas tautu padomē un Ukraines centralā radā.

Krievijas tautu padomē no dažām organizacijām ievēlētos latviešu priekšstāvjus K.Bachmani, Z.Meierovicu, St.Kambalu, M.Bruņenieku Nacionalā Padome vienbalsīgi izvēl par saviem delegatiem, bet Ukraines centralā radā - M.Bruņenieku, nolemjot to, vajadzības gadījumā materiali pabalstīt.

P.Lazdans liek priekšā nodibināt sakarus ar Vatikanu. Nacionalā Padome tam piekrīt, pie kam ieskata, ka nepieciešami vajadzīga būtu latgaliešu bīskapa sēdekļa pārcelšana uz Latgali.

K.Bachmanis iekustina jautājumu par uzsaukuma (manifesta) klajā laišanu no Nacionalās Padomes. Priekšlikums tiek pieņemts un Nacionalā Padome uzdod valdei tādu uzsaukumu sastādīt un laist klajā. Uz Dr. P.Zālīša priekšlikumu Nacionalā Padome vienbalsīgi nolemj piesūtīt apaveikšanas telegramu J.Rainim, uzdodot to darīt valdei.

Pārrunājot nodaļas locekļu kooptaciju, Nacionalā Padome atļauj šīs tiesības valdei ar to noteikumu, ka kooptētie locekļi apstiprinami nākošā sesijā no Nacicnalās Padomes.

Pulksten astoņos vakarā tiek pasludināta slēgta sēde. Pulksten pusdevņos vakarā sēdi pasludina par atklātu, Nacionalā Padome pārrunā vēl dažas sīkākas tekošas darīšanas un pēc tam priekšsēdētājs J.Goldmanis sēdi slēdz ar īsu uzrunu, kuŗā norāda uz atbildīgo darbu, kas Nacionalai Padomei veicams. Kaut notiktos, ka jau otrai sesijai sākoties mēs varētu atgriezties savā galvas pilsētā un Kurzemē, ar latvju sarkan-balti sarkano karogu pār mūsu galvām un tos pirmos darbus, ko mēs še iesākuši, spētum tur godam nobeigt kā Latvijas valsts pilsoņi! (Applausi.)

Sēdi slēdz pulksten deviņos vakarā, 19.novembrī 1917.
____________________________________________________________

Avots: Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana (Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome). Latvijas valsts tapšanas posms (līdz 18. novembrim 1918.): Pēc protokoliem, organizaciju dokumentiem, aktiem, vēstulēm, ziņojumiem, atmiņu uzzīmējumiem un citiem avotiem. Rīga: V.Olava fonda sabiedrība, 1925., 510 lpp.>64.-129.lpp. (Pārpublicējot saglabātas Līgotņu Jēkaba izdevuma rakstības īpatnības, labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas.)

Ievietots: 12.04.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV