[1919.gada 10.jūnijā[1]]
_____________________________________________________________

Jau no tālas senatnes latvieši apdzīvo Baltijas jūras piekrasti, sākot no Ainažu ostas, gar Rīgas jūras līča rīta piekrasti līdz Palangai, galējam robežu punktam starp Prūsiju un Kurzemi.

Latvieši apdzīvo vienkopus:

Kurzemē 27023,3 kvadr[āt]kilometrus, četros Vidzemes (Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas) apriņķos 22570,9 kv[adrāt]kilometrus un Latgalē, Vitebskas guberņas ziemeļvakaru daļā, 13704,8 kv[adrāt]kilometrus zemes platības, kura sastāv no trīs apriņķiem - Daugavpils, Rēzeknes un Ludzes.

Visa Latvija ir sadalīta 17 apriņķos; viņa ieņem 63299 kv[adrāt]kilometrus lielu platību, līdzi ieskaitot iekšējo ūdeņu platību: 64 196 kv[adrāt]kilometrus.

Latvija ir ievērojami lielāka par Dāniju (38969 kv[adrāt]kilometr[i]), Holandi (34186 kv[adrāt]kilom[etri]), ar kuru viņai ir ļoti daudz līdzības, raugoties no ģeogrāfiskā stāvokļa, klimatiskajiem apstākļiem un ekonomiskās dzīves organizācijas. Šveice (41435 kv[adrāt]kilom[etri]) un Beļģija (29451 kv[adrāt]kilom[etrs]) ir daudz mazākas nekā Latvija.

Galvenos vilcienos Latvijas robežas sakrīt ar bijušās Krievijas valsts guberņu un apriņķu administratīvām robežām. Uz vakariem un pa daļai uz ziemeļiem robežā ir Baltijas jūra, galvenā kārtā Rīgas jūras līcis. No visām 1777 kilom[etru] garajām robežām 519 kilom[etru] iztaisa jūras robežas. Dienvidus robeža sakrīt ar Kurzemes administratīvajām robežām. Rītos robeža ir Ludzes apriņķa administratīvā robeža un ziemeļos Valkas un Valmieras apriņķu ziemeļu robeža, kur viņa saiet kopā ar Pērnavas, Vilandes un Verovas [Viru] apriņķiem.

Ziemeļos Latvijai 308 kilometru garumā par kaimiņu ir Igaunija; rītos caur Pleskavas guberņu 168 kilometru garumā Latvija nāk sakarā ar Lielkrieviju; dienvid-rītos 177 kilometru garumā ar Baltkrieviju un rietumos 605 kilometru garumā ar Lietavu.

Latvijas etnogrāfiskās robežas pārsniedz administratīvās robežas sekošās vietās:

1) uz ziemeļiem no Ainažiem gar Baltijas jūras piekrasti uz nelielu apgabalu;

2) uz ziemeļiem no Opes [Apes] gar dzelzceļu Valka-Alūksne-Stukmaņi [Pļaviņas], kur Jaunrozes pagasts ir apdzīvots no latviešiem;

3) Lucenieku pagasts Verovas [Viru] apriņķī uz rītiem no Jaunrozes ir apdzīvots no latviešiem;

4) latvieši apdzīvo Pleskavas guberņā šauru zemes strēmeli gar Vidzemes robežu uz rītiem no Baltinavas starp Ludzes apriņķa robežu un Petrogradas-Varšavas dzelzceļu, starp Korsovkas [Kārsavas] un Pitalovas stacijām;

5) latvieši dzīvo Kauņas guberņā, Aknīšu [Aknīstes] apgabalā, kurš iespiežas Kurzemē starp Ilūkstes un Jaunjelgavas apriņķiem;

6) latvieši apdzīvo apgabalu uz dienvidiem no Kurzemes starp Mēmeli, Jaunjelgavas apriņķi un stūri zemes, kur Mūsa ieiet Kurzemē;

7) latvieši apdzīvo arī zemes strēmeli 4 līdz 9 kilometri platumā Kauņas gub[erņā], gar Kurzemes robežu starp Žagares un Piķeles miestiem;

8) latvieši apdzīvo Prūsijā 40 kilometru garumā Kūru jomu (Kurische Nährung).

Kaimiņu tautu etnogrāfiskās robežas iespiežas Latvijas robežās sekošās vietās:

1. Igauņi apdzīvo Valmieras apriņķa ziemeļus ap 100 kv[adrāt]kilom[etru] uz ziemeļiem no Maizeküles [Meizakilas].

2. Igauņi apdzīvo apgabalu uz ziemeļrītiem no Valkas, Liellugažu muižas apkārtnē.

3. Ilūkstes apriņķī lietavieši un baltkrievi apdzīvo šī apriņķa dienvidusrīta daļu, latviešu-lietaviešu robeža mazulietu stiepjas uz dienvidiem no Daugavpils-Panevēžas dzelzceļa līnijas.

4. Lietavieši apdzīvo uz dienvidvakariem no Kurzemes Palangas miesta apkārtni, kaut gan šis apgabals ir apdzīvots arī no ievērojama daudzuma latviešu.

Pievestie apgabali nevar izsaukt konfliktus starp latviešiem un viņu kaimiņiem, jo etnogrāfiskās robežas viscaur ir stingri uzzīmētas un diference starp etnogrāfiskām un administratīvām robežām ir neievērojama.

Apgabali ar jauktiem iedzīvotājiem ir:

1. Valka, pilsēta, kura atrodas tuvu pie Igaunijas robežām un dabīgi ietver sevī arī igauņu tautības iedzīvotājus. Bet Valkas pilsētai jāpieder pie Latvijas tāpēc, ka:

a) iedzīvotāju lielākā daļa ir latvieši; pēdējā ļaužu skaitīšana (1897.g.) rāda, ka Valkā ir 4453 latvieši un 3594 igauņi; 1917.g. latviešiem bija balsu pārsvars pilsētas vēlēšanās, kas pierāda latviešu tautības iedzīvotāju pārsvaru pilsētā;

b) Valka ir gluži latviskā apriņķa galvenā pilsēta (93,2% no visa iedzīvotāju skaita);

c) Valka atrodas apgabalā, kas no nezināmiem laikiem piederējis latviešiem, un viņa visapkārt apdzīvota no latviešu iedzīvotājiem;

d) no piecām dzelzceļa līnijām, kuras satiekas Valkā, trīs pāršķeļ zemes latviskas zemes;

e) 1917.g., kad kņaza Ļvova valdība sadalīja provinci starp igauņiem ziemeļos un latviešiem dienvidos, Valka tika piešķirta latviešiem, bet latvieši un igauņi nolēma šo jautājumu izšķirt caur referendumu mierīgākos apstākļos.

2. Gar austrumu robežu abās pusēs administratīvai robežai atrodas apgabali, kuri apdzīvoti no jauktiem latviešu, baltkrievu un lielkrievu iedzīvotājiem.

3. Ilūkstes apriņķī, apriņķa vidū, ir pagasti, apdzīvoti no latviešiem un lietaviešiem.

Latvijas valsts ir deklarēta latviešu etnogrāfiskās robežās, bet dažos gadījumos ekonomiski apstākļi un satiksmes ērtība prasa dažu etnogrāfisku un administratīvu robežu pārlabojumu. Ņemot to vērā, Latvija prasa, lai viņai tiktu pievienota:

1. Mažeiķu ,(Muravjevo) stacija Kauņas guberņā, tāpēc ka šinī stacijā Rīgas, Jelgavas, Liepājas un Romnu dzelzceļi satiekas. Šī līnija ir vienīgā, kura savieno Liepāju ar pārējo Latviju. Pievienojot Latvijai Mažeiķu staciju ar dzelzceļa gabalu līdz Kurzemes robežai Liepājas virzienā un velkot demarkācijas līniju gar kaimiņu upēm, tiktu pievienots Latvijai apmēram 90 kv[adrāt]kilometru liels apgabals, kurā dzīvo leiši un latvieši, bet kurā leišu ir vairākums.

2. Pitalova Pleskavas guberņā jāpievieno Latvijai. Tas ir 9 kilometrus no Latgales stāvošs apgabals. Tā ir veca latviešu zeme, kaut gan iedzīvotāju vairums viņā ir krievi. Šās stacijas pievienošana Latvijai ir nepieciešama tāpēc, ka latviešu Rīgas-Ramockas [Ieriķu]-Sitas-Pitalovas un Daugavpils-Rēzeknes-Pleskavas dzelzceļa līnijas še sastopas un ka, pievienojot Pitalovu Krievijai, satiksme starp Vidzemi un Latgali tiek pārtraukta.

3. Dzelzceļa līnija Stukmaņi [Pļaviņas]-Alūksne-Valka iet starp Valku un Opi [Api] uz igauņu-latviešu robežu, un ir vēlams visu šo līniju ieslēgt Latvijas valsts robežās, lai uzturētu tiešu satiksmi starp dienvidus Vidzemi un Valku.

4. Runo [Roņu] salai Rīgas jūras līcī jātiek pievienotai pie Latvijas. Šī sala ir 9 kv[adrāt]kilometrus liela, apdzīvota no 250 zviedriem. Tā kā šī sala atrodas Latvijas teritorijas ūdeņos un bezdrāts telegrāfa stacija un bāka ir nepieciešama ziemā un pavasarī Rīgas kuģniecībai, viņa jāpievieno Latvijas teritorijai. Šī sala ir pieskaitīta Ārensburgas apriņķim. Senāk viņa bija daļa no Rīgas apriņķa vai atkal bija pieskaitīta Kurzemei, no kuras viņa nava tālu.

Janvārī 1914.gadā Latvijā bija 2552000 iedzīvotāju, no kuriem lielākais vairums bija latvieši; Kurzemes un Vidzemes guberņās latvieši iztaisīja 95% no lauku iedzīvotāju skaita, tāpat kā visās Latvijas pilsētās, izņemot divas, kurās relatīvais vairums ir ebrejiem, latviešu iedzīvotāji ir pārsvarā. Latgales pilsētās turpretim ebrejiem ir vairākums.

Pēdējā ļaužu skaitīšana pierādīja, ka vāciešu zemē ir 120191 un viņu skaits pastāvīgi pamazinās; viņu skaits ir ievērojami liels Rīgā un Liepājā, bet pat šajās divās pilsētās viņi neiztaisa vairāk par 11 līdz 13 proc. no visa iedzīvotāju skaita. Kurzemē un Vidzemē uz laukiem vācieši ir tikai ap 2,2%, kamēr Latgalē nav pat viena procenta vāciešu.

Pirms kara krievu elements Latvijā bija reprezentēts vienīgi caur ierēdņiem un kareivjiem. Karš viņus izraidīja no zemes, un tagad viņu gandrīz nava ne Kurzemē, ne Vidzemē. Latgalē ir dažas vecticībnieku kolonijas, kas tur mākslīgā kārtā radītas no krievu rusifikatoriem,[2] kamēr Vidzemē un Kurzemē nav neviena apgabala, kur krievu iedzīvotāju būtu vairāk par 1 %. No nacionālā redzes punkta raugoties, Latvija ir ļoti viengabalaina zeme, apdzīvota no ļoti skaidras āriešu rāsas, kas runā latviski un kopā ar lietaviešiem iztaisa lielās indoeiropiešu valodu saimes baltiešu daļu.

Ap 1840.g. šī baltiešu rāsa tiek aizņemta no Eiropas nacionālās atmodas. Vācu muižniecība un krievu valdība izturējās vienlīdz naidīgi pret šo nacionālo atdzimšanu, jo pirmā varēja pārvaldīt latviešus, ja viņi paliktos par masu bez kultūras, un krievu valdība jau bija zem slavofilu iespaida, kuri prasīja priekš Krievijas vienu caru, krievu valodu un vienu ortodoksu krievu ticību. Latviešu kultūra neatrada atbalstu pie krievu varām un tika spaidīta no visām pusēm. Latviešu kultūra varēja balstīties vienīgi uz privāto iniciatīvu, kas izpaudās galvenā kārtā biedrībās, savienībās, presē un literatūrā. Pat visniknākiem latviešu ienaidniekiem bija jāatzīst, ka, cīnoties ar visgrūtākiem apstākļiem, latviešu tauta divu paaudžu laikā ir kļuvuse par civilizētu tautu. Visur, kur valsts un pašvaldības iestādes ir bijušas reaktīvas, viņu vietu ieņēma privātā iniciatīve. Pirms kara pastāvēja 2223 latviešu biedrības, no kurām 670 nodarbojās ar tās tautas kultūru.

Pirms kara skaitījās ap 59 periodiski izdevumi un daži ar tirāžu, kas pārspēja 100000 eksemplāru par dienu. Latvijā nav nevienas būdiņas, kurā nelasītu savu žurnālu vai avīzi. Ir izlaists Krievijā 1912.g. 827 latviešu grāmatas 2 miljonos un 771080 eksemplāros jeb 138 eksemplāri uz katriem 100 latviešiem. Nav jābrīnās, ka pie latviešiem atrod ļoti bagātu oriģinālliteratūru un ļoti daudz klasiķu tulkojumu. Starp latviešiem nav lasīt un rakstīt nepratēju. Pirms kara Latvijā bija 98 vidusskolas ar 22600 skolniekiem; Bulgārijā bija 25; Grieķijā - 40; Latvijā ir viena vidusskola uz katriem 26000 iedzīvotājiem, un Vācijā ir viena vidusskola uz katriem 51000 iedzīvotājiem. Latviešu studentu skaits 1913.g., nerunājot par tiem, kuri mācījās Eiropā un Amerikā, pārsniedza 2000. Norvēģijā nebija vairāk par 1400 studentiem, Dānijā - 1460 studentiem, Bulgārijā - 800 studentiem. Latviešu profesoru skaits augstskolās pārsniedza 350.

Dramatiskā māksla Latvijā tiek kultivēta daudzos teātros kā pilsētā, tā uz laukiem, kur ir ievērojams skaits dramatisku trupu.

Vecā latviešu mūzika ir ļoti bagāta. Tā var uzrādīt vairāk nekā 2000 tautas dziesmu un melodiju. Komponisti ir radījuši ļoti raksturīgu mūzikas mākslu ar stipru nacionālu iezīmi. Mūzika Latvijā tiek kultivēta dažās mūzikas skolās un Rīgā Latviešu operā, kur tā sasnieguse augstu pakāpi, nestāvēdama nemaz iepakaļus krievu un citām ziemeļzemju operām. Kas attiecas uz glezniecību un citām mākslām, tad latviešu mākslinieki, stāvēdami zem franču mākslas iespaida, ir nodibinājuši latviešu mākslas skolu, ļoti spēcīgu ar daudziem krāšņiem un individueliem talantiem. Latviešu mākslinieku izstādes Rīgā, Petrogradā, Maskavā ir atzīmētas no kritikas, un dažiem latviešu māksliniekiem ir pavērts ceļš uz ārzemēm.

Jo vairāk attīstījās latviešu kulturelās un ekonomiskās darbības sekmes, jo grūtāk tika sajusts Latvijas kā politiskas vienības nenormālai stāvoklis. Latvija ar Igauniju ir viscivilizētākie Krievu valsts apgabali, jo tautu masu kultūra še pārspēj ne tikvien Krieviju, bet arī Somiju un Poliju. No ekonomiskā un kulturelā redzes stāvokļa raugoties, Latvija ir gluži Vakareiropeiska zeme un līdzinās citām Baltijas jūras piekrastes zemēm - Zviedrijai un Dānijai, bet Petrogradas valdība še lietoja metodes, kas piemērojamas krievu austrumniecisko, pusbarbarisko guberņu stāvoklim. Latgalē krievi aizliedza starp 1870. un 1904.g. latviešu grāmatu izplatīšanu. Latvija cieta arī ekonomiski. Tā kā Latvija ir ļoti attīstīta ekonomiskā ziņā, tad latviešu pilsoņu darbs bija daudz produktīvāks - un Latvija katru gadu maksāja Krievijai 25 līdz 35 miljoni rubļu, atskaitot visus izdevumus priekš valsts iestāžu uzturēšanas Latvijā, ierēķinot še arī proporcionelās summas centrālo iestāžu uzturēšanai. Latvieši maksāja smagas nodevas, nekad nedabūdami atpakaļ. Ar šo latviešu naudu krievu valdība uzturēja barbariskās provinces un krievu uzņēmumus, kuri bija vērsti bieži pret latviešiem. Latgalē latviešu katoļiem līdz pat 1904.g. nebija brīv pirkt zemi, kura bija lielāka par zināmu platību.

Zem Teitoņu ordeņa valdības latvieši ir saglabājuši savu nacionalitāti, tāpat kā viņi to ir saglabājuši arī zem krievu spaidiem. Latvija pieder Krievijai tikai caur iekarošanas tiesībām, un Latvija ar Krieviju ir saistīta tikai vienu gadu simteni, un šajā laika sprīdī krievi nebija spējīgi uzspiest savu zīmogu uz latviešu zemi un ļaudīm. Caur iedzīvotāju ierašām, reliģiju, vēsturiskām tradīcijām, kas saskan vairāk ar Vakareiropu, caur savu civilizāciju, institūtiem Latvija atšķiras stipri no Krievijas. Latviešu tautai bija cieša griba attīstīties, bet šinī darbā Krievija tai lika šķēršļus priekšā.

Vēsturē mēs atrodam latviešus tais pašās zemēs, kuras viņi tagad apdzīvo. Izdalīti vairākās zemēs, viņi dzīvoja brīvi zem saviem virsaišiem un ķēniņiem. Caur latviešu zemēm veda senatnē ceļš no ziemeļiem uz Bicanci [Bizantiju], Kaspijas jūru un uz Altaja kalniem. Jau no seniem laikiem latviešiem bija sakari ar tā laikmeta civilizētām tautām, kā to pierāda naudas gabali un feniķiešu, grieķu, romiešu un arābu manufaktūras ražojumi, kuri lielā vairumā atrasti beidzamā laikā caur izrakumiem.

Latvijas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis pie Baltijas jūras bija par iemeslu nerimstošām cīņām šai zemē. Ienesīgā tirdzniecība ar Austrumu zemēm pievilka uz Latviju vācu tirgoņus. Viņiem sekoja vācu krustaceļotāji ar tiem pašiem nolūkiem, ar kādiem viņi centās iekarot Mazāziju. Starp igauņiem un latviešiem vienā un iekarotājiem otrā pusē iesākās neatlaidīga cīņa bez žēlastības. Vairāk nekā 159 gadus[3] šīs tautības turējās vāciešiem pretī. Notika lielas kaujas, starp kurām viena no ievērojamākām ir kauja pie Durbes (1260.g.), kad latvieši un lietavieši vienotiem spēkiem pilnīgi iznīcināja vācu bruņotu pulku. Bet cīņas nebija vienādas, jo vācieši saņēma pastiprinājumus no savas dzimtenes un arī kara mākslā viņi bija pārāki par saviem pretiniekiem; tā latvieši nāca zem jūga. Pamazām vācu iekarotāji atņēma latviešiem visas pilsoņu tiesības, un valsts, kuru Teitoņu ordenis bija radījis savienotas republikas veidā, pastāvēja līdz 1560.g. Iekšējs nespēks, Lutera reformācija šinī baznīcas valstī un svešu iespaidu pieaugšana - viss tas kļuva par cēloni valsts sabrukšanai. Igaunija nāca zem Zviedrijas, Latgale un Vidzeme - zem apvienotas Lietavas un Polijas, Piltene un Sāmsala - zem Dānijas virskundzības, vienīgi Kurzeme palika neatkarīga kā Lietavas-Polijas vasaļa hercogiste. Kurzemes hercogiste pa savu neatkarības laiku sasniedza augstu kultūras pakāpi. Rūpniecība uzplauka pateicoties labierīkotām Kurzemes ostām, radās ievērojama flote. Kurzemei piederēja kolonijas Amerikā (Tobago) un Āfrikā (Gambija). Zemes labklājību izpostīja daudzie kari XVII gadu simtenī. 1621.gadā Zviedrija sev pievienoja Vidzemi, un zem zviedru valdības latvieši piedzīvoja vislabākās dienas, jo zviedru valdība veicināja latviešu emancipāciju un palīdzēja viņiem izvairīties no vācu virskundzības. Lielais Ziemeļu karš galīgi grozīja šo stāvokli; Pētera I karapulki ieņēma Vidzemi un Igauniju. Tā Latvija bija sadalīta trijās daļās, kuras vēlāk vienu pēc otras iekaroja Krievija.

Krievu laikmets. 1710.gadā Vidzeme tika pievienota pie Krievijas; 1772.gadā pie pirmās Polijas dalīšanas Latgale tika atdota Krievijai, un 1795.gadā Kurzeme viņai pievienojās. No šī laikmeta sākot, visa Latvija atradās zem krievu virskundzības. Latviešiem bija jādzīvo grūtos apstākļos. Kopš vāciešu ienākšanas un iekarošanas muižniecība bija vācu. Krievijā vienīgā brīvā šķira arī bija muižniecība, un, pateicoties vācu-krievu galmam, Latvijas muižniecība ieguva tādas privilēģijas, kādas nebija pieļautas zviedru valdīšanas laikā. Zem krievu valdības Kurzemes un Vidzemes landtāgi, kuros agrāk bija priekšstāvji no visām iedzīvotāju brīvām šķirām, pamazām pārvērtās par muižniecības iestādēm, kurās varēja būt vienīgi muižnieku priekšstāvji. Zemnieki tika pilnīgi padoti muižniekiem. XIX gadu simteņa sākumā latviešu zemniekus atsvabināja no zemes, no verdzības, jo visa zeme pārgāja muižnieku rokās.

Tikai 50 gadu vēlāk latviešu zemnieki dabūja tiesību pirkt zemi. Caur visu šo latviešu naids pret vācu muižniekiem izauga vēl lielāks.

Latvijas jaunlaiku vēsture iesākās no 1840.gada. Latvieši nekad nebija mierā ar tām laupīšanām, kuras vācieši izdarīja zem Krievijas apsardzības. Sašutums bieži atrada izeju daudzās sacelšanās, no kurām visievērojamākā bija 1905.gadā; visas cīņas tika nežēlīgā kārtā apspiestas no vāciešiem un krieviem. Latvijas patrioti prasīja savai tautai tās pašas tiesības, kuras piederēja citām brīvām tautām. Latvju tautiskā apziņa, kura tika apspiesta visiem līdzekļiem, izpaudās ar lielu sparu. No XIX gadu simteņa vidus spēcīgi un neizturami[4] sāka attīstīties literatūra, māksla un saimnieciski uzņēmumi.

Krievu politika Latvijā. Jau sen iedzīvotāji vēlējās tādu politisku iekārtu, kura saskanētu ar viņu ekonomisko un kulturelo attīstību. Pirms kara politiķi un latviešu prese prasīja Latvijai plašu politisku autonomiju. Latviju vajadzēja atzīt par valsti, jo vienīgi jaunlaiku politiskās iestādes var sekmēt un vadīt intelektuelo un materielo spēku kārtīgu attīstību. Latvieši prasīja autonomiju finansuelā ziņā, savu armiju, savu diplomātisku un konsulāru priekšstāvniecību, savas muitas iestādes neatkarīgi no Krievijas, savu pastu un telegrāfu, savu dzelzsceļu pārvaldi.

Reizē ar latviešu neatkaramības kustību šinī zemē palika stiprākas arī krievu valdības centralistiskās tieksmes. Viņa visiem līdzekļiem centās latviešus pārkrievot. Latvieši pieprasīja savas vidus- un augstskolas, par atbildi centrālā valdība pārkrievoja pirmmācības skolu. Latvieši vēlējās tādu agrārjautājumu atrisinājumu, kurš saskanētu ar jaunlaiku prasībām, - atbilde bija tā, ka krievu valdība sāka nometināt latviešu zemē krievu kolonistus no Krievijas iekšienes. Latvieši prasīja tiesnešus, kuri prastu latviešu valodu, un krievu valdība aizliedza pat runāt latviski tiem tiesnešiem, kuri jau šo valodu prata. Latvieši vēlējās daļu no viņu pašu maksātiem nodokļiem izlietot priekš savām kulturelām iestādēm (skolām, teātriem, operas utt.), bet valdība ar latviešu naudu uzturēja vienīgi krievu iestādes Latvijā un pieņēma savām vajadzībām Latvijā tikai krievu ierēdņus.

Šī krievu politika, protams, nespēja pavairot latviešu simpātijas priekš Krievijas. Latvieši nelaidās pārkrievoties, tāpat kā viņi nepārvācojās, lai gan vācieši krievu laikā pielika visas pūles, lai to panāktu.

Karš no 1914. līdz 1919.gadam. Kad izcēlās karš, latvju tauta noteikti nostājās pret Vāciju. Apmēram 182000 latviešu ir cīnījušies krievu armijas rindās. Tiklīdz karš bija pieteikts, latvieši pieprasīja Latvijas aizsardzībai latviešu armijas radīšanu, savvaļniekus zem latviešu virsnieku vadības. Ilgu laiku krievu valdība atraidīja šo priekšlikumu, tikai 1915.gada jūnijā pēc otrreizējas vāciešu iebrukšanas Kurzemē tika dota atļauja dibināt šādu armiju. Latviešu nopelns bija, ka viņi atturēja vāciešus Rīgas priekšā līdz 1917.g. septembrim. Šī savvaļnieku armija bieži guva laurus un ir zaudējusi 32000 kritušus. Atcerēsimies tikai divus gadījumus, 1916.gada jūlijā un no 1916.gada decembra līdz 1917.g. janvārim latvieši, izvezdami latviešu galvenā štāba plānu, lauza vācu fronti, kuru uzskatīja par nesalaužamu. Bet krievi nedeva rezerves spēkus, un vāciešiem izdevās stāvokli atjaunot. Sāpīgi latvieši sajuta šo krievu bezdarbību. Kerenska valdīšanas laikā krievu karaspēks atstāja visus stratēģiskos punktus Rīgas priekšā un latviešu pulki pie Latvijas galvaspilsētas ieguva nevīstošu slavu. Latviešu pulki zināja, ka viņi vien ar savu drošsirdību nav spējīgi grozīt kaujas iznākumu, bet viņi ziedoja savu dzīvību, lai glābtu latviešu karavīru slavu.

Vācu okupācijas laikmets. Pa vācu okupācijas laiku vācu valdība gribēja gan ar viltu, gan ar varu panākt Baltijas iedzīvotāju deklarāciju par labu Baltijas zemju pievienošanai Vācijai. Rīgā un Jelgavā tika radītas īpašas iestādes, tā sauktie landesrāti, kuriem vajadzēja izteikties par pievienošanu Vācijai. Tā kā visas latviešu politiskās partijas bija pret šādu savienošanos ar Vāciju, tad šie landesrāti sastāvēja galvenām kārtām no vietējo krievu-vācu priekšstāvjiem, it īpaši no vietējās vācu muižniecības. Lai tomēr nepataisītu šos landesrātus galīgi smieklīgus, tad vācu iestādes piespieda dažus latviešu zemniekus ņemt viņos dalību; ar bruņota spēka palīdzību viņi tika atvesti uz sapulcēm. Neviens pats latviešu politisks darbinieks nav ņēmis dalību šinī komēdijā. Tā šie landesrāti varēja izteikt vēlēšanos pievienoties Vācijai un piedāvāt Kurzemes hercoga un Baltijas ķēniņa troni Viļumam II. Bet kad 1918.gadā 3.septembrī vācieši svinēja Rīgas ieņemšanas gada svētkus, kuros ar lielu sajūsmu ņēma dalību krievu-vācu politiķi līdz ar visu vācu korporāciju un biedrību priekšstāvjiem, viņiem nepiebiedrojās neviena pate latviešu iestāde, ne biedrība. Vienīgi krievu-vācu muižniecība, pabalstīta no pārējām vāciešu šķirām, aizstāvēja “Baltijas provinču vācisko nākotni”.

Latvijas Tautas Padome. Caur kara gaitu Latvija uz vairākiem gadiem tika sadalīta divās daļās. Kurzeme un vēlāk Rīga tika ieņemtas no vācu karaspēka, kamēr lielākā daļa no Vidzemes un Latgales palika zem krievu valdības. Šis apstāklis radīja grūtības priekš vienotas kopējas latviešu politikas, bet abās Latvijas daļās politika bija galvenos vilcienos tā pate. Jau pirms kara latviešu galvenā prasība bija politiska autonomija, un jau toreiz latviešu politiķi aizstāvēja latvju neatkarības ideju, lai gan šo ideju nevarēja atklāti pārspriest krievu toreizējā režīma dēļ. 1917.g. pa vācu okupācijas laiku latviešu politiskās partijas un lielās politiskās biedrības dibināja Rīgā bloku, apvienojot visas latviešu politiskās partijas, izņemot mazu ģermanofilu grupu un lieliniekus. Šī bloka pamatideja bija Latvijas neatkarība un cīņa pret vācu un krievu pievienošanas tieksmēm. Rīgā bloks pastāvēja kā slepena organizācija, kuras darbība izplatījās pa visu okupēto Latvijas daļu. Tai pašā laikā tai daļā, kura dažus mēnešus bija ārpus okupācijas, Vidzemē un Latgalē, tika dibināta Nacionālpadome, kura izpletās pa Krieviju, kur atradās liels skaits bēgļu (735000). Abas organizācijas noteikti aizstāvēja Latvijas neatkarības ideju un apkaroja vācu pievienošanas tieksmes un pārvācošanas darbību, kuru pabalstīja kara iestādes. Starp abām organizācijām nodibinājās sakari, un tūliņ pēc Vācijas uzvarēšanas šo abu organizāciju politiskie vadoņi vienojās un nodibināja 1918.gada novembrī Latvijas Tautas Padomi.

Latvijas Tautas Padomē ir priekšstāvji no visām grupām un virzieniem, kas ietilpst Latvijas Nacionālpadomē un Rīgas politiskajā blokā. Latvijas Tautas Padome sastāv no visu latviešu politisko partiju un tautību mazākumu priekšstāvjiem, izņemot lieliniekus. Viņā ir 100 locekļu, no kuriem 78 ir latvieši, 8 vācieši, 7 ebreji, 5 krievi, 1 lietavietis un 1 polis. Latviešu vietas ir izdalītas tā, ka vienu trešdaļu ieņem Zemnieku savienība, politiska partija, kura atbalstās uz zemes vissvarīgāko iedzīvotāju šķiru. Sociāldemokrātu strādnieku partija arī ieņem vienu trešdaļu no vietām, un beidzamā trešdaļa ir izdalīta starp pilsētu pilsoniskām partijām. No Latvijas ebrejiem un krieviem Tautas Padomē piedalās visu grupu priekšstāvji, izņemot lieliniekus. Vienīgi vāciešiem nav pilnīgas priekšstāvniecības, jo divas no piecām vietējām politiskām partijām nav pielaistas Latvijas Tautas Padomē tamdēļ, ka viņas aizstāv Latvijas savienošanu ar Vāciju.[5] Sēdekļus izdalīja starp partijām proporcionāli katras partijas nozīmei starp iedzīvotājiem (locekļu skaits, balsu skaits pēc agrākām vēlēšanām). Politiskās partijas kuras ir savienojušās Latvijas Tautas Padomē, pieņēmušas sekošu programmu:

Latvijas Satversmes Sapulce ir jāsasauc pēc iespējas visdrīzākā laikā. Latvijas Satversmes Sapulci vēlēs abu kārtu Latvijas pilsoņi uz vispārēju, vienlīdzīgu, tiešu un aizklātu vēlēšanu pamata. Latvija tiek izsludināta par demokrātisku republiku ar to iebildumu, ka šī valsts forma apstiprināma Satversmes Sapulcē. Latvijai jābūt suverēnai un neatkarīgai, vienotai un nedalītai starp pasaules tautām. Līdz Satversmes Sapulces sasaukšanai suverēnā vara pieder Latvijas Tautas Padomei, kura ieceļ Pagaidu valdību. Tautas Padomē piedalās ar saviem priekšstāvjiem latviešu politiskās partijas un tautību minoritātes. Pagaidu valdībai jābūt koalīcijas valdībai. Līdz Satversmes Sapulces sasaukšanai visa izpildu vara atrodas Pagaidu valdības rokās. Nacionālām minoritātēm ir savi priekšstāvji Satversmes Sapulcē un likumdošanas iestādēs proporcioneli viņu skaitam. Visas minoritātes, kuras piedalās Tautas Padomē, ieiet arī Pagaidu valdībā. Nacionālo minoritātu tiesības tiek nodrošinātas ar pamatlikumiem. Jau Pagaidu valdībai vajaga garantēt preses, vārda, sapulču un biedrību brīvību. Latvijas pilsoņiem bēgļiem tiks visādi atvieglināta viņu atgriešanās dzimtenē. Karaspēks tiek dibināts uz vispārējas iesaukšanas pamata, neizslēdzot arī labprātīgo pieņemšanu. Milicija ir padota Pagaidu valdībai, kura organizē zemes apsardzību. Pagaidu valdība nodibina vietējās iestādes un nosaka Satversmes Sapulces sasaukšanas termiņu.

Latvijas Tautas Padome ir augstākā varas nesēja, kura pilnvaro vienu no saviem locekļiem sastādīt Pagaidu valdību (Ministru Kabinetu). Ministru Kabinets ir dibināts uz koalīcijas pamatiem. Izņemot sociāldemokrātu strādnieku partiju, kura atzīst par labāku strādāt Latvijas valsts interesēs ārpus Pagaidu valdības, visām citām latviešu politiskām partijām ir savi priekšstāvji Ministru Kabinetā. Bez tam vāciešiem - viens priekšstāvis Kabinetā.[6]

Latvijas Tautas Padome apvieno ap sevi visas iedzīvotāju šķiras un visas tautības, izņemot lieliniekus, dažas vācu grupas un dažas personas, kuras strādāja kopā ar vāciešiem pa okupācijas laiku.

Latvijas valsts iestādes iesāka savu darbību ļoti grūtos apstākļos. Karš bija pilnīgi izpostījis zemi. 1915.gada pavasarī vācu karapulki iebruka Kurzemē un ieņēma Liepāju 8.maijā. Līdz jūlija vidum fronte atradās gar Ventu Kurzemē, tad krievu armija tika piespiesta atkāpties, un līdz augusta mēnešam kara darbība norisinājās visbagātākos Latvijas apvidos - Zemgalē starp Ventu un Daugavu. Pa šo laiku daudzi ziedoši apvidi tika galīgi izpostīti.

Bet vēl lielāku postu nodarīja krievu atejošais karaspēks, pārvērzdams Dobeles, Tukuma, Bauskas, Jaunjelgavas, Rīgas, Ilūkstes iecirkņus par tuksnešiem. Vietējie iedzīvotāji tika piespiesti atstāt zemi. 1.janvārī 1914.gadā Kurzemes iedzīvotāju skaits sniedzās līdz 798300, bet 31.decembrī 1916.gadā tikai līdz 269812. Dažos apvidos vairāk kā 80% no visiem iedzīvotājiem bija piespiesti atstāt savu zemi. (Dobeles apriņķī 82,4 no 100.) Sākot no augusta 1915.g. līdz 1918.gada sākumam, frontes līnija vilkās gar Daugavu, tā ka Vidzemes Latvijas daļas, kuras atradās uz Daugavas labā krasta, bija kara darbības sfērā. Tās joslas iedzīvotāji, kura atradās pie pašas Daugavas, tika no Vidzemes izdzīti, un visā Latgalē normāla dzīve tika pārtraukta. Visspilgtāk kara iespaids bija redzams Rīgā. 1913.gadā Rīgā bija 517522 iedzīvotāji, no kuriem lielākā daļa strādāja Rīgas rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumos. Rīgas osta tika slēgta kara pirmajās dienās - un viņas dzīve apstājās. 1915.g. rudenī, kad vācu karaspēks tuvojās Daugavai, visas Rīgas fabrikas tika evakuētas uz Krievijas iekšieni. Pilsētās saimnieciskā dzīve palika vājāka un sakarā ar to arī iedzīvotāju skaits tādā mērā samazinājās, ka 1917.g. 1.augustā Rīga skaitīja tikai 210590 iedzīvotājus. 1917.gada rudenī vācu karaspēks postīja Rīgas iecirkni. 1918.gada sākumā vācu karaspēks ieņēma visus pārējos Vidzemes un Latgales iecirkņus un ieveda tur savu saimniecības politiku. Zemē iestājās vispārīgs trūkums. Vācu iestādes izveda rekvizīcijas. Dzīves dārdzība palielinājās, un produktu cenas cēlās līdz 100 un pat līdz 3000 proc. (1 mārciņa maizes no 3 kap. līdz 2.20 kap., olas no 3 kap. līdz 1.50 kap., sviests no 30 līdz 40 kap. uz 1000 kap. un pat 1500 kap., cukurs no 15 kap, līdz 800 kap. utt.). Tai pašā laikā algas nepaaugstinājās pat divkārtīgi.

Pēc lielinieku revolūcijas Krievijā liela daļa latviešu bēgļu atgriezās dzimtenē, bet nogurušie un izmocītie ļaudis neatrada tur labākus apstākļus, jo vācieši nesniedza latviešiem nekādu palīdzību un viņiem vajadzēja pašiem saviem spēkiem atjaunot nopostītās ēkas, pie tam viņi visādi tika traucēti caur vācu priekšrakstiem; bet, vispāri ņemot, nav iespējams atjaunot saimniecisko dzīvi bez ārienes palīdzības.

Tamdēļ Latviešu valdībai jāpiegriež liela vērība saimnieciskiem jautājumiem. Bet šinī atjaunošanas darbā viņa pastāvīgi tiek traucēta caur politisko stāvokli. Latvija varēja izsludināt savu neatkarību tikai pēc revolūcijas Vācijā. Vācu iestādes radīja daudz šķēršļu Latvijas Pagaidu valdībai. Vācu okupācijas iestādes likvidēja savu darbību ļoti lēnām vai pat nemaz nelikvidējās. Latviešu iestādes nespēja lietot varu pret vāciešiem, jo tanī dienā, kad tika pasludināta Latvijas neatkarība, 90000 līdz 100000 vācu zaldātu atradās Latvijā, no viņiem 48000 Rīgā, Latvijas galvaspilsētā.

Šī vācu politika izvērtās par kopdarbību ar krieviem, pie kam zeme tika sistemātiski atstāta Krievijai.

Šī kopējā krievu-vācu politika apdraud visas jaunās valstis, kuras radušās uz vecās krievu ķeizarvalsts drupām, un attiecības starp latviešiem un viņu kaimiņiem iegūst ļoti lielu nozīmi tagadnē.

LATVIEŠU KAIMIŅI

Igauņi. Ziemeļos latviešu kaimiņi ir igauņi, somu tautības, tuva rada ar Somijas somiem. Vairākus gadu simteņus latviešiem un igauņiem bija kopīga vēsture; neskatoties uz rāsu un valodu izšķirību, abas tautas vienmēr strādājušas vienprātīgi visos kopīgos svarīgos politiskos jautājumos un viņu atbildīgie vadoņi vienmēr ir centušies uzturēt draudzīgas attiecības. Nacionālas berzēšanās, kas starp kaimiņiem dabīgas, jau sen aprobežotas līdz vismazākam mēram, jo vienmēr bija nākotnē paredzama abu tautu politiska kopdarbība. Šī paredzēšana tagad piepildās.

Lielkrievi. Uz austrumiem latviešiem ir kaimiņos lielkrievi. Šais apgabalos var novērot stipru lielkrievu iedzīvotāju tiekšanos uz austrumiem, t.i., uz Āziju, kam par cēloni ir vairāk izglītotas un uzņēmīgākas tautas spiediens. Liekas, ka nenāktos grūti noteikt starp Latviju un Lielkrieviju robežu, kas būtu piemērota latvju valsts dzīves interesēm.

Baltkrievi. Tāpat austrumos ir baltkrievi latviešiem kaimiņos. No vēsturiskā viedokļa raugoties, baltkrieviem ir bijuse kopīga vēsture ar lietaviešiem. Daudzi no tiem ir Romas katoļi. Pateicoties Lietavas lielkņazu virsvaldībai, viņi uzglabājuši savu rāsu tīru, kamēr citas slāvu tautības bija padotas tatāru virskundzībai, kamēr Maskavas lielkņazu un caru enerģiskā politika sakausēja slāvu un somu tautības, izveidojot lielkrievu nāciju. Tādā kārtā starp šīm abām tautām, lielkrieviem un baltkrieviem, radusēs liela starpība, lai gan izliekas, ka viņu valodas ļoti līdzīgas. Mūsu dienās baltkrievus nodarbina diezgan stipra nacionāla kustība un arī viņi tiecas pēc neatkarības. Tā ka attiecības starp latviešiem un baltkrieviem ir ļoti draudzīgas, tad latvieši ar visiem viņu rīcībā esošiem līdzekļiem pabalstīja Baltkrievijas tautisko atdzimšanu. Baltkrievu politiskie darbinieki ir atzinuši latviešu ostu svarīgo nozīmi priekš savas saimnieciskās dzīves, un Latvijas mērķis arī ir uzturēt draudzīgas attiecības ar šo ievērojamo aizmuguras zemi.

Lietavieši. Attiecīgi ņemot, visgarākā robeža ir starp latviešiem un lietaviešiem, kas pieder pie tās pašas rāsas kā latvieši. Starp latviešiem un lietaviešiem, sevišķi izglītotās šķirās, jau ļoti ilgus gadus pastāv draudzīgas attiecības. Vairākos gadu simteņos laiku pa laikam dažādos veidos ar jaunu spēku atjaunojas tieksmes uz kopīgu politisku organizāciju. Pašlaik lietaviešu politiskie darbinieki šai ziņā turas pie divām dažādām politiskām orientācijām. Vieni ar prieku redz lietaviešu un latviešu elementu ātro sakausēšanos labvēlīgos apstākļos, jo, pēc viņu domām, tas skaidri pierāda vienas pašas latviešu-lietaviešu tautas iespējamību, un viņi prasa vienu pašu latviešu-lietaviešu valsti. Latviešiem nav iemesla pretoties šīm tieksmēm, lai gan viņi netic, ka būtu iespējams radīt tieši šādu valsti. Pārējie lietaviešu politiskie darbinieki, skaitā daudz pārāki un ar lielāku iespaidu, vēlas Lietavas pilnīgu neatkarību, viņi spriež, ka ir izdevīgāki uzturēt skaidras latviešu un lietaviešu stiprās tautiskās īpatnības nekā tās sajaukt vienu ar otru. Bet arī viņi pabalstītu tādu politisku organizāciju, kura aizsargātu un attīstītu abu tautu nacionālās īpatnības, līdz ar to atļaudama katrai tautai atbalstīties uz otru visās kopīgās politikas interesēs. No šīs mērenās un prātīgās politikas sagaidāmas vislabākās sekmes un var cerēt, ka latviešu-lietaviešu jautājums tiks izšķirts tādā veidā, ka abas puses ar to būs mierā.

Vispārīgi latvieši jau gadiem uzturējuši draudzīgas attiecības ar visām no agrākās krievu valdības apspiestām tautām, cerēdami uz kopīgu atsvabināšanu un neatkarīgu valstu nodibināšanu.

Latviešu politiku nosaka attiecības pret Krieviju un Vāciju.

Latviešu cīņa pret teitoņu tiekšanos uz austrumiem ir ļoti sena un ļoti nikna. Šai karā latvieši palika uzticami savai sensenai politikai, un vācu militārās virsvaldības politika okupācijas laikmetā attaisnoja šo latviešu neuzticību Vācijai. Vācieši tūliņ atbalstījās uz krievu-vācu elementiem, viņi sistemātiski centā iznīcināt latviešus garīgā un materielā ziņā, viņi bez kavēšanās iesāka kolonizēt zemi ar vāciešiem un šai nolūkā dibināja sevišķas biedrības un piešķīra tām vēsturē nepieredzētas priekšrocības. Vācieši arī sāka dibināt jaunas valstis starp Krieviju un Vāciju, bet šīs valstis vienmēr palika zem vācu virsvaldības, un vienmēr vienā vai otrā veidā latviešu tauta tika saskaldīta vai ietilpa valstīs, kur vācu elementam bija pārsvars. Kad ģeniālais maršals Fošs un sabiedroto karaspēka varonība bija satriekuši vācu varu Francijas kaujas laukos, vācieši grozīja savu politiku un sāka sistemātiski atdot zemi Krievijai. Šo politiku skaidri izpauda vairāki vācu demokrātijas priekšstāvji Rīgā, pat sociālisti. Revolūcijas sākumā atzina latviešu neatkarību un apsolīja stipru palīdzību pret draudošiem lieliniekiem, ja latvieši izteiktos par labu federatīvai apvienībai ar Vāciju. Kad latvieši kategoriski atteicās, tad viņiem paziņoja, ka, pēc vācu valdības domām, latviešu zemes nevar būt suverēnas, jo šīs zemes uzskatāmas par krievu aizmugures zemes atslēgu, un vāciešiem krievu tirgus ir no ļoti liela svara vācu ražojumu pārdošanai un vācu rūpniecībai nepieciešamo neapstrādātu vielu iepirkšanai. Aiz šiem iemesliem Vācija nevar pabalstīt Latvijas neatkarību, jo latvieši var aizsargāt vai liegt vāciešiem pieeju Krievijā un sekmēt nevācu tirdzniecību. Vācija nevar paturēt latviešu zemes, un viņa tās atdod Krievijai, kam nav iemeslu aizstāvēt vācu saimniecības izplatīšanos Krievijā. Šie ļoti skaidrie paskaidrojumi rāda, cik nesavienojamas ir latviešu un vācu intereses. Pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa Latvija ir dabīgs starpnieks starp Rietumiem un Austrumiem; viņas saimnieciskās un politiskās intereses prasa, lai viņu nesaistītu ne krievu, ne vācu virskundzība un viņai būtu iespējams atļaut visām civilizētām zemēm saprātīgi izmantot krievu aizmuguras zemi.

Latviešu politika pret Krieviju atkarājas no tām pašām saimnieciskām un politiskām interesēm kā pret Vāciju.

Senā apvienotā un centralizētā Krievija ir iznīcināta. Jaunu kārtību var radīt: 1) atjaunojot tādu vienotu Krieviju, kāda pastāvēja agrāk; 2) radot krievu federatīvu valsti; 3) nodibinot suverēnas valstis tais zemēs, kuras agrāk ietilpa reiz bijušā krievu ķeizara valstī.

Centralizētā Krievija. Apskatīsim atsevišķi šos trīs atrisinājumus. Pirmais ir centralizētas Krievijas atjaunošana. Krievu politiskās partijas ir izteikušās šādai politikai par labu. Var arī nepievest krievu politisko darbinieku paskaidrojumus. Bet lai būtu atļauts atkārtot 1919.g. 19.janvārī “Le Temps” ievietotos pazīstamā krievu valstsvīra Sazonova kunga vārdus: “Kas attiecas uz citām tautām, tad Krievija atzīst, ka viņām ir tiesības uz brīvu nacionālu attīstību tādā mērā, cik šīs tiesības dibinātas etnogrāfiskā un vēsturiskā ziņā, tomēr pastāvīgi ievērojot veselas, uz jauniem pamatiem iekārtotas ēkas dzīvības intereses.” 1919.gada janvārī krievu politiskā konference Parīzē adresēja St. Pišona kungam sekošo paskaidrojumu: “Beidzot jaunajai Krievijai būs jāturas pie jaunas politikas, attiecoties pret sveštautībām. Tautību politiskais stāvoklis valstī atkarāsies no viņu kultūras pakāpes un viņu vēsturiskām tradīcijām. Tautību tiesību un interešu saskaņošana ar valsts dzīvības interesēm - tāds būs galvenais uzdevums, kas jāatrisina ne vien sakarā ar krievu valsts atjaunošanu uz jauniem pamatiem, bet arī saskaņā ar internacionālas vienības reorganizāciju.”

Tas pierēķināms krievu politiskiem darbiniekiem par lielu nopelnu, ka viņi izteikuši savas slepenās domas: valdīt par sveštautībām tāpat kā agrāk. Krievijas pagātne neļauj šīm tautībām uzticēties Krievijai. Personālūnija ar Somiju nebūt neaizsargāja Somiju. Nīštates miera līgumā bija nodrošināta Vidzemes autonomija, bet, kad krieviem iepatikās, viņi neievēroja savu parakstu. Tā, Krievija katrreiz neatzina savu parakstu, kad viņa to atrada par izdevīgu. Krievu apsolījumiem nav nekādas nozīmes sveštautību acīs. Vai pasaules mieram būs pakalpots ar šādu agrākās krievu ķeizara valsts jautājuma atrisināšanu? Polija un Somija ir atdalītas no Krievijas, un Krievija jau ir apgraizīta. Bet vai citas sveštautības nevar palikt zem krievu virsvaldības? Mēdz teikt, ka tas stiprināšot Krieviju. Bet, lai iegūtu drošību, ka šis iznākums pareizs, tad jāzina, ko šīs tautības pašas domā par šādu atrisinājumu.

Visām sveštautībām, kas apdzīvo Krievijas rietumdaļu, ir daudz vecāka un daudz pārāka civilizācija, daudz stiprāka nacionāla organizācija, daudz attīstītāka inteliģence, stingrs raksturs un lielāka kultūra; viņām ir nesatricināms nacionāls lepnums, tām jāuzglabā lielas tradīcijas, un tāpēc pat normālos apstākļos, taisnos un vienlīdzīgos priekš visiem, viņām būs pārsvars pār krievu iedzīvotājiem, kamēr lielkrieviem nākotnē tādos pašos apstākļos sagaidāma svešu elementu virskundzība. Ar ko Krievija var pretoties šādam liktenim, ja ne ar rupjo spēku un skaitlisku pārsvaru? Tad to mums sola “tautību tiesību un interešu saskaņošana ar valsts dzīvības interesēm”». Patlaban visas tautības enerģiski pretojas krievu valsts atjaunošanai vecās robežās, un, ja viņas tiks ar varu spiestas pievienoties, tad arī viņas lietos varu, un tā kārtības un miera vietā būs radīts pastāvīgs juku mudžeklis. Krievija nevar viena pate uzturēt savu virsvaldību pār tautībām, un tai būs, tāpat kā agrāk, jāmēģina biedroties ar Vāciju. Jau grāfs Vite vienmēr uzskatīja biedrošanās politiku ar lielajām demokrātijām par krievu valsts eksistences, viņas patvaldnieka un viņa dinastijas apdraudētāju; viņš arī skaidri paredzēja, ka Lielkrievija nākotnē, pēc briesmīga anarhijas laikmeta, atjaunos veco draudzību ar centrālām valstīm. Šo attīstības gaitu jau sekmējuši Vācijā pie varas tikušie sociāldemokrāti, un viņa būs vēl drošāka un ātrāka, ja Antante un viņas sabiedrotie paliks neitrāli, redzēdami, ka iznīcina dzīvo tautību mūri, kas šķir krievu un vācu masas. Grāfa Vites pareģojumi jau ir piepildījušies. Maz pamazām krievu politiskās partijas viena pēc otras nāk pie slēdziena, ka vācu draudzība ir Krievijai nepieciešama. Līdzko krievu valstsvīru galvās rodas skaidri noteikumi par Krievijas pastāvēšanu vecās robežās, viņi, tāpat kā agrāk Markovs, Miļukovs, Kerenskis, Ļeņins un citi, meklē ceļu uz Berlīni. Zināms, šodien Vācija ir uzvarēta; bet kas var paredzēt, kas būs rīt? Krievijā Vācija var atrast noteikumus, kas tai nodrošina uzvaru pār visu pasauli un dod iespēju vēl vienreiz sūtīt miljoniem krievu zemnieku pret civilizāciju, kā viņa to darīja 1763.gadā, kad Pēteris III nodeva Franciju Frīdriham II; starp 1789. un 1815.gadiem, kad Krievija zem Katrīnas II, Paula I [7] un Aleksandra I kļuva neuzticama saviem sabiedrotiem, un 1853.gadā, kad viņa zem Nikolaja I karoja ar Rietumvalstīm. Tā ir tā pate Krievija, kas 1864., 1866, un 1870.gados pacieta Bismarka politiku, kura panāca Vācijas apvienošanu, un tā ir tā pate Krievija, kas 1917.gadā noslēdza atsevišķu mieru ar Vāciju. Pieprasot neatkarību no Krievijas un Vācijas, latvieši prasa vienīgi tādus noteikumus, zem kuriem Eiropa varētu novērst jaunu karu, vēl briesmīgāku nekā nupat pabeigto.

Krievu federācija. Ārzemēs bieži ir vēl runa par krievu federāciju, bet ieinteresētās tautas šo ideju jau sen atmetušas kā neizpildāmu. Viņas ir sapratušas, ka nav iespējams apvienot elementus, kuriem tik dažāda vēsture, civilizācija, tradīcijas, gars, rāsa, reliģija, tik nevienāds vairums un ģeogrāfiskais stāvoklis. Valsts vidienu apdzīvo lielkrievi, attiecīga vairuma ziņā vissvarīgākā, bet arī visneizglītotākā, visnabadzīgākā un daudzējādā ziņā politiskai virskundzībai visnenoderīgākā tauta. No krievu haosa tikai tad varētu dabīgi izveidoties federācija, ja centram būtu nepieciešamais pārsvars. Bet šis centrs nav pievilcīgs, viņš atstumj, un krievu valstsvīri nav par šo projektu runājuši, jo viņi skaidri saprot, ka centralizācija ir pirmais noteikums zem kura iespējama Lielkrievijas pastāvēšana vecajās robežās. Pēc 1917.gada revolūcijas krievu Pagaidu valdība sasauca pie iekšlietu ministra Pēterpilī apspriedi, kurai bija jāatrod pamati nodibinājamai krievu federācijai. Pēc centīgām pārrunām apspriede nāca pie slēdziena, ka krievu federācija nav iespējama. Dažas nedēļas vēlāk šo pašu jautājumu apsprieda Kadetu partijas kongresā, kur Kokoškina kungs apvienoja savā ievērojamā ziņojumā visas ierunas pret krievu federāciju un lika Kadetu partijai pieņemt rezolūciju lielkrievu virsvaldībai par labu, it kā šis noteikums būtu vissvarīgākais pat priekš krievu valsts pastāvēšanas vecās robežās.

Visi mēģinājumi nodibināt krievu federāciju ir nākuši no panslāvistiem, kas federāciju uzskata tikai par labu līdzekli, kā krāpt tautu. Vācieši sastādīja Ukrainē ministriju vienīgi no veciem cara laika ierēdņiem, kuriem vajadzēja panākt Ukraines apvienošanu ar Krieviju. Baltijas krievu-vācieši zem fon Strika - baltiešu regentšaftsrāta priekšnieka vadības nesen mēģināja gāzt Latvijas valdību. Šie krievu-vācieši, kurus pabalsta vācu valdošās aprindas, arī cenšas atjaunot krievu monarhiju ar Baltiju kā Krievijas federatīv-valsti.

Neatkarīgas valstis. Beidzot vēl jāapskata trešais atrisinājums: neatkarīgu valstu nodibināšana uz Krievijas drupām. Principā civilizētas tautas piekrīt šim atrisinājumam, bet viņas iebilst, ka rītdienas Krievija un Vācija nekad nepielaidīs šādu valstu pastāvēšanu, ka šīs valstis nāks zem Krievijas vai Vācijas virsvaldības politiskā un saimnieciskā ziņā, ka šīs valstis nekad nevarēs pastāvēt kā neatkarīgas vai radīs saimnieciskus šķēršļus starp Austrumiem un Eiropu. Saimnieciskie jautājumi būs apskatīti kādā šī memoranduma nākošā daļā, še lai būtu atļauts aprobežoties vienīgi ar politisko viedokli. Bez šaubām, daļa krievu un vāciešu neaizmirsīs agrāko godību, ir pat ļoti labi iespējams, ka viņi ar ieročiem rokā mēģinās pārvarēt jaunās valstis. Bet šo jautājumu var apskatīt no diviem viedokļiem; no latviešu un Eiropas. Neatkarīgajai Latvijai būs arī iespēja sevi aizsargāt; viņa varēs pacelt savu balsi politiskā pasaulē, varēs izteikt savu gribu un izskaidrot savas lietas. Bez tam viņa nav viena pate šādā stāvoklī; latviešiem ir tādas pašas intereses kā somiem, igauņiem, lietaviešiem, baltkrieviem, poļiem, ukrainiešiem un rumāņiem, kuri baidās no pārāk stipras Vācijas, kas vēlētos iekarot vai atriebties; apvienoti 100 miljoni mazo tautību locekļu var krievu vai vāciešu iekarošanas politiku padarīt drusku mērenāku. Kāds labums Eiropai no šādas politikas? Viņa aprobežos Krievijas un Vācijas uzbrukuma līdzekļus, radīs pretsvaru krievu un vācu milzīgām masām, aizkavēs šo spēku savienošanos, nolikdama šķērskoku starp Krieviju un Vāciju no Baltijas jūras līdz Melnai jūrai, vislabāk nodrošinās pasaules mieru un cilvēces mierīgu attīstību. Latvijas neatkarība palīdz nodrošināt līdzsvaru Vidus Eiropā.

Tie ir iemesli, kas pamudināja latviešu tautu iesniegt lielvalstīm lūgumu atzīt viņas neatkarību.

Beidzot mums vēl jāapskata Latvijas saimnieciskās neatkarības noteikumi.

Attiecoties uz iedzīvotāju nodarbošanos, Latvija pirms kara atradās pilnīgas pārveidošanās stāvoklī; arvien pieaugošs iedzīvotāju skaits atstāja zemkopību un piegriezās rūpniecībai. Vispārīgi Latvijas iedzīvotāji pēc savas nodarbošanās stāv ļoti tuvu skandināviešu zemēm, kā to rāda sekošais pārskats:

Vispārīgi 56,1 proc. Latvijas iedzīvotāju nodarbojas ar zemkopību, 17,9 proc. - ar rūpniecību un 5,5 proc. - ar tirdzniecību un transportu. Latviju var saukt par zemkopības zemi.

Sekošais pārskats rāda, kā sadalīta zeme Latvijā, salīdzinot ar Dāniju un Holandi.

Šie skaitļi pierāda, ka Latvija varētu pastāvēt arī kā tīra zemkopības valsts.

Attiecīgi ņemot, Latvijā ir maz neapstrādātas zemes. Ar Dāniju salīdzinot, uz 1000 hektāriem ir

Latvijā: 107 hektāri neapstrādātas zemes, 317 hektāri mežu, 294 hektāri pļavu, 277 hektāri aramzemes, 5 hektāri dārzu.

Dānijā: 168 hektāri neapstrādātas zemes, 83 hektāri mežu, 316 hektāri pļavu 433 hektāri aramzemes.

Jāpiemetina, ka, izlietodama Dānijā un Holandē izmēģinātas metodes, Latvija var samazināt patlaban neapstrādāto zemi un pavairot ienākumus no apstrādātās zemes.

Latvijas meži ir viena no lielākām zemes bagātībām. Meži apklāj trešo daļu no zemes, pavisam 21184 kvadrātkilometrus Tikai Krievija, Somija un Zviedrija ir attiecīgi mežiem bagātākas. No cita viedokļa raugoties, Latvijai pieder vairāk nekā divreiz tik daudz mežu kā Anglijai; vairāk nekā četrreiz tik daudz kā Beļģijai un vairāk nekā septiņreiz tik daudz kā Dānijai. Valstij pieder Latvijas mežu lielākā daļa, un viņa par tiem ieņem ievērojamas summas.

No Latvijas ostām izved kokus ne vien no pašu mežiem, bet arī no Krievijas, sevišķi no ziemeļrītu apgabaliem, no kurienes kokus piesūta pa kuģniecībai noderīgām upēm. Jāaizrāda, ka 5 visievērojamākās upes Latvijā - Daugava, Gauja, Lielupe, Venta un Bārtava [Bārta], kas izceļas Lietavā vai Valdaju kalnos, kopā ar savām pietekām dod vairāk nekā 6723 kilometrus ūdensceļu, tad var spriest, cik izdevīgs ir Latvijas stāvoklis šai ziņā.

Labība. Latvija ražo daudz labības. 1913.gadā viņa ievāca 7300000 centnerus, bet Somija tikai 3360000 centnerus, Norvēģija 920000 centnerus, Holande 6390000 centnerus un Grieķija 2580000 centnerus. Vēl ievērojamāka ir attiecīgā raža. Latvijā 100 iedzīvotāji ražoja 350 centnerus labības, kamēr Francijā tas pats skaits ražoja 168,5 centnerus, Anglijā - 95,6 centnerus, Vācijā - 277 centnerus, Beļģijā - 150,7 centnerus.

Bez tam Latvija ražoja vēl 7900000 centnerus kartupeļu, t.i., vairāk nekā visas ziemeļzemes, izņemot Zviedriju. Latvija ražoja arī 4100000 centnerus auzu un vīķu.

Lini. Ievērojama vieta latviešu zemkopībā pieder linu audzēšanai - sevišķi Vidzemē un Latgalē, kur ražo vislabākos linus. Latgales linus veda uz tirgu zem Pleskavas linu nosaukuma. Latviešu zemkopji ražo izvešanai linus, labību, gaļu un piena produktus. No ikgadējas labības ražas, atskaitot vajadzīgo pārtikas un sēklas daudzumu, paliek pāri apmēram 2500000 centneri labības, kuru pa lielākai daļai izlieto kā lopbarību.

Lopu audzēšana. Pēdējos gados daudzi Latvijas apgabali sāka nodarboties ar lopu audzēšanu un piena ražošanu. 1913.gadā Latvijā skaitīja 331100 zirgus, vairāk nekā miljonu liellopu, 1048600 aitas un 534200 cūkas.

Zirgi. Latvijai bija vairāk zirgu nekā Beļģijai, Grieķijai, Holandei, Norvēģijai, Portugālei, Somijai un Šveicei. Uz 100 iedzīvotājiem Latvijā skaitīja 15 zirgus, Francijā - 8,08, Beļģijā - 3,43 Holandē - 5,43, Anglijā - 4,81, Krievijā - 3,2, Vācijā - 6,9.

Liellopi. Krievu oficielās statistikās ir uzdots daudz mazāks liellopu skaits, tomēr šīs pašas statistikas rēķina 29 liellopus uz 100 lauku iedzīvotājiem Eiropas Krievijā, bet Vidzemē 57 un Kurzemē 61 liellopu uz 100 lauku iedzīvotājiem; Francijā skaitīja 36,7, Holandē - 33,7, Anglijā - 256, Beļģijā - 25,0.

Latviešu zemkopības ražojumi pietiek vietējai pārtikai un var vēl tikt izvesti. Normālos apstākļos, rēķinot tādas cenas, kādas bija pirms kara, Latvijas izvedumi pārsniedz 310 miljonus franku (135 miljonus par piena produktiem, 45 miljonus par gaļu, 35 miljonus par liniem, 60 miljonus par koku materiālu utt.). Visu kopā saņemot, zemkopības ražojumu izvedumu vērtība ir lielāka nekā izdevumi par ievedumiem (metāli, rūda, kokvilna utt.). Pārējās saimnieciskās darbības nozares rāda, ka tirdzniecības bilance Latvijai ir vēl labāka.

Zveja. Zveja, sevišķi jūras zveja ieņem svarīgu vietu tautas saimniecībā. Pirms kara zvejniecības biedrības pulcināja zvejniekus, uzlaboja zvejas tehniku un viņas produktu konservēšanu. Visvairāk sastopamas šādas zivis: reņģes, butes, laši, nēģi.

Ar zveju nodarbojas apmēram 10000 personu.

Tirdzniecības kuģi. 1914.gada 1.janvārī Rīgas, Liepājas un Ventspils ostās atradās:

Ap šo laiku krievu ostās Baltijas jūras piekrastē tirdzniecības flote sastāvēja no 265 tvaikoņiem (218558 tonnas) un 719 burukuģiem (81956 tonnas). Tātad Latvijas ostās bija 61,04% no visas krievu tirdzniecības flotes Baltijas jūrā. Krievijas likumdevējas centrāliestādes nav nekad sapratušas jūras intereses; neievērodamas protestus, viņas izstrādāja un izdeva likumus, kuri aizkavēja tirdzniecības flotes racionelu attīstību. Neraugoties uz visu to, Latvijas Tirdzniecības flote ieņēma Krievijā pirmo vietu un pārspēja vairākas ārzemes valstis, kā Beļģiju (166420 tonnas), Brazīliju (191310 tonnas), Bulgāriju (5350 tonnas), Portugāli (114037 tonnas).

Latviešu jūrnieki ieņēma ievērojamu vietu Krievijas Tirdzniecības flotē. Tā 1911.-1912.gadā jūrskolās bija 20,3% latviešu, lai gan latvieši sastāda tikai 1,1% no Krievijas iedzīvotāju skaita. Bez šaubām, latviešu valsts piegriezīs vērību Tirdzniecības flotes attīstībai un ierādīs tai ievērojamu vietu latviešu saimnieciskā dzīvē.

Latviešu ostas. Latvijā atrodas vissvarīgākās ostas Baltijas jūras austrumpiekrastē. Tās ir: Rīgas, Ventspils un Liepājas. Bez tam vēl Latvijai pieder četras ostas ar vietēju nozīmi: Ainaži, Salacgrīva, Roja un Saka (Pāvilosta).

Izvedumi. Latviešu ostu nozīmi pierāda fakts, ka 1912.gadā 41% no krievu izvedumiem gāja caur Baltijas jūras ostām, no tām 30,9% caur latviešu ostām, kā to rāda sekošais pārskats:

Par cik lielām summām izvests no 3 latviešu ostām, to rāda sekošie skaitļi:

Četras mazās latviešu ostas izveda un ieveda par vairāk miljoniem franku. Latviešu 3 lielo ostu izvedumu vērtība ir lielāka nekā daudzās citās zemēs. Tā, 1912.gadā 3 lielās latviešu ostas izveda par 1044,2 miljoniem franku, bet Zviedrija (1911.g.) tikai par 920,6 miljoniem franku, Spānija - par 962,0 miljoniem franku, Dānija - par 745,4 miljoniem, Turcija - par 414,3 miljoniem, Norvēģija - par 400,1 miljonu, Somija - par 319,6 miljoniem. Vispāri pirms kara izvedumu vērtības ziņā Latviju pārspēja Eiropā tikai 6 lielvalstis, Beļģija un Holande. Visas citas Eiropas valstis izveda mazāk. Starp citu, Latvija izveda 1,5 reizes mazāk par Itāliju un gandrīz divreiz mazāk par Austro-Ungāriju.

Ārpus Eiropas tikai sekošās neatkarīgās valstīs izvedumu vērtība bija lielāka par Latvijas izvedumu vērtību: Amerikas Sabiedrotās Valstīs, Argentīnā, Ķīnā, Japānā un Brazīlijā; pie kam jāpiezīmē, ka Ķīnas, Japānas un Brazīlijas izvedumu vērtība bija gandrīz līdzīga Latvijas izvedumu vērtībai: Ķīna izveda 1911.g. par 1281,1 miljona franku, Japāna - par 1154,3 miljoniem franku un Brazīlija - par 1184,2 miljoniem franku.

Ēģipte izveda 1 ½ reizes mazāk, Meksika - 2 ½ reizes mazāk un visa Austrālija - tikai 2 reizes vairāk nekā Latvija.

Zināms, izvedumu milzīgā vērtība izskaidrojama ar to, ka lielās latviešu ostas ir dabīgi galapunkti plašiem austrumu Eiropas un Āzijas apgabaliem. Ceļi, kuri beidzas Rīgā un Ventspilī, iesākas Āzijas vidienā, un uz rietumu Eiropas tirgiem sūta preces pa visparocīgākiem un vislētākiem ceļiem caur latviešu ostām.

Ievedumi. Latviešu ostas ir galvenā kārtā izvedumu ostas, tomēr arī ievedumiem piekrīt ievērojama vieta. 1912.gadā latviešu ostas ieveda:

1313. gadā ievedumu vērtība bija 615,8 miljoni franku. Šo ievedumu vērtība pārspēj kopīgo serbu, melnkalniešu, bulgāru un grieķu ievedumu vērtību 1911.g.

Baltijas jūras ostu ievedumu attiecīgo vērtību 1912.gadā rāda sekošais pārskats.

Latviešu ostas veda jūras tirdzniecību ar visām pasaules valstīm, galvenā kārtā ar Liel- Britāniju, Vāciju, Beļģiju un Amerikas Sabiedrotām Valstīm.

Sekošie pārskati rāda ievērojamāko ārzemes valstu dalību 3 lielo latviešu ostu jūras tirdzniecībā 1912.gadā.

Izvedumi (rubļos)

Ievedumi (rubļos)

Sekošie pārskati rāda, kādu dalību ņem lielākās ārzemes valstis Rīgas jūras tirdzniecībā.

Latvijas jūras tirdzniecība attīstās pastāvīgi un ātri, kā to rāda sekošais pārskats par latviešu lielāko ostu Rīgu:

Jūras tirdzniecības - sevišķi izvedumu ātrā pieaugšana ir izskaidrojama ar rūpniecības attīstību Latvijā, kur pa jūru ieveda no ārzemēm ogles, pamatvielas un pusizstrādātus ražojumus.

Nākošās Latvijas saimnieciskā dzīvē jūras tirdzniecība spēlēs svarīgu lomu. Latviešu ostu ģeogrāfiskais stāvoklis nodrošina viņu pārsvaru Baltijas jūrā. Pārējās ostas Baltijas jūras austrumpiekrastē atrodas daudz tālāk no ražošanas centriem un ir vairākus mēnešus aizsalušas. Latviešu saimnieciskā politika spraudīs par noteiktu mērķi pievilkt preces latviešu ostām un attīstīt tranzīta tirdzniecību, labi iekārtojot un labi uzturot savas ostas un satiksmes ceļus.

Latvijas rūpniecība. 1910.gadā Latvijā bija 782 rūpniecības iestādes ar 93343 strādniekiem, kuru ražoto preču vērtība bija 199411311 rubļi.

Tātad 1910.gadā tika ražots par 533,8 miljoniem franku. Ražotie produkti tika gan izlietoti pašā Latvijā, gan aizsūtīti uz Krieviju un ārzemēm.

Patlaban Latvijas lielrūpniecība ir pilnīgi izpostīta, jo pirms vācu okupācijas krievi evakuēja visas fabrikas un rūpniecības iestādes. Daļu no mašīnām krievi nogremdēja un pazaudēja ceļā, daļa tika Krievijā izpostīta.

Tomēr, neskatoties uz visu to, ir iespējams atkal iekārtot Latvijas lielrūpniecību, atjaunojot mašīnas un izlabojot rūpniecības iestādes. Lielrūpniecības lielākā daļa atbalstās uz pašas zemes spēkiem, vai arī viņu veicina rūpniecības centru ģeogrāfiskais stāvoklis attiecībā pret izstrādātiem produktiem un pamatvielām. Tā var pareģot plašu attīstību koku rūpniecībai, kas līdz šim veda uz tirgu tikai izstrādātus kokus mazā vairumā. Tekstila, papīra un barības vielu rūpniecība nevarēja diezgan ražot priekš latviešu tirgiem. Metālrūpniecība atrada arī tirgus Krievijā, tāpat kā ķīmiskā rūpniecība, kas izveda arvien vairāk produktu uz ārzemēm.

Pirms kara Latvija bija neatkarīga no Krievijas ogļu un pamatvielu ziņā. Šie priekšmeti nāca uz Rīgu pa jūras ceļu no ārzemēm un tika no Krievijas aplikti ar lieliem nodokļiem. Šai ziņā latviešu rūpniecība nākotnē būs nostādīta daudz labākos apstākļos.

Ir paredzams, ka Latvijas rūpniecībai būs turpmāk savi tirgi Krievijā, jo viņas tehniskā iekārta ir pārāka ne vien vadības, bet arī izglītotāka un saprātīgāka personāla ziņā, kas veicina ražošanas spēju pārākumu. Tā, metālrūpniecībā katrs strādnieks ražoja Vidzemē par 1940 rubļiem, Maskavā par 1470 rubļiem, Permā par 1000 rubļiem un Astrahaņā par 690 rubļiem.

Ūdensspēks, kūdra. Latvijas lielrūpniecības nākotni nodrošina arī milzīgie enerģijas krājumi, kurus rūpniecība var izmantot. Vispirms baltās ogles var dot gadā vairāk nekā miljonu zirgu spēku. Viena pate Daugava dos 600000, no tiem 150000 tikai 60 kilometru attālumā no Rīgas. No otras puses, kūdra, kas apklāj lielu daļu no Latvijas zemes, var tikt izlietota rūpniecībā ogļu vietā un mājās kā kurināmā viela. Rūpīgi izstrādāti aprēķini rāda, ka Latvijas kūdras purvi ir tik dziļi un tādā stāvoklī, ka viņu saprātīga izmantošana var nodrošināt latviešu rūpniecībai vajadzīgo enerģiju uz vairākiem gadu simteņiem.

Pārējās tautas rūpniecības nozares, kā jūrmalas rūpniecība, dod zemei ievērojamus ienākumus.

Blakus lielrūpniecībai amati un mājrūpniecība ir ļoti uzplaukuši un ražo par vairākiem miljoniem rubļu.

Kredītiestādes. Latvijas saimnieciskā dzīvē kredītbiedrības spēlēja ļoti svarīgu lomu - 1914.g. 1.janvārī Latvijā bija:

Kurzemē un Vidzemē ir pa vienai kredītiestādei uz 7600 iedzīvotājiem, bet Krievijā uz 13300 iedzīvotājiem. Latvijā no apgrozības kapitāla nāk uz katru kooperatīva biedri 2007 franki un uz katru iedzīvotāju 93 franki pret 200 frankiem uz katru biedri un 13 frankiem uz iedzīvotāju Krievijā. Jāatzīmē, ka kredītiestāžu darbība Latvijā ir iesākusies pirms 40 gadiem, bet viņas uzplaukušas kopš 15 gadiem. Latvijas iedzīvotājiem bija jāmaksā lieli nodokļi Krievijai, tomēr viņi paguva iekrāt attiecīgi daudz vairāk nekā citas tautas, kuras nenospieda tik lieli nodokļi.

Kooperatīvi. Bez kredītbiedrībām latviešiem 1913.gadā bija vēl liels skaits citu kooperatīvu. Pie sekošā pārskata jāatzīmē, ka zemkopības biedrībās par biedriem ir tikai ģimenes galvas, ka kontrolbiedrības par biedriem uzņem tikai rentniekus un savienībās var iestāties tikai biedrības.

Pirms kara visas saimnieciskās darbības nozares attīstījās ļoti sparīgi. Latvijā ir ciešs nodoms turpināt pārtraukto darbību ar vēl lielāku spēku.

Latvijas valstij pieder dzelzceļi, mežs un zemes, kuru vērtība ir ļoti ievērojama.

Dzelzceļi. 1904.gadā Latvijai jau piederēja 20 dzelzceļu līnijas, kuru kopgarums bija 1720 kilometri. Pirms kara šīm līnijām pievienojās Smiltenes-Ainažu līnija, tāpat arī Ieriķu-Sitas līnija, kuru pabeidza kara laikā. Bez tam vācieši iekārtojuši stratēģiskiem nolūkiem Kurzemē dzelzceļus vairāk par 1200 kilometriem garumā.

Meži un domēnes[9]. Latvijas Valstij piederošie meži Kurzemē un Vidzemē tika šķiroti sekošā veidā:

Aprēķinot caurmērā hektāru par 300 rubļiem, iznāk, ka visu domēņu kopvērtība ir 175349700 rubļi, t.i., 17534970 mārciņu sterliņu vai 467599200 franki.

1914.gadā šie īpašumi ienesa valstij:

Specielā lietošanā nodotās domēnes nedeva valstij nekādu peļņu.

Latvijas budžets. Latvija vienmēr ir bijuse zeme, kas bagātīgi samaksājuse visus vietējos nodokļus un bez tam atnesuse Krievijai ļoti lielu tīru peļņu. Sekošais pārskats rāda Krievijas bruto ieņēmumus un viņas izdevumus Latvijā. Zeme ar šādiem ienākuma avotiem ir saimnieciskā ziņā pilnīgi neatkarīga.

Sekošā bilance pamatojas uz skaitļiem, kuri ievietoti “Krievu Finansu ministrijas 1915.gada pārskatā”. Toreizējā Vidzemē ietilpa arī igauņu apgabali, bet, tā kā ienākumu ziņā Latgale un igauņu apgabali ir vienādi, tad minētie skaitļi par agrāko Vidzemi ir še attiecināti uz latviešu Vidzemi kopā ar Latgali.

Valsts ienākumi no Latvijas 1913.gadā:

Valsts izdevumi sadalījās šādi:

Pat zem krievu valdības Latvija 1913.gadā deva 33730371 rubli tīras peļņas. Tātad Latvijas ienākumi 1913.gadā bija 88054576 rubļi jeb 234,7 miljoni franku. Vairāku neatkarīgu valstu ienākumi ir daudz mazāki; tā, Dānijai ienāca 132,7 miljoni franku nodokļos, Grieķijai - 143,0 miljoni franku, Bulgārijai - 190,3 miljoni franku, Norvēģijai - 195,4 miljoni franku un Somijai - 195,4 miljoni franku. Vienīgi Jaun-Zēlande (273,1 miljons franku) un Meksika (265,0 miljoni franku) ieņēma drusku vairāk nodokļu nekā Latvija.

Saimnieciskās attiecības pret nākošo Krieviju. Kādas būs neatkarīgās Latvijas saimnieciskās attiecības pret Krieviju? Latviešu interesēs ir saprātīgi veicināt Krievijas tirdzniecību ar ārzemēm, t.i.:

1) piedāvāt Krievijai, tāpat kā citām zemēm, tranzīta noteikumus priekš vislabākā tirgus saskaņā ar Latvijas saimnieciskās dzīves galvenām prasībām.

2) iekārtot brīvostu Krievijas un citu valstu tranzīta tirdzniecībai.

3) ieskaitīt Latvijas Valsts budžetā taisnu un pareizu krievu valsts parādu daļu līdz lielinieku valdības laikam, ja Krievija atlīdzina Latvijai caur krievu karaspēku un rekvizīcijām nodarītos zaudējumus, samaksā uz Krieviju izvesto īpašumu un bēgļu zaudējumus Krievijā un ja Krievija atdod Latvijas Valsts īpašumu, arhīvus, mākslas priekšmetus utt.

4) piesolīt Latvijas tirgū Krievijai un citām zemēm tādus pašus noteikumus, kādi tiek piedāvāti latviešu ražojumiem citos tirgos, uz pilnīgas abpusējas pretimnākšanas pamatiem.

Slēdzieni. Pēc tam kad latviešu delegācija ir raksturojuse latviešu tautas politiskās tieksmes un norādījuse uz tiem iemesliem, kas attaisno tādu latviešu izturēšanos, kad viņa ir iepazīstinājuse ar zemes dabīgiem ienākumu avotiem un pierādījuse ne vien politiskās, bet arī saimnieciskās neatkarības iespējamību, viņa pagodinās lūgt Miera konferenci Latvijas Pagaidu valdības vārdā:

1) lai Latvija tiktu atzīta par neatkarīgu, veselu un nedalāmu valsti;

2) lai Latvijas turpmāko likteni noteiktu Parīzes Miera konference kopīgi ar pienācīgi atzītiem un Parīzes Miera konferencē pielaistiem latviešu delegātiem.

Avots: Mieriņa, A. Kā Latvija pieteica sevi pasaulei 1919.gadā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1992. Nr.1, 146.-179.>149.-179.

Publicēts: Valdības Vēstnesis. 1919. Nr.1-9, 1.-10.augusts.

Dokumenta teksts angļu un franču valodās atrodas: LVVA, 2574.f., 6.apr., 5.l.

[1] 1919.gada 1.augusta Valdības Vēstnesī, sākot memoranda publikāciju, ir piezīme, ka tas ir kolektīvs darbs, ko sastādījuši Latvijas ārzemju delegācijas locekļi, un tas iesniegts Miera konferencē aprīlī. Tā, šķiet ir kļūda, jo, kā izriet no Latvijas delegācijas Parīzes miera konferences Baltijas komisijai iesniegtās deklarācijas, memorands ticis iesniegts reizē ar deklarāciju, kurā ir precīzi atzīmēts, ka tas noticis 10.jūnijā. To apstiprina arī viens no delegācijas locekļiem J.Seskis. Savā darbā Latvijas valsts izcelšanās un viņas izredzes viņš raksta, ka 1919.gada 10.jūnijā Latvijas delegācija, kuras sastāvā bija Z.A.Meierovics, J.Seskis un O.Grosvalds uzaicināta Baltijas komisijas sēdē, kur tā pieprasīja Latvijas Valsts atzīšanu un iesniedza memorandu, kurā izteiktas latviešu galvenās prasības (48.lpp.). No cita J.Seska darba Latvijas valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē uzzinām, ka memorandu izstrādājuši delegācijas locekļi M.Skujenieks V.Skubiņš A.Brēmers un J.Grišāns (286.lpp.). Ir iespējams, ka tā teksts ticis izplatīts iepriekš un tikai jūnijā iesniegts oficiāli [Mieriņa, 178.-179.lpp.].

[2] Apgalvojums, ka Latgalē vecticībnieku kolonijas mākslīgi radījuši rusifikatori, neatbilst patiesībai. Iespējams ka šī neprecizitāte radusies, gatavojot latviešu tekstu, jo, piemēram, angļu valodā rakstītajā tekstā ir runa par krievu kolonijām - un tas skan: “In Latgale there are still some Russian colonies, which had at one time been artificially created amongst the Letts.” Angļu tekstā ir sastopama gan cita kļūda, ka latviešu grāmatu izdošana Latgalē bijusi aizliegta līdz 1914.gadam (LVVA, 2574.f., 6.apr., 5.l., 6.lp.). Ka tā ir nepamanīta iespiedkļūda, par to liecina latviešu un franču teksts kur šis gada skaitlis ir pareizs - 1904.gads [Mieriņa, 179.lpp.]

[3] Tekstā kļūda. Jābūt: “150 gadu” kā angļu un franču tekstā [Mieriņa, 179.lpp.].

[4] Domāts: “neapturami” [Mieriņa, 179.lpp.].

[5] Pēdējā laikā visi vācieši ir reprezentēti Tautas Padomē, jo arī konservatīvie ir atzinuši viņas platformu [Valdības Vēstneša piezīme.].

[6] Tagad apstākļi šinī ziņā grozījušies [Valdības Vēstneša piezīme.].

[7] Pauls I - Krievijas cars Pāvils I. Tekstā kļūda, jo Pāvils I 1763.galā vairs nevaldīja [Mieriņa, 179.lpp.].

[8] Tekstā kļūda. Jābūt: “119411199” kā angļu un franču tekstā [Mieriņa, 179.lpp.].

[9] Domēnes - valsts īpašumi: zeme muižas, meži, arī dienesta zeme, ko šajos īpašumos nodeva amatpersonu lietošanā [Mieriņa, 179.lpp.].

Ievietots: 17.02.2003., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV