[1919.gada 9.jūnijā]
_____________________________________________________________

Latvijas delegācija Miera konferencē pagodinās iesniegt Baltijas komisijai “Memorandumu par Latviju” un līdz ar to paziņo sekošo:

1. Mēs prasām suverēnās, neatkarīgās un nedalamās Latvijas valsts atzīšanu.

2. Lai nodrošinātu Latvijas interešu aizstāvniecību, mēs prasām Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā ar visām tiesībām, kuras piešķirtas Tautu Savienības loceklim.

3. Robežas, kuras šķir Latviju no kaimiņu valstīm - Igaunijas, Lielkrievijas, Baltkrievijas un Lietavas -, jānoteic uz nacionāli etnogrāfiskiem pamatiem, daži pārlabojumi, ja viņus prasa ekonomiskas intereses, izdarāmi uz savstarpējas kompensācijas pamata. Var teikt a priori, ka pa daļai jau izšķirtais robežu jautājums nokārtosies bez grūtībām galējā veidā. Bet, ja tomēr celtos grūtības, par kurām līgumu slēdzošās puses nevarētu vienoties, tad Latvijas delegācija lūdz Starptautisko Tribunālu[1] izšķirt tādus jautājumus.

4. Attiecības starp Latviju un Vāciju būs tādas, kādas pastāvēja pirms 700 gadiem. Latvijas nacionālās, kulturelās un ekonomiskās intereses atrodas pilnīgā opozīcijā ar Vācijas interesēm. Vācu “Drang nach Osten” nozīmē nāves spriedumu latviešu tautai.

5. Attiecības starp Latviju un Krieviju:

latviešu jautājums nav viskrievu, bet gan starptautiska rakstura. Tamdēļ arī viskrievu Satversmes sapulcei nav tiesības lemt par Latvijas likteni. Latvijas suverēnā vara pieder viņai pašai, un viņa nav atkarīga no Krievijas.

Mēs atzīstam, ka izeja uz Baltijas jūru caur latviešu ostām ir nepieciešama priekš Krievijas ekonomiskā ziņā, tamdēļ mēs esam ar mieru pieņemt visas Krievijas ekonomiski nepieciešamās prasības, ja tikai šīs prasības neapdraud Latvijas suverenitāti.

Latvijas nākamības interesēs ir spēlēt tādu pašu lomu attiecībā uz Krieviju, kādu spēlēja Holande attiecībā uz Vāciju. Krievijas un Latvijas attiecību tuvināšanās var notikt nākotnē tikai dabīgās attīstības ceļā, pamatojoties uz divu valstu neatkarības un vienlīdzīgo tiesību principa.

Mēs lūdzam Miera konferenci ieskaidrot krievu valdībai vajadzību atļaut ar Latvijas valdības piekrišanu atgriezties bez kavēkļiem Latvijā ar visu savu īpašumu visiem Krievijā esošiem latviešiem, kā militār- un civilpersonām, tā arī bēgļiem. Mēs prasām vēl, lai visiem latviešiem, kā arī no Latvijas iznākušām, bet patlaban Krievijā dzīvojošām personām piešķirtu tiesību trīs gadu laikā izvēlēties starp Krievijas un Latvijas pilsonību.

Vēl Latvija uzņemas maksāt no valsts summām proporcionelu un taisnīgu daļu no tiem Krievijas valsts parādiem, kuri viņai skaitījās līdz lielinieku režīma ievešanai, pieņemot, ka Krievija samaksās Latvijai attiecīgās summas par krievu karaspēka postīšanu, par rekvizīcijām, par īpašumu, kas evakuēts uz Krieviju, un par visiem Latvijas bēgļu zaudējumiem Krievijā.

6. Attiecības starp Latviju un kaimiņu valstīm, Somiju un Igauniju - ziemeļos, Lietavu, Baltkrieviju un Poliju - dienvidos, atrodas attīstības stadijā, un, pateicoties daudzkārtīgām kopējām interesēm, šim attīstības procesam ir jāizveidojas minēto valstu plašā kopdarbībā.

Tieksmes uz krievu-vācu apvienību, kuras patlaban ir tik plaši izplatītas Vācijā un kuras iegūst arvienu vairāk un vairāk piekrišanas Krievijā, atrod savu izteiksmi Latvijā tajā kopdarbībā, kura novērojama starp vāciešiem, baltiem, krieviem, vācu okupācijas karaspēku un Baltijas “landesvēru”.

Šo plānu realizēšana ir priekš Latvijas un viņas kaimiņiem ziemeļos un dienvidos tas galvenais mezglis, no kura atrisināšanas atkaras šo valstu apvienības izveidošana nākotnē.

Tamdēļ arī Latvijas miera delegācija pagodinās lūgt Miera konferenci piešķirt Latvijai pilnīgu brīvību, lai attīstītu jau pastāvošo apvienību starp Latviju un kaimiņu valstīm: Somiju, Igauniju, Lietavu, Baltkrieviju un Poliju.

7. Saimnieciskā dzīve. “Memoranduma par Latviju” saimnieciskā daļa pierāda: 1) ka normālos apstākļos Latvija ir spējīga eksistēt saimnieciskā ziņā kā neatkarīga valsts; 2) ka viņas eksports atrodas pilnīgā līdzsvarā ar viņas importu; 3) ka viņas valsts budžets stāv uz solīdiem pamatiem. Lai spētu tomēr rekonstruēt no kara izpostīto zemi, mēs lūdzam Miera konferenci prasīt no Vācijas atmaksu un uzlabošanu uz līguma pamata ar Vāciju.

8. Tagadējais stāvoklis. Lai gan Latvija ir patlaban gandrīz pilnīgi atsvabināta no Krievijas Padomju valdības karaspēka, viņai draud tomēr vēl lielākas briesmas no vācu okupācijas varas, kura vēl arvien uz pamiera līguma pamala atrodas Latvijā.

Kā zināms, vācu okupācijas vara darbojas saskaņā ar “Baltijas landesvēru” un krievu nodaļām, lai iznīcinātu Latvijas neatkarību, nodibinājot krievu-vācu apvienību.

Lai cīnītos ar šīm briesmām, Latvijas delegācija Miera konferencē pagodinās aizrādīt uz sekošiem līdzekļiem:

a) nekavējoši pavēlēt vācu karaspēkam atstāt Latviju;

b) nekavējoši dot iespēju atgriezties tēvijā latviešu karaspēkam, virsniekiem un kareivjiem, kuri atrodas patlaban Sibīrijā (Vladivostokā un Troickā), Latvijas karagūstekņiem Vācijā un latviešu virsniekiem un kareivjiem Francijā. Visas šīs militāriskās nodaļas jāpadod Latvijas valdības priekšstāvju kontrolei koncentrācijas lēģeros, un viņām jābūt gatavām izcelties Ziemeļlatvijā uz pirmo Pagaidu valdības vēlēšanos.

Latvijas delegācija Miera konferencē izsaka savu vissirsnīgāko pateicību Baltijas komisijai par sniegto iespējamību iepazīstināt viņu ar Latviju un viņas tautu un cer, ka Miera konference atklās Latvijai jaunu laimes un neatkarības laikmetu.

Parīzē 9.jūnijā 1919.g.

Latvijas delegācijas priekšsēdētājs
Latvijas ārlietu ministrs Z.A.Meierovics

Avots: Mieriņa, A. Kā Latvija pieteica sevi pasaulei 1919.gadā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1992., Nr.1, 146.-179.lpp.>147.149.lpp.

Publicēts: Valdības Vēstnesis. 1919., 2.augustā.
______________________________________________________________

[1] Domātas starptautiskās šķirējtiesas, ko iecēla robežstrīdu izšķiršanai starp valstīm [A.Mieriņa].

Ievietots: 11.02.2003., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV