Alebrands (12./13.gs.)

- literatūrā arī: Alabrands, Alobrands

- latīņu valodā: Alebrandus, Alabrandus

- katoļu garīdznieks un viens no pirmajiem misionāriem Livonijā. Bija aktīvs kristīgās misijas un Rīgas bīskapa Alberta politikas īstenotājs Livonijā
_______________________________________________________________________________

Pirmās ziņas par Alebranda darbību Livonijā attiecas uz 1202.gadu, kad viņš kopā ar Engelbertu no Neiminsteres, Teoderihu no Turaidas un citiem misionāriem veicis kristīgās misijas darbu  līvu (lībiešu) novados. 

Pēc līvu 1206.gada nemieru apspiešanas Alebrands tika nosūtīts pildīt priestera pienākumus uz Turaidas novadu. Šeit viņš nodalīja draudžu robežas un, pēc Indriķa hronikas sniegtajām ziņām, uzbūvējis Kubeseles baznīcu (tag. Rīgas raj. Krimuldas pagastā). Līdzās Turaidas novada priestera pienākumiem 1206./1207.gada ziemā Alebrands tika iecelts par Turaidas novada fogtu (soģi). Uz neilgu laiku Alebranda rokās tika koncentrēta ne tikai garīgā, bet arī laicīgā – tiesas – vara Turaidas novadā. 1207.gadā Turaidā jau tika iecelts cits fogts – Gotfrīds. 

Par Alebranda līdzdalību nevien garīgās misijas darbā, bet arī Rīgas bīskapijas laicīgajā administrācijā liecināja viņa nosūtīšana pie Ugaunijas (Ugandi novads) igauņiem 1208.gada sākumā. Sūtniecības mērķis bija panākt savulaik no Daugavas uz Pleskavu ceļojušiem tirgotājiem atņemto īpašumu atgriešanu. Sūtniecība gan atgriezās bez rezultātiem, bet atpakaļceļā Alebrands sludināja katoļticību pie Imeras novada letgaļiem (latgaļiem). Šīs misijas rezultātā Alebrands kristīja daļu Imeras letgaļu un atgriezās Rīgā paziņot bīskapam Albertam sūtniecības un arī misijas rezultātus. Drīz pēc tam Alebrands kopā ar jauniecelto Imeras priesteri Heinrihu (Indriķi) uz īsu laiku atgriezās Imerā turpināt novada kristīšanu. 

1209./1210.gada ziemā Alebrands atkal pildīja sūtņa pienākumus, dodoties pie Ugaunijas igauņiem uz Otepē. Šoreiz sūtniecības mērķis bija noslēgt mieru ar Ugaunijas igauņiem, kā arī atkārtoti atprasīt tirgotājiem atņemtos īpašumus. Šajā sūtniecībā Alebrands pārstāvēja Rīgas bīskapa Alberta un Turaidas novada Gaujas labā krasta līvu intereses. Tāpēc miers tika noslēgts starp Ugaunijas igauņiem un Rīgas bīskapijai pakļautajiem Gaujas labā krasta līviem. Zobenbrāļu ordenis, tā padotie Gaujas kreisā krasta līvi un sabiedrotie letgaļi miera slēgšanā nepiedalījās un turpināja karadarbību (tiesa, Alebranda noslēgtais Rīgas bīskapijas līvu miers ar igauņiem bija īslaicīgs). 

Kad 1212.gada vasarā izraisījās Cēsu zobenbrāļu un Autines letgaļu konflikts (t.s. Autines sacelšanās), tam pievienojās arī ar Zobenbrāļu ordeņa un krustnešu atnestās varas politiku neapmierinātie līvi. Lai motivētu savu rīcību Turaidas novada līvi nosūtīja pie Rīgas bīskapa Alberta ziņnešus, kas izklāstīja līvu neapmierinātību ar Zobenbrāļu ordeņa Siguldas mestra Rudolfa no Kaseles darbību. Bīskaps Alberts norīkoja sūtņus ar Alebrandu priekšgalā nokārtot konfliktu miermīlīgā ceļā. Tomēr Turaidas līvu konflikts ar Siguldas zobenbrāļiem bija nonācis tiktāl, ka līvi atteicās samierināties ar ordeni un Alebranda darbība konflikta noregulēšanā palika bez rezultātiem. Pēc Sateseles pils ieņemšanas šajā pat gadā nemieri bija likvidēti un ar Alebranda līdzdalību tika noslēgts miers ar Turaidas līviem. 

1214.gadā Alebrands jau tiek minēts kā priesteris Idumejā. 1213./1214.gada ziemā, kad Livonijā atgriezās un par Rīgas bīskapijas fogtu Idumejas u.c. novados atkal kļuva krievu kņazs Vladimirs Mstislavičs, Alebrands kā Idumejas priesteris viņam ierādīja daļu ienākumu. Taču jau drīzumā (šajā pat 1214.gadā) Alebrands nonāca konfliktā ar fogtu Vladimiru. Alebrands protestēja pret Vladimira darbību: netaisnīgu tiesāšanu, pārmērīgām nodevām no vietējiem iedzīvotājiem. Par konflikta iemesliem un norisi ziņas ir visai skopas. Iespējams, Alebrandam bija taisnība, jo Vladimirs, būdams kņazu Rjurikoviču dzimtas piederīgais un bijis Pleskavas kņazs, vēlējās gūt pēc iespējas lielākus ienākumus un, iespējams, dažkārt privātās interesēs bija rīkojies netaisnīgi. Drīz pēc konflikta Vladimirs līdz ar visu savu saimi pameta Livoniju un atgriezās Krievzemē. 1218.gadā, kad Novgorodas krievu karaspēks iebruka Livonijā, krievi iebruka arī Idumejā. Šī uzbrukuma sakarā tiek pieminēta arī priestera Alebranda sēta, t.i. dzīvesvieta pie Braslas upes (tag. Cēsu raj. Straupē). Acīmredzot, šeit būdams Idumejas priesteris dzīvoja Alebrands. 

Pēdējās ziņas par Alebrandu attiecināmas uz 1220.gadu, kad bīskaps Alberts nosūtīja Alebrandu kopā ar priesteri Ludvigu misijas darbā uz igauņu Sakalas novadu. Pēc tam, kad viņi bija kristījuši zināmu skaitu igauņu Sakalā u.c.novados, tie atgriezās atpakaļ. 

Alebranda oficiālie amati un to pildīšanas laiks ir grūti izsekojami. Ir zināms, ka Alebrands pildījis priestera pienākumus Turaidā un Idumejā, bijis Turiadas fogts un vairrākkārt pildījis sūtņa pienākumus.un misijas darbu dažādos novados. Priestera amata pienākumu pildīšanas ilgums Turaidā un Idumejā zināms tikai aptuveni. Alebrands bija arī liecinieks kādā letgaļu zemju sadales aktā 1211.gadā, kur viņš ir minēts dokumentā kā Alebrandus de sancte Marie conventu (Alebrands no Svētās Marijas konventa). Domājams, Alebrands šajā laikā bija arī Rīgas bīskapijas domkapitula loceklis. Spriežot pēc tā, ka Alebrands ir viens no biežāk pieminētajiem katoļu garīdzniekiem Indriķa hronikā, varētu secināt ne tikai to, ka hronists bijis labi informēts par viņa darbību, bet arī Alebranda ievērojamo nozīmi Baltijas tautu kristianizācijas sākumposmā. Alebranda aktīvā un plašā mēroga darbība gan kristianizācijā, gan Livonijas Katoļu Baznīcas administrācijā ir ļoti nozīmīga.

Avoti:

Indriķa hronika. Tulk.: Feldhūns, Ā.; Priekšv. Un koment. Mugurēvičs, Ē. Rīga: Zinātne, 1993.

      Alebrands kā misionārs – VI:2, XI:7, XXIV:1

Alebrands kā priesteris Turaidā – X:14, X:15

Alebrands kā fogts Turaidā – X:15

Alebrands kā sūtnis pie igauņiem – XI:7, XIII:5

Alebrands kā priesteris Idumejā – XVII:6, XVIII:2, XXII:4

Alebrands miera sarunās ar līviem – XVI:3, XVI:4

Latvijas vēstures avoti. 2.sēj.: Senās Latvijas vēstures avoti. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1937. 1.burtn. 47.-48.lpp.

Alebrands kā liecinieks zemju sadales aktā – Nr.63., Nr.64.

Rīga © 2001. Andris Zeļenkovs, Latvijas Kara muzeja speciālists

Ievietots: 19.04.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

HISTORIA.LV