Satura rādītājs Autora biogrāfija Militāras bazes
[29.lpp.]
DELEGĀCIJA UZ BERLĪNI
Pasaule rakstīja 1939. gadu. Dzīve Latvijā ritēja normālā gaitā. Aprīļa vidū
mūsu valdībai pienāca ielūgums no vācu sūtniecības Rīgā sūtīt delegāciju uz
svinībām Berlīnē, kur tās rīkoja Hitlera 50 gadu dzimšanas dienas gadījumā.
Delegācijā valdība izraudzīja Armijas štāba priekšnieku ģenerāli Hartmani, kā
delegācijas vadītāju, Kurzemes divīzijas komandieri ģenerāli Dankeru un armijas
štāba kapteini Galdiņu.
19.
aprīļa vakarā Latvijas delegācija iebrauca Berlīnē. Piebraucot pie Adlonas
viesnīcas, kur mums bija ierādītas greznas istabas, mūs sagaidīja goda sardze ar
orķestri.
Mūsu ierādītās telpās atradām uz galda speciālas personas apliecības glītā
smalkādas apvalkā ar klātpielikto svinību programmu katrai dienai.
Adlonā bija saradušās delegācijas vai no visām Eiropas valstīm. 20. aprīlī
notika visu delegāciju pieņemšana valsts kancelejā. klāt bija arī katras valsts
akreditētie sūtņi.
[30.lpp.]
Dienas smaguma punkts bija lielā karaspēka parāde. Platās alejās saceltas
tribīnes abās malās. Ložā stāvēja Hitlers un ap viņu partijas dižvīri: Gebels,
Bormans, Himmlers, Neurāts, Hess, Gērings un daudzi citi.
No Hitlera ložas pa kreisi diplomātiskais korpuss ar militāriem atašejiem.
Redzamas Anglijas, Francijas, Spānijas, Itālijas, Ungārijas un citu valstu
uniformas; daudz kungu civīlā un cilindros. - Pa labi no Hitlera ložas vācu
armijas ģeneralitāte un aiz visa tā tribīnēs vietas ieņēmuši partijas un armijas
ģimenes locekļi. Tieši pretim Hitlera ložai, alejas otrā pusē uzceltas tribīnes
ārvalstu delegācijām.
Sākas parāde. Kājnieki solo garām tribīnēm, bet viņu ir samērā maz. Lielākā daļa
kājnieku vairs nesoļo, bet brauc jaunās armijas transporta mašīnās, kuŗas ātrā
tempā trauc garām skatītājiem. Tad nāk artilērija; brauc garām vieglie lauku
lielgabali, vidējā un smagā tipa artilērija, - visi lielgabali ar mechanizēto
velkmi.
Duras acīs, ka franču un angļu militārie atašeji šad tad noliecas viens pie otra
un klusi sarunājas, zīmīgi raugoties uz garāmbraucošām karaspēka daļām un viņu
ieročiem. Garām trauc arī prettanku lielgabali un zenītartilērija. Gaisā pa
parādes laukumu pāršalc vairākas smago bumbvežu un štukasu eskadriļas.
Tanki ar savām smagām kāpurķēdēm trokšņaini ripo garām tribīnēm. Parādi noslēdz
daži milzu lielgabali, kuŗi sava lielā svara dēļ sadalīti pa daļām.
Kad šie milži sasniedz tribīnes, tauta sajūsmā sāk aplaudēt. Parāde beidzas.
Vairāk kā četras stundas gar skatītāju acīm nepārtrauktā straumē plūda šis
jaunradītais Vācijas spēks. Šī spēka demonstrācija nozīmēja Versaļas miera
līguma [31.lpp.] pilnīgu nokratīšanu. Vācu tauta bija lepna - nekas, ka tā
saņēma niecīgu sviesta devu, toties viņai bija daudz lielgabalu un milzums citu
jaunu ieroču. Šie lielgabali, šie jaunie ieroči it Hitlera Vācijas spēks un
vara. Tie nes nāvi un iznīcību ikvienam, kurš uzdrošinātos stāvēt šiem stobriem
pretim.
Kādam nolūkam un mērķim Hitlers izmantos savu jauno kala mašinēriju? Vai tikai
aizsardzībai, vai uzbrukumam? Un kam uzbruks? Tanī laikā to zināja vēl tikai
Hitlers pats. Citu zemju iekarošanas plāns bija viņa lolotā cerība un noslēpums.
Nākošajā dienā ārzemju delegāciju militārām personām bija paredzēta piedalīšanās
manevros. Izbraucām uz Debericu (Doberitz), apmēram 35 km no Berlīnes, kur
atradās liels, plašs mācības laukums. Rādīja vienu kājnieku pulku uzbrukumā.
Raksturīgais bija sekojošais: kājnieku rokās bija nodots ļoti daudz vieglo un
smago automātisko ieroču; bez tam pulka sastāvā bija piedalīta artilērija - ne
tikai vieglie lauku lielgabali, bet arī smagā artilērija. Pulka sastāvā ietilpa
arī prettanku lielgabali. Ar tādu uguns spēku pulka komandierim bija dota
iespēja atrisināt daudz grūtākus un plašākus taktiskus uzdevumus, kā tas bija
piemēram Pirmā pasaules karā. Pulka komandieris šādā kārtībā bija daudz
patstāvīgāks, un viņam nevajadzēja, pildot uzdevumu, tūlīt griezties pēc
palīdzības pie divīzijas. Manevros šāva ar kaujas munīciju. Demonstrēja arī
tanku uzbrukumu. Interesanti bija novērot prettanku lielgabalu darbību: viņi
šāva ar spīdošu munīciju. Ar neapbruņotām acīm varēja novērot šāviņu skrejlīniju
un trāpījumus.
Vakarā valsts kancelejā bija delegāciju pieņemšana. Hitlers. personīgi sarunājās
ar katru delegāciju atsevišķi. Pienāca rinda [32.lpp.] arī Latvijas delegācijai.
Griežoties pie ģenerāļa Hartmaņa, Hitlers teica, ka pazīstot Latviju kā krietnu
lauksaimniecības zemi un ka tā ražojot daudz produktu. Vācijā turpretim
rūpniecība esot pārsvarā; uz šī pamata starp abām valstīm varētu attīstīties
dzīva preču apmaiņa, un šī tirdzniecība nestu svētību abām pusēm. Polītiskus
jautājumus Hitlers neskāra.
Nākošā dienā delegācija devās atpakaļ uz mājām. Ģenerālis Hartmanis rakstīja
ziņojumu priekšniecībai. Viss redzētais un dzirdētais uz mums bija atstājis
dziļu iespaidu un neviļus pavedināja uz dažādām pārdomām. Visās Vācijas redzētās
pilsētās, pilsētiņās un ciemos bijām redzējuši pusaudžu pulciņus, tā saukto
Hitlera jaunatni soļojam pa ielām un laukumiem militārā kārtībā. Kā zināms,
jaunekļi tika ieskaitīti darba dienestā un pēc noteikta laika nokalpošanas
pārskaitīti kara dienestā un iedalīti karaspēka daļās. Tāpat arī jaunavām bija
paredzēts darba dienests. Vērojot toreizējo Vāciju ar plašāku skatu, radās
iespaids, ka visa Vācija it viena liela karaspēka nometne.
Pēc ģenerālštāba aprēķiniem katra tauta spēj uzstādīt armiju 10 proc. no sava
iedzīvotāju skaita. Hitlera Vācijas iedzīvotāju bija 80 miljoni - tātad viņš
spēja uzstādīt 8 miljonu vīru lielu armiju, ar mazu piepūli pat vairāk. Vai tāda
milzīga armija ar visjaunāko apbruņojumu, kas tālu pārsniedza visu līdz tam
redzēto, bija vajadzīga tikai Vācijas aizsardzībai? . . .
Šī armija izskatījās vairāk pēc uzbrukuma instrumenta.
Pēc neilga laika no vācu sūtniecības Rīgā ienāca Ārlietu ministrijā raksts par
vācu iespaidu sfairu izplatīšanu Baltijas valstīs un par Vācijas drošības
garantiju Latvijai. Šī nota [33.lpp.] bija liela mīkla ne tikai Ārlietu
ministrijā, bet visai valdībai. Ko gan Hitlers gribēja ar šo notu panākt? Kādi
nolūki viņam bija? Kādus mērķus viņš sev bija spraudis Baltijas valstis? Arī
kaŗa ministrs ģenerālis Balodis sasauca vecāko virsnieku apspriedi, lai
pārrunātu šo jautājumu. Sarunās tika pieminēti vēsturiskie 700 g. vācu
uzkundzēšanās laiki, kā arī vārdi, ar kuŗiem mums nācās sadurties Latvijas
brīvības cīņu laikā 1918-20. gadā, tika minēts ģenerālis fon der Golcs (Goltz),
Dzelzs divīzijas Bišofs un bēdīgi slavenais krievu kapelmeistars, alias firsts
Bermonts - Avalovs. Vairums virsnieku izteicās pret Hitlera piedāvājumu.
Valdība Hitlera piedāvājumu nepieņēma un deklarēja, ka Latvija visos gadījumos
ieturēs stingru neitralitāti. Pēc šī Latvijas valdības lēmuma Hitlers deklarēja,
ka neesot vairs ieinteresēts ne Baltijas valstīs, nedz Somijā.
Pēc neilga laika Padomju Savienība nāca ar savu priekšlikumu - nolīgt Drošības
un neuzbrukšanas paktu starp Maskavu un Latviju. Nezinu, cik liela bijusi
Staļina viltība vai Kremļa spiediens, bet mūsu valdība šo piedāvājumu pieņēma un
sūtīja delegāciju uz Maskavu parakstīt liktenīgo līgumu.
Pēc līguma parakstīšanas Staļins devis vakariņas par godu mūsu delegācijai. No
Padomju puses bijuši klāt pats Staļins, ārlietu ministrs Molotovs, Višinskis un
citi Kremļa varenie. Pie galda viens no mūsu delegātiem cita starpā ievaicājies,
ko Padomju valdība darot ar nekomūnistiem un tādiem pilsoņiem, kuri nedomā tā,
kā partija to diktē. Višinskis bez apdomāšanās ātri atbildējis: „A mi jich
prosto uņičtožaem," (mēs viņus vienkārši iznīcinām). Un Staļins, turpinādams šo
domu, piebildis: „Moskovskij kanal postrojen na kostjach buržujev," (Maskavas
kanālis celts uz buržuju kauliem).
[34.lpp.]
Pieņemsim, ka visas Rietumvalstis vienotos lietot gluži tādus pašus paņēmienus
un taktiku pret savas zemes komūnistiem kā Padomju Savienība pret nekomūnistiem,
proti „Mēs viņus vienkārši iznicinām, " tad būtu interesanti zināt, kā gan
izturētos un ko darītu Kremļa varas vīri? Kā viņi reaģētu uz tādu rīcību citās
zemēs, kur brīvās tautas uzdrošinātos iznīcināt v i ņ u partijas ļaudis un
līdzskrējējus? Vai komūnistu valdība tikpat aukstasinīgi un vienaldzīgi
noskatītos uz šādu rīcību, kā to līdz šim dara Rietumvalstis, vērojot notikumus
Padomju Savienībā un satelītu valstis? Pēc pārbaudītām ziņām Padomju Savienībā
to skaits, kuŗus nogalinājušas viņas drošības iestādes, ir sasniedzis piecdesmit
miljonu cilvēku; no tiem liels procents no Baltijas un satelītu valstīm.
Satura rādītājs Autora biogrāfija Militāras bazes
Ievietots: 21.12.2005., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu