Satura rādītājs Delegācija uz Berlīni Daži vārdi personīgā lietā
[35.lpp.]
MILITĀRAS BAZES
Uz nolīgtā drošības un neuzbrukšanas līguma pamata Padomju Savienībai bija
piešķirtas tiesības ierīkot Latvijas territorijā militāras bazes.
Atzīmējama tā psīcholoģiskā reakcija, ko šis līgums izraisīja latvju tautā. Ar
savu skanīgo nosaukumu nolīgtais Drošības pakts dīvainā kārtā tautā radīja gluži
pretējas jūtas, proti, nedrošības jūtas. Ikvienā latvieša sirdi iezagās
neuzticība un bailes, un ikviens ar sasprindzinātību vēroja turpmākos notikumus.
Latvijai drīz vien bija jāstājas pie nolīgtā līguma īstenošanas. Latviešu
garnizoniem bija dažās dienās jāatbrīvo vietas krievu bazēm. Pavēle par vietas
atbrīvošanu vissmagāk skāra Liepājas garnizonu, jo divu dienu laikā bija galīgi
jāizvāc visa Kaŗaosta. Bija jāpārceļas ne tikai Kurzemes divīzijai ar
artilēriju, bet ari Jūŗas aviācijai, Zemūdeņu bazei, Liepājas kaŗa slimnīcai,
Kalpaka pamatskolai, Artilerijas laboratorijai [36.lpp.] un visām noliktavām.
Karavīri dienu un nakti drudžaini strādāja, tai nogādātu mantas uz vilcienu.
Virsnieku un instruktoru ģimenes iesaiņoja savas mantas, tai tās nogādātu uz
vagoniem. Ešelons pēc ešelona atstāja Liepājas Karaostu. Aizbraucēju sirdis
nomāca viena un tā pati doma: kad mēs atgriezīsimies? Kāpēc vispār mums viss ir
jāatstāj svešiem ienācējiem?
Vasarā Baltijas valstu vāciešiem atskanēja aicinājums pārcelties uz Hitlera
Vāciju. Bija panākta vienošanās starp Vācijas un Latvijas valdībām par baltvācu
iedzīvotāju izceļošanu uz Vāciju. Braucējiem bija jāstājas jauktās latvju un
vācu komisijas priekšā, oficiāli jāatsakās no Latvijas pavalstniecības un
jāpieņem Vācijas pavalstniecība. Optanti drīkstēja ņemt līdz savus ietaupījumus,
vērtslietas, un citas mantas.
Arī vācu tautības latviešu virsnieki, instruktori un kareivji, kuŗi vēlējās
braukt, tika atvaļināti no Latvijas armijas. Ar šo pārvietošanas akciju, Latviju
atstāja ap 65.000 baltvācu izceļotāju.
Parastā aina pie kuģiem kā Rīgas, tā Liepājas ostās bija apmēram šāda: kuģim
ievelkot tiltus, noņemot tauva un uzsākot kustēties, braucēji bija pulcējušies
uz kuģa klaja, atstājot Latvijas krastus viņi ar atsegtām galvām dziedāja Dievs,
svētī Latviju. Pavadītāji krastā, kuŗu pulks nebija mazāks par aizbraucējiem,
vēl ilgi māja ar lakatiņiem. Pavadītāju, kuŗi aizbraucējiem teica - „Uz
neredzēšanos" - nebija daudz. Hitlera sauciens par atgriešanos uz Vāciju bija
atskanējis arī vācu kolonistiem pie Volgas, ap Sarātovu, kā arī Besarābijā un
Volīnijā.
Tā paša 1939. gads augustā Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops brauca uz Maskavu
un nolīga Draudzības līgumu ar Padomju Savienību.
[37.lpp.]
Pirmā septembrī Hitlers uzsāka kara gājienu pret Poliju. Vācu divīzijas ar
spēcīgām tanku vienībām izlauzās cauri poļu frontei, dziļi iefiltrējās frontes
aizmugurē, dezorganizēja satiksmes ceļus, transportu un rezervju piegādi. Vācu
aviācija dienu un nakti bombardēja poļu pilsētas, it sevišķi Varšavu. Aviācija
palīdzēja iznīcināt ielenktos poļu spēkus. Padomju Savienības karaspēks pārgāja
Polijas robežu no austrumiem un ieņēma dažus apgabalus. Jaunā robeža starp
Kremli un Lielvāciju tika novilkta šķērsām pāri Polijas territorijai. Kaŗš
Polijā, kā zināms, ilga tikai 18 dienas; pasaule to nosauca par zibeņkaru.
Tā notika pēc skaita ceturtā Polijas dalīšana. Polijas valdība ar ministru
prezidentu Beku priekšgalā paglābās Rumānijā. Vēlāk poļu eksilvaldība pārcēlās
uz Londonu, jo Hitlers ar savām divīzijām okupēja visas Balkānu valstis līdz pat
Grieķijai, arī Kretas salu ieskaitot. Tāpat pēc kārtas tika okupēta Norvēģija,
Holande un Dānija.
Polijas neatkarību ar līgumu bija garantējušas Anglija un Francija. Abas šīs
valstis pieteica Vācijai karu. Hitlers savu militāro dūri tūdaļ vērsa pret
rietumiem.
Francijai nepalīdzēja vairāku miljardu franku dārgā Mažino līnija, uz ko viņi
bija likuši tik daudz cerību. Vācu gaisa desanti pārlidoja Mažino līniju un
nolaidās franču frontes aizmugurē. Lietojot apiešanas un ielenkšanas taktiku,
franču armija sīvās cīņās tika pa daļai iznīcināta, pa daļai sagūstīta. Drīz pēc
tam vācu armija ieņēma Parīzi.
Uzsākot kaŗa gājienu Francijā, vācieši garāmejot okupēja arī Beļģiju. Angļu
jūras desants, kuŗš bija izcelts franču krastā, uzsāka cīņu ar vācu divīzijām.
Vācu pārspēks atspieda angļus atpakaļ pie jūŗas. Lai paglābtu savu dzīvo spēku
no iznīcināšanas vai gūsta, bija dots rīkojums kaŗaspēkam sēsties [38.lpp.]
kuģos. Ciešot smagus zaudējumus, angļi atstāja Dankerku. Par materiālo vērtību
paglābšanu cīņu gaitā neviens nedomāja. Tā krita vācu rokās.
Visur vācu kaŗaspēks guva uzvaras: uz zemes, gaisā un uz jūŗas. Vācu aviācija
bombardēja Londonu, vācu zemūdenes gremdēja kuģus. Vācu zinātnieki drudžaini
strādāja pie jauna ieroča radīšanas.
Hitleru bija pārņēmusi lieluma mānija. Gandrīz visa Rietumeiropa atradās viņa
rokās. Viņš iedomājās esam tās noteicējs un likteņu lēmējs. Vācu kaŗaviri
stāvēja no Adrijas jūŗas līdz Narvai.
Satura rādītājs Delegācija uz Berlīni Daži vārdi personīgā lietā
Ievietots: 21.12.2005., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu