Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā, vācu mestrs Sainas Eberhards, un Kursas bīskaps Indriķis katrs atsevišķi apliecina, ka - izlietodams [1253.g. apriļa līgumā paredzēto] bīskapa tiesību izvēlēties līdz Miķeļiem savu daļu no Kursas pagaidu dalīšanas aktā noteiktām trim trešdaļām - minētais bīskaps par tādu izraudzījis šai līgumā uzskatīto pēdējo daļu no vācu ierēdņu nepārņemtās Dienvidu Kursas zemēm; līdz ar to divas pārējās trešdaļas galīgi paliek Vācu ordeņa valsts īpašumā. Kuldīgā, 1253.g. 20.julijā. - [346.-350.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV apstiprina Vācu ordenim zemes Lietavā, ko sakarā ar savu kronēšanu viņam dāvinājis karalis [Mindaugs]: visu Kārsavu un Vangas, kā arī pusi Dainavas un Raseiņu. Asīzē, 1253.g. 21.augustā. - [350.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzdod Livonijas un Prūsijas archibīskapam [Albertam] iesvētīt un nozvērināt Vācu ordeņa brāli Krišjāni par Lietavas bīskapu saskaņā ar karaļa [Mindauga] vēlēšanos. Asīzē, 1253.g. 21.augustā. - [351.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV pavēl Rīgas sv. Jēkaba baznīcas plebanam nekavējoties atdot Vācu ordenim Livonijā naudas, kas saņemtas par atpirkšanos no krusta karotāja solījumiem, jo šos līdzekļus minētam ordenim novēlējies jau pāvests Grēgorijs IX. Asīzē, 1253.g. 23.augustā. - [351.-352.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV to pašu pavēl darīt Rīgas dominikāņu ordeņa prioram. [Asīzē], 1253.g. [23.augustā?]. - [352.lpp.]

Lai aizkavētu ieroču, apģērbu, sāls un citu preču pievešanu pagāniem [kuršiem un leišiem], kas notiekot pa Nemuna upi, Vācu ordenis ar lielām grūtībām un izdevumiem uzcēlis tur [Klaipēdas] pili, kuras aizsardzībai pāvests Innocentijs IV pavēl dominikaņu mūkiem, kas sludina krusta karu par labu Prūsijas un Livonijai, pamudināt krustnešus doties šīs pils aizstāvēšanai un sola viņiem tās pašas atlaižas, kas tiek dotas Livonijas un Prūsijas karotājiem. Asīzē, 1253.g. 23.augustā. - [352.-353.lpp.]

Livonijas, Igaunijas un Prūsijas archibīskaps Alberts apstiprina Sāmsalas bīskapijas katedrāles dibināšanu Pērnavā. Koknesē, 1253.g. 24.augustā. - [353.lpp.]

Paklausīdams Rīgas domkapitula lūgumam, Kursas bīskaps Indriķis apstiprina Rīgas bīskapa Nikolaja domkapitulam [1248.g.] dāvinātos 200 arklus zemes Dundagā un Tārgalē, līdz ar to piešķirdams tiesību palielināt arklu skaitu savu īpašumu robežās. [1253.g.] - [353.lpp.]

Rīgas archibīskaps Alberts izlēņo Vācu ordeņa brāļiem Daugavas Lokesares [vēlāko Mestra] salu, ko viņi bija pirkuši no [Brandenburgas bruņinieka] Jāņa Mansa. [1253.- 72.g.] - [354.lpp.]

Tā kā [Livonijas] cisterciešu klosteru abati sūdzējušies pāvestam par dažiem prelātiem, kas - aizvainoti par aizliegumu ekskomunicēt šī ordeņa brāļus - sākuši apkraut ar baznīcas sodiem klostera saimi, kalpus un strādniekus, kas maļ dzirnavās vai strādā pie maizes cepļa, lai šādā kārtā apietu pāvesta aizliegumu, tad Innocentijs IV pasludina visus šādus ekskomunikācijas un interdikta spriedumus par spēkā neesošiem. Romā, 1254.g. 27.janvarī. - [354.-355.lpp.]

Paklausīdams Rīgas domkapitula lūgumam, pāvests Innocentijs IV apstiprina viņam nelaiķa Rīgas bīskapa Nikolaja dāvināto un Rīgas archibīskapa [Alberta] atzīto pusi no bīskapa daļas Zemgalē līdz ar visām garīgām un laicīgām tiesībām. Romā, 1254.g. 28.janvarī. - [355.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzdod Tērbatas bīskapam raudzīties, lai ar baznīcas sodu piedraudējumu neviens neiedrošinās pārkāpt iepriekšējā dokumentā minēto pāvesta apstiprinājumu. Romā, 1254.g. 28.janvarī. - [355.-356.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV pamudina Rīgas provinces katoļus atbalstīt iesākto Rīgas dombaznīcas būvi ar labprātīgiem ziedojumiem. Romā, 1254.g. 7.februarī. - [356.-357.lpp.]

Kursas bīskaps Indriķis liecina, kā [saskaņā ar 1252.g. 29.julija līgumu] tiek sadalīta Klaipēdas jaunās pils teritorija starp bīskapu un Vācu ordeni: laimējot bīskapam krīt tā pils trešdaļa, kas atrodas tuvāk Nemunam un Dangai, bet divas pārējās daļas iegūst ordenis, paturot tiltu kopīgā lietošanā un paredzot abiem partiem tiesību paplašināt savu daļu ar izbūvēm Nemunā, netraucējot kuģu ceļu; ievērojot mazo platību un purvaino pamatu, kas neļauj celt mūra ēkas, parti izrauga un sadala trīs daļās kādu paaugstinājumu starp Dangu un Nemunu jūras pusē netālu no vecās [vācu] pils, kur bīskaps savā tiesā nodomājies celt katedrali un namus kurijai; tāpat abi parti vienojas par jaunceļamās pilsētas robežām, kas starp citu iet gar vecās [vācu] pils ārējo grāvi līdz leišu un sembju karaspēka celtai pilij, kā arī par pilsētas ganībām un laukiem, kur abi zemes kungi var bez namnieku piekrišanas ierīkot dārzus, celt šķūņus un citas ēkas, pie kam bīskaps drīkst apbūvēt un iekopt pus tik lielus gruntsgabalus kā ordenis. Klaipēdā, 1254.g. 8.februarī. - [357.-360.lpp.]

Papildinot savu iepriekšējo rakstu, Kursas bīskaps Indriķis apliecina, ka sadalot vecās vācu pils teritoriju viņam laimējot kritusi mazāk nekā trešdaļa, kāpēc Vācu ordenis viņam piešķīris vēl kādu apbūves gabalu ar cūkkūti un ādamiņa namu, bet ar nosacījumu, ka šo ēku koka materiālus patur ordenis. Klaipēdā, 1254.g. [pēc 8.februara.] - [360.-361.lpp.]

Lai gan Livonijas un Prūsijas archbīskapa [Alberta] legacija bijusi nesekmīga un viņš tāpēc [1250.gada 27.septembrī] ticis atcelts no legata amata, tomēr ievērojot to, ka šai atsaukšanas grāmatā minēta vienīgi Prūsija, bet ne Livonija, Igaunija un Krievija, tad pāvests Innocentijs IV atstāj Albertam legata amatu šais zemēs, izņemot Prūsiju, bet ar nosacījumu, ka viņš turpmāk neko neiesāks pret Vācu ordeņa mestra un viņa brāļu gribu Livonijā, Prūsijā, Krusā vai Igaunijā. Romā, 1254.g. 10.martā. - [361.-362.lpp.]

Ar savu dēlu piekrišanu Lietavas karalis Mindaugs piešķir bīskapam Krišjānim kā baznīcas devu pusi Raseiņu, Betigolas un Laukavas [vēlākā Kaunas guberņā]. 1254.g. 12.martā. - [362.lpp.]

Rīgas archibīskaps Alberts, Rīgas domkapituls un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks, vācu mestrs [Sainas] Eberhards apliecina, ka saskaņā ar pāvesta rīkojumu par Zemgales dāvināšanu un dalīšanu viņi laimējot sadalījuši Zemgali trīs daļās, proti: 1. archibīskapam piekritusi Silene un Žagare, domkapitulam Dobene un Spārnene, Vācu ordenim Tērvete un Dobele; 2. katrs zemes kungs iegūst savu daļu ar desmito tiesu, patronāta un citām tiesībām un laicīgiem ienākumiem, izņemot vienīgi archibīskapam un archidiakonam rezervētās tiesības; 3. neviens no trim partiem nedrīkst otra daļā viņam par ļaunu iegūt īpašumus ar pirkumu vai citu tiesisku darījumu. [Rīgā?] 1254.g. aprilī. - [362.-363.lpp.]

Rīgas archibīskaps Alberts un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā, vācu mestrs [Sainas] Eberhards apliecina, ka mīļā miera un saskaņas dēļ viņi laimējot sadalījuši trīs daļās zemi, ko sauc par Upmali, pie kam archibīskaps dabūjis divas, bet ordenis vienu daļu; bīskapa daļas atradās uz Lielupes un Mēmeles labā krasta, starp Mēmeli un [Mūsu] un tās abiem krastiem līdz Upītei un Saulei; ordeņa daļa sākās uz [Mūsas] kreisā krasta pie Vēru sila stiepās gar šo upi nīcām līdz Garai Salai; katrs parts iegūst savu daļu ar tām pašām tiesībām, kā sadalot Zemgali. [Rīgā?], 1254.g. aprilī. - [363.-364.lpp.]

[Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā Sainas] Eberhards dāvina [izlēņo] Robokinam un viņa mantiniekiem 11 arklus zemes. Kuldīgā, 1254.g. [aprilī?]. - [364.lpp.]

Ievērojot Vācu ordeņa nopelnus katoļu ticības izplatīšanā Igaunijā, Livonijā, Kursā un Prūsijā, kā arī apzinoties, ka bez šī ordeņa pabalsta viņa baznīca nevar pastāvēt, Lietavas bīskaps Krišjānis atsākas par labu Vācu ordenim no desmitās tiesas visās zemēs, ko karalis Mindaugs tam piešķīris vai arī kas minētam ordenim vēl tiks piešķirtas, paturēdams sev tikai tās tiesības, ko var izlietot vienīgi bīskaps; par to ordeņa brāļiem jādod viss nepieciešamais vizitāciju laikā, ko bīskaps izdarīs reiz gadā ar 12, bet archidiakons ar 7 zirgiem. Rīgā, 1254.g. 6.aprilī. - [364.-365.lpp.]

Holšteinas grāfi Jānis un Gerard atjauno Rīgas nomniekiem 1251.g. 7.augusta tirdzniecības privilēģiju. Rīgā, 1254.g. 16.aprilī. - [365.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzdod Livonijas, Igaunijas un Prūsijas archbīskapam [Albertam], bīskapiem un citiem šo zemju prelātiem sludināt krusta karu pret tatariem [mongoļiem] un viņu sabiedrotiem [krieviem], piešķirot krustnešiem tās pašas atlaižas, kādas vispārīgais koncils devis tiem, kas dodas uz Svēto Zemi. Asīzē, 1254.g. 19.maijā. - [366.lpp.]

Paklausīdams Vācu ordeņa Livonijas mestra lūgumam, pāvests Innocentijs IV ņem viņa brāļus, hospitaļus un visus īpašumus savā un sv. Pētera krēsla aizsardzībā, bet jo sevišķi apstiprina ordeņa tiesības uz Alektes, Kalves, Sēlenes, Medenes un Nīcgales pilīm un ciemiem. Asīzē, 1254.g. 23.maijā. - [366.-367.lpp.]

Kursas bīskaps Indriķis atceļ pagānu laiku krasta tiesības savas bīskapijas jūrmalā, noteikdams, ka visi, kas aizskars avarējušu kuģu preces un ļaudis, tiks sodīti kā zemes miera traucētāji un taisnības zaimotāji; bīskapijas krastos izskalotās preces uzglabājamas gadu un dienu, un šai laikā bez ierunām atdodamas to patiesam mantiniekam, līdz ko tas pieprasa. Lībekā, 1254.g. 5.junijā. - [367.-368.lpp.]

Kursas bīskaps Indriķis piešķir atlaižas sv. Maksimina abatijai pie Trīras. Trīrā, 1254.g. 8.julijā. - [368.lpp.]

Holšteinas grāfi Jānis un Gerards piešķir Kokneses kundzei Sofijai lēņos īpašumus Vācijā, kas līdz šim bija izlēņoti [nelaiķim] Hojas Bernardam. Holdeborgā, 1254.g. 22.augustā. - [368.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV ziņo Lietavas bīskapam Krišjānim par atbrīvošanu no Rīgas sufragana zvērasta, jo Lietavas baznīcas pakļaušana Rīgai nesaskan ar pāvesta gribu un karaļa [Mindauga] cieņu. Anaņī, 1254.g. 3.septebrī. - [368.-369.lpp.]

[Atbildot uz] Lietavas karaļa Mindauga [sūdzību], pāvests Innocentijs IV ziņo viņam, ka Livonijas un Prūsijas archibīskaps [Alberts], kam bija uzdots iesvētīt un pēc zināmas formas nozvērināt Krišjāni par Lietavas bīskapu, izdarījis minēto aktu pirms pāvesta [1253.g. 21.augusta] raksta saņemšanas un licis Krišjānim zvērēt uzticību archibīskapam un Rīgas baznīcai; tas nesaskan ar pāvesta gribu, jo Lietavas valstij, kā sv. Krēsla īpašumam, un Lietavas bīskapam jābūt pakļautiem tieši pāvestam; tāpēc viņš atbrīvo Krišjāni no archibīskapam [Albertam] dotā sufragana solījuma un uzdod Naumburgas bīskapam nozvērināt Krišjāni uzticībā pāvestam un Romas baznīcai. Anaņī, 1254.g. 3.septembrī. - [369.-370.lpp.]

Vācu ordeņa virsmestrs Popo ziņo Livonijas archibīskapam [Albertam] un viņa sufraganiem, ka pilnvarojis vācu mestru Groningas Dīriķi panākt izlīgumu starp viņiem un minētā ordeņa brāļiem Livonijā. Bohemijā, 1254.g. 13.septembrī. - [370.lpp.]

Kursas bīskaps Indriķis piešķir atlaižas par labu Marijas-Magdalēnas klosterim Vormsā. Vormsā, 1254.g. 17.septembrī. - [371.lpp.]

Paklausīdams Vācu ordeņa lūgumam, pāvests Innocentijs IV apstiprina [1253.g. 4.aprilī] notikušo Kursas sadalīšanu starp ordeni un bīskapu. Anaņī, 1254.g. 20.septembrī. - [371.lpp.]

Pa daļai atkārtodams savu [1254.g. 3.septembra] bullu, pāvests Innocetnijs IV vēl reiz atgādina Lietavas bīskapam Krišjānim, ka viņš ir atbrīvots no archibīskapam [Albertam] dotā sufragana zvērasta un pakļauts tieši pāvestam. Anaņī, 1254.g. 20.septembrī. - [371.-372.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzdod Tērbatas bīskapam rūpēties, lai tiktu izpildīta [1254.g. 3.septembra] bulla par Lietavas bīskapa Krišjāņa atbrīvošanu no archibīskapam Albertam dotā sufragana zvērasta. Anaņī, 1254.g. 20.septembrī. - [372.lpp.]

Brandenburgas markgrāfs Oto un Bohemijas karalis Pšemisls II Otokars kopā ar Tīringas, Saksijas, Bohemijas, Moravijas, Austrijas un citiem augstmaņiem un kungiem gatavo krusta karu uz Prūsiju, lai palīdzētu Vācu ordenim. 1254.g. [novembrī]. - [373.lpp.]

[Pāvests Innocentijs IV] uzaicina krustnešus, kas taisas doties palīgā Vācu ordenim cīņā pret Livonijas, Kursas un Prūsijas neticīgiem, izraudzīt slaveno Bohemijas karali [Pšemislu II Otokaru] par savu kara vadoni. [Neapolē, 1254.g. novembrī.] - [373.-374.lpp.]

Livonijas, Igaunijas un Prūsijas, kā arī Rīgas baznīcas archibīskaps Alberts, Sāmsalas un Kursas bīskapi Indriķi savā un klāt neesošā Tērbatas bīskapa vārdā apliecina, ka dažādu strīdus jautājumu kārtošanai ar Vācu ordeni sapulcējušies [Francijā] Sēnas pilsētā Nikolaja dienā [5.decembrī], kur ieradies arī virsmestra pilnvarnieks, [agrākais Livonijas, tagadējais] vācu mestrs Groningas Dīriķis, un vienojušies, ka pēdējam Sēnas dominikāņu kapitula priekšā Livonijas mestra vārdā jāsola agrāk parastā paklausība minētam archibīskapam, kā arī Sāmsalas un Tērbatas bīskapiem un jāatzīst viņu tiesiskā kundzība pār Livonijas ordeni, kura mestram un brāļiem jāpilda pret šiem prelatiem visi tie garīgie un laicīgie pienākumi, kas noteikti attiecīgās privilēģijās. Minētais Dīriķis deva šo solījumu, bet ar ierunu, ka tas jādara Livonijas mestram un pašā Livonijā, un ka tāpēc viņš uzskatīs sevi par atbrīvotu [no Sēnas saistībām], līdz ko to būs devis Livonijas mestrs Anno vai viņa pēcnācējs, kādos nolūkos Dīriķis solas gādāt, lai virsmestrs ar grāmatām vai sūtņiem spiež Anno izpildīt šo izlīgumu un gandarīt prelātu celtās sūdzības. Kas attiecas uz Kursas bīskapu, tad starp viņu un Vācu ordeņa brāļiem Kursā noslēgts īpašs izlīgums. Sēnā, 1254.g. 12.decembrī. - [374.-375.lpp.]

Bohemijas karalis Pšemisls-Otokars dodas liela krustnešu karaspēka priekšgalā uz Prūsiju, pie kam Breslavā šiem spēkiem Ziemsvētkos pievienojas Brandebgurgas markgrāfa Oto pulki.1254.g. 14.decembrī. - [375.lpp.]

Paklausot Vācu ordeņa Livonijas mestra lūgumam, Lībekas rāte ar pavadrakstu nosūta Klaipēdai vienu Lībekas pilsētas statutu norakstu. [Lībekā], 1254.g. - [375.-376.lpp.]

Izpildot Kursas bīskapa Indriķa un Vācu ordeņa Livonijas mestra Anno lūgumu, Dortmundas pilsētas rāte nosūta viņiem līdz ar pavadrakstu savu pilsētas tiesību kodeksu pie Nemuna dibināmai Jaunai Dortmundai [Klaipēdai]. Dortmundā, [1254. vai 1255.g.]. - [376.-377.lpp.]

Pāvests Aleksandrs IV uzaicina archibīskapus un prelātus veicināt krusta karu sprediķus par labu Vācu ordenim Livonijā un Prūsijā. 1255. vai1256.g. - [377.lpp.]

Vācu ordeņa Livonijas mestrs Anno noslēdz [pret archbīskapu Albertu vērstu] draudzības un militāru līgumu ar Rīgas rāti un sakarā ar to nokārto vairākus strīdus jautājumus par labu Rīgas namniekiem: 1. pēdējie var brīvi rīkoties Rīgas jūrmalas ūdeņos; 2. tiek atjaunota zvejas brīvība Kaņiera ezerā; 3. bez ordeņa atļaujas var cirst kurināmo malku, izņemot ozolus, būvkokus un biškokus; 4. var vest šo malku liellaivās no Kaņiera pa Slokas upīti un Lielupi; 5. par to namnieki savukārt solas nākt ordenim talkā visos uzbrukuma karos un otrādi; 6. namniekiem nav pienākuma piedalīties ordeņa kara gājienos pret pagāniem. [Rīgā], 1255.g. - [377.-378.lpp.]

Bohemijas karaļa Pšemisla un Brandenburgas markgrāfa Oto vadībā, piedaloties vairākiem bīskapiem [Olmicas Brūno, Kulmas Indriķim, Vārmas Anselmam] apvienotais krustnešu karaspēks ielaužas Sembā, noposta Medanavu, ieņem Rudavas pili un piespiež sembjus kristīties; pēc tam zem krustnešu lielā pārspēka labprātīgi padodas Kvēdenavas, Valdavas, Kaimes un Tapjavas prūši; jau mēneša vidū prūšu pretestība bija salauzta, un karalis ar saviem pavadoņiem atgriezās Vācu ordeņa galvenā miteklī. 1255.g. [janvārī]. - [378.lpp.]

Tā kā Livonijas, Igaunijas un Prūsijas archbīskapam Albertam līdz šim nebijis pastāvīga sēdekļa, bet tagad ar Innocentija IV [1251.g. 3.marta] atļauju un visu ieinteresēto piekrišanu viņš apmeties uz dzīvi [no 1253.gada rudens] vakantā Rīgas bīskapijā, tad paklausot Alberta lūgumam pāvests Aleksandrs IV apstiprina Rīgu par metropolīta sēdekli, pie kam Rīgas vārdā turpmāk titulējama arī visa baznīcas province un tās archibīskaps, neaizskarot Romas baznīcas un Vācu ordeņa tiesības. Neapolē, 1255.g. 20.janvarī. - [378.-379.lpp.]

Pāvests Aleksandrs IV raksta agrākam Lietavas bīskapam Vitam, ka pieņēmis viņa atteikšanos no amata ar tiesību paturēt titulu. Neapolē, 1255.g. 1.martā. - [379.lpp.]

Pāvests Aleksandrs IV prasa no Lietavas karaļa Mindauga, lai viņš aizsarga tieši Romas krēslam pakļauto bīskapu Krišjāni no pagānu uzbrukumiem un viņa tiesas varā esošiem pavalstniekiem. Neapolē, 1255.g. 7.martā. - [380.lpp.]

Pāvests Aleksandrs IV atļauj Vācu ordenim Livonijā un Prūsijā atbrīvot no soda ordeņa brāļus, kas būdami vēl pasaulnieki izdarījuši laupīšanu, dedzināšanu un citus smagus noziegumus. Neapolē, 1255.g. 15.martā. - [380.-381.lpp.]

Tā kā Rīgas bīskapijas vasalis Līneburgas Oto un [viņa pusbrālis] dāņu vasalis Kivelas Dīriķis [kuru lēņi atradās pie Narvas] ziņojuši par savām sekmēm pagānu misijā [Ingrijā, Karelijā un Votzemē], tad pāvests Aleksandrs uzdod Rīgas archbīskapam [Albertam] iecelt minētām tautām bīskapu, līdz ko viņas būs pārgājušas katoļos, ierādījušas vietu katedrāles dibināšanai un to apgādājušas no saviem līdzekļiem. Neapolē, 1255.g. 19.martā. - [381.lpp.]

Paklausīdami Rīgas archibīskapa Alberta lūgumam, pāvests Aleksandrs IV uzņem Rīgas baznīcu sv. Pētera krēsla un savā aizsardzībā un apstiprina minētam Albertam un viņa kanoniski ieceltiem pēcniekiem visus īpašumus un labumus, kas šai baznīcai pieder jau tagad vai ko tā iegūs nākotnē no pāvestiem, karaļiem un firstiem vai citā likumīgā kārtā: vietu, kur atrodas Rīgas dombaznīca, Rīgas pilsētu ar tās piederumiem, neaizkarot Vācu ordeņa tiesības; Turaidas, Lielvārdes, Reskules [Ikšķiles], Riemeņu [Mālpils], Doles, Salaspils, Kokneses, Asotes un Liepenes [Ļipušku?] pilis un to piederumus, Jersikas [pils] kalnu; archbīskapa pilis, laukus, pļavas, birzis, mežus, zvejas, ganības, dzirnavas un desmito tiesu Zemgalē, neaizkarot Vācu ordeņa tiesības; Upmali, Metsepoli, Tālavu un Sēliju ar visiem augšā minētiem piederumiem, brīvībām un imunitati; paturot Romas baznīcas un Vācu ordeņa tiesības, Rīgas metropolīta varai tiek pakļautas Sāmsalas, Tērbatas, Kursas, Virijas, Kulmas, Vārmas, Pamedes [Pomezanijas], Smebas, Krievijas un Rēveles[?] bīskapijas; bez tam Albertam ir tiesība lietot palliju svinamās dienās, iesvētot bīskapus un ordinējot svētniekus; nevienam nedrīkst piederēt par dzimtu kapsētas un baznīcas beneficiji; diecezei saistoši ir archbīskapa rīkojumi, ko viņš izdevis kanoniskā kārtā kopā ar savu domkapitulu vai tā prātīgāko daļu; visiem, ko viņš sodījis ar eskomunikaciju vai interdiktu, tiek atrautas draudzes locekļa tiesības, izņemot draudošas nāves briesmas vai gadījumu, ja archibīskapa prombūtnē kāds cits tos atbrīvo no soda pēc kanoniski dotā gandarījuma; vienīgi pāvesta vai viņa legata uzdevumā drīkst kāds cits prelāts Alberta diecezē noturēt konventus, izdarīt kulta aktus un tml., pirms nav saņēmis minētā archbīskapa atļauju; neviens garīdznieks bez archibīskapa atļaujas nedrīkst viņam uzticētās Rīgas diecezes baznīcas iznomāt vai nodot trešo personu varā; tāpat paliek spēkā visas agrākās Rīgas baznīcas brīvības, imunitates un saprātīgi ieradumi; savā provincē un viņa metropolita varai pakļautās bīskapijās archibīskaps var likt nest sev priekšā krustu. Neapolē, 1255.g.31.martā. - [381.384.lpp.]

Paklausīdams viņu lūgumam, pāvests Aleksandrs IV ziņo Rīgas sv. Jēkaba baznīcas Māras klostera priorei un māsām, ka uzņem tās sv. Pētera krēsla un savā aizsardzībā, piešķir sv. Benedikta reglamentu un ciesterciešu brāļu institucijas, kā arī apstiprina klostera tagadējos valdījumus un arī tos, ko tas nākotnē likumīgi iegūs no karaļiem, firstiem vai ticīgo dāvinājumiem, bet jo sevišķi: vietu, kur klosteris atrodas, līdz ar piederumiem; 50 arklus Zemgalē, tikpat Upmalē, tikpat Jersikā Rīgas diecezē; bez tam Lībekas diecezē pusi no Vēzenbergas draudzes desmitās tiesas un pusi no sudmalām, kas atrodas uz Buarcholes upes līdz ar pļavām, ganībām, ūdeņiem, brīvībām un imunitatēm; klosterim nav jādod nevienam desmitā tiesa no pašu iekoptiem līdumiem, dārziem, zvejām un lopbarības; tas drīkst katru brīvu sievieti uzņemt par pasaulīgu māsu; neviena mūķene bez priores atļaujas nedrīkst atstāt klosteri; vienīgi ar visa vai kapitulas saprātīgākās daļas piekrišanu klosteris drīkst atsavināt viņam piešķirtās zemes un lēņus; ne bīskaps, ne kāds cits drīkst prasīt mūķeņu ierašanos sinodes vai laicīgā tiesā ārpus klostera īpašumiem, ne arī sasaukt klostera namos kādas publiskas sapulces, aizkavēt priores vēlēšanas, ne kā citādi iejaukties cisterciešu statutos paredzētā pārvaldes kārtībā; diecēzes bīskapa pienākums ir bez atlīdzības iesvētīt klostera altārus un izdalīt sakramentus; ja diecezes bīskapa sēdeklis ir vakants, priore var šiem aktiem uzaicināt kādu kaimiņu bīskapu; īpaši minētos gadījumos bīskaps nedrīkst vērst pret klosteri baznīcas sodus, un šādi soda piedraudējumi nav spēkā; ja interdikts izsludināts visai zemei, māsas tomēr var savā klosterī noturēt dievkalpojumus, vienīgi nepielaižot tur ar baznīcas sodiem apkrautos; klosteris bauda aziļa tiesības: viņa namos nedrīkst notikt slepkavība, laupīšana, zagšana, dedzināšana, apcietināšana, vardarbība; klosteris var izlietot visas brīvības un imunitates, ko viņu ordenim piešķīruši pāvesti, karaļi vai citi ticīgie; piedraudot ar sodu, nevienam nav atļauts traucēt klosteri minētās tiesībās un īpašumos. Anaņī, 1255.g. 2.augustā. - [384.-387.lpp.]

Pāvests Aleksandrs IV pabalsta Rīgas archibīskapa Alberta lūgumu atļaut viņam iecelt īpašu bīskapu [Haseldorfas Frīdrichu] Votzemes, Ingrijas un Karelijas pagāniem, kas izteikuši vēlēšanos atteikties no elku kalpības un pāriet katoļos. Anaņī, 1255.g. 3.augustā. - [387.lpp.]

Papildinot un grozot Livonijas ordeņa mestra Andreja 1241.g. līgumu ar sāmiem, mestrs Anno - pēc viņu otrreizējās sacelšanās - slēdz ar 8 Sāmsalas [zemes vecajiem] jaunu līgumu: 1. sāmiem nav jāatlīdzina pirms sacelšanās vai tās laikā ordenim nodarītie zaudējumi, izņemot cilvēku nogalināšanu; 2. neviena Sāmsalas lauku māja nav uzskatama par bezmantinieku mantu un nepāriet zemes kungam, kamēr vien kāds rada vīrs vēl maksā vīrnieka naudu par nogalināšanu; 3. ja pēc sāmu ieradumu tiesībām kādam jābēg no Sāmsalas pretdabiska nozieguma dēļ, tad ar zemes kunga piekrišanu bēgļa mājas paliek viņa mantiniekiem; 4. neviens nevar atprasīt [no saimnieka] to kalpu (vergu) zemi, ko viņi lietoja pirms sacelšanās, un kas pēc tam kļuva brīva [kalpa bēgšanas vai nāves dēļ]; 5. ja velna skubināts kāds pats sev padara galu, tad par to neviens nav sodāms, izņemot palīdzētāju; 6. ja kāds nogalina savu radinieku ar nolūku iegūt viņa māju, tad viņa [mantošanas] tiesības uz šo māju iegūst zemes kungs, kam viņš ir spiests maksāt arī Sāmsalā parasto vīrnieka naudu; 7. par kunga tiesas sesiju vienojās, ka tā ilgst no Miķeļiem līdz Lieldienām; bet ja ordeņa soģis darīšanu dēļ būtu aizkavēts to laikā iesākt, tad viņam ir tiesība sesiju pagarināt; šim termiņam notekot, sāmiem - uz uzticības solījuma pamata - jābūt vienmēr gataviem cīnīties ordeņa pusē un piedalīties kara gājienos: ziemā jāšus , vasarā ar kuģiem. Sāmsalā, 1255.g. 27.augustā. - [387.-389.lpp.]

Pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kristīt un kronēt par visas Lietavas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ Mindaugs dāvina šī ordeņa Livonijas mestram un brāļiem Sēļu zemi, proti Medeni, Peloni, Nolišķus un Tauragni ar visiem piederumiem. 1255.g. oktobrī. - [389.-390.lpp.]

Lietavas karalis Mindaugs lūdz pāvestu Aleksandru IV apstiprināt iepriekšējā dokumentā minēto Sēļu zemes dāvinājumu Livonijas ordenim. 1255.g. oktobrī. - [390.lpp.]

Pāvests [Aleksandrs IV?] atļauj Lietavas bīskapam Krišjānim ar attiecīgo diecežu bīskapu piekrišanu izpildīt dažus amata pienākumus arī Vācijā, Livonijā un Prūsijā. [Ap 1255.g.] - [390.-391.lpp.]

Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta, ka pēc savu izlūku ziņojuma sembju mazais pulks nolēmis uzbrukt Klaipēdai, ko apstiprinājusi tautas sapulce; piedraudot ar nāves sodu, visiem ieroču spējīgiem sembjiem tika dota pavēle doties ar lielu kara floti gar Kuršu kāpām uz Nemunu, kur tie mēģināja ar joni ieņemt Klaipēdas ordeņa pili; cietuši smagus zaudējumus, uzbrucēji atkāpās un sadedzināja savus kritušos kopā ar viņu ieročiem un zirgiem, ticēdami, ka tādā kārtā viņi varēs cīnīties arī viņā saulē. [Starp 1255. un 1256.g.] - [391.-394.lpp.]

Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta, ka ar Mindauga vāciem draudzīgo politiku neapmierinātie Žemaiši Elemona vadībā iebrūk Kursā, noposta to un ar daudz gūstekņiem un lielu kara laupījumu atgriežas mājā. [1256.g.] - [394.-395.lpp.]

Lai atriebtu Žemaišu iebrukumu Kursā, Livonijas ordeņa mestrs Anno sapulcina Rīgā krustnešus, igauņus, lībjus un latgaļus, kuriem vēlāk pievienojas arī zemgaļi un kurši, pēc kam apvienotais livoņu karaspēks, ko soģi sadala pēc karogiem, iebrūk Žemaitijā, pie kam leišu pulkus vada Duče, Milģerīns un Dindeķis; kā pirmie žemaišu zemi sāk dedzināt franciskāņu un dominikāņu mūki; 9 dienas postījuši Žemaitiju, apvienotie ordeņa spēki ar daudz gūstekņiem un lielu kara laupījumu atkal atgriežas caur Zemgali Rīgā. [1256.g.] - [395.-399.lpp.]

[Sembju nemieru pamudināts] pāvests Aleksandrs IV uzdod dominikaņiem kādās 18 provincēs sludināt krusta karus pret Livoniju un Prūsiju. Romā, 1256.g. 11.martā. - [399.-400.lpp.]

Pāvests Aleksandrs IV aicina visus kristiešus atbalstīt Vācu ordeni. [1256.g. martā?]. - [400.lpp.]

Kursas bīskaps Indriķis apliecina, ka Vācu ordeņa brāļi ar viņa ziņu uzcēluši sudmalas uz Dangas upes pie Mutines, un ka viņiem ir tiesība ierīkot uz turieni ceļus un vajadzības gadījumā appludināt arī kaimiņu pļavas. Kuldīgā, 1256.g. 25.aprīlī. - [401.lpp.]

Rīgas archbīskaps Alberts, domkapituls un Vācu ordeņa vicemestrs Ludviķis vienojas šādā kārtā par dažādiem strīdus priekšmetiem: 1. Jersikas pils vietas trešdaļa ar piederīgām zemēm, desmito tiesu un visām laicīgām tiesībām piederēs ordenim, rezervējot archbīskapam vienīgi spiritualijas; 2. tāpat ordenim pienākas Sēļu zemes trešdaļa, pie kam Aizkraukles pils zeme pievienojama šīs pils [ordeņa] trešdaļai; 3. turpretim Kokneses pils [sēļu] zeme pievienojama šīs pils [archibīskapa] divām trešdaļām, bet ar nosacījumu, ka Rīgas [Marijas Magdalēnas cisterciešu] klostera jumpravas patur to jūdzi garo un plato starpgabalu, kas atrodas iepretim Koknesei sēļu zemē starp archbīskapa un ordeņa daļām; 4. archbīskaps atsakas no visām prasībām uz kunga un desmito tiesu kā no Siguldas un Cēsu pils zemniekiem, tā no visiem ordeņa īpašumiem, kas atrodas archibīskapijā; 5. kā atlīdzību archibīskaps iegūst Mazjumpravas muižu un zemi, kā arī ordeņa laukus Akmens salā; 6. savukārt ordenis atsakas par labu domkapitulam no 8 arkliem Zemgalē, Pestenes ciemā [Spārnenes pils tiesā]; 7. tāpat domkapituls patur savas zemes Kursā, Dundagas un Tārgales kiligundās, bet toties atsakās no visām prasībām uz kunga un desmito tiesu Kalvē [Sēļu zemē]; 8. ordenis iegūst Varkundi, nekaitējot archbīskapa un ordeņa zemnieku zvejas tiesībām. Rīgā, 1256.g. [vasarā]. - [401.-403.lpp.]

Atsaukdamies uz 3 pāvesta bullām, Livonijas, Igaunijas un Prūsijas archbīskaps Alberts, tai pašā laikā arī legats visā Livonijā, Igaunijā, Kursā, Sembā, Prūsijā, Gotlandē, Rīgenā, Holšteinā un Krievijā, visā legacijas novadā ņem savā aizsardzībā avārijas cietušos jūrniekus: jūrā izskalotās mantas pieder to agrākiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem; ja tie savas prasības nevar pieteikt gada un dienas laikā, tad tālumniekiem šo termiņu var pagarināt līdz 2 un 3 gadiem; kas avarējušiem palīdz tikai Dieva dēļ, dabū atlaižas uz gadu un 40 dienām, bet kas palīdz cerēdami uz atlīdzību, tie saņem to pēc šķīrējtiesas vērtējuma; turpretim tie, kas šai gadījumā aplaupa cietušos un pievāktās mantas neatdod 8 dienu laikā, tiek ekskomuncēti un vainīgā zeme tiek sodīta ar interdiktu; tāds sods draud nolaupīto mantu pircējiem un tiesnešiem, kuru tiesā dzīvo laupītājs, ja viņi negādā, ka nolaupītais tiek atdots mēneša laikā; bīskaps, kas neievēro šādas sūdzības, zaudē savu amatu; ja kāds no šādiem ekskomunicētiem mirst pirms apžēlošanas, tas zaudē tiesību uz baznīcas apbedījumu, un viņa miesas tiek iemestas jūrā; ievērojot [Lībekas] tirgotāju lielos nopelnus Livonijas un Prūsijas katolizēšanā, viņi uz visiem laikiem tiek atbrīvoti no muitām. Lībekā, 1256.g. junijā. - [403.-405.lpp.]

Pāvests Aleksandrs IV uzdod Kulmas un Kursas bīskapiem Indriķiem sludināt krusta karu pret Livoniju, Prūsiju un Kursu. Anaņī, 1256.g. 31.augustā. - [405.-406.lpp.]

Paklausīdams Rīgas soģa, rātes un namnieku lūgumam, Rīgas archbīskaps Alberts apstiprina pāvesta legata [Modenas Viļuma 1225.g. decembra autentisko iztulkojumu], kā jāsaprot bīskapa Alberta [1211.g.] rīdziniekiem piešķirtās gūdu tiesības un jurisdikcijas brīvība, pa daļai atkārtodams minētā iztulkojuma tekstu, pa daļai to paplašinādams ar noteikumu, ka soģis var stāties amatā jau pirms archbīskapa investituras. Rīgā, 1256.g. 12.septembrī. - [406.-407.lpp.]

Pāvests Aleksandrs IV uzdod Maincas dominikaņiem sludināt savā provincē krusta karu par labu Livonijai, Prūsijai un Kursai. Anaņī, 1256.g. 16.septembrī. - [407.lpp.]

Ievērojot rīdzinieku nopelnus katoļu ticības izplatīšanā, Rīgas archibīskaps Alberts paklausa Rīgas soģa, rātes un nanmieku lūgumam atļaut rīdziniekiem, kas vai nu iestājoties klosterī, vai ar testamentu novēl savu namu un apbūves gabalu kādam garīgam ordenim, lai šie novēlējumi arī turpmāk paliek laicīgās rokās un pilsētas tiesā, bet novēlēto īpašumu taksētā vērtība tiek izmaksāta attiecīgai baznīcas iestādei. Rīgā, 1256.g. septembrī. - [407.-408.lpp.]

Ievietots: 30.01.2003.

HISTORIA.LV