Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta, ka leišu lielkungs Mindaugs svinīgi ielūdzis pie sevi Vācu ordeņa Livonijas mestru, lai slēgtu mieru un izteiktu tam savu nodomu pieņemt kristīgo ticību. Livonijas mestrs Andrejs apsola Mindaugam izgādāt karaļa kroni, par ko Mindaugs savukārt apsola ordenim dāvināt vairākas savas zemes. [1250.g.] - [298.lpp.]

Rīgas bīskaps Nikolajs apstiprina Rīgas namniekiem, kā arī ārzemju un iekšzemju tirgotājiem bīskapa Alberta piešķirto satiksmes brīvību Daugavā un citos sauszemes un ūdens ceļos. Rīgā, 1250.g. 14.maijā. - [298.lpp.]

Rīgas domkapitula prāvests Ģederts transsumē Rīgas bīskapa Nikolaja 1250.g. 14.maija privilēģiju Rīgas pilsētai. [Rīgā, 1250.g. 14.maijā.] - [298.lpp.]

[Pēc Prūsijas archibīskapa Alberta nesaskaņām ar Vācu ordeni] pāvests Innocentijs IV atceļ viņu no legata amata un aizliedz viņam bez jaunām pilnvarām iecelt bīskapus Prūsijā, Livonijā un Igaunijā. Lionā, 1250.g. 27.septembrī. - [298.-299.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzdod Daugavgrīvas cisterciešu klostera abatam [Jānim?] rūpēties, lai Rīgas namnieki ievēro viņa agrākā legata, Modenas bīskapa [Viļuma 1237.g.] izdoto statutu, ka vāciem un jaunkristītiem ir atļauts novēlēt savu nekustamo mantu baznīcām un labdarīgiem iestādijumiem, un lai tiek atcelti visi pretēji rīkojumi, kas to aizliedz Rīgas namniekiem. Lionā, 1251.g. 8.februarī. - [299.lpp.]

Tā kā ļauni cilvēki nepareizi iztulkojot viņa [1245.g. 7.februara] atzinumu, ka Kursa ir tikai Prūsijas daļa, tad lai novērstu šādas valodas, Sabinas bīskaps Viļums apstiprina savu toreizējo lēmumu un vēl reiz atkārto, ka Kursa likumīgi pieskaitāma pie Prūsijas zemēm, kāpēc arī Vācu ordeņa brāļiem pienākas Kursā, tāpat kā Prūsijā, divas trešdaļas teritorijas ar visām tiesībām un ienākumiem. Lionā, [1251.g.] 21.februarī. - [300.lpp.]

Kardinaļu bīskapi Albānas Pēteris un Sabīnas Viļums un presbiters Lucīnas Jānis apliecina, ka ar viņu starpniecību Livonijas un Prūsijas archibīskaps Alberts noslēdzis ar Vācu ordeņa mestru Prūsijā un Kursā [Groningas] Dīriķi šādu draudzīgu izlīgumu: 1. abas puses nodod aizmirstībai savstarpējos apvainojumus; 2. archibīskaps atstāj ordenim izpirkuma naudas par solījumiem piedalīties krusta karos un solas veicināt krusta sprediķus; 3. solas ievērot ordeņa privilēģijas un agrākā pavesta legata, Modenas bīskapa Viļuma rīkojumus; 4. atzīst, ka ordenim pienākas divas trešdaļas Prūsijas un Kursas līdz ar desmito tiesu; 5. solas nekaitēt ordenim ne ar vārdiem, ne ar darbiem, kā arī neslēgt pret viņu vērstus līgumus vai savienības; 6. savukārt ordenis apņemas ievērot tiesības, ko pāvests piešķīris archibīskapam arī ārpus Kursas un Prūsijas, un netraucēt viņu jurisdikcijā visā baznīcas provincē; 7. ordeņa brāļiem jāparāda archibīskapam pienācīgais gods un jāatturas dot patvērumu viņa vajātiem noziedzniekiem; 8. ja šo zemju pagāni vēlētos pāriet katoļos, archibīskapam, bīskapiem un ordeņa brāļiem jāpieņem viņi ar iecietīgiem un godīgiem nosacījumiem; 9. ja archibīskaps būtu šai darbā aizkavēts, ordeņa brāļi var griezties pie tuvākā sufragana. Lionā, 1251.g. 24.februarī. - [300.-302.lpp.]

Tā kā pāvests atzinis, ka vajadzīgas pārmaiņas Rīgas, Zemgales un Kursas bīskapiju attiecībās, tad [archibīskapa Alberta un Vācu ordeņa strīdus jautājumu kārtošanai ieceltie] kardinaļi, bīskapi Albānas Pēteris un Sabīnas Viļums, kā arī presbiters Lucīnas Jānis, saziņā ar archibīskapu Albertu, ordeņa mestru Groningas Dīriķi, Rīgas bīskapa [Nikolaja] un domkapitula, kā arī Zemgales bīskapa Indriķa pilnvarniekiem, nolemj sekojošo: 1.ievērojot Rīgas bīskapijas nopelnus kristietības izplatīšanā un šaurās robežas, kas kavē atvairīt pagānu uzbrukumus, Zemgale tiek pievienota Rīgas diecezei un viņas bīskapam šai zemē tiek piešķirta pilnīga tiesas vara ar visām laicīgām un garīgām tiesībām, izņemot Zemgales trešo daļu, kas kā līdz šim arī turpmāk piederēs ordenim ar desmito tiesu un visām laicīgām tiesībām; 2. tā kā Zemgale ir par mazu, lai uzturētu savu bīskapu, tad turpmāk tai vairs tāda nebūs, bet Maincas archibīskapa [Zigfrīda III] nezināšanas dēļ par Zemgales bīskapu [1247.g.] ieceltais Liecelburgas Indriķis tiek pārvietots uz vakanto Kursas bīskapiju, bet ar nosacījumu, ka viņam Kursā piederēs tikai viena trešdaļa ar laicīgo un garīgo tiesas varu un visām tiesībām, kamēr divas trešdaļas ar desmito tiesu un laicīgo tiesas varu paturēs Vācu ordenis; 3. Rīgas domkapituls patur viņam jau agrāk piešķirtos ienākumus no 200 arkliem Dundagā un Tārgalē līdz ar laicīgo tiesas varu, tomēr neaizskarot Kursas bīskapa tiesības kā ordeņa tā domkapitula daļās; 4. tā kā daudzo pagānu uzbrukumu un citu darīšanu dēļ Kursas bīskapam būs bieži jāuzturas Rīgā, tad viņam šai pilsētā tiek ierādīts nelaiķa Zemgales bīskapa nams, bet viņam jāatlīdzina Rīgas bīskapam šī nama pirkšanas cena; 5. lai pāvesta jaundibinātai baznīcas metropolei būtu vajadzīgais pamats un cieņa, izraudzītajam archibīskapam [Albertam] savs sēdeklis jāpārnes uz Rīgu kā daudzu iemeslu dēļ izcilāko un piemērotāko vietu; 6. ja tagadējais bīskaps [Nikolajs] nevēlētos pāriet uz citu bīskapiju, viņš var šai vietā palikt līdz mūža beigām, bet archibīskaps var izlietot savu metropolīta jurisdikciju kā Rīgas pilsētā, tā visā provincē. Lionā, 1251.g. 3.martā. - [302.-304.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV. pavēl dominikāņu mūku ordeņa brāļiem visas Livonijā ieņemtās izpirkuma naudas nodot Vācu ordenim Livonijā, lai tas varētu papildināt savus ieroču un zirgu krājumus. Lionā, 1251.g. 7.martā. - [304.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV ziņo Vācu ordenim Prūsijā, ka apstiprina Livonijas un Prūsijas archibīskapa [Alberta] un Vācu ordeņa 1251.g. 24.februara izlīgumu. Lionā, 1251.g. 9.martā. - [304.-305.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzdod Olmicas bīskapam raudzīties, lai tiktu izpildīts augšā minētais 1251.g. 24.februara izlīgums. Lionā, 1251.g. 9.martā. - [305.lpp.]

Transsumēdams 1251.g. 3.marta dokumentu, pāvests Innocentijs IV ziņo Livonijas un Prūsijas archibīskapam [Albertam], Rīgas un Kursas bīskapiem [Nikolajam un Indriķim], kā arī Vācu ordenim Livonijā, ka paklausīdams viņu lūgumam apstiprina trīs kardinaļu, Albānas Pētera, Sabīnas Viļuma un Lucīnas Jāņa rīkojumus par reformām Rīgas, Zemgales un Kursas baznīcās, saskaņā ar pāvesta mandatu. Lionā, 1251.g. 14.martā. - [305.-306.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzdod Sāmsalas bīskapam [Indriķim] raudzīties uz iepriekšējā dokumentā minētā lēmuma izpildīšanu. Lionā, 1251.g. 14.martā. - [306.-307.lpp.]

Tā kā leišu karalis Mindaugs licies kristīties, tad pāvests Innocentijs IV uzdod Kulmas bīskapam [Indriķim] rūpēties, lai nākošie Lietavas prelāti, ievācot desmito tiesu, ieturētu mērenību un nepadarītu leišiem grūtu tā Kunga jūgu. Milānā, 1251.g. 15.julijā. - [307.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzdod Kulmas bīskapam [Indriķim] kronēt Lietavas lielkungu Mindaugu ar pienācīgu godu par karali, bet ar nosacījumu, ka Mindaugam un viņa pēcnācējiem jāatzīst savu karaļvalsts par sv. Pētera krēsla īpašumu. Milānā, 1251.g. 17.julijā. - [308.lpp.]

Tā kā Lietavas karali Mindaugs ar lielu skaitu pagānu ir kristījies un ar svinīgu sūtniecību [Milānā, 1251.g. julijā] lūdzis uzņemt viņu Rojas katoļu baznīcas aizstāvībā, tad pāvests Innocentijs IV uzņem viņu līdz ar sievu, dēliem un saimi, kā arī viņa zemi svētā Pētera krēsla īpašumā un aizsardzībā. Milānā, 1251.g. 17.julijā. - [308.-309.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzdod Sāmsalas un Kursas bīskapiem rūpēties, lai tiek uzturēta spēkā Lietavas karalim Mindaugam piešķirtā svētā Krēsla aizsardzība. Milānā, 1251.g. 17.julijā. - [309.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzdod Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem kopā ar Vācu ordeni Livonijā palīdzēt katoļu ticībā pārgājušam Lietavas karalim Mindaugam misijas darbā un viņa cīņās pret pagāniem. Milānā, 1251.g.26.julijā. - [309.-310.lpp.]

Nevarēdams ik gadus vizitēt visas savas bīskapijas provinces, Rīgas bīskaps Nikolajs nodod archidiakona tiesības visā Zemgalē savam domkapitula prāvestam. Turaidā, 1251.g. 27.julijā. - [310.lpp.]

Rīgas bīskaps Nikolajs dāvina savam domkapitulam mūžīgā valdījumā ar visām garīgām un laicīgām tiesībām pusi no savas Zemgales daļas, ko pāvests [Innocentijs IV 1251.g. 3.martā] pievienoja Rīgas bīskapijai. Rīgā, 1251.g. [julijā?]. - [310.-311.lpp.]

Holšteinas grāfi Jānis un Gerards piešķir Rīgas namniekiem un tirgotājiem muitas brīvību Hamburgā un citās vietās savā zemē. Nūborgā, 1251.g. 7.augustā. - [311.lpp.]

[Agrākais Zemgales bīskaps] Arnolds, Lježas elekta Indriķa prokurators, piešķir atlaižas sv. Evermāra baznīcai [pie Āchenas]. [Ritenā], 1251.g. 24.septembrī. - [311.-312.lpp.]

Livonijas, Igaunijas un Prūsijas archibīskaps Alberts kvitē Vācu ordenim Prūsijā, ka saņēmis ar 1249.g. [10.janvara] līgumu solītās 300 mārkas. Lībekā, 1251.g. 13.novembrī. - [312.lpp.]

Pāvests Innocetnijs IV uzaicina Bohemijas dominikaņu mūku provinces prioru sludināt krusta karu par labu Vācu ordenim Livonijā un Prūsijā. Perudžā, 1252.g. 13.janvarī. - [312.-313.lpp.]

Sāmsalas bīskaps Indriķis apliecina, ka ar viņa starpniecību panākts izlīgums starp Kursas bīskapu Indriķi un Vācu ordeņa mestru Andreju Livonijā un Kursā: 1. Kursas bīskaps atsakas no visām prasībām uz Kuldīgas pili un tās novadu 2 jūdžu apkārtnē; 2. atzīst visus ordeņa ieguvumus Kursā no bīskapa Engelberta laikiem; 3. savukārt ordenis atlaiž Kursas bīskapam 1100 mārkas sudraba, ko viņš ir parādā par savu Kursas iekarošanas izdevumu trešdaļu; 4. turpmāk pilsētas Kursā dibināmas ar bīskapa un ordeņa kopīgu lēmumu, pie kam šais pilsētās ordenim pienākas divas, bet bīskapam viena trešdaļa no visām tiesībām un laicīgās tiesas varas; 5. tas pats attiecas uz naudas kalšanu [regāliju]; 6. patronāta tiesības šais pilsētās kārtojamas šādā veidā: kur cels vienu draudzes baznīcu, tur patronāta tiesības abiem zemes kungiem būs kopīgas; kur divas, tur katram piederēs viena draudzes baznīca; kur trīs, tur ordenim 2, bīskapam 1; kur četras, tur katram piederēs 2 baznīcas. [Rīgā] 1252.g. 19.aprilī. - [313.-314.lpp.]

Toruņas franciskāņu klostera mūks Bertogs apliecina, ka - par spīti [1248.g.] noslēgtam mieram starp Vācu ordeni un Pomerānijas hercogu Svētpulku - pēdējais atkal kopā ar [prūšu] pagānu pulkiem iebrucis ordeņa zemē, izpostījis Pamedi un aizvedis gūstā jaunkristītos. Pie Toruņas, 1252.g. [6.] junijā. - [314.lpp.]

Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta, ka Livonijas mestrs Andrejs [1248.-53.g.] slimības dēļ atstāj amatu un atceļā uz Vāciju apmeklē savu draugu Lietavas karali Mindaugu, bet virsmestrs sūta uz Livoniju kā savu vietnieku Sainas [grāfu] Eberhardu. [1252.g.] - [314.lpp.]

Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā, vācu mestrs Sainas [grāfs] Eberhards apliecina, ka vienojies ar Kursas bīskapu Indriķi par sekojošo: 1. pie Dangas ietekas Nemunā ceļama pils [Klaipēda], kādam mērķim bīskaps solas 5 gadu laikā, līdz ar būves darbu uzsākšanu, pabalstīt ordeni ar kunga tiesu no 500 arkliem zemes, rēķinot 2 pūrus no arkla, kā arī nodot viņam lietošanā vēl [bīskapa] valdīšanā nepārgājušās [kuršu] valstis Cekli, Megavu, Pilsātu un Duvzari, izņemot Razi un Bārtu; 2. kad notiks šo valstu sadalīšana [starp ordeni un bīskapu], pēdējais varēs savā daļā dibināt 3 muižas; 3. tāpat no citām vēl neiekarotām [arī Lametina] kuršu zemēm, kas pieder pie Kursas bīskapijas, ordenis šais 5 gados saņems visus ienākumus; 4. pēc 5 gadiem, saskaņā ar pāvesta rīkojumu, bīskaps no visām šīm zemēm saņem vienu, bet Vācu ordenis divas trešdaļas; 5. pirmā gadā [Klaipēdas] pili cels bīskapa un ordeņa ļaudis kopīgi, bet nākošos četros ordenis apņemas to uzturēt un aizsargāt uz sava rēķina; 6. notekot pirmam gadam, pils tiks sadalīta, un bīskaps ar laimestu saņems savu trešo daļu, pie kam katrs zemes kungs varēs savā daļā pēc patikas celt ēkas, tiltus, vārtus; 7. divu gadu laikā pēc būves uzsākšanas pie pils dibināma pilsēta, kur bīskaps izvēlēsies vietu savas katedrāles un kūrijas ēku celšanai, bet ordenis savukārt izraudzīs divreiz tik lielu gruntsgabalu, atstājot neaizkārtu pili un tirgus laukumu; 8. katram zemes kungam viņa daļā pieder visas tiesības un laicīgā tiesas vara, paturot spēkā ordeņa privilēģijas un bīskapa garīgo tiesas varu arī ordeņa daļā; 9. pils gruntsgabals paliek nesadalīts; 10. visa pārējā zeme tiks savā laikā sadalīta [starp bīskapu un ordeni]; 11. gadījumā, ja kādreiz šo pili nāktos atstāt, vai tā ietu bojā, nevienai pusei nav tiesību prasīt no otras pils celšanas izdevumu atmaksu, bet pilij norakstītie īpašumi atgriežas bīskapa rokās. [Kuldīgā?] 1252.g. 29.julijā. - [315.-316.lpp.]

Kursas bīskaps Indriķis apliecina [1252.g. 29.julija] līgumu ar Vācu ordeni. [Kuldīgā] 1252.g. 1.augustā. - [316.-319.lpp.]

Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta par Vācu ordeņa virsmestra vietnieka Sainas [grāfa] Eberharda kara gājienu uz Kursu un [Klaipēdas] pils celšanu pie Dangas ietekas Nemunā. [1252.g. pēc 29.julija.] - [319.lpp.]

Rīgas bīskaps Nikolajs uz mūžīgiem laikiem piešķir savam domkapitulam laicīgo tiesas varu 3 ciemos (Krimuldas Laugās, Bīriņos un Eikažos), kuros pēdējais jau līdz šim ievāca desmito tiesu, un cedē savu lēņa kundzību uz lībju [novadnieka] Epeles novadu, dāvinādams to kopā ar laukiem, bišu kokiem, zvejām, pļavām un citiem piederumiem minētam domkapitulam. Lai pēcnācēji nevarētu celt ierunas, ka ir prettiesīgi atsavināt bīskapa galda zemes, Nikolajs paziņo, ka viņš par savu naudu daudz vairāk īpašumu atpircis no laicīgām personām un pievienojis bīskapa galda zemēm nekā atsavinājis. Turaidā, 1252.g. 31.augustā. - [319.-320.lpp.]

Kursas bīskaps Indriķis apliecina, ka vienojies ar Vācu ordeņa virsmestra vietnieku Sainas Eberhardu par 11 baznīcu celšanu un apgādāšanu Kurzemē: 1. Piemarē ceļamas 3 baznīcas - viena bīskapa, divas ordeņa daļā; tā kā pagaidām tikai bīskaps uzcēlis še vienu baznīcu, tad tā jāapmeklē arī ordeņa ļaudīm, bet baznīckungs jāuztur abiem zemes kungiem kopīgi, pie kam šo izdevumu segšanai bīskaps dos vienu, bet ordenis divas trešdaļas; 2. katrai Piemares baznīcai jāpiešķir 4 arkli aramzemes un 30 vezumi siena; 3. zemes kungiem ik gadus jādod katram baznīckungam lasts rudzu, miežu un auzu, kā arī 3 vērdiņi sudraba; 4. visiem 14 gadus veciem draudzes locekļiem jādod savam baznīckungam ik gadus 3 Rīgas kausiņi upura naudas; 5. tāpat arī Bandavā un Ventā ceļamas 3 baznīcas - viena bīskapa, divas ordeņa tiesā; 6. turpretim Vanemanē jāceļ tikai 2 baznīcas, katram zemes kungam viena; 7. arī pēdējās 8 baznīcas apgādājamas tāpat kā Piemarē, tikai ar to starpību, ka še draudzes locekļiem jādod arī sieciņi [R. Eiropas “nona”]: sieks rudzu, miežu un auzu no katra arkla, skaitot pūrā 10 siekus; 8. bez tam visu šo baznīcu baznīckungiem ir tiesība kopīgi lietot mežus, izņemot agrākās svētbirzis. Kuldīgā, 1252.g. 18.oktobrī. - [320.-322.lpp.]

Papildinot un iztulkojot [1252.g. 29.julija] līgumu, Kursas bīskaps Indriķis un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Sainas [grāfs] Eberhards paskaidro, ka šī līguma noteikumi par pilsētu un miestiņu celšanu Kursā attiecas vienīgi uz Klaipēdu, turpretim visur citur bīskaps un ordenis var savā daļā dibināt ciemus, tirgus un pilsētas pēc sava ieskata, nesaistīti ar minēto līgumu; turpretim Klaipēdā kaļamai naudai [kuršu mārkai] jāapgrozas visā Kursas diecezē kā bīskapa, tā ordeņa daļā, pie kam cita veida naudu var kalt vienīgi pēc abu partu vienošanās; kā bīskapa, tā ordeņa ļaudis var pēc patikas tirgoties visās Kursas tirgus vietās. Kuldīgā, 1252.g. 19.oktobrī. - [322.-323.lpp.]

Rīgas Sv. Gara brālības statuti. [Rīgā] 1252.g. 18.novembrī. - [324.-327.lpp.]

Agrākais Zemgales bīskaps Arnolds iesvēta sv. Miķeļa altari Ljesežas abatijā, tagadējā Ziemeļu departamentā Francijā. Ljesežā, 1252.g. 2.decembrī. - [327.lpp.]

Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta, ka izpildot pāvesta pavēli ordeņa mestrs Štīrlandes Andrejs kopā ar Prūsijas [Kulmas] bīskapu Indriķi un lielu pavadonību dodas no Rīgas uz Lietavu [Varutu?], kur pēdējais ar mestra dāvinātiem vainagiem kronē lielkungu Mindaugu un viņa sievu Martu par Lietavas karali un karalieni. [1252.g. beigās vai 1253.g. pirmā pusē.] - [327.-328.lpp.]

Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā, vācu mestrs Sainas [grāfs] Eberhards apliecina, ka pēc pāvesta [Innocentija IV 1245.g. 9.februara] rīkojuma ar Sāmsalas bīskapa [Indriķa] un citu garīdznieku starpniecību viņš ordeņa vārdā Rīgas sanāksmē vienojies ar Kursas bīskapu Indriķi par 6 vācu okupēto kuršu zemju sadalīšanu, pie kam Vanemanē, Ventā, Bandavā, Ceklī, Duvzarē un Piemarē minētais bīskaps saņem vienu, bet ordenis divas trešdaļas, kas izteiktas ar vārdā nosauktiem novadiem un to piederumiem; Vanemanes 3 ezeri (Kaņģeru, Engures un Usmas), kā arī Liepājas, Durbes un Svētezers paliek nedalīti kopīgā lietošanā; upes, kas tek no šiem ezeriem, pieder attiecīga novada kuršiem, paturot spēkā katra zemes kunga kundzību viņa zemē un tās ūdeņos; tāpat nedalītas paliek Kursas akmens lauztuves; ja vēlāk tiktu atklātas minerālu vai metalu atradnes, tad katrs kungs savā zemē patur kalnu regālijas; neviens kursis nezaudē savas īpašuma tiesības uz tīrumiem, pļavām, zvejas ūdeņiem, nesvētiem mežiem un bišu kokiem, bet arī bīskaps un ordenis patur savas grunts kungu tiesības [uz kuršu realnastām]; kopīgos ūdeņos bīskapa ļaudis dod zivju desmito tiesu bīskapam, bet ordeņa ļaudis ordenim. [Kuldīgā] 1253.g. 4.aprilī. - [328.-330.lpp.]

Iepriekšējais dokuments par 6 kuršu zemju sadalīšanu Kursas bīskapa Indriķa redakcijā. [Kuldīgā], 1253.g. 4.aprilī. - [330.-334.lpp.]

Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā, vācu mestrs Sainas [grāfs] Eberhards apliecina, ka vienojies ar Kursas bīskapu Indriķi par [Rīgas sanāksmē] vēl nesadalīto un vācu ierēdņu nepārņemto kuršu zemju un novadu sadalīšanu 3 daļās: šoreiz Kuldīgā tiek sadalītas 5 zemes - Ceklis, Duvzare, Megava, Pilsāts un Zeme starp Skrundu un Zemgali, pie kam pirmā daļā nosaukti vārdā 32, otrā - 24, trešā - 29 novadi; bīskaps solas līdz Miķēļiem vai nu pats personīgi vai ar kādu pilnvarnieku izraudzīt savai bīskapijai vienu no minētām trešdaļām, pēc kam pārējās divas pāries ordeņa valsts sastāvā; paliek nedalīti visi ezeri, dažas upes un vārdā nosaukti novadi; kā bīskapa, tā ordeņa ļaudis var zvejot Bārtas upē, pie kam zivju desmitā viņiem jādod tam zemes kungam, kura ūdeņos viņi zvejo; ja zemju un kastelaturu robežu dēļ izceltos kāds strīds, tas jāizšķir zemes vecajiem; ja tie nevarētu vienoties, strīdus zeme sadalāma 3 daļās, no kurām bīskaps var izvēlēties savu trešdaļu; Cekļa zemes vasaļi paliek zem tā lēņa kunga, kura novadā atrodas viņu lēņi. Kuldīgā, 1253.g. 4.aprilī. - [335.336.lpp.]

Iepriekšējais dokuments par 5 kuršu zemju sadalīšanu Kursas bīskapa Indriķa redakcijā. Kuldīgā, 1253.g. [4.aprilī]. - [337.-338.lpp.]

Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā, vācu mestrs Sainas [grāfs] Eberhards dara zinamu, kādas kuršu zemes ir izlēņotas ordeņa un bīskapa vasaļiem: 1. ordeņa lēņi: Luchardam - Valtaiķu novada Cildes ciems, Vilekinam - Vērgales novada Upsēžu ciems, Valteram - Sakā, kuršu tulkam Nikolajam Kursim - Bandavā un Lametina zemē; 2. bīskapa lēņi: Zīghardam un Gizekinam Blokiem - Cīravas Dzērvē, kuršu tulkam Nikolajam Kursim - Sakā, Ērmanim Pilātam - Skrundas novada Lēņos; 3. ja minētie vasaļi gribētu pārdot savus lēņa novadus vai nomirtu bez bērniem, tad viņu lēņi atgriežas tā lēņa kunga rokās, kura tiesā tie atradīsies pēc Kursas sadalīšanas. Kuldīgā, 1253.g. 4.aprilī. - [338.-339.lpp.]

Kursas bīskaps Indriķis apliecina savā pretdokumentā augšā minētos faktus. Kuldīgā, 1253.g. [4.] aprilī. - [339.lpp.]

[Kad kuršu kungi bija dāvinājuši savu Kretingas pili līdz ar novadu] Kursas bīskapam Indriķim, pēdējais - ievērodams viņu nopelnus katoļu ticības izplatīšanā - kopā ar Vācu ordeni piešķir agrākiem īpašniekiem lēņos pusi viņu agrākās tēvu zemes, ieskaitot šai pusē arī pašu pili, bet otru pusi sadala 3 daļās starp bīskapiju un ordeni, apmainot savu trešdaļu ar ordeņa pļavām un ataugām, kas atrodas starp Dangu un Klaipēdu; tāpat bīskaps patur sev visas tiesības, kas izriet no viņa lēņa kundzības 4 kuršu novadniekiem izlēņotā pils novadā. Klaipēdā, 1253.g. [pēc 4.arpiļa]. - [340.lpp.]

Tā kā katra pienākums ir aizstāvēt savu tēvu zemi, tad Kursas bīskaps Indriķis vienojies ar Vācu ordeņa pavēlniekiem par jaunu nastu uzlikšanu kuršiem: 1. viņiem jāmaksā īpašs lauksargu nodoklis (wartguit); 2. zemes kungu vai viņu soģu aicinātiem, kuršiem jāpiedalās kara gājienā pret pagāniem kā aizstāvēšanās, tā uzbrukuma karos; 3. piepēža iebrukuma gadījumā kuršus var iesaukt karā arī otra zemes kunga sūtņi ar ciema vecāko rīkojumu, pie kam nepaklausīgiem draud naudas sods. Kuldīgā, 1253.g. aprilī. - [340.-341.lpp.]

Vācu ordeņa virsmestrs Urenbachas Viļums (?) apliecina, ka savā laikā Kursas bīskaps Ērmanis piešķīris zobenbrāļiem trešo daļu savas diecezes, bet [1236.g. kaujā pie Saules] leiši nogalinājuši lielāko daļu šī ordeņa brāļu, kā arī pašu bīskapu līdz ar domkungiem, kāpēc vēlāk Ērmaņa pēcnācējs Licelburgas Indriķis paturējis sev tikai Kursas trešo daļu, bet divas trešdaļas piešķīris Vācu ordenim, lai tas aizsargātu viņa diecezi; šo kuršu zemju sadalījumu nedrīkst bez virsmestra atļaujas grozīt ne Livonijas mestrs, ne cits kāds ordeņa pavēlnieks. Venecijā, 1253.g. 5.maijā. - [341.-342.lpp.]

Atsaukdamies uz kristiešu tikumiem, dabisko prātu, kanoniskiem likumiem un ķeizaru dekrētiem, Livonijas, Igaunijas un Prūsijas archibīskaps, Lībekas bīskapijas pārvaldnieks Alberts plaši motivē, kāpēc ļaudis, kas [izlietodami pagāniskās krasta tiesības] piesavinās jūras briesmu apdraudētu kristīgo tirgotāju preces, pielīdzināmi lielceļa laupītājiem. Tāpēc viņš ņem sv. Krēsla un savā aizsardzībā visus katoļticīgos jūrniekus, kas brauc starp Lībeku un Gotlandi, lai dotos vai nu tālāk pa Daugavu vai uz citā Livonijas un Igaunijas daļām, izsludinot avarējušu jūrnieku aizskārējus, kā arī viņiem atņemto preču pircējus un slēpējus par slepkaviem, kas izslēdzami no baznīcas, kamēr paņemtās preces netiek atdotas divkārtīgi. Piedraudot ar atcelšanu no amata un baznīcas sodiem, Alberts pavēl laicīgiem soģiem un garīgiem tiesnešiem neatlaidīgi vajāt šos laupītājus, bet draudzē, kur tāds noziegums izdarīts, pārtraukt dievkalpojumus un ziņot par to savam bīskapam. Katram līdzvainīgam, kas līdz savai nāvei to nenožēlo un neatdod nolaupīto, tiek atrauta baznīcas apbedīšana; kas tādā stāvoklī nomirst bez grēksūdzes, tā līķis tiek iemests jūrā citiem par biedinājumu. Šī pavēle nolasāma visās jūrmalas draudžu baznīcās sākumā četrreiz, vēlāk reiz gadā, pie kam pēc ierašanās Livonijā Alberts sola, saziņā ar turienes bīskapiem, izdot vēl papildu rīkojumus šai lietā. Lībekā, 1253.g. junijā. - [342.-344.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzdod Kambrē bīskapam [Nikolajam] atņemt Livonijas, Igaunijas un Prūsijas archibīskapam [Albertam] lietošanā nodoto Lībekas baznīcu, jo tagad viņš ieguvis Livonijas bīskapijas ienākumus, kas ir pietiekoši viņa uzturam, kā arī iecelt Sembas bīskapu franciskāni Jāni par Lībekas bīskapu. Asīzē, 1253.g. 5.junijā. - [344.-345.lpp.]

Tā kā jaunkristītais Lietavas karalis [Mindaugs] izteicis vēlēšanos, lai viņa valstī tiktu nodibinās neatkarīgs bīskapa sēdeklis, kā arī apņēmies uzcelt katedrāli un to apgādāt, pāvests Innocentijs IV uzdod Livonijas un Prūsijas archibīskapam [Albertam] minētā karaļa izraudzītu kandidātu, kam būtu pietiekoši piedzīvojumi garīgās un laicīgās lietās, iesvētīt par Lietavas bīskapu, asistējot diviem vai trim kaimiņu bīskapiem, un pēc tam ar pievienoto formulu nozvērināt uzticībā pāvestam un Romas baznīcai. Asīzē, 1253.g. 24.junijā. - [345.lpp.]

Savā kronēšanas dienā Lietavas karalis Mindaugs piešķir Rīgas namniekiem un visiem vācu preciniekiem brīvību ierasties viņa valstī pa sauszemes un ūdens ceļiem, lai tirgotos bez muitas un citiem nodokļiem; avārijas gadījumā viņi drīkst netraucēti glābt savas preces un ar tām rīkoties pēc saviem ieskatiem. 1253.g. [pirmā pusē]. - [346.lpp.]

Lietavas karalis Mindaugs it kā dāvina Vācu ordenim Livonijā par solīto palīdzību pret ienaidniekiem pusi Raseiņu, Laukavas, Betigolas, Eragolas un Dainavas, kā arī visu Kuleni, Kārsavu, Kroši, Nederavu, Vizaini un Vangu. Lietavā(?), 1253.g. julijā. - [346.lpp.]

Dokumenti Nr.371-437 (346.-408.lpp.)

Ievietots: 30.01.2003.

HISTORIA.LV