Dokumenti Nr.221.-270. (215.-257.lpp.)

Rīgas bīskaps Nikolajs apliecina, ka Rīgas sv. Jēkaba baznīcas plebans Burkards nopircis kā šīs baznīcas devu (dos) no namnieka Vigera gruntsgabalu ar ēkām un visiem piederumiem, kas atrodas pie minētās baznīcas kapsētas, un ko Rīgas rāte atbrīvojusi no parastām namnieku tiesām un nastām. [Rīgā] 1245.g. - [257.lpp.]

Rīgas bīskaps Nikolajs piešķir savai Māras baznīcai Rīgā tai Kursas daļā, ko viņam [1237.g. 17.septembrī] ierādija agrākais Modenas bīskaps Viļums, 200 arklus zemes, proti, Dundagas kiligundu ar visu novadu, Gavieznes [ciemu] Tārgales kiligundā, bez tam 16 arklus Griboņa un Viļames [dzimtā zemē?] Padures ciemā ar visām tiesībām; ja šis arklu skaits vēlāk samazinātos, bīskapam nav pienākuma to atlīdzināt; ja tas pieaugtu, Māras baznīcai neviens to nevar atņemt. Rīgā, 1245.g. - [257.-258.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV pavēl Gnēzenes archibīskapam un viņa sufraganiem, 15 dienu laikā pēc šī raksta saņemšanas, Pomerānijas hercogu Svētpulku, kas jau vairāk gadus kopā ar leišiem un prūšiem apkaro Vācu ordeni Prūsijā un Kulmas zemē, atrunāt no šīs naidīgās rīcības un nepaklausības gadījumā svinīgi to ekskomunicēt visās pilsētās ar zvaniem un aizdegtām svecēm, bet ja arī tas nepalīdz, aicināt palīgā laicīgo varu viņa apspiešanai. Lionā, 1245.g. 1.februarī. - [258.-259.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV pilnvaro savu legatu, Sabīnas bīskapu [Viļumu] noteikt Vācu ordeņa un bīskapu stāvokli Kursā, jo tā atrodoties Prūsijas robežās. Lionā, 1245.g. 5.februarī. - [259.lpp,]

[Pamatodamies uz pāvesta 1245.g. 5.februara pilnvaru], viņa legats Sabīnas bīskaps Viļums atceļ Zobenbrāļu ordeņa un pirmā Kurzemes bīskapa [1234.-35.g.] līgumu par iekarotās Kursas sadalīšanu, jo kurši vēlāk sacēlušies un nogalinājuši savu bīskapu, kāpēc Vācu ordenim nācies [1242.-45.g.] iekarot Kursu no jauna, kuras liela daļa tagad atrodoties ordeņa rokās, kas tur uzcēlis arī Kuldīgas jeb Jēzus pili; lai iekarotu vēl pārējo un paturētu iekaroto, nepieciešami lieli izdevumi, kāpēc Vācu ordenis lūdzis pāvestu Innocentiju [IV] piešķirt viņam pēc Prūsijas [1243.g. 29.julija] parauga divas trešdaļas Kursas; tā kā pāvests uzticējis viņam izšķirt šo lietu, tad ar šo viņš piešķir minētam ordenim Kursas divas trešdaļas ar visām tiesībām un pienākumiem, jo visiem, kas šo zemi pazīst, ir zināms, ka Kursa pilnīgi pieskaitāma Prūsijas apgabalam; tomēr Kursas ordeņa novados paliek spēkā bīskapu pontifikalijas. Lionā, 1245.g. 7.februārī. - [260.-261.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV apstiprina un transsumējot nosūta Vācu ordenim sava legata, Sabīnas bīskapa [Viļuma] 1245.g. 7.februara lēmumu par Kursas sadalīšanu starp ordeni un bīskapu. Lionā, 1245.g. 9.februarī. - [261.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzdod Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem ar darbiem un padomiem atbalstīt Vācu ordeni Livonijā pāvesta uzlikto pienākumu veikšanā. Lionā, 1245.g. 7.martā. - [261.-262.lpp.]

Rīgas domkapitula prāvests Arnolds apliecina, ka Minsteras domkungs Veicels ziedojis Rīgas dombaznīcai 8 sudraba mārkas. [Rīgā], 1245.g. 24.martā. - [262.lpp.]

Paklausīdams Vācu ordeņa virsmestra Indriķa Hohenloes lūgumam, Romas vācu ķeizars Fridrichs II piešķir minētam ordenim visas zemes, ko viņš iekaros Kursā, Lietavā un Zemgalē, ar visām ķeizarvalsts tiesībām uz kalniem, līdzenumiem, mežiem, upēm un jūru, valdīt bez kādām gaitām un nodevām; tāpat ordenim atļauts visās šais zemēs ņemt tilta naudas un muitas, noteikt tirgus vietas un dienas, kalt naudu, uzlikt nodokļus, ierīkot ceļus un rūdas raktuves; iecelt soģus un pārvaldniekus, kas pēc prāta principiem taisnīgi spriestu civilo un kriminālo tiesu par jaunkristītiem un citiem ordeņa pavalstniekiem tiek dota tāda paša tiesas vara kā citiem ķeizarvalsts firstiem, kā arī tiesība ievest savā zemē labas parašas, noteikumus un likumus, piedraudot šīs privilēģijas pārkāpējiem ar 500 zelta mārciņu lielu naudas sodu. Veronā, 1245.g. junijā. - [262.-264.lpp.]

[Sabīnas bīskapam Viļumam uzturoties Lionā], pāvests Innocentijs IV griežas pie visiem Igaunijas un Livonijas vāciešiem ar brīdinājumu neaplaupīt jaunkristītos, ne arī no tiem ko izspiest, jo vāciešu pienākums ir viņus aizstāvēt pret nodevīgiem pagāniem, par ko tie saņem[zemnieku maksāto] kunga tiesu un bīskapu lēņa novadus; uzdod Sāmsalas bīskapam [Indriķim I] gādāt par šo norādijumu izvešanu dzīvē, sodot nepaklausīgos ar baznīcas sodiem un atņemot viņiem piešķirtos lēņus. Lionā, 1245.g. 3.septembrī. - [264.-265.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV pavēl archibīskapiem, bīskapiem, prāvestiem un citiem baznīcas prelātiem sludināt krusta sprediķi ne vien Svētai Zemei, bet arī Livonijai un Prūsijai. Lionā, 1245.g. 13.septembrī. - [265.lpp.]

[Pēc Vācu ordeņa sakaušanas 1242.g. 5.aprilī Peipus ezera Ledus kaujā, 1242.g. vasarā bija notikusi prūšu sacelšanās pret ordeni kopā ar Pomerānijas hercogu Svētpulku, kāpēc] pāvests Innocentijs IV uzdod Mecānas abatam [Opicam] apsolīt prūšiem, kas atgriezīsies katoļu baznīcas klēpī, visas tāds brīvības, ko jaunkristītiem bija nodrošinājuši Innocentijs III [1212.-14.g.], Honorijs III [1225.g.] un Grēgorijs IX [1227.g.]. Lionā, 1245.g. 11.oktobrī. - [266.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV paziņo Prūsijas, Livonijas, Igaunijas, Zemgales un Kursas prelātiem, ka līdzšinējais Armagas archibīskaps [Alberts Zuerbērs 1245.g. novembrī] iecelts par archibīskapu Prūsijā un metropolitu pār visiem Prūsijas, Livonijas un Igaunijas bīskapiem. Lionā, 1246.g. 9.janvarī. - [266.-267.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV pilnvaro Kursas bīskapu vizitēt un sodīt sava jaundibinātā domkapitula locekļus. Lionā, 1246.g. 5.februarī. - [267.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV piešķir Prūsijas, Livonijas un Igaunijas archibīskapam [Albertam] un viņa pēctečiem tiesību likt savā baznīcas provincē nest savā priekšā krustu. Lionā, 1246.g. 19.martā. - [267.-268.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV ziņo visiem ticīgiem Prūsijā, Livonijā, Igaunijā, Gotlandē, Holšteinā un Rīgenas salā, ka iecēlis agrāko Armagas archibīskapu [Albetu Zuerbēru] arī par legatu minētās baznīcas provincēs. Lionā, 1246.g. 2.aprilī. - [268.-269.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV piešķir Prūsijas, Livonijas un Igaunijas archibīskapam [Albertam] tiesību zināmās dienās valkāt palliju. Lionā, 1246.g. 26.aprilī. - [269.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzaicina visus abatus, priorus un citus regulētos klēriķus ziedot grāmatas Prūsijas, Livonijas un Igaunijas jaunām baznīcām vai arī dot brīvu uzturu un pergamentu saviem norakstītajiem. Lionā, 1246.g. 26.aprilī. - [269.-270.lpp.]

Meklenburgas hercogs Jānis piešķir Rīgas namniekiem tiesību doties uz Meklenburgu caur Vismāru vai pa citu ceļu un nodrošina viņiem tās pašas brīvības kā Lībekā. Meklenburgā, 1246.g. 27.maijā. - [270.lpp.]

Paklausīdams Rīgas baznīcas lūgumam, pāvests Innocentijs IV apstiprina sava legata, Sabīnas bīskapa [Viļuma 1237.g. 17.septembrī] noteiktās Rīgas bīskapijas robežas. Lionā, 1246.g. 14.julijā. - [270.-271.lpp.]

Lībekas soģis un rāte apliecina, ka viņu jaunieši kāda Livonijas ordeņa brāļa vadībā iebrukuši Sembā un aizveduši daļu prūšu labiešu gūstā uz Lībeku, kur tie ar Livonijas mestra Groningas Dīriķa ziņu tikuši ar ielām svinībām kristīti pārpildītā Māras baznīcā un devuši ķīlniekus par drošību, ka paturēs jauno ticību, pie kam mestrs savukārt apsolījis kristītiem labiešiem, ka viņi un viņu pēcnācēji uz visiem laikiem valdīs savus īpašumus bez pienākuma dot kunga tiesu; lai viņi ar mīļu prātu turpmāk nestu tā Kunga jūgu un ielūgtu arī savus tautiešus jaunā ticības sadraudzībā, ordenis piešķir viņiem lielus lēņus Sembas zemē un ciemos. Lībekā, 1246.g. 14.oktobrī. - [271.-272.lpp.]

Paklausīdams Maincas archibīskapa [Zigfrīda III] lūgumam, pāvests Innocentijs IV uzdod savam legatam, Ferraras bīskapam [Fīlipam] sagādāt savā legacijas apgabalā kādu bīskapiju minētā Zigfrīda brāļa dēlam, franciskāņu mūkam Indriķim [Licelburgam]. Lionā, 1246.g. 16.decembrī. - [272.-273.lpp.]

Zemgales bīskaps Arnolds piešķir sv. Kuniberta baznīcai Ķelnē atlaižas. Ķelnē, 1247.g. oktobrī. - [273.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV sūta Lježas archidiakonu [Jēkabu] kā legatu uz Poliju, Prūsiju un Pomerāniju un uzdod viņam noslēgt ieroču pamieru starp Vācu ordeni, Pomerānijas hercogu un jaukristītiem prūšiem. Lionā, 1247.g. 19.un 22.novembrī. - [273.lpp.]

[No amata atteicies] Zemgales bīskaps Arnolds iesvēta kādu altāri Geilenkirches baznīcā Vācijā. Geilenkrichē, 1247.g. 30.novembrī. - [273.-274.lpp.]

Tā kā Livonijas un Prūsijas archibīskaps [Alberts Zuerbērs] līdz šim nav varējis izpildīt Maincas archibīskapa [Zigfrīda III] lūgumu iecelt viņa brāļa dēlu, franciskānieti Indriķi [Licelburgu] par bīskapu kādā Livonijas vai Prūsijas baznīcā, bet tagad Zemgales bīskaps [Arnolds] lūdzis pāvestu atbrīvot viņu no šī amata slimības un citu iemeslu dēļ, tad Innocentijs IV pavēl minētam Albertam iecelt Indriķi par Zemgales bīskapu. Lionā, 1247.g. 5.decembrī. - [274.lpp.]

Uzturēdamies kā pāvesta legats Zviedrijā, Sabinas bīskaps Viļums [atsaukdamies uz 4. Laterana koncila 1215.g. lēmumiem] aizliedz tiesās lietot dzelzs pārbaudījumu un ieteic atcelt verdzību. [1247.-1248.g.] - [274.lpp.]

Rīgas bīskaps Nikolajs apstiprina bīskapa Alberta dāvinātos īpašumus Rīgas domkapitulam un paplašina tos Ikšķiles un Salaspils draudzēs, piešķirot desmito tiesu no šo draudžu ciemiem. Rīgā, 1248.g. - [275.lpp.]

[Uzturēdamies kā pāvesta legats Skandināvijā] Sabinas bīskaps Viļums apstiprina un transsumē savu 1226.g. 6.julija lēmumu par Visbijas sv. Jēkaba baznīcu. Visbijā, 1248.g. 3.junijā. - [275.lpp.]

Rīgas bīskaps Nikolajs apstiprina Rīgas domkapitulam bīskapa Alberta dāvinātos īpašumus un vēlākos piešķīrumus, ko tas līdz šim netraucēti valdījis: Salaspils baznīcu ar Doles salas ciemu desmito tiesu; Ikšķiles baznīcu ar tās desmito; Krimuldas [Ķizbeles] draudzi ar visām garīgām un laicīgām tiesībām šīs draudzes 12 ciemos, kā arī desmito tiesu citos 3 ciemos [Bīriņu muižas novadā]; šīs draudzes robežas iet pa Vīkmestes upi līdz jūrai, bet platumā no Ķīšupes [?] līdz Gaujai; tāpat patronāta un archidiakonata tiesības Rīgā un augšā minētās baznīcās, kā arī kundzību Turaidā, Lielvārdē un Reminas pils tiesā; laukus pie Rīgas kalna un Akmens salā, laukus un dzirnavas Klīversalā, kā arī Vējzaķa salā; sv. Jēkaba baznīcu Rīgā; 200 arklus Kursā, Dundagas un Tārgales kiligundās, kā arī Vēcīšu ciemu ar visām garīgām un laicīgām tiesībām; kundzību visos Rīgas diecēzes kuršu novados; 150 arklus un 40 mansus Zemgalē; mūra namu pie Daugavas krustnešu vajadzībām, par ko bīskaps saņems ik gadus pus mārkas sudraba; Vējzaķa salas ceturto daļu; bez tam bīskaps dāvina domkapitulam savas skolas grāmatas 60 mārku vērtībā. Turaidā un Rīgā, 1248.g. 16.augustā. - [275.-278.lpp.]

Dusburgas Pētera chronika [III cap. 61-65] stāsta, ka Pomerānijas hercogs Svētpulks izsirojis Kujaviju, kopā ar prūšiem pieņēmis Kristpili un to nopostījis, bet Vācu ordenis uzcēlis to citā vietā no jauna. 1248.g. [pirms 9.septembra]. - [278.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV atļauj Livonijas archibīskapam [Albertam Zuerbēram] uzņemt garīdznieku kārtā Livonijā un Prūsijā arī ārlaulībā dzimušos, ja tas ir vienīgais kanoniskais šķērslis, bet ar nosacījumu, ka citādi viņu dzīve ir nevainojama, un ka viņi nav dzimuši no dzimumu satiksmes ar regulētiem kanoniķiem, ne arī asinis grēkā vai pārkāpjot laulību. Lionā, 1248.g. 17.septembrī. - [278.-279.lpp.]

Atsaukdamies uz Sāmsalas bīskapa Indriķa ziņojumu, ka daži livoņi piegādā pagāniem [sāmiem, zemgaļiem un kuršiem] ieročus, dzelzi, zirgus, pārtikas vielas un citas preces, neievērojot ekskomunikācijas piedraudējumu, pāvests Innocentijs IV atļauj katram kristietim uzbrukt šiem tirgotājiem un paturēt sev viņiem atņemtās preces. Lionā, 1248.g. 5.oktobrī. - [279.lpp.]

Ar pāvesta legata, Lježas archidiakona Jēkaba starpniecību, kā arī Kujavijas un Kulmas bīskapu palīdzību, Vācu ordeņa Prūsijas vicemestrs noslēdz mieru ar Pomerānijas hercogu Svētpulku, kas atguvis savu ordeņa gūstā 8 gadus turēto dēlu Mestvinu, starp citu solas turpmāk vairs nekūdīt prūšus uz sacelšanos pret Vācu ordeni, ne arī nodibināt ar viņiem savienību. Šmīdesverderā, 1248.g. 24.novembrī. - [279.-280.lpp.]

Frīdrichs Stults dāvina [Vācu ordeņa] brāļiem Kuldīgā ik gadus 1.novembrī mārciņu medus nodzeršanai, bet baznīcai vaskus [svecēm. Kuldīgā], 1249.g. - [280.lpp.]

Rīgas domkapituls un Rīgas pilsēta slēdz līgumu, ka jāatstāj neapbūvēts kāds laukums starp Daugavu un pilsētas mūriem pie birģermeistara nama, kur ugunsgrēka laikā novietot izglābtās mantas. Rīgā, 1249.g. - [280.lpp.]

Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta, ka Vācu ordeņa Livonijas mestra Štīrijas Andreja laikā [1248.-53.g.] ordeņa spēki kopā ar krustnešiem, kā arī [lībju un latgaļu?] zemes sargiem iebrūk Zemgalē, izlaupa to un piespiež dažus zemgaļu novadus slēgt mieru ar ordeni, kas liek viņiem turpmāk maksāt kunga tiesu. [Starp 1249. un 1251.g. sākumu.] - [280.-281.lpp.]

Pāvesta legats, Prūsijas un Livonijas archibīskaps Alberts apliecina, ka ar savu sufraganu - Kulmas bīskapa Indriķa, Pamedes bīskapa Ernesta un Vārmes bīskapa Indriķa - kā arī Brandenbrugas markgrāfa Oto III starpniecību ir izlīdzis ar Vācu ordeņa mestra [vietnieku Groningas Dīriķi] par dažādiem strīdus jautājumiem, pie kam ordenis solas atlīdzināt archibīskapam visu nodarīto ar 300 mārkām sudraba, kas nomaksājamas 3 termiņos Elbingā, bet archibīskaps savukārt solas nekad bez ordeņa atļaujas neapmesties uz dzīvi Prūsijā. 1249.g. 10. janvārī. - [281.-282.lpp.]

[Pēc prūšu sacelšanās 1242.g., pāvesta Innocentija IV uzdevumā jau 1245.g. Mecānas abats un Lježas archidiakons Jēkabs1247.g. bija nesekmīgi mēģinājuši noslēgt pamieru starp Vācu ordeni un jaunkristītiem prūšiem, līdz beidzot 1249.g. minētam] pāvesta legatam Jēkabam kopā ar Kulmas bīskapu H[eidenreichu] izdevās noslēgt miera līgumu starp Vācu ordeni un atkritušiem Pamedes, Vārmes un Nātangas prūšiem. - Līguma ievadā teikts, ka starp jaunkristītiem un Vācu ordeni bijušas lielas nesaskaņas, jo pirmie, atsaukdamies uz pāvesta Innocentijas III, Honorija III [1225.g.] un Grēgorija IX [1227.g.] bullām, aizrādija, ka kurija piešķīrusi viņiem Dieva bērnu brīvību, turpretim ordenis nospiedis viņus bargā kalpībā, kāpēc pārējie pagāniskie prūši baidījušies uzņemties kristietības jūgu; pēc tam abas karotāju puses griezušās ar sūdzībām pie pāvesta, kas sūtījis savu legatu izšķirt šo strīdu. Vispirms vienojušies par prūšu īpašuma un mantojuma tiesībām: jaunkristītie var brīvi rīkoties ar labiegūto kustamo mantu; ja līdz šim viņiem bijis ieradums novēlēt savu mantu vienīgi dēliem, tad tagad viņi to var atstāt dēliem un meitām; ja to nav, tēvam un mātei; ja arī to nav, dēla dēlam vai brālim, vai brāļa dēlam; bet ja nav pat šo tālējo radinieku, tad nelaiķa mantojumu iegūst Vācu ordenis, izņemot gadījumu, ja mantojuma atstājējs devis kādu citu rīkojumu; tāpat jaunkristītie var atsavināt savu nekustamo mantu, pārdodot to vāciem, prūšiem vai slāviem, bet ar nosacījumu, ka pārdotā īpašuma vērtība jāiemaksā ordenim par drošību, ka pārdevējs pēc tam nebēgs pie pagāniem vai ordeņa ienaidniekiem. Jaunkristītie var taisīt testamentu par savu kustamo un nekustamo mantu bet lai tādā kārtā kāds cits ordenis vai baznīca neiegūtu īpašumus Prūsijā, ko pāvests piešķīris Vācu ordenim lēņos, tad zeme, ko kāds jaunkristītais novēlējis svešam ordenim vai baznīcai, pēdējiem jāpārdod gada laikā, pie kam visos pārdošanas gadījumos Vācu ordenim pieder pirmpirkuma tiesība, bet viņš nedrīkst pazemināt pārdodamās mantas vērtību. Tāpat jaunkristītie drīkst pēc patikas slēgt laulību ar visām godīgām personām, kā arī prasīt un atbildēt visās laicīgās un garīgās tiesās personīgi vai ar aizstāvjiem. Bez tam jaunkristītie un viņu likumīgie bērni var iestāties garīdznieku kārtā, bet labieši var tikt uzņemti arī par bruņiniekiem. Ordenis nodrošina katram jaunkristītam personīgo brīvību, bet ar nosacījumu, ka katrs novads vai persona to zaudēs, līdz ko atkritīs no kristietības vai kļūs neuzticīgi Vācu ordenim. Jautāti, pēc kādām laicīgām tiesībām viņi vēlas dzīvot, tie apspriedušies atbildēja, ka izvēlas savu kaimiņu poļu tiesības, kam ordenis piekrita. Paklausot jaunkristīto lūgumam, ordenis atteicās no karstas dzelzs pārbaudījuma tiesās un solijās, ka neatņems viņiem patvarīgi mantu; tas var notikt vienīgi ar tiesas spriedumu pēc poļu tiesībām. Savukārt jaunkristīties solijās atteikties no pagāniskā kulta: pēc kristiešu parašām viņiem jāapbedī savi mirušie kapsētās un viņi nedrīkst tos vairs sadedzināt vai aprakt kopā ar zirgiem, cilvēkiem, ieročiem, drēbēm vai citām vērtīgām lietām; pļaujas svētkos viņi nedrīkst vairs pielūgt Jumi (Curche) ne arī citus dievus, kas nav radījuši debesi un zemi; viņiem jāatsakas no saviem tautas svētniekiem, tulisoņiem un ligasoņiem (Tulissones vel Ligaschones), kas bērēs savās raudu dziesmās cildina aizgājēju kara darbus un stāsta, ka redzot viņus kopā ar saviem kara draugiem jājam caur mākoņiem uz viņu sauli ar spožiem ieročiem rokā. Tāpat jaunkristītie solas turpmāk ņemt tikai vienu sievu, pie kam jaunam pārim jāliek uzsaukties baznīcā; viņi atsakās arī no pirkuma laulībām un turpmāk ne pārdos savas meitas, ne pirks sievas sev vai saviem dēliem, lai noslēgtu precības; viņi atsakas no vecā [levirata?] ieraduma, pēc kura par dzimts kopīgo naudu pirkto sievu pēc tēva nāves manto dēls līdz ar pārējo mantojumu; tomēr saskaņā ar tiesībām sievas vecākiem ir atļauts dot savai meitai līdzi pūru un vīram dāvināt līgavai rīta balvu jeb krienu; viņi solas bez sevišķas pāvesta atļaujas neprecēt savu brāļu atraitnes, ne arī kādu citu, kas atrodas ar līgavaini pirmā, otrā, trešā un ceturtā radniecības vai svainības pakāpē, ne arī atzīt par savu mantinieku kādu ārlaulībā dzimušo, ne arī nogalināt, atstumt vai padzīt slepeni vai atklāti kādu no saviem dēliem vai meitām; solas katru jaundzimušo kristīt astoņu dienu laikā, nesot viņu baznīcā, bet ja bērnam draud nāve, likt to nokristīt mājās; tā kā baznīcu un svētnieku trūkuma dēļ daudz vēl palikušu nekristītu, solas tos kristīt mēneša laikā; vecāki, kas minētā laikā nekristīs savus bērnus, zaudēs visu savu mantu, bet pieaugušie, kas atteiksies kristīties, bez tam vēl tiks izraidīti no kristiešu robežām un varēs ņemt līdzi tikai to, kas viņiem mugurā. Tāpat viņi solas 50 dienu laikā uzcelt 22 katoļu baznīcas: pamedieši 13, vārmieši 6 un nātandzieši 3, kā arī apgādāt tās ar visu katoļu kultam nepieciešamo, lai tās būtu tik krāšņas, ka viņiem turpmāk labāk patiktu lūgt Dievu un ziedot šais baznīcās nekā [svēt]-birzīs; bet ja minētā laikā viņi neuzceltu šīs baznīcas, tad Vācu ordeņa brāļiem ir tiesība ar varu paņemt no katra labu tiesu viņa mantas šo baznīcu celšanai; savukārt ordenis solas gada laikā iecelt tām svētniekus un apgādāt viņus ar beneficijiem šādā kārtā: katrai baznīcai tiek piešķirti 8 mansi zemes (4 laukā, 4 mežā), desmitā tiesa no 20 arkliem zemes, 2 vērši, zirgs un govs; bet kamēr mācītāja sieciņi [desmitā tiesa] neienāks, ordenis dos baznīckungiem labību maizei un alum, barību zirgam un sēklu lauku apsēšanai tik ilgi, kamēr viņi varēs sākt ievākt savu desmito tiesu; bez tam viņi saņems baznīcas upura naudas un citus dievbijīgus novēlējumus; tāpat ordenis solas vēlāk, kad būs noslēgts lielāks miers un pieaugusi viņu bagātība, vēl tālāk pavairot baznīcu un beneficiju skaitu ordenim piešķiramās Prūsijas divās trešdaļās. Jaunkristītie solas iet baznīcā visās svētdienās un svētku dienās, kā arī gavēt gavēņos, piektdienās neēst gaļu, bet svētdienās un svētkos nestrādāt kalpu darbus; vismaz reiz gadā iet pie bikts, bet Lieldienās pie sv. vakarēdiena. Lai tik bieži lūgtās brīvības un žēlastības dēļ jaunkristītie neizrādītos nepateicīgi, viņi solas paši ik gadus ievākt labības desmito tiesu savos ciemos (villulas) un izkultā veidā nogādāt to ordeņa šķūņos; solas būt uzticīgi ordenim, nenodot to, bet brīdināt no draudošām briesmām, kā arī neslēgt nekādus līgumus, savienības vai sazvērastības pret Vācu ordeni; solas piedalīties uz sava rēķina un ar saviem ieročiem visos ordeņa kara gājienos, bet pēdējais savukārt solas gādāt, lai šais karos ienaidnieka sagūstītie jaunkristītie tiktu izpirkti no gūsta. Lai šis līgums iegūtu mūžīgu spēku, Vācu ordeņa Prūsijas vicemestrs to savā un ordeņa vārdā apstiprināja ar zvērastu, un to pašu darija visi jaunkristītie prūši; par zīmi, ka abas karotāju puses aizmirst savstarpējos nodarījumus, tie deva viens otram miera skūpstu. Noslēgtais līgums neaizskar ne svētā Krēsla autoritati un tiesības, ne arī Prūsijas prelātu un minētā ordeņa privileģijas un brīvības. Kristpilī, 1249.g. 7.februarī. - [282.-290.lpp.]

Zemgales bīskaps Indriķis iesvēta kādu altari Pētershauzas klosterī pie Konstances. Pētershauzā, 1249.g. 14.februarī. - [290.lpp.]

Zemgales bīskaps Irdriķis iesvēta divus altarus Cofingas baznīcā Šveicē. Cofingā pie Bernes, 1249.g. [11.aprilī]. - [290.-291.lpp.]

Zemgales bīskaps Indriķis piešķir Lichtentāles Klosterim atlaižas. Kestenbrugā pie Hambachas, 1249.g. 13.junijā. - [291.lpp.]

Tā kā pāvests jau nosūtījis legatam, Prūsijas, Livonijas un Igaunijas archibīskapam [Albertam Zuerbēram] uzaicinājumu ierasties 1250.g. Lieldienās [Lionā], lai atbildētu uz Vācu ordeņa sūdzību, tad Innocentijs IV pavēl Buchas cisterciešu klostera abatam Meisenē gādāt, lai minētais Alberts izpildītu šo rīkojumu, un paziņo, ka tādu pašu aicinājumu viņš jau mutes vārdiem nodevis Vācu ordeņa virsmestra vietniekam [Groningas] Dīriķim. Lionā, 1249.g. 25.oktobrī. - [291.-292.lpp.]

Slavēdams Vācu ordeņa nopelnus Prūsijas iekarošanā, pāvests Innocenitjs IV uzdod Buchas cisterciešu klostera abatam Meisenē atgādināt Prūsijas, Livonijas un Igaunijas archibīskapam [Albertam], ka viņš nedrīkst kaitēt Vācu ordeņa interesēm, bet viņa pienākums to pabalstīt ar krustnešiem un krusta karu atlaižām, kā arī paziņot, ka pāvests jau iepriekš anulē visus baznīcas sodus, ko minētais Alberts savas prāvas dēļ varētu uzlikt ordeņa brāļiem, viņu saimei vai krustnešiem. Lionā, 1249.g. 25.oktobrī. - [291.-293.lpp.]

Tā kā pāvests iešķīris Livonijas un Prūsijas krustnešiem tās pašas atlaižas un priekšrocības, kas dotas Svētās Zemes iekarotājiem, bet par spīti tam Rīgenes salas kungs Vicslavs licis apcietināt vairākus Lībekas krustnešus, kas bijuši ceļā uz Livoniju un Prūsiju, prasīdams no viņiem izpirkšanās naudu, tad Innocentijs IV uzdod Raceburgas bīskapam [Lūdolfam?] gādāt, lai apcietinātie tiktu atbrīvoti un atmaksāta viņu nauda. Lionā, 1249.g. 4.novembrī. - [293.lpp.]

[Sekodams Sabīnas bīskapa Viļuma padomam], pāvests Innocentijs IV uzaicina Dānijas karali [Ēriku Plogpennigu] pārtraukt [1247.g.] uzsākto karu pret Lībeku, jo tas kavē katoļu misijas darbu Livonijā un Prūsijā. Lionā, 1249.g. 5.novembrī. - [294.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzdod Brēmenes archibīskapam [Lipes Ģedertam] un Švērinas bīskapam [Rūdolfam] izbeigt karu starp Dānijas karali [Ēriku Plogpennigu] un Lībeku, jo tas kavē katoļu misijas darbu Livonijā un Prūsijā. Lionā, 1249.g. 5.novembrī. - [294.-295.lpp.]

Paklausīdams Vācu ordeņa lūgumam, pāvests Innocentijs IV piešķir viņam tiesību ņemt [zemes kunga] desmito tiesu no līdumiem tais draudzēs, kur viņš jau prasa [baznīcas] lielo labības desmito no iekoptas zemes. [Lionā ?, ap 1250.g.] - [295.lpp.]

Smoļenskas kņaza Mstislava Davidociča dēls [Rostislavs?] atjauno [1229.g.] tirdzniecības līgumu ar Rīgu. [Ap 1250.g.] - [295.-297.lpp.]

Pāvests [Innocentijs IV] pavēl Prūsijas krustnešiem pabalstīt Vācu ordeni viņa cīņās pret prūšiem, kas nesen [1249.g.] nogalinājuši 53 ordeņa brāļus. [1250.g.] - [297.-298.lpp.]

Dokumenti Nr.321-370 (298.-346.lpp.)

Ievietots: 30.01.2003.

HISTORIA.LV