Franču cisterciešu mūks Alberiks no Trois Fontaines klostera [Šalonas diecezē pie Marnas] savā pasaules chronikā stāsta par pāvesta legata Alnas Balduīna ienaidnieku Zobenbrāļu ordeni, kas [Turaidas] Dīriķa dibināts kļuvis par vācu tirgotāju un pat no Saksijas izraidīto noziedznieku uzņēmumu, lai varētu Livonijā dzīvot bez karaļa un tiesībām. [Starp 1232. un 1241.gadu.] - [215.lpp.]

222.

Franču cisterciešu mūks Alberiks no Trois Fontaines klostera savā pasaules chronikā stāsta, ka pāvesta legats Modenas bīskaps Viļums iemācījies senprūšu valodu un tulkojis šai valodā arī Donata gramatiku. [Starp 1232. un 1241.gadu.] - [215.-216.lpp.]

Franciskaņa Stādes Alberta pasaules chronika [sarakstīta starp 1240. un 1260.g.] stāsta, ka [Šauenburgas] grāfa Alberta sieva Heilviga kopā ar savu vīru devusies [krusta karā] uz Livoniju. 1238.g. - [216.lpp.]

Tā kā Rīgas rātes kungi apliecinājuši, ka jau no pilsētas dibināšanas viņi dzīvojuši pēc Gotlandes [Visbijas pilsētas] tiesībām, kas tagad dažos pantos esot novecojušas, tad, paklausīdams viņu lūgumam, Rīgas bīskaps Nikolajs atļauj minētai rātei šīs tiesības pārlabot, lai tās saskanētu ar ticību un jaunās pilsētas vajadzībām. Rīgā, 1238.g. - [216.lpp.]

Brandenburgas markgrāfi Jānis un Oto dāvina Daugavgrīvas [cisterciešu] klosterim ar īpašuma tiesībām imunitates privileģijām agrāko vasaļu, brāļu Plotes lēņu novadus: 30 mansus Trampicas un 30 mansus Rogelīnas ciemā. Rapīnā, 1238.g. 6.janvarī. - [216.-217.lpp.]

Atsaukdamies uz sava legata, agrākā Modenas bīskapa [Viļuma] ziņojumu, ka Vācu ordeņa brāļi, kā arī citas garīgas un laicīgas personas neievēro jaunkristīto Dieva bērnu brīvību, nospiež viņus kalpībā un traucē viņu savas mantas valdījumā, pāvests Grēgorijs IX uzdod minētam legatam panākt ar baznīcas sodiem un izraidīšanas draudiem, lai Livonijas jaunkristīto stāvokli nebūtu ļaunāks nekā pirms kristības. Romā, 1238.g. 8.martā. - [217.-218.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX aizrāda savam legatam, agrākam Modenas bīskapam [Viļumam], ka pēc vergu vai citu nebrīvnieku kristīšanas jārūpējas, lai viņu garīgās vai laicīgās kārtas kungi kaut cik atvieglotu šo jaunkristīto verdzības nastu, dotu viņiem tiesību sūdzēt grēkus, apmeklēt baznīcu un noklausīties dievvārdus. Romā, 1238.g. 9.martā. - [218.lpp.]

Pāvesta legata, agrākā Modenas bīskapa [Viļuma] rīkojumi par jaunkristīto un svētnieku tiesībām. 1238.g. - [218.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX uzdod Brēmenes archibīskapam, sv. Māras klostera abatam un Stādes sv. Jura baznīcas prāvestam Brēmenes diecezē savaldīt ar baznīcas sodiem Vācu ordeni Livonijā, kas vajājot Daugavgrīvas klostera abatu un konventu par to, ka tie [1231.g.] devuši patvērumu kādreizējam Zemgales bīskapam Balduīnam, toreizējam pāvesta legatam, lai glābtu viņu no tiem, kas tīkojuši Balduīna dzīvības. Romā, 1238.g. 13.martā. - [218.-219.lpp.]

Atceļot Rīgas bīskapa Alberta un Zobenbrāļu ordeņa [mestra Folkvīna 1210.g. 20.oktobra] līguma noteikumu, ka bīskapam pienākas ceturtā daļa no valsts lībju un latgaļu novadu desmitās tiesas, ko piedzenot radušies bieži strīdi, Rīgas bīskaps Nikolajs ar pāvesta leata, agrākā Modenas bīskapa Viļuma atļauju, klāt esot arī dominikāņiem, Vācu ordeņa brāļiem, Rīgas domkungiem un franciskaņiem, apliecina savu [agrāk noslēgto] izlīgumu ar zobenbrāļiem par ceturtās tiesas izpirkšanu: tās vietā ordenis dos bīskapam ik gadus 7 lastus labības vai 12 sudraba mārkas; bez tam ordenis maksās Rīgas baznīcai vienreizēji 200 sudraba mārkas, par kurām bīskaps atpirks no sava vasaļa Redikisdorpes 1 Paleles un 2 Orenpere ciemus, maksājot par 48 arkliem zemes 106 sudraba mārkas, bet no Hāzendorpes 36 arklus līdz ar 2 lastiem [desmitās tiesas] labības Lauges un 2 citos ciemos par 70 mārkām. Ja bīskapa Nikolaja pēctecis gribētu atcelt šo līgumu, tad viņam jāatmaksā ordenim minētās 200 mārkas; ja viņš gribētu atprasīt arī [1238.-53.g.] ordeņa ievāktos augļus, kas iegūti no ordenim cedētās desmitās tiesas ceturtdaļas, tad viņam līdz ar bīskapa iegūtiem augļiem jāpiešķir ordenim minētie 6 ciemi ar tām pašām tiesībām, ar kādām tos no Rīgas bīskapijas [līdz 1238.g.] bija valdījuši abi minētie vasaļi, kā arī ik gadu jānodod ordenim no Bīskapa sētas [desmitās tiesas ienākumiem] 2 lasti labības, ko līdz šim ik gadus bīskaps deva Hāzendorpem. [Rīgā] 1238.g. 21.aprilī. - [219.-221.lpp.]

Brandenburgas markgrāfi Jānis un Oto dāvina cisterciešu Daugavgrīvas klosterim ar īpašuma tiesībām agrāko vasaļu, Dannenbergas un Švērinas grāfu lēņa novadus, proti 30 mansus Cachovas un 52 mansus Zigelkovas ciemā, pie kam šo ciemu zemnieki tiek atbrīvoti no visām gaitām, izņemot zemes aizsardzību, un viņiem tiek piešķirtas zvejas tiesības Eldas un Zigelkovas upēs savu novadu robežās. Vebenē, 1238.g. 17.julijā. - [221.-222.lpp.]

Apstiprinādams Hamburgas domkapitula privilēģijas, Holšteinas grāfs Ādolfs IV atgādina savu piedalīšanos Livonijas krusta karos. [Hamburgā], 1238.g. 21.julijā. - [222.lpp.]

Pāvesta legats, Modenas bīskaps Viļums pasludina, ka [sakarā ar Igaunijas nodošanu Dānijai pēc 1238.g. 7.junija Stenbī līguma] viņš savos sprediķos un sapulcēs aizliedzis katru miera traucējumu un patvarību, bet uzaicinājis prāviniekus meklēt taisnību tiesās, piedraudot šī noteikuma pārkāpējiem ar ekskomunikāciju un interdiktu savas legacijas apgabala robežās. Rēvelē, 1238.g. 1.augustā. - [222.lpp.]

Tā kā kristietības ienaidniekus Livonijā vislabāk var savaldīt ceļot mūra pilis, pie kam šiem nolūkiem sevišķi noder Jersikas pils vieta, ko tās likumīgie īpašnieki [1209.g.] dāvināja Rīgas baznīcai līdz ar visiem piederumiem, bet tā savukārt piešķīra to lēņos, tad - saprazdams, ka šo nodomu nevar izvest dzīvē bez Vācu ordeņa palīdzības - Rīgas bīskaps Nikolajs ar savu domkapitula un vasaļu piekrišanu dāvina minētam ordenim Jersikas pils pusi līdz ar visiem lauku piederumiem, tiesībām un desmito tiesu, bet ar nosacījumu, ka ordenis uzņemas segt pils uzturēšanas un mantinieku lēņa tiesību izpirkšanas izdevumu divas trešdaļas; ja kāds no mantiniekiem nomirtu pirms šāda izlīguma, tad viņa mantojuma puse pienākas ordenim, bet otra puse bīskapam; ja kāds no mantiniekiem vēlētos saņemt savu tiesu pašā pilī vai tās lauku piederumos, tad bīskaps solas novietot viņu savā daļā, neapgrūtinot ordeni. Turaidā, 1239.g. 19.aprilī. - [222.-224.lpp.]

Rīgas bīskaps Nikolajs apstiprina sava domkapitula agrākās tiesības uz [Daugavas] Osmasares [tag. Vējzaķa] salas trīs ceturtdaļām un piešķir no jauna viņam īpašuma un visas [pārējās] tiesības uz šīs salas atlikušo ceturto daļu, ko agrāk no bīskapa Alberta bija saņēmis lēņos vasalis Vigers no Menedes, bet nebija laikā atjaunojis investituru. Rīgā, 1239.g. [pirms 6.maija.] - [224.lpp.]

[1230.g. uz Magdeburgas franciskāņu klosteri par lektoru no Parīzes universitates aicinātais] angļu mūks Bērtulis Glanvills, saukts Anglicus, savā enciklopedijā “De proprietatibus rerum” (lib. XV) sniedz Livonijas ģeografisku aprakstu antīko tradiciju garā: Livonija esto Skītijas province, ko okeana jūra šķirot no Vācijas; lībji pielūguši vairākus dievus un ziedojuši viņiem, lai ar zīmēm izlūgtos viņu lēmumu; savus miroņus viņi sadedzinājuši uz sārta kopā ar vergiem, kalponēm, lopiem un citām lietām, ticēdami ka jaunā laimīgākā tēvzemē tās noderēs viņu nelaiķa kungam; tagad šī zeme līdz ar citiem tai pakļautiem vai pievienotiem novadiem ar Dieva žēlastību un vācu varu ir atbrīvota no šīs māņticības. - Zemgale ir vidēji liela province viņpus Baltijas jūras un kopā ar Sāmsalu un Livoniju atrodas Āzijā; tās iedzīvotākus sauc par zemgaļiem, tāpēc ka šo zemi iekaroja galli, kas sajaucās ar pirmiedzīvotājiem; Zemgalē ir liela labības, pļavu un ganību bagātība, bet ļaudis ir neizglītoti, drūmi un bargi. - Semba ir Eiropas province Skītijā starp prūšiem, igauņiem, sāmiem, lībjiem un kuršiem, kas pēc Varona un Herodota ziņām visi atradušies gotu varā; Semba ir purviem, mežiem un ūdeņiem aizsargāta zeme, auglīga un ražo daudz labības; paši sembji ir drošsirdīgi un tālu pārspēj citas tautas ar savu prātu un mākslinieku spējām. - Lietava [Latgale?] ir auglīga zeme, bagāta ar purviem, mežiem un ūdeņiem, kāpēc to var iekarot vienīgi ziemā, upēm aizsalstot; leiši [latgaļi?] ir droši un kareivīgi ļaudis, bet neapvaldīti. - Gotlande ir sala, kas dabūjusi savu nosaukumu no gotiem; tā ir bagāta ar pļavām un zivīm, un ved zvērādu tirdzniecību ar Franciju, Vāciju, Britaniju un Spāniju. [Starp 1230. un 1240.g.] - [224.-226.lpp.]

[Daugavas] Osmasares [tag. Vējzaķa] salas ceturtdaļas dēļ, ko Rīgas bīskaps Nikolajs [1239.g.] piešķīra savam domkapitulam īpašumā, izcēlās jauns strīds, pie kam vasaļa Vigera atraitne Megardis apgalvoja, ka viņa kopā ar savu nelaiķa vīru saņēmusi to lēņos no bīskapa [Alberta], kāpēc prasa to atpakaļ vai 16 sudraba mārkas atlīdzību, kamēr domkapituls centās pierādīt, ka viņa šo salas daļu atdevusi tam, par ko saņēmusi uzturu un apģērbu. Ar bīskapa Nikolaja starpniecību abas puses vienojas šādi: domkapituls patur īpašuma tiesības uz visu salu, bet atzīst minētās atraitnes mūža lietošanas tiesības uz salas ceturtdaļu; tā kā atraitne nodomājusi doties uz Vāciju, tad 3 Rīgas rātes kungi par 16 sudraba mārkām atpērk viņas mūža uztura tiesības, bet ar nosacījumu, ka visus atraitnes nāves gada ienākumus no salas ceturtdaļas šie rātes kungi dala uz pusēm ar domkapiulu; pēc tam minētie pircēji izgraudo savu salas daļu domkapitulam ar šādiem nosacījumiem: otrā atraitnes nāves gadā viņiem pienākas 2 birkavi izkultu auzu no pirmās ražas un puse siena; tāpat turpmākos gados rātes kungiem ir tiesība prasīt, lai laimējot viņiem tiek nodoti: katra otrā siena kaudze, kas jāsavāc ar domkapitula līdzekļiem; katrs ceturtais [labības] kūlītis, kas uz lauka tiek savākts statiņos uz domkapitula rēķina, vai arī - pēc viņu izvēles - katrs ceturtais mērs piedarbā; katru vasaru domkapitulam kopā ar savu ganāmpulku šai salā jāliek ganīt minēto rātes kungu 6 zirgi un 6 liellopi. Rīgā, 1240.g. 21.martā. - [226.228.lpp.]

[Pēc tam, kad pleskavieši bija padzinuši savu kņazu Jaroslavu Vladimiroviču, kas devās pie savas sievas vācu radiem Tērbatas bīskapijā], viņa kara draugi, kopā ar Vācu ordeņa brāļiem, kā arī Igaunijas dāņu un Tērbatas bīskapa Ērmaņa vasaļiem un [igauņu, latgaļu un lībju zemes sargiem], sapulcējušies Tērbatā, iebrūk Krievijā [virsemestra Velves Andreja vadībā?], ap 16.septembri ieņem Izborsku, sakauj [Jaroslavam naidīgās pleskaviešu partijas] kara vadoņa Gavrilas 600 vīrus, kas līdzīgi vāciem bija tērpti bruņās, aizdedzina un izlaupa Pleskavas priekšpilsētas un paņem par ķīlniekiem krievu labiešu dēlus, bet pašu pilsētu nespēj ieņemt, kamēr beidzot [vāciem draudzīgā] pleskaviešu partija Tverdilas vadībā pēc kādas nedēļas ielaiž iebrucējus apsēstā pilsētā, kur daži Vācu ordeņa brāļi [kā soģi] kopā ar Tverdilu paliek par Pleskavas kungiem un noslēdz savienību pret Naugardu. [1240.g. augustā un septembrī.] - [228.-230.lpp.]

[Okupējuši Izborsku un uzkundzējušies Pleskavā] Vācu ordeņa spēki kopā ar igauņiem [un pleskaviešiem] iebrūk Naugardas kņaza Aleksandra [Ņevska] tēvzemē, izsiro Votzemi, piedzen no votiem meslus, uzceļ [koka] pili Koporjes pagastā, ieņem arī Tesavu un Lugu, aiziedami līdz Sabļai, jo kņazs, sanācis naidā [ar Naugardas partijām], bija atstājis naugardiešus, kuri tāpēc lūdza viņa tēvu Jaroslavu Vsevolodiču sūtīt tiem palīgā savu jaunāko dēlu Andreju. [1240.g. ziemā, agrākais oktobrī.] - [230.-231.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX aizliedz livoņiem sūtīt uz Romu sūtņus bez īpaša prelātu pavadraksta un paziņo, ka šķietamu prokuratoru iegūtās grāmatas nav spēkā. [Starp 1227. un 1241.g.] - 231.lpp.]

Rīgas bīskaps Nikolajs izšķir strīdu starp Vācu ordeni un Rīgas pilsētu kāda gruntsgabala dēļ, kas atrodas uz Rīdziņas upes krasta pie Doma baznīcas dārza. Rīgā, 1241.g. -[231.lpp.]

[Pirms sava ceļojuma uz Romu] Sāmsalas un Vīkas bīskaps Indriķis slēdz līgumu ar Vācu ordeņa vicemestru [Velves] Andreju par ordeņa okupēto novadu, kas atrodas starp Igauniju un Krieviju, pievienošanu Sāmsalas bīskapijai, pie kam katolizējamās votu, vingru un kareļu zemēs bīskaps paturēs spiritualijas un desmitās tiesas desmito daļu, kamēr ordenis iegūs partonata tiesības, tiesas varu un citas temporalijas. Rīgā, 1241.g. 13.aprilī. - [231.-232.lpp.]

1. un 4. Naugardas laika grāmata stāsta, ka naugardieši sūta savu archibīskapu Spiridonu pie kņaza Aleksandra [Ņevska] ar lūgumu nākt viņus aizstāvēt pret latgaļu, vācu un igauņu karaspēku, kas iebrukuši Naugardas valstī un pie Lugas nolaupījuši visus zirgus un lopus, kāpēc [tai pavasarī] nevarējuši uzart zemi; kņazs atkal atgriežas Naugardā. [1241.g. pavasarī.] - [232.-233.lpp.]

[Paklausīdams naugardiešu jaunam lūgumam], viņu kņazs Aleksarndrs [Ņevskis] atgriežas savā tēvzemē un drīz pēc tam kopā ar naugardiešiem, ladogiešiem, kareļiem un vingriem atbrīvo [vācu, igauņu un votu] okupēto pili Koporjes pagastā, pie kam saņemtos vācu gūstekņus viņš aizved uz Naugardu, bet igauņus un votus liek pakārt kā nodevējus. [1241.g. maijā vai vasarā.] - [233.lpp.]

Sāmsalas un Vīkas bīskapa Indriķa vietnieks, Livonijas ordeņa mestrs Velves Andrejs, saziņā ar saviem ordeņa brāļiem, Vīkas vasaļiem un igauņu zemes vecajiem, slēdz ar Sāmsalas sūtņiem šādu miera derību par atkritušo sāmu pienākumiem: 1. viņi dos kunga tiesai puspūra rudzu no arkla un nogādās uz bīskapa vai mestra nofraktētu kuģi, bet ja tādu nevarēs dabūt, nolīgs kādu sāmu kuģi, ko viņiem nāksies nogādāt Rīgā vai Vīkā; 2. pieņems soģi, kas vienreiz gadā, vakas turot, spriedīs tiesu kopā ar sāmu zemes vecajiem; 3. par puisēna nogalināšanu dos 3 ozeriņus līdzības, bet vainīgā māte tiks kaila pārmācīta kapsētā 9 svētdienas no vietas; 4. kas ziedos vai liks ziedot pēc pagānu parašām, maksās pusmārkas sudrabā, bet ziedotājs pats tiks kails pārmācīts kapsētā 3 svētdienas no vietas; 5. kas gavēnī ēdīs gaļu, maksās pus mārkas sudraba; 6. katra slepkavība, kas notiks sāmu un citu iedzīvotāju starpā, līdzinama ar 10 sudraba mārkām; 7. sāmi atlīdzinās baznīcām un baznīckungiem nodarītos zaudējumus un dos viņiem [sieciņus] kā agrāk. [Vīkā], 1241.g.[vasarā.] - [233.-234.lpp.]

Naugardas kņazs Aleksandrs [Ņevskis] un viņa [jaunākais] brālis Andrejs ar Naugardas un Nižni [Novgorodas] karaspēku atbrīvo Pleskavu no vācu soģiem un ordeņa brāļiem, kas lielījušies pakļaut savai varai visas slavu tautas; sagūstītos vāciešus un igauņus kņazs iekaļ važās un nosūta uz Naugardu, bet pats dodas izsirot igauņu zemes [ordeņa novadus]. [1242.g. martā.] - [235.lpp.]

[Iesaucis savus dāņu vasaļus, pilsētu namniekus un zemniekus] Vācu ordenis kopā ar Tērbatas bīskapa [Ērmaņa] vasaļiem un zemniekiem pie kāda Peipus ezera tilta uzsāk cīņu ar Naugardas kņaza Aleksandra [Ņevska] priekšpulkiem, pie kam naugardieši un pleskaviešu galvenie spēki atkāpās uz ezeru, kur [t.s. Ledus kaujā] smagi sakāva vācu, dāņu un igauņu kara pulkus, no kuriem bēgot izglābās vienīgi Tērbatas bīskapa vasaļi. 1242.g. 5.aprilī. - [235.-237.lpp.]

1.Naugardas laika grāmata stāsta, ka [sakauti 1242.g. 5.ariļa Ledus kaujā] vāci slēdz mieru ar Naugardu, kņazam Aleksandram klāt neesot, apmaina gūstekņus ar pleskaviešiem un atsakas krieviem par labu no [1240./41.g. okupētās] Votzemes, Lugas, Pleskavas un Latgales. 1242.g. [pēc 5.apriļa]. - [237.lpp.]

Pāvesta legats, agrākais Modenas bīskaps Viļums, savas trešās legacijas laikā uzturēdamies Prūsijā, atļauj Vācu ordenim celt Jelgavas un Kuldīgas pilis, pie kam dokumenta ievadā legats atgādina savus 3 agrākos rīkojumus: 1. atļauju [1237. vai 1238.g.] celt jaunu pili pie Lielupes tādā vietā, ko var sasniegt kuģi, jo augšgalā celto Mežotnes pili vāciem bijis grūti aizstāvēt [pret zemgaļiem]; 2.savu [1237.g. 17.septembra] rīkojumu par Rīgas, Kurzemes un Zemgales bīskapiju robežām; 3. ar viņa starpniecību [1234.g.?] noslēgto līgumu starp pirmo Kurzemes bīskapu un Zobenbrāļu ordeni [par Kursas sadalīšanu pēc samēra 2:1]. Tā kā visi šie legata soļi nav devuši cerētos panākumus [zemgaļu un kuršu nomākšanā], tad viņš nodomājies ķerties pie citām metodēm, [bruņotas intervencijas], kādos nolūkos piešķir Vācu ordenim tiesību:1.celt pie Lielupes kādā noderīgā vietā pili vai pilsētu kristietības aizstāvēšanai, pie kam šīs pilsētas vietu, 2 jūdzes apkārtmērā, nodod ordenim līdz ar visām brīvībām, tiesas varu un desmito tiesu; 2. celt kādā vietā pie Ventas pili vai pilsētu, tikpat lielu un ar tām pašām tiesībām. Ja šīs zemes vēlāk tiktu sadalītas starp bīskapu un ordeni, tad pēdējam ir tiesība paturēt minētās pilis vai pilsētas, atlīdzinot apbūvēto teritoriju pēc lietpratēju vērtējuma. Balgā, 1242.g. 19.aprilī. - [237.-240.lpp.]

Uz Rēveles bīskapa Torkila lūgumu Tērbatas bīskaps Ērmanis ziņo, kādas prokuracijas viņš saņem no savas [bīskapijas zemniekiem]: no ik 2 arkliem sieciņu rudzu, no ik 4 arkliem sieciņu kviešu, no katra arkla pa sieciņam [iesala un] auzu, no ik 2 arkliem vistu un no ik 20 arkliem vezuma siena. [1242.g. vasarā?] - [240.lpp.]

Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta, ka Vācu ordeņa Livonijas mestra Groningas Dīriķa laikā [1242.-45.g.] notikusi Kursas iekarošana: iesaucis Dānijas karaļa Igaunijas vasaļus, [Tērbatas, Sāmsalas un Rīgas] bīskapu vīrus, kā arī latgaļu un lībju spēkus, mestrs ar apvienoto karaspēku devās no Rīgas gar Kurzemes jūrmalu pret kuršiem, laupija un dedzināja viņu zemi, līdz beidzot kuršu zemes padome nolēma slēgt mieru ar ordeni, kas Kuldīgā uzcēla ordeņa pili, kur kopā ar vācbrāļu garnizonu palika arī daļa kuršu labiešu, bet daži citi kuršu novadi nodrošināja šo mieru ar ķīlniekiem. Pēc tam kuldīdznieki iekaroja arī Embūti [un Vārtāju], bet turienes kurši bija spiesti dot ordenim kunga tiesu, [pieņemt viņa soģus] un pāriet katoļu ticībā. [No 1242.g. rudens līdz 1245.g. sākumam.] - [241.-242.lpp.]

Dusburgas Pētera chronika [III, cap.32] stāsta par senprūšu pirmo sacelšanos un Austrumu Pomerānijas hercoga Svētpulka cīņām pret Vācu ordeni Prūsijā: Svētpulks bloķē Vislas ostas. 1242.g. [pirms 1.oktobra]. - [243.lpp.]

Dusburgas Pētera chronika [III, cap.34, 35] stāsta, ka Pomerānijas hercogs Svētpulks kopā ar atkritušiem prūšiem vispirms izsiro Pagudi, Vārmi un Nātangu, bet pēc tam arī Pamedi un Kulmu, pie kam tikai 5 ordeņa pilis spēj pretoties. 1242.g. [pirms 3.decembra]. - [243.-244.lpp.]

Vācu ordeņa Prūsijas mestrs Indriķis atbild Lībekas soģim, rātei un namniekiem uz viņu lūgumu ļaut Sembā dibināt ostas pilsētu pēc Rīgas tiesībām, ka vispirms jāved sarunas par ordeņa noteikumiem. Toruņā, 1242.g. 31.decembrī. - [244.lpp.]

Dusburgas Pētera chronika [III, cap.39] stāsta, ka Pomerānijas hercogs Svētpulks ir spiests slēgt mieru ar Vācu ordeni un dot ķīlām savu dēlu Mestvinu, pils kungu Vimāru un kara vadoni Vojaku; bet drīz pēc tam viņš lauž šo līgumu un kopā ar atkritušiem prūšiem un sudaviem izsiro Kulmas zemi. 1243.g. [pirms 15.junija]. - [244.-245.lpp.]

Toruņas anales un Dusburgas Pētera chronika [III, cap.40] stāsta par Svētpulka uzvaru pār Vācu ordeni pie Ranžes ezera. 1243.g. 15.junijā. - [245.-246.lpp.]

Lai veicinātu Vācu ordeņa uzvaru Livonijā un Prūsijā, pāvests Innocentijs IV uzdod dominikāņu ordeņa Vācijas provinces prioram [kā arī dominikāņu brāļiem Visbijā] sludināt krusta karus pret minētām zemēm: kas ierakstījušies krustnešos, bet nabadzības vai slimības dēļ nevar personīgi piedalīties, var atbrīvot no solijuma, ja viņi to izpērk ar kādu maksājumu par labu misijai; visiem, kas piedalas šais krusta karos, vai uz sava rēķina apbruņo kara vīrus, vai ziedo šiem nolūkiem daļu savas mantas, vai beidzot uz citu rēķina vismaz vienu gadu nokalpo Livonijas un Prūsijas kara spēkā, tiek piešķirtas tās pašas priekšrocības un atlaižas kā Svētās Zemes krustnešiem. Anaņī, 1243.g. 23.septembrī. - [246.-248.lpp.]

Sapulcējušies Rīgā uz kopēju apspriedi, Livonijas zemes kungi, Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapi, kā arī Vācu ordeņa vicemestrs, uzskatīdami sevi par vienu [politisku] ķermeni ar pāvestu kā galvu, slēdz valstu savienības līgumu. Rīgā, 1243.g. 1.oktobrī. - [248.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV uzdod dominikāņiem, kas sludina krusta karus pret Livoniju un Prūsiju, gādāt, lai neviens netraucētu krustnešus, kas no Bohēmijas, Dānijas, Polijas, Pomerānijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Gotlandes, kā arī Magdeburgas un Brēmenes baznīcas provincēm un vairākām Vācijas diecezēm dodas uz Livoniju un Prūsiju, jo viņiem un viņu piederīgiem ir piešķirtas tās pašas privileģijas kā krustnešiem, kas dodas uz Svēto Zemi. Anaņī, 1243. 1.oktobrī. - [248.-249.lpp.]

Pāvests Innocentijs IV aicina Livonijas krustnešus turpināt cīņu pret šīs zemes pagāniem un atbalstīt Vācu ordeni viņa kara gaitās. Anaņī, 1243.g. 1.oktobrī. - [249.lpp.]

Paklausīdams rātes lūgumam, Rīgas bīskaps Nikolajs aizliedz namniekiem atsavināt savus namus un gruntsgabalus pilsētas mūru iekšpusē garīgiem ordeņiem, lai netiktu vājinātas pilsētas aizsardzības spējas: kas to nodomājis darīt, tam atsavināmais īpašums gada laikā jāpārdod kādai laicīgai personai un iegūto naudu viņš var novēlēt kurai katrai baznīcai vai ordenim; ja novēlētājam neizdodas gada laikā pārdot savu īpašumu, tad rāte apņemas pārdot to viņa vietā par iespējami augstāko cenu un šo naudu izmaksāt atsavinātāja noteiktam ordenim. Rīgā, 1244.g. - [249.-250.lpp.]

Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta par leišu lielkunga Mindauga iebrukumu Kursā un Embūtes pils apsēšanu ar lieliem spēkiem un kara mašīnām, pie kam pilī novietotie 30 ordeņa brāļi kopā ar daudziem kuršu kara vīriem, kuriem mesli bija vēstījuši kara laimi, un mežā apslēptiem vācu un kuršu palīgspēkiem piespieda leišus bēgt, pametot daudz kritušos un lielu kara laupījumu. [Ap 1244.g.] - [250-252.lpp.]

Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta, ka leišu kungs Lengvenis ar saviem ļaudīm bieži postījis savu brāļu - Dučes, Milģerīna un Dindeķa zemes. Kad šajās cīņās Lengvenim sāka palīdzēt leišu lielkungs Mindaugs, Lengveņa brāļi griezās pēc palīdzības pie Vācu ordeņa Livonijā. Kādā kaujā saņēmuši Lengveni gūstā, viņa brāļi to saistītu veda uz Aizkraukli un vēlāk nodeva ordeņa mestra, bet paši solijās ar saviem ļaudīm kristīties, par ko mestrs tiem piešķīris lēņus. [Starp 1244. un 1247.g.] - [252.lpp]

Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta, ka, saņēmis leišu kungu Lengveni gūstā, Vācu ordeņa mestrs ar saviem apvienotajiem spēkiem pāri Daugavai iebruka Lietavā, to izpostot. Mestra pulkiem pievienojās arī Duče ar saviem brāļiem, pie kam Dindeķis izpostija Lengveņa zemes. Šajā kaujā krita arī Lengveņa brālis. [Starp 1244. un 1247.g.] - [252.-253.lpp.]

Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta, ka leišu kungs Lengvenis, atrazdamies ordeņa gūstā Rīgā, pie mielasta galda sēdēdams zīlējis pēc kāda lāpstas kaula un nojautis sava brāļa un savu ļaužu nelaimi. No ziņneša uzzinājis patiesību, Lengvenis gribējis pakārties, bet [ordeņa brāļi] to aizkavējuši, jo gaidījuši lielu izpirkšanas maksu. [Starp 1244. un 1247.g.] - [254.lpp.]

Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta, ka pēc ordeņa apvienoto spēku atgriešanās no Lietavas Lengveņa draugi sapulcējušies un nolēmuši izpirkt to no gūsta, samaksājot 500 ozeriņus. [Starp 1244. un 1247.g.] - [254.-255.lpp.]

Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta, ka liešu kungs Lengvenis, atguvis brīvību, nepamanīts ar saviem kara vīriem nonācis līdz Cēsīm un sakāvis Cēsu komturu ar viņa 500 vīriem. Cīņās kritušā komtura galvu Lengvenis licis aiznest kādam [ordeņa] brālim uz Lietavu, kur tam Lengveņa brāļa nonāvēšanu vajadzēja izpirkt ar savu dzīvību. [Starp 1244. un 1247.g.] - [255.-256.lpp.]

Rīgas bīskaps Nikolajs paskaidro, ka viņa [1234.g. 8.septembra] dāvinājuma grāmatā dominikāņu ordeņa brāļiem ar pils piederumiem jāsaprot lauks, kas atrodas starp Rīdziņas upi un šo pili ārpus pilsētas mūriem. [Rīgā, starp 1244. un 1253.g.] - [256.lpp.]

[Reizē ar 11 citiem kardināliem] pāvests Innocentijs IV ieceļ agrāko Mondenas bīskapu Viļumu par kardināli un pieskaita Sabīnas bīskapu koleģijai. Romā, 1244.g. 28.maijā. - [256.lpp.]

[Pa daļai atkārtojot 1234.g. 21.februara bullas tekstu], pāvests Innocentijs IV ceturto reizi ieceļ agrāko Modenas bīskapu, tagadējo [no 1244.g. 28.maija] kardināli un Sabīnas bīskapu Viļumu par savu legatu nevien Livonijā, Prūsijā, Kulmā, Gotlandē, Olandes salās, Somijā, Igaunijā, Zemgalē, Kursā un Lietavā, bet arī Polijā, Bohēmijā, Moravijā un Austrijā. Dženovā, 1244.g 15.julijā. - [257.lpp.]

Dokumenti Nr.271-320 (257.-298.lpp.)

Ievietots: 30.01.2003.

HISTORIA.LV