[pēc 1940.gada 24.maija[1]]
___________________________________________________________________

I. Pārņemot savā īpašumā saskaņā ar 1940.gada 13.februāra likumu (Lik. kr.1940. 18) izceļojušo vācu tautības pilsoņu nekustamos īpašumus, Latvijas Kredītbanka ir pārliecinājusies, ka līdz š.g. 31.maijam nebūs iespējams nostiprināt uz bankas vārdu visus no repatriantiem iegūtos nekustamus īpašumus pilsētās un līdz ar to iegūt neaprobežotas tiesības rīkoties ar šiem īpašumiem, starp citu, uz bankas vienpusēju pieprasījumu dzēst visus zemesgrāmatās nostiprinātos aizliegumus termiņā nepieteikto prasījumu lietās, jo izceļojušo pilsoņu saraksti iznākuši tikai nesen un zemesgrāmatu nodaļās īsā laikā ieplūdis liels daudzums nostiprinājamo aktu. Katra šāda akta noformulēšana prasa daudz laika, un tamdēļ nostiprināšana zemesgrāmatās var ieilgt arī pēc š.g.31.maija.

Lai novērstu grūtības, kas kavē īpašumu pārņemšanu, Finansu ministrija ir pārgrozījusi likuma 4.pantu, noteicot, ka prasījumi Latvijas Kredītbankai pieteicami viena mēneša laikā, skaitot no dienas, kad “Valdības Vēstnesī” iespiests bankas sludinājums par attiecīgā īpašuma nostiprināšanu uz bankas vārdu. Līdz arto pants papildināts ar jaunu nodaļu, kurā paredzēts, ka pieteikšanas termiņa nokavēšanas gadījumā Latvijas Kredītbanka var saņemt prasījumus, ja nokavējums noticis sevišķu, no pieteicēja gribas neatkarīgu apstākļu dēļ.

II. Nostiprinot likuma par izceļojušo vācu tautības pilsoņu nekustamu īpašumu pilsētās iegūšanu (Lik. kr. 1940.g. 18) 1.pantā paredzētā kārtībā nekustamos īpašumus uz Latvijas Kredītbankas vārdu, daudzos gadījumos ir pierādījies, ka izceļojušo vācu tautības pilsoņu nekustamie īpašumi Vidzemes pilsētās ir nostiprināti turpināmā mantas kopībā mirušā laulātam un bērniem, pie kam laulātais un/vai daži bērni izceļojuši, bet daži palikuši Latvijā.

Šis apstāklis apgrūtina nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz Latvijas Kredītbankas vārdu, jo:

1) pastāvot turpināmai mantas kopībai, īpašums atrodas pārdzīvojušā laulātā pārvaldīšanā un lietošanā, bet bērnu daļas nav formāli noteiktas,

2) likums paredz, ka tiesība valdīt un lietot mirušā laulātā atstāto mantojumu izbeidzama pēc 1864.g. Civillikumā paredzētiem gadījumiem vienīgi tad, ja to prasa pilngadīgs bērns vai atzīst par vēlamu bāriņtiesa kāda nepilngadīga bērna interesēs,

3) nav iespējams, ka Latvijas Kredītbanka varētu iestāties turpināmā mantas kopībā tikai dažu zemesgrāmatās nestiprināto mantinieku vietā.

Lai paātrinātu augšā minēto kopīpašumu nostiprināšanu uz Latvijas Kredītbankas vārdu, Finansu ministrija ir papildinājusi likumu par izceļojušo vācu tautības pilsoņu nekustamu īpašumu pilsētās iegūšanu ar jauniem 4.1 un 4.2 pantiem, paredzot tajos, ka:

1) uz finansu ministra vienpusēju pieprasījumu ar zemesgrāmatu nodaļas priekšnieka lēmumu izceļotāja domājamā daļa nekustamā īpašumā nostiprinama zemesgrāmatās uz Latvijas Kredītbankas vārdu, pie kam vajadzības gadījumā finansu ministrs var lūgt apgabaltiesu noteikt izceļotājam piekrītošās daļas apmēru, un

2) 1.punktā minētos īpašumus uz katra līdzīpašnieka lūgumu var pārdot tiesas ceļā pēc noteikumiem par labprātīgām izsolēm, ja kāds no līdzīpašniekiem cēlis iebildumus, tad attiecīgais īpašums dalāms vispārējā kārtībā.

Avots: Feldmanis, I. Latvijas vāciešu izceļošana. Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61.lpp.-80.lpp.>78.-79.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 6824.f.,1.apr., 297.l., 6.-8.lp. Kopija.

[1] 24.05.1940. Latvijas Kredītbankas direktors A.Bērziņš vērsās pie ārlietu ministra Vilhelma Muntera ar lūgumu izdarīt attiecīgus grozījumus likumā par izceļojušo vācu tautības pilsoņu nekustamu īpašumu pilsētās iegūšanu (skatīt dokumentu).