Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra Mārtiņa Nukšas pārskats par vācbaltiešu izceļošanu.
_______________________________________________________________

Konfidenciāli

1939.gada 7.nouembrī

Baltijas vāciešu repatriācija jau norisinājās ļoti intensīvi. Pati šī jautājuma gaita ir šāda.

6.oktobrī ap plkst.10 no rīta man piezvanīja Vācijas sūtnis v.Kotze un lūdza, vai varot viņu jau priekšpusdienā pieņemt, viņam esot jānodod steidzīgs paziņojums. Vienojāmies par laiku: 11.15; bet sūtnis atnāca 11.30.

Sūtnis atvainojās un tad tūliņ turpināja zīmējoties uz tikko parakstīto līgumu ar PSRS[1]: viņš ļoti jūtot līdz Latvijai šinī grūtajā laikā, bet cerot, ka Latvijai izdošoties pie jautājumu galīgas kārtošanas stāvokli mīkstināt, kā tas esot bijis ar igauņiem.

Tad sūtnis pārgāja uz paziņojumu, mutisku (kā sūtnis uzsvēra), kuru viņa valdība uzdevusi nodot Latvijas valdībai.

Pēdējās dienās - tā sūtnis iesāka - sakarā ar notikumiem esot stipri manāms naida pieaugums pret vāciešiem Latvijā. Neapzinīgi ļaudis it kā noveļot vainu uz Vāciju un vāciešiem par to, kas notiek, lai gan, kā tas esot zināms, Vācija neesot nebūt vainīga. Esot bijuši naidīgi plakāti Jelgavā; uz ielas Vācijas sūtniecības ierēdņi esot dzirdējuši vārdus, ka vāciešus vajadzētu nosist, vāciešiem te neesot nekā ko meklēt u.t.t. Pat kāds virsnieks veikalā esot lietojis šādus vārdus. Tālāk, sakarā ar kartiņu sistēmas ievešanu vāciešiem esot uz ilgāku laiku jānodod pases; tā viņi paliekot tad bez personības dokumentiem.

Tādēļ viņš savas valdības uzdevumā esot atnācis nodot mutisku paziņojumu:

1. Vērst uz šādu naida pieaugumu Latvijas valdības uzmanību un lūgt viņu spert visus vajadzīgos soļus vācu tautas grupu nodrošināšanai;

2. ņemot vērā sasprindzināto stāvokli, Vācijas valdība pieteicot vācu tautas grupai savu īpašu aizsardzību (besonderen Schutz);

3. lūgt Latvijas valdību atļaut tiem vācu tautības Latvijas pilsoņiem (vietējiem vāciešiem), kuri vēlētos atstāt Latviju, to izdarīt pēc iespējas atvieglotā veidā, sevišķi dažādu formalitāšu ziņā (vīzu, valūtas, bagāžas u.t.t.).

No visa bija redzams, ka sūtnis savu paziņojumu nodeva lielā steigā. Viņa izteicieni nebija precīzi; formulējumi nebija sagatavoti; tie izveidojās tikai pamazām pēc vairākiem jautājumiem no manas puses.

Es atbildēju, ka neesmu personīgi nekādu naidu pret vācu elementu novērojis, un arī Ārlietu ministrijai nav nekas par to zināms; bet, kas attiecas uz drošību, tad valdība arvien ir spērusi visus soļus, lai uzturētu kārtību un legalitāti, un to viņa darīs arī turpmāk.

Apjautājoties vēlāk Iekšlietu ministrijā, izrādījās, ka dažas no sūtņa apzīmētām parādībām ir tiešām bijušas, piemēram: plakāti Jelgavā, dusmīgi izteicieni. Tauta bija nojautusi notikumu nozīmi un sekas.

Jautāju v.Kotze, kas ir domāts ar “besonderen Schutz”? Par to viņam neesot nekas ticis precizēts, bet te varot būt domāta “aizvešana”, “Abtransport” - varbūt gan tādā gadījumā, kad nebūtu nodrošināta legalitāte. (Lai nenotiktu lietas kā Brombergā - sūtnis ilustrēja).

Noslēdzot sarunu, aizrādīju, ka iepazīstināšu ar sūtņa paziņojumu ārlietu ministru.[2]

Stundu vēlāk Hitlers turēja Reihstāgā savu runu, kurā izteicās, ka Eiropas austrumos esot sastopamas pa daļai neturamas vācu tautības drumstalas. Taisni viņās slēpjoties nemitīgu starptautisku traucējumu cēlonis. Tādēļ viens no tālredzīgas Eiropas dzīves kārtošanas uzdevumiem esot šeit izdarīt iedzīvotāju pārvietošanu.

Jau tuvākajās dienās Vācijas sūtnis nāca ar oficiālu priekšlikumu šai jautājumā, un saņēma arī Latvijas valdības piekrišanu. Tai pašā laikā ar lielu steigu ieradās vācu kuģi repatriējamo vāciešu aizvešanai, un atbrauca ar tādu pat steigu eksperti sarunu vešanai. Daži no viņiem pat nebija paguvuši apgādāties [ar] Latvijas vīzām.

Vācijas sūtnim bija no mūsu puses pateikts, ka izceļošana varēs notikt vienīgi organizētā veidā, uz līguma pamata. Ministru kabinets 10.oktobrī nodibināja sevišķu komisiju to jautājumu kārtošanai, kuri saistās ar vācu tautības piederīgo aizbraukšanu uz Vāciju. Par komisijas priekšsēdētāju iecēla Tieslietu ministru Apsīti, par locekļiem Iekšlietu ministra biedru Legzdiņu, Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru Nukšu, Zemkopības departamenta direktoru Grāvi un LTR kameras[3] ģenerālsekretāru Zaltu.

Vācijas delegācijā piedalījās sūtnis v.Kotze kā priekšsēdētājs un ap 10 delegātu - ekspertu. Arī Latvijas delegācijā tika pieaicināti lietpratēji - juristi un saimniecisko organizāciju pārstāvji.

Latvijas viedoklis īsi izteikts Valsts Prezidenta vēstījumā (12.10): “ja kāds grib braukt, lai brauc”... Ar tiem vārdiem tika uzsvērts izceļošanas noteikumu pamatprincips: izšķiroša nozīme ir izceļotāju brīvai gribai, bet nevis objektīviem datiem. Bez tam, kādā veidā gan varētu dabūt, īsi pirms izceļošanas, tiešām pārliecinošus objektīvus pierādījumus par piederību pie zināmas tautības? Igaunijā piederības jautājums bija vieglāk atrisināms, jo tur katrs vācietis ir ievests vācu kultūras pašpārvaldes kadastrā.

13.oktobrī notika abu delegāciju pirmā kopsēde. Tur vienojās par sarunu bāzi un iepazīstināja ar izvirzītām pamata tēzēm. Tālākais darbs noritēja apakškomisijās. Šis darbs bija plašs un ļoti komplicēts. Likvidācija taču skar lietas, saistības, attiecības un vērtības, kuras veidojušās daudzos gadu simteņos, saaugušas ar mūsu dzīvi dažādos nozarojumos. Kā atdalīt no šī dzīves kopības to, ko ir iespējams atdalīt, un kā mums pārņemt no vāciešiem to, ko atdalīt nav iespējams, nesatricinot mūsu pašu, latviešu, saimnieciskos un socialos apstākļus, - tas ir uzdevums, pie kura atrisināšanas jāpieiet ar vislielāko uzmanību.

Sarunu rezultātā radās š.g. 30.oktobrī parakstītais “Līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju”.

Līguma pamata tēzes ir šādas:

1. Repatriācija notiek kā vienreizēja akcija, ar kuras noslēgumu vācu minoritāte izbeidz savu pastāvēšanu Latvijā uz visiem laikiem.

2. Principā katrs pilsonis, sākot ar pilniem 16 gadiem, var brīvi izšķirties, vai repatriēties, vai palikt Latvijā, - bet jau bez kaut kādām minoritāšu tiesībām.

3. Kustamo mantu var izceļotājs aizvest vai atsavināt, izņemot to mantu, kura aprādīta tuvāk papildu protokolā un kurai paredzēts īpašs nokārtošanas veids.

4. Nekustamie īpašumi pāriet, sākot ar īpašnieka izceļošanas dienu, sevišķas Fiduciāras izceļošanas A/S vienīgā pārvaldīšanā un rīcībā, ar tiesību tos atsavināt 2 gadu laikā (līdz 1941.g. 31.decemprim). Par nekustamiem īpašumiem, kuri līdz minētam termiņam nebūtu pārdoti, notiek tālāka vienošanās, vai tie pāriet, uz novērtējuma pamata, piekritīgas Latvijas iestādes brīvā rīcībā pret Latvijas Bankas bez % parādzīmēm.

Lauku nekustāmie īpašumi pāriet Latvijas piekritīgas iestādes brīvā rīcībā tādā pat kārtībā - pret parādzīmēm jau līdz 1940.g. 3l.janvārim.

5. Visi likvidācijas aktīvi iemaksājami Latvijas Bankas sevišķā kontā. Šo summu transfers uz Vāciju notiek principā Latvijas preču papildu eksporta veidā periodiski, ilgākos gados.

Pie augšējām tēzēm vēl piezīmējams, ka ar repatriācijas akcijas noslēgumu izbeigsies Latvijā uz visiem laikiem visi jautājumi, kuri saistījās ar vācu minoritāti: skolas, baznīcas, draudzes, biedrības, dažādi labdarīgi iestādījumi u.t.t.

Kaut gan principā katrs pilsonis var brīvi lemt par savu izceļošanu vai palikšanu Latvijā, tomēr pēc Latvijas delegācijas neatlaidīgas prasības tika līgumā ievesta tautības pārbaudes iespēja, tiem gadījumiem, ja daži neapzinīgi pilsoņi - latvieši - gribētu izceļot, lai tādā kārtā pārvestu savus kapitālus uz Vāciju aiz bailēm no lieliniekiem un konfiskācijas. Sakarā ar Latvijas - PSRS savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanu un ierosināto Baltijas vāciešu izceļošanu, tautā klīda apkārt visu visādas baumas, bija manāma nedrošības sajūta un pat bailes. Ir dibinātas aizdomas, ka baumu radīšanu ir lielā mērā sekmējusi pašu vietējo vāciešu vadība, lai panāktu to, ka izceļošana notiktu pēc iespējas pilnīgi. Uz šiem satraukuma taisītājiem norāda arī Valsts Prezidents savā vēstījumā.

Ar vāciešu izceļošanu rodas lielas pārmaiņas saimnieciskajā dzīvē, sevišķi Rīgā. Pārdošanā nāks daudz uzņēmumu, imobiliju, atbrīvosies daudz dzīvokļu. Ir paredzēta enerģiska kārtošana no valsts puses. Ja še atstātu privātām personām vai sabiedrībām pilnīgi brīvu rīcību tad viegli varētu rasties dziļi satricinājumi: daži uzņēmumi apstātos un rastos bezdarbs; notiktu strauja iedzīvotāju kustība no ārpilsētām uz centru, kur atbrīvojas lielumlielais vācu dzīvokļu skaits; šie dzīvokļi nonāktu drīz vien naudīgāko sveštautiešu rokās; tas pats notiktu ar imobilijām. Steidzīgi bija jāizdod rīkojums, ka dzīvokļi, kas atbrīvojas īrnieku aizceļošanas dēļ, nekavējoši pieteicami policijai. Tālāka izīrēšana var notikt vienīgi ar prefektūras piekrišanu. Imobiliju pirkšanai joprojām vajadzīga Tieslietu ministra atļauja. Cerams, ka tādā veidā būs iespējams ierobežot Rīgas centra nekustamo īpašumu pāriešanu žīdu rokās un arī novērst to, ka priekšpilsētu namu īpašnieki, kuru lielākā daļa ir latvieši, paliktu bez īrniekiem un tiktu nostādīti bankrota priekšā.

Izceļotāju reģistrācijas biroji tikko uzsākuši darbību. Tā norit sekmīgi; līdz šai dienai no Latvijas pavalstniecības atlaists ap 7.500 personu. Laiks vēl ir par īsu, lai varētu spriest par to, cik liels % vāciešu, no visiem i 60.000, izceļos. Pa līguma sarunu laiku vācu delegāti apgalvoja, ka repatriēsies gandrīz visi; tā no Rīgas, apmēram, 39.000 vāciešiem izceļošot vismaz 38.000. Tomēr no vairākām pusēm ienāk ziņas, ka izceļošanas jautājumā starp vāciešiem nebūt neesot tāda vienprātība, kā vadība to apgalvo. Katrā ziņā nav noliedzams, ka aizceļošana notiek ar ļoti grūtu sirdi. Kustības rezultāts ir izveidojies citādi, nekā daži no vietējās vācietības vadoņiem to bija iedomājušies. Kad gatavojās vācu karaspēka gājiens uz austrumiem, daļā Baltijas vāciešu bija ausušas lielas cerības - tā stāsta un apgalvo. Taču, kalns nebija nācis pie Muhameda, - tagad Muhameds iet pie kalna.

Latviešu publika noskatās šinī kustībā ne tikai bez naida, bez skaudības vai zobgalības, bet gan ar zināmu līdzjūtību pret aizbraucējiem.

Igaunijā vāciešu repatriācija iesākās par dažām dienām ātrāk, nekā Latvijā. Arī tur repatriācijas pamatā ir rakstisks nolīgums starp abām valdībām. Igaunijā vāciešu ir daudz mazāk - 15.000, tātad mazāk arī procentuāli.

Pie Lietuvas Vācija ar oficiālu repatriācijas ierosinājumu, cik mums zināms, vēl nav griezusies.

Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs

Avots: Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940: Dokumenti un materiāli. Sastādītāji: I.Grava-Kreituse, I.Feldmanis, J.Goldmanis, A.Stranga. Rīga, 1995. Nr.74, 169.-174.lpp.

Publicēts arī: Feldmanis, I. Latvijas vāciešu izceļošana. Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61.lpp.-80.lpp.>66.-67.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 2570.f., 1.apr., 466.l., 2.-9.lp.

[1] 1939.gada 5.oktobra PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līgums (skatīt dokumentu).

[2] Skatīt arī M.Nukšas dienesta atzīmi par šo sarunu.

[3] Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera.

Ievietots: 08.05.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV