[1939.gada 6.oktobrī]
____________________________________________________________

Ap 10 no rīta telefonēja Vācijas sūtnis v. Kotze un lūdza, vai viņš šodien pēcpusdienā varot mani apmeklēt, viņam esot man jānodod ziņojums. Vienojāmies par laiku 11.15, bet sūtnis atnāca 11.30.

Viņš atvainojās un tad tūliņ turpināja, ka ļoti jūtot līdz Latvijai šinī grūtajā laikā un viņš cerot, ka Latvijas valdībai izdošoties pie jautājuma galīgas kārtošanas stāvokli mīkstināt, kā tas esot bijis ar igauņiem. Tad sūtnis pārgāja uz paziņojumu, mutisku (kā sūtnis uzsvēra), kuru viņam uzdevusi nodot viņa valdība.

Ievadā sūtnis norādīja, ka pēdējās dienās sakarā ar notikumiem esot stipri manāms naida pieaugums pret vācu elementu Latvijā. Neapzinīgi ļaudis it kā noveļot vainu uz Vāciju un vāciešiem, lai gan, kā tas esot zināms, Vācija neesot nebūt vainīga. Esot bijuši naidīgi plakāti Jelgavā; uz ielas viņa sūtniecības ierēdņi esot dzirdējuši vārdus, kā: vāciešus vajadzētu nosist; vāciešiem te neesot nekas ko meklēt utt. - arī kāds virsnieks veikalā šos vārdus esot lietojis. Tālāk sakarā ar kartiņu sistēmas ieviešanu vāciešiem esot uz ilgāku laiku jānodod pases, tā ka viņi paliekot bez personas dokumentiem.

Tādēļ viņš savas valdības uzdevumā esot atnācis nodot mutisku paziņojumu:

1) vērst uz šādu naida pieaugumu Latvijas valdības uzmanību un lūgt viņu spert visus vajadzīgos soļus vācu tautas grupu nodrošināšanai,

2) ņemot vērā sasprindzināto stāvokli, vācu valdība pieteicot vācu tautas grupai savu īpašu aizsardzību (besonderen Schutz),

3) lūgt Latvijas valdību atļaut tiem vācu tautas locekļiem (vietējiem vāciešiem), kuri vēlētos atstāt Latviju, to izdarīt pēc iespējas bez traucējumiem, sevišķi dažādu formalitāšu ziņā (vīzu, valūtas utt.).

Es atbildēju, ka neesmu personīgi nekādu naidu pret vācu elementu novērojis un arī Ārlietu ministrijai nav par to nekas zināms.

Kas zīmējas uz drošību, tad Latvijas valdība arvien ir spērusi visus soļus un to darīs arī turpmāk, lai uzturētu kārtību un legalitāti.

Kas turpretim zīmējas uz abām vācu tautas grupām, tad varu viņu paziņojumu uzklausīties, cik tālu tas attiecas uz valsts vāciešiem; turpretim par vietējiem vāciešiem varu tikai viņa vārdus dzirdēt kā informāciju (tam v.Kotze piekrita).

Jautāju v.Kotze - kas ir domāts ar “besonderen Schutz”? Par to viņam neesot nekas ticis precizēts, bet tā varot būt domāta “aizvešana” - “Abtransport” - tikai gan tādā gadījumā, kad nebūtu nodrošināta legalitāte (lai nenotiktu lietas kā Brombergā[1] - sūtnis ilustrēja).

Tālāk teicu, ka Latvijas iestādes ir piegājušas arvien pie izbraukšanas gadījumu pārbaudes, vadoties no tīri lietišķiem apsvērumiem. Tāpat tas būs arī uz priekšu. Tomēr nevarētu, man liekas, būt runa par kaut kāda privileģēta stāvokļa radīšanu. Tas nebūtu iespējams.

Noslēdzu, ka iepazīstināšu ar sūtņa paziņojumu ārlietu ministri.[2]

Ģenerālsekretārs M.Nukša

Avots: Feldmanis, I. Latvijas vāciešu izceļošana. Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61.lpp.-80.lpp.>62.-63.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 2574.f., 4.apr., 7567.l., 439.-440.lp. Oriģināls.

[1] Pēc otrā pasaules kara sākuma 1939.gada septembrī Polijā dzīvojošie vācieši kļuva par vardarbības upuriem. Īstu grautiņu 3.septembrī viņiem poļi sarīkoja Bidgoščā - Brombergā (“Bromberger Blutsonntag”). Berlīne izmantoja visus šos ekscesus (pavisam bojā gāja ap 5000 Polijas vāciešu), lai attaisnotu savu vēlāko nežēlīgo rīcību pret poļu tautu [I.Feldmanis].

[2] Skatīt arī šīs sarunas izklāstu M.Nukšas pārskatā par vācbaltiešu izceļošanu.