Švābe, A. Tālava. Grām: Švābe, A. Straumes un avoti. III sējums. Sakārtojusi Švābe, L. Lincoln (Nebraska): Pilskalns, 1965. 393 lpp.>179.-210.lpp. [*]
____________________________________________________________________

Tālavu (Tholowa, Tolova) vispirms piemin latviešu Indriķa chronika un pēc tam vairāki latīņu valodā sastādīti 13. gadsimta dokumenti. Arī arabu ģeografs Ibn-el-Vardi (miris 1349. gadā) runā par lasījuma ziņā nedrošo slavu cilti Atlawa un tās pilsētu Talu (Talwa). Turpretim Tālavas vārds ir svešs krievu chronikām, un tās stāsta vienīgi par Očelu, kam atbilst latviešu Adzele. Vēl 1341. gadā Livonijas jaunākā atskaņu chronika piemin Adzeles zemi (landt tho Adsel). No tā jāsecina, ka Tālava un Adzele bija tās pašas cilts teritorijas divi dažādi gali. J. Endzelīns[1] aizrāda, ka šis pēdējais nosaukums uzglabājies Kauguru pagasta māju vārdā Adzalis, un ka līdzīgas saknes vārdi sastopami arī Kurzemē (Kazdangā, Rundālē u.c.). No Kauguru Adzaļa mājām iztek upīte Adzele jeb Adzalītis, kas ietek Gaujas sānupē Miegā.

Pieņemot, ka Tālavas vārda izskaņa -ava ir latviešu piedēklis, ko bieži sastop vietu vārdos, celmu tol - mēģināja atvedināt no vārda tāls (leišu tolus) vai tūls, tuvs, secinot, ka Tālava nozīmē „zemi tuvu pie Gaujas”. Tādas domas izteica G. Fīrhūfs (1876), A. Bīlenšteins (1892) un S. Anninskis (1938). Blakus šiem minējumiem H. Visendorfs (1893) Tālavas etimoloģiju saistīja ar Latvijas seno slavu nosaukumu Lotwa, Lotowa, no kā metatezes ceļā tāpat varēja izcelties Tolowas vārds, kā Indra no Nīdras un Inflantija no Nyflant, Livland. Diemžēl, šīm valodnieciskajām hipotezēm trūkst vēsturiska un ģeografiska pamatojuma, un minētie pētnieki aizmirst, ka latgaļi bija samērā vēli ienācēji Gaujas baseina novados, kur tie atrada priekšā somugru ciltis. Nākdami no dienvidiem un austrumiem, latgaļi atnesa uz jauno tēviju vairākus vecās dzimtenes vietu vārdus (piemēram, Gaujas nosaukumu), [180.lpp.] kā arī savā mutē pārveidoja viņiem svešos upju, ezeru un kalnu nosaukumus.

Tā kā Adzeles latgaļu mītnes vēl visus viduslaikus bija sastopamas plašajā apgabalā starp Alūksni un Pliskavu, tad vispirms šai apvidū, ko vēl tālāk uz austrumiem no īstiem krieviem norobežo Pliskavas ezera pieteka Lielupe (Veļikaja) ar savu kreiso sānupi Kūdupi, jāmēģina dzīt pēdas veciem Vidzemes vietu vārdiem[2] . Te duras acīs, ka robežu starp Krieviju un Livoniju tās ziemeļos 135 km gaŗumā aizņem divi savienoti ezeri, ko igauņu daļā krieviski sauc par Igauņu (Čudskoje) jeb Peipusa, bet latviešu galā par Tālavas (Talabskoje) jeb Pliskavas ezeru, kurā ietek upes Tolba jeb Tolva un Tolbica jeb Tolvica; bez tam iepretī šo upju grīvām Tālavas ezerā atrodas salas Talabsk un Talavenec. Šos vietu vārdus pazīstamais slavu filologs M. Fasmers etimoloģiski saista ar somugru vārdu tulva - pieteka, plūdi. Krievu mutē šis vārds jau pirms 9. gadsimta pārvērtās par Tolva un Tolova. Laikam gan latgaļi, kas zem krievu spiediena pamazām atkāpās no Pliskavas jeb Tālavas ezera uz dienvidrietumiem, pārnesa šo agrākās dzimtenes nosaukumu uz jauno koloniju Gaujas ielokā.

Galvenais avots ziņām par Tālavu un tās valdniekiem ir Rubenes baznīckunga, latviešu svētnieka (Letthorum sacerdos) Indriķa 1225./1226. gadā sarakstītā Livonijas chronika latīņu valodā[3]. Savus uzskatus par šo „laika grāmatu” un tās autoru esmu izteicis plašāk jau citur[4]. Šai apcerei pietiek ar konstatējumu: „Nezinām, kur sākas vēlāki teksta grozījumi un beidzas paša autora paviršība, nezināšana un apzinīga pēdu jaukšana. Tas nozīmē, ka daudzi vienīgi uz šīs chronikas pamata izdarīti spriedumi par īstenību vienmēr paliks hipotetiski minējumi.”[5] H. Hildebrands aizrādīja, ka Indriķim „nebija polītiskās galvas” un trūka saprašanas valstu lietās[6]. Jau tāpēc vien kritiski jānovērtē viņa tēlojums, kā un kāpēc tālavieši tika pakļauti vācu varai un līdz ar to gāja bojā viņu valsts. Pat Tālavas robežu noteikšanai Indriķa chronika ir maz noderīgs avots, ko it īpaši uzsvēris Lākmans[7], pa daļai sekojot Bīlenšteinam[8]. Atzīmējot uz kartes chronikā minētos vietu vārdus, redzam, ka chronists vislabāk [181.lpp.] pazīst to Ziemeļvidzemes stūri, ko ieslēdz līnija: Aģes grīva-Igate-Burtnieku ezers-Trikāta-Cēsis-Sigulda-Ropaži. Šai apvidū Indriķis pazīst katru ceļu (XIV 8, XV 3) un nelielo Gaujas sānupi Jumaru (Ymera) līdz ar novadu piemin kādas divdesmit reizes. Turpretim chronika ir pavisam nabadzīga ģeografisko nosaukumu ziņā visā pārējā Vidzemē un Latgalē - uz dienvidiem no līnijas Ropaži-Trikāta, kā arī Daugavas baseinā.

Bez tam, izvērtējot chronista sniegtos faktus, jāpatur prātā, ka neviena chronika nav dokuments, bet vairāk vai mazāk ticams stāsts par to, ko autors pats redzējis vai dzirdējis no citiem. Indriķis savu darbu rakstīja kā katoļu misijas vēsturi. Bet viduslaiku teoloģiskā historiogrāfija vērtēja cilvēkus vienīgi pēc viņu ticības spēka un pakalpojumiem katoļu baznīcai. Visa pārējā profānā dzīve vēsturniekiem šķita tik nesvarīga, ka to uzskatīja par uzrakstīšanas necienīgu. Nodzīvodams piecdesmit gadus Ziemeļvidzemē, Indriķis, protams, labi pazina latviešus, bet cik liela bija viņa vēsturiskā neredzēšana, var spriest no tā, ka viņš savā chronikā, kas taču ir kara vēsture, tikpat kā neapraksta latviešu pilis, karaspēka iekārtu un kaŗavīru apbruņojumu, ne arī piemin latviešu karogu. Kā zināms, par latviešiem toreiz sauca vienīgi latgaļu cilti. Tāpat viņš sniedz tikai gadījuma ziņas par šīs cilts ticējumiem un paražām.

Krusta kaŗu ideoloģijas garā audzināts, chronists no šī viedokļa vērtē vācu krustnešu iebrukumu Latvijā un Igaunijā. Viņa acīs tas ir Dievam patīkams darbs. Dievišķā Providence vada bīskapu Albertu, izraudzīdama viņu par savu ieroci vācu kolonijas dibināšanai Baltijas jūŗas austrumu piekrastē. Tēlodams leišu briesmas Austrumeiropā, chronists raksta: „Un krievi bēga pat no nedaudz leišiem cauri mežiem un ciemiem kā zaķi no mednieka; lībji un latvji bija leišu ēsma un it kā aitas vilku rīklē, kam nav gana. Tad Dievs sūtīja ganu, kas izglāba savas avis, jau kristītos lībjus un latvjus, no vilku rīkles, proti, bīskapu Albertu.” (XIII 4).

Šais bībeles vārdos Indriķis, varbūt neapzinīgi, izsaka sava garīgā priekšnieka Rīgas bīskapa polītiskos nolūkus: sagrābt un paturēt savā varā veco Daugavas tirdzniecības ceļu, [182.lpp.] ko pastāvīgi apdraudēja leišu sirotāji. Laikam gan šī ceļa iekarošanu pirmām kārtām prasīja Alberta kaŗa operāciju financētāji - Gotlandes un Vācijas tirgotāji. Tāpēc krustneši tiek virzīti pa Daugavu uz augšu ar gala mērķi Polocku, kuras lielkungs Valdemārs 1212. gadā noslēdza ar bīskapu Albertu konvenciju pret Lietuvu, lai vācu-krievu tirdzniecībai nodrošinātu Daugavas ceļu. Tā kā bīskaps negribēja dalīties ar zobenbrāļiem šī ceļa labumos, ordenis centās iegūt sev otro veco tirdzniecības ceļu - gar Gauju līdz Cēsīm pāri Valmierai, Ērģemei un Rūjienai uz Tērbatu[9].

Ja Daugavas ceļa dēļ Rīgas bīskaps veda pretleišu polītiku, tad Gaujas ceļa dēļ zobenbrāļu ordenis drīz vien tika ierauts cīņās ar igauņiem. Šais kaŗa gājienos viņš bija pratis iegūt uzticīgus sabiedrotos letgaļu valdnieku personās, par ko chronikā lasām šādas skopas rindas (XII 6): „Kad jau visa Lībija un Latgale (Leththigallia) bija kristīta, notika, ka latvju kungi (seniores Leththorum) - Rūsiņš no Soteklas pils, Varidotis no Autines, Tālivaldis (Talibaldus) no Beverīnas un arī Bertolds, Cēsu zobenbrālis, sūtīja savus sūtņus pie Ugaunijas (Unganiam) igauņiem prasīt gandarījumu par visām netaisnībām, ko tie viņiem bija nodarījuši.” Tas notika 1208. gadā. Kopīgas latvju-vācu delegācijas sūtīšana liecina, ka jau toreiz starp trim minētiem latgaļu valdniekiem [un] zobenbrāļu [ordeņa] mestra vietnieku Cēsīs, bruņinieku Bertoldu, bija noslēgts draudzības līgums. Ne velti četrus gadus vēlāk (1212) Rūsiņš varēja atgādināt Bertoldam, ka viņi ir draugi, t.i. sabiedrotie (draugum suum, id est consocium, XVI 4). Un vēl pēc diviem gadiem, kad Tālivalža dēli atdevās Rīgas bīskapa varā, Indriķis apmierināts uzsvēra, ka nu latgaļi un vāci būs „viena miesa un dvēsle” (XVIII 3). Šī draudzība bija vērsta pret igauņiem.

Kāds bija latgaļu un igauņu naida cēlonis, to dabūjam zināt no chronikas tālākā stāsta. Kad igauņi noraidījuši minētās delegācijas prasības, Latgalē (t.i. Tālavā) sasaukta jauna latviešu un igauņu sapulce (placitum), kuŗā zobenbrāļus [183.lpp.] pārstāvējis Bertolds, bet bīskapu chronists Indriķis. Arī šoreiz igauņu sūtņi atteikušies pieņemt latviešu miera noteikumus un atdot viņiem netaisni nolaupīto. Draudot ar šķēpiem, igauņu delegāti atstāja sanāksmi, un miers netika noslēgts. Tā kā šai laikā Rīgā bija iebraukuši kuģi ar Vācijas un Gotlandes tirgotājiem, Autines Varidotis un vēl citi latvju kungi devās pie viņiem un lūdza palīdzību pret igauņiem. Atcerēdamies, ka arī viņu tirgotājiem igauņi kādreiz bija atņēmuši neskaitāmas preces, un ka šo preču dēļ viņu sūtņi bieži atgriezās no Ugaunijas, izsmieti un neko nepanākuši, rīdzinieki apsolīja lūdzējiem militāru pabalstu. Tad viņi kopā ar zobenbrāļiem, bīskapa Alberta brāli Straupes Dīriķi, tirgotājiem un krustnešiem devās uz Turaidu, kur no visas Lībijas un Latgales sapulcināja lielu sabiedroto kaŗaspēku un tad iebruka Ugaunijā, lai „ar uguni un zobenu” atriebtos igauņiem, „trīs dienas dedzinot un laupot viņu ciemus un Otepē pili (XII 6). Pēc tam igauņi savukārt iebruka Trikātā un aplenca Beverīnu, bet nespēja to ieņemt. Sākās nežēlīgs asins atriebības kaŗš, līdz beidzot, cīņās noasiņojuši, mēŗa un bada spiesti, sabiedrotie latvji, lībji un vāci 1212. gada pavasarī Turaidā noslēdza mieru ar igauņiem uz trim gadiem (XVI 1).

Tā kā chronists bija šo notikumu dalībnieks, tad jātic viņam, ka igauņu un latgaļu pretišķību galvenais cēlonis bija vācu-krievu transita tirdzniecība, no kuŗas jau pirms vācu Rīgas celšanas profitēja nevien Gaujas lejgala lībji, bet arī vidusteces tālavieši, kas centās tirgotāju vezumus novirzīt uz Alūksni, kamēr igauņi bija ieinteresēti dot tiem ziemeļu virzienu - cauri Ugaunijai uz Pliskavu. Skaidrības labā jāatgādina, ka Indriķa chronikā Latgale nekad nenozīmē tagadējo Latgali, ko chronists nemaz nepazina, bet tikai latgaļu cilts ziemeļu galu, kas sniedzās līdz igauņu etniskajai robežai. Turpretim Ugaunija bija tas igauņu novads, kas dienvidos robežoja ar Tālavu un Adzeli, bet austrumos ar Pliskavas ezeru. Ugaunija 1224. gadā kļuva par Tērbatas bīskapijas kodolu, un latvieši šī novada vārdā sauca visu igauņu tautu.

Protams, no Indriķa tēlojuma daudz kas paliek neskaidrs 1208. gada notikumos: nezinām, kāda īsti bija Autines kunga Varidoša loma un kas bija tie „citi latvju kungi”, kuŗi kopā [184.lpp.] ar viņu devās uz Rīgu lūgt vācu palīdzību. Šīs grūtības pavairo tas, ka šodien neviens vairs nevar droši pateikt, kur atradās Sotekla, Autine un Beverīna, kuŗu pilskungiem chronists piedēvē iniciātīvu latvju-vācu draudzības līguma noslēgšanā. Tā kā tas nav saglabājies, tad arī saturs nav zināms.

Pilnīgi skaidrs ir vienīgi tas, ka 1208. gadā Autines pilsēta (urbs) un novads neietilpa Tālavā, bet bija Jersikas pavalsts, kas polītiski bija atkarīga no otra latgaļu valdnieka - Jersikas lielkunga Visvalža, kam Varidotis maksāja meslus[10]. Jādomā, ka, līdzīgi citiem latgaļu kungiem, Varidotis bija pareizticīgs. Par solīto palīdzību rīdzinieki prasīja, lai viņš pāriet katoļu ticībā un nodod savu zemi un pavalstniekus Rīgas bīskapam. Kāpēc Varidotis atkrita no Visvalža, chronika klusē, un tāpēc atliek minējumi. Autines pils lokālizēšanai palīdz chronista sniegtie fakti, ka Varidotis nevien lūdza palīdzību pret igauņiem, bet arī pats kopā ar Rūsiņu liela latgaļu karaspēka priekšgalā izsiroja Sakalas igauņu novadus, kas atradās uz rietumiem no Ugaunijas un uz ziemeļiem no Sedas upes. Tā ir liecība, ka Varidotis un Rūsiņš dzīvoja Gaujas tuvumā, un viņu naidam pret ziemeļu kaimiņiem igauņiem bija pamatā Gaujas „krievu ceļa” (via Ruthenorum) tirdzniecības konflikti. Ka Autine meklējama Gaujas kreisā pusē, liecina tālākie notikumi. Kad 1212. gada pavasarī Pliskava padzina (XV 13) savu kundziņu (regulum) Valdemāru (Vladimiru Mstislaviču), tas aizbēga uz Straupi pie sava znota Dīriķa Bukshevdena, kas bija bīskapa Alberta brālis. Bīskaps iecēla Valdemāru par soģi Idumā (t.i. Straupē) un Autinē (XVI 7); viņš sākumā apmetās Metimnes (?) pilī, bet 1214./1215. gadā uzcēla savu pili, ko viņa vārdā nosauca par Val (d) mieru (vācu Wolmar, krievu Volodimerec. Tā ir vēlākā Valmieras pilsēta. No šiem faktiem jāsecina, ka Autine neatradās pārāk tālu no tās.

Autines pilsvietu meklējuši daudzi vēsturnieki: A. Bīlenšteins un V. D. Balodis - Valmierā, grāfs K. Zīverss un P. Abuls - Cēsu pilsdārza Riekstu kalnā. Vēlāk P. Abuls mainīja savus uzskatus[11] un aizstāvēja domas, ka Autine atradusies 8 km no Cēsīm Vaives upītes labajā krastā, Priekuļu pagasta Sārumu pilskalnā. Šīm domām tagad pievienojušies [185.lpp.] vairāki citi pētnieki[12], un šī hipoteze nerunā pretim Indriķa chronikas tēlojumam. Etimoloģiski Autines vārds nozīmē Avotene, un 1601. gada zemes revīzijā paskaidrots, ka toreizējais Cēsu pilstiesas Avotiņu pagasts pastāvējis jau Vācu ordeņa laikā kā Awetannsz Wacke[13]. Vēlāk Avotiņu mājas sastopamas Priekuļu pagastā un Veismaņu muižas novadā, tātad turpat, kur Sārumu pilskalns. Šāds Autines tuvums Cēsīm varētu pa daļai izskaidrot Varidoša ciešo sadarbību ar Zobenbrāļu ordeni un rīdziniekiem 1208. gadā. Tā kā chronika vēlāk vairs viņu nepiemin, jādomā, ka Varidotis krita kādā kaujā ar igauņiem. Vēl mazāk ir drošu pieturas punktu mēģinājumiem noteikt Autines pavalsts robežas. Secinot no tā, ka zobenbrāļi 1213. gadā maiņas ceļā ieguva no Rīgas bīskapa Autini un visu apgabalu Gaujas kreisā krastā starp Siguldu un Cēsīm, Lākmans pieņem, ka Jaunpils, Nītaures un Skujenes draudzes, kā arī latgaļu apdzīvotās Cēsu un Āraišu draudžu daļas agrāk piederēja pie Autines[14]. Tā, protams, ir tikai hipotetiska rekonstrukcija.

Par Rūsiņa (Russinus) valsti ziņu ir vēl mazāk. Viņa pils Sotekla chronikā minēta tikai vienreiz un pēc tam kādā 1318. gada dokumentā; tāpēc katram pētniekam ir savas domas par šīs pils atrašanās vietu. Lākmans to meklē Kauguru pagasta Pekas kalnā, Brastiņš Vijciema pagasta Celīšu kalnā, bet vairums Raiskuma pagasta Kvēpeņu kalnā. Tas atrodas Gaujas labajā krastā, 6 km lejpus Cēsīm, un ir vienīgais līdz šim zināmais latgaļu pilskalns, kur četrstūrainā akmeņu būve saistīta ar kaļķu javu[15], noskatoties vācu, resp. gotlandiešu mūrnieku darbā. Tā kā Cēsu ordeņa pili sāka celt 1207. gadā un šai laikā Rūsiņam bija labas attieksmes ar vācbrāli Bertoldu, tad iespējams, ka Soteklas pils nocietināšana ar vieglu mūri notika ar ordeņa mūrnieku palīdzību, lai jaunajiem sabiedrotajiem rastos uzticība vācu polītikai. Un ja, beidzot, pieņemam, ka Cēsu pilsdārza Riekstu kalnā atradās Indriķa chronikā minētā vendu (līvu) pils (Wendorum castrum, XIV 8 un XXII 5), kur labu laiku kopā ar vendiem dzīvoja zobenbrāļi, tad dabūjam topografisku trīsstūri: Wenden (Cēsis) -Autine (Priekuļi) - Sotekla (Raiskums), pie kam abas katetes (6 km līdz Soteklai, 8 km līdz Autinei) saiet kopā [186.lpp.] Cēsīs, kur atradās zobenbrāļu polītisko un militāro operāciju baze. Ja Sotekla tiešām atradās Raiskuma pagastā, tad vismaz ģeografiski šī pils piederēja pie Iduma, kas aptvēra plašo Straupes novadu starp Gauju un Braslu. Tā kā jau 1212. gadā Rūsiņš bija no vācu piekritēja kļuvis par ļoti bīstamu neatkarības partijas vadoni (XXV 2), kas krita cīņā pret vāciem lībju kunga Dabreļa pilī Satezelē (Siguldā), tad jāsecina, ka Rūsiņa valstī dzīvoja arī lībji, kuru brīvības cīņas viņš apliecināja ar savu nāvi. Citādi, vispār, jautājums par Rūsiņa nostāšanos lībju priekšgalā paliek par neatrisināmu mīklu.

Kas attiecas uz chronikas visvairāk daudzināto Beverīnas pili (castrum Beverin, XII 6), tad arī tās atrašanās vieta vēl līdz šim nav noskaidrota. Grāfs K. Zīverts (1877) un A. Bīlenšteins (1892) to meklēja Ķieģeļu pagastā Vaidavas ezera austrumu krastā, V. un Fr. Baloži - Kauguru pagasta Pekas kalnā (1895), Lietgalietis (1910) - Valmierā, vēlākās ordeņa pils vietā, P. Abuls (1924) - Vijciema Celīšu kalnā, E. Brastiņš (1927) - Raunas Tanīsa kalnā[16]. Nav šaubu, ka Beverīnai atbilst Bebriņi vai kāds līdzīgs latviešu vietu vārds ar sakni bebr-, bet šādu nosaukumu Ziemeļvidzemē ir daudz[17], starp citu: Bebriņi Vijciemā un Jaunpilī (Zaubē), Bebri Raiskumā, Lielstraupē, Rubenē, Valmierā, Kauguros. Ja Vācu ordeņa chronikās piļu sarakstā[18] minētā Beuerinc nav rakstības kļūda, tad jāatzīst, ka Beverīna pēc 1224. gada Tālavas dalīšanas akta atradās Zobenbrāļu ordeņa valstī, un viņi vēl kādu laiku to lietoja kā savu mītni. Tā kā Rauna piederēja bīskapam, kuŗš tur 1262. gadā sāka celt mūŗa pili netālu no Tanīsa pilskalna, tad tā nevarēja būt Beverīna. Bet ievērojot to, ka minētā piļu sarakstā Beverīna nosaukta blakus Valmierai un Trikātai, arī neviena no tām nevarēja būt bijusi Beverīna. Spriežot pēc Latviešu Indriķa apraksta, tā bijusi stipra pils un Tālavas centrs, kur pirms katra lielāka kaŗa gājiena tika sapulcināts kaŗaspēks, un kur tas atgriezās pēc kaujām, lai sadalītu iegūto laupījumu.

Ja no latgaļu puses 1208. gada draudzības līguma parakstītāji bija Tālivaldis, Varidotis un Rūsiņš, tad no vācu puses tas [187.lpp.] bija zobenbrālis Bertolds, kas uzcēla Cēsu pili un tur izpildīja ordeņa mestra vietnieka amatu (XVI 3). Tāpēc vācieši šo pili un vēlāko mestra rezidenci sauca par Bertholdsburg, bet Novgorodas un Pliskavas krievi par Pertuev gorod. Raugoties gadsimtu perspektīvā, jāsaka, ka zobenbrāļi izrādīja lielu polītisku gudrību, kad 1207. gadā, saņemot no Rīgas bīskapa Lībijas trešo daļu, izraudzīja sev novadus gar Gaujas kreiso krastu līdz Cēsīm. Tas aptvēra plašo un mežaino Juglas, Ropažu un Inčukalna apgabalu, kā arī Siguldu un Mālpili. Pēdējā bija lībju zemes austrumu pierobežas novads, kur 13. gadsimta sākumā atradās kaŗā nodedzināta un pamesta vecā Idavas pils, kas toreiz piederēja latgaļu kungam Maneģintam[19], ko Zobenbrāļu ordenis bija pakļāvis vācu varai, laikam gan tais pašās tiesiskās formās, kā vēlāk Jersikas Visvaldi.

Arī Cēsis nebija tīri latvisks novads. Tāpat kā Straupei (Raupa, Idumaa), tām bija savs latviešu un savs somugru nosaukums (Wenden). Lai gan vēl 17. gadsimtā Cēsīs bija Līvu iela un Līvu zvans, bet pilstiesā Līvu pagasts, iespējams, ka šie cēsnieki nemaz nebija lībji, bet kāda Novgorodas votu kaŗa gūstekņu nometne, kuŗus lībji sauca par vendiem. Šāds votu ciems 1388. gadā sastopams Sidgundas pagastā[20]. Nevarēdami atšķirt votus no viņiem valodā stipri līdzīgiem lībjiem, latgaļi šos svešos ienācējus dēvēja par līviem. Vai Indriķa stāstam, ka Cēsu vendi ir ventiņi, kas padzīti no Ventas grīvas (X 14), kādu laiku apmetušies Rīgas Vecpilī (Mons antiquus), bet kuršu vajāti bijuši spiesti bēgt pie latgaļiem, ir kāds vēsturisks pamats, to nav iespējams pārbaudīt.

Kā redzējām, Cēsīs saplūda kopā vācu-krievu tirdzniecības ceļa ziemeļu un austrumu nozarojumi. Jau tas vien, ka krievu valodā ir veci nosaukumi Adzelei (Očela[21]), Alūksnei (Olysta) un Cēsīm (Kesj), liecina, ka pliskaviešiem šie tirdzniecības punkti bija pazīstami jau pirms vācu laikiem. Cēsis kļuva par zobenbrāļu operācijas bazi, no kurienes viņi iesāka latviešu un igauņu militāro ielenkšanu. Cik svarīgu lomu ordenis piešķīra Gaujas koridoram, pierāda tas, ka viņš Siguldā dibināja kaŗa ministra (landmaršala) [188.lpp.] un Cēsīs valsts galvas (mestra) sēdekli. Šķiet, ka jau ap 1205. gadu vācu krustneši bija atraduši draudzīgu uzņemšanu divās latgaļu pilīs, kas atradās pie Āraišu ezera, netālu no Cēsīm. 1206. gadā Cēsu vendi pārgāja katoļu ticībā un līdz ar to kļuva par vācu pavalstniekiem (X 14). Chronists saka par viņiem, ka tie bijuši „pazemīgi un nabagi”. Tas bija vācu diplomātijas paņēmiens - vispirms iegūt sev piekritējus starp „pazemīgiem, apspiestiem, nicinātiem”. Vairākus gadus zobenbrāļi dzīvoja vendu koka pilī Riekstu kalnā (Vecpilī, XIV 8). Nav zināms, no kā Bertolds ieguva zemi varenās ordeņa pils celšanai.

Bet zobenbrāļu lielajai polītikai maz noderēja nabadzīgie un vajātie vendi. Tāpēc bija svarīgi iegūt tālaviešu draudzību, izmantojot viņu naidu ar igauņiem. Kad tas bija panākts, ordenis varēja apmierināts noskatīties, kā lībji, latgaļi un igauņi ar zobenu un uguni iznīcināja cits citu, lai pēc tam jo vieglāk varētu valdīt par novājinātiem un sanaidotiem iezemiešiem, iejūdzot to „kristietības jūgā” (XII 6). Jau 1211. gada rudenī sākās mēris, kam pavasarī pievienojās bads un liela mirstība. Ko nu līdzēja brāļu kaŗā kaimiņiem atņemtā manta un igauņu verdzenēm pārpildītā Tālava? Drīz vien noskaidrojās zobenbrāļu īstā daba un viņu patiesie nolūki.

Līdzko 1212. gadā bija noslēgts miers ar igauņiem, autinieši iesniedza sūdzību Albertam pret Cēsu zobenbrāļiem, kas nolaupījuši bišukokus un nodarījuši zaudējumus viņu tīrumiem. Šo lietu izsprieda miera ceļā ar šķīrējtiesu (XVI 3 un 6), bet gala iznākumā ordenis 1213. gadā ieguva visu Autines valsti, iemainot to no bīskapa pret savu Kokneses trešdaļu (XVI 7). Turpretim Turaidas lībju sūdzība pret ordeni par nolaupītiem tīrumiem un pļavām un naudu beidzās ar turaidiešu un idumiešu sacelšanos, pie kam viens no nemiernieku vadoņiem bija Soteklas Rūsiņš, kas arī dabūja galu Dabreļa pilī Satezelē. Kad nemieri bija apspiesti, ordenis kontribūcijas vietā - tā bija simt ozeringu jeb piecdesmit sudraba mārku no provinces - saviem lībjiem par sodu paaugstināja nodokļus, ievedot līdzšinējās kunga tiesas (census) vietā desmito tiesu (XVI 5). Bez tam atsevišķus [189.lpp.] idumiešus un latgaļus, kas aktīvi nemieros gan nepiedalījās, bet tomēr tos pabalstīja, sodīja ar naudas sodu.

1213. gada pavasarī leiši iebruka Tālavā un postīdami nonāca līdz Trikātai, kur saņēma gūstā šīs provinces valdnieku (seniorem illius provinciae) Tālivaldi un viņa dēlu Varibulu. Pēc tam leiši cēlās pāri Gaujai un postīja Rubenes ciemus. Dabūjis to zināt, Tālivalža otrs dēls Rameka sapulcināja latviešus un kopā ar Cēsu zobenbrāļiem dzinās leišiem pakaļ, pie kam Tālivaldim laimējās izbēgt no gūsta (XVII 2). Tā kā Indriķa chronika vēlāk vairs nekad nepiemin Varibulu, tad ir iespējams, ka leiši viņu nogalināja, lai atriebtos par Tālivalža bēgšanu.

Indriķis vēstī, ka 1214. gada vasarā pie bīskapa Alberta vietnieka, Raceburgas bīskapa Fīlipa, Turaidā ieradās Tālivalža dēli ar Rameku priekšgalā un „atdevās bīskapa varā”, solīdamies pārmainīt pareizticību pret katoļticību. Savukārt viņi prasīja, lai bīskaps kā miera, tā kaŗa laikā aizsargātu viņus no igauņu un leišu uzbrukumiem, kā arī uzliktu tālaviešiem mazākus nodokļus nekā maksāja lībji un latgaļi, proti, nevis divus, bet tikai pūru labības no divzirgu zemes (XVIII 3). Bīskaps Fīlips (1204-1215), kas kopā ar vācu krustnešiem ieradās Rīgā 1211. gada pavasarī, pieņēma šos noteikumus un uzdeva Jumaras (Rubenes) svētniekam, chronistam Indriķim iesvētīt tālaviešus jaunajā ticībā. Šķiet, ka šai ticības un pavalstniecības maiņā savi nopelni bija arī latviešu Indriķim, kas dzīvoja Tālavas kaimiņos.

Lai gan Tālivalža dēlu padošanās līgums nav uzglabājies, tomēr, spriežot pēc chronikas referāta, tas būtu bijis tāds pats lēņtiesisks darījums - feodum oblatum, ar kādu Jersikas lielkungs Visvaldis jau 1209. gadā bija atdevies bīskapa Alberta protektorātā. No kanoniskā viedokļa tas bija konversijas līgums par pāriešanu citā ticībā, no valststiesību viedokļa tā bija lēņtiesiska oblācija. Ar to Tālivalža dēli dāvinājuma veidā atteicās par labu Rīgas katoļu baznīcai no saviem īpašumiem ar nosacījumu, ka saņems tos atpakaļ lēņa veidā, līdz ar to kļūstot par bīskapa vasaļiem. Chronikā gan ir tikai viens juridisks termins (tradentes [190.lpp.] se), kas norāda, ka 1214. gadā Turaidā tiešām notika komendācija un oblācija. Bez tam desmit gadu vēlāk Tālavas dalīšanas aktā Rameka nosaukts par bīskapa „vīru” (vir), kas nozīmē vasali.

Tā kā chronists stāsta vienīgi par Tālivalža dēlu, bet ne par viņu tēva atdošanos bīskapa varā, tad nav šaubu, ka Tālivaldis nomira kā pareizticīgās baznīcas loceklis. Nepiedalīdamies 1214. gada līgumā, viņš arī nevarēja nodot visu Tālavu bīskapam - tas no Tālivalža dēliem ieguva vienīgi Tālavas ziemeļu galu starp Gauju, Burtnieku ezeru, Sedu un Salacu. Pārējie tālavieši joprojām palika pareizticīgi un zobenbrāļu sabiedrotie (Letti fratrum milicie, XXIII 5), kas paturēja savas pilis, kungus un kaŗaspēku. Tas sevišķi sakāms par Adzeli, kas varbūt nemaz nebija pakļauta Tālivalža varai. Laikam gan adzelieši[22] bija Meluka un Vargribis, kuŗi 1219. gadā ar lielu kaŗaspēku pārvērta postažā visu zemi ap Pliskavu (XXIII 5). Tāpat 1223. gadā Vargribis neatkarīgi no Ramekas izsiroja Ugauniju (XXVI 12). Jādomā, ka galveno lomu Tālavas pakļaušanā Rīgas bīskapam spēlēja Tālivalža dēls Rameka. Vienīgi viņu piemin 1224. gada dalīšanas akts, vienīgi viņu sauc vārdā Indriķis, aprakstot 1214. gada notikumus. Nav skaidri zināms, cik Ramekam bija brāļu. Chronika dažās vietās runā par Varibulu un Druvvaldi kā par Tālivalža dēliem, bet vienreiz min kādu vārdā nenosauktu Druvvalža brāli (XXIII 9), kas krita kaujā pret sāmiem 1220. gadā.

Pēc Augstkalna domām[23] Tālivalža vārds nav atvasināts no Tālavas nosaukuma, bet tautā lietots kā cildens pavārds, lai raksturotu viņa valsts plašumu. Tā kā Tālivalža vecākais dēls Rameka bija vīra gados, tad tēvam savā nāves gadā (1215) vajadzēja būt pusmūžā. Ramekas vārdu Augstkalns uzskata par divcelmu salikteni Rami-valdis (rāms, mierīgs), ko kaŗa draugi varbūt saīsināja par Rameku. Viņa lēnis atradās starp Vijciemu un Trikātu, un tāpēc nav ticams, ka šī valdnieka vārdā nosaukta Ranka (Ramkava). Viņš miris starp 1224. un 1259. gadu. Jaunākā dēla Varibula vārda pirmā celmā varētu būt vai nu kāda skandināvu analoģija (Ivars, Ingvars u.c.), vai arī latviešu „vara”. [191.lpp.] Trešā dēla vārds chronikas norakstos tradēts dažādi: Drivinalde, Drunwaldus, Drunalde, bet īstā forma nav zināma. Ja pieņem celmu „druva”, tad varētu būt Druvvaldis un šī vārda atskaņas varētu meklēt Druvienas nosaukumā; ja iziet no celma „drivi-„ (uzticīgs), tad Drivivaldis. Pēc tā paša autora hipotezes Melukes vārda īstā forma varētu būt Meiluka, bet Varigribis (Varigribe) nozīmē „vīru, kas grib valdīt”.

Nav skaidrs, kāpēc taisni 1214. gada vasarā Rameka ar saviem brāļiem uzteica Tālivalža 1208. gada draudzības līgumu ar zobenbrāļiem. Vai Ramekam bija radušās nesaskaņas ar Bertoldu pēc leišu 1213. gada sirojuma, kas pierādīja, ka zobenbrāļi nespēj vai negrib aizsargāt Tālavu pret šo ārējo ienaidnieku? Otrs motīvs varēja būt tas, ka 1215. gadā izbeidzās igauņu-latgaļu miera līgums, un tāpēc Tālavai bija gaidāms jauns igauņu uzbrukums. Ar šādu iztulkojumu labi saskan Ramekas prasība, lai bīskaps ar saviem krustnešiem aizsargā Tālavu pret igauņiem un leišiem.

Kā arī būtu, 1214. gads nozīmēja lielu polītisku neveiksmi zobenbrāļiem, kas zaudēja noteikšanu par Tālavas ziemeļu galu un turienes pilīm un kaŗaspēku. Tiešām, kad 1215. gada sākumā vācu okupanti nolemj atjaunot kaŗa darbību pret igauņiem, tad nevis Cēsu komturs, bet Rīgas bīskaps iesauc kaŗaspēku „no visām Daugavas un Gaujas latgaļu un lībju pilīm”, kopā ap 3000 vīru (XVII 5). Apvienotais karaspēks devās uz Salacu un tai gaŗām gar jūrmalu pa ledu uz Rotaliju jeb Vīku, kur, neskaitot citu laupījumu, Tālivalža dēli ieguva trīs podus (ap 24 kg) sudraba un to aizveda uz sava tēva pili Beverīnu. Tas kļuva liktenīgs Tālivaldim. Pēc diviem mēnešiem, 1215. gada aprīlī, rotalieši atriebdamies iebruka Lībijā, bet sakalieši un ugaunieši aplenca Autini, kas tagad piederēja ordenim. Zobenbrāļu padzīti viņi devās uz Trikātu, kur sagūstīja Tālivaldi pie kādas pirts un „cepa viņu kā zivi, kamēr izlaida garu”, prasīdami, lai tas atdod naudu (pecuniam).

Tālivalža mocekļa nāve saviļņoja visu Tālavu un ļauj secināt, ka viņa autoritāte sniedzās tālu pāri Trikātas robežām. Ramekas un Druvvalža vadībā vairāki latgaļu kaŗaspēki [192.lpp.] kopā ar Cēsu zobenbrāļiem izsiroja Ugauniju līdz pat Tērbatai, briesmīgi atriebdami savu valdnieku: kāva un dzīvus dedzināja vīriešus, aizveda gūstā sievietes un bērnus, izlaupīja ciemus un pilis, aizdzina zirgus un lopus. Ugaunijas postīšana turpinājās līdz 1215. gada vasarai, kad sakautie igauņi sūtīja sūtņus uz Rīgu, lūdza mieru un solīja kristīties. Baidīdamies no līdzīga likteņa, to pašu darīja sakalieši (XIX 4). Tā, izmantojot latgaļu un igauņu brāļu kaŗu, vācieši ieguva abus lielākos dienvidigauņu apgabalus, kuŗiem nu bija jāmaksā nodokļi un jādod kaŗa gaitas jaunajai okupācijas varai. Pēc tam 1216. gada vasarā katoļu baznīca sadalīja trīs līdzīgās daļās - starp Rīgas un Igaunijas bīskapiem un zobenbrāļiem - ienākumus no tikko iekaŗoto Ugaunijas un Sakalas iedzīvotāju nodokļiem (XX 4).

Līdzko ugaunieši bija pieņēmuši katoļu ticību un pārgājuši bīskapa pavalstniekos, krievi atjaunoja agrākos uzbrukumus Baltijai. Varmācības un mantrausības dēļ padzītais Iduma un Tālavas soģis Valdemārs (Vladimirs Mstislavičs) izlīga ar pliskaviešiem un 1216. gada rudenī ar lieliem krievu spēkiem ielauzās Ugaunijā, kur apmetās nodedzinātā Otepē pilī un lika saviem vīriem dedzināt un laupīt, gūstīt sievietes un bērnus un piedzīt „kunga tiesu un meslus” (censum ac tributum, XX 3). Tā paša gada ziemā Pliskavas meslotāji ieradās „latviešu zemē Tālavā” (in terram Lettorum Tholowa), lai „parastā kārtā ievāktu savu kunga tiesu” (XX 5). Pēc tam viņi pielaida uguni Beverīnai un vēl citām latgaļu pilīm, kas nozīmēja, ka krievi taisās kaŗot. Tāpēc Bertolds pavēlēja saķert meslotājus un ieslodzīt Cēsu cietumā, kamēr ieradās Novgorodas kņaza sūtņi un pieprasīja viņu atbrīvošanu. Tad Bertolds atlaida viņus ar godu uz Krieviju, ar to atzīdams krievu meslu kundzību Tālavā.

Turpmākos astoņos gados chronists vairs nepiemin Tālavas vārdu, lai gan visu laiku notiek latgaļu cīņas ar krieviem. Jau 1217. gada janvārī ugaunieši kopā ar vāciešiem izsiroja Novgorodas zemes un ar lielu laupījumu atgriezās Otepē pilī. Savukārt novgorodieši Pliskavas kņaza Valdemāra vadībā pēc mēneša iebruka Ugaunijā un apsēda minēto [193.lpp.] pili, pie kam krieviem piebiedrojās nevien sāmi, bet arī kristītie sakalieši, cerēdami ar to nomest „vācu jūgu”. Ielenkto atbrīvošanai zobenbrāļu mestrs Folkvīns kopā ar bīskapa brāli Dīriķi mobilizēja lībjus un latgaļus, kam izdevās ielauzties pilī, pie kam kaujā krita Cēsu Bertolds. Šai laikā citi sakalieši izlaupīja latgaļu novadus un aizveda gūstā Imeras (Rubenes) ļaudis. Septembrī sekoja 3000 vīru lielā vācu, latgaļu un lībju kaŗaspēka gājiens uz Sakalu, kur kaujā pie Vilandes krita lībju kungs Kaupo un igauņu vadonis Lembits; to nogalināja kāds latgaļu karavīrs Veķis (Veko). Tad sakalieši otrreiz lūdza mieru un deva savus dēlus par ķīlniekiem (XXI 3-6). Jādomā, ka šais kaŗa gājienos iesauktie latgaļi bija tālavieši.

Sapulcinājuši ap 16,000 vīru, Novgorodas kņazs Vsevolods Mstislavičs kopā ar Pliskavas Valdemāru un viņa dēlu Jaroslavu 1218. gada augustā vispirms iebruka Ugaunijā, bet pēc tam divas nedēļas laupīja Rubenē, Straupē un Unguros, kā arī apsēda Cēsu ordeņa pili. Nespēdami to ieņemt, krievi ar lielu laupījumu un gūstekņiem caur Trikātu atgriezās Pliskavā, bet viņiem dzinās pakaļ latgaļi un izsiroja Krievzemi ap Pliskavu, kuŗu šai laikā jau pa daļai bija izlaupījuši leiši (XXII 4-7). Kaŗa darbība ar krieviem atjaunojās 1219. gada vasarā, kad Kokneses latgaļi un adzelieši Melukas un Vargribja vadībā „pārvērta visu zemi ap Pliskavu par tuksnesi” (XXIII 5), bet pliskavieši savukārt tai pašā rudenī iebruka Adzelē. Sabiedrojušies ar krieviem, sakalieši un ugaunieši atkal uzteica ar vāciem noslēgto miera līgumu. Tāpēc 1222. gadā sākās no jauna kaŗš ar igauņiem. Kā parasti, latgaļu un lībju iebrukumam sekoja igauņu sirojumi uz Tālavu un Lībiju. Šoreiz jo sevišķi tika postīta Rubene, Trikāta, Turaida un Rozula, pie kam Lēdurgā bija paredzēta ienaidnieku pulcēšanās un laupījuma dalīšana. Šai kaŗa gājienā chronists pēdējo reizi piemin Rameku, stāstot, ka viņš 1223. gadā pie Rustēga ezera uzbrucis igauņu un krievu arjergardam (XXVII 1).

Beidzot, 1224. gada septembŗa sākumā, apvienotajam vācu, latgaļu un lībju kaŗaspēkam laimējās ieņemt igauņu un krievu aizstāvēto Tērbatas pili, kur krita arī agrākais [194.lpp.] Kokneses kņazs Viesceka, krievu vārdā Vjačko (XXVIII 2-7). Tas nozīmēja Ugaunijas patstāvības galu: no iekarotās provinces radīja Lihulas (Laeles), vēlāko Tērbatas, bīskapiju, par kuŗas bīskapu bija izraudzīts Rīgas Alberta brālis Hermanis. Līdz ar to beidzās astoņus gadus ilgais livoņu-krievu kaŗš. Lai gan miera līgums nav uzglabājies, latviešu Indriķis par to ziņo šādiem vārdiem: „Arī Novgorodas un Pliskavas krievi sūtīja uz Rīgu un lūdza mieru. Rīdzinieki pieņēma viņus, slēdza mieru un atjaunoja meslus (tributum), kas viņiem vienmēr pienācās Tālavā. Bet Rīgas bīskaps un viņa zobenbrāļi sadalīja Tālavu, pie kam divas daļas paņēma bīskaps, bet trešo daļu atstāja zobenbrāļiem” (XXVIII 9). Šo namnieku noslēgto līgumu neatzina jaunais Novgorodas kņazs Jaroslavs Vsevoldovičs un 1228. gada augustā gatavojās revanša kaŗam pret Livoniju, bet no tā nekas neiznāca, jo Pliskava noslēdza separātu līgumu ar rīdziniekiem, ko motivēja ar to, ka līdzšinējos kaŗos pret Cēsīm un Otepē cietuši vienīgi zaudējumus, bet visu kaŗa laupījumu („sudrabu”) pievācis kņazs[24]. Nav šaubu, ka ar šo līgumu rīdziniekiem atkal nācās apstiprināt Novgorodas meslu kundzību Tālavā. Citā vietā esmu plašāk notēlojis[25], kā tālāk veidojās livoņu un krievu attieksmes Gaujas baseinā, un krievu tiesības uz mesliem izbeidzās noilguma dēļ - varbūt jau 14. gadsimtā, kad Tālavas polītiskie mantinieki, Rīgas archibīskaps un ordeņa mestrs vienkārši nepildīja vairs agrākos līgumos paredzētās saistības. Tomēr vēl 1285. gada janvārī pliskavieši ieradās Adzelē un Rēzeknes fogtijā pēc latgaļu mesliem, pie kam fogts ar saviem bruņiniekiem Alūksnē nogalināja 40 meslotājus. Atriebdamies par nokautiem, pliskavieši trīs gadus vēlāk atņēma vācu tirgotājiem 24,000 zvērādiņu.

Latviešu Indriķis apgalvo, ka tālavieši „vienmēr” devuši meslus Pliskavai (XI 7 un XXVIII 9), lai gan ne viņš ne kāds cits no viņa laika biedriem varēja ko zināt par krievu meslu kundzības sākumu Baltijā. Šai jautājumā vecāks un labāks avots ir krievu chronikas, bet protams arī tās ir polītiski iekrāsotas un tendenciozas. Tā krievu pirmchronikas trešā redakcijā (1118), proti tās kosmografiskā ievadā pirms leģendas par trīs ārzemju kņazu aicināšanu, lasām: „Bet šādas tautas dod meslus (Kijevas) Krievzemei: čudi, [195.lpp.] Lietuva, Zemgale, Kursa, Noroma[26], lībji”. Lai gan historiografijā jau sen noskaidrots, ka šo chronikas ievadu nevar izlietot par pierādījumu[27] krievu meslu kundzībai Baltijā pirms 12. gadsimta, bet labākā gadījumā šis tautu katalogs saglabājis normaņu teikas par vikingu sirojumiem Austrumos, tomēr padomju vēsturnieki[28] bez kādas kritikas uzņem chronista apgalvojumu, ka nevien lībjiem un latgaļiem, bet arī zemgaļiem un kuršiem bija jādod mesli krievu kņaziem. Diemžēl, drošos vēstures avotos nav ne mazāko norādījumu par Kursas polītisko atkarību no Polockas vai Kijevas, bet par zemgaļiem zināms, ka viņi 1106. gadā tik smagi sakāva polockiešus, ka tie zaudēja 9000 vīru. Šī nekritiskā ievirze liecina par padomju historiografijas panslavisma tendencēm.

Ticamākas ir ziņas, ko lokālās krievu annāles sniedz par notikumiem Novgorodā un Baltijā. Pēc Nestora pirmchronikas stāsta Kijevas lielkņazs (1019-1054) Jaroslavs Gudrais, kam izdevās apvienot daļu Krievijas, iebrucis Baltijā, kur 1030. gadā dibinājis pirmo krievu militāro bazi Tērbatu un nosaucis to savā kristībvārdā par Jurjevu. Šai laikā Pliskavā valdījis viņa brālis Sudislavs, kuŗu Jaroslavs 1036. gadā iemetis cietumā; pēc tam Pliskavu pārvalda Novgorodas iecelti ierēdņi („posadņiki”), un tā zaudē savu patstāvību. Kāds bija Jurjevas liktenis, to dabūjam zināt no Novgorodas 1. chronikas. 1060. gadā Jaroslava dēls Izjaslavs iebrucis „sosolu” (laikam Sakalas) zemē un piedzinis no viņiem 2000 grivnu meslu. Bet jau nākošā gada pavasarī sosoli aiztriekuši meslotājus, nodedzinājuši Jurjevu un vajājuši krievus līdz pat Pliskavai, kuŗi zaudējuši ap tūkstoš vīru. Tik īsa bija viņu meslu kundzība Igaunijā.

Pēc tam chronikās nav ziņu līdz pat 1111. gadam. Krievu briesmas atkal kļuva lielākas Vladimira Monomacha laikā (1113-1125), kuŗš apvienoja turpat trīs ceturtdaļas toreizējās Krievijas un centās dabūt savā varā Dņepras-Baltijas jūŗas ūdens ceļus, lai veicinātu Kijevas tirdzniecību ar Gotlandi un Eiropu. Viņa dēls Matislavs I Haralds bija ilgu laiku (1088-1117) kņazs Novgorodā, bet pēc tēva nāves (1125-1132) Kijevā. Chronikas stāsta, ka Matislavs un novgorodieši [196.lpp.] kopā ar pliskaviešiem 1111. gadā iebrukuši Adzelē un 1116. gadā Ugaunijā, kur ieņēmuši Lāčgalvas pili (t.i. Otepē) un neskaitāmus pagastus, iegūdami gūstekņus un kaŗa laupījumu. Pēc Novgorodas 4. chronikas ziņām jauns krievu uzbrukums Baltijai noticis 1130./31. gada ziemā, kad Mstislavs pavēlējis saviem trim dēliem - Novgorodas Vsevolodam, Polockas Izjaslavam un Smoļenskas Rotislavam kopā ar kaŗa draudzēm uzbrukt „čudiem”, aizvest gūstā sievietes un bērnus un uzlikt meslus. Bet jau 1132. gada janvārī čudi smagi sakāva Novgorodas kņazu Vsevolodu Mstislaviču, un pēc četriem gadiem tautas sapulce („veče”) viņu padzina, apvainojot to bēgšanā no kaujas lauka un kroņa zemnieku („smirdu”) apspiešanā. Padzītais kņazs patvērās Pliskavā, kur drīz mira.

Sākās jauns laikmets Novgorodas vēsturē, un turpmākos četrpadsmit gados nav vairs ziņu par igauņiem un latgaļiem. Nav arī nekāda loģiska pamata domāt, ka pēc 1132. gada uzvarām viņi būtu devuši meslus Novgorodai: tur sākās asas partiju cīņas, kas vājināja kņaza autoritāti un stipri ierobežoja viņa rīcības spēju. Līdz tam Kijevas lielkņazi uzskatīja Novgorodu par savas dinastijas kopīpašumu, ko pārvaldīja viņu dēli. Kopš 10. gadsimta Novgorodai bija ik gadu jādod 3000 grivnu meslu, pie kam 2000 grivnu nosūtīja lielkņazam uz Kijevu, bet 1000 grivnas saņēma viņa kaŗa draudze Novgorodā, kuras rindās bija arī skandināvu algotņi. Šī profesionālo kaŗavīru gvardija bija Kijevas kņaza un viņa dēlu militārā baze Novgorodā un Pliskavā; balstoties uz tās, kņazs varēja rīkot iebrukumus kaimiņu zemēs, lai tās izlaupītu un savāktu „sudrabu” mesliem. Spriežot pēc dažām krievu chronikām[29], lielkņazs Jaroslavs 1036. gadā ieradies Novgorodā un „devis ļaudīm grāmatu”, ka turpmāk viņiem 3000 grivnu vietā jādod Kijevai tikai 300 grivnu. Kad Novgoroda pilnīgi atbrīvojās no šiem mesliem, nav droši zināms, bet laikam jau 1167. gadā. Pēc lielkņaza Mstislava nāves (1132) sākās nepārtraukti kaŗi starp viņa dēliem un brāļiem (23 gadu laikā divpadsmit reizes).

Kijeva gāja no rokas rokā un tika galīgi nopostīta, līdz ar to tās polītiskā loma bija izspēlēta. 13. un 14. gadsimtā par Krievijas lielākajām pilsētām kļuva Novgoroda un Pliskava; [197.lpp.] katrā no tām dzīvoja 6000-7000 ģimeņu[30]. Kad Monomacha mazdēls, Suzdaļas kņazs Andrejs Bogoļubskis 1169. gadā ieņēma Kijevu un izsludināja sevi par lielkņazu, viņš pārcēla Krievijas galvas pilsētu uz savas kņazistes centru Vladimiru. Tās tuvumā atradās 1147. gadā pirmo reizi rakstos pieminētais somugru ciems Maskava, kas izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ pamazām izauga par lielpilsētu. Arī citi provinču kņazi sāka uzskatīt sevi par savas kņazistes lielkņaziem, un Krievzeme saskaldījās sīkās valstiņās, kas kaŗoja viena pret otru. No 1055.-1228. gadam astoņdesmit gadi pagāja kņazu mantojuma kaŗos.

Šos feodālos juku laikus steidzās izmantot Novgoroda, lai atbrīvotos no Kijevas virskundzības. Tūliņ pēc Monomacha nāves novgorodieši panāca, ka viņiem ļāva pašiem izraudzīt savu pilsētas galvu - „posadņiku” jeb burggrāfu, ko līdz tam iecēla kņazs. Kopš 1126. gada burggrāfu nomināli vēlēja tautas sapulce, bet faktiski divas, trīs iespaidīgas bajāru dzimtas no sava vidus. Otra svarīgākā amata persona bija milicijas priekšnieks („tūkstošnieks”), kam bija jārūpējas par meslu piedzīšanu no pakļautiem novadiem; viņu vēlēja krievu kupču baznīcas brālība. Lai gan vārda pēc visiem namniekiem bija balss tiesības, Novgoroda nebija republika, bet oligarchija, kur svarīgākās lietas izšķīra ap 50 vīru liela bajāru padome („kungi”, gospodā), kas skaitījās par „večes” rīcības komiteju.

Padzinusi Vsevolodu, sākot ar 1136. gadu tautas sapulce pati vēlēja arī savus kņazus. Lai viņi atkal nevarētu sagrābt varu, tiem neļāva rezidēt Novgorodā, bet lika dzīvot ārpus tās mūŗiem Jersikas pilī (Gerceke, Gorodišče). Stājoties amatā, kņazam bija jāzvērē, ka ne pats, ne viņa kaŗa draudze neturēs ne zemi, ne vergus Novgorodas valsts robežās, netirgosies ar vāciešiem, neiejauksies „večes” darīšanās un bez burggrāfa ziņas nespriedīs tiesu, ne parakstīs kādus papīrus. Cik nenozīmīgs bija kļuvis kņaza postenis, var secināt no tā, ka simt gadu laikā (1136-1238) mainījās 38 kņazi, tātad katrs bija amatā vidēji 2-3 gadus[31]. Par algu kņazam un viņa kaŗa draudzei nodeva lietošanā valsts zemi ar kroņa zemniekiem, no kuŗu maksātiem nodokļiem [198.lpp.] (dāņām jeb mesliem) viņš varēja paturēt zināmu daļu, tāpat kā no soda naudām. Vēl pēc divdesmit gadiem Novgoroda izkaroja tiesību tautas sapulcē vēlēt arī savu bīskapu, kāda kārtība toreiz nepastāvēja vairs nekur citur Krievijā un Rietumeiropā. Bīskapu sauca par valdnieku („vladyka”), un 1165. gadā to paaugstināja par archibīskapu. Pilsētā un tās apkārtnē bija trīsdesmit septiņi klosteŗi un ļoti daudz baznīcu, starp kuŗām izcēlās Jaroslava Gudrā celtā Sofijas katedrāle.

Novgoroda (t.i. Jaunpils) iedzīvotāju skaita ziņā bija apmēram tikpat liela, kā tā laika Lībeka. Domā, ka pilsēta palika sadalīta piecos galos, no kuŗiem divi atradās Volchovas upes austrumu krastā, bet trīs kreisā rietumu krastā. Rietumu daļā pacēlās Sofijas katedrāle un bīskapa pils (kremlis), tāpēc to sauca par Sofijas pusi. No šejienes Čudu un Votu ielas turpinājums bija divi ceļi uz Narvu, bet Prūšu ielai cauri Pliskavai uz Daugavas grīvu, vēlāk uz Rīgu. Šis ceļš gāja cauri Tālavai. Ap 20,000 dvēseļu lielajā Novgorodā sociālā ziņā izšķīra „labos” un „sliktos” jeb „melnos” (čerņ) ļaudis; pēdējie komplektējās no amatniekiem, zemniekiem un strādniekiem. Starp labiešiem augstākā šķira bija bajāri, kas apdzīvoja bagātnieku kvartālu ap Prūšu ielu, bet zemākā - vairāk vai mazāk pārtikuši kupči, kas lielāko tiesu mita Volchovas labajā krastā, tā sauktā Tirgotāju pusē.

Novgoroda bija nevien pilsēta, bet arī plaša valsts, kuŗas territorija („sv. Sofijas zeme”) sniedzās no Ilmeņa ezera līdz Ledus jūŗai un no Somu jūŗas līča līdz Ziemeļu Uraliem. Līdzīgi pilsētai, tā bija iedalīta piecos galos, no kuŗiem četri sākās Novgorodas priekšpilsētās un gaŗās strēmelēs stiepās līdz 700 kilometru tālumā. Izņemot atsevišķas vietas dienvidu piektdaļā (pjatina), kas saskārās ar Volgas un Daugavas iztekām, visa šī milzu platība bija lauksaimniecībai nederīga un neiekopta zeme, klāta slapjiem mežiem un purviem. To apdzīvoja dažādas somu, slavu un tatāru ciltis, kas pārtika no zvejas, medībām un tirdzniecības. Galvenās preces bija zvērādiņas, medus un vaski, ko austrumos mainīja vai pārdeva Volgas bulgāriem pret sāli, dzelzi, sudrabu, bet dienvidos un rietumos (Baltijā) [199.lpp.] pret labību un audumiem[32]. Šķiet, ka arī Novgorodā un Pliskavā viena no galvenajām importa precēm bija maizes labība, ko dažkārt bada gados nācās ievest pat no Gotlandes.

Parastais ceļš, pa kuŗu skandināvu vikingi vasaras laikā nelielos kuģos devās uz Krieviju bija Somu līcis-Ņeva-Ladogas ezers-Volchova-Ilmeņa ezers. Tajā saplūda daudzas ūdeņiem bagātas upes, pa kuŗām varēja sasniegt Volgas un Dņepras augšteces, bet nīcām [? - tā tekstā] pa tām nokļūt Kaspijas vai Melnā jūŗā un tālāk uz Bagdādi vai Konstantinopoli. Turpretim ziemas kamanu ceļā ārzemju preču karavānas virzījās no Rīgas līča gar Gauju pa Krievu ceļu uz Pliskavu. Tā, piemēram, 1201. gada ziemā šādi vācu precinieku vezumi cauri Tālavai ieradās Novgorodā, acīm redzot pa sen iebrauktām Gotlandes gūdu jeb gudenieku pēdām. Neminot archaioloģiskos pierādījumus, uz to norāda vietu vārdi Gaujas krastos (Lielstraupē Gūdu mājas, Siguldā Gūdas kalns). Arī Siguldas nosaukums sastopams Gotlandē gan latviešu (Sigulds), gan ziemeļnieku formā (Sigvalda).

Cik zināms, Novgorodas tirdzniecība ar Rietumiem sākumā bija pilnīgi gūdu rokās. Jau ap 1080. gadu rūnu rakstos teikts, ka Novgorodā atrodas sv. Olava baznīca, ko bija cēluši gotlandieši; tur bija arī viņu tirdzniecības kantoris (Gotenhof) un preču noliktavas. Savukārt Novgorodas krievu kupči, kas tirgojās ar ārzemēm, bija apvienoti brālībās ap 1127. gadā celto Jāņa un ap 1165. gadā dibināto sv. Piektdienas baznīcu. Bez tam viņiem piederēja arī viena pareizticīgo baznīca Visbijā un laikam arī Sigtunā[33]. Vācu tirgotāji sākumā ieradās Novgorodā tikai kā gudenieku viesi, bet jau 12. gadsimta otrā pusē (starp 1160-1180) viņi noslēdza pirmo tirdzniecības līgumu ar novgorodiešiem un dažus gadus pēc tam uzcēla tur Pēteŗa baznīcu un pie tās ar pāļu sētu norobežotu faktoriju (Peterhof), kur sabūvēja dzīvojamās ēkas, veikalus un klētis. Vērtīgākās preces glabāja baznīcā un tās mūŗa velvēs. Aizceļojot skaidro naudu ņēma līdz uz Gotlandi, kur to noguldīja Marijas baznīcas „lādē” Visbijā. To slēdza ar četrām atslēgām, kas atradās pie Gotlandes, Sostes, Lībekas un Dortmundas tirgotāju [200.lpp.] ģilžu vecajiem. Šais vācu tirdzinieku aprindās arī radās nodoms iekaŗot Baltiju, lai bez latviešu un igauņu starpniekiem varētu saimnieciski izmantot Krieviju, pie kam šādā militārā pasākumā nebija grūti iesaistīt katoļu baznīcu, kas toreiz organizēja krusta kaŗus pret Austrumiem. Ne velti Rīgas bīskaps Alberts pirmos piecsimt krustnešus salīga Gotlandē (III 2), arī Zobenbrāļu ordenī iestājās Visbijas tirgotāju dēli.

Novgorodas galvenā provinces „piepilsēta” bija Pliskava (Pskov), kas atradās uz zemes raga netālu no Tālavas ezera un, pateicoties tirdzniecībai ar Baltiju, izauga par tikpat lielu centru kā Novgoroda. Pliskavai bija līdzīga sociālā un polītiskā iekārta, bet mazākas kārtu pretišķības. No 1036.-1348. gadam tai nebija sava kņaza, bet to pārvaldīja Novgorodas iecelti „posadņiki”; tas nozīmē, ka šai laikā novgorodieši ir tie, kas kaŗo un slēdz mieru ar Baltiju.

Pliskavas zeme, kas robežoja ar Adzeli, tiesiski bija Novgorodas territorijas daļa. Jau 12. gadsimta otrā pusē chronikas stāsta par Novgorodas kņaza Mstislava cīņu ar Pliskavas „simtnieku”: tas liecina, ka pēdējā centās kļūt neatkarīga, kas gan tai izdevās tikai 1348. gadā, kad Novgoroda bija spiesta atzīt Pliskavu par savu „jaunāko brāli”. Ja arī 13. gadsimtā šai pilsētā minēti kņazi, tad tomēr pēc sava amata viņi bija vienkārši Novgorodas posadņiki, vai no citām valstiņām padzīti troņa tīkotāji, kuŗi meklēja patvērumu pie pliskaviešu partijām, lai ar to palīdzību atkal tiktu pie varas.

Redzējām, ka kopš 1134. gada krievu chronikās izzūd ziņas par baltiešiem. Tās parādās no jauna pēc 40 gadiem sakarā ar kaŗa darbības atjaunošanos starp Baltiju un Novgorodu. Toreiz jau vēlākais Livonijas bīskaps (1186-1196) Meinhards bija sācis savu misionāra darbību starp Piedaugavas lībjiem, ar kuŗiem viņš iepazinās, pavadīdams Lībekas tirgotājus kā viņu biktstēvs un grāmatvedis braucienos uz Livoniju. Šai laikā krievu chronikas stāsta, ka 1176./77. gada ziemā „visa čudu zeme” uzbrukusi Pliskavai un nodarījusi tai lielus zaudējumus. Pēc tam 1179. gada 1. novembrī novgorodieši izvēlēja par savu kņazu Smoļenskas Rostislava [201.lpp.] dēlu Mstislavu, kas 1179./80. gada ziemā ar 20,000 vīriem devās pret „čudiem un adzeliešiem”, veselu nedēļu postīja viņu zemi un atgriezās mājā ar lieliem gūstekņu un lopu bariem. Vai uzvarētāji lika maksāt atkal meslus, avoti klusē, bet tuvāko gadu notikumi runā tam pa labu[34]. Laikam gan ugaunieši drīz vien pārtrauca kārtot šos maksājumus, kāpēc 1191./92. gada ziemā Novgorodas kņazs Jaroslavs Vladimirovičs kopā ar pliskaviešiem iebruka Ugaunijā, ieņēma Tērbatu, dedzināja ciemus un ieguva daudz gūstekņu. Igauņu pretestībai turpinoties, kņazs Mstislavs Drošais 1212. gada janvārī ar 15,000 vīriem iebruka Harijā un apsēda Jāņpili pie Varbjalas ciema; saņēmis 700 mārkas meslu, viņš atgriezās Novgorodā (XV 8). Pēc krievu chronikām Mstislavs 1214. gadā atkārtojis savu sirojumu uz Igauniju un atkal piedzinis meslus, no kuŗiem divas daļas nodevis novgorodiešiem, bet trešo daļu bajāriem, t.i. savai kaŗa draudzei. Tātad Novgorodā ienākumi no iekaŗotām vai tributāri pakļautām zemēm tika tāpat sadalīti kā Livonijā, kur bīskaps paturēja divas trešdaļas, bet zobenbrāļi dabūja vienu trešdaļu.

Nepagarinot chronikas izrakstus, varam taisīt vairākus svarīgus secinājumus. Pirmkārt, polītiskā atkarība, ko sauc par meslu kundzību, parasti bija zaudēta kaŗa sekas vai arī ar kaŗa draudiem uzspiesta kontribūcija par labu uzvarētājiem. Tāpēc dažreiz chronikas to dēvē par miera mesliem (tributum pacis). Arī par Novgorodas 300 grivnām Kijevai krievu annāles saka, ka tās tiek maksātas „miera dēļ”. Kamēr meslus deva līgumā paredzētā daudzumā un termiņos, tributārā valsts varēja dzīvot mierā, paturot neierobežotu brīvību un rīcību iekšējā dzīvē, tikai tā nedrīkstēja piedalīties kaŗos pret savu meslu kungu. Tā kā katra tauta centās atkratīties no šīs svešās virskundzības, tad meslu kundzība pastāvēja tik ilgi, kamēr uzveiktā valsts padzina meslotājus, kam parasti sekoja jauni revanša kaŗi. Citiem vārdiem, meslu kundzība bija spēkā no viena kaŗa līdz otram, un jo biežāk notika šādi kaŗi, jo mazāk ir pamata domāt, ka agresoram izdevies pilnīgi pakundzēt kādu tautu.

Kad, balstoties uz Latviešu Indriķa chroniku, pirmoreiz rakstīju[35] par krievu meslu kundzību Austrumbaltijā, es pietiekami nenovērtēju atbrīvošanās kaŗu nozīmi šīs parādības [202.lpp.] dinamikā. Bet vēlāk, iepazinies ar Novgorodas annālēm, pārliecinājos, ka baltieši pastāvīgi cīnījās pret krievu agresiju un ka viņiem bieži laimējās atgūt pilnīgu neatkarību, kāpēc nevar līdz ar chronistu Indriķi teikt, ka „tālavieši vienmēr deva meslus Pliskavai”. Otrkārt, minētās annāles nepārprotami rāda, ka pirmie agresori, kas sen pirms vācu krustnešu invāzijas apdraudēja igauņu un latgaļu mantu un dzīvību, bija krievi un pārkrievoti ziemeļnieki. Bet tā kā šis fakts nesaskan ar oficiālo Maskavas versiju par „mūžveco lielās krievu tautas un baltiešu draudzību”, tad padomju vēsturnieki cenšas noklusēt chroniku ziņas par daudzajiem novgorodiešu un pliskaviešu iebrukumiem Baltijā 11. un 12. gadsimtā, lai toties izceltu viņu cīņas ar vācu krustnešiem, notēlojot krievus latviešu atbrīvotāju lomā[36]. Tā, piemēram, T. Zeids apgalvo, ka „vācu iebrukuma laikā 13. gadsimtā latgaļi un lībieši meklēja palīdzību pie krievu kņaziem”[37], lai gan chronikas liecina taisni pretējo - abu šo tautu cīnīšanos vācu pusē pret krieviem un igauņiem. Vienīgi pēdējie, it sevišķi ugaunieši, brīžiem gāja kopā ar Novgorodas un Pliskavas krieviem; tas notika nevis aiz draudzības pret viņiem, bet cerībā izspēlēt divus agresorus vienu pret otru.

Labāku notikumu izpratni redzam J. Zuša konstatējumā attiecībā uz Rietumlatviju: „Biežie kaŗu apraksti pierāda, ka nevar būt runa par kādu ilgstošu skandinaviešu kundzību Kursā.” Turpretim viņš kļūst nekonsekvents, runājot par krievu agresiju Austrumbaltijā, lai gan Novgorodas chronikas piemin daudz vairāk kaŗa gājienu pret igauņiem nekā skandinavu avoti pret kuršiem. Minētais autors saka: „Turpretim nav nekādu šaubu, ka latgaļi un lībieši līdz ar daudzām igauņu ciltīm krievu meslu kundzībai bija pakļauti ilgāku (?) laiku, kaut gan viņi pastāvīgi tai pretojās. Dažreiz viņiem arī izdevās atbrīvoties no tādas atkarības. Novgorodas un Pliskavas kņazi 11. un 12. gadsimtā bieži bija spiesti atjaunot kaŗa darbību pret Baltijas ciltīm.”[38] Bet pat šādā formulējumā tas skan citādi nekā ideoloģiskā klišejā par „mūžveco draudzību”.

Novgorodas chronikas piemin kādus 15 kaŗa gājienus (1030-1192) pret Baltiju, no tiem 13 pret „čudiem”, 2 pret Adzeli un nevienu pret Tālavu, kādu nosaukumu šais annālēs [203.lpp.] nesastopam. Parasti par čudiem sauca igauņus, bet nereti visus nekrievus, kas dzīvoja Baltijā, tāpat kā par varjagiem vēl 12. gadsimtā dēvēja visus, kas dzīvoja aiz Varjagu jeb Baltijas jūŗas. Tāpēc vienīgi pēc kauju vietām un sirojuma maršruta var spriest, kādas cilts territoriju skāra krievu iebrukums, un kam bija jāmaksā mesli - igauņiem, lībjiem vai latgaļiem. Bet no īsajām chroniku atzīmēm to ne vienmēr iespējams droši noteikt. Tā, aprakstot Mstislava Rotislaviča 1179. gada lielo kaŗa gājienu pret Baltiju, Novgoodas 4. chronika stāsta, ka tas bijis vērsts pret „Adzeles čudiem” (na Čudj na Očelu), lai gan zinām, ka šai Tālavas austrumu galā dzīvoja nevis igauņi, bet latgaļi. Bet tā kā pēdējos krievu chronisti piemin tikpat reti kā adzeliešus, tad pēc šiem avotiem nedabūjam skaidrību ne par Tālavas meslu sākumu, ne ilgumu. Arī runājot par „igauņu čudiem”, padomju vēsturnieks Nasonovs gan konstatē, ka novgorodieši centušies piedzīt meslus no Ugaunijas un citām igauņu zemēm uz rietumiem no Peipusa un Pliskavas ezeriem, bet tūliņ piebilst: „Šīs tributārās attieksmes nebija ne stipras, ne stabilas, un avotos nav norādījumu, ka igauņu čudu zemes ietilptu Novgorodas valstī, līdzīgi Karelijai, Ladogai, Pliskavai u.c.”[39]

Turpretim pēc minētā autora domām, „acīm redzot daļa latgaļu apdzīvotās territorijas iegāja Novgorodas valsts sastāvā”. Bet ievērojot to, ka Nestora pirmchronika nepiemin latgaļus to tautu skaitā, kas maksājuši meslus Krievzemei, Nasanovs meklē savai hipotezei pierādījumus vēlākos avotos. Tiešām, Novgorodas 1. chronikā lasām, ka 1242. gadā vācieši atdevuši novgorodiešiem „Votzemi, Lugu, Pliskavu, Latgali (Lotygola)”. Lai saprastu šo ierakstu, jāzina, ka 1240. gadā bija sācies apvienotais zviedru, dāņu un vācu uzbrukums Novgorodas valstij, pie kam vāciešiem laimējās ieņemt divas pilsētas Votu „piektdaļā”, gar Lugas upi tuvojoties Novgorodai 30 verstu attālumā un, virzoties caur Otepē, okupēt vispirms Izborsku un pēc tam arī Pliskavu. Tad novgorodieši atkal aicināja par savu kņazu nesen kā izraidīto Suzdaļas lielkņaza Jaroslava dēlu Aleksandru Ņevski, kuŗš 1242. gada martā vispirms iznīcināja Pliskavas vācu un čudu [203.lpp.] garnizonu, bet pēc tam viņa vadībā krievu kaŗaspēks iebruka Ugaunijā un 5. aprīlī kaujā uz Peipusa ezera ledus tik smagi sakāva Vācu ordeņa brāļus un vasaļus, ka viņi bija spiesti lūgt mieru. Ordeņa delegāti paziņoja novgorodiešiem: „Atkāpjamies no visa, kur iegājām ar zobenu - no Votzemes, Lugas, Pliskavas, Latgales.”[40]

No konteksta izriet, ka, slēdzot mieru ar Novgorodu, livoņi atteicās vienīgi no 1240. un 1241. gadā okupētās territorijas ārpus Livonijas robežām, bet it nebūt no novadiem, kas viņiem piederēja Baltijā jau agrāk uz tāda vai citāda līguma pamata. Pretējā gadījumā starp livoņu zaudētām pilsētām būtu minēta vismaz Tērbata, kas gan savā laikā ar zobenu bija atkaŗota no krieviem, bet vēlāk kopā ar pārējo Ugauniju pārgāja vācu bīskapa varā. Ja 1242. gada līgumā uzskaitītie pirmie trīs vietu vārdi ir pavisam viegli lokalizējami, tad turpretim nosaukums Latygola radījis daudz pārpratumu, kas pa daļai izskaidrojams ar to, ka krievu chronikās šis vārds nozīmē kā cilti, tā territoriju. Tā M. fon Taube apgalvoja, ka saskaņā ar minēto līgumu vācu kolonijai nācies zaudēt arī Jersikas kņazisti un visu Latgali aiz Pededzes un Aiviekstes[41]. Lai gan šai patvaļīgajai kombinācijai nav nekāda pamata avotos, Taubem radās sekotāji[42]. Pret tik plašu iztulkojumu uzstājās M. Helmanis, aizrādīdams, ka bīskaps Alberts bija ieguvis Jersiku ar līgumu, bet ne ar zobenu. Tas pats sakāms par Tālavu, ko diemžēl nav ievērojis minētais baltvācu autors[43], teikdams, ka 1242. gadā rīdzinieki atjaunojuši meslu kundzību Tālavā un Adzelē, kuŗas šai līgumā esot nosauktas par Latgali. Tomēr līgumā neviens vārds nav teikts par mesliem un ir runa tikai par gūstekņu apmaiņu. Pieņemot šādus baltvācu un padomju vēsturnieku ieteiktos 1242. gada līguma iztulkojumus, būtu jāatzīst, ka Ledus kaujas sekas bija tik liela militāra katastrofa, ka rīdzinieki pānikā atdeva Novgorodai visu latgaļu territoriju un Rīgas bīskapam palika vairs tikai lībju zemes. Bet šāds secinājums ir acīm redzams absurds.

Ja arī pēc krievu ziņām vācieši ledus kaujā zaudēja 400-500 kritušo un ap 50 gūstekņu, tad tas nenozīmē, ka viņi vairs nespēja aizsargāt Livonijas robežu. Pāvests Inocentijs IV [205.lpp.] ar 1243. gada 1 oktobŗa bullu aicina Livonijas krustnešus turpināt cīņu un uzdod dominikāņiem rūpēties, lai krustneši no Bohēmijas, Polijas, Pomerānijas un Skandināvijas kā arī Magdeburgas un Brēmenes bīskapijām nekavējoties dodas uz Livoniju, piešķirot viņiem tās pašas privilēģijas, kas dotas Svētās Zemes kaŗotājiem[44]. Tai pašā dienā Rīgā sapulcējās visi Livonijas zemes kungi, Rīgas, Tērbatas, Sāmsalas bīskapi un Vācu ordeņa vicemestrs, lai noslēgtu militāru savienību pret pagāniem[45]. Tātad Aleksandra Ņevska uzvara gan apturēja vācu agresiju Krievijā, bet tai pašā laikā veicināja Livonijas iekšējo konsolidāciju un jaunu krustnešu spēku pieplūdumu. Bez tam novgorodieši un pliskavieši nemaz nebija ieinteresēti padzīt vāciešus no Livonijas, jo tas nozīmētu uz ilgu laiku ruinēt abām pusēm izdevīgo ārējo tirdzniecību starp Krieviju un Vāciju. Jāpatur prātā arī tas, ka Novgoroda nevarēja pilnīgi izmantot savas uzvaras sekas, jo slēdzot 1242. gada miera līgumu, uzvarētājs vairs neatradās šai pilsētā, bet bija steidzies uz Suzdaļu, lai sargātu sava tēva lielkņaza Jaroslava II Vsevolodoviča troni. Šai laikā Krievijas iekarotājs mongoļu chans Batū bija pavēlējis Jaroslavam ierasties viņa galvenā nometnē Zelta ordā, un neviens nezināja, kāds liktenis gaida lielkņazu un Krieviju, jo tikko bija saņemta vēsts, ka 1241. gada decembrī Mongolijā miris lielchans Ugedejs. Ievērojot šīs mongoļu briesmas, novgorodieši apmierinājās ar to, ka livoņi atteicās no visiem 1240./41. gada iekaŗojumiem krievu territorijā un no tālākas ekspanzijas uz austrumiem. Līdz ar to 1242. gadā abas puses atzina, ka paliek negrozīta agrākā pirmskaŗa robeža starp Krieviju un Livoniju, kas gāja pa Narvas upi un Peipusa ezeru, bet tālāk gar Ugauniju un Adzeli. Šī robeža ar nelieliem grozījumiem bija spēkā nevien viduslaikos, bet arī vēlāk.

No sacītā izriet, ka 1242. gada līgumā minētā Latygola atradās ārpus Livonijas. Tiešām, Novgorodas un Pliskavas annālēs 1341. gadā piemin ciemu ar šādu vārdu, stāstot sekojošo: „Miera laikā, 9. septembrī, vāci nogalināja piecus Pliskavas sūtņus Latgales ciemā (v Latygole) pie Opočnas.” No Livonijas jaunākās atskaņu chronikas dabūjam zināt, ka [206.lpp.] 1340. gada vasarā Pliskavas krievi bija ielauzušies Rīgas archibīskapijas pierobežā un sākuši celt pili, lai tur nostiprinātos. Tad iecēla jauktu komisiju, kas devās uz strīdīgo robežu. Pēc asas vārdu maiņas notika kautiņš, kuŗā krita vairāki krievi. Kautiņam sekoja pliskaviešu iebrukums Adzelē 1341. gada decembrī, pie kam tika nogalināti kādi 500 cilvēki[46]. Tātad strīdīgais ciems vārdā Latgale atradās Adzeles pierobežā un laikam gan to bija iekopuši latgaļu kolonisti („izgājēji”) novadā, ko pliskavieši uzskatīja par savu zemi. 29 km garā Opočna ir Veļikajas sānupes Vjadas pieteka, kas jau 13. gadsimtā bija krievu-latgaļu robežupe un mūsu neatkarības laikā visā gaŗumā šķīra Latvijas un Krievijas robežu gar Kacēnu un Upmales pagastiem. Pēc 700 gadiem ar 1952. gada dekretu okupanti atkal pievienoja šo territoriju (ap 1260 kv. km) Krievijai. Tātad ar 1242. gada miera līgumu rīdzi- [teksts pārtrūkst] izdevīgo ārējo tirdzniecību starp Krieviju un Vāciju. Jāpa- [teksts pārtrūkst] to vēsturnieki parasti pieņem, bet vienīgi no kāda ciema Adzeles pierobežā. No tā A. Nasanovs nepareizi secina[47], ka „ja arī ne visa, tad vismaz daļa latgaļu apdzīvotās territorijas ietilpa Novgorodas īpašumos” - strīdīgais ciems taču bija tikai pārnovadā dibināta kolonija. Turpretim viņa zīmētā Novgorodas valsts schēmatiskā karte[48] rāda, ka ne Igaunija, ne Tālava un Adzele neatradās šīs valsts robežās. Turpretim citi padomju vēsturnieki bez kādiem pierādījumiem apgalvo pretējo. Tā V. Dorošenko saka, ka no 9.-11. gadsimtam „senās Krievu valsts sastāvā ietilpa arī daļa Austrumbaltijas”[49], bet T. Zeids sakarā ar 1242. gada līgumu to precizē tuvāk un raksta: „Daudzi citi (?) dati arī norāda, ka Tālava un Adzele pirms pārejas krustnešu rokās ietilpusi Novgorodas feodālās kņazistes sastāvā.”[50] Acīm redzot šo apgalvojumu polītiskais nolūks bija 1953. gadā pierādīt Maskavas vēsturiskās tiesības uz Latviju.
_____________________________________________________________________

[*] Šis raksts ir iepriekšējā, 1936.gadā publicētā raksta (skatīt - A.Švābe. Tālava. Sējējs. 1936. Nr.2, 135.-141.lpp.; Nr.4, 363.-374.lpp.) 1957.gadā pārstrādāta versija.

[1] J. Endzelīns, Latvijas PSR vietvārdi, I sējums, Rīgā, 1956., 5. lpp.

[2] (A. Švābe), Tālava (Latviešu konversācijas vārdnīca, XXI, Rīgā, 1940.).

[3] Jaunākais izdevums: Heinrichs Livlaendische Chronik, 2. Auflage, bearbeitet von L. Arbusow und A. Bauer, Hannover 1955.

[4] A. Švābe, Latviešu Indriķis un viņa chronika (Straumes un Avoti, II, Rīgā, 1940.), 121-220. lpp.

[5] Turpat, 133. lpp.

[6] H. Hildebrand, Die Chronik Heinrichs von Lettland, Berlin, 1865., 51-53. lpp.

[7] H. Laakmann, Zur Geschichte Heinrichs von Lettland und seiner Zeit (Beitraege zur Kunde Estlands, Bd. XVIII, H. 2. Reval, 1932.), 70. lpp.

[8] A. Bielenstein, Die Grenzen des lettischen Volkstammes, St. Petersburg 1892., 35, 83. lpp.

[9] P. Abuls, Kur atradās Beverīna?, Rīgā, 1924.

[10] H. v. Bruiningk und N. Bush, Livlaendische Gueterurkunden, I, n. 2., Riga 1908. Turpmāk citēta ar šifru LGU.

[11] RLB Konversācijas vārdnīca, I, 256. lpp.

[12] E. Brastiņš, Latvijas pilskalni: Vidzeme, Rīgā 1930., 90.- [teksts pārtrūkst] - H. Laakmann, Zur Geschichte Heinrichs von Lettland, 98.-99. lpp.

[13] A. Švābe, Die aelteste schwedische Landrevision Livlands, Rīgā 1933., 489. lpp.

[14] Laakmann, turpat, 99. lpp.

[15] Brastiņš, Latvijas pilskalni: Vidzeme, 78. lpp.

[16] P. Abuls, Kur atradās Beverīna? - E. Brastiņš, Beverīnas pilsvieta (žurnāls Aizsargs, nr. 1-3, 1927.). - Fr. Baloža un E. Brastiņa polemika (IMM, 1927. nr. 10. un 1928. nr. 1).

[17] J. Endzelīns, Latvijas PSR vietvārdi, 93.-94. lpp.

[18] Scriptores Rerum Livonicarum, I, Riga und Leipzig 1848-1853., 865, piez. 4.

[19] LGU, I n. 1.

[20] LGU, I n. 122: „uppe lyvesch geheten Venedeculle, uppe dudesch Wattendorp”.

[21] sal. E. Blesses recenziju par M. Helmaņa grāmatu (Ceļa Zīmes, nr. 33, Londonā 1956., 393).

[22] sal. arī H. Laakmann, 1. c. 84. lpp.

[23] A. Augstkalns, Seno latviešu vēsturiskie personu vārdi (Burtnieks, nr. 9. un 11., 1935).

[24] A. Švābe, Senās Latvijas vēstures avoti, Rīgā, 1937., I n. 153, turpmāk ar šifru SLVA.

[25] A. Švābe, Krievu mesli, (Straumes un Avoti, II, Rīgā, 1940.), 378-398. lpp.

[26] Citos chronikas norakstos Neroma, Norova, ko mēģināts dažādi tulkot, saistot ar kādu vietu Baltijā. Starp jaunākajiem autoriem minams M. Helmanis, kas domā, ka Neroma nav rakstības kļūda Letjgolas vietā, ko tās pašas chronikas tautu katalogs dažas rindas agrāk ierindo starp kuršiem un lībjiem, bet par „neromiešiem” saukti Daugavas labās sānupes Neretas latgaļi. Šim iztulkojumam nav nekāda zinātniska pamata. (M. Hellman, Das Lettland im Mittelalter, Muenster 1954, 247).

[27] sal. A. Švābe, Krievu mesli, 313.-316. lpp. - G. Vernadsky, A History of Russia, New Haven, Yale Univ. Press 1954, 54. lpp.

[28] A. Nasanov, Russkaja Zemļa i obrazovanie territorii drevņerusskogo gosudarstvo, Moskva 1951, 152-153. lpp.

[29] A. Nasanov, Russkaja Zemļa, 78. lpp.

[30] S. Platonov, History of Russia, London 1925, 60. lpp.

[31] P. Johansen, Novgorod und die Hanse, Luebeck 1955, 124. lpp.

[32] S. Platonov, 1. c., 60. lpp.

[33] P. Johansen, 1. c., 129-130. lpp.

[34] A. Švābe, Krievu mesli, 323.-326. lpp.

[35] A. Švābe, Pagasta vēsture, Rīgā, 1926, 21.-26. lpp.1953.

[36] cf. Latvijas PSR vēsture, I, 1953. Tur 2. nodaļā V. Dorošenko raksta: „9.-11. gs. Latvijas territorijai sevišķi bieži uzbruka skandinavu laupītāji ... Senlatviešu ciltis vienas pašas nebūtu spējušas sekmīgi pretoties šīs dāņu un zviedru agresijas pieaugšanai, ja aizmugurē tām nebūtu stāvējusi varenā Kijevas Krievzeme - vislielākā (?) valsts Eiropā” (37). „Līdz pat 12. gs. sākumam pati lielās austrumslavu valsts pastāvēšana tieši latviešu cilšu kaimiņos bija izšķirīgs faktors, kas nodrošināja šo cilšu relātīvo drošību (!) pret rietumu agresoru draudiem nospiest tās pilnīgā verdzībā” (39). 3. nodaļā T. Zeids: „Chronikas autors Indriķis ... ārkārtīgi nīda krievus - latviešu draugus un sabiedrotos cīņā pret krustnešiem” (67). Citā vietā tas pats autors: „Lielais austrumu kaimiņš un visuzticamākais Baltijas tautību sabiedrotais - Krievzeme...” (87).

[37] T. Zeids, Feodālisms Livonijā, Rīgā 1951., 56. lpp.

[38] J. Zutis, Agrie viduslaiki Latvijā, Rīgā 1948., 42. lpp.

[39] A. Nasanov, Russkaja Zemļa, 83. lpp.

[40]  SLVA, II nr. 246.-248. lpp.

[41] M. Frh. von Taube, Russische und litauische Fuersten an der Duena zur Zeit der deutschen Eroberung Livlands, 451. (Jahrbuecher fuer Kultur und Geschichte der Slaven, N. F. Band XI Heft 3/4, Breslau 1935).

[42] A. M. Amman, Kirchenpolitische Wandlungen im Ostbaltikum bis zum Tode Alexander Nevskijs, Rom 1936., 229. - T. Zeids, Latvijas PSR vēsture, I, 82: „Ordenis bija ar mieru atteikties arī no sagrābtās latgaļu territorijas, lai gan vēlāk šo līguma daļu nepildīja.”

[43] M. Hellman, Das Lettland im Mittelalter, Muenster 1954., 170.-173. lpp.

[44] SLVA, II nr. 259.

[45] Turpat, nr. 258.

[46] A. Švābe, Krievu mesli, 396.-398. lpp.

[47] Nasonov, 83. lpp.

[48] Turpat, 96. lpp.

[49] Latvijas PSR vēsture, I, 36. lpp.

[50] Turpat, 67. lpp.
__________________________________

Publicēts: Švābe, A. Straumes un avoti. III sējums. Sakārtojusi Švābe, L. Lincoln (Nebraska): Pilskalns, 1965. 393 lpp.>179.-210.lpp.

Ievietots: 07.02.2003.

HISTORIA.LV