Švābe Arveds, vēsturnieks, tiesībnieks un rakstnieks, dz. 25.5.1888 Lielstraupes muižā kā stārasta dēls, mācījies vietējā muižas un draudzes skolā, tad līdz 1904 K.Millera (Zariņu Kārļa) realskolā Cēsīs un 1904-05 Liepiņa tirdzniecības skolā Valmierā. Pēc tam pašmācības ceļā 1907 ieguva matematikas un 1908 dabas zinību mājskolotāja tiesības. 1909-10 palīga skolotājs Lēdurgas draudzes skolā, 1910.-11 matematikas skolotājs Stalaža proģimnazijā Rūjienā. 1911-16 studējis dabas zinātnes un pēc tam vēsturi Šaņavska universitatē Maskavā. 1916 -19 pasta ierēdnis uz Charbinas-Vladivostokas dz. c-a, 1918-19 ari Sibirijas un Uralu latviešu centralā biroja sekretars Vladivostokā. 1919 Š. atgriezās Ljā un 1920 strādāja Ārlietu ministrijas Baltijas valstu nodaļā, 1920-22 Satversmes sapulces loceklis, 1921 -26 studējis L.U. tiesības. 1924 -25 ari Latvju rakstnieku un žurnalistu arodb-bas priekšsēdētājs un 1926-28 Ljas nacionalā teatra direkcijas loceklis, no 1927 šīs vārdnīcas galvenais redaktors. 1929 Ljas tiesību vēstures privatdoc. L.U. tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultatē, 1930 doc. turpat. 1932 ieguva tiesību zinātņu doktora gradu ar disertaciju Livonijas senās bruņnieku tiesības un līdz 1937 bij minētās fakultates prof. No 1932 ari Rīgas latv. b-bas zinātņu komitejas loceklis, no Ljas vēstures instituta dibināšanas (1936) tā loceklis un no 1939 ari vicedirektors. No 1936 Ljas vēstures prof. L.U. filoloģijas un filozofijas fakultalē, no 1938 Preses b-bas goda biedrs un Igauņu zinātņu b-bas korespondētājs loceklis. - Daiļliteraturā Š. rakstījis liriskas dzejas, poemas, baladas, stāstus, romānus, lugas un apceres par mākslas teoriju un literaturu. Pirmā dzeja iespiesta Valkas laikrakstā Kāvi (1910), parakstīta ar formulu H2O. Pirmām dzejām Klusie ciemi (1907-12, grāmatā 1929) l.t. idilisks noskaņojums vieglā Skalbes un Fr.Bārdas ietekmē. Poemā Pilsēta (1913) un dzejojumos Bulvari (1913-20, grāmatā 1920) Š-es dzejā ienāk pilsētas motivi, ietverti mainīgā pantā, spilgtiem salīdzinājumiem un metaforām bagātā izteiksmē. Ar šiem dzejojumiem īsi pirms pasaules kara Š. nostājās mūsu t.s. pilsētas dzejas priekšgalā. Vēlākā dzejā dzimtenes ilgu un a. motivi, kas izpaužas japaņu tankās dzejotā krājumā Gong-Gong (1922). Ievērojams baladists Š. parādas dažās spēcīgās baladās (Sēļpils Janelis, Kapa atslēga), bet soneti Res derelictae veltīti intimām izjūtām. Privati iznākusi Š-es dzeju izlase Sajonara (1938). Š-es pirmos garākos stāstos kā Dobulis brauca pie pelēkā barona viesos 1911 un tā turpinājumā Inteliģenti (1912) vēl pārsvarā asa sabiedriska tendence. Interesants un īpatnējs realistisks stāstītājs Š. ir stāstos Māsas, Mašīna, Piens u.c., kas kopoti krājumos Ceļā (1920), Salauztais gredzens (1923). Stāstos Likteņu saistības (1927) dziļāka psicholoģija un mistikas ievijums. Romānā Darbs (1915, grāmatā 1922) dzīvi un gleznaini tēlota muižas kalēja dēla bērnība, bet turpinājumā Vārds (1922, grāmatā 1926) jaunekļa erotiskie pārdzīvojumi Piektā gada priekšrevolucijas noskaņā. Drāmai Piebalgas audēji (1929 izrādīta Dailes teatrī ar virsrakstu Piebaldzēni vēverīši, grāmatā 1930) vēsturisks kolorits. Apceres: Rainis vai Plūdonis? (1912), Stils un juteklība (Domās, 1914), Domas par mākslu (Ritumā, 1921), Jānis Jaunsudrabiņš (turpat), Rainis (turpat, 1925), Kārļa Skalbes pasakas (turpat, 1921, un rakstu krājumā Kārlis Skalbe, 1929). Š, rediģējis tulkotu teoretisku rakstu krājamu Prozas māksla (1924). Tulkojumi: Japaņu lirika (1921), Longfellou Dziesma par Hajavatu (1921, 19372), ,Šekspīra Vindzoras jautrās sievas (1922, grāmatā 1936). - Kā zinātnieks Š. strādājis latvju folklorā, vēsturē un tiesību vēsturē. Folklorā Š. pārstāv socioloģisko virzienu ar darbiem: Latviešu Dievs un latviešu velns (Domās, 1915 1. un 3.nr.) un Отклики национальной борьбы в латишком мифотворчестве (Голос Минувшаго, 1915); rakstijis ari par totemisma problemu latvju folklorā (Ozols un liepa latv. reliģijā, IMM., 1920 7.-10.nr.), pēc A.Ārnes klasifikacijas izdevis 9 burtnīcas latv. pasaku (1923-24), nododams pārējos materialus P.Šmitam. Atzīdams ari tautas gara mantas par vēstures avotiem, Š. publicēja R.Klaustiņa Latvju dainu izdevumā vairākus folkloras materialos pamatotus apcerējumus par seno latviešu kulturu (Brāļu lielģimene, V, 1930; Mīlestības simbolika, VI, 1930; Tālās un tuvās tautas un Tilta un laipas simbolika, VII, 1931), bet savā jaunības darbā Latvju kulturas vēsture (I, 1921) mēģināja rekonstruēt latv. dzimts satversmi. Š-es folkloristiskie raksti pa daļai sakopoti krājumā Raksti par latvju folkloru. I (1923). Tīrai vēsturei Š. piegriezās 1922 ar ievadu Livonijas feodalā satversmē (Latvju kulturas vēsture, II, 1, 1922), kam sekoja archivala studija Pagasta vēsture, I (1926), kas aptver šī instituta attīstību Ljā līdz krievu laikiem. Sakarā ar bij. lielgruntnieku sūdzību 1926 Tautu sav-bā Š. valdības uzdevumā izstrādāja latvju agrarās vēstures pārskatu, no kura vēlāk izauga Š-es Ljas agrarvēsture Grundriβ der Agrargeschichte Lettlands (1928), kam 1929 sekoja pārstrādājumi angļu un franču valodā (Agrarian History of Latvia, Histoire agraire de la Lettonie) un 1930 latviski (Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Ljā). Tiesību vēsturei veltīta Š-es disertacija par Livonijas bruņnieku tiesību kodificēšanas laiku. Bez tam Š. publicējis vēl veselu rindu citu pētijumu tiesību vēsturē līdz ar plašiem avotu materialiem un to komentariem: Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis (Straumes un avoti, I, 1938), Klaudija Tota rīkojums par Vidzemes dzimtsļaudīm 22.9.1671 (Jurists, 1928 4. un 6.nr.), Kārļa XI kara sodu likumi (TMV., 1935 1.nr.), metodoloģiski svarīgo Latvju tiesību vēstures ievadu (sk. 11.sēj., 22113.-22250.lp.), Karolinas recepcija Ljā un Igaunijā (TMV., 1936 4.nr.), Ljas cilšu tiesības (Darbam un tiesībām, 1939) u.c. Pēc tam Š. vienmēr vairāk pievērsās Ljas politiskai vēsturei, sevišķi senām latvju valstīm (Jersikas karaļvalsts, Senatne un Māksla, 1936 1.nr.; Tālava, Sējējs, 1936 2. un 4.nr.; Kuršu valstis, Sējējs, 1937 1. un 12.nr., vēlāk pārstrādādams Straumēs un avotos, I, ar nosaukumu Senā Kursa). Sigismunda Augusta privileģijas priekšvēsturi skar viņa pārskats Sigismunda Augusta Livonijas politika (LVIŽ., 1937 1, un 4.nr.). Baltijas historiografijas un vēstures metodoloģijas jautājumi apskatīti Š-es rakstos: Latv. zemnieks 16 g.s. historiografijā (SuM., 1936, 4.nr.), Latv. vēstures uzdevumi (Straumes un avoti, II, 1940), Latv. Indriķis un viņa chronika (turpat), kā ari Mūsu senās naudas sistemas (LVIŽ., 1939 2.-4.nr.), kur Š. uzsver numismatiskās metodes nozīmi vēstures problemu pētniecībā. No Š-es vēstures avotu edicijām jāmin Kurzemes muižas tiesības (1931), Die älteste schwedische Landrevision Livlands (L.U. raksti, tauts. un ties. zin. fak. ser., II, 5, 1933), Senās Ljas vēstures avoti (kopā ar citiem, I 1937, II 1940) un Daži Livonijas saimniecības vēstures avoti 1540-68 (Latv. vēsturnieku veltījums R.Viperam, 1939) u.c. Savā Ljas vēsturē skolām (I, 1921, 19252; II, 1922, 19252; III, 1923) Š. jau 1921 aizrādija uz latv. viedokļu nepieciešamību vēstures rakstniecībā. 1933-37 Š. publicējis rakstus par latvju rakstniekiem un folkloru lielā Enciclopedia Italiana. - Lit.: E.Sūna, A. Š. (Ritums. 1925. 9-10.nr.); R.Klaustiņš, A. Š. (Latv. lit. vēst., V, Literaturas izd., 1930); Tautas vēsturei (ar bibliografiju, 1938), 1.-59.lp.; B.Ābers, A. Š. (LVIŽ., 1938 2.nr.); T.Zeids, A. Š. (SuM, 1938 3.nr.).
Latviešu konversācijas vārdnīca. 21.sējums, 41947.-41951.sleja.
Ievietots: 19.02.2003.