Atgriezties pie satura rādītāja Hronikas III daļa,
8.[no]daļaAutora ievads hronikas IV daļai
IX.[no]daļa.
Tajā pašā vasarā, drīz pēc tam, kad krievi aizgāja no Rēveles, viņi savus lielākos un labākos spēkus sapulcināja pie Pliskavas. Tapa arī zināms, ka lielkņazs ar savu vecāko dēlu atrodoties Pliskavā un iešot kaŗaspēkam līdz. Rēveli no visām pusēm biedināja, lai uzmanās, jo lielkņazs aiz lielām dusmām no jauna pats gribot aplenkt Rēveli un izmēģināt kaŗa laimi. Krievu bruņošanās un draugu biedināšana atkal sacēla Rēvelē bažas un skumjas. Pie visas drosmes, tomēr bija ko pārdomāt, kā izturēt vienā gadā divas smagas aplenkšanas, jo visiem bija skaidrs, ka lieliskā krievu bruņošanās vērsta pret Rēveli. Tādēļ Rīga aiz kaimiņu līdzcietības atsūtīja Rēvelei rudzus, pulveri un citas vajadzīgas lietas, jo Rēvele Rīgas acīs bija vienīgā nomocītā pilsēta. Bet pirms šie labie ļaudis paspēja apskatīties, ar viņiem bija gluži nemanot noticis tas, kas varēja gadīties Rēvelei: viss lielais krievu kaŗaspēks nāca Rīgai uz kakla.
1577.gadā Maskavas lielkņazs Ivans Vasiljevičs un viņa vecākais dēls ar lielu kaŗaspēku un kaŗamaterialiem iebruka Rīgas biskapijā, kur viņam neviens nestājās pretīm, jo visās pilīs aiz nolaidības nebija ne garnizona, ne vajadzīgo aizsargāšanās līdzekļu. Gubernatora, pretēji visām cerībām, nebija zemē, ievērojamāko piļu pārvaldnieki bija atstājuši pilis, jo uz steidzīgu palīdzību nebija ko cerēt, un ļaudis visā zemē bija izbijušies un bez drosmes. Lielkņazs, redzēdams tādu izdevīgu brīdi, devās uz Alūksni un ieņēma viņu. Tāļākā gaita bija uz Ludzi un Rēzekni. Ludzi viņš ieņēma pēc neilgas apšaudīšanas 26.jūlijā, bet Rēzeknes pils pati padevās 30.jūlijā. Lielkņazs apsolīja visiem muižniekiem un citiem, kas atradās pilī, atļaut brīvi aiziet ar visām mantām, bet viņš neturēja vārdu un lika aizvest visus ar sievām, jaunavām un bērniem uz Pliskavu gūstā.
Pēc tam lielkņazs nonāca pie Daugavpils, kuŗu neilgi apšaudīja. Pils padevās 11.augustā, lai gan tajā bija diezgan ļaužu un viņa bija labi apsargāta. Poļiem un vāciem, kuŗi atradās pilī, bija atļauts aiziet.
Hercogs Magnuss rakstīja Krustpils, Kokneses, Aizkraukles, Lielvārdes, Mālpils, Gulbenes un daudz citu piļu iemītniekiem, lai viņi padodas, ja negrib pazaudēt savu tēviju un tapt aizvesti ar sievām un bērniem mūžīgā verdzībā un kalpībā. Tā kā lielkņazs nāca pats personīgi ar lielu kaŗaspēku, bija jau ieņēmis dažas pilis, kā arī draudēja lielas briesmas un viņi hercogā redzēja vienīgo glābiņu, tad tie arī padevās.
Tajā pašā laikā Cēsu pilsoņi, sadumpojušies pret poļu garnizonu, ieņēma pili un kopā ar pilsētu atdeva hercogam Magnusam.
Tāpat arī Valmieras pilsoņi kopā ar hercoga Magnusa ļaudīm ieņēma pili, sagūstīja pils pārvaldnieku Polubenski un nodeva Magnusam.
Pārņemt šīs abas pilis, kā arī Koknesi, hercogam Magnusam nebija Maskavas lielkņaza pilnvaras, bet hercogs paslepus domāja šīs pilis izglābt no krieviem un vēlāk atdot Polijas ķēniņam, ko viņš jau agrāk bija slepeni paziņojis Polijas ķēniņam un Kurzemes hercogam, bet Valmieras pārvaldnieks Polubenskis šo noslēpumu bija paziņojis lielkņazam. Tā kā lielkņazs šo noslēpumu zināja, tad viņš pieļāva Magnusam ieņemt pilis, lai tā atsvabinātos no liekām pūlēm. Bet viltīgais ienaidnieks domāja, kas būtu darāms, lai pilis atkal nenāktu Polijas ķēniņa rokās. Kamēr hercogs Magnuss bija nodarbināts ar minēto piļu ieņemšanu, lielkņazs ieradās pie Krustpils, nostiprināja nodedzināto un izpostīto pili un ielika tur garnizonu. No turienes lielkņazs nonāca pie Ļaudonas pils, kuŗa tūlīt padevās un tapa ieņemta 18.augustā. Tas pats notika 21.augustā ar Cesvaines pili, kuŗu lielkņazs gan drusku apšaudīja.
Ļaudonas pils iemītnieki dabūja atļauju netraucēti aiziet, bet Cesvaines pils ļaudis lielkņazs nogalināja zvēriskā kārtā, gan pakaŗot, gan uz mieta liekot, gan sadedzinot, gan nozobeņojot. Daudzus, kopā ar sievām un jaunavām, aizveda gūstā. No Cesvaines lielkņazs devās uz Bērzauni un Kalsnavu. Šo piļu iemītnieki, neredzēdami nekādas palīdzības no citurienes, atsaucās uz hercogu Magnusu, bet tas nekā nelīdzēja. 22.augustā viņi padevās un aizgāja, atstājuši savu mantību. No šejienes lielkņazs atgriezās pie Daugavas un nonāca pie Kokneses, kuŗu hercogs Magnuss bija jau ieņēmis un ielicis savu garnizonu. Neraugoties uz to, ka pils vārtus lielkņazam, kā hercoga Magnusa valdniekam, atvēra, viņš pavēlēja nogalināt vairāk kā 50 hercoga ļaužu. Pilsoņus, kopā ar sievām un jaunavām, arī mācītājus un baznīcas kalpus, kā arī dažus Rīgas kareivjus, lielkņazs pavēlēja aizvest gūstā. Tajā pašā dienā, tas bija 25.augustā, krievi nonāca pie Aizkraukles un Lielvārdes un ieņēma šīs pilis. Ar pils iemītniekiem, arī sievām un jaunavām, viņi apgājās zvēriskā kārtā. Vecam landmāršalam Kakparam Münsteram krievi izdūra acis un šauta viņu līdz nāvei. Jāni Münsteru kopā ar citiem aizveda gūstā. Gandrīz ap šo pašu laiku krievi ieņēma Gulbenes, Tirzas un Piebalgas pilis un ļaudis aizveda gūstā. No Kokneses lielkņazs devās uz Ērgļiem un, neņemdams vērā, ka pils bija jau hercoga Magnusa rīcībā un vārtus nekavējoties atvēra, viņš 28.augustā lika nozobeņot 12 muižniekus un citus godīgus ļaudis. Lielkņazs neturēja doto vārdu un visus pārējos pils iemītniekus, arī sievas, jaunavas un bērnus, viņš lika aizvest gūstā. No Ērgļiem lielkņazs virzījās uz Cēsīm, Araišiem un Jaunpili, kuŗas, kā arī daudz citas pilis, viņš ieņēma. Ļaudis aizveda gūstā.
31.augustā lielkņazs nonāca pie Cēsīm un tūlīt lika ierasties pie viņa hercogam Magnusam. Hercogs nosūtīja dažus no saviem galma ļaudīm, Kristoforu Kurseli un Fromholdu Pletenbergu. Šos sūtņus lielkņazs lika nopērt un aizsūtīt atpakaļ. Viņš prasīja pēc hercoga Magnusa. Tad ieradās Magnuss ar 25 pavadoņiem un lūdza lai viņam atļautu izrunāties ar lielkņazu. Krievi viņam to neatļāva, bet prasīja lai viņš atvērtu pilsētas vārtus. Pie vārtiem stāvēja kāds rātskungs, kuŗam tad Magnuss pavēlēja atvērt vārtus. Vārtus šis rātskungs un viens birģermeistars atslēdza bez pilsoņu ziņas. Krievi ielauzās pilsētā un tā ieņēma viņu. Kad hercogs ieradās pie lielkņaza, viņš metās lielkņaza priekšā ceļos, izlūgdamies žēlastību pilsoņiem un pils iemītniekiem. Lielkņazs nokāpa no zirga un pacēla hercogu, bet lika viņu kopā ar galma ļaudīm ieslodzīt vecā mājelē, kuŗai nebija jumta. Tur viņiem 5 dienas un naktis par sodu bija jāguļ uz salmiem. Hercoga galma ļaudis domāja, ka pienākusi beidzamā stunda. Pārējie pils iemītnieki, zinādami, kādus briesmu darbus lielkņazs bija pastrādājis Koknesē un citās pilīs, nolēma Cēsu pili neatdot. Tad lielkņazs uzmeta četras skanstes ap pili un sākot ar 4.septembri 5 dienas un naktis apšaudīja pili. Kad glābiņa vairs nebija, tad vīri, sievas un jaunavas, pa lielākai daļai muižnieku kārtas, nolēma vienbalsīgi uzspridzināt sevi ar pulveri.
Šim lēmumam piekrita arī pils mācītāji. Trīs simti personu, jauni un veci, sagāja kādā zālē, zem kuŗas nolika 4 mucas pulveŗa, Kad tas bija noticis, visi sapulcējušies pielūdza Dievu un pieņēma sv. vakarēdienu. Heinrichs Bausmanis paņēma ogli un nometās ceļos. Pārējie kopā ar mācītājiem sastājās ap viņu un viņi, cits citu mierinādami, ļāvās uzspridzināties. Kāds Vincents Stube lika savam suļaiņam nošaut viņu. Pats sulainis arī pēc tam nošāvās. Heinrichu Bausmani, ar mazām dzīvības zīmēm, krievi atrada zālē un nonesa viņu pie lielkņaza, bet viņš tūlīt nomira. Otrā dienā viņu uzlika uz mieta. Pēc tam lielkņazs Cēsīs pie sievām un jaunavām pastrādāja tādus kauna un briesmu darbus, kādi nav dzirdēti padarīti ne no turkiem, ne no citiem tirāniem. Vīriešus šauta un ievainotus un asiņainus cepināja uz uguns. Vienam no birģermeistariem izrāva sirdi no krūtīm un vienam mācītājam mēli no mutes. Pārējos nomocīja briesmīgā kārtā un viņu līķus, tāpat kā pie Kokneses un Ērgļiem, nosvieda par barību putniem, suņiem un plēsīgiem zvēriem un neļāva viņus apglabāt. Arī krieviem, piedraudot ar nāves sodu, bija aizliegts viņus apglabāt.
Tajā pašā laikā lielkņazs nosūtīja uz Valmieru kņazu Bogdanu Bieļski ar 3000 vīru.
3.septembrī viņš nonāca pie Valmieras un uzaicināja hercoga Magnusa ļaudis iznākt no pilsētas. Viņi, domādami, ka hercogs Magnuss un viņi ir viena un tā paša valdnieka pavalstnieki, nevarēja paredzēt nekādu briesmu un izjāja no pilsētas, skaitā 70. Krievi viņus tūlīt apstāja un pierunāja nokāpt no zirgiem un nolikt ieročus. Tiklīdz tas bija noticis, krievi nogalināja viņus un sakapāja gabalos. Neraugoties uz to, Valmiera labprātīgi padevās. Pilsoņus kopā ar sievām un jaunavām aizveda gūstā uz Cēsīm, kur viņus sagaidīja ne mazāk moku, kā citus visus. Krievi Cēsīs, Valmierā un citās pilīs naudā, zeltā un sudraba lietās un dārglietās savāca tādu bagātību, ka neviens cilvēks nevar tam nemaz ticēt.
Tā bija muižnieku un citu godīgu cilvēku manta, kuŗu viņi bija sev par nelaimi saveduši minētās pilīs.
Pēc tādām mežonīgām slepkavībām 7.septembrī lielkņazs no Cēsīm ar kaŗaspēku devās uz Raunu. Raunas, Trikātas un Smiltenes pilis, kuŗās atradās gandrīz tikai leiši, padevās labprātīgi. Leišus lielkņazs neaizkāra, bet atļāva viņiem atgriezties savā zemē.
Pēc šiem varas darbiem Rīgas biskapijā lielkņazs ieradās Tērbatā, kur viņš nekad vēl nebija bijis. Hercogam Magnusam, kuŗu lielkņazs bija paņēmis līdz, pavēlēja iet uz savām pilīm, Karksu un Oberpāli, ar to noteikumu, ka viņam rakstiski jāapsolās palikt par lielkņaza lēnmani un samaksāt 40.000 Ungarijas guldeņu.
Pavadījis dažas dienas Tērbatā un labi atpūties, lielkņazs devās uz Pliskavu, kur Miķeļa dienā, apskatījis dažus tūkstošus gūstekņu, lika pārdot tos, kuri vēl nebija pārdoti, kā nesapratīgus lopus un aizvest uz Maskavu un tatāru zemēm. Tikai Rēzeknes pils iemītniekus, skaitā apmēram 450, atsvabināja.
Kad pārējie gūstekņi redzēja, ka viņi netiek atsvabināti, bet taps aizvesti, tad pacēlās tāda raudāšana un žēlošanās, ka pat akmeņa sirds būtu iežēlojusies.
Kamēr krievi darīja briesmu darbus Rīgas biskapijā, Zviedrijas ķēniņa kaŗa kuģi ieradās Narvā un 27.augustā nodedzināja 3 lielas blanku mājas, kur 75 krievi dabūja galu. Gūstā saņēma 5 krievus. No pārējiem daļa aizbēga, daļu pievienoja kaŗaspēkam. Dažas zviedru nodaļas no Vīborgas iebruka Krievijā Šliselburgas un Keksholmas virzienā. Šeit zviedri uzturējās ilgāku laiku. Ar dedzināšanām un laupīšanām viņi nodarīja krieviem lielas nepatikšanas un daudz posta.
Tajā pašā laikā Rēveles bruņnieki, landsknechti un zemnieki laupīja no krieviem ieņemtās Igaunijas zemēs. Krievi būtu pat ar maziem spēkiem varējuši atsist šos uzbrukumus, ja viņi būtu varējuši vai gribējuši atdalīt dažas nodaļas no galveniem spēkiem. Ka lielkņazs atļāva zemniekiem un vergiem laupīt savās zemēs un cieta no zemniekiem tādu izsmieklu, tas pierāda, ka šim lielam intrigantam, kuŗš sevi turēja augstāku par visiem ķeizariem un ķēniņiem, šinī laikā nebija neviena lieka kareivja.
Tajā laikā, kad lielkņaza kaŗaspēks atstāja Rīgas biskapiju, Vezenbergas un Narvas krievi nāca uz Rēveli. Dienas laikā viņi neuzdrošinājās iet gar pilsētu, bet izdarīja to kādā tumšā naktī ap Miķeļiem, pie kam viņi aizdedzināja pie Sv.Jāņa dzirnavām kādu mājeli ar salmu jumtu. Ugunsgrēka gaišās liesmas lika atskanēt pilsētas briesmu zvanam. Krievi atbildēja ar nejauku kliegšanu un, kliegdami brēkdami, devās lielā steigā prom. Nākošā dienā pilsoņi dzinās viņiem pakaļ, bet nevarēja viņus panākt.
1577.gada novembrī un decembrī bija redzama bailes iedvesoša kometa. Livonijā ļaudis runāja, ka debesis, saule, mēness un zvaigznes krievu briesmu darbu dēļ esot sakustējušies un baidot cilvēkus. Daži teica, ka iepriekšējā kometa sludinājusi nelaimi un pārmaiņas Livonijai, tāpat šī kometa nekā laba nenozīmējot krieviem.
Atgriezties pie satura rādītāja Hronikas III daļa, 8.[no]daļa