Šinī laikā Rēveles apkārtni tik bieži izlaupīja, ka nabaga zemnieki zirgu trūkuma dēļ jūdza ragavās govis, lai nokļūtu ar precēm pilsētā un varētu sev atvest vajadzīgās mantas.

Pēc Hapsalas pils pazaudēšanas Arensburgas pilnvarotais uz visiem tiem, kuŗi bija atradušies Vīkas pilīs, bija ļoti dusmīgs un visus viņus sāka vajāt.

29.aprilī zviedri aplenca Pādisas pili, uzmeta paaugstinājumus un sāka viņu apšaudīt. Apšaudīšana, savienota ar dažiem uzbrukumiem ar nelieliem spēkiem, ilga līdz Debesbraukšanas dienai. Tā kā visa apkārtne jau bija izpostīta, tad marketāni negribēja vairs piegādāt alu, jo kareivjiem nebija nekāda laupījuma, ar ko alu samaksāt. Beidzot ar kaunu un bez kādiem panākumiem zviedriem bija jāpošas projām.

Par to starpu Vitenšteinas krievi ieradās pie Rēveles cerībā, aizdzīt pilsoņu lopus, jo kaŗaspēks atradās pie Pādisas. Krievi atrada lielu skaitu lopu uz ganībām netāļu no pilsētas un gribēja viņus aizdzīt, bet pilsoņi atņēma savus lopus un pārveda pilsētā dažus skaistus zirgus, kuŗu, jātnieki bija sadursmē krituši.

Kamēr zviedri uzturējās pie Pādisas pils, Arensburgas pilnvarotais Klauss Ungerns iebruka Hapsalā, izrēķināties ar krieviem un krievu dienestā pārgājušiem vāciem. Dažus no viņiem viņš sagūstīja un nosūtīja uz Dāniju. Īsi pēc tam, kad Klauss Ungerns atstāja Hapsalu, tur nomira kāda kundze, pēc uzvārda Ringen, tādā tik lielā nabadzībā, ka nebija pat palaga, kur ietīt viņas līķi. Krievi gribēja noraut pat pārklājamo no zārka. Labos laikos viņa bija bagāta kundze pilī. Savai meitai viņa kādreiz bija likusi pagatavot tērpu ar zelta izšuvumiem un pērlēm, par kuŗu visa Livonija nevarēja vien nobrīnīties.

30.maijā ķeizara Maksimiliana II. sūtņi ceļā no Maskavas rakstīja Rēvelei no Rīgas, ka viņi Maskavā ļoti centušies izgādāt pamieru Rēvelei, bet panākuši tikai to, ka krievi nesākšot kaŗa darbus, ja rēvelieši izturēšoties mierīgi.

Krievi, redzēdami Rēveles gŗūto stāvokli, mēģināja ar saviem veciem pielabināšanās paņēmieniem gūt panākumus. Viņi nosūtīja uz Vitenšteinu kādu Rēveles rātskunga dēlu Heinrichu Gelinghauzenu ar dažiem simtiem jātnieku. Heinrichs Gelinghauzens bija aizbēdzis no Rēveles slepkavības dēļ un tagad atradās lielkņaza dienestā. Viņam bija uzdots pierunāt savu tēvu pilsētu Rēveli padoties lielkņazam.

Nonācis Vitenšteinā, viņš 1576.gada 10.jūnijā nosūtīja Rēveles rātei šāda satura vēstuli: “Es nevaru visā labprātībā pret jums noslēpt, ka uz lielkņaza kanclera Andrēja Ščelkalova pamudinājumu, kuŗš pazīstams kā dižciltīgs un stingrs vīrs, es uzņemos šo ceļojumu par slavu Dievam, lielkņazam un visas Krievijas caram par godu un manai tēvijai par labu, lai jums paziņotu visā slepenībā Krievijas cara gribu, kas jums un Zviedrijas ķēniņam nāktu par labu, ja jūs tikai man necienīgam gribētu dāvāt uzticību.

Es jums nemaz neslēpšu, ka Krievijas cars prasa no jums tikai pazemību, kā tas redzams no vēstulēm, kuŗas atrodas pie manis. Bet ja jūsu uzskati būtu citādi, no kā lai pasargā Dievs, tad ir nolemts, ka Krievijas cars jūsu pilsētu izpostīs ar uguni un zobenu, ka pat bērni šūpulī netaps saudzēti un jūsu pilsēta taps visai pasaulei par izpostītas Jeruzalemes piemēru. Šādas un daudz citas lietas, kuŗas nemaz nedrīkst atklāti rakstīt, jo viņas zīmējas uz visu pilsētu, es ziņošu jums Krievijas cara vārdā bez kādas viltības, un Dievs lai man palīdz pie miesas un dvēseles. Krievijas cars ir visžēlīgi uzticējis man 300 jātniekus, kuŗi mani pavadīs līdz pat Rēvelei, kādēļ es prasu nodrošinātu ceļu, kā tas parasts starp kristīgiem ļaudīm.”

Heinrichs Gelinghauzens bija rakstījis ne tikai rātei, bet arī pilsoņiem, saviem iedomātiem draugiem. Rāte un pilsoņi labi redzēja, ka te darīšana ar jaunām intrigām un neticēja viņam, kā arī nenodrošināja viņa ceļa neaizkaramību.

22.jūnijā no Vitenšteinas pie Rēveles ieradās 500 krievu un tatāru un aizdzina visus lopus, kuŗi ganījās uz Lakas kalna. Vācu bruņnieki, kāds simts skaitā, pilsētas landsknechti, daži pilsoņi un kalpi dzinās ienaidniekiem četras jūdzes pakaļ, atņēma visus lopus, nošāva un sagūstīja dažus krievus un tatārus.

11.jūnijā Zviedrijas ķēniņa kaŗakuģi ieradās pie Rīgas un nodedzināja dažas mājas Daugavmalā. Šīs ierašanās iemesls bija tas, ka Zviedrijas ķēniņam bija dažas prasības no Rīgas pilsoņiem, kuŗas nebija vēl nokārtotas. Beidzot viss tas tapa nokārtots tā, ka Rīgas pilsoņi deva 100 lastu rudzu, kuŗus nogādāja uz Rēveles pili.

Visu jūlija mēnesi Vitenšteinas un Pādisas krievi un tatāri blandījās ap Rēveli un daudzkārt nolaupīja pilsoņu zirgus un baidīja kalpus un meitas siena pļavās, un aizveda gūstā zemniekus ar sievām un bērniem. Pilsoņiem un zemniekiem tā bija liela nelaime.

26.jūlijā zviedru jātnieki un kājnieki papildinātā skaitā devās uz Pādisu, lai atriebtos krieviem un tatāriem par nodarīto kaunu. Tajā pašā laikā kādi 50 nevācu bezzemnieki naktī, bez kā kāds to zinātu pilsētā, tikai ar 16 šautenēm apbruņojušies, pa citu ceļu izgāja no pilsētas. Kad tatāri uzzināja zviedru ierašanos pie Pādisas, viņi metās bēgt, bet gluži negaidot sastapās ar zemniekiem. Pēdējie dienas laikā neuzdrošinājās tatāriem uzbrukt, jo viņu spēki bija mazi, bet uzturējās krūmos un novēroja, kur tatāri apmetas par nakti. Notikās, ka tatāri apmetās pie Orendāles ciema, kur viņi no vāciem un zviedriem bija nodrošināti ar dziļu upi. Kad tatāri bija nolikušies gulēt un palaiduši zirgus zālē, tad minētie zemnieki uzbruka viņiem šaudami un vāciski kliegdami. Tatāri, domādami, ka viņiem uzbrūk vāci un zviedri, metās bēgt pa krūmiem

un atmatām un pameta savus zirgus un ieročus. Zemnieki paņēma vairāk kā 80 zirgu un devās atpakaļ uz Rēveli lielā priekā. Daudziem no viņiem visā mūžā nebija zirga bijis. Ja zemniekiem būtu vairāk drosmes un viņu būtu vairāk bijis, tad viņi būtu atdzinuši Rēvelē vairāk kā 400 tatāru zirgu. Vāci negribēja zemniekiem palikt pakaļ. Viņi arī pa krūmiem un atmatām, tāpat kā zemnieki, uzbruka krieviem un atņēma viņiem visus zirgus.

Krievi un tatāri bez pārtraukuma laupīja un postīja Jervi, Hariju un Rēveles apkārtni un aizveda daudzus gūstā. Dienu un nakti viņi blandījās ap Rēveli, tā ka briesmu zvans pastāvīgi skanēja. Daudzi zemnieki ar saviem mājniekiem no visām malām, atrazdamies galīgā nabadzībā, saradās Rēvelē, piepildīja dārzus, šķūņus un visus kaktus, tā ka liels bads sāka spiesties virsū. Zviedrijas priekšnieki pilī atrada par ieteicamu atļaut zemniekiem laupīt apgabalus, kuŗus bija ieņēmuši krievi. Viņiem par virsnieku ievēlēja Ivo Šenkenberģi, kāda naudas kalēja dēlu, kuŗš ar saviem zemniekiem savāca daudz laupījuma un sagūstīja daudz krievu. Pirmais pasākums izdevās labi un zemnieki ar mošu garu turpināja laupīšanu.

1576.gadā, ceturtdienā pirms Mārtiņiem, Rēvelē un dažas jūdzes no Rēveles sasniga neredzēti bieza kāpta sniega, tā ka dziļajā sniegā, ceļā uz Rēveli, daudzi dabūja galu. Daudzas zemnieku sievas, kuŗas savus bērnus veda uz Rēveli kristīt, nosala kopā ar bērniem. Daudzi, nojauzdami nelaimi, pameta uz ceļa ar dažādām mantām piekŗautās ragavas un izjūgtos zirgos glābās no nāves. Šinī laikā neviens nedrīkstēja nekur ne braukt, ne iet; kaimiņi nevarēja nokļūt cits pie cita. Kas atradās uz ceļa, tas nevarēja nokļūt mājās, bet bija jāpaliek uz ceļa ar visiem vēršiem un vezumiem.

Hercoga Magnusa ļaudis nakts laikā uzbruka Limbažu pilij. Tādi ātri uzbrukumi un laupīšanas šinīs laikos Livonijā bija galvenā bruņnieciskā nodarbošanās.

1576.gadā visu rudeni, līdz pat Jaunam gadam, jūŗā bija tādas vētras, kādas nekad agrāk nebija piedzīvotas. Rēvelē nekad nebija pieredzēts, ka baznīcu torņi un ostas aizsargdambji taptu no vētras maitāti, kā tas bija šinī gadā. Daudz tāļ- un krastbraucēju kuģu ar visu kŗavu pie Rēveles krastiem gāja bojā. Arī daudzās citās vietās nebija labāk.

Rudenī Rēvelē pienāca drošas ziņas, ka ziemā krievi ar lieliem spēkiem aplenkšot Rēveli. Šīs ziņas iedvesa rēveliešiem bailes. Bez tam prātus uztrauca arī tas apstāklis, ka jau rudenī atgadījās visādas nepatikšanas. Tā tie 2000 kaŗavīru, kuŗiem no Somijas bija jāierodas Rēvelē, pastāvīgās vētras dēļ nevarēja ierasties. Tāpat neieradās arī vētras dēļ 120 kaŗavīru un strēlnieku, kuŗus Rēvele bija salīgusi Lībekā. Tāļāk, daži Zviedrijas ķēniņa kuģi ar proviantu, pulveri un lodēm bija palikuši vētras dēļ Zviedrijas līčos. Viens no šiem kuģiem ar dažādu kŗavu nonāca gan pret vakaru pie Rēveles, bet viņš tapa uzsviests uz aizsargdambjiem un tajā pašā naktī sadauzīts gabalu gabalos, par lielu skādi Rēvelei.

Hanzas pilsētu sapulcē, Lībekā, Dancigas pilnvarotie apsolīja Rēvelei palīdzību naudā, labībā un kaŗavīros. Rēvele tad arī nosūtīja uz Dancigu kuģi, lai pārvestu apsolīto. Nonākuši Dancigā, kuģnieki atrada, ka viņai uzbrukusi tāda pati slimība kā Rēvelei, jo bija nojaužams kaŗš ar viņas jauno valdnieku Polijas ķēniņu un drīzumā bija sagaidāma pilsētas aplenkšana. Tādēļ arī viens slimnieks otram nevarēja palīdzību sniegt. Lielā vētra bija aiznesusi Rēveles ostas aizsarga ierīces, ko neviens cilvēks nebija varējis paredzēt. Īsi pirms aplenkšanas divi nodevēji, Didriķis Moncards, kāda Tērbatas kalēja dēls, un Ansis Kochs no Oberpāles, kuŗi ilgāku laiku bija dienējuši kā bruņnieki un labi pazina pilsētas apstākļus, aizbēga pie krieviem un paziņoja viņiem pilsētas stāvokli. Neraugoties uz visām šīm ļaunām zīmēm, rēvelieši nešaubījās, ka Dievs nāks viņiem palīgā, jo Viņš ir vienīgais, kam patiesībā pienākas glābēja vārds. Ja rēvelieši būtu saņēmuši palīdzību no minētām vietām un būtu uz viņu paļāvušies, tad viņi būtu aizmirsuši sirsnīgās lūgšanās griezties pie Visaugstākā. Tādēļ arī Dievs nepieļāva saņemt cilvēku palīdzību, lai rēvelieši zinātu, ka tikai Viņš ir tas īstais palīgs. Viņš arī tad ar savu nenoliedzamu palīdzību ir stāvējis rēveliešiem klāt.

Tā kā ienaidniekam katrā ziņā vajadzēja ierasties, tad bija jābrīnās, ka viņš neizmantoja stingro ziemu un tik ilgi vilcinājās. Beidzot viņš tomēr ieradās 22.janvārī pret nakti ar lieliem spēkiem un nometās trīs jūdzes no Rēveles pie Jegelechtas. Ap pulkstens 9 vakarā ieradās Rēveles izlūki un paziņoja, ka krievi atnākuši. Abi birģermeistari, Fridrichs Zandstēds un Didriķis Korbmachers, tūliņ devās uz tirgus laukumu un lika ziņot visiem iedzīvotājiem, lai glābj katrs savas mantas, jo ienaidnieks esot jau ieradies.

Nākoša dienā, 23.janvārī, trešdienā pirms pusdienas, krievi sāka koncentrēties uz Akmeņu kalna un viņpus kalna, kas ilga visu dienu. Sadursmēs viņi neielaidās, un rēveliešiem arī nebija vaļas ieviļināt krievus kaujā, jo paši bija aizņemti ar dārzu nopostīšanu un šķūņu noplēšanu.

Ienaidnieki sākumā apmetās 4 nometnēs. Pirmā nometne atradās augstumos pie dzirnavām, uz kalna un iedobumos. Otra nometne bija uz Akmeņkalna un akmeņlauztuvēs, visa kalna gaŗumā. Trešā nometne bija pie ūdensvada Smilšu kalnos. Tatāru nometne bija ceturtā. Viņa atradās pie Jervekules ezera un bija veselu ceturtdaļu jūdzes gaŗa.

Kad skanstes bija uzmestas, tad krievu strēlnieki uz Tenīsa kalna un piekalnē, šinīs abās skanstēs, uzcēla nometni, kuŗa aiz kalna gar visu piegāzi vilkās līdz Švarcenbekai. Tur apmetās arī daži tūkstoši krievu jātnieku, kuŗu uzdevums bija kopā ar strēlniekiem sargāt skanstes un lielgabalus. Kad krievu kaŗaspēks bija apmeties ap Rēveli, pilsētā neredzēja neviena izmisuša un noskumuša cilvēka, visiem bija mošs gars, un katram likās, it kā akmens būtu novēlies no sirds.

Jau ceturto dienu ienaidnieks izvairījās no sadursmēm un neviens nevarēja izprast, kādi viņa nodomi. Tad 26.janvārī Rēveles pilsoņi visiem spēkiem ienaidnieka izmēģināšanas dēļ izgāja no pilsētas un iedrošinājās aiziet vēl aiz sv.Jāņa slimnīcas līdz Smilšu kalniem. Krievi negribēja rādīties tuvumā, bet turējās visās vietās noslēgtās rindās kaujas gatavībā un raudzījās tikai uz to, lai rēvelieši vēl tālāk aizietu no pilsētas. Krievu nodoms bija viņus aplenkt un nogalināt. Bet Dieva neizprotamā vēlēšanās bija tā, lai krievi lielā steigā raidītu dažus lielgabala šāvienus uzbrucēju starpā. Ar to bija panākts, ka rēvelieši steidzās atpakaļ uz pilsētu. Šinī pirmā uzbrukumā un šinī dienā tapa nogalināts tikai viens zviedru landsknechts. Ja krievi būtu bijuši drošsirdīgi kareivji un būtu uzbrukuši šiem tūkstots vīriem ar visiem saviem spēkiem un aizsprostojuši ceļu uz pilsētu, kas krieviem viegli bija izdarāms, jo rēvelieši bija diezgan tālu aizgājuši no pilsētas, tad Rēvele šinī dienā vairāk kā uz pusi būtu viņu rokās. Bet viņiem nebija drosmes, un Dievs bija viņus apstulbojis.

26.janvāŗa naktī krievi uzmeta skanstes Tenīsa kalnā un 27.janvārī, kas bija svētdienā, agri no rīta sāka ar smagiem un viegliem lielgabaliem apšaudīt pilsētu. Sv.Nikolāja baznīcā pa sprediķa laiku iekrita dzelzs bumba, 52 mārciņas smaga. Lai gan baznīca bija pilna laužu un bumba iekrita baznīcā pa logu tieši laužu starpā, tomēr ievainoja tikai vienu jaunu pilsoni, Hansi Malenu, rokā ar akmeņa drumstalu. Dievkalpošanas no Sv.Nikolāja baznīcas pārcēla uz Sv.Gara baznīcu. Šī baznīca arī piedzīvoja daudz briesmu no bumbām un granatām, gan pa dievkalpojumu laiku, gan citā laikā, dienu un nakti.

27.janvārī krievi aizdedzināja ar granātām jauno slimnīcu. Nodega pus jumta un spāres. Otru pusi izglāba. Tas nebūtu noticis, ja tur nebūtu bijis siens un māja būtu labāk apsargāta. Pilnīgi neticami, kādu troksni un līgsmību sacēla krievi un cik ļoti viņi šaudīja, kamēr dega māja.

28.janvārī, pulkstens 8 vakarā, krievi pavisam tuvu pie pils, kaļķu cepļos, uzmeta skanstes un uzcēla blanku mājas, Pilsētā tas sacēla lielu uztraukumu, jo bija jādomā, ka ienaidnieks ar visiem spēkiem grib uzbrukt pilsētai. Kad uztraukums bija apklusis, zviedru kareivju nodaļa devās veikt īsti bruņniecisku darbu. Šie kareivji uzbruka krieviem skanstēs un blanku mājās, nogalināja daudzus un sagūstīja vienu ievainotu kaŗavadoni. Tā kā bija ļoti no svara dabūt ziņas no ienaidniekiem, tad atvestais gūsteknis bija noderīgs ziņu dabūšanai. Gūsteknis izteica, ka pie Rēveles atrodoties 50.000 krievu un tatāru, bet lielkņaza paša neesot, esot tikai galvenākie kņazi un vaivadi, kā: kņazs Feodors Ivanovičs Mistislavskis, vēl jauns gados; tad, viņam padotais leitnants Ivans Vasiljevičs Šeremetjevs-Koļcovs, lielkņaza labākais varonis, kuŗš nozvērējies lielkņazam iekaŗot Rēveli jeb mirt. Kā trešais tapa minēts kņazs Dmitrijs Andrejevičs Šorļetovs, tad kņazs Ņikita Prijemko-Rostovskis, kuŗam padota artilērija. Kas zīmējas uz lielkņazu, tad viņš ieradīšoties ar papildu kaŗaspēku Marijas Pasludināšanas dienā. Nāca zināms, ka lielākā daļa lielkņaza artilērijas atradās pie Rēveles. Bija atvestas 2000 mucas pulveŗa, kuŗa izlietošana pret Rēveli atnesīšot krieviem kaŗa laimi, jo Rēvele neesot vis Polocka vai Pērnava. Beidzot gūsteknis paziņoja, ka tie divi nodevēji esot devuši padomu skanstes uzmest uz Tenīsa kalna, jo šinī vietā pilsēta esot visvājākā, un vairāk viņš nekā nezinot, jo esot ieradies no Maskavas, bet pirms 3 dienām no Pādisas pils.

Aplenkšanas sākumā ienaidnieks bija pagānījis ūdeni, kuŗš tecēja uz pilsētu, lai rēveliešiem pietrūktu tīra ūdens, bet Rēvelē nebija ne ūdens, ne citu pārtikas līdzekļu trūkums, jo pilsēta bija pilnīgi apgādāta ar visu vajadzīgo uz vienu gadu.

Rēvelē netrūka arī uzticīgu un dievbijīgu valdnieku un rātskungu. Kannas bruņnieks Heinrichs Klausens, vecs, piedzīvojis varonis, un viņa dēls Kārlis Heinrichsens bija toreiz gubernatori un pavēlnieki Rēveles pilī. Viņiem bija viss tas, kas vajadzīgs uzticīgiem un dievbijīgiem valdniekiem. Uzraudzību un valdīšanu viņi stādīja augstāk par vīnu, alu un miegu. Sargu posteņus viņi paši sadalīja un pārraudzīja dienu un nakti, un pēc viņu piemēra rīkojās visi bruņnieki, virsnieki un vienkāršie landsknechti. Minētie gubernatori daudzkārt personīgi uzstādīja lielgabalus pret ienaidniekiem un izšāva, kas bija savienots ar ne mazumu briesmu, tā ka pilsoņi bija nemierā ar tādu gubernatoru rīcību un teica, ka viņi rīkojas pārdroši, ka jebkuŗa nāve no viņiem atnestu pilsētai vairāk skādes, nekā simts citu nāve. Bet minētie gubernatori nelikās par to zinot, bet uzcītīgi atdevās saviem pienākumiem. To pašu darīja arī Rēveles rāte. Minētie gubernatori uz pils vaļņiem un torņiem uzcēla lielākas blanku būves un novietoja tur un aizsarga galerijās varenu artilēriju, smagos un pussmagos lielgabalus, vieglos lauka lielgabalus, kuŗus lietoja uzbrukumus atsitot. Rēveles iedzīvotāji nevarēja vien izbrīnīties un nopriecāties par ķēniņa vareno artilēriju, un ne katrs desmitais cilvēks zināja, ka tāda tik varena artilērija atrodas pilī. Bez tam arī pilsētas vaļņi, torņi, bastioni un galerijas bija tik labi apgādātas ar visāda lieluma lielgabaliem, ka pat daži lielgabali pa aplenkšanas laiku nemaz netika laisti darbā. Krieviem bija daudz lielgabalu, bet Rēvelei un pilij bija viņu piecreiz vairāk.

Tapa zināms, ka krievi grib Rēveli, tāpat kā Polocku aizdedzināt. Abi gubernatori un rāte aizsargāšanās nolūkā pavēlēja visiem pilsoņiem un iedzīvotājiem, neizpildīšanas gadījumā piedraudot lielu sodu, novākt malku, siemu un salmus un citu aizdedzināmu materialu no bēniņiem un noglabāt pagrabos un velvētās telpās. Tāpat dienu un nakti bija jātur sargi uz bēniņiem. Pa pilsētu visas aplenkšanas laikā naktīs jādelēja sargi, kuŗu uzdevums bija uzrādīt ļaudīm nokrītošo granātu vietas, lai viņas varētu pie laika nodzēst. Tāļāk, pilsētas rāte par labu algu bija salīgusi 400 Harijas zemniekus, staltus, bezbailīgus zēnus, pa lielākai daļai strēlniekus. Viņu virsnieks, Ino Šenkenbergs, kāda Rēveles naudas kalēja dēls, jautrs un drošsirdīgs cilvēks, savā nodaļā ieveda vācu kaŗaspēka disciplīnu. Šie zemnieki blakus zviedru un vācu landsknechtiem centās dienu un nakti sarīkot sadursmes ar krieviem, gūdami ne vienreiz vien laurus. Ino Šenkenbergu nelabvēļi iesauca par Hanibālu un viņa nodaļu par Hanibāla ļaudīm. Šis Hanibāls un viņa ļaudis sevišķi neieredzēja krievus. Šai nodaļai arī bija uzdots raudzīties, kur nokrīt granātas. Viņi dienu un nakti nodevās savam uzdevumam, jo par katru uzrādīto un virspavēlniekam atnesto granātu viņi dabūja 3 markas, t.i. vienu ortu zeltā. Ja granāta uzkrita uz kāda pilsoņa mājas, kur nebija sargu, tad viņi steidzās turpu, nodzēsa granātu, vai nosvieda uz ielas un tāds pilsonis maksāja viņiem pus dāldeŗa kā soda naudu, Quia spe commodi movemur omnes[1]. Šie zēni savā jautrībā dienu un nakti medīja granātas un spēlējās ar viņām, kā zeņķi uz ielām ar akmentiņiem. Dažam labam noskumušam pilsonim neviļus bija jāsmejas.

Pilsoņu pienākums bija turēt uz bēniņiem slapjas vēršu ādas, katlus un baļļas ar sasalušiem mēsliem, lai labāk varētu nodzēst granātas, jo ūdens nelīdzēja. Visi bēniņi Rēvelē bija izlikti ar akmeņa platēm un apklāti ar biezu kārtu zemes, lai akmeņbumbas nespētu aizdedzināt mājas. Šie aizsargu līdzekļi un pastāvīga uzraudzība panāca to, ka pilsoņi uz granātām skatījās kā uz putniem gaisā.

Kas zīmējas uz akmeņbumbām, tad viņas Rēvelei nekādas lielas skādes nenodarīja. Rēveles mājas bija trim stāviem un stāvs no stāva bija atdalīts bieziem baļķiem un pārklāts platiem dēļiem un smiltīm. Ja bumba izkrita caur pirmo stāvu, tad pārējie divi palika veseli. Tādēļ arī pilsoņi savos dzīvokļos maz ko baidījās. Kādu skādi šīs bumbas nodarīja, par to īsumā tomēr jāmin.

1.februārī krievi izpostīja Sv.Brigitas ordeņa klosteri Marientālē. Viņi nopostīja arī altāŗus un lielākos akmeņus pārvērta bumbās; jumtu un spāres noplēsa un materialu aizveda nometnē. Tāpat krievi nojauca arī karātavas pie Rēveles, kuŗas bija celtas zagļiem. Baļķus krievi aizveda uz nometni.

3.februāŗa naktī zviedru kaŗavīru virsnieks Laurencijs Kolens, lielā pārgalvībā un dzērumā, kopā ar 50 kareivjiem, bez gubernatora ziņas, kājām bija uzbrucis krievu skanstei, nogalinājis dažus krievus un nogādājis vienu lielgabalu pilī. Pats viņš no daudziem ievainojumiem otrā dienā nomira. Šis uzbrukums nevienam nebija pa prātam, jo pret krieviem skanstē bija kas cits nodomāts. Tagad šis nodoms izjuka, jo krievi ar uzbrukumu tapa brīdināti sargāt labāk savu skansti. Tagad rēvelieši varēja sagaidīt, ka krievi rīkos uzbrukumu, uz kuŗu viņi tā bija gatavojušies. Kad nu ar Dieva palīgu izdevās atsist vienu vai dažus uzbrukumus, tad tik izrādījās, kam īsti piederēs lielgabali skanstē.

Tajā pašā 3.februārī kāds vecs ievērojams muižnieks, kuŗam sieva bija mirusi, kristīja savas konkubinas bērnu; kristībās salūgtie muižnieki pēc veca paraduma svinēja viņas ar lielu dzeršanu un kaušanos, tā ka ne mazums bija ievainotu. Tāpat muižnieki un pilsoņi šinī aplenkšanas laikā svinēja arī dažas kāzas.

5.februāri daži krievi ieradās pie pilsētas vest sarunas, bet rēvelieši negribēja ielaisties sarunās, un landsknechti, noturēdami viņus par izlūkiem, izšāva uz krieviem. Krievi lielās bailēs un steigā aizaulekšoja. Vienam no viņiem, nokrita samta cepure ar melnas lapsādas oderi. Pliku galvu aizlaidās krievs. Šo cepuri pacēla kāds landsknechts un atnesa pilsētā.

6.februāŗa naktī ienaidnieks uzmeta vēl vienu skansti zem augstā Kalēju vārtu torņa pie Tenīsa kalna, izlietodams siena vezumus un grozus ar smiltīm.

Nākošā dienā Rēveles kareivji un zemnieku nodaļa uzbruka krieviem šinī skanstē un izdzina viņus. Siens, kuŗu viņi aizdedzināja ar darvas lāpām, sadega. Rēvelieši pazaudēja 2 zemniekus. Daži kareivji un zemnieki tapa ievainoti; ne mazums krita arī krievu, kuŗus nogalināja lielgabalu šāvieniem no pils un no pilsētas. No pilsoņiem krita 3 no viena lielgabala šāviena. Viņi stāvēja uz kalna un raudzījās sadursmē. Viens no viņiem bija skroderis, otrs kāda rātskunga dēls un trešais kāds strēlnieks. Nākošā naktī krievi atkal ieņēma skansti un nostiprināja viņu vēl labāk kā iepriekš.

8. februārī gubernatori, krieviem par spīti, izsūtīja ostā dažus zvejniekus labi tāļu no pilsētas. Viņi gribēja krievus izmānīt no nometnes, jo aiz kuģiem un krastdambja bija noslēpti strēlnieki. Krievi tuvumā nerādījās, jo bija pamanījuši šo kaŗa viltību.

12.februāŗa naktī no krievu nometnes atbēga pilī kāda zviedru gūstekne, kuŗa paziņoja, ka tatāri viesojušies arī Somijā un pārveduši nometnē pie Rēveles daudz gūstekņu. Mazus bērnus, kā viņa teica, tatāri pametuši jūŗā uz ledus. Šī ziņa ļoti apbēdināja dievbijīgo ļaužu sirdis. Vēlāk šo ļauno ziņu apstiprināja daudzi no izbēgušiem gūstekņiem, kuŗiem bija izdevies nokratīt dzelžainās važas.

Rēvele gandrīz no visām pusēm, dažās vietās pat ar divkārtīgiem vaļņiem, augstiem torņiem un divkārtīgiem gŗāvjiem, bija tā nostiprināta, ka no ārpuses ar lielgabaliem nevarēja piekļūt ne vienai sienai. Bet Staļļu kalna sienā, kuŗas priekšā atradās vēl 2 biezas aizsargu sienas un gŗāvji, un kuŗu krievi varēja apšaudīt tikai viņas gaŗumā, viņi nepaspēja pat ne caurumu izsist. Rēvelieši vairāk nekā nevēlējās kā to, lai krievi šinī vietā uzsāktu uzbrukumus. Šeit viņiem bija jānāk starp pilsētu, pili un domu. Šeit rēvelieši bija labi sagatavojušies viņu saņemšanai. Ja krievi būtu nākuši, tad viņi nezinātu, kā tikt atpakaļ. Tā kā viņi nojauda nelaimi, tad tie neklausīja nodevēju padomam un uzbrukumu šinī vietā nesāka.

Krievi līdz šim bija ļoti stipri apšaudījuši pilsētu, bet skādes nekādas nebija padarījuši. Tagad krievi sāka vētraini apšaudīt ar smagiem lielgabaliem torņus, vaļņus, pili un pilsētu, un tā, netaupīdami akmeņu bumbas un granātas, viņi šāva dienu un nakti. Gubernatori un rāte nomanīja, ka krievi grib izdarīt parakumus zem vaļņiem un torņiem, lai viņus uzspridzinātu. Tādēļ gubernatori un rāte ķērās arī no savas puses pie parakumiem. Tā kā nebija nekādu drošu ziņu, kur krievi izdara parakumus, tad šis apstāklis padarīja lielas raizes. Gubernatori apsolīja visiem kareivjiem samta un vadmalas drēbes un daudz citus labumus, ja viņi sadabūtu kādu gūstekni. Zviedri, vāci un nevāci dienu un nakti neapnikuši ar lielām briesmām mēģināja saķert kādu ienaidnieku, bet viss bija velti, un raizes pilsētā tapa vēl lielākas. Kad cerība, dabūt kādu gūstekni, likās pavisam zudusi, ar Dieva brīnišķu gādību 14.februārī pulkstens 3 no rīta pie Lieliem Jūŗas vārtiem piejāja ar saviem 7 sulaiņiem tatāru augstmanis BuIats-Murza, kuŗš bija aizbēdzis no krieviem. Viņa vēlēšanos, ielaist viņu pilsētā, tūlīt izpildīja. Pārbēdzējs atnesa vajadzīgās ziņas, kuŗu nedabūšana bija sacēlusi tādas lielas raizes, un pastāstīja vēl citas priecīgas vēstis, tā ka pilsētā valdīja atkal līgsmība. Rēvelieši atdzīvojās, jo no dabūtām ziņām varēja spriest, ka krievu un tatāru stāvoklis pie Rēveles slikts līdz izmisumam. Ja atbēgušie tatāri būtu kaut ko dzirdējuši, ka ir vēl cerība Rēveli ieņemt, tad viņi droši vien nebūtu aizbēguši no krieviem uz Rēveli un atdevušies labprātīgi gūstā.

Tatāri, katrs atsevišķi nopratināts, stāstīja vienu un to pašu. Pēc viņu ziņām izrādījās, ka virspavēlniekam padotais leitnants, slavenais varonis Ivans Šerementjevs-Koļcovs bija ievainots no lielgabala šāviena un pēc trim dienām nomiris. Ar lielu godu viņš bija aizvests uz Maskavu. Viņš savā laikā bija nozvērējis lielkņazam, ka ieņemšot Rēveli, bet pretējā gadījumā dzīvs viņam nerādīšoties. Tapa zināms, ka kritis kāds 1000 krievu, pie kam daudzreiz no viena šāviena 20, pat 30 cilvēku uz reizi. Paslepus aizbēgušo arī neesot mazums. Krieviem esot ļoti lielas bailes, ka tik rēvelieši nepaņemot viņu lielgabalus no skanstēm. No 1200 tatāriem, kuŗi bija iebrukuši Somijā, noslīkuši 500. Ziņa par lielkņaza ierašanos izplatīta, lai sabiedētu rēveliešus un pašus krievus. Ka krievi būtu sākuši izdarīt parakumus, viņiem, kamēr atradušies pie krieviem, nekas nav bijis zināms. Tā kā tatāri Rēvelē bija ieradušies kā draugi, tad viņiem atļāva zem apsardzības staigāt pa pilsētu. Gubernatori uzņēma viņus arī pilī, kur viņi deva pret krieviem labus aizrādījumus, kuŗus nevarēja neievērot.

16.februārī rēvelieši ar maziem spēkiem izgāja no pilsētas un sastapās ar lielāku krievu nodaļu pie Sv.Jāņa tilta, kur notika sīva kauja. Dažus krievus nošāva un atveda pilsētā 3 no nošautiem, kuŗu caunādu kažoki deva labu laupījumu. Gūstā krita arī kāds varens bajārs. Pie nopratināšanas šis bajāra izteica to pašu, ko tatāri, kādēļ viņiem dāvāja vēl vairāk uzticības.

17.februāŗa svētdienā agri no rīta krievi sāka apšaudīt pilsētu lielākos apmēros, kā agrāk, it kā gribēdami ar to parādīt, ka tagad viņi ķeŗas pavisam nopietni pie lietas, lai gūtu uzvaru.

18.februārī ieradās divi vareni bajāri ar vācu tulku Vilhelmu Pepleri un atnesa lielkņaza rakstu, kuŗu gubernatori un birģermeistari, Fridrichs Zandsteds un Didriķis Korbmachers, saņēma pie Mālu vārtiem. Bajāri caur tulku prasīja arī lielkņaza sūtņiem, kuŗi esot ieradušies no Maskavas ar lielkņaza mutiskām prasībām, dot neaizkaramības rakstu. Minētam tulkam bija greznas drēbes, lai viņš derētu vāciem par vilināšanas putnu. Visi atkritēji pirmā vietā stāda pasaules greznību. Sūtņiem neaizkarāmības rakstu nedeva un uz vēstulēm atbildēja ar labu pārdomu, tā ka krievi zaudēja pacietību un pēc tam iesāka ārkārtīgu apšaudīšanu ar akmeņa bumbām un granātām.

Kad ienaidnieks redzēja, ka viņš ar savu vētraino apšaudīšanu nekā nevar panākt, viņš gribēja izgāzt savas dusmas pret pilsētas torni, kāda nebija visā Baltijas jūŗas piekrastē, un kuŗu sauca: “Skaties ķēķos”[2]. Šo torni, kuŗa priekšā atradās augsts bastions, uz kuŗa tornis bija celts, krievi dienu un nakti apšaudīja ar viegliem un smagiem lielgabaliem, bet paspēja izsist tikai vienu caurumu sānos, caur kuŗu varēja reizē iziet divi vērši. Nošauts tapa arī torņa komandants Ansis Šulcs, pēc amata kurpnieks. Tā bija lielākā skāde, kuŗu šoreiz nodarīja Rēvelei tās 2000 mucu pulveŗa.

1.marta rītā akmeņa bumba nosita kādu zemnieku ar sievu un 2 bērniem, kuŗi atradās pirtī. Šī bija lielākā nelaime, kuŗu nodarīja akmeņa bumbas.

7.martā 40 kareivji un nedaudzi bruņnieki izgāja no pilsētas, lai krievus sapulcinātu uzbrukumam vienvietus, jo tā labāk vedās šaušana uz ienaidnieku. No torņiem, vaļņiem un bastioniem apšaudīja ienaidniekus ar lielgabaliem, un prieks bija redzēt, kā viņi krita un kūņājās.

Tikai 8.martā krievi sadedzināja kuģus ostā. Bija brīnums, kādēļ viņi to nebija agrāk darījuši. Laikam gan tādēļ, lai parādītu savu labo sirdi pilsētai. Bet tas viss bija tikai viltība un krievu parastie paņēmieni.

9.martā no Rēveles pils izgāja uzbrukumā pret zemāko skansti 400 kājnieku un 100 jātnieku. Skansti viņi drīz ieņēma un nogalināja daudz krievu un 6 gūstekņus atveda pilsētā. Rēveliešiem pārskatīšanās dēļ arī bija diezgan lieli zaudējumi. Šo uzbrukumu sarīkoja tikai tādēļ, lai sagūstītu dažus krievus un dabūtu ziņas par ienaidnieka stāvokli. Tādēļ bija nolemts nekavējoši atgriezties pilī, ja izdotos sagūstīt kauču vienu ienaidnieku, un to paziņot no pilsētas ar tauri, lai pārējie uzbrucēji arī zinātu steigties pilī atpakaļ.

Kad rēvelieši bija uzbrukuši skanstei, tad ikviens centās sagūstīt kādu ienaidnieku, jo par katru gūstekni bija izsolītas 50 marku. Pašā sākumā saņēma 6 gūstekņus un steidzīgi vien nogādāja pilsētā. Kad tas bija noticis, atskanēja taure, un visi devās uz pili atpakaļ. Bet viens no pilsētas virsniekiem, Klauss Holsts, kopā ar Hanibālu un dažiem citiem redzēja, ka daudz krievu nogalināts un pārējie aizbēguši, un ka skanste palika rēveliešu rokās. Viņi nepiegrieza vērības norunātiem tauru signāliem, bet sāka dzīties ienaidniekam pakaļ un postīt skanstes, būdami tajā pārliecībā, ka citi sekos. Kad minētais virsnieks attapās, viņš redzēja, ka pārējie jau prom. Tagad krievi, kuŗi bija paslēpušies dziļā gŗāvī, kuŗš vilkās uz pilsētas pusi, redzēja, ka maz rēveliešu palicis, nāca barā no gŗāvja ārā un nogalināja pārdrošo virsnieku un vēl dažus citus. Rēvelieši tā pazaudēja 30 vīru, landsknechtu, tirgoņu, jaunu kareivju un dažus no Hanibāla nodaļas. Pa šīs sadursmes laiku no torņiem un vaļņiem raidīja šāvienus vienu pēc otra uz augstāko skansti, tieši krievu vidū, tā ka krievi nepaguva pat ne šāviena izlaizt no saviem smagiem lielgabaliem. Toties rēvelieši labāk varēja rīkoties apakšējā skanstē. Brašo puišu un kareivju, sevišķi slavenā virsnieka nāve pilsoņus ļoti apbēdināja. Labās ziņas, kuŗas dabūja no gūstekņiem, atviegloja pilsoņu sirdis, jo nāca zināms, ka lielkņazs devis pavēli doties no Rēveles prom, un ka 3000 bajāru ar saviem kareivjiem jau aizgājuši. Gūstekņi ziņoja arī, ka daži smagākie lielgabali no skanstēm jau noņemti. Tāpat aizgājuši jau pirms piecām dienām inženieri, kuŗiem bija uzdots izdarīt parakumus zem pilsētas, un nākamā naktī noņēmšot visus lielgabalus no skanstēm, bet nākamā trešdienā nebūšot vairs neviena kareivja nometnē. Nošauto un nogalināto kareivju skaits sadursmēs sniedzoties pie 3000. Cik krituši beidzamā sadursmē, neesot zināms. Vēlāk izrādījās, ka beidzamā sadursmē krituši 330 krievi.

Kāds gūsteknis zināja pasacīt, kāda artilērija bijusi krieviem pie Rēveles. Pēc gūstekņa ziņām izrādījās, ka krieviem bijuši 3 lielgabali ar 52 un 55 mārciņu smagām bumbām, 6 lielgabali ar 30, 25 un 20 mārciņu bumbām, 4 “mūŗa lauzēji” ar akmeņu bumbām 225 mārciņu svarā. Šos lielgabalus krievi nav daudz lietojuši, jo piekļūt Rēveles mūŗiem augsto vaļņu un bastionu dēļ nebija nemaz iespējams.

Bijuši vēl 15 lielgabali, kuŗu bumbas svērušas 6, 7 un 12 mārciņas, un katram tādam lielgabalam bijušas pagatavotas 700 bumbas. Vai viņas visas izšautas, to gūsteknis nezināja. Bijuši arī 5 lielgabali ar vēl mazākām bumbām. Bez 4 “mūŗa lauzējiem” bijuši vēl 2 lieli miezeri, no kuŗiem arī šauts ar 225 mārciņu bumbām. Šiem 6 lielgabaliem bijušas pagatavotas 2000 akmeņu bumbas. Viens no miezeriem pielādētā veidā sašauts gabalos no pils; tas pats noticis arī ar citiem lielgabaliem.

5 miezeri bijuši, no kuŗiem šauts ar mazākām bumbām, un tādu bumbu bijis 1500, bez tām, kuŗas tikušas izcirstas turpat nometnē.

Bijuši arī 6 miezeri, no kā raidītas granātas, kuŗu skaits bijis 2500, bet vai visas izšautas, to gūsteknis nezināja.

11.marta naktī no abām skanstēm pie Tenīsa kalna kareivji izvācās ar lielgabaliem uz nometni pie augšas dzirnavām. Liels prieks pārņēma pilsētu, un ikviens devās uz skanstēm. Bet tur pilsoņus sagaidīja tādi skati, ka mati cēlās stāvus, jo tur bija redzami pārrauti ķermeņi, atsevišķas rokas un kājas; to bija izdarījusi pils artilērija pašā, krievu aiziešanas brīdī. Tur bija redzami arī 10 nomocīto Rēveles kareivju un zemnieku līķi, kuŗi bija izģērbti pavisam kaili. Augšējā skanstē varēja saskaitīt 23 blanku mājas un 500 grozus ar smiltīm. Apakšējā skanstē bija 26 blanku mājas un 126 grozi ar smiltīm. Turpat bija redzami arī divi ļoti dziļi gŗāvji. Viens no viņiem sākās uz kalna aiz pašas tāļākās blanku mājas un vilkās pils virzienā; otrs gŗāvis bija apakšējā skanstē un arī sākās aiz beidzamās blanku mājas un tapa vilkts augstā bastiona virzienā šie gŗāvji bija 40 asis gaŗi. Tajā dienā daudzi jauni puiši, pilsoņi un zemnieki, neievērodami valdības aizliegumu, tik tāļu bija aizgājuši krieviem pakaļdzīdamies, ka kādus 20 no viņiem nosita, ievainoja un sagūstīja.

13.martā, kādā trešdienā, krievi aizdedzināja visu nometni un galīgi aizgāja projām. Pilnas 7 nedēļas viņi bija stāvējuši pie Rēveles un 6 nedēļas bez pārtraukuma viņi bija apbēruši pilsētu ar dažādām bumbām un granātām. Kā trešdienas priekšpusdienā parādījās pirmie krievi, tā arī trešdienas priekšpusdienā aizvācās pēdējie prom. Svētdienā viņi sāka apšaudīt pilsētu un svētdienā viņi beidza. Rēvelei, paldies Dievam, viņi nekā nevarēja padarīt, lai gan viņi laida darbā visus tos pašus viltus paņēmienus un intrigas un izlietoja visus savus spēkus, kā viņi to bija darījuši pie Smoļenskas, Kazaņas, Polockas un citu vietu iekaŗošanas.

Kas zīmējas uz nodarīto postu, tad krievi ar savu lielo šaudīšanu no smagiem lielgabaliem bija paspējuši izsist tikai caurumu “Skaties pa ķēķiem” tornī un nogalināt kādas 40 personas, starp kuŗām divus pilsoņus, vienu skroderi un vienu kurpnieku.

Ar akmeņa bumbām krievi bija nogalinājuši ap 20 nabadzīgu zemnieku, kuŗi bija apmetušies pirtīs un uzceltās mājelēs.

No pilsoņiem un citām ievērojamām personām nebija nogalināts neviens, lai gan viņi katru dienu gāja uz baznīcu un no baznīcas, un gluži droši staigāja pa ielām.

Arī granātas nenodarīja nekādas skādes, izņemot jaunās slimnīcas jumtu, kuŗš pa pusei nodega, Ja tur tuvumā nebūtu bijis siens, tad krievi pa visu aplenkšanas laiku nebūtu pat redzējuši kaut ko aizdegdamies no savām granātām.

Rēvelieši sadursmēs pazaudēja vairāk kā 50 vīru. Šo zaudējumu pilnīgi atsveŗ Ivāna Šeremetjeva un dažu tūkstošu krievu un tatāru nāve. Dažu baznīcu un māju jumti bija gan apskādēti no bumbām un granātām, bet mazās un lielās lodes, kā dzelzs materials, pilnīgi atsvēra nodarīto skādi.

Nelaime nekad nenāk viena. Tā arī šoreiz aplenkšanas laikā sākās otra nelaime - gŗūts plaušu mēris, ar kuŗu saslima jauni un veci un nomira. Šī slimība sākās gavēnī, tūlīt pēc krievu aiziešanas, un plosījās visu vasaru līdz Pēteŗa-Pāvila dienai.

Pēc krievu aiziešanas, aprīļa mēnesī, visiem kareivjiem, bruņniekiem, landsknechtiem, pilsoņiem un zemniekiem un apstaiguļiem atdeva visas krieviem piederošās zemes izlaupīšanai. Piedalījās arī nabagi un kropļi, kuŗi paši nevarēja staigāt, un kuŗi bija jānoceļ un jāuzceļ zirgā. Izlaupīja visas Igaunijas zemes: Vīku, Jervi, Viriju un visu Tērbatas biskapiju.

Aizdzīti tapa daudzi tūkstoši lopu un aizvests daudz kustamā īpašuma uz Rēveli, un pārdots par nieka naudu, jo neviens vairs negribēja nekā pirkt. Tajā pašā laikā krieviem atņēma zirgus no ganībām un aizdzina viņu lopus no muižām un pilīm Igaunijā. Krievi, kuŗi atradās muižās un ciemos, kā arī tie, kuŗi no pilīm un aizsargu posteņiem uzbruka laupītājiem un gribēja atņemt salaupīto, tapa vai nu nogalināti vai saņemti gūstā. Vācu un nevācu pulki nogāja līdz Pērnavai vairāk kā 20 jūdzes un izlaupīja Vecā Pērnavā krievus un arī vācus, kuŗi bija padevušies krieviem, un aizveda viņus uz Rēveli gūstā. Vācu bruņnieki, landsknechti un zemnieki nogāja līdz Vitenšteinai, ieņēma un nodedzināja miestiņu ap pili, pie kam daudz krievus nogalināja un sadedzināja. Viņi paņēma lielu laupījumu. Šis miestiņš bija labi apcietināts ar baļķu sētu, blanku mājām un šaujamām galerijām. Pēc tam daži zemnieku bari devās uz Vezenbergu, Laizi, Hapsalu un Leali, lai nolaupītu lopus un zirgus. Visas mājas ap pilīm nodedzināja un vairāk kā 600 vēršu, govju un zirgu aizveda no pils gŗāvja, lai gan krievi no vaļņiem apšaudīja laupītājus un apmētāja viņus ar akmeņiem. Sastādījās arī laupītāju bandas pa 5, pa 10 cilvēku, pat vairāk, ņēma pārtiku līdzi uz dažām nedēļām un attāļās vietās noslēpās gar mazākiem ceļiem, pie tiltiem un biezokņos, kur krieviem iznāca gaŗāmiešana. Dienām un naktīm viņi uzbruka staltiem bajāriem un vienkāršiem krieviem, vai nu nošāva viņus, vai saņēma gūstā. Krievi visā Igaunijā nekur nedrīkstēja rādīties, viņi sēdēja pilīs un muižās kā aplenkti. Steidzamās darīšanās krievi nejāja pa veciem parastiem ceļiem, ne arī pa kaŗaceļu, bet ar lielu līkumu pa sāņceļiem, kur arī baidījās no katra krūma un tilta, vai tik tur nav paslēpušies Hanibāla ļaudis ar savām gaŗām šautenēm. Bez pārtraukuma viņi sarīkoja uzbrukumus krieviem, ka viņu briesmu signāli pastāvīgi skanēja, gluži tāpat, kā tas bija pie Rēveles, kad krievi bija uzbrucēju lomā.

Zemnieki ar saviem dēliem un kalpiem arī pievienojās laupītāju bandām un kopā ar viņiem laupīja tos zemniekus, kuŗiem kaut kas vēl bija palicis. Igaunijā notikās tādas briesmu lietas, kuŗas nevar nemaz aprakstīt. Zemniekiem laupīšana vedās labāk nekā kareivjiem, jo viņi bija zemē dzimuši un uzauguši un zināja katru taku pa pļavām, biezokņiem un krūmiem. Arī zemes un zemnieku apstākļi viņiem bija labāk pazīstami. Daudzi no viņiem bija dienējuši pie krieviem, un viņiem bija zināms, kur ganās krievu zirgi un lopi, un pa kuŗiem ceļiem viņi paši mēdz staigāt un jāt. Bez tam zemniekiem palīdzēja viņu labie draugi un radnieki. Tādēļ arī iznāca, ka zemnieki guva lielāku laupījumu un vairāk sagūstīja krievu, kas savukārt sacēla naidu starp vācu kareivjiem un zemniekiem, un bija jābaidās, ka atnāks tāda pat izrēķināšanās, kāda bija bijusi ar skotiem pie Vezenbergas.

1577.gada vasarā Holšteinas hercogs Magnuss aizceļoja pie Maskavas lielkņaza. Daudzi cerēja, ka šis ceļojums nāks par labu Livonijai, bet savās cerībās viņi drīz vīlās. Hercoga galma mācītājs, viņa augstākais padomnieks un superintendents Kristjāns Šrefers, kuŗš hercogu bija savedis ar lielkņazu, tagad viņu atstāja. Katram bija skaidrs, ka viņš nebūtu pametis savas avis, ja būtu cerība dabūt no lielkņaza vai nu ļaudis, vai zemes, vai kādu citu labumu. Tādēļ visiem hercoga valdība izlikās šaubīga, lai gan teica, ka Šreferi hercogs nosūtījis pie Kurzemes hercoga ar slepeniem uzdevumiem.

[1] Cerība ko iegūt padara mūs mundrus.