Īss apraksts.

1570.gadā, 21.augustā, pirmdienas priekšpusdienā, Holšteinas hercogs Magnuss aplenca Rēveli ar 25.000 krievu un trim eskadroniem bruņnieku. Vēlāk ieradās no Rīgas biskapijas Reinholds Rozens vēl ar vienu nodaļu, kā arī neliela nodaļa

vācu kareivju no Arensburgas.

Tajā pašā laikā daži tūkstoši krievu un viens eskadrons vāciešu zem Randenes Jirģena Tizenhauzena vadības aplenca Vitenšteinu. Visi vācieši, kuŗi stājās pret Rēveli un Vitenšteinu, bija pa lielākai daļai Livonijas muižnieki; bija arī daži pilsoņu dēli no Rēveles un citām vietām. Visi viņi aiz liela neprāta, zem hercoga Magnusa izkārtnes, gribēja atdot savu tēviju krieviem. Katrs prātīgs cilvēks varēja saprast, ka Krievijas cars otram par labu nebūtu bruņojis tādu tik lielu kaŗaspēku, ja viņa paša intereses nebūtu saistītas ar šo lietu.

23.augustā krieviem laimējās ieņemt Jāņa muižu ar slimnīcu, kuŗa atradās pilsētas tuvumā un kur mājas bija no akmeņiem celtas. Krievi mēģināja tur nostiprināties, bet rēvelieši uzbruka viņiem ar lielu drošsirdību. Ar lielām pūlēm izdevās viņiem padzīt krievus. Slimnīcu un Jāņa muižas dzirnavas galīgi iznīcināja.

29.augustā, Konkas bruņnieks Kārlis Hindriksens ar zviedriem, kuŗi bija pilī, izgāja pret krieviem un daudzus nogalināja. Vienu bajāru nāvīgi ievainotu viņš atveda pilī.

2.septembrī ienaidnieks pieveda no Narvas daudz lielgabalu un apšaudīja pilsētu no augšējām dzirnavām, bet bez kādiem panākumiem.

6.septembrī ienaidnieks noķēra vienu nelielu kuģi, kuŗš no Stokholmas veda 24[1] mucas sviesta. Šīs sviesta mucas ienaidnieks nogādāja savā nometnē.

Mēs, Magnuss, no Dieva žēlastības, Livonijas ķēniņš, igauņu un latviešu zemju kungs, Norveģijas mantnieks, Šlezvigas, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grafs, Rēveles iedzīvotājiem un visiem, kam rūp kristīgas pasaules labums un dievbijība, visiem, kas meklē apspiestās un nopostītās Livonijas labklājību, brīvību un grib saviem pēcnākamiem novelt mūžīgu ļaunumu, samaitāšanu un bojā iešanu un aizkavēt nevainīgu asiņu izliešanu, ziņojam sekošo:

Kā apdraudētās un izpostītās Livonijas iedzīvotāji savā nelaimē ir cītīgi meklējuši pēc kristīga vācu valdnieka un lūguši pēc Visspēcīgā Dieva palīdzības, tā arī mēs savas valdīšanas sākumā no visas sirds esam lūguši Dievu, lai Viņš mums rādītu ceļus un līdzekļus, kā palīdzēt nabaga zemei. Bet pēc Dieva gribas daudzi gadi ir pagājuši, un mēs nekā neesam varējuši atrast. Tikai tagad Krievijas cars, neizprotamā Dieva prāta pamudināts, apzīmogotā rakstā un ar parasto krusta skūpstīšanu, visžēlīgi un saziņā ar mums, ir iecēlis mūs par visas Livonijas ķēniņu. Šo savu lēmumu viņš ir pasludinājis šādā veidā: Krievijas cars grib atdot mums visu Livoniju vai nu iekaŗojot, vai uz līguma pamata. Tāpat viņš ir nolēmis kopā ar sv.Romas valsti kaŗot pret turkiem un visiem kristīgās pasaules ienaidniekiem. Livonijā nevar būt nekādas citas valdības, izņemot mūsējo un mūsu mantnieku. Ja tādu nebūtu, tad valda Dānijas ķēniņš vai Holšteinas hercogs, un tas paliek spēkā uz mūžīgiem laikiem. Arī neviens krievs nevar būt par Livonijas valdnieku. Krievijas cars grib nest tikai Livonijas apsargātāja tituli un krustu skūpstot ir solījies ziedot šim mērķim savu valsti, pat savu dzīvību. Tādēļ mums arī vajaga parādīt caram kaut mazu atzinību par visu to, kas rakstā minēts un solīts. Krievijas cars mūs ir sūtījis šurp ar kaŗaspēku izdzīt ienaidniekus - zviedrus no Livonijas.

Ja nu Rēvele, kuŗai jau agrāk no mums piesūtīts raksts, gribētu padoties mums un mūsu mantniekiem, bet ja tādu mums nebūtu, tad Dānijas ķēniņam vai Holšteinas hercogu namam, tad viņai atstāsim ne tikai vecās privilēģijas, bet dosim vēl jaunas, valdīt pār jūŗām un daudzām zemēm, kas atnesīs pilsētai daudz labuma. Ja Rēvele ar mieru meklēt savu un savu bērnu labklājību, tad mēs varam sākt sarunas. Apsolām dot arī sūtņiem ķēnišķīgu pavadniecību vai ķīlniekus. Bet ja Rēvelei patīk bojā iešana un asins izliešana, tad mēs neslēpjam, ka Krievijas cars izlietos visu savu varu, lai izpostītu pilsētu un nostādītu iedzīvotājus vergu un kalpu stāvoklī. Bet mēs nevēlamies nekā cita, kā tikai to, lai Rēvelei būtu mūžīga labklājība, lai viņa atkal atdabūtu savu veco, viņai pienācīgo valdību, un lai viņa labi apdomātu, kādas lielas brīvības uz jūŗas un sauszemes viņa varētu dabūt. Pilnīgi neiespējami, ka Rēvele varētu pretoties Krievijas caram, kuŗš pēc savas patikas var iekaŗot viņu ir ziemā, ir vasarā, bez kā Zviedrijas ķēniņš iespētu to aizkavēt. Zviedrijas ķēniņu pašu, ja Dievs tā gribēs, padzīt ne tikai no Livonijas vien, bet arī no Somijas un daudz citām zemēm.

Tas, ko izdomājuši visādi melkuļi, itkā šis kaŗš nākšot par labu Krievijas caram, ir tikai maldināšana Un krāpšana, no kā mēs gribam Rēveles iedzīvotājus biedināt. Drīzā laikā šie melkuļi samaksās šos melus ar savām asinīm. Ja, šis kristīgi domātais biedinājums nepalīdzēs, Dieva un visas kristīgas pasaules priekšā mēs nebūsim vainīgi. Ko jūs nodomājuši darīt, par to dodiet mums noteiktu atbildi. Šeit minētā stingru ieturēšanu apliecinām ar mūsu pašrocīgu parakstu un mūsu zīmogu.

Tādus un tam līdzīgus rakstus sūtīja hercogs Magnuss Rēveles rātei un iedzīvotājiem. Bet ne tik viegli viņš saņēma labvēlīgu atbildi. Rēveles rātei un iedzīvotājiem bija dažādi iebildumi. Pirmkārt, gods un pilsoņu krietnums neatļāva atdot tādu pilsētu bez kādas vajadzības pret ar tinti aprakstītu papīra gabalu. Otrām kārtām, rēvelieši ar Dieva palīdzību labāk saprata krievu viltīgo un ātro rīcību, nekā slavenais hercogs, kuŗam bija laba mute, un viņa piekritēji. Rēvelieši labi zināja, ka cars pilsētas ieņemšanai grib lietot tos pašus ātros un viltīgos paņēmienus, izmantojot hercogu Magnusu, kuŗus viņa tēvs Vasilijs, kņaza Miķeļa Gļinska personā, lietoja pie Smoļenskas ieņemšanas.

Smoļenskas pilsēta un pils bija labi nocietināta. Maskavas kaŗaspēks paša lielkņaza vadībā daudz reiz bija mēģinājis viņu ieņemt, bet nebija to panācis. Caram par laimi gadījās, ka ievērojamais kņazs Miķelis Gļinskis, kuŗa īpašumi atradās Smoļenskas apgabalā, un kuŗa brāļa meita bija lielkņaza sieva, dažādu iemeslu dēļ bija atkritis no sava lēņu kunga Polijas ķēniņa un bija pievienojies Krievijas lielkņazam. Miķelis Gļinskis paziņoja lielkņazam Vasilijam, ka viņš atņems poļiem Smoļensku un atdos lielkņaza apsardzībā, ja lielkņazs piešķirs viņam Smoļenskas kņazisti kā lēni ar mantošanas tiesībām. Lielkņazs, saprotams, to apsolīja. Miķelis Gļinskis ieradās ar lielkņaza kaŗaspēku pie Smoļenskas. Ar iebaidīšanu, draudiem, intrigām un draudzīgu pierunāšanu viņš piedabūja Smoļenskas iedzīvotājus tik tāļu, ka viņi kņazam, kā savam tautiešam un vietējam kņazam, atdeva Smoļensku un pieņēma viņu par savu valdnieku. Kad Gļinskis domāja, ka viņš ir jau Smoļenskas kungs, lielkņazs ielika pilsētā un pilī savus ļaudis un kņazu aizveda uz Maskavu, kur viņš cietumā dabūja galu. Lielkņazs dabūja Smoļensku un kņazisti 100 jūdžu gaŗumā, pēc kuŗas viņa priekšgājēji bija tīkojuši jau ap 100 gadu. Tas bija 1514.gadā. Tādā pat ceļā krievi cerēja ar hercogu Magnusu iegūt Rēveli. Tā kā Rēvele bija ļoti nostiprināta, tad bez šaubām ieņemšana nebija tik viegla, ja arī viņu aplenktu liels kaŗaspēks. Krievijas cars tādēļ gribēja izlietot hercogu Magnusu, kuŗš viņam labprātīgi bija padevies, un iecēla viņu par Livonijas ķēniņu, lai tā ātrāki varētu paņemt Rēveli un citas vietas. Labas cerības caram deva arī tas apstāklis, ka daudzi muižnieki un pilsoņi jau bija pievienojušies hercogam. Cars domāja, ka Rēvele un viņas ļaudis bez ierunas pieņems savas tautības ķēniņu, tāpat kā tas bija noticis ar Smoļensku. Lai gan šinī virzienā ļoti cītīgi rīkojās arī Jānis Dūve, Elerts Krūze un kāda Rēveles rātskunga dēls Heinrichs Bausmanis, kuŗi, nedomādami par savu dvēseļu glābšanu un Debesu valstību, izlietodami viltu un intrigas, ieteica visā drīzumā padoties hercogam. Tomēr viņi nekā nepanāca. Ja tas būtu aiz neprāta noticis, tad krievi būtu tūlīt iemaisījušies starpā un Rēveli neviens kristīgs valdnieks vairs neņemtos apsargāt, un viņa nonāktu tādā pat stāvoklī, kādā reiz nonāca Smoļenska. Bet vienkāršie un muļķie rēvelieši labāk izprata cara steigu un viltību, nekā visi vācu firsti un brīvkungi, kuŗi bija padevušies Maskavai, kā arī hercogs Magnuss ar savu gudro mēli. Lai slavēts ir Dievs, kuŗš šo gudrību bija apslēpis vareniem un gudriem vīriem, kuŗiem tagad tikai jākaunas, bet atklājis viņu aplenkšanas laikā vienkāršiem ļaudīm, kuŗu priekam nebūs gala mūžīgi mūžos.

Beidzot hercogs Magnuss redzēja, ka viņš ir ticis maldināts. Skābiem vārdiem viņš uzbruka Dūvem, Krūzem un galminiekiem, nosaukdams viņus par nekam nederīgiem un vieglprātīgiem ļaudīm, kuŗi skraida no viena valdnieka pie otra. Hercogs pārmeta viņiem arī to, ka tie pierunājuši viņu uzsākt tādu riskantu lietu. Šīs lietas galvenais ierosinātājs bija Kristjāns Šrefers, hercoga galma mācītājs un padomnieks.

16.oktobrī ieradās lielā skaitā “opričņiki”, kuŗi vēl briesmīgāk nekā agrākais kaŗaspēks slepkavoja, dedzināja un laupīja. Viņi nogalināja arī tos muižniekus un zemniekus, kuŗi uzturējās izpostītā “Šķīstītavas”[2] pilī Harijā, kuŗus krievi sākumā bija taupījuši. Rēvelieši paši nodedzināja vairāk kā 200 māju Zvejnieku ciemā.

Ap Miķeļa dienu Rēveles reidā ieradās divas zviedru flotes: viena no Kalmāras, otra no Somijas. Viņas gaidīja vēl citus kuģus no Stokholmas un Somijas ar visādiem pārtikas līdzekļiem un malku. Visu to rēvelieši netraucēti nogādāja pilsētā. Tā palīdzība pilij bija pienākusi, un krievu nodoms, ieņemt pili ar izmērdēšanu, iznīka. Šinī laikā notika tik daudz mazāku kauju ar ienaidniekiem, ka viņas visas nemaz nevar aprakstīt.

Aplenkšanas laikā, ap Mārtiņiem, Rēvelē izcēlās briesmīga mēŗa epidēmija, kuŗa plosījās līdz pat pavasarim. Ļoti daudz pilsoņu, jaunu un vecu, dabūja galu. Mira viņi tik ātri, kā nevienā citā mēŗa epidēmijā. Paglabāšana notika bez zvaniem, jo pa aplenkšanas laiku zvanīts netika, izņemot uz dievkalpošanu. Mēris plosījās arī starp Harijas zemniekiem, un vientiesīgie ļautiņi sauca šo mēri par “krievu mocību”, jo krievi, pēc Viņu domām, bija atnesuši zemē šo slimību. Mēris plosījās arī krievu nometnē. Šeit nomira hercoga Magnusa kanclers Konrāds Burmeisters un daudz citi vāci un krievi. Tā sākās piepildīties pa daļai Livonijas lāsts: “Lai visas pasaules mocības tevi apstāj!”, kuŗu izteicienu visvairāk lietoja muižnieki. Šis lāsts tā apstāja Livonijas iedzīvotājus, ka nav gandrīz nevienas mocības, kuŗa nebūtu šinī pārmaiņu laikā viņus ķērusi.

1571.gadā, 12.janvarī, ieradās krievu pulks ar smagiem un granātu lielgabaliem, un 13.janvaŗa naktī, starp sv.Jāņa un Kapara dzirnavām, lielā aukstumā krievi uzmeta skanstes un sāka apšaudīt pilsētu ar 16, 25 un 6 mārciņu smagām bumbām. Iedzīvotāji maz cieta, izņemot 1 strēlnieku uz vaļņa un 2 nabadzes-māsas, kuŗas gulēja uz krāsns un tapa nogalinātas ar 1 šāvienu.

16.janvarī krievi uzmeta otru skansti pie Mālu vārtiem uz Balināmā kalna un apšaudīja pilsētu ar granātām un akmeņu bumbām. Ne mājas, ne cilvēki no tā necieta.

17.janvarī krievi ieņēma lielisko slimnīcu jeb baku māju pie Lieliem jūŗas vārtiem un gribēja novietot tur dažus lielgabalus, bet rēvelieši bez kavēšanās tajā pašā dienā sarīkoja uzbrukumu krieviem ar lieliem spēkiem. Tā kā slimnīcas lielās mājas, gar kuŗu vienu pusi vilkās stipra mūŗa siena un gar otru stipra blanku sēta, noderēja ļoti kā aizsarga līdzeklis, tad krieviem bija lielas priekšrocības. Rēveliešiem ar lieliem zaudējumiem bija jāatgriežas pilsētā. Viņi tomēr bija paguvuši sagūstīt vienu vācu, pēc kuŗa nopratināšanas, pret vakaru, viņi pa otrai reizei uzbruka krieviem lielā pulkā, ieņēma slimnīcu, padzina krievus un daudzus nogalināja. Pašu māju viņi galīgi nodedzināja.

30.janvarī rēvelieši bez kādas vajadzības nodedzināja Zvejnieku ciema baznīcu.

3.februarī krievi nosūtīja vairāk kā 2000 ragavu uz Krieviju, kuŗas bija pārpilnām piekŗautas ar laupījumu.

22.februarī krievi uzmeta vēl vienu skansti uz Riepnieku laukuma pie Lieliem jūŗas vārtiem, no kurienes viņi, lai gan bez sevišķiem panākumiem, apšaudīja pilsētu ar granātām daudz stiprāk, kā agrāk. Šoreiz viņi nošāva vienu strēlnieku sv.Olafa tornī, vienu zviedru landsknechtu un vienu strādnieku uz Mūķeņu vaļņa, bet vairāk neviena.

22.februarī, nakts laikā, pār pilsētas mūŗiem iedabūja Rēvelē Pomerānijas hercoga Jāņa Fridricha vēstules, kuŗās bija teikts, ka Štetinas landtāgā rēveliešus nepiemirsīšot, jo esot sagaidāma Zviedrijas un Dānijas ķēniņu izlīgšana. Šī ziņa rēveliešiem, kuŗi tik ilgi atradās tādā gŗūtā stāvoklī, iedvesa mošāku garu.

2.martā ienaidnieks uzcēla trīs blanku mājas pie Lieliem jūŗas vārtiem, kaļķu dedzinātavu tuvumā. Bet drīzi vien viņus no turienes padzina un blankas nogādāja pilsētā.

5.martā rēvelieši sarīkoja divus nopietnus uzbrukumus no divām pusēm. Pie Mālu vārtiem ienaidniekam viņi nodarīja diezgan lielus zaudējumus. Šinī uzbrukumā krita: Elerta Krūzes dēls, viens Budenbroks no Rīgas biskapijas, viens Vranģelis no Tateres, un daudz citu ienaidnieku, muižnieku un vienkāršu laužu. Hercoga Magnusa Livonijas bruņnieki izrādīja lielu drošsirdību, itkā gribētu rēveliešus vai aprīt. Ja viņi tādu drosmi būtu izrādījuši sākumā pret krieviem, tad Livonija šo baltu dienu pastāvētu neaizkarta.

Visas aplenkšanas laika sadursmes, galvenām kārtām uz Tenīsa kalna pie soda vietas, nav vajadzīgs aprakstīt. Kaŗavīri, jauni puiši, kalpi un jaunekļi, neievērodami aizliegumu, sarīkoja sadursmes tāpat kā dejas.

16.martā ienaidnieks aizdedzināja savu nometni un agrā rītā pēc 30 nedēļu, bez 3 dienām, aplenkšanas, aizgāja no Rēveles; krievi pa Narvas ceļu, vāci uz Vitenšteinas pils pusi, pie kuŗas arī krievi un viena vācu nodaļa bija uzturējusies 30 nedēļas. Šo krievu aiziešanas dienu nolēma Rēvelē svinēt par mūžīgu piemiņu, jo ar Dieva palīgu krievu intrigas, viltība un steidzīgā rīcība palika kaunā. Pie Vitenšteinas arī krievi nekā nepanāca un ar kaunu aizvācās prom, jo Dieva žēlastība un pilnvarnieka Hermaņa Fleminga uzmanība un nenogurstošais nomods sargāja pili. Hercoga Magnusa nometne tagad atradās Oberpāles pilī. Tā kā Oberpālē nevarēja apmesties visi bruņnieki, tad divas krievu nodaļas apmetās Tērbatas biskapijā pie zemniekiem. Teica, ka Rēveles un Vitenšteinas aplenkšanā krievi pazaudējuši 9000 cilvēku. Īsi pirms aiziešanas, krievi, redzēdami, ka viņu plāni un cerības nepiepildās, mēģināja vēl lietu glābt ar daudzām intrigām. Tā galma mācītājs un lielais balamute Kristjānis Šrefers tēloja rēveliešiem lielkņaza tikumus un stāstīja, ka lielkņazs neesot vis pagāns, bet pavēsta piekritējs un drīzi vien pāriešot katoļu ticībā un viņa vara pieņemšoties lielumā. Kad tas nelīdzēja, tad Jānis Dūve un Elerts Krūze mēģināja sēt nemieru rēveliešu starpā. Viņi rakstīja rātei, ka Rēveles sūtņi Vezenbergā paši uzaicinājuši sākt kaŗu un solījuši atdot pilsētu. Bet rēvelieši zināja, ka tas nav taisnība. Heinrichs Bausmanis bija atsūtījis slepenu vēstuli un paziņojis kā noslēpumu, ka zviedri un krievi uz Viborgas robežam vedot sarunas, un Zviedrijas ķēniņš atdošot krieviem Rēveli, lai krievi uz mūžīgiem laikiem atstātu mierā Somiju. Tādēļ rēveliešiem pie laika vajagot gādāt par to, lai tas nenotiktu, un aiz mīlestības uz savu dzimtenes pilsētu viņš nevarējis to noklusēt. Kad viss tas nepalīdzēja, ienaidnieks prasīja vēl pirms aiziešanas pamieru, bet pamieru slēgt rēvelieši atteicās. Tad krievi iebruka Somijā un Heinrichs Bausmanis Harijā, kur viņi savas dusmas un nežēlību izgāza pār nabaga iedzīvotājiem.

Beidzot nebūs nevietā piezīmēt, kas par zemi īsti Livonija bija un ko viņa varēja sniegt. Harija ir tikai 20. daļa no visas Livonijas un bez tā vairākkārtīgi jau agrāk bija izpostīta no krieviem. Tomēr šī Livonijas daļa spēja uzturēt vairāk kā 30.000 krievu un vācu 30 nedēļu laikā, spēja snigt uzturu cilvēkiem un lopiem, neievērojot ne mazāko taupību. Tāpat arī Jerves jeb Vitenšteinas apgabalā, kur arī ilgi mitinājās vairāki tūkstoši krievu, un no kurienes krievi tūkstošām ragavām aizveda labību un dažādu laupījumu, aizdzina dažus tūkstošus zirgu un lopu, tomēr tur palika vēl diezgan pāri, tā ka muižnieki un zemnieki nepiegrieza daudz vērības šiem zaudējumiem, ja tikai neatņemtu to, kas viņiem bija palicis.

Tajā pašā pavasarī, kad ienaidnieki bija aizgājuši, Harijas un Jerves zemnieki, kuŗus ienaidnieks bija galīgi izpostījis, dažas reizes iebruka Virijā, kuŗa piederēja krieviem, un katru reizi guva labu laupījumu. Bet beidzot viņus tomēr piemeklēja bēdīgs gals. Vezenbergas un Narvas krievi bija uzzinājuši par zemnieku ierašanos un pārsteiguši viņus, jo zemnieki maz piegrieza vērības ienaidniekam, bet nodevās vairāk laupīšanai. Vairāk kā 600 zemnieku krievi nogalināja pie Mudas upes.

1571.gadā, 24.maijā, Debesbraukšanas dienā, tatāri izdedzināja Maskavu. 40.000 māju, visas baznīcas un noliktavas krita ugunim par upuri un 500.000 cilvēku gāja bojā, un viss tas notika triju stundu laikā. Tatāri bija ieradušies 8 rītā un pulksten 11 priekšpusdienā Maskava bija jau izdegusi. Bija noticis liels brīnums, jo krievi, ja viņi to gribētu, nevarētu nodedzināt pilsētu pat vairākās dienās. Krieviem atmaksāja par to, ko viņi ziemā bija nodarījuši nabaga Livonijai un Somijai.

1571.gada 14.jūnijā Rēvelē no Rīgas pa jūŗu ieradās Jonass Ofenberģers, ķeizara Maksimiliana II. sūtnis, un 16.jūnijā viņš lika rātei priekšā ķeizara vēlēšanās.

Aizgājis no Rēveles, hercogs Magnuss ar saviem. bruņniekiem apmetās Oberpālē. Šis apgabals nespēja uzturēt visus hercoga ļaudis, kuŗi bija pieraduši pie bramanīgas dzīves. Hercogam nebija arī naudas un pie cita kunga iet viņi neuzdrošinājās. Tad 5 hercoga nodaļas sadalījās trījās daļās: jātnieku priekšnieka Anša Ceica un Reinholda Rozena nodaļas, devās uz Tērbatas biskapiju un izkaisījās pa ciemiem, Jāņa Maideļa-Vollusta un Heinricha Bausmaņa nodaļas palika Oberpālē zemniekiem uz kakla, bet Jirģens Tizenhauzens apmetās Vitenšteinas apgabalā, Ubagales ciemā, un padarīja nedrošu visu apkārtni. Bads piespieda Oberpālē nometušos bruņniekus sirot līdz pat Rēvelei un laupīt audeklus uz Balināmā kalna un aizvest lopus no pilsētas ganībām, jo ar kreklu uz miesas maz kas līdzēts, ja nebija ko gŗauzt[3]. Tā 9.jūlijā viņi bija nolaupījuši dažus gabalus audekla un aizdzinuši dažus lopus. Pilsoņi un landsknechti dzinās laupītājiem pakaļ un ceturtā jūdzē no pilsētas, pie Delviga muižas, atņēma lopus. Pēc tam Kārlis Hindriksens, pavisam vēl jauns cilvēks, kāda Kankas bruņnieka dēls no Somijas, ar 300 zviedru kaŗavīriem, gūstot Oberpāles ļaudis, ielauzās Jervē, uzbruka nakts laikā Jirģena Tizenhauzena nodaļai, kuŗa sastāvēja gandrīz tikai no Livonijas muižniekiem, pie Ubagales ciema, un viņu galīgi iznīcināja, sadedzinot ļaudis nometnes būdās. Laupījumu guva šeit lielu. Jirģenam Tizenhauzenam tā tapa atmaksāts par to, ko viņš ar saviem bruņniekiem bija nodarījis savai tēvijai, kā arī par to, ka viņš bija iebāzis maisā un noslīcinājis savu māsu, tādēļ ka viņa bija iemīlējusies kādā rakstvedī, atdevusies tam un gribējusi ar viņu apprecēties.

1571.gada vasarā, ap Jēkaba dienu Rēvelē un visā Livonijā sākās atkal mēŗa epidēmija. Rēvelē vispirms mēris sākās aptiekās, kur ļaudis parasti meklē palīdzību slimības gadījumos. Tā kā tas notika aptiekās, tad bija redzams, ka tas nenotika bez Dieva ziņas. Viņš gribēja ar to ļaudīm rādīt, ka citas nekādas zāles nelīdz pret trijiem galveniem zemes postiem, kaŗu, mēri un badu, ar kuŗiem Dievs grib sodīt nepaklausīgas zemes, kā tikai grēku nožēlošana un atgriešanās un sirsnīga Dieva piesaukšana.

1571.gada 21.oktobra svētdienā, Reinholds Rozens, Maskavas jātnieku priekšnieks, bija iedomājies atņemt savam valdniekam Tērbatu. Uz šo soli viņu bija pamudinājis Jānis Dūve un Elerts Krūze. Rozens bija iedomājies, ka, tiklīdz viņš ar savu eskadronu parādīsies pilsētā, visi vācu pilsoņi palīdzēs viņam sakaut krievus. Vāci palīgā nenāca, un krievi, saņēmuši pastiprinājumu, pārveica Rozena ļaudis un, paldies Dievam, ka viņiem izdevās vēl izkļūt no pilsētas. Rozenu un dažus viņa ļaudis saķēra un sakapāja gabalos. Vācu pilsoņi, kuŗi no šīs nodevības nekā nebija zinājuši, tapa uz aizdomu pamata nogalināti zvēriskā kārtā; viņu mājas izlaupīja un nodedzināja. Kādas briesmas valdīja Tērbatā šo triju laupīšanas dienu laikā, katrs var labi iedomāties. Rozena plāns būtu izdevies, ja viņš būtu sazinājies ar otru virsnieku Ansi Ceicu. Bet Rozens vai nu nav uzdrošinājies uzticēties Ceicam, vai gribējis viens pats kopā ar Dūvi un Krūzi gūt slavu. Tādēļ Dievs viņu arī sodījis augstprātības un nodevības dēļ, negribēdams pieļaut, ka ar tādiem vieglprātīgiem līdzekļiem atsvabina Tērbatas pilsētu. Kad Dūve un Krūze redzēja, ka šis plāns nav izdevies, viņi pameta lielkņazam savu firstu stāvokli ķīlām un aizbēga uz Poliju. Rīgas biskapijas muižnieku nodaļu arī atlaida un algu samaksāja, bet Ansis Ceics, nenogaidījis izmaksu, aizgāja. Kad hercogs Magnuss Oberpālē izdzirdēja par šiem notikumiem, viņš, kaut gan pilnīgi nevainīgs, tomēr bīdamies, ka lielkņazs viņu var turēt aizdomās, atstāja Oberpāli un aizgāja uz Arensburgu, kur uzturējās kādu laiku. Abām Oberpāles nodaļām sāka klāties vēl sliktāk kā agrāk. Šīs nodaļas bija tās, kuŗas gribēja atņemt Zviedrijas ķēniņam Rēveles pili. Tagad viņas nevarēja doties ne pie Zviedrijas, ne pie Polijas ķēniņa, jo šie abi ķēniņi bija tagad viena persona. Tā kā Zviedrijas ķēniņš atradās kaŗa stāvoklī ar Krieviju un ļaudis viņam bija vajadzīgi, kā arī atkritušās daļas bija piedzīvojušas labus un sliktus laikus, tad Zviedrijas ķēniņš par viņiem apžēlojās un pieņēma dienestā savus niknākos ienaidniekus, maksāja viņiem algu un deva uzturu tāpat, kā citiem godīgiem ļaudīm, iecēla viņus arī goda amatos un netiesāja viņus par to, ko viņi bija nodarījusi ķēniņam ar Rēveles pili un atveduši krievus pie Rēveles. Tā izbeidzās šoreiz hercoga Magnusa un viņa bruņnieku valdīšana.

Tajā pašā laikā Tērbatas iedzīvotāji, kuŗi atgriezās no Krievijas, drīzi vien aizmirsa tur izbaudīto postu un spaidus un sāka vest atkal veco, bramanīgo dzīvi, nedomādami nemaz par to, ka krievu intrigas un krievu jūgs vēl nav beidzies, ka zemē nav vēl miera. Tādu pašu dzīvi veda arī citi Livonijas iedzīvotāji. Tādēļ Dieva taisnais sods nevarēja tik ātri beigties, kā viņi cerēja. Pa visu kaŗa laiku, jau no paša kaŗa sākuma, gadu no gada, tikai par to bija runa, ka nākamā vasarā būšot labāk. Vasara pagāja pēc vasaras, un labuma nekāda nesagaidīja, bet dzīve tapa arvienu gŗūtāka. Katru vasaru, kad bija laiks pienākt kuģiem, uzplauka cerības uz labākiem laikiem un izplatījās baumas par gaidāmiem labumiem. Kad nekas no tā nepiepildījās, ļaudis kļuva vēl drūmāki, un beidzot, kad viņi savās cerībās pavisam bija vīlušies un dzīve tapa vēl raibāka, tad daudzi meklēja apmierināšanu nāvē.

Kad Hercogs Magnuss no Oberpāles bija prom un viņa ļaudis bija izklīduši, un Tērbatas vācu pilsoņu maziņā dzīvīte un sīciņie prieki arī bija izgaisuši, Jānis Dūve un Elerts Krūze griezās pie Rēveles rātes ar vēstuli, kuŗā aizrādīja, ka visas lietas, kuŗas viņi veduši ar Rēveli, bijušas labi pārdomātas, bet iznākums bijis citāds, nekā viņi to cerējuši. Vainojams esot tikai Maskavas viltīgais cars, kuŗam visa vaina uzveļama, bet viņi paši vienmēr esot gribējuši labu Rēvelei un visai Livonijai, savai mīļai tēvijai.

Jānis Dūve ieradās Pādisā un prasīja lai viņu ielaistu pilsētā, jo viņam esot ar rēveliešiem pārrunājamas dažas lietas. Rēvelieši negribēja ne vest ar viņu sarunas, ne laist viņu pilsētā. Arī Krūze ziemā ieradās pie Rēveles, kā Lietavas kārtu sūtnis pie Zviedrijas ķēniņa. Rēvelieši, neraugoties uz to, ka viņš bija sūtnis, nelaida viņu pilsētā. Viņam bija jāapmetas sv.Brigites klosterī, no kurienes viņš aizceļoja uz Zviedriju. Starp Dūvi un Krūzi izcēlās liels naids, tādēļ ka viņu dēli bija viens otru nodūruši. Jānis Dūve beidzot noprata, ka Maskavas cars aiz lielas viltības bija viņu padarījis bagātu un iecēlis augstā godā, lai viņš atkal piemānītu un apmuļķotu citus Livonijas iedzīvotājus. Viņš saprata arī, ka bija ieguvis ļaunu slavu, kādēļ viņš gribēja atņemt ne tikai Tērbatu krieviem, bet, iestādamies Polijas ķēniņa dienestā, ziedot visus savus spēkus darbam par ļaunu Maskavas caram.

1572.gadā Maskavas cars uzaicināja Jirģenu Farensbeku no Nelfijas līgt vācu bruņniekus un nogādāt viņus Maskavā ne tikai pret tatāriem, bet arī pret citiem ienaidniekiem, kā tas redzams no cara raksta. Farensbeks arī salīga veselu nodaļu iekšzemes un ārzemes bruņnieku un nogādāja viņu Maskavā. Agrāk tas nekad nebija dzirdēts, ka Livonijas un ārzemju ļaudis iestātos Maskavas pulkos. Veco laiku ļaudis sargājās no Maskavas, bet jauno laiku ļaudis, veci un jauni, cerēja tur atrast savu patvērumu, lai gan Maskavas cars neatlaidīgi tīkoja pēc viņu tēvijas un atklāti teica, ka viņš Livoniju agrāk neatstāšot mierā, kamēr nebūšot galīgi iznīdējis Livonijas nezāli - muižniekus un vācus. Un daudzi Livonijas iedzīvotāji savā aklībā un neprātā palīdzēja paši sevi iznīdēt.

1572.gada maijā hercogs Magnuss nosūtīja savus sūtņus uz Rēveli vest miera sarunas. Pats pa to starpu slepeni, pēc tam, kad bija aizsūtījis atpakaļ krievus un vācus, kuŗi bija ieradušies pēc viņa līdz pat Vīkas jūŗas šaurumam, devās atkal pie krieviem. Lielu troksni sacēla baumas, ka Maskavas cars atdevis hercogam septiņas labākās Livonijas pilis, kas gan tomēr līdz šai dienai nav noticis.

1572.gada 1.augustā Zviedrijas ķēniņa un Zudermanlandes hercoga Kārļa sūtņi paziņoja Rēveles rātei, ka hercogs Kārlis personīgi ieradīšoties ar daudz tūkstošu vīru kaŗaspēku, lai izdzītu krievus no Livonijas. Rēvelieši ļoti priecājās un teica, ka nu sākšoties laimīgas dienas. Bet hercogs Kārlis, citu darīšanu aizkavēts, neieradās, un nepienāca ne puse no solītā kaŗaspēka. Te nu īsti sākās pilsētas un zemes nelaime.

1572.gada 7.septembrī Rēvelē ieradās zviedru un vācu jātnieki un kareivji. Sagatavojušies, viņi nonāca pie Vezenbergas un sarīkoja ar krieviem mazākas kaujas. Virijā viņi guva lielu laupījumu, vēršus un govis. Pēc tam viņi devās uz Oberpāli, kur arī notika sadursmes ar krieviem, pie kam viņi pazaudēja labāko lielgabalu vadītāju. Arī šeit viņi nolaupīja daudz vēršu un govju un pārnāca Rēvelē. Tajā pašā laikā Jirģens Ikšķils no Padenurmas ar dažiem zviedru kareivjiem nonāca pie Arensburgas un ar draudiem pieprasīja atdot pili, kuŗu viņš būtu arī dabūjis, ja tikai būtu nopietnāk ķēries pie lietas. Kilekondas apgabalu un draudzi viņš tomēr atņēma, kuŗu gan Arensburga vēlāk diplomatiskā ceļā dabūja atpakaļ.

1572.gada 16.decembrī Zviedrijas ķēniņa kareivji - jātnieki, apmēram 5000, uzsāka kaŗa gājienu uz Oberpāli. Viņi gāja ar lielu līkumu, uz Marimu, tad uz Vilandi, lai gūtu vairāk laupījuma. Bet divus smagos lielgabalus, pulveri un lodes viņi veda tieši uz Vitenšteinas pili, kur bija jāpaņem vēl daži lielgabali. Ar šiem abiem lielgabaliem viņi nonāca Ziemas svētkos tikai līdz Jaunai muižai, 5 jūdzes no Rēveles. Tajā laikā lielkņazs pirmo reizi personīgi ar abiem dēliem, 80.000 kaŗavīriem un daudz lielgabaliem ieradās Livonijā. Zviedriem ne Rēvelē, ne Vitenšteinā nebija par to nekādu ziņu, jo visi bija pārliecināti, ka nekādas briesmas nedraud. Tā kā tagad ķēniņa kaŗaspēks bija uz lauka, tad visi dižciltīgie un vienkāršie ļaudis domāja, ka krievi nedrīkstēs ne pakustēties, un ka viņiem atņemta visa vara. Tādēļ arī zviedri nebija domājuši par izlūku sūtīšanu. Un tas, no kā viņi vismazāk bija baidījušies, bija noticis: Maskavas lielkņazs ieradās personīgi ar lielu kaŗaspēku pie Vezenbergas. Rēvelieši, virspavēlnieks Klauss Akezens un Oberpāles kareivji tā vēl nezināja. Tikai Vitenšteinā bija saņemtas kādas nekādas ziņas, bet neviens neticēja, ka briesmas tik lielas. Visi domāja, ka tas ir tikai kāds klejojošs pulks, kuŗš glūn uz Jaunās muižas lielgabaliem. Lielā pārdrošībā pilnvarnieks Ansis Bojs aizsūtīja gandrīz visus kareivjus lielgabaliem pretīm, vairāk kā 6 jūdzes no pils, un tā atstāja pili, kurā nepalika vairāk kā 50 kareivju un 500 sabēgušu zemnieku, bez apsardzības. Ansis Bojs nebija varējis iedomāties, ka krievi nemaz netīko pēc Jaunās muižas lielgabaliem, bet gan pēc Vitenšteinas pils. Kad viņš to pamanīja, krievi ar lielu kaŗaspēku ieradās pie Vitenšteinas. Ansis Bojs un viņa ļaudis labprāt būtu vēlējušies, lai šī lieta būtu citādā stāvoklī.

Aplenkuši Vitenšteinu, krievi norīkoja vairākus tūkstošus izlūku uz Jervi un Hariju. Tā kā bija Ziemas svētki, tad mājas bija laužu pilnas, jo bija ieradušies viesos draugi pie draugiem, kaimiņi pie kaimiņiem ar savām sievām greznās svētku drēbēs un dārglietās, un visur valdīja miera sajūta un līgsmība. Krievu piepēšais uzbrukums nāca negaidīts. Daudzus nogalināja un daudzus tūkstošus jaunu un vecu ļaužu aizveda uz Maskavu un tatāru zemēm. Kāda nabadzība un bēdas piemeklēja Hariju un Jervi, tas nav nemaz aprakstāms.

1573.gada 1.janvārī, Jauna gada dienā, pulkstens divos pēc pusdienas, krievi, pēc 6 dienu aplenkšanas un apšaudīšanas, ieņēma ar joni lieliski nostiprināto Vitenšteinas pili. Sv.Jāņa dienas svētdienā, kuŗa iekrīt Ziemas svētku laikā, sākās aplenkšana, un nākošā ceturtdienā pils bija jau ieņemta. Pils ieņemšana notika šādos apstākļos. Virspavēlnieks Klauss Akezens ar saviem ļaudīm bija devies uz Vilandi laupīšanas nolūkā, bet divus smagos lielgabalus ar dažiem kareivjiem viņš norīkoja vest pa taisnāko Vitenšteinas ceļu. No sava pulka virspavēlnieks atdalīja 500 jātniekus un pavēlēja doties lielgabaliem pretīm. To brīdi viņam vēl nebija nekādu ziņu par to, ka krievi jau visai tuvu. Vitenšteinas pilnvarniekam bija jau daudz maz zināms par krievu kustību, bet viņš nelikās daudz par to zinot, un nosūtīja savus ļaudis palīgā lielgabalniekiem. Kad pils kaŗaspēks bija projām, parādījās krievi. Te ieradās tie 500 jātnieki, kuŗus virspavēlnieks bija sūtījis palīgā lielgabalniekiem un prasīja, lai viņus laiž pilī. Tā kā pilnvarnieks savus zviedrus bija aizsūtījis un viņa spēki bija vāji, tad viņš šos 500 jātniekus pilī nelaida, bīdamies, ka viņi neizdara tāpat, kā, Klauss Kursels. Bez tam viņš bija ticis no kāda vāca brīdināts. Kad šie jātnieki bija aizgājuši, ieradās krievi ar savu lielo spēku. Tagad pilnvarniekam jātnieki pilī būtu labi noderējuši, bet viņi bija jau prom.

Kad šie bruņnieki ieradās Jaunā muižā, kur atradās lielgabali, viņi tur atrada priekšā lielu skaitu alus mucu un daudz visāda provianta. Tūlīt sākās pārmērīga dzeršana, kuŗa vilkās līdz pusnaktij. Par sargposteņiem netika domāts, jo visi bija iedzērušies, un tāpat bez sargposteņiem nolikās uz guļu, gan aizžogojumā, gan zem brīvas debess. Drīzi vien ieradās 5000 krievu, kuŗi gandrīz būtu pārsteiguši gulētājus, ja viens no viņiem nebūtu pamodies fiziskas vajadzības dēļ un nebūtu pamanījis krievus. Sacēlās troksnis un uzmodināja vēl puspiedzērušos bruņniekus, kuŗi ar mokām varēja atrast savus zirgus. Signalists sāka pūst, bet krievi pāršķēla galvu viņam, kā arī daudziem citiem. Tie kareivji, kuŗi atradās aizžogojumā, ātri salasījās un uzbruka krieviem, nošāva vienu staltu krievu virsnieku un daudzus nogalināja un kādus trīs sagūstīja. Gūstekņi visi paziņoja, ka lielkņazs ar abiem dēliem un 80.000 vīriem aplencis Vitenšteinas pili, ka tur atrodoties arī hercogs Magnuss ar daudz vāciem. Jaunās muižas kareivji lielās bailēs pa mežiem un sānu ceļiem devās atpakaļ uz Rēveli. Jaunā muiža, lielgabali un zviedru kareivji, arī Arents Dūve, kuŗam šī muiža piederēja, un daudz nabaga zemnieku ar sievām un bērniem tapa atdoti krievu rokās.

Tikai tad, kad bruņnieki ar gūstekņiem nonāca Rēvelē, pilsoņi dabūja zināt, ka lielkņazs aplencis Vitenšteinu. Tomēr daudzi tam neticēja un teica, ka neesot ko bīties par Vitenšteinas krišanu, jo Zviedrijas ķēniņš esot sācis kaŗa gājienu pret krieviem. Zviedriem nebija ne jausmas, ka viņu kaŗaspēks atrodas lielās briesmās. Zemnieki, kuŗi ar sievām un bērniem bija sabēguši pilsētā, aizgāja atpakaļ uz laukiem, nekā nebīdamies, jo Zviedrijas ķēniņš tak atradās kaujas gatavībā. Kad zemnieki redzēja krievu ugunis pāŗa jūdžu attālumā, tad viņi domāja, ka tās ir zviedru signalu ugunis, lai krievi un tatāri viņus nepārsteigtu. Bet Oberpālē Vitenšteinas apšaudīsanu no krieviem uzņēma kā prieka un godināšanas salutu ķēniņa lielgabalu ierašanās gadījumā. Tāda tik nopietna Vitenšteinas apšaudīšana nebija nemaz vajadzīga, jo pils bija atstāta gandrīz bez aizsardzības, bet lielkņazs bija bailīgs kaŗavīrs, kuŗš kaŗa laimi meklēja gūt ar lielu šaudīšanu. Tā kā apšaudīšanai nebija nekādu panākumu, tad viņš bija spiests uzsākt uzbrukumu. Bez tā bija jāņem vērā arī tas apstāklis, ka var ierasties zviedri. Šo pili lielkņazs ieņēma viegli, tādēļ ka tur bija ļoti maz kaŗavīru.

Šī ir pirmā pils, kuŗu krievi visā cīņu laikā ieņēma ar uzbrukumu, jo krievu kaŗa vešana neatbalstījās uz drošsirdību un varonību un sava pārspēka parādīšanu, bet uz gadījuma izmantošanu, nodevību, viltību, iebaidīšanu un draudiem, ar ko viņi ir iekaŗojuši daudzas zemes un pilis. Bet kur izrādīja pretestību, tur viņiem panākumu nekad nebija.

Ieņēmuši pili, krievi sarīkoja pils iemītnieku izkaušanu. Viņi nesaudzēja ne sievas, ne jaunavas, ne dižciltīgās, ne vienkāršās. Dzīvus atstāja tikai dažus zemniekus, kuŗi bija nobēguši kādā torņa cietumā un uzdevušies par gūstekņiem un hercoga Magnusa ļaudīm no Oberpāles. Viņus tad arī atsvabināja no pašu izdomātā cietuma. Pils pilnvarnieku Ansi Boju, daudz citus zviedrus, vācus un nevācus atveda pie lielkņaza, kuŗš pavēlēja viņus piesiet pie mietiem un dzīvus sadedzināt. Tāda gūstekņu dedzināšana pie Vitenšteinas ilga vairākas dienas. Visā Jervē mētājās apkārt tikdaudz līķu, ka suņiem, meža zvēriem un putniem bija ko rauties, jo trūka ļaužu, kas līķus apglabātu.

11.janvarī krievi ieņēma Jauno muižu, kuŗā atradās arī divi smagie lielgabali. Muižas īpašnieks, zviedru kareivji, zemnieki ar sievām un bērniem, skaitā 300 cilvēku, krita gūstā. Muižnieku un viņa radniekus nosūtīja uz Vitenšteinu pie lielkņaza, kur viņus sadedzināja. Pārējos gūstekņus krievi sadedzināja Jaunā muižā un muižu galīgi izpostīja. Bailes bija redzēt, kādus briesmoņu darbus viņi tur bija izdarījuši. īsi pirms šī notikuma rēvelieši bija pārveduši pilsētā pulveri un bumbas. Ja viņi būtu sūtījuši dažus zirgus pēc lielgabaliem, tad ķēniņa lielgabali arī būtu izglābti.

14.janvarī virspavēlnieks Klauss Akezens izgāja atsvabināt Jaunās muižas ļaudis. Pie Vitas ciema, trīs jūdzes no Rēveles, viņam izdevās sagūstīt vienu krievu, kuŗš paziņoja, ka Vitenšteina un Jaunā muiža ar 2 lielgabaliem jau krievu rokās un ieteica, lai Akezens griežoties atpakaļ, jo citādi nebūšot labi. Klauss Akezens steidzīgi vien pa nakti nonāca Rēvelē, kur ziņu par Vitenšteinas ieņemšanu uzņēma ar neuzticību, lai gan krievu gūsteknis šo ziņu bija apliecinājis ar savu nāvi.

Lielkņazs pēc Vitenšteinas ieņemšanas sadalīja savu kaŗaspēku trijās daļās. Ar vienu daļu, kuŗā ietilpa arī artilērija un kuŗu vilka nevis zirgi, bet strēlnieki, lielkņazs atgriezās uz Krieviju un kādu laiku uzturējās Novgorodā. Otru daļu nosūtīja uz Karksas pili, kuŗa piederēja zviedriem. Šo pili ieņēma ar iebaidīšanu un draudiem un atdeva hercogam Magnusam par lēni.

Trešo kaŗaspēka daļu sūtīja uz Vīku, lai izpostītu Hapsalas, Lodes un Leales apgabalus un ieņemtu minētās pilis ar draudiem un iebaidīšanu. Bet zviedri šinīs pilīs turējās ļoti varonīgi, un krievi ar draudiem un iebaidīšanu nekā nepanāca. Šī nodaļa Vīkā, ar Dieva palīdzību, piedzīvoja lielu kaunu. Klauss Akezens, kuŗš ar sāpēm sirdī bija noraudzījies krievu briesmu darbos, kā arī uz pilsoņu pamudinājumu, lielās dusmās devās ar savu kaŗaspēku, ne tik lielu kā agrāk, uzmeklēt ienaidnieku, kuŗu viņš sastapa netāļu no Lodes. Savus priekšpulkus, kuŗi sastāvēja pa lielākai daļai no Livonijas kareivjiem, viņš laida pirmos uzbrukumā. Kad viņi izlauzās caur krievu rindām, un krievu pārspēka dēļ vai nu negribēja, vai arī nevarēja tikt atpakaļ pie zviedriem, viņi metās bēgt uz Rēveli, Pērnavu, Fiķeli, Lodi, kur nu katrs, pavājinādami jau tā vājos zviedru spēkus. Bez tā bēdzēji izplatīja ļaunas vēstis pa visām malām, itkā zviedri būtu sakauti. Šī ziņa ļoti apbēdināja kristīgos Rēvelē un minētos apgabalos. Pēc divām dienām ar Dieva palīgu nāca labākas vēstis: zviedru kaŗaspēks, ne lielāks kā 600 jātnieku un 100 kājnieku, bija uzvarējis 16.000 krievu, no kuŗiem 7000 bija nogalināti un pārējie piespiesti bēgt. Vairāk kā 2 jūdzes zviedri dzinās viņiem pakaļ un atņēma viņu arjergardam pie 1000 ragavu ar visādiem pārtikas līdzekļiem un visu laupījumu. Šī kauja notika pie Lodes, 1573.gada 23.janvārī. Ļaužu sirdis ielīgsmoja atkal priekā.

Zviedri, iznīcinājuši ienaidnieku un izdalījuši laupījumu, ar lielu godu un bagātību atgriezās mājās. Viņi pārveda vairāk kā 1000 sagūstītu krievu zirgu Rēvelē. Zirgi Rēvelē bija lēti, tāpat arī caunu un sesku ādu kažoki. Dažādas Krievijas naudas un dārglietas nebija Rēvelē retas, Zviedru kareivji katru dienu uz Rēveles tirgiem pārdeva dažādas lietas, kuŗas viņi bija ieguvuši pie laupījuma izdalīšanas.

Te nu redzams, ka ar krieviem varēja gan kaŗot, ja tikai pie lietas ķērās ar nopietnību un izturību. Krievi nemaz nebija tādi varoņi, kā to bija izdomājuši dižciltīgie un vienkāršie ļaudis. Nekad krievi nav varējuši padzīt no kaujas lauka kauču 3000 vācu, ja tikai šie gribēja izrādīt pretestību. Bet ja vāci bez vajadzības bēga, tad krieviem bija viegli dzīties pakaļ.

[1] Kronikā A. [domāts Rusova hronikas pirmais 1578.gada izdevums] 42 mucas.

[3] Kronikā stāv šinī vietā: “Kales males”, kuŗa nozīme nav pilnīgi saprotama.