Tajā laikā daudzi Livonijas iedzīvotāji bija tik akli, ka domāja ar savu naidu pret Zviedriju izpelnīties ļaužu uzslavu. Savā naidā viņi uzbruka Rēvelei, laupīja paši savā dzimtenē un nelika miera Zviedrijas ķēniņam. Bet pēc nedaudz gadiem šiem tēvijas lietas jaucējiem krievi atdarīja acis. Tikai tad viņi redzēja, kas bija izdarīts.

Ne tikai jaunā paaudze, bet arī vecāki ļaudis Rīgas biskapijā, Kurzemē, Sāmsalā un kaimiņu pilsētās, zem Dānijas un Polijas valdības, bija nikni uz Rēveli, tādēļ ka viņa atradās zem Zviedrijas, un viņi vēlējās, lai viņa būtu labāk zemē nogrimusi; viņi pareģoja visu ļaunu pilsētai nākotnē. Paši viņi jutās drošībā un labos apstākļos, tā ka pat atklāti liecināja, ka viņiem labi klājoties zem Polijas un Dānijas apsardzības, un lai Dievs rēveliešiem esot žēlīgs. Bet neilgi tā gāja, un nabaga ļaudis piedzīvoja citādus laikus.

1565.gada vasarā krievi pa otrai reizei aizveda visus vāciešus no Tērbatas uz Maskavu, bīdamies no vācu viltības, lai viņi nesarīkotu tādu pašu nodevību, kā tas bija noticis Pērnavā. Tāpat arī no Vitenšteinas zviedri izdzina dažus pilsoņus tādēļ, ka viņi nebija īsti Zviedrijas piekritēji un viņus turēja aizdomās Pērnavas lietas dēļ.

1565.gada rudenī zviedri pārsteidza Pērnavas pils bruņniekus, muižniekus un vienkāršos un noveda viņus uz Rēveli. Viņus apvainoja Zviedrijas ķēniņam dotā zvērasta neturēšanā. Dažus atsvabināja, dažus pakāra. Jirģenu Dūvi[1] no Hageveides un Otomāru Ropu, kā muižniekus, notiesāja ar zobenu. Tajā pašā laikā zviedru kareivji sagūstīja uz Dago salas Sāmsalas bruņniekus un lielā līgsmībā noveda uz Rēveli.

1566.gada ziemā Heinrichs Klausens, Konkas bruņnieks un Livonijas gubernators, aplenca Pērnavu. Viņš gribēja izmēģināt savu laimi bez lielgabaliem, tikai ar aplenkšanu vien, bet līdz gavēņa vidum vēl nekā nepanācis, viņš aizgāja, un Pērnavas apkārtnes zemes samaksāja šo neveiksmi. Pēc tam Heinrichs Klausens ar savu kaŗaspēku pārcēlās uz Sāmsalu, izpostīja salu, nodedzināja Arensburgas miestu un atgriezās ar lielu laupījumu. Pirmo reizi Sāmsala piedzīvoja kaŗa briesmas. Par iemeslu nebija kaŗš starp Zviedriju un Dāniju vien, bet arī tas, ka hercogs Magnuss bija sūtījis vienu nodaļu bruņnieku uz Rēveli, kā arī Arensburga bija vēl parādā nodevas par nededzināšanu (brandtschattinge).

Kamēr zviedri laupīja un dedzināja Sāmsalā, poļi ieradās pie Pērnavas. Kad viņi redzēja, ka zviedru pie Pērnavas nav un viņi uzbrukuši Sāmsalai, viņi devās zviedriem pretīm un atņēma laupījuma lielāko daļu. Nodarījuši arī Vīkai lielus zaudējumus, poļi atgriezās uz mājam. 1566.gada pavasarī Rēvelē no jauna parādījās mēris, kuŗš bija sācies jau pagājušā gada rudenī. Mēris plosījās ne tikai pilsētā, bet arī uz laukiem. Nomira daudz muižnieku un vienkāršu laužu un daudz zviedru kareivju Rēveles pilī. Daudz pilsoņus ar sievām un bērniem, kuŗi uz laukiem bija glābiņu meklējuši, pārveda pilsētā slimus un nomirušus.

1567.gada ziemā jaunievēlētais Zviedrijas kaŗaspēka virspavēlnieks Livonijā, Klauss Kursels, uzbruka Limbažu miestam Rīgas biskapijā, pārsteidza tur atrodošos poļus un nogalināja dažus. Viņš nodedzināja miestiņu un guva lielu laupījumu. Tas poļiem ļoti nepatika, un poļu kaŗaspēka virspavēlnieks Nikolājs Tolvenckis, pastiprinājis savu kaŗaspēku ar dažiem tūkstošiem vācu un poļu, devās atriebt zviedriem to kaunu, kuŗu viņi bija nodarījuši poļiem pie Limbažiem.

Rēveles gubernators Heinrichs Klausens un virspavēlnieks Klauss Kursels ar labi apbruņotu kaŗaspēku devās poļiem pretīm. Abi kaŗaspēki satikās pie Runaferas dzirnavām uz Vīkas robežām un uzsāka kauju. Pēc vairākām sadursmēm poļi ar savu pārsvaru piespieda zviedrus bēgt un guva uzvaru. Visi zviedru bruņnieki bēga un bēgšanu apgŗūtināja dziļš sniegs. Aizbēgdami viņi pameta gŗūtā stāvoklī zviedru un vācu landsknechtus, kuŗi dziļā sniega dēļ nekur nepaspēja bēgt. Poļi dzinās vispirms zviedru bruņniekiem pakaļ un daudzus nogalināja un sagūstīja. Gūstā krita jātnieku priekšnieks Jānis Maidels-Vollusts. Pārējie tikai ar mokām izglābās. Zviedru un vācu kareivju stāvoklis dziļā sniega dēļ bija ļoti gŗūts. Viņiem nebija kur slēpties. Poļi šāva viņus, dūra, nosita un ņēma gūstā, un kopā ar virsniekiem visus lielā barā aizveda uz Poliju. Rēveles vācu kareivji bija ieņēmuši kādu zemnieka sētu, bet poļi apšaudīja viņus ar smagiem lielgabaliem, tā ka viņiem bija jāpadodas. Viņus kopā ar zviedriem noveda uz Lietavu un Poliju. Poļi paņēma arī Rēveles pilsētas un Zviedrijas karogu un aizveda uz Viļņu. Šinī kaujā zviedri pazaudēja pāri par 2000 vīru. Ne mazums krita arī poļu. Tas notika 1567.gadā, 3.februarī. Pēc uzvaras poļi izlaupīja un izdedzināja Vīku un Hariju līdz pat Rēvelei. šī divu valdnieku kauja un skrāpēšanās nāca par labu tikai krieviem, kuŗi ļāva viņiem cīnīties līdz nogurumam. Krievi nogaidīja izdevīgu brīdi, lai aizvestu līgavu, pēc kuŗas tik ilgi bija tīkojuši.

1567.gada Vasaras svētku nedēļā Lietavas vaivads Kotkevičs ar daudz tūkstošiem poļu un leišu ieradās pie Rīgas un uzcēla blanku mājas pie Daugavas, kur kuģiem bija jāiet gaŗām. Tā viņš domāja piespiest Rīgu pieņemt viņa priekšlikumus. Rīdzinieki nelikās ne zinot par viņa draudiem, bet izgāja no pilsētas un iedrošinājās mēroties ar viņa spēkiem. Kad rīdziniekiem nekā nevarēja padarīt, tad viņš, atstādams Rīgu, izlaupīja Rīgas apkārtnes iedzīvotājus.

1567.gadā ap Vasaras svētkiem Zviedrijas ķēniņš Eriks, uz sava sekretāra Jirģena aplamu pamudinājumu, lika paslepus noslepkavot Upsalā grāfu Svanti Stūri, viņa divus dēlus, Nikolāju un Eriku, un loti daudzus bruņniekus un muižniekus, itkā viņi būtu sarīkojuši sazvērastību pret ķēniņu. Pēc šī notikuma ķēniņš Eriks sajuka prātā. Pēc izveseļošanās viņš ļoti nožēloja šo lietu un savās bēdās izlaida savu brāli, hercogu Jāni, no cietuma.

1568.gadā ap Sveču dienu Rēvelē ieradās kuģis no Vācijas, uz kuŗa atradās ari vācu sievietes. Tas bija tāds liels brīnums Livonijā, kāds nekad nebija redzēts, jo ap šo laiku mēdz būt visstiprākais sals. Šī kuģa pienākšana ārpus kuģniecības laika bija notikusi tādēļ, ka vasarā un rudenī dāņu, Lībekas un Dancigas laupītāju kuģi traucēja satiksmi ar Rēveli, tā ka tirgoņiem ārpus kuģniecības laika ar lielām briesmām bija jāpelna dienišķa maize. Tā gada pavasarī 12 Dancigas laupītāju kuģi, Polijas ķēniņa vārdā, ieradās pie Rēveles un izmeta enkuŗus pie Nargenas salas, lai kavētu tirdzniecību ar Narvu un Rēveli. Šie laupītāju kuģi prasīja no Rēveles atpirkšanos no dedzināšanas, kas netika pildīts. Gandrīz pusvasaras palika viņi pie Rēveles. Beidzot uzzinājuši, ka Zviedrijas ķēniņa kuģi tuvumā, viņi aizbrauca uz Dancigu. Zviedru kuģi dzinās viņiem pakaļ līdz pat Dancigas reidam un sagūstīja dažus no viņiem. Zviedru kuģi, skaitā 18, ieradās atpakaļ Rēveles reidā, un kāds Rēveles rātskungs nosūtīja admiralim dažus baŗotus vēršus, vīnu un alu.

1568.gadā ap Jēkaba dienu šie paši kuģi Klausa Kurseļa vadībā brauca uz Sāmsalu, lai ieņemtu Zonenburgas pili, kuŗa senāk bija labi nostiprināta. Šo pili neilgi atpakaļ Dānijas ķēniņa pilnvarnieks Kristafors Valkendorfs bija licis nojaukt un nodedzināt. Arensburgas iedzīvotājiem bija pils žēl un viņi gribēja pili atkal uzcelt, ko arī daudz maz bija jau sākuši. Pilī bija jau ielikts garnizons, un kāds domkungs no Hapsalas, Reinholds Scoja, bija pils priekšnieks. Ieraudzījis 18 zviedru kuģus un kājniekus, lielās bailēs atdeva viņš pili zviedriem, kuŗi pēc tam pili labi nostiprināja.

1568.gadā Eriks XIV. salaulājās ar savu konkubini Katrīnu, vienkāršu ļaužu meitu. Tajā pašā dienā salaulājās arī ķēniņa māsa Sofija ar Saksijas un Engernas hercogu Magnusu, un vienā dienā tapa svinētas divējas kāzas. Tā vienkāršu ļaužu meita sēdēja augstāk par ķēniņa meitu, kas ķēniņa brāļiem, hercogiem Jānim un Kārlim, ļoti nebija pa prātam, jo viņu ķēnišķīgais brālis ar tādu rīcību bija nodarījis kaunu un pazemošanu visiem radiem, Zviedrijas troņam un visām dižciltīgām dzimtām. Uz kāzām abi brāļi nebija ieradušies, bet vienojušies atriebt savam brālim par nodarīto kaunu. Viņiem piebiedrojās arī divi ievērojamākie Zviedrijas vīri: Stens Eriksens, viņu mātes brālis un Turss Bjelke, nonāvētā grafa Svanta Stūres meitas vīrs. Hercogs Kārlis devās uz Vadstenas pili un ieņēma viņu. Ķēniņa kaŗaspēks, kuŗš bija bruņots pret dāņiem, arī pārgāja sazvērnieku pusē, bet ar Dānijas ķēniņu tapa noslēgts pamiers. Kad šis kaŗaspēks ieradās pie Stokholmas, ķēniņa galma ļaudis, kareivji un uzticami sulaiņi arī paslepšus pārgāja hercogu pusē. Ķēniņam Erikam galva sāka griezties riņķī no rūpēm un bailēm. Kad abu hercogu kaŗaspēks ieradās pie Stokholmas, un ķēniņš Eriks kopā ar Jirģenu Persenu no “trīs kroņu” pils torņa noraudzījās viņā, tad Persena teica: “Ja majestāte toreiz, kad hercogs Jānis bija mūsu varā būtu atļāvis viņa galvu nolikt pie majestātes kājām, tad viņš mūs tagad nevarētu aplenkt.” Uz to Eriks atbildējis: “Jirģen, tev taisnība”.

Pēc dažu nedēļu aplenkšanas, Miķeļa dienā 1568.gadā, pilsoņi atdeva hercogiem pilsētu. Kad hercogi gāja pilsētā, viņu mātes brālis Stens Eriksens uz ķēniņa pavēli drūzmā tapa nodurts. Ķēniņš padevās savam jaunākam brālim hercogam Kārlim un izlūdzās ķēniņam pienācīgu cietumu. Visi kareivji, vāci un zviedri, kā arī abi hercogi, visu vainu uzvēla Jirģenam Persenam un prasīja, lai viņu sauktu pie atbildības kā musinātāju. Beidzot ķēniņš tam piekrita, cerēdams, ka ar to izbeigsies viss strīdus. Jirģenu Persenu ķēniņš izdeva, un viņu notiesāja uz nāvi, kā nodevēju, musinātāju, slepkavu, laulības pārkāpēju un zagli un lika 4 reizes uz rata. Viņš teicis, ka lai ņemot viņu par piemēru, kā nevajagot paļauties uz ķēniņiem un firstiem vairāk kā uz Dievu. Pēc ķēniņa Erika ieslodzīšanas cietumā viss nemiers beidzās, un valsts kārtas izvēlēja hercogu Jāni par ķēniņu.

1568.gadā ap Bērtuļa dienu zviedri kopā ar Harijas un Vīkas muižniekiem uzsāka cīņu ar Pērnavas bruņniekiem, kuŗi pastāvīgi laupīja Harijā un Vīkā, tā izpostīdami zemniekus. Pērnavieši pārsteidza zviedrus un piespieda viņus bēgt, lai gan arī pērnavieši ļoti dabūja ciest. Pērnaviešu jātnieku virsnieku Heinrichu Dikeru nošāva un zviedru virsnieku Ansi Boju sagūstīja. Bet Harijas muižnieku nodaļa visvairāk bija cietusi, pie kam pērnaviešu daļās bija Harijas muižnieku tuvākie radinieki. Tajā pašā rudenī pērnavieši atkal bruņojās pret zviedriem. Tā kā Zviedrija atradās nenomierinātā stāvoklī, tad viņa noslēdza ar pērnaviešiem pamieru. Tā kā ar zviedriem bija miers, pērnavieši pie tās pašas bruņošanās iebruka krievu apgabalā, Virijā, pārsteidza krievus, nogalināja dažus un dažus saņēma gūstā. Pārstaigājuši visu apgabalu, viņi nonāca pie Vezenbergas miestiņa un galīgi viņu nodedzināja. Mājās viņi pārnāca ar lielu laupījumu. Šīs dzīres bija jāsamaksā vietējiem zemniekiem, kuŗus krievi mocīja nedzirdēta kārtā.

1568.gadā ap Mārtiņa dienu jaunizvēlētais ķēniņš Jānis III. atsūtīja uz Rēveli jaunu gubernatoru, Morbijas brīvkungu Gabrielu Kristjersenu[2], kuŗam bija jāpaziņo ķēniņa un hercoga Kārļa vārdā tie iemesli, kuŗu dēļ ķēniņš Eriks sagūstīts un atcelts no troņa. Svarīgākie iemesli bija sekošie: 1) Ķēniņš Eriks savu brāli Jāni un viņa sievu nevainīgus turējis viņiem nepiemērotā cietumā Grifsholmā. 2) Briesmīgās Upsalas slepkavības viņam nav pieticis; Jirģenam Persenam ķēniņš pavēlējis likt hercogu Jāni cietumā nodurt un viņa sievu izdot Maskavas sūtnim, kuŗš veselu gadu gaidījis Stokholmā, lai aizvestu viņu uz Maskavu, kas, paldies Dievam, nav noticis. 3) Ķēniņš Eriks gribējis arī atņemt Jānim tēva Gustava atdoto Somiju un piešķirt viņam kādu izpostītu apgabalu Livonijā, pretēji visām divu brāļu attiecībām. 4) Ķēniņš bijis nodomājis nogalināt ne tikai hercogu Jāni un tuvākos radiniekus, bet izkaut arī visus Zviedrijas muižniekus, ko viņš jau pierādījis ar grāfa Svantes, viņa bērnu un dažu citu bruņnieku iznīcināšanu. 5) Ķēniņš Eriks aiz vieglprātības un valsts labuma neizprašanas, savai ciltij par mūžīgu kaunu, salaulājies ar sava vienkārša apakšnieka meitu, paceldams viņu pretēji visai godbijībai un cilvēciskai saprašanai ķēnišķīgā godā. 6) Lai gan ķēniņš Eriks toreiz pēc Upsalas slepkavības bija devis savu ķēnišķīgo vārdu, ka sodīs Jirģenu Persenu kā pienākas, tomēr ķēniņš savu vārdu un solījumu ne tikai nav turējis, bet iecēlis Persenu agrākā godā un stāvoklī, klausījies viņa padomus, nostādīdams citus vīrus valstī zemāk par Persenu, kuŗš inscenējis ne tikai Upsalas slepkavību, bet izdomājis vēl nedzirdētus mocīšanas daiktus, ar kuŗiem viņš necilvēcīgā kārtā licis mocīt muižniekus, svešus un vietējos, kā ar sakarsētu vīnu, kuŗu licis dzert no karstiem kausiem u.t.t., tā ka viņi šo mocību spiesti izteikuši nekad nenotikušas lietas. Daudz citu, kuŗu vārdi nezināmi, ar sasietām rokām un kājām, viņš licis mest upēs; cietumos licis pakārt ieslodzītos un izgriezis lietu tā, itkā viņi paši būtu to darījuši izmisumā. Beidzot, viņš visādi centies iznīcināt firstus un muižniekus. Šī nolūka izvešanai viņš pasūtījis lielu vairumu zelta ķēžu, lai ar to piedabūtu savus palīgus pie hercogu un muižnieku noslepkavošanas pa kāzu laiku, kam Visaugstākais Dievs nav atļāvis notikt.

1569.gada gavēnī Jānis Dūve no Firas un Elerts Krūze no Keles, divi Livonijas muižnieki, krievu uzticības vīri, atsūtīja Rēveles rātei rakstu un prasīja, lai viņa nosūtītu dažus rātskungus uz Vezenbergu, jo viņiem esot kas tāds sakāms, kas nākšot Rēvelei un visai zemei par labu. Par šo lietu lai ciešot klusu, lai zviedri nedabūtu zināt. Tā kā tādas lietas nav izdarāmas paslepus, tad viens rātskungs atklājis zviedriem šo rakstu un lūdzis, lai zviedri arī sūtot no savas puses divas personas kopā ar rātes sūtņiem uz Vezenbergu, uzklausīties Dūves un Krūzes priekšlikumu. No zviedru puses sūtīja Didriķi Kaferu un Heinrichu Ruti, un no pilsētas - rātes biedrus Konrādu Delinghauzenu un Fridrichu Zandstēdu. Kad šie delegāti 5.aprilī ieradās Vezenbergā, viņi izlikās, ka tie sūtīti tikai no pilsētas puses. Jānis Dūve un Elerts Krūze visiem spēkiem ieteica viņiem šādu lietu: “Visiem tagad, dievamžēl, skaidri zināms, ka Livonija, mūsu mīļā tēvija, iekšējo strīdu, valdnieku nevienprātības, kā arī kaŗu dēļ ar krieviem, kuŗu cēlonis bija solījumu nepildīšana, un kuŗi ilga vairāk kā 12 gadus no vietas, ir atradusies galējā postā un peldējusi asiņu jūŗā, un arī vēl tagad atrodas tādā pat gŗūtā stāvoklī. No visiem ār- un iekšzemes valdniekiem viņa ir atstāta bez palīdzības. Bet mēs zinām noteikti, ka Krievijas cars, kā Livonijas zemju dzimtsfirsts un valdnieks, cik tur arī vēl būtu palicis pāri piļu, pilsētu un miestu, galīgi ir apņēmies ar savu lielo varu visu apvienot zem savas valdības. Un no šī nodoma viņš nekad neatteiksies. Aiz kristīgās līdzcietības un mīlestības uz mūsu tēviju mēs vienmēr esam lūguši Visaugstāko dot mums padomu, kā lai varētu izbēgt lielo asins izliešanu nākotnē un atdot nabaga ļaudīm mieru un labklājību. Visžēlīgais Dievs mums ir atklājis tādus līdzekļus un ceļus, ar kuŗiem galīgi var novērst ne tikai nākotnes nelaimes, kaŗu un asins izliešanu, bet arī citas nepatikšanas. Visa Livonija, un sevišķi Rēvele, nāktu tad pie nedzirdētas brīvības un labklājības. Mēs no visas sirds vēlējamies pārrunāt šo svarīgo lietu ar dažiem uzticamiem un mūsu nolūkiem derīgiem vīriem no godājamās Rēveles rāts vidus. Kad nu jūs esat ieradušies uz mūsu raksta pamata, mēs gribam jums atgādināt, lai jūs labāk izprastu lietas svarīgumu, kādu palīdzību un aizsardzību mūsu zemei gŗūtos brīžos ir sniedzis svētās Romas valsts vācu tautas ķeizars. Daži reichstāgi tak bija sasaukti šīs lietas dēļ, izdots bija arī daudz naudas, bet panākums bija tik tas, ka nosūtīja dažu sūtņus pie Krievijas cara. Livonijas labā netika nekas darīts, un sūtņi atnesa atbildi, ka Krievijas cars esot spiests kaŗot ar Livoniju, jo Livonija esot viņa vecu vecais mantojums un viņš nevarot agrāk rimties, kamēr nebūšot viņu dabūjis zem savas varas. Tādēļ cars arī prasot, lai sv.Romas valsts ķeizars galīgi atsakoties no Livonijas. Pēc tādas atbildes tad arī nolēma nākotnē Livonijas lietās neiemaisīties. Jūs arī labi zināt, ka Livonijas kārtas lūdza palīdzību no Dānijas ķēniņa pret Krievijas caru, bet arī Dānijas ķēniņš negribēja un nevarēja sākt kaŗu ar caru. Tāpat arī tagadējais Dānijas ķēniņš sev un savam brālim hercogam Magnusam izdabūja miera līgumu ar to stingro noteikumu, ka viņi Livonijā neieņems nevienas pilsētas vai miesta ar varu vai līgumu ceļā. Viņiem jāpateicas Dievam, ka uz tādiem nosacījumiem vēl izdevās noslēgt mieru.

Nav arī noslēpums, kādu palīdzību un mieru Polijas ķēniņš devis Rīgas biskapijai, kur ļaudis vairāk apspiesti nekā apsargāti, kur viņiem jācieš no poļu pārgalvības visādi apkaunojumi un nelietības. Un poļi tak grib, lai viņus sauc par labiem kristīgiem ļaudīm, viņi krievus tur par pagāniem un barbariem. Bet teicamais krievu cars necieš tādas nelietības savā zemē, bet soda ar augstākiem soda mēriem. Bez tam Polija, par ļaunu visai kristīgai pasaulei, noslēgusi mūžīgu mieru ar kristīgo senseno ienaidnieku - turkiem. Polijas ķēniņš apmēram pirms septiņiem gadiem centās saprecināt savu māsu Katrīnu, Somijas hercoga sievu, ar Krievijas caru, kuŗam sieva bija nomirusi, lai tādā kārtā varētu pagarināt miera līgumu. Krievijas cars bija ar mieru ņemt Katrīnu par sievu un pagarināt miera līgumu. Kad Polijas ķēniņš uzstādīja prasību, lai šīs laulības bērni būtu troņa mantnieki, bet ne mirušās sievas bērni, tad cars šo noteikumu nepieņēma, un no precībām un miera līguma nekas neiznāca, bet starp abām valstīm sākās kaŗš, pie kam Krievija atņēma Polijai vairāk jūdzes labākās zemes, tā ka Polijai visā pazemībā bija jālūdz pēc miera. Polija bija pat ar mieru atteikties no visām Livonijas zemēm un pilsētām, ja Krievija viņai atdotu atņemtās zemes un Polocku, kā arī nekārotu pēc Ķījevas. Te jūs varat skaidri redzēt, kā un ar ko Polija grib sadalīt Livoniju. Tas viss nav izdomāts, bet gan skaidra patiesība. Tas nav nekas jauns. Daudz gadus atpakaļ jau tas tika solīts lielkņazam. Saprotams, ka tagad arī būs runa par šiem pašiem punktiem. Tādēļ ņemiet vērā, ka Rēveles pilsētai nekad nebūs vairs tādas izdevības kaut ko panākt, kāda ir tagad.

Kas zīmējas uz Hariju un Rēveles pilsētu, pēc kuŗām tīko Zviedrijas ķēniņš, tad tas ir bijis iespējams tikai pa miera sarunu laiku, un kamēr jūsu ķēniņš turēja cietumā hercogu un viņa sievu, kuŗu ķēniņš caur sūtņiem piedāvāja caram, teikdams, ka hercogs Jānis miris. Kad cars uzzināja patiesību šinī lietā, no miera sarunām nekas neiznāca.

Lai gan lielkņazs nekad nebija iekārojis firsteni un nebija arī domājis dzīvot ar viņu, pretēji visiem cilvēcīgiem un dievišķiem likumiem, tomēr viņš, par spīti un kaunu savam vecam ienaidniekam - Polijai, bija nodomājis uzturēt firsteni kādā sieviešu klosterī, kas viņam maksātu lielu naudu. Kad lielkņazs uzzināja visu patiesību, tad miera stāvoklis un miera sarunas ar Zviedrijas ķēniņu Eriku galīgi izjuka un nekad vairs netiks atjaunotas, kamēr viņš nebūs galīgi atteicies no Livonijas. Krievijas cars nekādā gadījumā neatteiksies no Harijas un Rēveles un citām viņam piederošām zemēm. Un jau pirms diviem gadiem viņš gribēja izvest šo savu nodomu, tikai, pateicoties mēŗa epidemijai, viņš tapa aizkavēts. Jums vajaga apdomāt, ka jūs tādai lielai varai nespējat pretīm turēties. Mēs negribam ar jums jokus dzīt, no kam lai pasargā mūs Dievs, bet gribam dot jums laikā padomu. Tas top darīts tikai jūsu labā;

mūsu labklājība no Krievijas cara nodrošināta jau pilnā mērā. Dieva lāsts nāktu pār mums, ja mēs par Rēveli, Hariju un visu Livoniju, mūsu mīļo tēviju, domātu ko citu, kas viņai neatnestu labumu. Mēs gribam Rēvelei un visām Livonijas kārtām un nospiestiem muižniekiem iet palīgā ar labu padomu un rosīgu darbu. Mēs nevaram jums neatklāt, ka Krievijas cars mūs ir pārmērīgi apbalvojis ar savu labvēlību. Viņš nav mūs tikai personīgi apbalvojis ar vecām vācu privilēģijām, bet ir atdevis mums vēl daudz ļaudis un zemes, un iecēlis valdīt šinīs zemēs par visiem krievu pavēlniekiem. Mēs panācām arī to, ka no Tērbatas cietuma tapa izlaisti daudzi gūstekņi. Mums dota arī tiesība iecelt Tērbatas biskapijā vācu firstu par valdnieku. Krievijas cars pats mums teica, ka arī viņš esot vācu dzimuma un cēlies no Bavārijas[3].

Tādēļ viņš arī gribot, lai vāci būtu brīvi; ne poļa, ne leiša, ne zviedra lai nebūtu zemē. Arī krieviem jāatstāj Livonija, jo lielkņazs pats atzinis, ka krieviem neklājoties dzīvot kopā ar vāciem, jo krievi esot rupja un nepieklājīga tauta. Arī lielkņazs neuzticoties saviem ļaudīm. Lielkņazs mīl taisnību un patiesību. Viņš devis mums pilnvaru vest sarunas ar Livonijas kārtām un visu, ko mēs darīsim šinī virzienā, to viņš atzīs par labu un arī turēs. Ja sūtņu kungiem būtu zināms, kā nodibināt mieru un izbeigt asins izliešanu un visādas nelaimes, tad lai viņi to mums paziņo bez bailēm un visā uzticībā. Mēs nekavēsimies dot savus labus padomus, lai Rēvele paliktu pie savām vecām privilēģijām un uzplauktu nākotnē vēl pilnīgāk un būtu pārāka par visām citām kristīgās pasaules pilsētām.”

Uz šo gaŗo un nenoteiktības pilno runu Rēveles sūtņi atbildēja īsi un vienkārši. Viņi pateicās par tēvišķo gādību un kristīgo mīlestību, kuŗa redzama priekšlikumos par labu kopīgai tēvijai un Rēvelei, un izteica pārliecību, ka esot redzams, kas viņi par vīriem un ka viņi vārdus droši vien pierādīšot darbos. Atrast ceļus un līdzekļus, kā uzlabot Rēveles labklājību, viņi neņemoties. No pilsētas rātes viņiem arī neesot nekādi aizrādījumi doti. Viņi esot bijuši tādās domās, ka starp Krievijas lielkņazu un Zviedrijas ķēniņu notiekot miera sarunas, jo esot zināms, ka Zviedrijas ķēniņš sūtīšot uz Maskavu greznu sūtniecību.

Sūtņi vēl teica, ka viņiem neesot nekādu citu instrukciju, kā tikai uzklausīt labās domas, kas arī rakstā Rēveles rātei esot paziņots un kuŗas sūtņi atstāstīšot pilsētas vecājiem. Ja būtu iespējams rātei visu to, kas viņiem atklāts un taps atklāts, paziņot rakstiski, tad rāte par to būtu ļoti pateicīga. Tā kā tas nav noticis un viņiem neesot arī nekādu instrukciju, tad viņi lūdzot dāvāt uzticību šinīs lietās un paziņot to, kas būtu vēl padomā. To visu tad sūtņi paziņotu rātei, kuŗa dotu savu pienācīgu atbildi. Sūtņiem tapa atbildēts, ka lieta esot ļoti svarīga. Tādēļ nevarot to darīt tādā steigā, bet vajagot atlikt uz nākošo dienu.

Sūtņiem bija sarīkots mielasts, kuŗā ņēma dalību ari daži Tērbatas rātskungi un pilsoņi, grezni krievu kungi un bajāri, kuŗi ļoti laipni apgājās ar sūtņiem. Netrūka arī dažādu intrīgu, planu un viltību, kas varētu noderēt lietas sekmēšanai par labu krieviem.

6-ā aprilī Rēveles sūtņi ieradās agrākā vietā, un Jānis Dūve teica viņiem sekošo: “Jums, Rēveles sūtņiem, droši vien skaidrs tas, ko mēs vakar jums teicām. Šodien tā tad gribam mēs jums paziņot savas domas un dot lietišķu padomu. Patiesībā lieta stāv tā: miera sarunas starp Zviedriju un Krieviju galīgi izjukušas. Ja Zviedrija grib panākt mieru, kuŗš zīmētos uz Livoniju, tad no tā nekas neiznāks. Ne zviedriem, ne poļiem, ne leišiem te nav vietas. Lielkņaza dusmām par Hariju un Rēveli nebūs mēra, ja viņas gribēs turēties pie Zviedrijas ķēniņa. Rēvele ir stipra pilsēta, bet ne viņai ilgi turēties pret lielkņazu. Ja Rēvele pāries zem lielkņaza apsardzības, tad viņas brīvības nodrošinātas uz mūžīgiem laikiem un viņas stāvoklis būs tāds, kā nevienai pilsētai apakš saules. Saziņā ar lielkņazu, kuŗš ļāvās no mums pierunāties, varam jums ieteikt divus šādus ceļus: 1) tā kā rēvelieši atsvabinājušies no dotā zvērasta ķēniņam Erikam viņa krišanas dēļ, tad tagad viņi var ar tīru sirdsapziņu zvērēt lielkņazam, kuŗš rēveliešus uzņems kā brīvus ļaudis. Rēvele paliks par ķeizarisku brīvpilsētu un viņas rīcībā pāries arī doms un pils ar visām ierīcēm un ienākumiem. Krievu priekšniekam arī nebūs tur vietas; ja rēveliešiem tas būs pa prātam, viņi varēs iecelt vācu firstu par valdnieku. Viss paliks pa vecam; jaunu muitu neuzliks, bet Narvas tirdzniecība pāries atkal uz Rēveli. Ja lielkņazam būtu jākaŗo Livonijas un Rēveles dēļ, tad viņš neprasīs no Rēveles vairāk, kā to ir darījuši vācu valdnieki.

Lielkņazs grib būt tikai protektors un sargāt Rēveli pret jebkuru uzbrukumu. Ja rēvelieši negribētu zvērēt tieši lielkņazam, tad viņiem atļauts izvēlēties kādu vācu firstu vai citu kādu no dižciltīgiem, kuŗam tad viņi zvērētu, un kuŗš tad atkal viens pats zvērētu lielkņazam, bet pie tam kā brīvs vācu firsts vai Romas ķeizara kurfirsts. Bet rēveliešiem arī šinī gadījumā būtu nodrošinātas visas privilēģijas, itkā viņi būtu zvērējuši tieši lielkņazam. Kāds no šiem abiem ceļiem rēveliešiem labāk patiktu, par to lai izlemj rāte un pilsētas vecājie un paziņo drīzumā mums savu atklātu atbildi. Ja rēvelieši domā, ka visu to, ko mēs solām lielkņaza vārdā, viņš neturētu, tad lielkņazs liek priekšā apstiprināt solījumus arī no Krievijas pāvesta puses, kas līdz šim nekad nav darīts, un rēvelieši tad var būt droši, ka viss solītais taps pilnos apmēros ieturēts. Rēvelieši lai apdomā arī to apstākli, ka miera nodibināšana Livonijā ir saistīta ar kristīgās pasaules labumu, jo lielkņazs ir nodomājis slēgt mieru ar visiem apkārtējiem valdniekiem un sabiedroties ar viņiem pret turkiem, kuŗu padzīšana no kristīgās pasaules sekmētu Īstā Dieva vārda sludināšanu un izplatīšanu. Bez tam lielkņazs, kuŗam ir divi dēli, ir nodomājis viņus saprecināt ar vācu ķeizaru vai firstu meitām.

Lai rēvelieši apdomā visu šo un paziņo dzirdēto arī savai kaimiņienei Rīgai.” -

Rēveles sūtņi atbildēja, ka viņi ar gŗūtu sirdi uzklausījušies ziņu, ka Krievijas cars esot savas dusmas vērsis pret labo Rēveles pilsētu. Vienīgais apmierinājums paliekot tas, ka teicami vīri aiz tēvijas mīlestības un ar savu lielo autoritati pie Krievijas cara varot novērst lielo ļaunumu. Sūtņi lūdza, lai griežot visu par labu, kamēr viņi nebūšot dabūjuši rātes atbildi. Visu teikto Jānis Dūve un Elerts Krūze visā nopietnībā stāstīja Rēveles sūtņiem un deva arī to pašu rakstiski Rēveles rātei.

9-ā jūlijā, 1569.gadā, kādā sestdienā, Dānijas un Lībekas kaŗakuģi, skaitā 30, ieradās pie Rēveles, admiraļa Pēra Munka vadībā, un apšaudīja Rēveli ar 34 mārciņu bumbām. Ostā viņš sagūstīja daudzus kuģus ar bagātīgu kŗavu. Ienaidnieki būtu ieņēmuši pat pilsētu, jo miglaina laika dēļ viņi nebija laikā pamanīti. Ienaidnieki palika pie Rēveles 13 dienas un aizbrauca ar lielu laupījumu. Sirdsēsti rēveliešiem, kuŗi skatījās uz savu izpostīto ostu no Rožudārza, bija ļoti lieli.

Tajā pašā 10-ā jūlija svētdienā, kad ienaidnieka kuģi atradās pie Rēveles, Jāni 3. kronēja Upsalā. Tā tapa paaugstināts šis dievbijīgais vīrs, kuŗu tā vajāja, ka visi domāja, ka viņam glābiņa nebūs. Hic gloria sequitur humiliationem! Tajā pašā laikā ķēniņu Eriku piemeklēja ķēniņam nepiestāvošs sods: bruņnieks Olavs Gustavsons, kuŗa brāli Eriks bija licis nonāvēt, gribēja ķēniņu nošaut; tas gan neizdevās, bet ķēniņu tomēr ievainoja rokā.

Zviedru kaŗaspēka virspavēlnieks Klauss Kursels kopā ar Jirģenu Ikšķili no Padenormas, Jāni Maideli-Vollustu un Heinrichu Bausmani un citiem virsniekiem un bruņniekiem uzbruka Rēveles pilij 7.janvarī 1570.g., ieņēma viņu un sagūstīja gubernatoru Gabrieli Kristijernsenu ar sievu un bērniem. Tas Rēvelei un Livonijas zviedriem iedvesa bailes. Kad Rēveles rāte apprasījās pēc tādas rīcības iemesla, tad uzbrucēji atbildēja, ka tas darīts tādēļ, ka viņi neesot no Zviedrijas ķēniņa saņēmuši algu. Pili viņi gribot paturēt kā ķīlu līdz nākošiem Vasaras svētkiem. Kad alga būšot izmaksāta, viņi pili atdošot ķēniņam un nevienam citam. Gubernators Gabriels izlīga ar viņiem, jo viņam nebija naudas ko samaksāt. Uzbrucēji pārņēma pili pārvaldīšanā ar visām piederošām zemēm un ļaudīm. Gubernators Gabriels ar saviem landsknechtiem atstāja pili un pārgāja uz pilsētu un domu.

4.februarī Rēveles rātei un Klausam Kurseļam pienāca Holšteinas hercoga Magnusa vēstules, kuŗās viņš prasīja saviem sūtņiem dot neaizkaramības rakstu. Rāte atbildēja, ka viņa bez gubernatora ziņas, pie kuŗa neesot griezušies ar rakstu šinī lietā, nevarot to darīt. Klauss Kursels deva ne tikai rakstu, bet sūtīja pat jātniekus līdz Leales pilij, lai pavadītu sūtņus. Bet rāte nelaida hercogu pilsētā. Klauss Kursels stājās ar hercogu sakaros un prasīja, lai hercogs atsūtītu 200 vācu kareivju uz Rēveles pili. Hercogs to apsolīja. Bet šie 200 kareivji Rēvelē tomēr neieradās, jo Klausu Kurseli turēja aizdomās par nodevību, un zviedri aizkavēja kareivju ierašanos.

Tērbatas vācieši arī rakstīja Rēvelei, lai atkratoties no Zviedrijas jūga. Aklie gribēja valdīt redzīgos, jo viņi paši bija bez gala nospiesti zem Krievijas lielkņaza jūga. Bet šis raksts nebija viņu pašu darbs, tā bija Dūves un Krūzes roka, kuŗus lielkņazs bija pataisījis par kņazu un firstu.

Maskavas lielkņazs savas tirana tieksmes izrādīja sevišķi 1570.gadā, attiecība uz Novgorodu un Pliskavu. Tur notika tādas lietas, kādas vēsturē nav sastopamas. Jau iepriekšējos gados viņš bija pastrādājis daudz briesmu darba, noslepkavodams daudzus radniekus un bajārus. Daudzas sādžas bija izpostītas un izlaupītas un ļaudis noslepkavoti. Zivju dīķi bija nolaisti, tā ka zivis nosprāga, un lauki bija nopostīti, lai ļaudīm nebūtu pārtikas. Kad 1569.gadā lielkņazs bija Tverā noslepkavojis un iemetis ūdenī vairākus tūkstošus cilvēku, to starpā arī daudzus vācu un poļu gūstekņus, viņš 1570.gada gavēnī ar opričņikiem, kuŗus viņš bija izmeklējis par savu asinsdarbu izpildītājiem, negaidot uzbruka Novgorodai, kur viņš izdarīja daudz briesmīgu slepkavību un laupīšanu. Noslepkavoto līķus sasvieda Volchovā, kuŗa šeit astoņas asis dziļa, bet tomēr līdz dibenam bija ar līķiem piepildīta. Dažus simtus sievu un jaunavu nogrūda no tiltiem upē par prieku lielkņazam. Daudzus ievērojamus pilsoņus un Novgorodas priekšniekus uzkāra pie rokām un viņu drēbes aizdedzināja, tā ka viņi apdega. Daudzus piesēja pie ragavām un ātri braucot vilka pa ielām un ielu stūŗos saraustīja gabalos. Šādu nedzirdētu tiraniju lielkņazs piemēroja saviem pašiem pavalstniekiem Novgorodā un Pliskavā. Tādus pat varas darbus opričņiki sarīkoja Narvā. Šeit viņi bija ieradušies itkā iedami pret zviedriem. Kad viņus ielaida pilsētā, tad viņi nesaudzēja neviena krieva, ne augsta, ne zema. Vācus viņi neaizkāra; vāciešiem bija piedraudēts ar nāvi un mantas atņemšanu neapslēpt pie sevis neviena krieva. Narvas lielās bagātības, kā lini, vaski, sveču krājumi, ādas, kaņepāji, dārgas zvērādas, vairāku mucu zelta vērtībā, tapa izmestas uz ielas un ārpus pilsētas sadedzinātas, tā ka dūmos varēja vai nosmakt. Ko nevarēja sadedzināt, to noveda uz Narvas tiltu un pa ledū izcirstu āliņģi sameta upē, lai straume aiznestu visu to atklātā jūŗā. Neviens nedrīkstēja ņemt kauču mazumiņu no šīm mantām. Nākamā vasarā lielkņazs Maskavā lika nogalināt 109 personas, no kuŗām dažas tapa savārītas karstā ūdenī. Bija arī tādi gadījumi, kur lielkņazs personīgi nodūra savus upuŗus, kā tas bija ar viņa ievērojamo kancleri Ivanu Michailoviču Viskovatiju, ļoti krietnu vīru, kāda Maskavā otra nebija. Viņa saprāts un veiklība izsauca svešu sūtņu izbrīnēšanos. Un viņš bija cilvēks, kuŗš augstāku izglītību nebija baudījis. Šinī laikā lielkņazs lika nogalināt ap 40.000 spēcīgu vīru, augstu un zemu, neskaitot sievas un jaunavas, Savai zemei lielkņazs nodarīja tādu skādi, kādu nebūtu varējuši nodarīt pat 100.000 ienaidnieku gada laikā. To apliecina vāci, kuŗi tajā laikā atradās Krievijā. Iemesls tādai lielkņaza rīcībai bija tas, ka viņš turēja savus apakšniekus aizdomās par pievienošanos Polijai. Bet tās bija tikai ļaunas baumas. Tajā pašā laikā Maskavā ieradās Jāņa III. sūtņi, kuŗiem arī pienācās izbaudīt lielkņaza tiraniju. Sūtņiem tapa nolaupīta visa manta un paši iemesti cietumā pie ūdens un maizes, kur viņi gaidīja savu pēdējo stundiņu.

1570.gada gavēnī, kad hercoga Magnusa sūtņi Antonijs Vrangels no Ruilas un Klauss Aderkass bija atgriezušies no Maskavas, hercogs pats uz lielkņaza rīkojumu devās uz Maskavu. Zaļā ceturtdienā hercogs nonāca Tērbatā un pavadīja tur astoņas nedēļas; ceturtdienā pēc Vasaras svētkiem viņš aizceļoja uz Maskavu. Livonijā valdīja liels prieks, jo daudzi domāja, ka iekaŗoto Livoniju lielkņazs atdos Magnusam. Ne mazumu brīnījās arī Livonijas ļaudis, ka vācu firsts un varenā ķēniņa dēls pazemojas lielkņaza priekšā, kas agrāk nekad nebija noticis. Hercogu Magnusu, viņa galmu un visus ļaudis Maskavā uzņēma ļoti laipni un apdāvināja bagātīgi. Lielkņaza jautrībai nebija mēra. Viņš visiem dzirdot teicis: “Tagad es esmu īsts vācietis!” Tādēļ arī Magnusa piekritējiem izlikās, ka lielkņazs būs tas, kas cels viņus godā un palīdzēs Livonijai. Tā hercoga Magnusa iespaids Livonijā ļoti vairojās, jo nebija neviena labāka, kas varētu dot Livonijai apmierināšanu un palīdzību. Lielkņazs iecēla Magnusu par Livonijas ķēniņu un atlaida brīvā visus vācu gūstekņus. Gūstekņiem tā bija liela žēlastība, bet zem viņas slēpās liela viltība. Atlaizdams šos gūstekņus, lielkņazs prātoja, kā viņam sagrābt Livonijas pilis, cietokšņus un saņemt visus vācus gūstā. Ka varena ķēniņa dēls pazemojās lielkņaza priekšā, par to jāpateicas viņa Livonijas padomniekiem un galma mācītājam Šreferam, kuŗi domāja, ka šādā ceļā varēs atdabūt Livonijas atbrīvošanu un labklājību.

1570.gadā, Lielā piektdienā, zviedriem paveicās ieņemt Rēveles pili un sagūstīt Klausu Kurseli, viņa brāli Heinrichu, Jirģenu Ikšķili, daudz muižniekus un bruņniekus. Dažus pa uzbrukuma laiku nošāva. Divas bruņnieku nodaļas, kuŗas atradās uz laukiem, pievienojās hercogam Magnusam un aizgāja uz krievu ieņemto Virijas un Vezenbergas apgabalu. 31.maijā Klausu Kurseli sauca tiesas priekšā un apsūdzēja daudzos noziegumos. Viņu atzina par vainīgu un 3.jūnijā nozobeņoja. Viņa līdzdalībniekus, Baltasaru Heleri, Fromholdu Dikeri un Heinrichu Haku arī notiesāja; Heinrichu Kurseli, Jirģenu Ikšķili un Ernstu Fitinghofu aizveda uz Zviedriju gūstā, kur viņus uz hercoga Kārļa lūgumu apžēloja.

1570.gadā zviedri ieņēma atkal Leales pili. Krievi un 2 aizbēgušo bruņnieku nodaļas gan mēģināja pili atņemt, bet tas viņiem neizdevās. Krievi, noslepkavojusi dažus muižniekus uz laukiem, atgriezās Virijā un Tērbatas biskapijā.

Šinī vasarā, 1570.gadā, angļu kuģi noķēra dažus Dancigas laupītāju kuģus Narvas ūdeņos un noveda viņus uz Narvu pie krieviem, kur 70 kuģa ļaudis tapa pakārti. Šo laupītāju priekšnieks bija Asmuss Jendrichs.

18.augusta priekšpusdienā, kādā, ļoti lietaiņā dienā, krievi un vācieši ieradās pie Rēveles pēc veselas nakts jājiena. Viņi aizdzina dažus simtus lopu un nogalināja un ievainoja aiz vārtiem dažus pilsoņus

[3] Varbūt vārdu spēle: Bayern-Bojaren-bajāri.