Rīgas patrimonialais apgabals, R. pilsētas lauku novads (marchia), kas vēl līdz 17.g.s. saucās par landfogtiju (1606: LandVogtey), jo to pārvaldīja rātes kungi - landfogti (advocati marchiae civitatis, die Herrn Landvögte). Jaunākos laikos (19.g.s.) tā platība sasniedza 746 kv. km., bet pirmās robežas ko 15.3.1226 noteica Modenas Viļums (sk.), Daugavas labā krastā gāja no Doles Rumbulas taisnā līnijā līdz Garās upes (Pitcorga) tiltam, no turienes līdz Ropažu (Ķīšu) ezera galam un Daugavgrīvas klostera robežai. Kreisā krastā robeža no Rumbulas gāja līdz tuvākai vietai pie Misas, no turienes taisni līdz Gātes ietekai Lielupē, tad pa upes vidu līdz jūrai un pa krastu līdz Daugavgrīvas klosterim. 1272 un 1276 pilsētas novads paplašinājās Daugavas kreisā krastā ar R. virsbīskapu Alberta un Jāņa I dāvinājumiem. Tīrumi un pļavas p-ā a-ā, kas bij iekopti līdz 1226, palika attiecīgo personu brīvs īpašums, tāpat ari bišu koki u.c. labumi. Bet pēc 1226 notikušās robežu noteikšanas pārējā zeme R. p. a-a robežās bij R. pilsētas īpašums. 1232 rāte noteica tās izlietošanas kārtību. Ar pilsētas ziņu p. a-ā bij atļauts līst līdumus un kultivēt zemi, bet pēc 8 brīvgadiem vajadzēja maksāt pilsētai gruntsnomu (census) 1/2 vērdiņu no hūfas (mansus). Zemi varēja mantot, tomēr to drīkstēja pārdot tikai namniekiem. No bišu kokiem, kas ierīkoti pēc 1226, bij jāmaksā medus un vaska tiesa. 13.g.s. sākumā p. a-a iedz. bij g.k. lībji, sēļi un latgaļi, pie kam jau drīz sākās lībju pārlatviskošanās, kas noslēdzās 17.g.s. pirmā pusē ar pilnīgu asimilāciju. Kopš 13.g.s. sākumā R. p.a. tiesas ziņā bij pakļauts pilsētas tiesībām un pilsētas soģim tāpat kā pati pilsēta, izņemot p. a-ā esošos bīskapa, domkapitula, odeņa un Daugavgrīvas klostera īpašumus. Tāpat apm. līdz 1380 vispārīgā uzraudzība pār p. a-u bij uzdota t.s. kamerarijiem (camerarii, Kämmerer), bet ap 1380 rāte uzdeva p. a-a pārvaldību 2 rātes kungiem jeb t.s. landfogtiem (advocati marchiae), pie kam viens landfogts bij otra palīgs un tāpēc saucās par apakšlandfogtu. Tikai ar šo brīdi sākās pilsētas lauku novada (landfogtijas) un pašas pilsētas šķirta pārvaldība. Bet reizē landfogtijai nodibinājās ari īpaša tiesa , t.s. zemes tiesa, kuras locekļi bij lanfogts, apakšlandfogts un tiesas sekretars. Kriminallietās zemes tiesa pieaicināja par tiesnešiem 2 pag. vecākos (de oldeste, Rechtsfinder). Landfogta amatu mēdza uzdot birģermeistaram vai apvienot ar burggrāfa amatu. Kopš 17.g.s. šo amata vīru dēvē par virslandfogtu, un viņam bij 2 palīgi jeb vienkārši landfogti. Minētā kārtība laikam nodibinājās 1604, kad visus 12 p. a-a pag. sadalija 3 daļās, katrā pa 4 pag., uzdodot katras daļas pārvaldību 3 vīru koleģijai (pa 1 vīram no rātes, Lielās un Mazās ģildes). 1.6.1604. kases noteikumi paredzēja, ka kakla tiesu p. a-ā gan notur landfogts (t.i. zemes tiesa), bet civilvainas, kaušanos un ķildas tiesā ieceltie rātes pārvaldnieki katrs savā iecirknī. Turpretim priekš tiem un citur, kas nav zemnieki, pilsētas iedz. Smilšu vārtiesā landfogts kā kriminālās tā civilās lietās. Šis noteikums gan nav pilnībā realizēts, un palika spēkā vecā kārtība, proti, visas kriminālās un civilās lietas kā landfogtijā tā priekšpilsētā iztiesājamas zemes tiesā (rātes 1659 noteikumi). 1675 pilsētas ienākumu, līdz ar to ari R. patrimonialo muižu (sk.) pārvaldību uzdeva t.s. kases koleģijai (sk. pilsētas koleģijas), ko veidoja R. rātes un ģilžu delegati, Līdz 17.g.s. R. p. a-ā rātes vārdā zemnieku saimniecības uzraudzija, nod. un nomas maksas ievāca, kā ari gādāja par kārtību t.s. landknechts un landvachtmeistars, bet katrā atsevišķā no 12 p. a-a pagastiem šīs funkcijas veica pag. vecākais jeb vagars un vēstnieks. 17.g.s. sākumā uzraudzību pār zemnieku saimniecībām uzdeva 4 muižkungiem (amtmaņiem), kam ierīkoja 4 amata muižas un piešķīra zinamu skaitu zemnieku sētu. Līdz ar to atcēla zemnieku pašvaldību un pakļāva saimniekus sava iecirkņa amtmanim, kam pilsēta piešķīra ari tiesību pērt ar pātagu klaušu darbiniekus. Zviedru laikos R. p. a-ā zemnieki zaudēja kustības brīvību, nokļūdami novada būšanā (sk.), bet gājēji palika brīvi. Taču zemnieku saimniecības apstākļus kārtojot, R. rāte jau iepriekš vienojās ar katra amata iecirkņa zemniekiem par izdodamo noteikumu saturu. Uz R. p. a-a zemniekiem attiecās ari 1804 un 1819 Vidzemes zemnieku likumi, taču negrozot šī novada tiesu iekārtu. Vēl 1845 kodifikacija liecina par R. p. a-a īpatnējo tiesu iekārtu, jo te pastāv landfogtijas tiesa ar 1 birģermeistaru (virslandfogtu) kā preikšsēdētāju un 2 piesēdētājiem. Tāpat policijas uzraudzība par p-o a-u piekrita landfogtijas tiesas policijas inspektoram ar palīgu (abi rātes kungi). R. p. a-a vecās administratīvās īpatnības likvidēja 1877 ievestie 1870 Krievijas pilsētu likumi un 1888 policijas reforma, bet landfogtijas tiesu - 1889 tiesu reforma. Taču vēl Ljas valsts laikā pastāvēja p. a-a civiltiesiskā stāvokļa īpatnība, jo še daudzi zemes gabalu vadītāji maksāja pilsētai 13.g.s. pirmoreiz nodibināto gruntsnomu (sk.). - L i t.: W.v.Gutzeit, Das Stadtgebiet Rigas (Mitteilungen a. d. Gebiete der Geschichte, XI, 205 u.t., 1879); A.v.Bulmerincq, Die Verfassung der Stadt Riga, 30-37, 126 (1898); tā paša, Die Besiedelung der Mark der Stadt Riga 1201-1600 (Mitteil. a. d. livl. Gesch., XXI, 201 u.t., 1921); tā paša, Vier Bücher der Landfogtei der Stadt Riga, I (1923); II (1925); III (1931); B. Ābers, Vidzemes zemnieku stāvoklis 19.g.s. pirmā pusē, 307-312 (1936).
Latviešu konversācijas vārdnīca. 18.sējums, 35967.-35970.sleja.
Ievietots: 16.01.2002.