[87.lpp.]
Grāmata avīzes rakstītājiem.
Jūsu bizmaņa gaudas ir skanējušas pa visu Vidzemi un Kurzemi, cik tāl vien Latviešu mēle skan, un ir dažam lasītājam smieklus, var būt ir dažai līdzcietīgai sirdei, kas arvien par vajātiem un ciezdamiem apžēlojas, bēdas un sāpes nesušas. Tas viss pavisam kārtīgi var notikt un par to neviens nevar ļaunoties. Bet kā Jūsu bizmanis stāsta, ka arī lopu žēlības biedrība apakš viņa valdīšanas piederot, jeb arī, īpaši. ka jūs ar savu lapu bizmaņam muti esat devuši, to izrunāt, par to var jaunoties un dusmoties. Lai liekam smieklus pie malas: tāda vientiesīga un augsta lieta neder priekš apzobošanas. Kur vīri no sirds žēlīga prāta dzīti uz to biedrojas, nevis vien cilvēkiem, bet arī lopiem palīdzēt, kur tie ļaudis uz atzīšanu un žēlību grib vest, kur tie cītās, ar visu sirdi un prātu cilvēku sirdīs cilvēcīgās jušanas dēstīt, cilvēkam mācīt, ka tas gan lopa kungs, bet ne viņa mocītājs un vārdzinātājs, - cienījama redakcija! tur tādi vīri nav vienā kopā jājauc ar kaķu un blusu baŗotājiem un ar bezzobu preilenēm. To jūs esat aplam darījuši. Cik citās lietās Jūsu bizmaņam taisnība, to lai katrs lasītājs pie sevīm spriež. Zināms, mūsu zemītē šāda biedrība vēl jauna un sveša lieta un tāpēc gan katrs iesākumā nevar tūlīt ieredzēt, uz ko tā mērķējās. Tāpēc gods lai ir un paliek visiem cienījamiem vīriem, kas tādu biedrību cēluši, kas ar pa šo ceļu staigādami, tomēr uz to pašu vienu ceļa galu mērķējās, [88.lpp.] cilvēkus īsti par cilvēkiem darīt, tos pie labklāšanas un laimes pievest.
B.
Otra grāmata.
Ko Jūs savas bizes gaudās likuši iekšā par lopu apžēlošanas biedrībām, tas mums gauži patika. Tiesa gan, ka daudzreiz lopi pie mums top nežēlīgi mocīti, ka zemnieki, krogiem gaŗām braucot ziemas laikā ieiet krogā un tur paliek pusdienu, lopiņu ārā pamezdami. Tiesa gan, ka žīdi dažureiz tirgos nopērk vecus zirgus par lētu naudu un tos sit ar nūjām un pātagu, kā žēl to redzēt; izsit caurumu mugurā, un tur cērt vienādi vien virsū ar pātagu, kamēr zirgs vēl kustas. Tad nu daži saka: vajagot iecelt lopu-apžēlošanas biedrības, lai tie ļaudis māca un apdraudē un paskubina valdīšanu, lai dod likumus, pēc kuŗiem tos var apstrāpēt, kas lopus moca. Tādi likumi esot Vāczemē un citur. Tavu brīnumu! Cik es dzirdējis, tad Vāczemē, Angļu un Francūžu zemē arī ir pavisam citādi un loti žēlīgi likumi priekš cilvēkiem; pat zagļus un blēžus tur nestrāpē pie miesas, bet tikai liek cietumā un strāpē ar naudu. Voi tad nu nebūtu tīra aplamība (kas ir īstā dzirksteles valsts) papriekš gādāt par lopiem un tad par cilvēkiem? Papriekš izsargāt kalpa suni no pātagas un tad, pēcāk, sākt spriest par to, voi neģeldētu arī ar laiku pašu kalpu izsargāt no maizes pātagas? Visa aplamība ir dzirksteles daļa. Dažs labs liekulis un ļaužu bende labprāt piestātos pie lopu apžēlošanas biedrības un par iemaksātu rubuli pārlieku lēti iepirktu sev slavu kā žēlīgs vīrs, kas ne lopus neaizmirst savā žēlsirdībā - ja dzirkstelei bizas vīrs neatminētu, ka nav viss zelts, kas spīd.
Atnāks stunda, kur lopu apžēlošanas biedrībām būs īsts laiks, bet vēl tas nav.
Pats gudrais Zālamans tā māca mūs,
Ka katram savā laikā notikt būs,
tā dzied Dinsberģis.
Tagad var rakstos un vārdos mācīt, ka cilvēkam klājas apžēloties ir par lopiem, tas ir tas vienīgs riktīgais un derīgais ceļš, bet īpaši likumi un apžēlošanas biedrības vairāk būtu par sliktumu nekā par labumu. Īstā laikā, [89.lpp.] kas zin, sauks arī dzirkstele: Vācu likumi priekš cilvēkiem un - lopiem! Tā mēs no savas puses ceram.
Voi mums nav taisnība?[1]
____________________________________________________________________
[1] Taisnība gan: Jūs īsti to lietu trāpījuši. Avīžnieks.