Satura rādītājs

[77.lpp.]

Latvieši un Vācieši, Kurzemē un Vidzemē! Nesen es Narvas vācu avīzes 14-tā nummurā savas bēdas izsūdzēju un tagad nāku pie Jums žēlastības un patvēruma lūgdama. Priekš 200 gadiem es vēl valdīju pār visu pasauli; tagad mana valstība tikai Ķīnā un varu sacīt visā Āzijā. Visi mācīti, augsti un zemi kungi, vecos laikos mani kopa uz savas galvas, kā tagad ūsās un bakenbārdu uz lūpas un vaigiem. Un kamēr man tādā vizē visa cilvēcība atvēlēja to augstāko vietu galvas virsū, tamēr nekādas jaunas ietaisīšanas cilvēkus un tautas nemocīja. Visi dzīvoja, snauda un gulēja saldā mierā un laimē, tā kā vēl tagad dažs labs, kam jaunas pārgrozīšanas, grāmatu zināšanas un viss jaunais pasaules gars nepatīk, ar ilgošanu izsauc: veci laiki bij labi laiki! Te nu sāka priekš simts voi pusotra simts gadiem mani nicināt un jokot un pēdīgi no galvas nogriezt. Ļaudis izdomāja industriju, mašinas, damfkuģus, dzelzu ceļus, telegrafus, skunstīgu zemes kopšanu, grāmatas un citas tādas cilvēku ģeķības. Un tas viss man tik riebīgs, ka tas man tīri galu dara. Papriekš Olandieši un Angļi mani iesāka plūkt un ievainot, tad nāca Francuži, [78.lpp.] kas kā knaša un nikna tauta man uzreiz galu darīja. Tagad ir patē manā mīļojamā Vāczemē visur par mani sāk kurnēt. Berlinā Šulcis un Millers savā kladaradačā nežēlīgi mani gāna; katrs plukats tur šķendē manu “Zopfgeist” jeb bizes garu. Katru, kam mans gars vēl galvā, tie piezobodami sauc par vācu Miķeli. Angļu smieklu avīze: “Punš” mani tik nikni vajā, ka jābēg tīri no zemes ārā; tā gāna savu pašu tautu, ja manu garu vēl maģķenīt pie viņas nomana, par “Džonbull”. Ak tie neprāši! kamēr es pasaulē valdīju, es nevienu nemānēju, nedz piezoboju. Mans vācu Miķeļa un Džonbulla gars tik mierīgi snaust un gulēt vien gribēja, un tādēļ visu slavēja, kas pasaulē ir atrodams. Pat Krievu zemē, pat Rīgā jau daži sāk par man nabadzīti dumpoties. Tādēļ es nu, no visas pasaules vajāta, nāku pie Jums, mīļi lasītāji, Jums izsūdzēt savas bēdas un izteikt savu likteni.

Tavu postu! kur nu iešu, kur nu griezīšos? Kur varu cerēt patvērumu un miera vietu atrast? Voi man ir vārdi, manas gaudas izteikt? un voi kam ir sirds, kas viņas sajust varētu? Par apsmieklu es esmu palikusi priekš pasaules un mani pretinieki man rāda zobus. Jauni zēni plucina mani kur satikdami un dursta ar spicām zosu un tērauda spalvām. Gadu simteņus es esmu aizvadījusi un ciltis man ir gaŗām gājušas, bet es sēdēju uz sirmām galvām, kuŗas tagad jaunekļi nicina. Un kur tie mani vēl ierauga. tur ar baru pakaļ skrien un sauc: bize! bize! Ak, bij gan laiki, kur tas vārds bize bij goda vārds, kur neviens bez bizes nedrīkstēja rādīties. Tie bij zelta laiki, kur es pasauli valdīju. Es saku, es valdīju pasauli, kaut gan tik kā aste pie pakauša karājos. Ja nesējs izmisis galvu nodūra, tad es stājos uz pakaļas kājām un cēlu asti gaisā augšā, pāri par galvu. Toreiz mani neviens nebrīdēja, neviens neuzdrīkstējās ar spalvām durstīt. Bize bij pie vīra tā vajadzīgākā lieta un vīrs bez bizes nebij vairs vīrs. Ak jūs zelta laiki, kā jūs esat kā ēna aizgājuši, kā sapnis pie traucekļa jūs esat izklīduši, un man vairāk nekas nav palicis, kā tā atmiņa no jums.

Bet es gan zinu, cilvēks nevar bez darba būt. Viņam vajag ko darboties, lai gaŗu laiku varētu pavadīt. Tāpēc es liku vecu laiku grabažās kašņāties. Tur viņi atrada dažādus brangus niekus, vecus mundieriņus un skaitīja, cik kņopes tiem bijušas, tie tērēja tinti un papīru un strīdēja, voi mundieriņiem 12 voi 13 kņopes bijušas. Tie atrada priekšlaika pastalas un lika uz spriešanas galda un sprieda un sprieda un strīdējās un bārās un rakstīja un sprieda atkal. Un par ko? Par neko citu, voi pastalas un vīzes ar auklām jeb ar siksnām piesienamas bijušas. Un tad viņām, ar kuŗām diezin kāds sūdmēzis pa dubļiem bij bradājis, kā dārgai mantai starp citām vērā liekamām lietām uz mūžīgiem laikiem īpašā kambarī vietu novēlēja un ar savu numuru un vārdu īpašā grāmatā ierakstīja. Voi veci laiki nebij zelta laiki? voi tie nebij laimīgi cilvēki, kuŗu pastalas un vīzes tagad kā dārgu lietu paglabā un par kuŗu mundieriņu kņopēm tā strīdēties var? Es ar ietaisīju biedrības. Vecos laikos [80.lpp.] dažā zemē ne blusas nedrīkstēja nokaut. Tas bij grēks. Eģiptē metās ļaudis priekš vērša, ko par Apis sauca, ceļos, un kaķiem priesteŗi sniedza barību zelta bļodās. Vecas preilenes bez zobiem vēl tagad mēdz klēpju sunīšus un runčus ar cukura maizi un pīrāgiem baŗot, kamēr dienestnieki sausas garozas grauž; bet ja jaunām meitām un preilenēm blusa krīt baltu pirkstiņu starpā, tad to nebučo vis. Lopu sargāšanas biedrība tagad ir pa suņiem un zirgiem un vēršiem apžēlojas. Ja nu suņam, kam saimniece aizmirsusi vakariņas dot, pasi izraksta, voi tas nevar iet uz Rīgu pie biedrības prezidenta žēloties. Ak, es jau paredzu, lieli suņu un vēršu pulki nāks, sūdzēdami viņi sūdzēs, gaudodami, kaukdami un maurodami tie savas kaites stāstīs un tiesas dabūs. Voi tie nav zelta laiki? voi pasaulē nav žēlīgas sirdis ir pret suņiem? (Par cilvēkiem nav ko runāt). Tā nu es varētu gluži mierā būt, kad tik mani mierā liktu. Bet tā tā nelaime ir, pie cilvēku domām un vārdiem var nomanīt, kur man miteklis ir, kur nav. Tur nu ir tādi jauni zēni, kur tie tādas lietas nomana, tur tūlīt sauc: bize, bize! Un ja mans vīrs (varu ar sacīt: apakšnieks, jo es par viņu valdu), tur ko pretī runā, tad tie vienā mutē smiedamies atsauc: tas vēl no bizes laikiem! tas vēl no bizes laikiem. Un nu viņi tīri liekas apņēmušies mani visur uzmeklēt, un mani visur nerro un nicina, tā kā man nekur vairs paglābšanās nav.

Satura rādītājs