Ozeringi (osseringe), vispirms 1212 g. Indriķa chronikā un pēc tam daudzos citos dokumentos līdz 1582 minēts likumīgs maksāšanas līdzeklis Ljā. O-a latv. forma nav zināma un etimoloģija neskaidra. pamatojoties uz vēlīno chroniku nedrošiem aprakstiem, daži pieņēma, ka o. bijuši saktas, citi mēģināja tos saistīt ar auskariem, vēl citi ar apkakļiem, no kā savukārt radās attiecīgas etimoloģijas, atvedinot vārda 1.pusi gan no latv. osas, gan no auss. Tagad nav šaubu, ka par o-iem saukta stieņu nauda, ko kopš tautas staigāšanas laikiem (400-800.g.) lietoja aproču un gredzenu veidā visā Z. Eiropā, ieskaitot Angliju, Skandināviju un Baltiju. Šai laikmetā aproces bij ari mūsu tautas dziesmās daudzinātie zelta griezti gredzentiņi. Skandinavu avoti slavināja savus karaļus kā gredzenu lauzējus un zelta riņķa devējus. Ari soda naudas sauca par gredzeniem (baugar); 12, 9, 6 un 3 ēras smagas spirālveidīgas zelta aproces atrastas Norvēģijas izrakumos un atbilst dažādām soda likmēm. Katrai gredzena vītnei bij noteikts svars. Tāpēc numizmati šo maksāšanas līdzekli sauc par riņķu naudu (Ringgeld). Ari o-a vārda 2.celms ring nozīmē vītni, gredzenu (ziemeļn. hringr, zv. ring, riņķis), bet 1.celmu vislabāk var izskaidrot, pieņemot ka osse ir svešinieku sabojāts baltu nosaukums zeltam (senprūšu ausis, leišu auksas, latv. Auss, lat. aurum). Acīm redzot pazīstamā dainā sijājot auzas bira, niekājot sudrabiņš saglabājies vēlāko paaudžu aizmirstais zelta nosaukums, tāpat kā Vārmas un Reņģu pag. māju vārdos Auskaļi unAusukalēji (t.i. zeltkaļi). Tātad o. kādreiz nozīmēja zelta riņķi. Vikingu laikos (800-1050) zelts izzūd no apgrozības un to aizstāj sudraba aproču un gredzenu nauda. Zeltkaļu (auskaļu) vietā stājās sudrabkaļi. Tie kala depozītos atrastos (sk. monētas) spirālveidīgos, rokā maucamos sudraba stienīšus, kuru caurmēasvars bij 100 grami. Lai gan tie bij sudraba, tauta joprojām tos sauca apr. o. vai vienkārši par austiņām. Tā varēja rasties citādi neizskaidrojamais izteiciens mīt zirgu uz austiņām, t.i. mainīt pret kādu cēlmetālu. Ap 11.gs. beigām spirālveidīgie kaltie aproču stienīši izzūd no apgrozības un ieviešas divreiz smagāki (ap 200 gr.) kaltie, maizes klaipiņa izskatā, kas kā sudraba svara vienība sastopama līdz 16.gs. ar agrāko o. nosaukumu. Zviedru naudas sistēmā 1 o.=36 ārtaugiem jeb 1,5 Rīgas sudraba mārkām. 14. un 15.gs. par o-u sauca ari dažos dokumentos minētās kuršu mārkas (marca Curoniensis), lai tās atšķirtu no vieglākām (24 ārtaugu) Rīgas markām. - Lit.: A.Švābe, Straumes un avoti, II, 228-33, 289-91.lapp. (1940).
Latvju enciklopēdija. 2.sējums, 1812.lpp.
Ievietots: 29.11.2002.