Niedra Andrievs, 1871-1941, rakstnieks un polītiķis, dz. 8.2. Tirzā, lauks. dēls, mir. 24.9. Rīgā. Studējis Tērbatas U teoloģiju, pēc tam mājskol. un kopš 1898 ticības mācības skol. Rīgā, kur vadīja Austruma un 1901-03 kopā ar R. Blaumani Pēterburgas Avīžu literāro daļu. 1903 nopirka no J. Ozola Austrumu, ko iespieda savās lauku mājās Cēsu tuvumā ierīkotā spiestuvē. Brošūrās un skrejlapās asi nostājās pret 1905 revolūciju, par ko dabūja mācītāja vietu 1906-08 Matīšos, 1908-18 Kalsnavā. Jau 1918 kā Zemnieku sav-bas biedrs cīnījās pret K. Ulmani, kas aizstāvēja sadarbību ar soc. dem. un agrāro reformu. Ignorēdams Tautas padomi, N. stājās sakaros ar vācu lielgruntniekiem un ģen. fon der Golcu, kas pēc Liepājas puča uzdeva viņam sastādīt jaunu kabinetu. No 1919 apr. līdz jūn. Las min. prezidents no vācu žēlastības (sk. 323-25 un 329-36. lapp.). Pēc Bermonta sakaušanas N. emigrēja un 1924 atgriezās Ljā, kur par valsts nodevību viņam piesprieda cietuma sodu, ko pārvērta izraidījumā. Pēc tam vācu draudzes mācītājs A. Prūsijā; atgriezās Rīgā vācu okupācijas laikā 1942, kur ari mira. - 1. dzejoļu krājumu (1887) Pirmās ziedoņa vēsmas publicēja 16 g. vecumā. Viņa dziesmām ir vācu romanču (ziņģu) lipīgais sentiments, kāpēc dažas no tām kļuva par tautas dziesmām (piem., Dažu skaistu ziedu). Daudz spēlēta ari N. bēdu luga Zeme (1903), kamēr vēlīnā drāma Kangars ir satira par Lju un K. Ulmani (Koknesi), kur autors pats sevi tēlo gudrā nodevēja Kangara personā. N. galvenais uzdevums ir proza: romāni Līduma dūmos (1900), Kad mēness dilst (1902), Sikspārnis un stāsti Bez paša pagātnes (1898), Skaidra sirds (1998), Nespēcīga dvēsele (1899), Pēteris Salna (1911), Stāsts par karātavām (1915), Vilis Vālodze u.c.; bez tam moderna pasaka Zemnieka dēls (1902). Šo darbu mākslinieciskā apdare neizlīdzināta, daudz anekdotiska un sentimentāla, bet ar spraigu fābulu un veiklu intrigu. Tāpat kā Plūdonis (Atraitnes dēls, 1901), N. ir zīmīgs fin de siècle rakstnieks, kas pratis spilgti un talantīgi izcelt sacensonības problēmu: sīkgruntnieku cīņu zemes dēļ ar muižniekiem, trūkumu, diloni, nespēcīgās dvēseles svārstīšanos starp iecerēto un iespējamo, atteikšanos no ideāliem, kad lietām sāk saredzēt “otru pusi”. Savās kritiskās esejās par Raiņa un Skalbes dzeju, Aklo fantaziju u.c. N. parādījis labas analitiķa spējas, bet kā netaisnas lietas aizstāvi dokumentē sevi apoloģētiskos memuāros Tautas nodevēja atmiņas (3 d.) un Kā tās lietas tika darītas (1943).

Latvju enciklopēdija. 2.sējums, 1780.-1781.lpp.

Ievietots: 21.01.2004.

HISTORIA.LV