[1945.gada janvāris, Kurzeme]
__________________________________________________________________________

VĀCU-LATVIEŠU ATTIECĪBAS

Kurzemē, 1945. I

OTRĀ DAĻA

Vācu-latviešu attiecību problēma apskatīta atsevišķos tematos, kas kopā dod šo attiecību uzrādījumu svarīgākās dzīves nozarēs un šo attiecību attīstības gaitā.

1. Latviešu tautas politiskās intereses un vācu politika.

2. Latviešu bruņotie spēki.

3. Latvijas saimnieciskā dzīve.

4. Latviešu tautai naidīgie elementi.

5. Latviešu evakuācija uz Vāciju.

6. Stāvokļa raksturojums.

1943. un 1944.gadā latviešu tautas dzīve norisa kara darbības vistiešākā ietekmē Sarkanās armijas draudi Latvijas robežām arvien pastiprinājās, 1944.g. vasarā tie attīstījās līdz iebrukumam, kas tālākā kara gaitā noveda līdz Latvijas lielākās daļas okupācijai no padomju varas.

Izteiktāk kā jebkurā citā tautā pieredze latviešos izaudzinājusi vispārējās pretboļševisma cīņas jēgas apziņu. Latviešu tauta nekad nav vēlējusies no cīņas pret boļševikiem atteikties, bet kā katra tauta, viņa gribējusi vest šo cīņu saskaņoti ar savām interesēm, reizē tai jābūt cīņai pret boļševismu un par brīvu, neatkarīgu Latviju.

Latviešu tautas politiskās intereses izvirzījās dabīgā prasībā - piedalīties cīņā pret boļševikiem kā politiskai, saimnieciskai un kulturālai vienībai ar iekšēju patstāvību, jo puslīdz instinktīvi modusies tautā bija apziņa (kas kara norisi vērojot, šobrīd vēl pastiprinājusies), ka šajā karā tautu uzvaru vai dzīvotspēju nākotnē neizšķirs materiāls pārsvars, bet, vienībā sakausēts, iekšējais tautas spēks.

Tādēļ šai cīņā latviešu tauta vēlējās būt izdalīta no miglainā Ostlandes jēdziena, negribēja nekādā ziņā būt tikai “dziļākā vieta Ostlandes rezervju dīķī”, bet gan atsevišķs - samērīgs spēku avots.

Šīs prasības izpildīšanu latviešu tauta ilgi gaidīja no vācu varas, un ja tā vēl nebija notikusi, tad to cerēja piepildāmies reizē ar plašāku latviešu spēku iesaistīšanos bruņotā cīņā pret boļševikiem. Tādēļ latviešu tauta savās patstāvības gaidās kulminēja 1943.g. janvārī-februārī, kad sakarā ar latviešu leģiona nodibināšanu bija sagaidāma attiecīgu spēku iesaistīšana cīņā.

Latviešu pašpārvalde apzinājās šī mirkļa izšķīrēju nozīmi vācu-latviešu auglīgā sadarbībā, pārredzēja latviešu tautas noskaņojumu un sagaidāmo nostāju. To arī atklāti formulēja sarunās ar attiecīgām vācu amatpersonām, lai panāktu atrisinājumu, kas būtu pozitīvs kā Vācijai, tā latviešu tautai un dotu lielākos, organiski iesaistītos spēkus pretboļševistiskai cīņai frontē un dzimtenē.

Vācu politikas dziļāku un nopietnāku vērtējumu tautas masās deva vēl tas apstāklis, ka par sarunām latviešu pašpārvaldes un vācu amatpersonu starpā tapa informētas plašas latviešu tautas aprindas, jo izplatījās šo sarunu protokolu noraksti.

Vācu pārvalde tomēr izvēlējās varas ceļu, nerēķinoties ar latviešu tautas politiskajām interesēm, ne ar sakāpināto tautas noskaņojumu. Aktīvākais latviešu interešu aizstāvētājs Pašpārvaldē ģenerāldirektors Valdmanis tapa no sava posteņa nobīdīts un izsūtīts no Latvijas. Nolūkā mazināt pretvācisko noskaņojumu un tautas iekšējo pretestību, vācieši pastiprināja apcietināšanas latviešu nacionālistu aprindās, kas, protams, panāca latviešu pretvāciskās nostājas pastiprināšanos. Šajā laikā nodibinājās pilnīgi visas latviešu tautas apzināts vācu politikas un latviešu politisko interešu konflikts, kas ietekmēja turpmākās vācu-latviešu attiecības.

Latviešu saprāts lika atzīt, ka pretimnākšana latviešu tautai nenāks no Vācijas brīvas gribas. Vācija neļaus Latvijai tapt par brīvu neatkarīgu valsti, kamēr tā pietiekami droši pārvaldīs stāvokli Eiropā un jutīsies pietiekami spēcīga, lai nerēķinātos ar mazās latviešu tautas esamību un interesēm. Šo atziņu neiznesa latviešu izlases sabiedrības politiskā domāšana, bet tā radās plašā tautas daļā, jo vācieši savu nostāju pret latviešu tautu parādīja visplašākā veidā, konsekventi visā dzīvē - politiskā, saimnieciskā un kulturālā plāksnē.

Nostādīti nožēlojamā stāvoklī, latvieši pret vācu varu Latvijā izturēja vairāk kā korektu stāju, vācu-latviešu attiecībās nedominēja latviešu izlēcieni. Tas, ka attiecības neizteicās ārēji, notika boļševisma baigā drauda iespaidā. Latvieši, drūmo apstākļu spiesti, pieķērās optimistiskai cerībai, ka Latvijas tapšanai reiz radīsies labvēlīga situācija - varbūt, ka Anglija dos iespējas, kuras liedz Vācija, jeb Vācija kara attīstībā nonāks stāvoklī, kurā būs spiesta atzīt latviešu politiskās pakļaušanas negatīvās sekas un rēķināties ar latviešu tautas nostāju un interesēm.

Ar spilgti izteikto tieksmi pakļaut latviešu tautu, vācu vara apzinīgi ir nobīdījusi otrā plāksnē latviešu tautas totālākas izmantošanas iespējas pretboļševisma cīņā, jo ikviens vācu pasākums, kas skar latviešu tautu, modina neuzticību un tiek uzskatīts kā līdzeklis latviešu tautas spēku vājināšanai ar latviešu tautas iznicināšanu kā apslēptu mērķi. Pašlaik, kad zem vācu okupācijas varas atrodas tikai maza Latvijas daļa - Kurzeme un pārējā Eiropā vācu spēki atspiesti uz savām nacionālajām robežām, radies jauns stāvoklis vācu-latviešu attiecībās un latviešiem ir iespaids, ka pavērtas jaunas iespējas sadarbībai ar Vāciju.

Latviešu centieni pēc savas brīvas valsts nav mazinājušies. Brīdī, kad boļševiku neieņemta palikusi maza Latvijas saliņa, kuras sargāšanā pašu latviešu spēki ieņem nozīmīgu vietu (19.latv. SS-divīzijas panākumi boļševiku uzbrukumu atsišanā, Kurzemes darba spēks, partizānu grupas), latvieši atkal cer uz savu valsti un valdību. Latviešu tauta nes ārkārtējus un neizmērojamus upurus. Desmitiem tūkstošu latviešu spiesti atstāt savu dzimto zemi un tiem ir nepieciešams skaidri un nešaubīgi zināt, ka visu to dara savas dzimtenes un Latvijas valsts labā. Šajā traģiskā laikā notiek tas, ka tie vairāk spiesti ticēt ienaidnieka izlaistām baumām un šaubās dzimušām atziņām, ka pašlaik Vācija izdevīgi paveic Latvijas iztīrīšanu no latviešiem, lai tukšu telpu varētu piepildīt ar vāciešiem, jo latvieši bez vienotas domas un izkaisīti pa visu Vāciju dzimteni nekad vairs neredzēs. Latviešiem ir apziņa, ka šobrīd no Vācijas saņemtu valsti nākotnē nespēs atņemt nekāda vara.

Latviešu stāvoklī tomēr nav vērojama izmaiņa. Sarežģītais vācu civilpārvaldes aparāts, pilns lieku cilvēku (Ventspils apr. 3 gebītskomisāri) kārto pārraudzību pār izdarītājām - latviešu iestādēm un amatpersonām. Neatkarīgi no civilās pārvaldes turpat pilnīgi patstāvīgi rīkojās armija ar savu saimniecisko aparātu.

Latviešu amatpersonām jāveic vāciešu uzdotie uzdevumi un jānes atbildība par tiem tautas priekšā.

Šāds stāvoklis nevar turpināties šajā mazajā zemes laukumā, kur ris pēdējā cīņa par latviešu zemi.

Pārvalde jānodod tikai latviešu rokās vai tikai vācu varai, lai vienīgā tā nes atbildību par rīcību Kurzemē.

Latvieši no Vācijas dod biedinošas ziņas, ka atjaunojusies baltvācu aktivitāte Latvijas jautājumā. Rozenberga - līdz šim nozīmīgas personas vietā stājušās citas un pārņēmušas rīcību latviešiem nelabvēlīgā virzienā.

Latviešu uztverē vācu civilā pārvalde Latvijā un latviešiem nelabvēlīgā baltvācu grupa ar savu savtīgo politiku ir divi izšķīrēji - noteicēji faktori, kas sagandē vācu-latviešu attiecības. Tas ir ievērojamais spēks Vācijā, kas nepieļauj dabīgā ceļā nodibināties patiesām draudzīgām sadarbības attiecībām Latvijas un Vācijas starpā, kavē patstāvīgas Latvijas valsts atjaunošanu.

Latviešiem vienīgā drošā garantija patiesai sadarbībai liekas pilnīga baltvācu izšaltēšana no Latvijas jautājuma izkārtošanas.

Tautā klīst pārrunas un minējumi par jaunas latviešu valdības varbūtēju radīšanu, kura tiesībās mazliet pārsniegtu pēdējo ģenerāldirekciju. Tiek minētas pat personas, kuru ieiešana sagaidāma šajā valdībā, bet tie ir vārdi ar sliktu skaņu. Tauta iepriekš ir ieņēmusi stāvokli pret jaunu “dekorāciju” valdību, radītu uz vācu zemes.

Iepriekšējās pieredzes iespaidā tiek spriests, ka Vācijā tiks pielaista smaga, latviešu uzticību graujoša kļūda.

Latviešiem dos valdību, sastādītu no personām, kuras pazīstamas kā politiski netautieši, un valdības došana būs latviešu maldināšanas manevrs - pēdējais, lai latviešus novestu pie galējas neuzticības.

Latviešu tauta pretboļševisma cīņā vēlējās piedalīties kā brīvs, līdztiesīgs un samērīgs vācu tautas kara biedrs. Cīņai reizē vajadzēja būt pret boļševikiem, bet arī par brīvu, neatkarīgu Latviju. Tāpēc latviešu bruņotajiem spēkiem jābūt vienotiem, tos jāvada latviešiem un tiem jānes Latvijas armijas vārds: pateicība un atzinība jāsaņem pirmkārt no latviešu tautas - Latvijas armijas ordeņu un goda zīmju veidā.

Vācu principi latviešu bruņoto spēku uzstādīšanā un izveidošanā bija galīgi pretēji latviešu tautas interesēm. Tādēļ latviešu tauta vēl līdz pēdējam laikam nav devusi pretboļševistiskajai cīņai to spēku daudzumu, ko tā varēja dot - spēku kvantitatīvais un kvalitatīvais zudums ir vācu politikas un rīcības radītā noskaņojuma sekas.

Latviešu bruņoto spēku sazīmēšana notika ar varu, ko maskēja ar brīvprātību, pašpārvaldes “lēmumiem”, un beidzot to izveda Latviešu leģiona ģenerālinspektors uz Latvijas brīvvalsts likumu pamata apstākļos, kad nepastāvēja Latvijas valsts, nedz Latvijas valsts likumu piemērošana latviešu tautas politisko un saimniecisko tiesību ievērošanai.

Latviešu bruņotos spēkus neradīja vienotus, bet saskaldītus, izdalot atsevišķi Latviešu leģionu, policijas vienības, robežapsardzības pulkus, vācu armijas izpalīgus, latviešu lidotājus, latviešu būvbataljonus un vācu aviācijas izpalīgus. Šī sašķelšana panāca savkārt uzstādīto spēku vājināšanu. Latviešu atsevišķi grupēto vienību apbruņojums, apgāde un uzdevumi bija dažādi, ko sliktāk nostādītās vienības izjuta kā netaisnību, kas noveda pie biežiem dezertēšanas gadījumiem. Latviešu karavīros radās tieksme iekļūt leģionā, kā vislabāk nostādītajā un lielākajā vienībā, bet šāda pievienošanās no vācu puses tika kavēta. Visvairāk dezertieru nāca no vācu armijas izpalīgu rindām, jo šie latvieši nereti bija ļoti mazās grupās iedalīti vācu vienībās, atradās sliktos apstākļos un tiesību ziņā bija pielīdzināti krieviem. Latviešu augstāko virsnieku ģenerāli Bangerski vispirms latviešu tautai reklamēja kā latviešu divīzijas komandieri, par kuru viņš nekad nekļuva, bet tika iecelts par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru un būtībā bija sakaru virsnieks ar ierobežotu patstāvīgas rīcības spēju. Bangerska galvenais uzdevums bija reprezentācija un tautas uzmanības saistīšana vācu propagandas un nolūku noteiktā virzienā.

Bangerska stāvokli tauta ļoti labi uztvēra. Karavīru aprindās savā laikā bija pazīstams izteiciens, ka B. labo nodomu izvešanu kavē tas, ka B. ar savām tiesībām “nevar tikt garām vācu feldfēbeļiem”.

Latviešu tautas un karavīru raudzīšanās uz latviešu bruņoto spēku operatīvo izmantošanu vienmēr notikusi ar neuzticību, kas sekmējis ikvienas negatīvas parādības asu uztveršanu, uzskatu un noskaņojuma rašanos.

Kara norise Latvijas teritorijā uzstādīja latviešu tautai un jo sevišķi karavīriem tik smagas problēmas, ka vācu rīcību uzskatīja par atklātu un apzinātu nodevību pret latviešu tautu, zemi un karavīriem.

Sākot ar atiešanu no Volhovas, cīņām pie Ostrovas un beidzot pie Opočkas, latviešu leģiona vienības cieta smagus zaudējumus; tas pats sakāms par latviešu policijas vienībām, kas gāja citus atkāpšanās ceļus no saviem novietojumiem. Zaudējumi latviešu vienībām cēlās no to novietošanas cīņu smaguma punktos. Vācu vienības atkāpās, pamezdamas latviešus likteņa varā, desmitām reižu pieļaudamas latviešu vienību ielenkšanu no sarkanarmijas.

Boļševiki iebruka Latvijā, atsevišķās vietās to spēki apstājās, citur virzījās uz priekšu. Latviešu tautas un karavīru karstākā vēlēšanās tobrīd bija uzbrucēju atsviešana, sliktākā gadījumā noturēšana uz vietas. Bez tam visā tautā izplatījās ziņas, ka boļševiku panākumi nebalstās uz to pārākumu, bet uz vācu pretestības vājumu, izvairīšanos no cīņām.

Šajā momentā notika smagi cietušās 15.divīzijas atvilkšana no frontes un nedaudz vēlāk paziņojums par tās nosūtīšanu uz Vāciju, kur tā saņems papildinājumus no jauniesauktiem un tiks saformēta no jauna.

Neuzticībā vācu rīcības godīgumam, lielākā daļa 15.divīzijas karavīru atstāja savas vienības un no braukšanas uz Vāciju izvairījās.

Latviešu karavīri, iekļauti vācu spēku atiešanas kustībā, kura Vidzemē bija tik strauja, ka neapstājās pat lieliski sagatavotās nocietinājumu sistēmās, bija liecinieki latviešu iedzīvotāju neaizsargātam stāvoklim. Vācu spēki, kuriem vajadzēja latviešus aizstāvēt un segt to evakuāciju, padziļināja to postu ar iedzīves izlaupīšanu un ēku izpostīšanu. Šo novērojumu iespaidā daudz latviešu karavīru atstāja savas vienības, pat vairāk kā 50% no vienību sastāva.

Reizē ar boļševiku iebrukumu Latvijas teritorijā sākās latviešu partizānu organizēšana un pašorganizēšanās. Vidzemes un Latgales partizāni sastādījās no nacionālākajiem un boļševikiem naidīgākajiem latviešiem.

Savu uzskatu dēļ tie vācu vadībā [cīņā] pret boļševikiem nebija vēlējušies iesaistīties un, vērojot vācu rīcību atkāpšanās kustībā, to vēlējās vēl mazāk, un lielākā daļa vāciešus uzskatīja par tik pat bīstamiem latviešu tautai kā krievus.

Ar nolūku cīnīties boļševiku aizmugurē organizējās ģen. Kureļa grupa, kas par savu darbības rajonu izvēlējās Kurzemi, pārliecībā, ka vācu spēki to atstās tāpat kā pārējos Latvijas apgabalus un novietojās Talsu-Ventspils apkārtnē. Ģen. Kureļa grupa kļuva ļoti populāra, jo to vadīja latviešu virsnieki un tās mērķi tautas uztverē bija tīri latviski, tā pavēra iespēju tiem latviešiem, kas nesavtīgi gribēja cīnīties uz savas zemes un ne mirkli to neatstāt, iesaistīties cīņā.

Paredzēdami, ka vācu spēki Kurzemi visā drīzumā atstās, Kureļa grupai pievienojās vai gatavojās pievienoties daļa to latviešu karavīru, kuri bija atstājuši savas vienības vai izvairījušies no braukšanas uz Vāciju. (Daļa pievienojās partizāniem Vidzemē.) Liela atsaucība Kureļa grupai bija arī iesaukšanai nepakļauto latviešu starpā, un tās rindās gatavojās stāties ievērojami spēki.

Frontei nostabilizējoties, Kureļa grupa zaudēja savu nozīmību paredzētajai partizānu cīņai, tajā saplūda arī nevēlami elementi. Šos apstākļus izmantoja boļševistiskas bandas, piem., “Sarkanā Bulta” (Kurzemi aptveroša boļšev. banda), kas izveda laupīšanas un teroristiskus aktus, segdamies ar savu it kā piederību pie Kureļa grupas. Vācu vadība izšķīrās par radikālu atrisinājumu; apcietināja un izsūtīja uz Vāciju šīs grupas lielāko daļu, bet apcietinātos štāba virsniekus, izņemot ģen. Kureli, nošāva.

Kureļa grupas likvidēšana sacēla latviešos lielu satraukumu, no jauna ienesa neuzticību latviešu starpā, kas ticēja, ka pretimnākšana, ko vācieši pēdējā laikā izrādīja latviešu partizānu organizēšanā, nozīmē labvēlīgu pagriezienu vācu-latviešu attiecībās.

Kurzemes mežos un mājās slapstīdamies pašlaik uzturas liels skaits latviešu karavīru-dezertieru. Starp tiem ir 15. un 19.latviešu SS-divīzijas, policijas vienību un kureliešu karavīri. Dezertēšana ir vācu politikas un Latvijas kara notikumu sekas, to, kas dezertējuši sava gļēvuma dēļ, nav daudz.

Latvieši nav varējuši saskatīt cīņas pozitīvo mērķi. Vācu rīcība attiecībā pret latviešu tautu ir negatīva un tai kaitējoša. Agrāk vai vēlāk latviešu karavīram rodas apziņa, ka, cīnoties vācu vadībā, viņš nav kopā ar savu tautu, bet pat tai kaitē.

Latviešu vienības vairākkārtīgi bijušas novietotas frontes sektoros, kur tās piedzīvojušas pārāk smagus zaudējumus, kas kvalificējas kā latviešu spēku apzinīga pakļaušana izkaušanai.

Vairākkārtīgi vācu vienības ir latviešus pametušas cīņas laukā vienas bez palīdzības, nav savlaicīgi paziņojušas par savu atiešanu, nav segušas latviešu vienību atiešanu, pie kam latviešiem bieži nācies segt vācu vienību atiešanu.

Kad ikvienam latvietim lielākā nepieciešamība bija Latvijas aizstāvēšana, tad latviešu vienības atbruņoja un šādā apkaunojošā veidā ar varu aizsūtīja uz Vāciju. Necienīga un negodīga apiešanās Latvijā nesola labāku rīcību Vācijā. Tautas uztverē latviešu karavīru nosūtīšana uz Vāciju atrauj spēkus Latvijas aizstāvēšanai. Pastāv aizdomas, ka Vācija izmantos latviešu spēkus Vācijā tikai Vācijas nolūkiem. Tie trūks Latvijā tajā izšķīrējā un izdevīgā brīdī, kad vajadzēs izcīnīt latviešu tautas brīvību un valsti.

Uzskaitīto parādību un uzskatu dēļ latviešu karavīram nav pieņemama vienību sūtīšana uz Vāciju, un tas dezertē.

Ģen. Bangerska uzsaukumā, ar kuru tas apsola dezertieru legalizāciju, nav uzsvērts, ka pieteikušos dezertierus nesūtīs uz Vāciju, uzsaukumā nav apsolīta cīņa par brīvu Latvijas valsti, tādēļ tam nav sagaidāma cerētā atsaucība. Svarīgs arī tas apstāklis, ka no Vācijas vēl nav atgriezusies ne 15.divīzija, ne cita kāda latviešu vienība, un to uzticību, ko varētu radīt ģen. Bangerskis, nebūt nemodina vāciešu izvestā latviešu bēgļu evakuācija un saimnieciskā rīcība Kurzemē.

Latvija ir lauksaimniecības zeme, tādēļ šīs nozares izkārtojumam piekrīt lielākais svars. Lauksaimniecība kā nodarbošanās aptver ¾ no Latvijas iedzīvotājiem, pie kam vairāk kā puse no tiem tieši ieinteresēti saimniecību stāvoklī kā to īpašnieki un iekopēji.

Boļševiki 1940.g. izsludināja zemi par tautas kopēju īpašumu. Šī deklarācija palika spēkā līdz lauku saimniecību reprivatizācijai, kas latviešu zemniekus pārvērta no zemes lietotājiem par īpašniekiem. Reprivatizēja lielāko daļu no saimniecībām, pārējās, kuras nebija izpildījušas nodevas, palika nereprivatizētas.

Saimnieciski un tiesiski reprivatizācijas akts nekādas pārmaiņas neienesa, jo apsaimniekošanas veids palika iepriekšējais, un rīcība ar privātīpašumu vārda pilnā nozīmē palika aprobežota (reprivatizēto īpašumu nevarēja pārdot, sadalīt starp mantiniekiem, apgrūtināt ar hipotēkām). Obligāto nodevu pildīšana lauksaimniekiem piespieda saimniekošanu pieskaņot nodevu prasībām, neskatoties uz to, ka samazinājās saimniecību ražotspēja un saimniecības vērtība. Latviešu zemnieki nekļuva par saimniekiem savā izpratnē.

Labības [nodevas] lauksaimniecībā noteica pēc iepriekšējā vai tekošā gada lauksaimniecības skaitīšanas datiem no apsētā platības, kreislandwirt’iem nosakot gada caurmēra ražu, gaļas nodevas pēc t.s. zemes taksācijas vērtības.

Nodevu izpildījumā gada beigās uzlika papildus nodevas. Papildus labības nodevas bieži skāra sēklai paredzēto labības daudzumu, un gaļas nodevas samazināja piena lopu skaitu, kas savukārt saimnieku apgrūtināja sviesta nodevu pildīšanā. Cūkgaļas nodeva bija speciāli noteikta.

Nodevu-papildnodevu sistēmai bija izsaimniekošanas tendence, tā panāca pakāpenisku saimniecību vērtības samazināšanos. Ražotspēja un vērtība jūtami nesamazinājās tikai ilggadīgi iekoptās un labi nostādītās saimniecībās, kuru skaits samērā neliels. Izsaimniekošanas tendence radīja lauksaimniekos vispārēju neapmierinātību.

Saimniecību apgāde ar pirmās nepieciešamības precēm un darba rīkiem, kā arī apgāde ar apģērbiem un apaviem atradās uz minimāli zemas pakāpes, kas spieda lauksaimniekus to kārtot spekulatīvā tirgū.

Ražošanas grūtību (apgādes, darba spēka trūkums, zemas lauksaimniecības ražojumu cenas) dēļ dažās lauksaimniecības nozarēs ražošana nesedza pašizmaksu (nerunājot par ražošanu atmaksāšanās dēļ), bet noteikto nodevu dēļ lauksaimnieki no ražošanas šajās nozarēs nevarēja atteikties. Nebūdams pārliecībā, ka grūtības ražošanā un saimnieciskie upuri, kurus nesa latviešu zemnieks, kalpo latviešu tautas mērķu sasniegšanai, tas nekad nav varējis samierināties ar vācu lauksaimniecības lietu izkārtojumu.

Nacionalizēto rūpniecības uzņēmumu izmantošanai nodibināja speciālas vācu sabiedrības (G.m.b.H.), kuru fiduciārā pārvaldīšanā (Treuhand) nonāca visi svarīgākie uzņēmumi. Praktiski šāda fiduciāra pārvalde nozīmēja uzņēmumu nodošanu minēto sabiedrību īpašumā. Reprivatizācija skāra tikai mazus uzņēmumus, lielākās fabrikas tikai atsevišķos gadījumos (Šokolādes un konfekšu fabriku “V.Ķuze”, velosipēdu fabriku “G.Ērenpreis”). Pavisam nebija paredzēta bijušo akciju sabiedrību restaurēšana (piem., A/S “V.Ķuze” reprivatizēja uz viņas bijušā akcionāra un direktora vārda).

Arī tirdzniecības uzņēmumi tika reprivatizēti tikai pa daļai, jo nozīmīgāko daļu - vairumtirdzniecības uzņēmumus nereprivatizēja, motivējot šo rīcību ar to, ka kontrole pār vairumtirdzniecību prasa tās izņemšanu no privāto īpašnieku rokām un ka bijušie vairumtirdzniecības uzņēmumi ieplūduši un pārveidoti boļševiku t.s. valsts tirdzniecības uzņēmumu tiklā; šo pēdējo klauzulu par ieplūšanu un pārveidošanu piemēroja arī daļai mazumtirdzniecības uzņēmumu, reprivatizējot atlikušos inventāru, un bez tiesībām turpināt darbību. Sevišķi sāpīgi privātie tirgotāji izjuta boļševiku nodibināto valsts tirdzniecības uzņēmumu mazumtirdzniecības veikalu protekciju; pie tam zināms skaits t.s. valsts veikalu tika dibināts vēl no jauna. Tā vietā, kur varēja sagaidīt boļševiku dibināto valsts tirdzniecības uzņēmumu likvidāciju, kā vairumtirdzniecības, tā arī mazumtirdzniecības apgrozījumu lauvas tiesa piekrita minētajiem uzņēmumiem. Šī rīcība kļuva saprotama, kad valsts tirdzniecības uzņēmumi pārgāja no Tirdzniecības departamenta (resp. pašpārvaldes) vispārējās tirdzniecības sabiedrības Latvijā (Allgemeine Handelsgesellschaft Lettland G.m.b.H.) rīcībā; šajā, tāpat kā rūpniecības sabiedrībās ar ierobežotu atbildību (G.m.b.H.) pamatkapitāls attiecībā pret ieplūdušo īpašumu sastādīja ļoti niecīgu summu. Vairumtirdzniecības regulēšanai radīja lielas vāciskas tirdzniecības sabiedrības vai atļāva dibināt vācu vienpersonas uzņēmumus, kas savas nesaskaņotās ārējās tirdzniecības laukā (ja par tādu var runāt starp Latviju un Vāciju) ieveda galīgu haosu. Rezultātā latviešiem atstāja tikai sīktirdzniecību, kurā privātās iniciatīvas iespējas arī normētās sadales dēļ bija ļoti ierobežotas.

Bezīpašnieku nami un lauku saimniecības netika nodotas pašvaldību īpašumā, bet to pārvaldei un apsaimniekošanai nodibināja vāciskus orgānus. Finansu operāciju pārņemšanai nodibinājās vairākas vācu bankas un tika atvērtas Vācijas banku filiāles. Latvijas banka, kas juridiski nav likvidēta un kurai vēl šodien pieder vērtības un konti ārzemēs (ASV, Anglijā, Šveicē), savas operācijas nodeva Gemeinschaftsbank’ai Ostland, bet nodokļu un nodevu iekasēšanai Latvijas bankas vietā izvēlētā Finansu kase nesaņēma pieprasīto iekšzemes banku operāciju atļauju.

Latvijas saimniecībā pārvalde un īpašumi pārgāja vācu tautības piederīgo rokās tik pilnīgā mērā, ka tika radīta vāciska Latvijas saimniecība. Latviešu tauta to uztvēra kā tautas materiālo vērtību zaudēšanu. Tik aptveroša latviešu tautas materiālo vērtību pakļaušana kvalificējās tautas uzskatos kā tālejošas politiskas pakļaušanas priekšnoteikums (Vācu muižniecības iespējas savā laikā apspiest latviešu tautu balstījās uz šīs šķiras iegūto materiālo vērtību bāzes.)

Latvijas saimnieciskā vāciskošana veicināja lielu vācu civilo darbinieku pieplūdumu. Šos darbiniekus objektīvi vērtējot, grūti atrast kādu gadījumu, kuru to darbībā varētu apzīmēt par pozitīvu. Vācu rīcība atstāja sabotāžas saimniecības iespaidu. Vienīgi to vācu saimniecisko amatpersonu darbība deva pozitīvus rezultātus, kuras, iedziļinoties vietējos apstākļos, savus uzdevumus veica ciešā sadarbībā ar latviešiem un deva brīvu rīcības iespēju sev padotajiem latviešu vadītājiem.

Rūpniecībā nodarbinātie strādnieki uzņēmuma vāciskās vadības un piederības dēļ savu stāvokli veda sakarā ar strādnieku stāvokli nacionālsociālistiskā valstī. Savā vērtējumā tie atdūrās uz sava stāvokļa un propagandētā vācu strādnieka darba un dzīves apstākļu nesaskaņu.

Nacionālsociālistiskie uzņēmumu administratīvie un tehniskie vadītāji nodevās pašlabuma meklēšanai, apstākļos un attiecībās ieņēma izteikta virsslāņa pozīciju. Vācu civilā pārvalde vissvarīgāko sociālo jautājumu izkārtošanā izrādīja lielu pasivitāti.

Sociālo problēmu pamešana novārtā pazaudēja iespēju labvēlīgi noskaņot latviešu strādniecību.

Latvijas pilsētu iedzīvotāju pārtikas devas, kā arī apgāde ar pirmās nepieciešamības precēm visā vācu saimnieciskās pārvaldes laikā netika pielīdzināta Vācijas iedzīvotāju normām.

Ar vissliktāko ietekmi vācu-latviešu attiecību veidošanā bija vācu tautības pilnīgāka apgāde - lielākas pārtikas normas un priekšrocības nepieciešamo preču iegādē.

Uzspiestais dzīves standarts - vācu varas ar trūkumiem radītā saimnieciskā sistēma par nepieciešamību izvērtās spekulācijā ar sev raksturīgo nepārskatāmību un nenoliedzami graujošo iespaidu sadalē, tirdzniecībā un tautas morālē.

Latviešu zemnieks, kas saaudzis ārkārtīgi cieši ar savām paaudžu darbā radītām materiālām vērtībām, politiski sadarbībai nepieejams, ja izslēgta sadarbība saimnieciskā laukā.

Latviešu zemnieka psiholoģija nepieļauj saprast savas iedzīves un ēku izpostīšanu kara mērķu, pie tam latviešu tautai nenoskaidrotu mērķu dēļ. Vidzemē un Latgalē, kur pie šis izpostīšanas vainīgi vācieši, latviešu zemnieks vācu-latviešu sadarbībai zudis. Ar tādu nostāju palika latviešu zemnieks tagad no boļševikiem okupētajos apgabalos. Līdzīga nostāja veidojās latviešu zemniekos Kurzemē, apgabalā, kur boļševiku okupācija vēl ir problēma, bet kur vācu saimnieciskā rīcība noved pie saimniecību izpostīšanas.

Kurzemē ar lopu un lauksaimniecības ražojumu rekvizīciju pamazām visās lauku saimniecībās lopu skaitu samazina, atstājot 6-10 cilvēku saimniecībā 1 zirgu (bet ne katrā), 1 govi, 1 cūku. Aitas rekvizē visas. Pārtiku atsevišķos apvidos paredz tikai 3 mēnešiem. Rekvizē arī sēklas labību. Šī saimniecību iztukšošana panāk Kurzemes zemnieku nonākšanu vienaldzīgā bezcerībā - saimnieciski tie boļševiku režīmā nevar vairāk zaudēt kā pašlaik, pateicoties vācu saimnieciskai rīcībai.

Drīz pēc tam, kad presē paziņoja, ka baltvāci Baltijas zemēs vairs neatgriezīsies, ka viņi šīs zemes atstājuši un pilda jaunus savas tēvijas uzdevumus, Latvijā sāka plūst baltvāciešu straume. Latvijā augstos amatos parādījās latviešu pretinieki, kurus var nosaukt par vēsturiski pazīstamiem.

Rīgas ielu pārdēvēšana bija viens no baltvācu pirmajiem vācu-latviešu attiecību sabotēšanas rīkojumiem, kuru virkne nav apstājusies līdz pēdējām un nepārtraukti nākusi no baltvācu pārpildītajām iestādēm un civilās pārvaldes.

Vācu iestādēs gandrīz ikvienu lietu kārtojot, vismaz galīgā veidā, latviešiem nācās uzdurties uz baltvācieti, kurš dažreiz, kaut labi prazdams, latviski nerunāja.

Baltvāci izkārtoja sev privileģētu stāvokli Latvijas telpā uz latviešu rēķina, maksimāli kaitējot latviešu nacionālajiem centieniem.

Baltvācu lielākais noziegums ir tas, ka tie ar savu darbību iznīcināja uzticības un pakļaušanās garu latviešu tautā. Baltvāci ar savu apzināti sagrozīto informāciju par latviešu tautu un tās dzīves apstākļiem panākuši Vācijas augstākās vadības nepārtrauktu kļūmju politiku Latvijā.

Latvieši baltvācu nodevīgo rīcību pret latviešu tautu ātri uztvēra, bet latviešu spēki bija par maziem baltvācu kliķes nokratīšanai vai apiešanai. Baltvācu grupa bija stingri saliedējusies savās kopējās interesēs Baltijas telpā, un baltvācu augstākās amatpersonas pietiekami varenas, lai ikvienu gājienu pie augstākās Vācijas vadības padarītu par nenozīmīgu.

Latviešu tautai naidīga ir arī krievu minoritāte. Tās latviešiem naidīgā darbība izpaužas mazāk ārēji, bet apiešanas un kombināciju veidā. Krievu minoritāte jutās no latviešiem apvainota komunismā, atstumta saimniecisko jautājumu izkārtošanā (reprivatizācija). Kaut naidīgi noskaņoti pret vāciešiem, krievi prata veikli iemantot to labvēlību un pie reizes lielākas priekšrocības, nekā to panāca latvieši savai tautai. Iegūtās priekšrocības krievi izmantoja latviešu tautai naidīgai darbībai, denuncējot latviešu nacionālistus, ietekmējot vācu amatpersonas latviešiem kaitējošai darbībai. Pēdējā laikā notikusi krievu pārsviešanās par labu boļševiku režīmam, gan pa lielākai daļai tādēļ, ka tā pašreiz ir krievu valsts forma un krievu tautības piederīgiem dod zināmas priekšrocības. Krievi ir izvairījušies no evakuācijas un gandrīz 100% palikuši boļševiku okupētajā Latvijas daļā.

1943. un 44.g. Latviju pārpludināja ar krievu tautības bēgļiem, evakuētiem no tiem apgabaliem, kurus vācu karaspēks atstāja. Krievu bēgļu vairums tika izvietots pa lauku saimniecībām visos Latvijas apvidos, sagādāja latviešu zemniekiem saimnieciskas grūtības un pavairoja slimības. Krievu bēgļi izrādījās 100% boļševistisks elements. Atsevišķās saimniecībās, kur nereti krievu bēgļi bija skaitliskā pārsvarā, tie, aptverdami situāciju, draudēja latviešiem ar boļševiku atgriešanos, izplatīja uztraucošas baumas. Kustības brīvība tiem nebija ierobežota, tie savstarpēji satikās, bieži pulcējās lielākās vai mazākās grupās, uzturēja sakarus ar vietējiem boļševistiskiem elementiem, atbalstīja bandītus mežos. 1944.g. jūlija beigās boļševiki pārsteidzoši iebruka Zemgalē. Izbēgt paguva tikai nedaudz latviešu iedzīvotāju. Krievu bēgļi ar sajūsmu sagaidīja sarkanarmiju, denuncēja latviešus, labi informēti, uzrādīja to slēptuves, kopā ar sarkanarmiešiem izlaupīja latviešu iedzīvi lauku saimniecībās un pilsētās. Apvidū, kur vācu spēki sarkanarmiju atspieda, tie, piedalīdamies demolācijas aktos, devās pēdējai līdz. Ir ziņas, ka pašreiz Zemgalē krievu bēgļi izmantojas kā latviešu saimniecību apsaimniekotāji.

Neskatoties uz to, krievu bēgļi pašreiz Kurzemē labāk situēti kā latviešu bēgļi. Tie netiek evakuēti, kaut latviešu bēgļus evakuē ar drakoniskām metodēm; ar vācu iestāžu atbalstu krievu bēgļi atrodas latviešu zemnieku aprūpībā. No varbūtējas evakuācijas krievu bēgļi gatavojas izvairīties, pārejot uz dzīvi mežā kā bandītu papildinājums.

Bandītu darbība Kurzemē pašreiz ļoti aktīva, un no tās cieš vācu armija un vietējie iedzīvotāji. Bandīti sastādās no parašutistiem, komunistiem, ko savā laikā vācu iestādes atbrīvoja no apcietinājuma, kreisiem elementiem, kuru uzskatiem un darbībai vācu vara nepievērsa pietiekamu uzmanību, galveno vērību piegriežot aktīvāko nacionālo elementu izolācijai. Bandītu sakaru dienestā darbojas krievu bēgļi, vietējie krievi un baltkrievi, un kā pierādījies, arī krievu uzticības punkti. Pret bandītiem izvestās akcijas nav devušas nekādus izšķirošus panākumus, to sagatavošanā un izvešanā tiek pielaistas kļūdas, piem., Rendas-Abavas-Ventas akcijā 1944.g. 5-6.dec. vācu vienības sākumā virzījās pa ceļiem. Latviešu ceļvežus, kuri piedalījās kā bandītu uzturēšanās vietu zinātāji, piekomandēja akcijas štāba apsardzībai. Norādītās mājās aizturēja 5 vīriešus, kurus pēc īsas nopratināšanas atbrīvoja. Atbrīvoja arī ar pistoli apbruņotu brīvlaistu krievu gūstekni. Zlēku rajonā nodedzināja 5 saimniecības, nošaujot visus māju iedzīvotājus, ieskaitot mazus bērnus. Tikai 2 mājās dzīvoja komunistiski noskaņoti ļaudis, bet pārējo māju iedzīvotāji nebija informēti, ka pie tiem uzturas bandīti, jo pēdējiem bija oficiālas vācu militārvienību izdotas apliecības (kurelieši). Šādi izvestās akcijās mazāk cieš bandīti kā civiliedzīvotāji. Pēc akcijām pret latviešu civiliedzīvotājiem vēršas pastiprināts bandītu terors. Tiek nodedzinātas un izlaupītas bandītu uzrādītāju mājas.

Kaut frontē notiek cīņa pret boļševikiem, aizmugurē boļševistiskie elementi netiek pietiekami apkaroti un to kaitējošās darbības priekšnoteikumi likvidēti.

Latviešu evakuācija uz Vāciju

Latviešu izceļošana uz Vāciju iesākās tūlīt pēc boļševiku iebrukšanas Latvijas teritorijā. Latvieši, kas devās uz Vāciju ar pirmajiem ešeloniem, sastādījās no aprindām, kurām bija sakari ar Vāciju, kas prata vācu valodu un kuriem bija izredzes strādāt savā profesijā. Nākošajos transportos izceļotāju sastāvs bija samērā dažāds, vairums bija karavīru ģimeņu, it sevišķi 15.divīzijas karavīru piederīgie.

Izceļotāji bija pārliecībā, ka boļševiki okupēs visu Latviju. Uz Vāciju tie devās bez sevišķām ilūzijām par sagaidāmiem dzīves un darba apstākļiem.

Liela daļa Vidzemes iedzīvotāju ātrās vācu atiešanas dēļ nespēja evakuēties vai uzskatīja evakuāciju par nenozīmīgu, jo vācu atkāpšanos un rīcību atkāpjoties (laupīšanu un ēku izpostīšanu) uzskatīja par nodevību pret latviešu tautu. Šī uzskata dēļ neevakuējās samērā liela daļa Rīgas iedzīvotāju.

Izceļoja uz Vāciju galvenā kārtā pilsētu iedzīvotāji - atlikušie, kas savas dzīves vietas atstāja, evakuējās uz Kurzemi. Latviešu zemnieki, kuri savas mājas bija atstājuši, gandrīz visi virzījās uz Kurzemi - un ja tā būtu jāatstāj, Vāciju gribēja sasniegt pa zemes ceļu savos pajūgos ar līdzņemto iedzīvi un lopiem.

Pēc to latviešu izceļošanas no Kurzemes, kas to darīja labprātīgi un apsvērumu dēļ, palika tie latvieši (atskaitot pastāvīgos iedzīvotājus), kas zaudējuši uzticību evakuācijas mērķu saskaņai ar latviešu tautas interesēm, pie kam evakuācijas attīstība neuzticību pavairojusi līdz augstākai pakāpei.

Latviešu evakuāciju uz Vāciju propagandē kā latviešu tautas dzīvā spēka glābšanu, presē to uzsver arī latviešu amatpersonas.

Tā kā evakuācija pēdējā laikā notiek ar varu, pretēji evakuējamo gribai, tad šāda centība, ko vācieši līdz šim latviešu dzīvā spēka glābšanā nav parādījuši, radījusi uzskatu, ka notiek pretējais - latviešu dzīvā spēka sagatavošana iznīcībai.

Pēdējā laikā evakuācijas akcijās notiek ģimeņu šķiršana, to izvedēji nav ieinteresēti evakuēt mātes ar bērniem, latviešus vecākus par 60 gadiem, bet meklē bēgļu starpā darba spējīgos vīriešus un sievietes.

Evakuācija uz Vāciju latviešu tautas novērtējumā nav nodrošinājums tautas dzīvajam spēkam, bet notiek Vācijas savtīgos nolūkos, pie kam nav izslēgts, ka tā nav vērsta tieši pret latviešu tautas dzīvības interesēm.

Ārkārtīgi asi latvieši uztver to, ka krievu bēgļi netiek evakuēti un ka tos nometina vietās, no kurām iepriekš latvieši evakuēti.

Ventspils apr. Puzes pag. latviešu bēgļi evakuēti. Vietējo iedzīvotāju ir 1700, krievu bēgļu 1000, kuri daļēji nometināti pēc latviešu bēgļu evakuācijas.

Ventspils apr. Popes pag. ar varu evakuēti 46 latviešu bēgļi (to starpā kāda topoša māte). Pēc pāris dienām no Liepājas ievesti un latviešu saimniecībās nometināti 33 krievu nespējnieki.

Tautas vārdiem runājot - “vācieši izpilda Staļina plānu - latvieši tiek izvesti un to vietā nometināti krievi”.

Kurzemes latviešu noskaņojumā un rīcībā vācu politikas sekas izpaužas visasākā un vienreizējā veidā.

Boļševisma draudu iespaidā savam noslēgumam tuvojas latviešu tautas un paaudzēs krāto tautas materiālo vērtību uzsūkšana no Vācijas puses. Tā kā Vācija nav oficiāli deklarējusi un konkretizējusi tiešo latviešu tautas politisko un saimniecisko interešu atbalstīšanu tuvākā vai tālākā nākotnē, tad:

1. Kurzemes latvieši netic, ka latviešu spēku uzsūkšana no Vācijas puses notiek tikai tādas pretboļševistiskas cīņas nolūkos, kurā ieinteresēta latviešu tauta, bet Vācijas savtīgos nolūkos, - reizē speciālos un iznicinošos pret latviešu tautu.

2. Boļševiku okupācijas izpalikšana Kurzemē nozīmē tur saglabātā latviešu tautas dzīvā spēka un materiālo vērtību visdrošāko stāvokli, jo Vācijas uzsūktie un boļševiku režīmam pakļautie spēki nav garantēti pret iešanu zūdībā.

3. Ja arī vācu spēki Kurzemi netur, daļa latviešu nevēlas to atstāt, bet cīnīties līdz galam.

Ar šo tad izskaidrojas paradoksālais stāvoklis:

1. Latviešu vēlēšanās ir iznīcinoša cīņa pret boļševikiem, bet neuzticība vāciešiem atrauj šai cīņai ievērojamus latviešu cilvēku, materiāla un morālos spēkus.

2. Ikviens vācu pasākums - politiskas, saimnieciskas vai militāras dabas - izraisa atturību, izvairīšanos un pretestību, neuzticībā tiek novērtēts par apzinīgi vērstu pret latviešu tautas interesēm, padziļina pretvācisko noskaņojumu līdz naidam.

3. Bez materiālo un morālo spēku zuduma, kas tiek atrauti pretboļševistiskai cīņai, vācu politikas radītie apstākļi pastiprināti ar aktīvu un veiklu propagandu no Padomju Latvijas, notiek svārstīgāko, kā arī to latviešu, kas nesaredz tieši pret sevi vērstas briesmas no boļševikiem pārskaņošana par labu boļševiku režīmam.

Avots: Vācu-latviešu attiecības. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1990., Nr.5(514), 126.-135.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Latvijas Zinātņu akadēmijas Centrālais arhīvs, 40.f., 5.apr., lieta “Mežakaķi”, 1.sēj., 51.-64.lp.

Publicēts arī: Latvijas suverenitātes ideja likteņgriežos: Vācu okupācijas laika dokumenti 1941-1945. Sast. Samsons, V. Rīga: Zinātne, 1990. 199 lpp.>164.-178.lpp.

Dokumenta priekšvārds                            Dokumenta pirmā daļa

HISTORIA.LV