PIRMĀ DAĻA

Drošības policijas un SD Latvijā Latviešu politiskās nodaļas Latviešu kartotēkas darbinieku memorands Vācu-latviešu attiecības (Pirmā daļa).

[1943.gada janvāris]
_________________________________________________________________________

Pilnīgākai vācu-latviešu attiecību jautājumā noskaidrošanai materiāli grupēti sekojošās nodaļās:

Latviešu tauta pēdējos 3 gados pārdzīvojusi radikālas maiņas savos uzskatos attiecībā pret vāciešiem (kā arī Vācijas valsti). Latvijas valsts patstāvības laikā vācu-latviešu attiecības atradās to vēsturiskās attīstības ietekmē. Ilgajos nebrīvības gadsimtos latvieši bija mācījušies pazīt vāciešus kā savus apspiedējus un izmantotājus, kādēļ latviešu tautas noskaņojums vāciešiem nebija labvēlīgs, tomēr sadzīvē tas nekādās sadursmēs neizpaudās, kaut pilnīgi bez asumiem nebija ari šis laiks, jo vietējie vācieši, saukti baltvācieši, zaudējuši savu priviliģēto stāvokli saimnieciskā plāksnē, turpināja ciņu nacionālo pretešķību laukā, nevarēdami samierināties ar latviešu pašnoteikšanās tiesībām.

Pirmās vācu repatriācijas laika šīs pretešķības saasinājās, - gadsimtu savstarpējais naids un nicināšana šeit atrada pēdējo izpausmi. Šajā laikā latviešu tautai vēl nebija skaidra priekšstata ne par jauno Vāciju, ne vācu tautas jauno ievirzi - nacionālsociālismu. Vērtējot tagadējā kara sākuma notikumus, latviešu tautas lielākā daļa vēl simpatizēja angļiem, resp. sabiedrotiem, jo saskatīja tajos mazo tautu neatkarības aizstāvjus. Tikai šauras aprindas pieslējās nacionālsociālistiskai idejai kā cīnītājai pret vispasaules žīdismu un brīvmūrniecību. Vēl krieviem ierīkojot bāzes Baltijas valstīs, tautas vairums dilemmā: “Krievs vai vācietis?” noteikti deva priekšroku krievu haosam, nekā vācu dzelžainajai okupācijas varai.

Krasa latviešu uzskatu maiņa notika boļševiku valdīšanas gadā, ko vislabāk raksturoja toreiz tik populārā asprātība: Hitlers piešķīris Spurem medaļu, jo tas 7 mēnešos panācis to, ko vācieši šeit neiespēja 700 gados, proti, noskaņot latviešu tautu vāciem draudzīgā gaŗā. Latvieši savas cerības uz izglābšanos no iznīcināšanas saistīja ar Vācijas uzvarām, ieskaitīja nacionālsociālisma nozīmi cīņā pret žīdisko boļševismu un ticēja, ka Vācijas-Padomijas sadursme neizbēgama. Jaunās Vācijas jēdziens latviešu tautā eksistēja kā tautību pretešķībām pāri stāvošs iestādījums, vācu tautu uzskatīja kā latviešu tautai draudzīgu tās baigajā gadā un kā patiešām jaunas, taisnas iekārtas radītāju Eiropā un visā pasaulē. Zināms, šaubas šajos uzskatos ieviesa atmiņas par baltvācu izceļotājiem, jo šis vācu tautas reakcionārās daļas neizdzēšamais naids pret latviešu tautu bija pārāk labi zināms, bet, tā kā jau repatriācijas laikā baltvācu bija tikai 3,2% no Latvijas iedzīvotājiem, tad vēl nenozīmīgāku daļu baltvāci varēja sastādīt Lielvācijā, un aizdomīgie prāti mierinājās.

Latviešu tauta bija sevī nobriedinājusi uzskatu, ka vecais tautību naids jāaizmirst, saslēdzoties kopā ar Jauno Eiropu (saprotot šo jēdzienu labākā nozīmē). Latvieši savos uzskatos bija panākuši lielāko lūzumu, kāds tiem jebkad bijis - tie bija gatavi izbeigt gadsimtu naidu (uz ko latviešiem kā cietušai pusei vienīgi bija tiesības) pret to Latvijas iedzīvotāju daļu, kas bija eksistējuši Latvijas .valstī kā latviešu nebrīvības varas nesēju paliekas.

Šādi bija latviešu tautas uzskati attiecībā pret vāciešiem un baltvācu nogrupējumu līdz tam brīdim, kad vācu armija iesoļoja Latvijā, padzenot no šejienes boļševikus.

(nav apskatīta notikumu secībā, bet tikai konstatētas tautā radušās atziņas)

1941.g. jūlija pirmajās dienās latviešu tautas laipnība, savienota ar sajūsmu par boļševiku padzīšanu, izšķērdīgā veidā apņēma vācu karavīrus. Tā vācu karavīri, pēc pašu izteicieniem, nekur visā Eiropā nebija sagaidīti.

Pēc boļševiku padzīšanas, līdzīgi ticībai par draudzīgām vācu-latviešu attiecībām sadzīvē, latviešu tautā bija pārliecība, ka vācu vadība atrisinās latviešiem labvēlīgi latviešu nacionālos centienus un Latvijas valsts pārvaldes jautājumu. Latviešu tauta bija vācu varai dāvājusi savu uzticību, un šai uzticībā arī pamatojās lielā latviešu atsaucība dažādo uzsaukumu atbalstīšanā un pildīšanā, gan attiecībā uz ziedojumiem, gan brīvprātīgi iestājoties cīnītāju rindās un RAD [Valsts darba dienests]. Sākumā radīto valsts pārvaldes veidu - vācu civilo pārvaldi latvieši uzskatīja par pagaidu stāvokli, kam visā drīzumā vajadzēja atrisināties, nododot pilnīgi visu valsts dzīves nozaru vadību latviešu rokās. Bet šo latviešu tautas uzskatu sadragāja, izsaucot dziļu vilšanos. Pašpārvaldes nodibināšana izraisīja vispārēju latviešu neapmierinātību, ko labi raksturoja tautā izteiktie uzskati par pašpārvaldes nozīmi valsts dzīves veidošanā, piem., bezspēcīgs iestādījums, dekorācija, marionetes, līdzīgas boļševiku laika bēdīgi slaveniem varas vīriem, latviešu tautas veikls izmantošanas paņēmiens u. tml.

Šādas maldu valdības radīšana latviešu tautu noveda pie atziņas, ka vācu vadībai latviešu tautas dzīves izkārtošanā ir mērķi, kas nesakrīt ar tautas interesēm un ilgām. Uzticības vietā radās neuzticība vācu varai, jo latviešu tauta savu nostāju bija pierādījusi ar lielo sadarbības tieksmi, to ar upuriem apliecinādama.

Politiskās brīvības ierobežošana, kas izpaudās latviešu organizēšanās aizliegumā, kaut arī latviešu tautā radās spēcīga nacionālsociālistiska organizācija [Pērkonkrusts], šo neuzticību vēl padziļināja.

Nacionālo jautājumu izkārtošanu latviešu tauta saprata kā sev pilnīgi nepieciešamu nacionālu brīvību, un nevis tādu, kādu to savā uzrunā latviešu tautai Dobelē iztēloja reihsministrs Rozenbergs:

“Nu jūs brīvi un laimīgi variet dejot savas tautas dejas un dziedāt savas skaistās dziesmas.”

Šis teiciens iegājis tautas mutē kā labs joks, līdzīgi boļševiku lozungam: “nacionāls pēc formas, sociāl[istisk]s pēc satura.” Latviešu nacionalitāte, pastāvot draudzīgām tautību attiecībām (kas bija pietiekami pamatotas latviešu tautas labvēlīgā noskaņojumā pret vāciem, pateicībā par boļševiku padzīšanu un dziļajā naidā pret visu žīdisko-boļševistisko), pēc latviešu domām, nekādi nevarēja būt vācu varai nepatīkams vai naidīgs elements.

Latviešu tauta kā savas nacionalitātes nepieciešamu izpausmi uzskata patstāvīgu Latvijas valsti, latviešu tautas kultūru ar visiem tās sasniegumiem, kas savu spilgtāko piepildījumu un attīstību sasniedza Latvijas patstāvības laikā no 1918.-1940.g. Tomēr arī šajā jautājumā vācu varas ieņemtā nostāja sagādāja latviešu tautai asu vilšanos. Latvijas patstāvības laiks no vācu amatpersonām presē un runās tika nonicināts, pie tam vēl kļūstot par sevišķi iemīļotu tematu, pie kam pieeja šai jautājumā pauž vienu vienīgu reakcionāro baltvācu viedokli:

“... Latvijas valsts bija radusies tikai konjunktūras dēļ. Viss, kas šeit noticis 20 gados, lielajā vēsturē ir ļoti mazvērtīgs... Tam daudz lielāka nozīme, ka jūsu tauta šos 700 gadus ir dzīvojusi savā zemē, bet nevis tam, ko jūs šais 20 gados ieguvāt, tirgojoties ar židiem ...” (Zemgales apgabala komisāra brīvkunga fon Medema runa Jelgavā, jaunatnes vadītāju sanāksmē). Runājot par Latvijas, Igaunijas patstāvības laiku, Valdemārs Hartmans savā grāmatā “Die Balten und ihre Geschichte” liek nodaļai virsrakstu “Niedergang unter der Lettisch-estnischen Gewaltherrschaft (1919-1940.)”.

“... Latviešu nacionālā republika, kas bez pašas valsts politikas tradīcijām un, noraidot visas līdzšinējās saistības, piešķīra sev demokrātisku izskatu, kas ar 1934.g. 15.maija Ulmaņa muļķīgo valsts apvērsumu tika pārvērsta tā sauktajā autoritārajā režīmā, nekad nav varējusi pārvarēt boļševistiskās inficēšanās sekas ...” (“Die Völker des Ostraumes”). Šādi vācu paustie uzskati Latvijas jautājumā nekad neatradīs atbalsi latviešu tautā, jo ar to grib latviešu tautai atņemt tās gaišāko dzīves posmu. Šādi uzskati var rast atsaucību vienīgi reakcionārās baltvācu aprindās, resp. tur, no kurienes tie ir nākuši.

Ir pielaista rupja politiska kļūda, radot šādu latviešu tautas nacionālā jautājuma oficiālu nostatījumu, ja vien pieņem par pareizu domu, ka vācu varas mērķis ir draudzīgs latviešu tautas noskaņojumam.

Kā skaidru rupju nacionalitātes apspiešanas soli latvieši uzskatīja 18.novembra atzīmēšanas aizliegumu.

Tāpat tika dots jauns neveikls latviešu kultūras vāciskās izcelšanās izskaidrojums, kā arī vēsturisku faktu pārāk vienpusīgs (baltvācisks) apgaismojums, piem., prof. Engels’a referāts Lielajā Ģildē “Indogermanen und Germanen”.

Nacionalitātes aizskārums bija Rīgas ielu pārdēvēšana nosaukumos, kas latviešu tautas vēsturē saistās ar drūmām lapas pusēm (Deutschordenring, von der Goltz Ring), kaut pateicībā par boļševiku padzīšanu latviešiem katrā ziņā pieņemami nosaukumi: Adolf’a Hitler’a, Hermann’a Göring’a, oberst Lasch’a ielas [..].

Ar Latvijas patstāvības laika baltvācisko apgaismojumu ieņemts viedoklis pret latviešu kultūru, ar ielu un vietu vārdu vāciskošanu un tml. latviešu tautā nostiprinājās uzskats, ka šādā virzienā nacionālo jautājumu izkārtošanu ar savu darbību virza reakcionārie baltvāci, kas ar zināmu mērķtiecību un prieku uzvanda visu to, kam latviešu tauta bija pārkāpusi pāri, lai bez pagātnes atcerēšanās varētu iekļauties savos uzskatos idealizētajā jaunajā Eiropas kārtībā. Ar šo latviešu tautai kļuva skaidrs, ka reakcionārie baltvāci nav mēģinājuši vai pat negrib izprast latviešu tautas uzskatu maiņu, bet uzsāk darbību virzienā, kas prasa pēc dzimtbūšanas laiku muižnieku godības atjaunošanas.

Šeit var runāt pat par latviešu nacionālā pašlepnuma aizskārumu kultivāciju - šie aizskārumi rindojas nepārtrauktā virknē, sākot ar Rīgas Latviešu biedrības nama atņemšanu, tad Latvijas Nacionālās operas pārkrustīšanu par Rīgas operu, vācu valodas izvirzīšana pirmā vietā iestādēs un oficiālos dokumentos, kas tautas apziņā iegūlās kā sevišķi smags un neizprotams apvainojums, Latvijas iekļaušana vispārējā jēdzienā “Ostland”, latviskā radio signāla atcelšana, Jelgavas atbrīvošanas pieminekļa pārveidošana utt.

Arī latviešu tautas iesaistīšana bruņotā cīņā pret boļševismu uzrādīja īpatnības, kas iegāja kā negatīvs komponents vācu politikas novērtēšanā un attiecību veidošanā. Vispirms šī iespēja piedalīties cīņā latviešiem kaut cik pieņemamā veidā tika novilcināta. Nav paredzams to cīņas dalībnieku - latv.[iešu] skaits, kas būtu brīvprātīgi iesaistījies cīņā, ja nekavējoties pēc boļševiku padzīšanas būtu organizētas Latvijas armijas vienības. Novēlotajai brīvprātīgo vervēšanai sākoties, latviešu tautā jau bija izveidojies zināms uzskats par vācu varu. Pati forma, kādā latviešus iesaistīja cīņā, nebija latviešu nacionalitātes un nostājas cienīga - brīvprātīgie tika vervēti kā algotņi - par algu, tiem tikai liegts pat karavīra nosaukums, lietojot slikti skanošo “kārtības sargu” nosaukumu. Apgādes un apbruņojuma jautājums netika atrisināts līdzīgi ar pārējiem pretboļševiku frontes cīnītājiem, kas nav noslēpums ne brīvprātīgiem, ne tautai. Latviešu vienību izvietošana frontē gāja spēku skaldīšanas ceļus, slēpjot sevī izvairīšanos darīt redzamu latviešu spēku un nozīmību cīņās. Bez tam pats cīņas jēgas nostatījums pavisam īpats - latviešiem jāapmierinājas ar to, ka viņi cīnās pret boļševikiem. Vai tie cīnās līdztiesīgi kā brīva tauta, jeb vai ar šo cīņu viņi izkaros savu neatkarīgu Latvijas valsti, - šais jautājumos novērojama vislielākā izvairība. Latviešu tautas acīs tas vien, ka brīvprātīgie cīnās pret boļševismu par kaut kādu labāku nākotni, neattaisno viņu cīņu, jo, karavīrs ir idejisks cīnītājs par skaidriem augstiem mērķiem, un kamēr tie nav noteikti deklarēti - kāds būs latviešu tautas un Latvijas tiesiskais stāvoklis, tikmēr tautas labākā daļa no cīņas atturēsies. Raksturīgs ir šāds uzskats: nav jēgas tagad cīnīties frontē, jo vai latviešiem tagad jālej asinis tādēļ par vāciešiem, lai tie latviešus varētu labāk verdzināt. Ja boļševiki apdraudēs Latvijas robežas, tad visi latvieši kā viens tvers ieročus un cīnīsies.

Brīvprātīgo jautājuma atrisinājums - nacionālās armijas vietā vācu algotņi - atkal latviešu tautā nesasniedza to, ko tā bija gaidījusi un vēlējusies - tautā vairojās neuzticība pret vāciešiem.

Ļoti svarīgs izrādījās darba spēka izkārtošanas jautājums, jo tas skāra tautas visplašākās masas, it sevišķi strādniecību. Izsūtīšana darbā uz Vāciju nav atradusi loģisku pamatojumu latviešu tautā jau sākot ar pirmajām izsūtīšanas akcijām, jo ikvienam ir zināms, Latvijā pēdējos gados pastāvēja ievērojams darba spēka trūkums.

Pēdējos 3 gados Latvija ir piedzīvojusi procentuāli ļoti lielu darba spēka zudumu, kas skaitliski [tūkstošos] izteicas šādi:

1. Vācu repatriācija 1939.g.	52,238
2. “ “ 1941.g.	10,944
Boļševiku apcietinātie, aizvestie, nogalinātie	34,750
Sarkanarmijai līdzi aizvestie latviešu karavīri	3,000
Boļševikiem līdzi aizbēgušie	16,000
Aizbēgušie un nolikvidētie žīdi	76,000
	_______ 192,932

Kārtības un drošības policijas dienestā sastāvošie	11,000
Brīvprātīgo vienības	10,000
SS vienības	2,000
Org. Todt	1,000
RAD	4,000
Uz Vāciju darbos izsūtītie	16,000
Uz citurieni darbos izsūtītie	4,000
	_______ 241,332

Izsūtīšana uz Vāciju savās metodēs latviešu tautai atgādināja boļševiku izsūtīšanas metodes. Latviešu tautas acīs šī akcija kvalificējas kā tautas izkliedēšana un iznīcināšana, jo Latvijā, valdot darba spēka trūkumam, šāda izsūtīšana nebija loģiska, pie kam daudzās vietās Latvijā ieplūda vācu darba spēks. Šī jautājuma tālākā attīstība šo uzskatu (tautas izklaidēšanu) vēl padziļināja. Vervēšanas metodes jau pašā sākumā bija saistītas ar draudiem un viltību. Darba pārvalde latviešu tautas uzskatos pastāvēja kā tautas dzīvajam spēkam nelabvēlīgs iestādījums (tās nosaukums tautā ir “baltā čeka”). Arī DP personālais sastāvs neliecināja par tautai labvēlīgu darbu, jo tās latviešu darbinieki komplektējās pa lielākai daļai no kreisiem un nemorāliem elementiem.

Ziņas par latviešu strādnieku stāvokli Vācijā pa visiem iespējamiem ceļiem ir ieplūdušas tautā un ir viens no izplatītākajiem sarunu tematiem visos tautas slāņos.

Latviešu strādnieku stāvokli Vācijā raksturo: beztiesība (politiski līdzīgi poļiem un žīdiem; līguma saistības attiecībā uz darbu, darba laiku un atalgojumu lauztas, protesti netiek ņemti vērā, protesta gadījumā nereti ieslodzījums), nepietiekošs uzturs, nehigiēniski dzīves apstākļi (medicīniskās palīdzības trūkums), smieklīgi zems atalgojums, kam pievienojas necilvēcīgā un nemorāliskā apiešanās ar latviešu strādniekiem no vācu puses (sišana, piekaušana, slimu strādnieku nodarbināšana).

Ar šo latviešu tautas visplašākās masas ir dabūjušas vienpusīgi ieskatīties Jaunajā Vācijā un novērot tās attiecības pret citām tautām, šinī gadījumā ar vāciem draudzīgu tautu, kas noskaņota pret visu boļševistisko-žīdisko.

Ar to, ka melīgajā propagandā par latviešu strādnieku stāvokli Vācijā piedalījušās arī vācu vadošās personas, tās sevi latviešu tautas acīs ir nostādījušas nelabvēlīgā gaismā.

Līdzīgs strādājošo stāvoklis, bieži vēl bezjēdzīgāks, konstatējams ieņemtajos austrumu apgabalos, kur vācu vadībā nodarbināti latvieši. Par šiem apstākļiem labi informēta Latgale, jo viss vairums darba spēka ņemts no turienes. Tur tautā izveidojies uzskats, ka norīkošana darbos pie vāciem atnes nelaimi un postu [..].

Visas darba mobilizācijas akcijas uzrāda līdzību, - nevienā gadījumā mobilizētiem netiek radīti ciešami darba apstākļi. Tas pats neciešamais stāvoklis saskatāms mobilizēto pajūgu vadītāju-vezumnieku apstākļos, - ar mobilizētiem apiešanās necilvēcīga - tos sit, lamā - līdzīgi krievu gūstekņiem. Latvieši novietoti kopā ar krieviem un poļiem. Tie netiek izmantoti nolūkam, kādam līgti, bet gan nodarbināti kā strādnieki purvos pie bunkuru un ceļu būvēm. Pārtika vāja, medicīniskā palīdzība nekāda, nav gādāts par pienācīgu apģērbu, - rezultātā mobilizētie sabojātās veselības dēļ kļūst par invalīdiem.

Darba jautājuma izkārtojumā uz vietas - Latvijā - izcilu vācu-latviešu attiecību sagandētāju vietu ieņēma uz dzelzceļiem izdotais rīkojums par miesas sodu ievešanu latviešiem. Šis rīkojums bija sensācija, kas zibeņātri pārstaigāja visu zemi no mutes mutē vai rīkojuma noraksta veidā. Šis rīkojums, kas nekādi nav saskaņots ar latviešu dzīves ziņu un civilizācijas pakāpi, atsvaidzināja tautas atmiņā vēsturi - tika vilktas paralēles ar dzimtbūšanas laikiem - un atklāja metodes, kādas vācu vara vispār var atļauties, un kas latviešu tautai likās 20.gadsimtā kaut kas pilnīgi neiedomājams.

Neskatoties uz to, ka šis rīkojums bija vislielākā nejēdzība, kas panāca vācu-latviešu attiecību sagandēšanu, līdzīgi rīkojumi tiek vēl tagad praktizēti [..].

Šeit uzskaitīto apstākļu ietekme ir tāda, ka strādājošie latvieši nekādā ziņā nevar būt apmierināti, - vācu vara latviešu strādnieku acīs ir vārdzinātāja. Nekas tādēļ nav panākts ar sapulcēm darba vietās, jo šī propaganda tikai pasvītro nesaskaņu, kāda pastāv starp runātāju un patiesiem apstākļiem. Bez tam ar šādām sapulcēm un mītiņiem, kur runātājs ir diametrāli pretējs dzīves apstākļiem, strādājošie ir jau pārpilnam notrulināti boļševiku laikā. Raksturīgs ir kāda strādnieka vērtējums: “Ko vācieši teiks, to es zinu, bet ko es gribētu zināt, to viņi tik un tā neteiks.”

Darba jautājuma izkārtošana ir viens no galvenajiem Jaunās Eiropas jēdziena bankrotēšanas iemesliem. Latviešu tauta pārāk skaidri ir saskatījusi šī jēdziena nereālību. Tādēļ šis jēdziens ikdienā tiek lietots ar ironiju, jo tas ir kļuvis par tukšu frāzi. (Piemēram, tautā par “Jauno Eiropu” sauc tramvaja piekabināmo vagonu, kur tikai stāvvietas.)

Bez visiem šiem faktiem vācu politikas vērtējuma attīstībā kā nozīmīgi vēl jāatzīmē sekošie, kas radījuši neskaidrību par vācu mērķiem un neuzticību latviešos.

Kā viens no tādiem ir bij. boļševiku varasvīru atbrīvošana no ieslodzījuma (runa iet par tādiem elementiem, kuru nodarījumu smagums latviešu tautas acīs nav attaisnojams), Tātad neapmierinātību radījis apstāklis, ka tiek pieļauta boļševistisku elementu izvirzīšanās amatos. Sevišķi absurds stāvoklis šajā ziņā ir Latgalē. Tur vācu amatpersonu labvēlību ieguvuši krievi, galvenā kārtā baltkrievi, - aprindas, kas sevišķu aktivitāti izrādīja boļševiku laikā. Nav noslēpums, ka šīs aprindas naidīgi noskaņotas vācu varai, bet ar liekulību un dažādiem nenormāliem paņēmieniem tās pratušas sevi vācu acīs nostādīt pozitīvā gaismā, un savu iegūto stāvokli tās izmanto, vēršoties pret latviešu tautības iedzīvotājiem, pie kam par mērķi šīs aprindas spraudušas Latgales pievienošanu Baltkrievijai.

Tālāk - bandītu apkarošanai, kas ieplūduši no Padomijas, netiek pietiekami apbruņoti latviešu pašaizsardzības spēki, - bandīti, kreiso elementu (krievu, baltkrievu) atbalstīti, vairākos apvidos pilnīgi terorizē nacionālos latviešu iedzīvotājus, it sevišķi tos, kas aktīvi vērsušies pret boļševismu. Bez Latgales to var attiecināt arī uz pārējiem Latvijas apgabaliem (Vidzemi - Krievijas pierobežā), kur tāpat pašaizsardzības spēki padoti bandītu teroram. Ne bez iemesla tādēļ dzird sakām: - Nav nozīmes latviešiem iet cīnīties frontē pret boļševikiem, ja šeit tie sēd siltās vietās, tiek atbrīvoti no cietumiem un netraucēti staigā apkārt bruņotās bandās.

Še apskatīto jautājumu nostatījums tautā izveidojis uzskatu, ka vācu mērķos ietilpst latviešiem naidīgos elementus (komunistus un boļševizēto minoritāšu daļu) izspēlēt pret latviešiem, lai vājinātu latviešu spēkus, resp., rīkoties pēc senā principa: divide et impera!

Noslēdzot šo nodaļu, nevar paiet garām “Das Schwarze Korps” rakstam “Germanisieren?”, kas sacēla lielu uztraukuma vilni visos tautas slāņos (neskatoties uz to, vai raksts lasīts vai ne, jo raksta saturs, pie tam ar dažādiem pārveidojumiem, pārstaigāja nostāstu veidā visas tautas aprindas), radot neuzticību vācu varai, jo šai oficiālajā orgānā bija atklāti pieteikta vācu asiņu ekspansija uz austrumiem, kolonizācijas cīņa pēc nobeigtās ieroču cīņas, kā arī vācu pārākais un priviliģētākais stāvoklis nākotnē.

Līdzīga satura raksts “Rassengeschichtliche Betrachtungen zur deutschen Ostpolitik”, autors Hartmut Quehl, atrodams vācu žurnālā “Volk und Rasse” Nr.7, 1942.g. jūlijā:

“Diemžēl Prūsijas ziemeļu daļā esošais mūža mežs aizkavēja vācu ieceļotāju straumi ieplūst tālāk Baltijā... Un tomēr zeme austrumos ir jākolonizē un ir jāturpina senās ģŗermāņu dzīves telpas atgriešana... Šim nolūkam mums vajadzīgi cilvēki, izceļotāji no visiem vācu apvidiem, vaislīgi, rasiski pilnvērtīgi pionieri.”

Šeit atzīmējams arī ACS komisāriskā vadītāja Hahn’a norādījums, ka latviešiem ģimenes piemaksas nav piešķiramas, jo vācu varas interesēs nav veicināt latviešu dzīvā spēka pieaugumu.

Tāpat jāmin arī dažādie Latvijas kolonizācijas un latviešu pārvācošanas plāni, kas gan zināmi un tiek pārrunāti samērā šaurās latviešu sabiedrības aprindās, bet lieki piezīmēt, ka šie plāni sadarbību vācu-latviešu starpā pilnīgi izslēdz - tie ir latviešu tautai iznīcinoši.

(Medema kolonizācijas plāns, kas paredz Bauskas un Jelgavas apriņķu latviešu zemnieku nometināšanu Ilūkstes apriņķī, to iepriekš iztīrot no minoritātēm, sadalot Bauskas un Jelgavas apriņķa zemi bij. Freikorpusa cīnītājiem; Himler’a plāns, kas paredz plašu latviešu zemnieku masu izsūtīšanu uz Krieviju, ieplūdinot to vietā vācu zemniekus; Rozenberga runa Berlīnē sakarā ar Pašpārvaldes nodibināšanu Baltijas valstīs, kurā viņš uzsver, ka šo zemju tautas pārvācojamas, bet tas jāizdara piesardzīgi, lai neizceltos liels uztraukums, un līdzīga satura runa Rīgā.)

Tepat pieskaitāms arī Dr. Justa arodizkārtošanas projekts, kas saistīts ar Latvijas kolonizācijas jautājumu, un paredz latviešu jaunatnes vispārējas - augstākas izglītības apspiešanu, tās vietā sagatavojot latviešu jaunatni arodnieciski - apakšvadītāju amatu ieņemšanai okupētajos austrumu apgabalos.

Šeit ierindojami arī Berlīnes ārlietu darbinieku izteiktie uzskati, ka no Vācijas puses nav gaidāmi nekādi soļi virzienā uz neatkarīgu Latvijas valsti, - tā ir un paliks tikai “Ostprovinz”.

Vācu politiku novērtējot, ikviens latvietis vairs nav tālu no 1ūzuma, kas tam liks pieņemt par pareizu uzskatu, ka latviešu tautas politiskās intereses un vācu politikas mērķi Latvijā ir viens otram diametrāli pretēji. Šāds lūzums, protams, sadarbību izslēdz, jo tautai nav iespējams atbalstīt politiku, kas ved uz tautas iznīcināšanu.

Ka šāds vācu-latviešu attiecību saasinājums ir izveidojies, uz to norāda latviešu nacionālo nelegālistu rašanās, kas savā darbībā gan nav nonākuši līdz bruņotai pretestībai vācu varai, bet asi uztver jau minētās tautību pretešķības un to izpausmi sadzīvē cenšoties tās darīt zināmas visai latviešu tautai dažādu nelegālu izdevumu veidā (piem., “Tautas Balss”, kas iznāk regulāri reizi mēnesī kopš š.g. sākuma). Dažkārt daudzo nelegālo izdevumu starpā (Latvija, Brīvā Latvija, Tālavas Taurētājs, Daugavas Vanagi u.c.) nacionālistu izdevumi grūti atšķirami no komunistu nelegālās literatūras, kas savu aģitācijas darbu ir pārnesusi daļēji nacionālā plāksnē un izmanto katru iespēju, lai grautu jau tā vārīgās vācu-latviešu attiecības.

Ja politisko līniju novērošana dažām latviešu aprindām vēl nav izraisījusi zināmu izveidotu uzskatu, tad ar saimnieciskās politikas radīto kārtību ir skarti visi, un šeit visiem iedzīvotājiem viens atzinums.

Visdziļāko sašutumu izraisīja vācu varas deklarācija, ka zeme joprojām paliek valsts īpašums un ka zemnieks pagaidām ir tikai tās pārvaldītājs.

Latviešu zemnieks, kas visdziļāk izjuta boļševiku ārdošo spēku, kas saņēma boļševiku laikā smagus triecienus ar zemes nacionalizācijas un sadalīšanas likumiem, kas vācu armijā saskatīja savas dzīvības glābējus un draugus un uzticībā tam sniedza visus savu pūliņu augļus, gaidītās draudzības vietā šeit sadūrās ar vācu iekarotāju garu.

Reprivatizācija norit uzkrītoši gausi, pie kam latvieši saņem tikai mazāk svarīgos un ienesīgos uzņēmumus. Līdzīgs stāvoklis ir arī pilsētas namu denacionalizēšanā - to atdošana īpašniekiem norit lēni un tikai daļēji, tā piemēram, ja īpašumā pārsvarā tirdznieciski vai rūpnieciski izmantojamas telpas, tad nacionalizācija paliek spēkā.

Visu svarīgāko rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu pāriešanu vācu rokās latviešu tauta neuzskata kā kara laika nepieciešamību, jo arī latviešu īpašumā uzņēmumi tik pat labi un pat labāk varētu ražot kara vajadzībām. Uzņēmumu pāriešanu vācu rokās latvieši tāpēc uzskata par tautas mantas nolaupīšanu (burtiem G.m.b.H. tautā atrasts iztulkojums - Greif mit beiden Händen).

Latviešu un vācu saimnieciskās tiesības visu laiku tiek risinātas atšķirīgi. Pārtikas jautājumā (arī apgādē ar nepieciešamiem priekšmetiem dzīvei) šī atšķirība izpaužas sevišķi spilgti. Civilo vāciešu nesalīdzināmi labākā apgāde latviešu tautas acīs neatrod nekādu attaisnojumu, jo tautas vērtējumā tie Latvijā ir pilnīgi lieks elements, jo darbu, kas stāv ārpus militāriem uzdevumiem, vietējos apstākļus pazīdami, vislabāk var veikt vienīgi latvieši. Šī iemesla dēļ tauta savos uzskatos kvalificē civilo vāciešu labo apgādi kā liekēdību un viņus pašus par aizmugures varoņiem. Turpretim pilnā mērā latviešu tauta izprot frontes vispilnīgākās apgādes nozīmi, un kaut arī tās smagums jāiznes uz latviešu pleciem, tas tiek darīts ar prieku un apzinību. Bet tauta ir arī novērojusi, ka civilie vācieši atrodas nereti nesalīdzināmi labākos apgādes apstākļos nekā armijas piederīgie.

Tauta spriež, ka šādu atšķirību izveidošanā vāci iet vēl tālāk nekā boļševiki, jo bez speciālā čekas restorāna (bij. Rudzītis) pārvēršanas valstsvācu krodziņā, civilo vāciešu vajadzībām iekārtots bij. Armijas ekonomiskais veikals.

Vispirms pieskaroties pārtikas jautājumam kā vienam no eksistencei svarīgākiem, ikviens latvietis ir nācis pie slēdziena, ka pārtikas normas ir bada normas, ar kurām neiespējami iztikt. Spekulācija ar pārtikas līdzekļiem ir nepieciešamība dzīves eksistencei ikvienam iedzīvotājam. (Dzirdēts pat uzskats, ka t.s. spekulanti, kaut arī savtīgos nolūkos, ved tikpat tautas nākotnei svarīgu cīņu kā brīvprātīgie frontē, tāpat riskējot ar briesmām.)

Nav nokārtota arī minimālā apgāde (piem., punktu sistēmas veidā ar apģērbiem un apaviem, - tas ir jautājums, kas agri vai vēlu nepieciešamības dēļ latviešiem jākārto spekulācijas ceļā).

Šajā sakarībā ļoti nelabvēlīgu atbalsi radījusi reihsmaršala Göring’a runa, kurā reihsmaršals ciniski pateica, ka vietējo iedzīvotāju apgāde ieņemtos austrumu apgabalos ir nepietiekoša un ka spekulācija ir apgādes galvenais ceļš (bet to tomēr soda), tāpat atzina, ka okupētās zemes strādā un ražo tikai Vācijai un vācu armijai, kas badu necietīs, bet ar citiem lai notiek, kas notikdams. Sašaurināšanās latviešiem tiek propagandēta ik uz soļa, un kā pretstats tai nostājas vācu tautības piederīgo apgāde Latvijā, noejot pat līdz tādām galējībām, ka pie viena darba vienā iestādē kopgaldā ēdošie tiek šķiroti pēc tautības, Brocēnu fabrikā vācu meistari pusdienās saņem gaļu, latvieši - nē. Asāk šīs atšķirības tiešām nevar pasvītrot un sliktāku iespaidu citā ceļā nevar panākt.

Jo grūtāk viss tas saprotams, jo paši sašaurināšanās propagandētāji atklāti savā privātā dzīvē atļāvās visādas ērtības, pat luksu (Kurzemes apgabala komisāra Alnora mājas izbūve, medību pils būve, teātra loža, izšķērdīga apgāde ar pārtikas līdzekļiem; vācu amatpersonām bieži rīkotie rauti. kas noiet līdz uzdzīvei, un beidzot kuriozi - Lohse’s, Drechsler’a un Wittrock’a vajadzībām turētās govis).

Ir saprotams, ka latvieši, dzīvojot šauros apstākļos, ir kļuvuši par vācu dzīves ārkārtīgi vērīgiem un nesaudzīgiem novērotājiem, - tāpat arī tas, ka šie novērojumi rada dzīvas pārrunas, cirkulē nostāstu veidā un, galvenais, rada vāciešiem nelabvēlīgu noskaņojumu.

Tāpat nesamērīgi mazajām latviešu algām nostājas blakus nemērīgi lielās vāciešu algas. (Piem., latviešu skolotājs bez izdienas: RM 85-, augstāko mācības iestāžu profesors: ap RM 300-, vācu fiduciārais pārvaldnieks: RM 1,500-.) Latviešiem nesaprotama atšķirība algās ir arī pie vienādas arodizglītības un darba (piem., Brocēnu fabrikā latviešu amatnieki saņem RM 0,48 stundā, bet vācu amatnieki ar tādu pat izglītību un to pašu darbu - RM 1,50 stundā. Šajā konkrētā gadījumā tāds stāvoklis, pateicoties latviešu sūdzībām, gan likvidēts).

Pat gadījumos, kur latvietis veic nereti visu darbu, viņam klāt pieliktais vācietis, kas faktiski izpilda tikai kontroles uzdevumus, saņem daudz lielāku algu (piem., dzelzceļu stacijās: stacijas priekšnieks - latvietis saņem 180,- RM, viņam klātpieliktais vācietis RM 600-, stacijas dežurants-latvietis RM 140-, bet vācietis RM 400,-).

Šāds neproduktīvs un latvietim nesaprotams paralēlisms, kur vācieši ieņem blakus latviešiem praktiski nevajadzīgus posteņus, saņem lielu algu un ar savu iejaukšanos traucē tikai darbu, latviešu tautā rada pārliecību, ka atkal Latvijā rodas “Herrenvolk”, kas galvenokārt komplektējas no jau bijušajām šīs šķiras atliekām - baltvāciem (piem., Briegera ziepju fabrikā Rīgā atgriezās tās agrākais īpašnieks - baltvācietis, kas bija repatriējies. Tagad viņš no Vācijas ataicinājis arī visu savu agrāko vācu tautības darbinieku štatu. Līdz ar to fabrikā radies stāvoklis, ka faktisko darbu veic līdzšinējie latviešu darbinieki, bet vācieši tikai pārrauga viņi darbu un pastāv kā gluži lieks personāls).

Lauksaimniecības izkārtošana ar savu dezorganizāciju skar visplašākās tautas masas - zemniecību. Lauksaimniecību regulē ar nepildāmiem un absurdiem rīkojumiem. Nav saskatāma nekāda rēķināšanās ar lauksaimnieka attiecībām pret darbu, darba augļiem - ražošanas jēgu lauksaimnieka skatījumā. Visiem zināms fakts ir, ka Latvijai un galvenokārt latviešu zemnieku pūlēm piekrīt ievērojama vieta kā frontes, tā aizmugures apgādē (Latvija pag. gadā izpildījusi visas uzliktās nodevas un devusi līdz ar to vairāk kā visas pārējās Ostlandes zemes kopā). Tomēr tas lauksaimniecības ražojumu daudzums, ko var dot Latvijas lauki, pie saprātīgas nodevu sadales un kārtīgām cenām vai attiecīgām prēmijām būtu nesalīdzināmi lielāks nekā tas, ko tagad iegūst ar rupji aizskarošiem, nepopulāriem rīkojumiem, kas nokauj zemnieka darba prieku. Ja aizvadītā gadā latviešu zemnieks strādāja un pūlējās pateicības jūtu dzīts pret saviem glābējiem no boļševiku iznīcības un lai viņus apgādātu frontē ar visu nepieciešamo, tad tagad, absurdo rīkojumu izsūkts un apvainots, tas redz, ka viņa saimniecībai atkal draud iznīcība un ir jāglābj tā. Piemēram šeit milzums gadījumu. (Visas maizes labības, arī sēklas, nodošanas rīkojums; nozīmēšana meža darbos pašā siena laikā; pūstošās kartupeļu, siena un salmu kaudzes pie dzelzceļu stacijām; zemās, pašizmaksu nesedzošās cenas, piem., sivēnu var pirkt tikai spekulatīvi, cena RM 70,- - 150,-, bet par nobarotu 100 kg smagu cūku oficiāli maksā tikai RM 50,-. Tauta smejas: pārdodot cūku, var tikko nopirkt sivēnu, tāpat pašizmaksa pārsniedz arī ieņēmumus par cukurbietēm sakarā ar dārgo darba spēku un transportu; apvainojošā prēmiju sistēma, jo kara grūtību laikā zemnieks uzskata kā izsmieklu to, ka viņam kā prēmiju dod tikai degvīnu un papirosus, kas nebūt nav nepieciešami; statistisko ziņu ievākšana, kas vēlāk tiek ņemta par pamatu nodevu aprēķināšanā, kaut pirms tam tika apgalvots, ka ziņas tiek vāktas vienīgi statistikas vajadzībām, un ko latviešu zemnieks uzskata par rupju, bezkaunīgu krāpšanu.) Dažs no šiem rīkojumiem ir tik lielisks savā bezjēdzībā, ka liekas, to izdevis kāds, kas tīši grib bojāt vācu-latviešu jau tā vārīgās attiecības (piem., par drogu ievākšanu paredzētā prēmija ir - stikla rotas lietas, kas latviešiem pārāk atdzīvina seno laiku vēsturi, kur pret stikla krellēm iemainīja ādas un vaskus).

No lauksaimnieka tiek prasīts viss, bet kā kompensācija tam netiek garantētas pat pirmās nepieciešamības preces saimniecības vajadzībām, nerunājot nemaz par apgādi ar apģērbiem un apaviem, trūkst petrolejas lopu apkopšanai, pakavi, pakavu naglas, ratu smērs, ko visi lauksaimnieki spiesti pirkt spekulatīvi, pie kam lielākie spekulanti izrādās pilsētās dzīvojošie vācieši, kas ar automašīnām šīs lietas piegādā tieši klāt.

Šiem apstākļiem vēl pievienojas arī darba spēka trūkums. Lauksaimniecības pašreizējā haotiskā stāvoklī, ņemot vērā, ka latviešu zemnieks ir inteliģenta un saprātīga tautas daļa, kas ļoti labi izprot arī politisko līniju nelabvēlību latviešu tautai, lauksaimnieki šajā laikmetā nesaskata nekādas realitātes, kas dotu kaut minimālā mērā tiem būt apmierinātiem.

Latviešu tauta, vērojot vācu politiku nacionālā un saimnieciskā laukā, vērtējot Jaunās Eiropas realitāti un nacionālsociālisma rīcības izpausmi Latvijā, velk arvien biežāk paralēles ar boļševiku laiku, un izteiciens: “Tāpat kā boļševiku laikā” jau kļuvis par parunu. Paralēles atrod: komunistu trestus aizstāj GmbH; nacionalizācija tikpat kā spēkā; sienas avīžu vietā - darba vietu sapulces; Vācijā projektē ievest tautas tiesnešus; izsūtīšanas vietā uz Padomiju izsūta uz Vāciju; boļševiku “Jaunās Pasaules” vietā ceļ “Jauno Eiropu”; boļševiku partijas vietā nacionālsociālistu partija; čekas vietā Gestapo, nacionālā kustība tiek bremzēta, tautas politiskie apstākļi tikai nedaudz mīkstināti. Līdz ar to tautā radies uzskats, ka boļševizācijā un ģermanizācijā nav izšķirības līdzekļu izvēles ziņā - kā viena, tā otra balstās uz mazo tautu izsūkšanu un verdzināšanu.

Vairākas Latvijā dzīvojošo vācu tautības [pārstāvju] īpašības var apvienot zem viena virsraksta - netaktiskums.

Sākot ar augstākām amatpersonām, vācieši neuzrāda pietiekamu politisku inteliģenci, kas nepieciešama tautai, kas grib uzturēt draudzīgas attiecības ar administratīvi pakļautu tautu. Šīs īpašības trūkuma dēļ, bieži pilnīgi nevajadzīgi, latviešu tautā izveidojas negatīvi uzskati par vāciem - aizskarot latviešu tautas piederīgo pašlepnumu, nacionālo godu. Nepieminot vācu tik ļoti iemīļoto teicienu “Lettisches Schwein”, šeit daži piemēri: viesībās kāda dāma-latviete sēd blakus pulkvedim-vācietim. Sarunās dāma ievaicājas: “Kādēļ vāciem augstākas normas pārtikā?” Pulkvedis atbild: “Tādēļ, ka esam vācieši.” Vai, piemēram: Rīgas-Jūrmalas vilciens pārpildīts - “wehrmacht’a” vagonā brauc arī privātie latvieši. Kāds vācu virsnieks liek apturēt vilcienu un pats aktīvi piedalās privātpersonu izsēdināšanā. Uz kāda cita vācu virsnieka aizrādījumu, ka viņa rīcība nepareiza, pirmais dod atbildi: “Vai Jūsu asiņu gods atļauj braukt ar viņiem vienā vagonā?”

Latviešu sabiedrībā bieži dzirdēts uzskats, ko apstiprina arī daži objektīvi domājoši vācieši, ka Latvijā atrodošās vācu amatpersonas un privātie ir vāji izglītoti un vispār mazvērtīgi cilvēki, kas atlikušies pāri pēc tam, kad agrāk okupētajās zemēs novietoti spējīgākie darbinieki. Šie vācu ierēdņi izceļas vienīgi ar savu bravurīgo stāju un runātāju spējām, bet kārtīgam darbam un jaunuzbūvei viņi nav piemēroti. Dažkārt tiek vilkta pat paralēle starp šiem ierēdņiem un 13.gs. vācu krusta karotājiem, kas komplektējās galvenokārt no tumšiem elementiem, kam dzimtenē zeme deg zem kājām, bet par piedalīšanos krusta karā tika apsolīta brīvība, dižciltība un zeme.

Sevišķi krasi šāda tukša bravurība un uzpūtība pret latviešiem izpaužas baltvācu aprindās, tādēļ arī nav brīnums, ka pret reakcionāro baltvācu nogrupējumu latviešu tauta jūt naidu.

Arī par nacionālsociālistu partijas piederīgiem latviešu tautā izveidojies uzskats, ka, pretstatā vācu karavīriem, kuru stāja ir priekšzīmīga un kas ciena latviešus kā varonīgus cīnītājus un karotājus par savu nacionalitāti, partijā ir daudz netīru cilvēku, kuru rīcība grauj vācu militāro panākumu nozīmi un neatbilst nacionālsociālisma idejām [..].

Šādu izpausmes gadījumu ietekme tautā jāapskata aiz tā iemesla, lai visi incidenti latviešu tautā tiek vērtēti pēc zināmas likumības, un to ietekmē tāpat vērojama zināma likumība:

Vācu-latviešu attiecību pašreizējo stāvokli izsaka jau iepriekšējās daļās dažādās dzīves plāksnēs uzrādītās vācu-latviešu sadzīves īpatnības.

Vispārējais noskaņojums ir tāds, ka latviešu tauta patreiz jūtas stipri līdzīgi kā boļševiku valdīšanas gada beigās Latvijā, kad visas parādības un notikumus dzīvē vairs netvēra kā ko piekrītošu dzīves uzbūvei, bet gan kā kaut ko nejaušu, pārejošu, kas ikviena personīgā, kā arī visas tautas kopējā dzīvē pēc iespējas ātrāk pārlaižams, lai pēc tā nāktu lūzums, atrisinājums, kas radītu pēc patreizējā sajukuma un posta kārtību un jēgu. Šīs izjūtas pēdējā laikā ir jo sevišķi kāpinātas ar personas nedrošības pieaugumu sakarā ar apcietināšanām latviešu nacionālistu aprindās, kā arī ar pārējiem notikumiem Ziemeļāfrikas frontē un jo sevišķi austrumos.

Kā vācu politiskā virziena, saimnieciskās politikas un vāciešu uzrādīto īpašību un ar tām saistīto incidentu sekas ir radušies: pretvācu noskaņojums, neuzticība vācu varai, neticība vācu varas nacionālo principu pareizas izpratnes un izkārtošanas godīgumam.

Neuzticība pret vāciešiem latviešu tautā jau atkal tik ļoti ieaugusi, ka katrs jauns vācu pasākums jau vērš pret sevi tautas aizdomas un reizē ar to arī pretestību. Tā, piemēram, jaunatnes organizācijas jautājumā bija skaidrs, cik nepieciešama tā ir šajā laikā, lai aizkavētu jaunatnei uzņemt frontes aizmugures apstākļu kaitīgās ietekmes. Bet līdz ko kļuva zināms, ka šī organizācija tiks izveidota pēc Hitlera jaunatnes parauga, tautā radās uzskats, ka latviešu jaunatnei vajadzētu atturēties no iestāšanās šajā organizācijā, lai to nepiemeklētu komjaunatnes traģiskais liktenis - kļūt par svešķermeni dzīvajā savas tautas organismā. Ja boļševiku laikā latviešiem bez vārda runas vajadzēja piekrist komunismam un mīlēt “tautu tēvu” Staļinu, bet latviešu jaunatne tad jo spilgti izrādīja savu nacionālo pretestību, tad tāpat vācu varai nevajadzētu līdzīgi boļševikiem iekļaut latviešu jaunatni pēc vācu parauga radītā organizācijā, bet gan ļaut tai dzīvot un kalpot savai tēvzemei un uzaugt kā brīviem savas valsts pilsoņiem, kas tad cieņā un draudzībā darbotos nacionālsociālisma garā līdz ar vācu tautu un tās vadoni.

Kā vispārējas latviešu tautas neapmierinātības sekas ar pašreizējo politisko un saimniecisko stāvokli ir izvirzījušās:

Redzot latviešu tautā pieaugam neapmierinātību ar vācu varu, pēdējā laikā no vācu puses ir uzsākta plaša aktīvas propagandas kampaņa gan tautas sapulču veidā, gan presē. Tā tomēr tautas uzskatus mainīt nevarēs, jo latviešu tautas dzīves prasībās ir radikāla apstākļu izmaiņa Latvijā, kur galīgais mērķis un vienīgais, kas var sniegt nomierinājumu un radīt normālu stāvokli tautas apziņā, ir neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošana.

Līdzšinējā vācu amatpersonu šabloniskā un trafaretā propaganda nevienu latvieti neiesilda, jo trūkst ciešāka kontakta starp vācu varas nesējiem un latviešu tautu, kas pozitīvā virzienā var izveidoties tikai savstarpējas cieņas un atzīšanas atmosfērā. Propagandas kodols vienkāršs, tomēr būtībā. neskaidrs: latviešiem jādod viss, lai pēc kara tie nodrošinātu sev laimīgu nākotni. Kas jādod un jādara, tiek pateikts ļoti sīki un skaidri, bet kāda būs latviešu tautas “laimīgā nākotne”, to neviens vai nu nevar, vai negrib pateikt un tērpjas miglainās frāzēs (piem., ģenerālmajors Schröder’s tabakas fabrikā “Amata” latviešiem pēc uzvaras solījis ģimeni, mieru un laimi. Klausītāji palikuši nesaprašanā, jo ģimene jau ir katram, bet miers un laime ir pārāk abstrakti jēdzieni).

Šai sakarībā latviešos bieži atskanējusi nožēla, ka vācieši nemeklē sev draugus starp ieņemto zemju tautām, bet vācu propagandas aparāts gan izrāda savas simpātijas tautām, kas līdzīgi latviešiem, cīnās par savu brīvību un neatkarību, tikai ar to starpību, ka atrodas zem angļu varas, piem., indieši, ēģiptieši. Tāpat arī latvieši brīnās par rakstu “Tēvijā”, ka angļi nēģerus atkal pārvēršot par vergiem, tos piespiesti nozīmējot raktuvju darbos, - tauta spriež, ka tik tālu pēc piemēriem nav jāmeklē, - arī Latvijā vācieši pārvērš latviešus par vergiem, tos piespiedu kārtā nozīmējot uz Igaunijas degakmens lauztuvēm un citur. Arī skaļā pretangļu propaganda presē nerod tautā gaidīto atbalsi, jo viens citāts no veca “Times” nav nekas, salīdzinot ar lielāko rakstu kaudzi, ko pēdējā laikā vācu spalva sarakstījusi pret latviešu tautas un valsts dzīvības interesēm.

Būtībā nepareizs ir kādas vācu vadošas amatpersonas Latvijā izteiktais uzskats, ka pēc viņa domām un viņa rīcībā esošās informācijas latvieši nebūt nav neapmierināti ar vācu varu. Gan pašreizējās latviešu vadošās personas ar savu pasivitāti tautas interešu aizstāvēšanā, iztapšanu un pielīšanu vācu amatpersonām, kā arī pati tauta ar lielo pretimnākšanu vāciešiem (pateicībā par boļševiku padzīšanu) izraisījušas vāciešos uzskatus, ka latvieši ir pārāk mīksti un gļēvi savas nacionalitātes aizstāvji, bet šeit vācieši pielaiž lielu kļūdu, kas var nākotnē ļoti nelabvēlīgi ietekmēt vācu-latviešu attiecības, - latviešu vispārēju pasīvu un aktīvu pretestību var sagaidīt visdrīzākā laikā, līdzšinējiem apstākļiem nemainoties, nerunājot nemaz par to pasliktināšanos.

Līdz šim vācu-latviešu attiecībām kļūt no statiskām par dinamiskām ir kavējusi latviešu ziemeļnieciskā daba, zemnieku tautas savaldīšanās un apdomība. (Šeit jāpiezīmē, ka aplamas ir vācu izteiktās domas, ka tikai pilsētu inteliģence ir tā latviešu tautas daļa, kas neapmierināta ar vācu varu. Pilsētas inteliģence gan pievērš ar savu skaļumu sev vairāk uzmanības, bet faktiski tā vieglāk ietekmējama, ļaujas ātri pārliecināties. Īstais latviešu nacionālā gara, tiesību un brīvības cīnītājs ir latviešu zemnieks, kaš 700 gadus šo cīņu iznesis uz saviem pleciem. Tas ir izglītotāks un saprātīgāks kā daudzu citu tautu zemnieks, bet savu noskaņojumu un domas neizpauž tik ātri uz āru - ir spītīgāks un izturīgāks kā pilsētnieks.)

Tāpat arī latviešu tautas nāvīgākais ienaidnieks - boļševisms, kas vēl nav satriekts, un kas taisni pēdējās dienās latviešiem ir atkal licis iztrūkties un apzināties, ka fronte ir bīstami tuvu Latvijas robežām, neļauj latviešu tautai sākt atklātu cīņu par savas nacionalitātes atzīšanu, brīvības un neatkarības atgūšanu pret vācu varu, kas līdz šim šos centienus ir ignorējusi vai arī centusies mazināt to nozīmību.

Visbeidzot ir vēl cerības, ka viss negatīvais vācu-latviešu attiecībās ir pārejošas kara apstākļu sekas.

Šādas cerības pastiprina latviešu labā saprašanās ar ideāli domājošiem nacionālisma pārstāvjiem - vācu aprindām, kas paceļas pāri tautību izšķirībai un saprot latviešu tautas nacionālās intereses, atzīt latviešu tautas līdztiesību, ko tā pelnījusi ar parādīto aktivitāti un upuriem kopējā cīņā pret boļševismu (piem., Dr. Marnitz’s, kas savās runās Rīgā, Tautas dzīvā spēka veicināšanas daļas rīkotā referātu vakarā, kā arī Auru pagastā atzina, ka latvieši ir dzīvotspējīga tauta, jo tā ir pārvarējusi dzimstību krīzi un pēdējos gados strauju dzimstību pieaugumu, ka šai zemē, ko latvieši gadu tūkstošos iemīlējuši un grūtā darbā iekopuši, var dzīvot un izturēt šejienes skarbos apstākļus tikai latvietis, un ka latviešu brīvprātīgie cīnītāji austrumu frontē ir parādījuši lielu varonību).

Arī šogad atļautā 18.novembra kaut ļoti niecīgā atzīmēšanas pieļaušanā latvieši saskata pirmo soli no vācu puses uz labāku vācu-latviešu attiecību izveidošanu.

Par lūzumu vācu-latviešu attiecībās liecina arī, gan pagaidām šaurākās aprindās, apspriestie minējumi par algas pacelšanu latviešu strādājošiem, vācu-latviešu pārtikas normu izlīdzināšanu, baltvācu atvilkšanu no Latvijas un visbeidzot par Latvijas valsts neatkarības atgūšanu.

Sadarbība un laba saskaņa, Kas nestu svētību kā vācu, tā latviešu tautai, var rasties tikai uz abu tautu attiecību un stāvokļa vienlīdzības noteikumiem, un to pamatā ir neatkarīga Latvijas valsts, nacionāla kultūra un patstāvīga saimniecība.

Šādu sadarbību latviešu tauta uzskata no visām iespējām vācu-latviešu attiecību izkārtošanā par reālāko un vienīgo pareizo, un to ikviens latvietis ietvēris savās domās un jūtās.
____________________________________________________________________

Avots: Vācu–latviešu attiecības. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1990., Nr.4(513), 115.-130.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Latvijas Zinātņu akadēmijas Centrālais arhīvs, 40.f., 5.apr., lieta “Mežakaķi”, 1.sēj., 1.-23.lp.

Publicēts arī: Latvijas suverenitātes ideja likteņgriežos: Vācu okupācijas laika dokumenti 1941-1945. Sast. Samsons, V. Rīga: Zinātne, 1990. 199 lpp.>70.-89.lpp.