[1943.gada 24.jūlijā]
____________________________________________________________________________

PSRS
VALSTS DROŠĪBAS
TAUTAS KOMISARIĀTS
1943. g. 24. jūlijā
Nr. 1289/M
Maskavā

PILNĪGI SLEPENI
Tikai personīgi

Latvijas K(b)P CK
Sevišķais sektors
Reģistrēts Nr. 11
1943.g. 25.jūlijā

biedr[am] KALNBĒRZIŅAM

PSRS VDTK rīcībā ir sekojošas ziņas par to, kā vācieši Latvijas teritorijā formē tā saucamo “Latviešu SS leģionu”.

“Leģiona” formēšanu vācieši uzsāka 1943.gada februāra beigās.

Formāli tika pasludināts, ka “leģions” tiek veidots uz brīvprātības pamatiem, tomēr faktiski “leģiona” formēšana notika noteiktu vecuma grupu vīriešu piespiedu mobilizācijas kārtībā.

1943.gada februāra beigās-marta sākumā 1919.-1924. gadā dzimušie vīrieši pēc savas dzīvesvietas saņēma pavēstes ierasties policijas iecirkņu nodaļās, kur

viņiem bija jāaizpilda uzskaites kartītes un pēc tam jāiziet medicīniskās pārbaudes komisija.

No iesaukšanas “leģionā” atbrīvoja nodarbinātos rūpnīcās, kuras izpilda vācu armijas pasūtījumus, un militarizētās iestādēs strādājošos (policija).

Mobilizētie pēc viņu pašu izvēles tika ieskaitīti vai nu Latviešu leģionā, vai vācu armiju apkalpojošās daļās, vai arī tika nosūtīti aizsardzības būvju celtniecībai.

“Leģiona” priekšrocības materiālā nodrošinājuma ziņā salīdzinājumā ar vācu armiju apkalpojošām daļām un aizsardzības darbiem bija iemesls tam, ka mobilizēto vairākums izteica vēlēšanos iestāties “leģionā”.

Pirmo “leģiona” daļu formēšana notika līdz marta vidum. Uz šo laiku bija saformēts viens pulks, par kura komandieri iecelts pulkvedis APSĪTIS (PSRS VDTK nav zināms).

Šā gada 28.martā Rīgā “leģionāri” pieņēma zvērestu. Ikviens leģionārs deva šādu solījumu.

“Dieva vārdā es svinīgi apsolu cīņā pret boļševismu neierobežotu paklausību vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram, un par šo solījumu es kā drošsirdīgs karavīrs vienmēr esmu gatavs atdot savu dzīvību.”

Avīzē “Kauener Zeitung” 1943.gada 23.martā bija publicēts sekojošais paziņojums:

“Saskaņā ar HITLERA pavēli 27.februāri sākusies Latviešu leģiona kā noslēgtas kaujas vienības SS karaspēka rindās formēšana. Formēšana pamatā ir pabeigta. Leģiona pavēlnieka amatā iecelts ģenerālis BANGERSKIS, viņam vienlaicīgi piešķirot ģenerālmajora un brigadenfīrera dienesta pakāpi. Ģenerālis BANGERSKIS, kā arī viņa štāba priekšnieks par leģiona štandart[en]fīreru ieceltais pulkvedis SILGAILIS devuši svinīgo solījumu.”

Par BANGERSKI un SILGAILI zināms sekojošais.

BANGERSKIS Rūdolfs Kārļa dēls, bij[ušais] Latvijas armijas Latgales divīzijas komandieris. Dzimis 1878.gadā. Mācījies Pēterburgas junkuru skolā un Kara akadēmijā. Piedalījies krievu-japāņu karā un Pirmajā pasaules karā. Pilsoņu kara laikā aktīvi piedalījies balto armijas formēšanā, pēc tam dienējis pie Kolčaka, kur komandējis divīziju, korpusu un armijas grupu. 1921.gadā atgriezies Latvijā.

1924.-1925.gadā bijis Latvijas kara ministrs ULMAŅA kabinetā,[1] 1926.-1927.gadā[2] - kara ministrs SKUJENIEKA kabinetā, kā arī ieņēmis citus augstākā komandiera amatus Latvijas armijā.

1937. gadā atvaļināts un iecelts par ķieģeļu ražošanas akciju sabiedrības “ĶIEĢELIS” valdes priekšsēdētāju. Pēc padomju varas nodibināšanas strādāja par ķieģeļu rūpniecības tresta vecāko inspektoru Rīgā.

SILGAILIS Arturs Zāmeļa dēls[3],dzimis 1895. gadā Latvijas PSR Jelgavas apriņķa Penkules pagastā.

1919. gadā dienējis Judeņiča armijā štāba kapteiņa dienesta pakāpē un kņaza Līvena vienībās.

Latvijā nodibinoties padomju varai, no armijas atlaists. Bijis viens no virsnieku kontrrevolucionārās organizācijas vadītājiem. 1941. gada februāri repatriējies uz Vāciju.

Pēc 1919.-1924.g[adā] dzimušo vīriešu mobilizācijas š.g. aprīlī Latvijā notika vēl septiņu gadagājumu - no 1912. līdz 1918.g[adam] dzimušo reģistrācija, kurus tāpat paredzēts mobilizēt “Latviešu leģionā”.

Š.g. 16.maijā saņemtas ziņas, ka Latvijā notiek mobilizācija, sākot ar 1899.gadā dzimušajiem, pie tam “leģionā” ieskaita visus brīvprātīgo partizānu apkarotāju vienību cīnītājus. “Leģiona” formēšanas punkti organizēti vairākumā Latvijas apriņķu pilsētu.

Pēc rīcībā esošajām aģentūras ziņām mobilizēto noskaņojums ir svārstīgs. Atzīmēti fakti par izvairīšanos no mobilizācijas un dezertēšanu no leģiona. Daudzi slēpjas mežos.

Zilupē mobilizētie dziedāja padomju dziesmas, Ludzā notikusi mobilizēto sadursme ar policiju.

No četros Latgales apriņķos mobilizētajiem 500 cilvēkiem 100 cilvēku aizbēdzis vēl pirms nosūtīšanas uz formēšanas vietu.

Ir ziņas, ka š.g. aprīļa pirmajā pusē Rīgā notikusi bruņota “leģionāru” sadursme ar vāciešiem. (Ziņas tiek precizētas.)

Pēc pēdējā laikā saņemtajām aģentūras ziņām Latvijā it kā saformēti deviņi latviešu pulki, kuri tiek nosūtīti uz Ļeņingradas fronti un koncentrēti Krasnogvardejskas rajonā.

“Latviešu leģiona” augstākais komandējošais sastāvs pārsvarā sastāv no vācu virsniekiem, vidējo komandieru amatus leģionā ieņem bijušie Latvijas armijas virsnieki.

“Leģions” veidots pēc vācu armijas principa, ietērpts pa daļai kā bij[ušajā] Latvijas armijā, pa daļai kā SS karaspēkā. “Leģionāri” apbruņoti ar vācu, čehu un rumāņu ieročiem.

PSR SAVIENĪBAS VALSTS DROŠĪBAS TAUTAS KOMISĀRS

Nosūtits:
b[iedram] Kalnbērziņam
b[iedram] Lācim
__________________________________________________________________________

Avots: Latviešu leģions. Varoņi, nacisti vai upuri? No Amerikas Savienoto Valstu Nacionālā arhīva kara noziegumu izmeklēšanas materiāliem 1945-1950. Sastādījis A.Ezergailis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds. 1998. 107.-111.lpp.

Publicēts arī: Vīlsne R., Kā PSRS Valsts drošības tautas komisariāts 1943.gadā vērtēja Latviešu leģionu. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1998. Nr.3(28), 130.-135.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Latvijas Valsts arhīva Sociālpolitisko dokumentu nodaļa, 101.f., 5.apr., 7.l., 38.-40.lp.

Dokumenta teksts krievu valodā

[1] Dokumentā kļūda. R.Bangerskis bija kara ministrs Hugo Celmiņa vadītajā Ministru kabinetā.

[2] Pareizi: no 1926. līdz 1928. gadam.

[3] Dokumentā A. Silgaiļa tēva vārds rakstīts nepareizi.

HISTORIA.LV