Lamekins (Lammechinus rex), varbūt pareizāk Lameķis jeb Lamiķis, R. Kursas karalis, par ko zināms vienīgi tas, ka viņš 1230 noslēdza konversijas un oblācijas līgumu (pactum) ar pāvesta vicelegātu Alnas Balduīnu (sk.). No attiecīgā dokumenta ievada un tur nosauktiem vietu vārdiem redzam, ka L-a valsts atradās ap Ventu, g. k. uz r-iem no tās un aptvēra 1253 dalīšanas aktā minētās Kursas zemes: Bandavu, Ventavu un Piemari (Bihavelanc). Viņa valsts bij iedalīta zemēs (trrae), un tās savukārt sastāvēja no kiligundām (sk.) un ciemiem (sk. Kursa, 4). - šī līguma izcelšanās izskaidrojama ar 2 katoļu misijas virzieniem, kas Innocenta III (1198-1216) un Honōrija III (1216-27) laikā sadūrās Ljā: Livonijas zemes kungi (Rīgas bīskaps Alberts, Zobenbrāļu ordenis, Rīgas pilsēta) centās ar bruņotu spēku iekaŗot un piespiest kristīties šejienes tautas, lai tās pēc tam kalpinātu kā savus pavalstniekus (misija uz kalpību); turpretim Romas baznīca ar legātiem (Modenas Vilhelmu un Alnas Balduīnu) centās Livonijā nodibināt pāvestam tieši pakļautas brīvas baznīcas valstis, kuŗu iedz. kā Dieva bērni paturētu visas agrākās brīvības un tiesības (misija uz brīvību). Šai laikā, kad vāci vēl nebij Kursu okupējuši, Balduīnam laikam gan izdevās gūt sekmes pāvesta polītikai nevis tāpēc, ka viņš L-am un viņa pagāniem solīja pāvesta vārdā mūžīgu brīvību (tā kuršiem pašiem bij, jo viņi šai laikā nebij vairs ne Dānijas, ne Zviedrijas varā), bet gan citu iemeslu dēļ. Meklēdami palīdzību 1228/29 ziemas badā, kurši bij bīskapam Albertam solījušies pēc divi gadiem (tā tad 1231 sākumā) pieņemt katoļu baznīckungus. Savus noteikumus jau vienai daļai kuršu (Pieabavas kuršiem) 1230 kopīgi nodiktēja Rīgas domkapituls, Zobenbrāļu ordenis un Rīgas pilsēta, prasīdami pieņemt kristietības jūgu, vācu zemes kungus un Rīgas bīskapa sūtītus baznīckungus ar pienākumu maksāt viņiem desmito un kunga tiesu. Bīdamies nokļūt rīdzinieku jūgā un ticēdami pāvesta labvēlībai, L. un viņa kurši vienojās ar Balduīnu, un šī noruna acīm redzot protokolēta 28.12.1230 aktā, kas nosaukts gan par līgumu, bet no diplomātiskā viedokļa par tādu nav atzīstams. To saskaņā ar kuršu lūgumu apstiprināja pāvests Grēgorijs IX 11.2.1232 (UB. I, 124; sal. UB I Reg. 139). 28.12.1230 protokols liecina, ka L. un viņa pagāni piedāvājušies tūlīt pieņemt kristietību, nododot savas zemes, sevi un ķīlniekus pāvesta rokās; tā tad no baznīcas tiesību viedokļa paredzēta konversija (sk.), bet no privāttiesību viedokļa oblācija (sk.) un kommendācija (sk.). Šai nolūkā L. solījies 2 gadu laikā sūtīt uz Romu pie pāvesta savus priekšstāvjus, kas izdarīs viņa valsts tradiciju. Bez tam kurši solījušies atzīt pāvesta iecelto Kursas bīskapu par savu tēvu un kungu, kam viņi dos to pašu tiesu, ko Gotlandes iedzimtie (t. i. zviedŗu zemnieki) dod savam bīskapam. Balduīns apsolījis kuršiem mūžīgu brīvību, kamēr viņi neatkrīt no ticības, un neatkarību no Dānijas un Zviedrijas karaļvalstīm, bet kurši apņēmušies piedalīties visos aizsardzības un uzbrukuma kaŗos pret pagāniem. Salīdzinot ar 1230 rīdzinieku un kuršu līgumu, L-a līgums bij izdevīgāks, jo civīltiesiskā ziņā pielīdzināja kuršus gotlandes zviedŗiem, bet publiski tiesiskā - nepakļāva viņus nevienai laicīgai varai. Tā kā Balduīns 1231 rudenī devās pie pāvesta uz Romu, kur 1232 janvārī tika iecelts par Zemgales bīskapu, bet 1232 februārī ari par Kurzemes administrātoru, tad jādomā, ka viņš paņēma līdz ari līgumā paredzētos L-a priekšstāvjus tradicijas aktam. Bet kuršu ķīlniekus, kas bij L-a līguma nodrošinājums pāvestam, kā liecina Grēgorijs IX 1232 februārī un 1234 novembrī, Balduīnam ar kādu šķīrējtiesas lēmumu bij atņēmuši Rīgas bīskaps Nikolajs, ordenis un Rīga, sadalīdami viņus līdzīgi savā starpā. Tas nozīmēja, ka ari ķīlnieku reprezentētā kursas trritōrija tiesiski nonāca rīdzinieku varā. Kamēr Balduīns bij Romā, šejienes vāci uzsāka ari Kursas militāro okupāciju, lai to ari faktiski dabūtu savā varā, pie kam nolaupīja kuršiem viņu brīvības grāmatas (litteras libertatis) , t.i. līgumus (starp citu ari L-a) ar Balduīnu. - Lit.: A. Büttner, Die Vereinigung (Mitteilungen, XI, 1868); Ph.Schwartz, Kurland im 13.Jh., 20-40 (1875); Monumenta Germ. Hist., Epistolae selectae pontificium Rom., ed. Rosenberg I, 1883, nr. 463, 464; J.Krodznieks, Līgumi ar kuršiem (IMM., 1921 nr.1); A.Švābe, Latvju kultūras vēsture II, 95-98 (1922); Donner, Kardinal Wilhelm von Sabina, 152-54, 159-64 (1929); P. Johansen, Die Estlandliste, 109-112 (1933); Z.Ābers, Romas baznīca un Livonijas jaunkristītie (1933, mašīnrakstā L.U. juridiskās fakultātes bibliotēkā).
Latviešu konversācijas vārdnīca. 10.sējums, 19925.-19928.sleja.
Ievietots: 16.01.2002.