Uz Daugavas kreisā krasta izsūtītas tālizlūkošanas patruļas. Dabūts otrs ieroču un municijas sūtījums. Bērzgales rajons iesaistījies cīņās ar bandītiem.

Notiek apspriedes ar komandieriem. Aizsardzības rajona sadalījums četros kaujas iecirkņos. Bataljona komandieru iecelšana. Darbu un uzdevumu sadalījums starp atsevišķām personām. Krapes rajons iesaistījies cīņās ar izpletņu lēcējiem. Komandieris ar štāba priekšnieku izbrauc apskatīt darbības rajonu. Ienāk pārtikas sūtījumi grupas uzturam.

Štāba apspriede ar amatpersonām. Pienāk saformēta Skrīveru pag. vienība kā pirmās rotas kodols. Ierodas ap 30 jaunāko gadu jaunkareivji, dz. 1925. un 26.gadā. Viskaļu rajonā akcija pret izplētņu lēcējiem.

Atkārtots aicinājums par iesaistīšanos organizācijā. Skrīveru pagasta iedzīvotāji no pirmā augusta intensīvi strādā tranšeju rakšanas darbā. Pienāk papildinājumi ar 1925. un 26.gadā dzimušiem.

Štāba priekšnieks aizbrauc uz Madonu, lai nodibinātu sakarus ar vietējiem aizsargiem un latviešu SS leģiona vienībām. Kāda karaspēka daļa, kas saformēta no krievu gūstekņiem, ir izdarījusi daudz patvarīgas piesavināšanas pa ceļam no Skrīveriem uz Madlienu. Uzsāktas intensīvas jaunkareivju apmācības, kā arī kaujas mācības atkārtojums rotās.

Izdarīta izziņa par vakardien notikušām patvarībām, kas dažu kilometru ceļa gabalā konstatēta 11 gadījumos Skrīveru pagastā, neieskaitot gadījumus citos pagastos. Materiāli nosūtīti ortskomandantūrai. Izsūtīts pagastu valdēm un aizsargu nodaļām norādījums par visu ieročus nest spējīgo vīriešu iesaistīšanu aizsardzības darbā.

Uzņem sakarus ar atsevišķām Rīgas un Madonas apriņķu aizsargu vienībām. Štāba priekšnieks aizbrauc uz Rīgu pie apriņķa priekšnieka, lai viņu informētu par stāvokli.

No rīta stipra kanonāde Biržu virzienā. Ienāk ziņas par Krustpils un Jēkabpils saspridzināšanu. Nosūtīts ziņojums ģendir. Andersonam. Apmācības norit intensīvi. Daļa aizsargi atsvabināti rudzu pļaušanas darbos. Saņemta telefonogramma ar kuŗu pieprasīta kaujas grupa Rīgas apriņķa priekšnieka rīcībā. Uz Rīgu aizbrauc 20 vīri kapr. Freiberga vadībā. Ienāk ziņojums, ka Krapes pienotavā pieprasa un atņem sviestu bez kvītēm - parādot revolveri par kvīti.

Ierodas Jēkabpils apriņķa III.policijas iecirkņa darbinieks Vilis Osītis un sniedz sekojošās ziņas. Viesīte evakuēta pirmdien 7.augustā ar vācu komandanta rīkojumu. Komandants teicis: “Šodien boļševiki ir 15 km no Viesītes, rītu būs 5-10 km un parīt tie būs jau Viesītē”. Vācu kaŗaspēka daļas boļševikiem neizrāda nekādu pretestību; cīnās tikai latviešu daļas, kas nesamērīgās cīņās noasiņo. Latviešiem trūkst smago ieroču tanku apkarošanai. Tas pats Vilis Osītis ziņoja, ka 8.augustā bijis Skolu departamentā Rīgā un tur sastapis skolotāju N., uzvārdu neatceras, kas izbēdzis no ienaidnieku ieņemtā apgabala pie Līvāniem. Ciema iedzīvotāji no NKVD darbiniekiem, kas seko armijas daļām ar 2-3 dienu atstarpi, sadzīti uz pļavas, kur apšauti, visi bez izņēmuma, ar automātiskiem ieročiem. Apšauti bez dzimuma un gadu izšķirības, arī bērni. Skolotājs N. pakritis gar zemi un izlicies par mirušu, nogulējis līķu kaudzē līdz vakaram un tumsā izbēdzis.

Ienākušas ziņas par notikumiem pie Zilupes ieņemšanas. Notikuma aculiecinieks dzelzceļnieks tautietis N., boļševiku kaŗaspēkam ieņemot Zilupi, vietējie iedzīvotāji, kas šinī pierobežas pilsētiņa lielāko tiesu ir krievu tautības, sapulcējušies gājienā, un ar sarkaniem karogiem un sarkanām puķēm gājuši apsveikt “atbrīvotājus”. Dzelzceļnieks, kas nav bijis komūnists, lai izvairītos no represijām, gājis līdz. Visi gājiena dalībnieki ielenkti, piespiesti pie kāda dārza sētas un uz tiem atklāta automātisko ieroču uguns. Daudzi bēguši, citi nokrituši un izlikušies par mirušiem. Bēgošiem nav dzinušies pakaļ, ievainotiem nav piegriezta nekāda vērība. Dzelzceļnieks nokritis gar zemi un izlicies par mirušu, vēlāk izlīdis caur dārza sētu krūmos, kur slapstoties viņam izdevies aizbēgt no Zilupes.

Višķu apkārtnē N. ciemā iedzīvotāji sapulcināti un izšķiroti divi grupās: tādos, kas sevi atzinuši par boļševiku piekritējiem, un tādos, kas sevi par boļševiku piekritējiem nav varējuši atzīt. Tos, kas uzdevušies par boļševiku piekritējiem, komisārs vispirms nolamājis, ka tie nekādi boļševiki neesot, bet simulanti, jo, ja viņi būtu bijuši boļševiki, tad būtu atradušies mežā partizāņu gaitās. Pēc tam grupa, kas uzdevušies par boļševiku piekritējiem, apšauta, bet pārējie smagās automašīnās aizvesti nezināmā virzienā. Aculiecinieks N. arī vests prom, bet braucot izlēcis no automašīnas un iebēdzis mežā. Pakaļ gan šauts, bet nav trāpīts.

No rīta spēcīga kanonāde. Grupā intensīvi pieteicās aizsargi, tā piem., no Jumpravas pag. grupā pieteicās 34 personas, bet pagastā paliek un apbruņojumu dabūjuši 55 vecāko gadu aizsargi. Šeit atzīmējams, ka grupas darbību visai traucē IV.Rīgas apr. policijas priekšnieka Pētera Zemīša rīcība un izturēšanās. Aizsardzības motīvu pēc, lai sekmīgi cīnītos ar ienaidnieku, ģen. J.Kurelim Rīgas aizsargu pulka komandieris devis visai plašas pilnvaras, tomēr iecirkņa priekšnieks Zemītis ar lietu stāvokli ir visai neapmierināts, cik vērojams personīgu motīvu pēc, kas izriet no nespējas saprast lietu nopietnību. Jau no pašas pirmās dienas bija vērojams kontakta un sadarbības trūkums, kas vēlāk pārgāja pretsoļos. Nenovēlībai nebija nekāda pamata jau aiz tā iemesla vien, ka pats Zemītis 29.jūlijā dienesta sarunā deklarēja, ka viņš Skrīveru bataljona militāro vadību nevar uzņemties, kāpēc viņam atstāts bataljona komandieŗa administrātīvā palīga postenis.

Tālākās dienās bija dzirdamas aizsargu aprindās valodas par Zemīša aizskarošiem vai aplami lielīgiem izteicieniem - “tur nekas neiznāks, tā ir banda”, vērstiem pret grupu. Pienāca arī ziņas, ka Zemītis apzinīgi intriģējis un kūdījis atsevišķu nodaļu priekšniekus un aizsargus. Fakts ir tas, ka piem. Lielvārdes aizsargu nod. formēšanās ziņā ir bijusi aktīva, bet vēlāk izrādījusi grūti motivējamu pasivitāti. Tas noticis pēc tam, kad nodaļas priekšnieks ieradies Skrīveros, lai sarunātos ar Zemīti. - Šodien pēc plkst. 12-iem štāba telpās ieradās Zemītis. Ko viņš vēlējās, bija grūti izprotams, bet ar kapt. Upelnieku viņš atļāvās runāt kliedzošā tonī un, neko sakarīgu nepateicis, draudēdams ar sūdzēšanos ortskomandantam, aizgāja. Papildām noskaidrojās, ka Zemītis izdevis pretrunīgus rīkojumus aizsargu organizācijām, kas visas novilcina formēšanos un maldina aizsargus; ļaudis veltīgi nāk uz iecirkni un sūdzās par nekārtībām. Pēc ziņām Zemītis zvanījis oficiālām personām, ka ģen. Kurelis un grupas vadība ņemot kukuļus par atsvabināšanu no iesaukšanas aizsargu darbā.

Ierodas Rembates aizsargu nodaļas priekšnieks Brencis, kas ziņoja, ka viņu ar 12 vīriem izsaucis iecirkņa priekšnieks Zemītis un nu jau otro dienu nīkstot Skrīveros un uzdevumu nekādu neesot. Ģen. Kurelis dod Rembates aizsargiem atsevišķu uzdevumu - Ķeguma aizsardzību, bet pārējiem apbruņoties un formēties pēc vispārēja aicinājuma. Lielvārdes pag. atkal uzņem kontaktu ar grupu, jādomā pēc norādījuma. Štāba priekšnieks piedalījās Madlienas aizsargu kopsapulcē, kur piedalījās apm. 100 personu, no tām vecākā grupā pieteicās 45 personas, jaunākā 36 personas. Visi izpratuši stāvokļa nopietnību. Telefona sarunā ģen. J.Kurelis liek ierasties nometnē Veides kgm, apr. priekšniekam, kas arī laipni apsolās, lai nokārtotu Zemīša lietu.

Pagājušā naktī klīstošas aizmugures grupas no Kalniešu mājām Skrīveru pagastā aizdzinušas no kūts 16 aitu saimniekam Savietim. No N. pagasta ziņas par patvarīgu zirgu un pajūgu atņemšanu. Grupas vadība izsūta patruļas uz Jumpravas pagastu. Mūsu tālizlūkošana atnes ziņas, ka vācu armijas vadība saspridzina mūŗa ēkas: pienotavas, kooperatīvus, skolas, stacijas; izlūks redzējis sava tēva mājas nodedzinātas - smaga traģēdija, bet viņš teica: “Materiālos postījumus mēs pārcietīsim un atkal atgūsim ar darbu!”

Pienāk ziņas par divu sieviešu izvarošanu Kokneses pagastā. Uzdots ievākt precīzākas ziņas. Skrīveru stacijā vilcienu kustība frontes virzienā apsīkst.

Ap pusdienas laiku iebrauc Rīgas apriņķa policijas priekšnieks Jānis Veide, lai nokārtotu nebūšanas, ko izsaukusi Zemīša rīcība. Grupai uzdots darbību līdzšinējā virzienā turpināt. Zemītis klaji noliedz faktus.

Vakar vakarā ap plkst. 10-iem štābā ierodas Nieveģu māju saimnieks Vējiņš, kas ziņoja, ka kaimiņu Pārdenču mājās apmetušies latviešu policijas ierēdņi, kas izdara patvarības, piem.: ņemot zirgus un pajūgus. Noskaidrojās, ka tiešām tie ir Ilūkstes apriņķa divi policijas virsnieki, kas nelikumīgā kārta uzlikuši par pienākumu pieciem pajūgiem dežūrēt šķūšu kārtībā tam gadījumam, ja viņiem vajadzētu tālāk evakuēties. Abi virsnieki bijuši manāmi iereibuši. Lietu nokārtoja štāba priekšnieks un uzaicināja abus policijas virsniekus ierasties ģen. Kureļa štābā, ko viņi tomēr nav izdarījuši.

Par Tukuma notikumiem ir visai pretrunīgas ziņas. Ticamākā versija ir tāda:

Tukumu krievi ieņēmuši ar visai maziem spēkiem, bet latviešiem pašiem nav atļauta ne mazākā pašiniciātīva, lai gan no latviešiem ienākuši ziņojumi un lūgumi atļaut izdarīt uzbrukumu. Aizsargu komandierim Vitenbergam pat klaji pateikts, ka gadījumā, ja latvieši ar savu iniciātīvi uzsāks cīņu, tad “mēs šausim uzjums”! Tukuma cietums pārpildīts ar latviešu inteliģenci, gaidot ienākam NKVD.

Vācu kaŗavīri, kas apmetušies Skrīveru pag. Zvejnieku māju apkaimē, gaišā dienas laikā iegājuši kūtī, nokāvuši cūku, kad saimniece protestējusi, draudējuši ar revolveri. Arī citi gadījumi nāk klāt, kas liecina par psīchisku sabrukumu. Saimniece aizgājusi pie ortskomandanta sūdzēties.

Ar Bebru nodaļas iniciātīvu pārtikai dabūtas divas govis, cūka un maiss cukura.

Skrīveru pagasta X. mājas saimniece izgatavojusi 500 zīmotnes daļas vajadzībām. Attāļuma dēļ Bebru nodaļas Aizsargi tiek formēti atsevišķā grupā ar bataljona tiesībām.

No Krustpils ieradās kāda sieviete, kas uzturējusies Krustpilī 7 stundas pēc pilsētas krišanas boļševiku rokās un tad izbēgusi. Viņai bijusi saruna ar kādu sarkanarmijas virsnieku - latvieti - (ar 3 kubikiem), kas uz jautājumu, ko ar viņu un citiem civīliedzīvotajiem darīs, atbildējis ar jautājumu, vai viņai komūnistu partijas karte ir? Kad sieviete atbildējusi ka nav, tad teicis, ka pēc viņiem nākšot citi, kas nevienu latvieti, kas nav partijas loceklis, šeit neatstāšot; kas notiks, to tuvāki nepaskaidrojis. Pēc šīs sarunas sieviete sapratusi, ka viņai jābēg no Krustpils projām.

Kāds vācu kaŗavīrs, ar ko sarunājies aizsargs V.G. stāstījis, ka viņi atguvuši atpakaļ kādu ciemu, kuŗā visi civīliedzīvotāji bijuši apšauti. Jādomājot, ka tas izdarīts atkāpjoties.

Lēdmanē nemitas laupīšanas, ko tur izdara dezorganizējušās daļas, kas šeit apmetušās, it īpaši krievu (POA) formācijas. Arī no citām pusēm dzird to pašu. Ir saimnieki, kas nopērk šāda veida zagtus aunus, velosipedus un citas mantas. Notiek, ka arī armijas apgādes daļas piebrauc pie klētīm, atlauž un paņem visu labību, piem. Bebru pagastā. Apkārtējos pagastos notikušas komūnistisko elementu aresti. Sarakstus sastādījusi policijas (IV iec.). Saraksti sastādīti nepieļaujami noziedzīgi, iepīti arī nacionāli noskaņoti cilvēki, kas policijas darbiniekiem aizdevuši dusmas. Ir pamats domāt, ka sarakstus faktiski sastādījuši K. un B. un V., ko akceptējis viņu priekšnieks. Lieta dara negodu latviešiem. Štāba priekšnieks un G. dara visu, lai ļaunumus novērstu.

Ienāk pārbaudītas ziņas par notikumiem Kokneses pagastā. Ziņotājs Kapr. Dr. -Kokneses aptiekā iebrukuši ap 30 apgādes daļas kaŗavīru -”Trosi”- nezinājuši tieši, kas būtu jālaupa, tad sagrauta aptieka, sadauzīti visi skapju medikamenti, burkas, u.t.t. - kāda sieviete, krieviete, ierauta otrā istabā, kur viņu izvarojuši - divi kareivji -, lai gan pirmā istabā bijuši arī citi ļaudis.

Kāds saimnieks atdāvinājis latviešu daļai cūku. Kaŗavīri cūku nošāvuši, bet tad par cūku sākusies saraušanās starp vācu daļu un latviešu, līdz kāds majors izlēmis latviešiem par labu, bet latviešiem pieprasīta pudele spirta.

No Rīgas pienāk pavisam ļaunas ziņas. Pašpārvaldes amatpersonas pavisam bezcerīgas. Cik var noprast, tad viņi rīkojas jau pēc izmisuma saukļa: “Lai glābjas, kas var!” un veicina evakuēšanos uz Vāciju. Brauc projām visi mūsu jaunieši 1925. un 26.gada iesaukumi, arī 1927.g., kā arī vienas mūsu divīzijas atliekas. Mēģinot sūtīt vēl šādus tādus rakstus vācu iestādēm, bet tās jau evakuējušās uz Liepāju. Rīgā izmisuma ainas un pretrunīga rīcība! Ap Rīgu ceļ apcietinājumus - kā pēdējo cīņas vietu. Evakuēšanās ideja pavisam pretrunīga: cilvēkiem trūkst ticības un uzticības. Runā, ka visus mobilizētos latviešus sūtīšot apmācībai uz Vāciju. Izvilkums no Skrīveru bataljona komandieŗa 15.augusta ziņojuma pēc patruļas novērojumiem: “Nobraucām ar vilcienu līdz Koknesei. No turienes nogājām līdz Rīterei kājām. Pa ceļam vilcienu bombardēja no gaisa. Krievi šai pusē Daugavai ir atsisti tālu (it kā atkal ārā no Krustpils), bet otrpus Daugavas uz laiku bijuši pienākuši 6 km no Rīteres. Pa ceļam no Kokneses cilvēki nebija sastopami līdz Rīterei. Pagasta Pļaviņu valdē pagasta vecākais nav sastopams, tas izmucis it kā uz Lēdmani. Pagasta valdes mājā liela nekartība - mētājas dokumenti un pases. Pagasta valdē bijušas arī aizsargu nodaļas mantas un ieroči. Ieroči esot izdoti sargiem, citas mantas izputinātas, izlaupītas. Aizsargu nodaļas priekšnieks Jāzeps Lauskis atsakās savākt aizsargus, jo viņi bez rīkojuma uz savu galvu sabēguši mežā. Vācu ortskomandants pavēlējis visiem, izņemot tos, kas atrodas tuvāk Daugavai, ierasties atpakaļ savās mājās, bet aizbēgušos nevar sameklēt. Vācu žandarmerija gan mežos esot meklējusi. Notiek arī laupīšanas: bēgļi izlaupa atstātās mājas, kas tālāk no Daugavas. Tās mājas, kur cilvēki dzīvo, vācu kaŗaspēks neaiztiek.

Informācijas un sakaru uzturēšanas nolūkā štābā ierodas pašvaldību departementa direktors Niedra, Cēsu apriņķa priekšnieks Venners, lauks. pilnv. Ķirsis. Aizsargu organizēšana kārtības uzturēšanai un aizsardzībai norit visā Latvijā sekmīgi. Jāiesaista aizsargu organizācijā evakuēto apgabalu aizsargi. Vācu iestādes patur savā rīcībā evakuēto policiju. Var vērot, ka latviešu cilvēkā, kas paradis domāt, piemīt cieša apņēmība cīnīties, bet izmisumā daudzus dzen tas apstāklis, ka cīņas forma bieži vien ir nepieņemama: trūkst ticība vācu un arī latviešu vadībai, pārāk daudz lielās un sīkās lietās solījumi nav pildīti. Aizsargu organizācija cenšas vienot tautu kaut divpadsmitajā stundā - tādu ietekmi varēja gūt no viesu ziņojumiem. Tāpēc asā pretrunā ar šo viedokli ir dažu atsevišķu personu pretdarbība šai vienotības idejai. Viesi apstiprina ziņojumu par evakuēšanos: iespaids tāds, ka aizbraucēji vajadzīgi darbam Vācijā, un tāpēc aizbraukšana tiek veicināta personām, kas ir darba spējīgas. Jāsagatavojoties arī uz to, ka arī citas latviešu daļas (kaŗaspēka) tiks nosūtītas formēšanai Vācijā. Evakuācijas jautājums, tāpat kā agrākās neizdevušās mobilizācijas jautājums, grauj tautas pozitīvos spēkus: vesela virkne pārliecinātu patriotu dibināti ceļ iebildumus pret to, ka arī vācieši pamet posteņus un bēg, tāpat cieši protestē arī pret to, ka militāro jaunatni aizsūta uz Vāciju. Neviļus cilvēkus psīchiski pārņem doma par pakļaušanos liktenim. Viesi informē arī mūs par stāvokli frontē un novērtē to kā stabilizējušos. Viesi novērtē stāvokli ar zināmu optimismu: sagaidāmas kaujas, ko ievadīšot vācu pretuzbrukumi. Kaŗaspēks Rīgā ieplūstot - Tukums vēl arvien boļševiku rokās, kaut gan atbrīvošana viegli bijusi iespējama. Ziņo par faktiem, cik viegli boļševiki pārnākuši pāri Aiviekstes līnijai, nesastopot pretestību un arī neizmantojot latviešu policijas vienību sasniegumus, kas attriekuši boļševikus atpakaļ Olgas purvā. Pilnīgi oficiāla lieta esot tā, ka Rīgas apr. komisārs Fusts esot pārņēmis arī Jelgavas apr. (Medams pazudis bez vēsts) un pavēlējis pilnīgi evakuēt šādus Zemgales pagastus: Mežotni, Codi, Salgali, Garozu, Teteli, Ozolniekus, Valgundi, Kalnciemu. Esot jāizvācoties visiem iedzīvotājiem ar lopiem, mājas nodedzināšot, pēc divi nedēļām varēšot atgriezties, kas palikšot iekšā, tas būšot beigts. Jāpārceļoties uz Nītaures-Mālpils apvidu, evakuācija jāpabeidzot līdz sestdienai plkst. 12.00. Sakarā ar šo rīkojumu cirkulējot visādas valodas, kas saistoties ar cīņu uzsākšanu un jauniem ieročiem. Notiekot milzīgas nebūšanas: zemnieku māju nodedzināšana ir visasākā pretrunā ar solījumiem, mūŗa ēkas saspridzinot, rīcība chaotiska un neatbildīga. Noticis Madonā tāds gadījums: nopērta kāda inteliģenta sieviete, pasta vai telefona darbiniece, it kā par to, ka nav laikā paziņots par ugunsgrēka izcelšanos. Tiešām, arvien vēl vācieši dara visu, lai kaŗu zaudētu!

Jānodibina tieši sakari ar Cēsu apriņķa bataljonu, kas atrodas X. Kurzemē ģenerāldirektoru pilnvarā rīkojoties prof. Prīmanis - aizsargu lietās - Vēveris. Viesi atveda 5 pāri kaŗavīru zābakus - tie noder tiem, kam nav nemaz zābaku!

Pienāk ziņa, ka Francijā sākušās milzīga apjoma kaujas. Dokumentējams šāds oficiāls raksts, kas pierāda jaukšanas un ārdīšanas darbu, ko atļaujās atsevišķas personas, kas ieņem dienesta vai uzticības posteņus. Rīgas aizsargu pulka ģen. Kureļa grupai - pamatojoties uz Jūsu rakstu Nr 58 no 1944.g. 15.augusta, ar kuŗu Jūs komandējat kapr. Arturu Leonoviču un divus kareivjus savākt un nogādāt Skrīveru salases punktā 12 Lielvārdes aizsargus pēc saraksta, ziņoju, ka minētie aizsargi tika nosūtīti š.g. 10.aug. 4.iec. priekšniekam uz trim dienām apsardzības uzdevumiem. Tā kā iecirknī nekādi apsardzības uzdevumi nebija pildāmi, aizsargi atgriezās Lielvārdē savas nodaļas rīcībā un izpilda aizsargu pienākumus savā nodaļā. Minētie aizsargi nav domājuši iesaistīties brīvprātīgi ģen. Kureļa grupā. Līdz lietas noskaidrošanai viņi paliek savas nodaļas rīcībā. Lielvārdes aizsargu nod. pr-ka palīgs: J. Gūtmanis. Lielvārdē, 1944.g. 16.aug.

Bez tam ar to pašu datumu ziņots, ka vēl 10 citi aizsargi “nav sekojuši manam rīkojumam.”

Arī Rembates nodaļas priekšnieks 16.aug. ziņo, ka sargu dienestam, tilta apsardzībai, pagasta namā, patruļai nodoti 17 aizs. Ortskomandanta rīcībā. Par pārējo ziņots: “Izsūtīt rakstiskus aicinājumus, lai aizsargu organizācijā iestātos pēc iespējas vairāk vīriešu, pienākums palicis bez panākumiem, jo lielākā daļa kategoriski atsakās iestāties organizācijā, kādēļ jaunu aizsargu ieplūdums nodaļā nav noticis.” Un tomēr, par spīti tam, citos latviešos aug latviskais cīņas gars.

Štāba priekšnieks atgriežas no Rīgas un atved optimistisku ziņu, ka tomēr vācu kaŗaspēks Latvijas telpā ieplūst un ir nopietnas cerības, ka sāksies kāda pretakcija pret boļševikiem. Vācu aprindas paredzot stāvokļa grozīšanos uz labo pusi. Kā parasti Rīgā esot arī nekontrolējamas baumas par stāvokli. Garastāvoklis svārstās starp nenoteiktām miglainām cerībām un dziļu pesimismu. Daudzi inteliģentie un administrātīvie darbinieki aizbrauc uz Vāciju.

Rīgā ar 1.ģenerāldirektora aktīvu rīcību tiek mobilizēti spēki ierakumu celšanai. Arī vakardienas viesi apliecināja faktu, ka Rīgas apkārtni pārvērš par nocietinātu priekštilta poziciju. Štābā ieradās kāds Latgales bēglis, kas novērojis notikumus Viļānu-Varakļānu-Berkavas-Saikavas rajonā. Speciālās dedzinātāju un spridzinātāju komandas vēl tālu aiz aktīvās frontes līnijas sistemātiski dedzinājušas Latgales ciemus un pilsētiņas, dedzinātas arī visas atsevišķās mājas, kas bijušas tuvāk lielceļam. Saspridzinātas mūŗa ēkas, skolas, pienotavas, kooperatīvi. Nodedzināti, ko viņš pats redzējis, Samtegalu centrs, Viļāni un Varakļāni. Ziņa par Varakļānu ģimn. visu mūŗa ēku, ieskaitot pili, apstiprināta pilnīgi - otreiz. Izvākšanas pavēle dota pašā pēdējā mirklī un iedzīvotāji, kam nav bijis zirgu, varējuši paņemt tikai tik, cik var panest. Apstiprināta ziņa, ka saspridzināts Saukas tiesības nams un Sērpils baznīca.

Atzīmējams, ka Bebru aizsargu grupa ltn. R. vadībā apgādā mūsu grupu ar gaļas lopiem, sugas govis centīsimies apmainīt ar mazāk kvalificētām.

Atzīmējams, ka šodien visai kuplā skaitā mūsu grupā ieplūda skrīverieši. Grupa iesniedz priekšlikumu par to, ka kaŗavīri, kas noklīduši no savām daļām, būtu pieņemami tuvākā kaŗaspēka daļā. Ir daudzi, kas frontes sajukuma un ģimenes evakuācijas dēļ nemaz negribot ir kļuvuši par dezertieriem. Šos cilvēkus mūsu tautas aizsardzībai nedrīkst zaudēt.

Štāba priekšnieks saticis kādu Jēkabpils policistu, kas boļševikiem ienākot paslēpies un paspējis novērot notikumus. Jēkabpils iedzīvotāji sapulcināti tirgus laukumā. Sievietēm un bērniem pavēlēts sakāpt automašīnās un viņi aizvesti prom, kur, to stāstītājs nevarēja pateikt. Vīriešiem sadotas lāpstas rokās un arī tie aizvesti prom. Pienāk ziņas arī no citiem apgabaliem, no kuŗām izriet, ka frontes sarkanarmieši tieši nenodarbojas ar īpašu civīliedzīvotāju vajāšanu, tam nolūkam ir speciālas daļas. Iedzīvotāji tiek sašķiroti: a) vecie un nespējīgie aizvesti atsevišķi (apšauti!), b) sievietes atsevišķi, c) bērni atsevišķi d) vīrieši darbos (daļa apšauti!), deportācija, e) kaŗa gūstekņi latviešu leģionāri, deportēti, un dažos gadījumos pārvesti par sarkanarmiešiem un tūlīt iemaisīti sarkanarmijas rindās. 1) Frontes sarkanarmieši runā par to, ka viņi par civīliedzīvotājiem neinteresējas, ka to darīs citas daļas, kas nāks pēc viņiem, 2) iedzīvotāji netiek atstāti savā dzīves vietā, 3) dažos atsevišķos gadījumos konstatētas apšaušanas vietējo komūnistu vadībā, 4) no tālākas aizmugures, kur ilgāku laiku uzturējušies boļševiki, pagaidām drošu ziņu trūkst, 5) pienāk ziņas, ka piem. Tukumā ar inteliģenci pilns cietums (skat. atsevišķu raportu par nošautiem, mocītiem, izvarotām sievietēm, apcietinātiem). Nodibināti sakari ar Odzienes pagasta aizsargu grupu.

Organizēšanās un apbruņošanās kā arī pārtikas apgādes darbs turpinās visai sekmīgi. Sevišķi nopelni šeit ir Bebru grupas komandierim, kuŗa personā ir atrasts izdarīgs un enerģisks virsnieks. Izdodas noorganizēt arī, kaut daļēji, transporta jautājumu, kas tomēr vēl dara sevišķas rūpes. Ievadīta izziņa par šādu raksturīgu gadījumu: “Svarēns, Kārlis Jāņa dēls, dz. 1890.g. 11.martā, Sērenes pag., dzīvo Krapes pag. Stiebriņos, paskaidroja sekošo: š.g. 9.augustā, kad es biju sagatavojies atstāt savas dzimtās mājas, lai uzsāktu bēgļu gaitas, manā saimniecībā ieradās kāda vācu kaŗaspēka daļa un latviešu policijas 321.bataljona kaŗavīri. Pēdējie man pavēlēja dot vienu zirgu un ratus armijas vajadzībām. Es viņiem paskaidroju, ka esmu sagatavojies atstāt mājas un brīvu ratu nav, jo ratos esmu ievietojis sev nepieciešamās mantas. Policijas vienības kaŗavīri izsvaidīja no vezuma sakrautās mantas, paņēma septiņus gadus vecu vaislas ērzeli, ko iejūdza labākos ratos, paņēma apm. 60 kg kviešu miltus, apm. 60 kg cukura, ko biju sakrājis no prēmiju zīmēm. Tanī pat laikā vācu vienības kaŗavīri paņēma manus divus kumeļus, 2,5 gadus vecus, pārmeklēja māju, savāca no kūtīm cūkas, aitas, vistas, kā arī paņēma citas mantas. Tā beidzot no savas lielās lopu saimniecības esmu ieradies Krapes Stiebriņos tikai ar vienu vezumu mantas, un viss tas, kas krāts un strādāts par šiem 25 gadiem ir izputināts dažos brīžos.”

No Rīgas pienāk ziņas par baumām, kas apmulsina rīdziniekus: esot gaidāms separāts pamiers rietumos. Vatikānā esot sastapušies Čerčils, Papens, Ribentrops un citi, gaidot tikai Ruzveltu, lai pamieru parakstītu!

Ar ko sirds pilna - to pauž lūpas! Uztrauc izplatījusies ziņa, ka Ērgļi krituši. Štāba priekšnieks apbraukā grupu novietojumus un uzaicina grupas kļūt aktīvākiem. Atsaucība pozitīva. Koknesē (VIII) aizsargu atsaucība laba, bet traucē aktīvās kaŗa darbības joslas tuvums un ļaudis rūpējas par ģimenēm. Zaubē atsaucība laba (20.VIII). Nītaurē atsaucība dalīta. Kādā X. pagastā komūnisti izplatījuši baumas, ka komūnisti neaiztiek tos, kas neko nav darījuši. Nabaga vientiesīši! Bēdīgi ir tas, ka pat divi virsnieki, K. un V. ir vairāk kā atturīgi un bailīgi; Ķēčos, ievērojot frontes tuvumu, abas aizsargu grupas (vecie vīri un ierindas aizsargi) līdz turpmākam saformējami pagasta aizsardzības nolūkiem. Uz Vāciju no Rīgas evakuē spēcīgākos vīriešus un sievietes. Ir gadījumi ka veciem cilvēkiem ar mazu bērnu (vecāki aizvesti) noraida evakuēšanos.

Dažkārt nākas novērot, ka gļēvi un izvairīgi izturas daži bagātāki ļaudis, arī daudzi tādi, kas par patriotismu pratuši lieliskas runas sacerēt!

Ar mazu gaismiņu dzirdama spēcīga kanonāde, kas priekšpusdienā apklust. Cik noskārstams Ērgļu virzienā vācu daļas pārgājušas pretuzbrukumā. Dzirdams, ka ienaidnieks tuvojas arī Pļaviņām. Ir sūtītas patruļas. Ar Pļaviņu nodaļu ir radušās neizdevības. Tieši tur vajadzētu enerģisku vadītāju, bet viņi ir pamesti likteņa ziņā un lūdz palīdzību. Štābs un vadība saved kartībā rotas. Ir iespējams apbruņot. Iegādātas arī dažas papildlietas, piem., sanitārie individuālie sainīši, bruņu cepures, katliņi, etc. Prieks vērot, cik daudz darbinieki pašaizliedzīgi strādā. Jāatzīmē arī sievietes, kas klusi un rosīgi darbojas vienības virtuvē.

Ērgļos un Alūksnē boļševiki pārsteiguši daudzus strādniekus un strādnieces, kas strādājuši ierakumu darbos. Tie neēduši un novārguši klīst pa ceļiem.

Koknesiešiem no Daugavas malas līdz lielceļam jāiziet no mājām. Starp Daugavu un lielceļu kaŗaspēks pļauj labību. Tie, kas spiesti atstāt mājas, evakuējas prom.

Kapt. M. bijis tālizlūkošanā pat pāri Indrai - nevarot ieņemtos apgabalos sastapt cilvēkus. Klīstot govis, vistas, ļaudis neredzot, citi noslēpušies mežos, citi aizvesti.

Štāba priekšnieks aizsargu lietas sekmīgi nokārtojis Zaubē un arī samierinājis lielvārdiešus ar zināmu apvārdošanu.

Ziņas, ka uzbrukums Ērgļiem atsists, un Kurzemes frontes stāvoklis uzlabojas un atjaunojas satiksme ar Kurzemi, nomierina cik necik visus. Tomēr nākot rīkojumi par vērtību izvešanu: muzeju, biblioteku, etc. Vald. vēstnesis u.c. CBB (centrālais baumu birojs) stāsta, ka angļi un amerikāņi nedod vairs boļševikiem ieročus. Esot tonnaža vajadzīga invāzijai, esot pa pilnam sūtīts ziemā un pavasarī. Vatikānā esot no abām pusēm sapulcējušies augsti kungi un gaidot pašu Amerikas krusttēvu, kas arī braukšot pie pāvesta.

Vakarā ieradušies pie ģenerāļa divi augsti kungi, kas izteikuši interesi par mūsu lietām.

Pēc novērojumiem var spriest, ka darbs ierakumos ir visai neproduktīvs kā darbinieku izrīkošanā, tā viņu kvalifikācijas ziņā. Notiek tās pašas anekdotiskās lietas, kas komūnistu laikā.

Pēc ziņām Vietalvas pagastā un Ērgļos operējuši tanki - līdz 20, no tiem lielākais vairums iznīcināti.

Iegādāti un sadalīti izmitināšanai gaļas lopi. Vakarā saņēmām ziņu, ka Bebru grupas vīri apcietināti, un viņu darbība ar to uz laiku pārtraukta. Kā lai izskaidro šādu ačgārnu un nemotivētu rīcību. Lt. Rubenis ir visai aktīvs pretboļševiku cīnītājs.

Satrauc nevien mūsu Latvijas frontes notikumi, bet arī šeit atbalsojas cīņu stāvoklis Francijā. Taisni tāpēc aizsardzības spēkiem jābūt vienprātīgiem, bet dzīvē, diemžēl, notiek pārāk daudz ačgārnību.

Viena no tādām ačgārnībām arvien vēl ir vietējās policejiskās varas pretdarbība. Nupat atkal bija gadījums, ka kāda iecirkņa priekšn. palīgs N., pilnīgi nesazinoties ar mums, izdod sargiem apliecību, ka viņi saistīti citiem uzdevumiem, bet faktiski ar šādu apliecību ļaudis izvairās no pienākumiem un nekādu “citu uzdevumu” viņi nepildīs.

Pienāk ziņas ltn. Rubeņa apcietināšanas lietā, kas nomierina. Viņiem inkriminēts, ka apbruņojumā esot vācu ieroči. Kur tie ņemti? Cerams, ka lieta nokārtosies labi, bet aizskārums paliks.

Ticams ziņojums, ka Daudzesas mežos arvien vēl paslēpušies bandīti, kas apšaudot nejaušos vai tiešos gājējus. Regulāra kaŗaspēka redzot maz.

Ziņo, ka atsevišķu kaŗaspēku daļu komandieri sekmīgi veic cīņu pret zemnieku aplaupītajiem. Un tomēr, par spīti tam, vēl vakar, kā to privātā sarunā ziņoja pagasta vecākais Liepa, pa to laiku kamēr saimnieki bijuši darbā, no aploka aizdzītas 68 govis. Saimnieks burtiski ar rungu kādas četras atkarojis pie stacijas, kāda cita bijusi nobēdzināta kādā šķūnītī, vēl kāda cita jau pārdota kādai privātai sievietei, kādas 2 vai 3 vēl neesot atrastas. Komandants neesot pieņēmis, lai nākot rītu. Redzēsim, kā šī lieta nobeigsies.

Apmācības un iekšējā lieta uzlabojas, atsevišķus trūkumus pamazām novērsīsim.

Ltn. Rubenis un viņa ļaudis atsvabināti. Šeit štāba priekšnieka aktivitātei piešķirama sava nozīme. Par ienaidnieka aizmuguri mēs zinām visai maz. Pēdējās dienās atnācis kāds secietis caur mežiem, tas zinājis stāstīt, bet esot drošības apcietinājumā jau vairākas dienas.

Puiši nodomājuši doties tālizlūkošanā. No frontes pienāk ziņas, ka piem., Iršu, Ozolmuižas, etc. apkārtnē krievi dežurējot patruļās pa vienam vai divi tankiem. Vācu virsnieki izturoties apātiski un pasīvi: meklējot ērtības, labu izēšanos un dzeršanu. Jaunkareivji bija šaušanas apmācībās, sekmes samērā labas.

Grupas virsnieku apspriedē izvirzījās pārrunas, kas attiecas uz grupas dienesta dzīvi, bet līdztekus ar to ziņoja arī par tautas psīchisko noskaņojumu. Ir savi trūkumi, tomēr nevar noliegt labo gribu cīnīties pat vissmagākos apstākļos. Mūsu vidū ir daudzi lieliski puiši. Bēgļu posts aug. Dažiem nav pajumtes, dzīvo mežā. Tomēr, daži bēgļi izvairoties no pierakstīšanās un tāpēc labā laikā labprāt dzīvojot ārpus mājām. Izturēšanās pret bēgļiem pozitīva. Kāds saimnieks teicis: “Trīs bēgļu ģimenes man ir, bet būs vieta arī ceturtai!”. Kāds mūsu sargs apģērbis sešus citus izbēgušos. Kāds tautietis N. savā saimniecībā atvēlējis strādāt vairākām bēgļu ģimenēm un katrai ģimenei devis savu rudzu lauku un devis sēklu apsēšanai. Šo ideju mūsu grupa popularizē.

Vakar Pāvulāns atveda stipri pesimistiskas ziņas no Rīgas. Ļoti daudzām personām, kas patreiz ieņem latviešu sabiedrībā vadītāju posteņus, trūkst ticības, arī pienākuma apziņas, palikt savā postenī līdz galam. Padodas dzeršanai un galīgi atmetuši visam ar roku. Ģimenes evakuētas uz Vāciju, bet paši propagandējot - kas nebraucot uz Vāciju, tas komūnists, vai tautas nodevējs. Šie kuģa kapteiņi sasirguši ar žurkas psicholoģiju, bet to kapteinis nedrīkst darīt. Vai nu šie cilvēki nekad nav bijuši pārliecības vīri, vai arī viņi zina vairāk par mums, un tas būtu: viss zaudēts, lai katrs glābj savu dzīvību. Par notikumiem Tukumā šeit pretrunīgas ziņas: boļševiku armija nav sevišķi interesējusies par civīliedzīvotājiem, centušies vietējie komūnisti. Arī propagandai ar neitrālu vai pat tolerantu izturēšanos ir sava nozīme; čekistu daļas laikam Tukumā nav bijušas. Runā, ka tomēr kāds 100 inteliģento latviešu aizvesti no Tukuma projām.

Šodien 28.augustā grupas mēneša jubilejas diena. Padarīts diezgan daudz: apbruņoti ap 800 aizsargu pagastos un rotās. Saformētas četras rotas. Ar apbruņojumu var apmierināties. Tomēr, aizvakardien pienāca ziņa no Rīgas, ka arī visiem aizsargiem, kas dzimuši 1910.g. un jaunāki, jāpāriet leģionā. Tā būtu mūsu faktiskā likvidēšana. Kapteinis šinī sakarībā aizbrauca uz Rīgu, lai zinātu kā mums rīkoties.

Pienāk dažādas ziņas par Pļaviņu likteni. Iedzīvotāji no pilsētiņas izdzīti, koka ēkas nodedzinātas, mūŗa ēkas saspridzinātas.

Viens no ltn. Rubeņa vīriem, kas pavadījis gūstekņus, kas patlaban saņemti, atstāstījis sarunu ar kādu rēzeknieti. Sarunas saturs šāds: - kad krievi ieņēmuši Rēzekni, tad vīrieši sašķiroti divi daļās, kas bijuši dienesta attiecībās ar vācu varu un arī aizsargos, un tādi, kas nav bijuši tiešos sakaros. Pirmie aizvesti prom, otrie - un starp tiem arī stāstītājs, iesaistīti sarkanarmijā. Pirmās kaujās viņš kritis gūstā. Par aizvesto likteni viņš neko nezināja stāstīt. Par sieviešu likteni kaŗavīrs Rubenim nav stāstījis, laikam nav paspējis rēzeknieti iztaujāt.

No Rīgas atgriezās kapt. K.Upelnieks. Pagaidām slēgtas vienības netiek izformētas, vismaz tuvākā nākotnē, kaut gan arī pati leģiona vadība gribot aizsargus, kas dzimuši 1910.gadā un jauniešus iesaistīt leģionā. Bet bēdīgākais ir tas, ka iespējama sūtīšana uz Vāciju apmācībā. Mūsu puiši noskaņoti par cīnīšanos uz Latvijas zemes, kaut arī pienāktos cīnīties kā partizāņiem mežā. Ja notiks izsūtīšana uz Vāciju, tad mūsu rindās paredzamas jukas un psīchiskas mocības. Neko, ko mēs darām, vai gribam darīt, par labu Latvijai, mēs nevaram veikt tā, kā to velētos. Noskaidrots, ka ienākušas denunciācijas par mūsu daļu un atsevišķām personām. Intrigas kaut kādi mezglojas ap vietējās policijas iniciātīvi. Tas kaitē mūsu organizācijai. P. kungs pavisam sašutis, jo viņam pieraksta frazes, ko viņš nav teicis, ne arī domājis teikt. Tas satrauc nervus. No Iršiem ieradušies 30 vīru liela grupa, kas instruēta un kuŗai dots uzdevums darboties atsevišķi, pieslejoties ltn. Rubeņa grupai. Bēdīgi tas, ka madonieši atstāti liktenim - apriņķa priekšnieks un augstākā policija aizmukusi, arī aizsargu nodaļu priekšnieki nav aktīvi vai aizbēguši. Tagad mēs sajūtam iepriekšējo gadu (arī Latvijas laika) audzināšanas aplamās izlases sekas! Kulšanas talkās izsūtīti 12 sargi.

Tagad ir ienākušas pārskatāmas ziņas par notikumiem sarkanarmijas okupētos apgabalos. Šo rindu rakstītājs personīgi iztaujāja Jāni Areli no Andrupenes pagasta Rēzeknes apriņķī. Viņš sabijis sarkanarmijas ieņemtā pagastā četras dienas. Pirmās divas dienas nav bijis sevišķu notikumu. Trešā un ceturtā dienā vietējie krievu tautības komūnisti un viņu līdzskrējēji bijuši noorganizējuši kādus pārvaldes ierēdņus. Viņu vadībā sašķiroti vīrieši: tādos, kam bijušas dienesta attiecības ar vācu varu (ierēdņi, aizsargi, amatpersonas) un parējos. No pirmās grupas no N. pagasta ap 20 cilvēku aizvesti un likvidēti (nošauti). Apcietinātas arī šo nelaimīgo un citu pretkomūnistiski noskaņoto personu sievas un citi ģimenes locekļi. Kas noticis ar šīm personām viņš nezina. Tālāk viņš apliecināja, ka nevienu personu neatstāšot savās dzīves vietās, tas viņam bijis tur skaidrs. Viņš gājis uz Rēzekni, tur viņam atņemta pase, ko izdarījis ceļu postenis un paskaidrojis, ka Rēzeknē izdošot citus dokumentus. Tad viņš ieradies mājās un pa mežiem slapstīdamies pāri Varakļāniem pārgājis fronti. No trim avotiem šo rindu rakstītājs ir savācis ziņas par iebrukumu Tukuma telpā, kas apmēram saskan. Tukums un apkārtne ieņemta ar samērā maziem spēkiem - amerikāņu tanki, municija, apavi, drānas un pārtika, pietrūcis laikam benzīna un municijas. Vairāki tanki nav bijuši spējīgi manevrēt. Sarkanarmieši paši izturējušies pasīvi pret civīliedzīvotajiem, bet nav iejaukušies, ja vietējie komūnisti izdarījuši apšaušanas. Pēc ziņām, ko stāstīja Rīgas apriņķa vecākais J.Mežaraups no 18 saķertiem aizsargiem Tukumā paspējuši nošaut 15, pārējie 3 izbēguši. Jaunpilī nošauti 10 aizsargi. Runāju personīgi ar X. kundzi, kuŗas draudzene, kas bijusi Tukumā, zinājusi stāstīt, ka nošauti 10 ierēdņi. Šai nošaušanas sakarībā minēts bij. komūnistu deputātes Ievas Paldiņas vārds, kas it kā uzpeldējusi Tukumā. Lielāks vairums vīriešu arestēti un kājām dzīti prom, bet vairums izbēdzis (bijis šinī grupā ap 150 personu).

Tukšās mājas izlaupītas, it sevišķi nadzīgi bijuši evakuētie krievu gūstekņi. Kaŗaspēks nav iejaucies, izņemot vienu gadījumu, kur nošāvis laupītāju, kas nesis divus kažokus. Mantas piesavinājies atstātās mājās un dzīvokļos arī kaŗaspēks. Tiešas varmācīgas aplaupīšanas gadījumi bijuši samērā bieži: ar varu atņemti pulksteņi, gredzeni, arī bikses; mājās atņemti sivēni, teļi un pārtikas produkti. Jauns, kas salīdzinot ar 1939/40.gadu nācis klāt, ir sarkanarmiešu trakā kāre uz baltām sievietēm. Ļoti daudzi individuālas izvarošanas gadījumu, ko cietušās pašas arī dažkārt mēģina noslēpt. Konstatēti vairāki kolektīvas izvarošanas gadījumi. Tukumā grupa sarkanarmiešu izvarojusi divas sievietes, kas viņiem tos sagaidot pasniegušas puķes. X. zināja stāstīt, ka ir oficiāls ziņojums, ka Džūkstes pag. N. mājās iebrukusi lielāka grupa sarkanarmiešu, aizdzinuši no mājām pārejos iedzīvotājus, bet trīs sievietes - māti ar divām meitām - sagrābuši, ievilkuši atpakaļ mājā un visas izvarojuši, līdz nelaimīgās sievietes pazaudējušas samaņu. Atstāstītas vairākas sarunas, kas inteliģentiem latviešiem bijušas ar sarkanarmijas virsniekiem-poļitrukiem, pie kam noskaidrojies, ka šīm personām ir respekts pret amerikāņiem; tā kāds izteicies, ka viņiem neesot atļauts šeit apšaut un laupīt, bet Vācijā viņiem atļaušot darīt, ko paši gribot....

Šeit atzīmējams fakts, ka mūsu aicinājumam iesaistīties aizsardzības organizācijā daži atsevišķi pagasti nav atsaukušies. Parasti te ir darīšana ar pagastu vadošo personu pasivitāti, godkārību, neuzņēmību, stulbu varas kāri un intrigām. Tādi ir 5 pagasti: Lielvārde, Rembate, Viskaļi, Meņģele, Plātere.

Atzīmējams tāds fakts, ka Krapes pag. S. māju saimniece nav pieļāvusi bēgļiem pasmelt ūdeni no akas, lai nepiešmurgājot spaini un aku. Pēc ziņām šī saimniece neesot tomēr latviete. Paldies Dievam! Latviešu posts, ja šāda sieva ir par nama māti.
_________________________________________________________________