Majora Augstkalna dienesta atzīme ģenerālim Rūdolfam Bangerskim, kurā izklāstīts ģenerāļa Kureļa mutiski sniegtais ziņojums par Kureļa grupas formēšanas un likvidācijas apstākļiem

[1944.gada 23.novembrī]
____________________________________________________________________________

DIENESTA ATZĪME

par ģen. Kureļa aizsargu grupu

Par savas grupas formēšanu un darbību ģen. Kurelis paskaidroja:

1944.g. 27./28.jūlijā, kad boļševiki pēkšņi izlauzās līdz Jelgavai, Rīgā sākās pānika un bija jārēķinās ar tās krišanu, es nolēmu palikt Latvijā un cīnīties kopā ar partizāniem. Izvēlējos Skrīveŗu-Lielvārdes rajonu, jo tur 1941.gadā cīnījies kpt. Upelnieks, kas bija kopā ar mani.

5.Rīgas aizsargu pulka komandieris deva rīkojumu man formēt atsevišķu grupu, nododot manā rīcībā III un IV policijas iecirknī ietilpstošos aizsargus. Ieročus saņēmām no 5.aizsargu pulka. Slēgtā vienībā bija apmēram 450 cilvēku, bet apm. 700- 800 aizsargu bija tādu, kuŗi dzīvoja savās mājās un skaitījās policijas rīcībā.

Skrīveŗos pie manis ieradās 212.vācu armijas izlūkošanas nodaļas pārstāvis un uzaicināja sadarboties. Sadarbībai jāizpaužas frontes pārgājēju došanā un partizānu organizēšanā, kuŗi paliktu uz vietas, ja fronte atietu atpakaļ. Šim nolūkam atļāva izmantot arī no vienībām noklīdušos kaŗavīrus. Piedāvājumu pieņēmu. No 212.izlūkošanas nodaļas saņēmām vienu auto kravu ar ieročiem, ar kuŗiem pa daļai apbruņojām apm. 150 cilvēku no slēgtās grupas, un tie palika ienaidnieka aizmugurē pie atkāpšanās.

Vairāk partizānu darbībai piemērotu ieroču nepaspējām saņemt. Īsu laiku bija sadarbība ari ar kādu SD izlūkošanas nodaļu. Tuvojoties frontei, ar atlikušo slēgtās vienības daļu - apm. 300 cilvēkiem pārvietojos uz Talsu apriņķa Strazdes muižu. Atiešanas laikā pievienojās arī tādi aizsargi, kuŗi agrāk nebija slēgtā vienībā. No Kokneses, Bebru rajona līdznākušajiem izveidojās ltn. Rubeņa rota. Pēc nonākšanas jaunajā rajonā, novietojāmies šādi:

a) slēgtās vienības kodols - Anahites (Annahütte) stikla fabrikā,

b) ltn. Rubeņa rota - ziemeļos no Usmas ezera Luziķu māju rajonā.

Jaunajā novietojumā atjaunojās sadarbība ar 212. izlūkošanas nodaļu. Nodaļas vadītājs deva rīkojumu turpināt agrāko uzdevumu veikšanu. Šajā nolūka sākām organizēt partizānu grupas Kurzemes mežainajā apgabalā. Grupu organizēšana notika tā: ieradās no dažādām vietām grupu vadītāji un ziņoja, cik uzticamu cilvēku katrs var savā rajonā savākt. Parasti grupu lielums svārstījās no 10-40 cilvēkiem. Šādu grupu bija 17 vai 18. Pēc iespējas centāmies cilvēku sastāvu pārbaudīt, izvēloties galvenokārt aizsargus un policistus. Vēlāk izrādījās, ka bija sākušas darboties nelegālas grupas, kas uzdevās par piederīgām pie mūsu organizācijas.

Pie grupu formēšanas bija arī tā nelaime, ka šinī rajonā saplūda noklīdušie no tām kaŗaspēka daļām, kuŗas sūtīja uz Vāciju. Sākumā no tādiem izvairījāmies. Vēlāk prasījām 212.izlūkošanas nodaļas priekšniekam, ko darīt. Pēdējais kpt. Upelniekam izteicies, ka cilvēki, kuŗi negrib atstāt savu tēvuzemi, ir krietni cilvēki. Es pats personīgi pārliecinājos, ka 212.izlūkošanas nodaļa tādus cilvēkus izmantoja. Tad arī mēs sākām viņus izmantot un tādus par dezertieŗiem neuzskatījām. Bija ari dezertieŗi - no vēl Latvijā esošām vienībām.

31. oktobrī 1944.g. pie manis ieradās 3 latviešu virsnieki un paziņoja, ka man 2.novembrī jāierodas pie SS-Obergruppen-führer'a Jeckeln'a. To izpildīju. Sākumā viņš uzstājās ļoti asi. Pieteicu savas vienības izcelšanos un līdzšinējo darbību. Pēc tam Obergruppenführer's Jeckeln's izteica pat atzinību. Kad pieprasīja ziņas par sastāvu, kpt. Upelnieks pieteica 500 cilvēku, bet tas nebija patiesība. Pēc mana vērtējuma bija vismaz divreiz vairāk, bet pareizu ziņu nebija arī man.

Sarunas noslēgumā Jeckeln's paziņoja, ka vienību pārņem savā padotībā un apgādē un deva šādu pavēli:

1) no izlasītiem cilvēkiem organizēt izpletņu lēcējus ienaidnieka aizmugurē;

2) piedalīties bandītu apkaŗošanā;

3) piedalīties zemes iztīrīšanā no partizāniem;

4) visātrākā laikā iesniegt ziņas par sastāvu un apbruņojumu.

Sastāva ziņas netika savāktas. Kapt. Upelnieks aizbrauca uz Talsiem pie SS-Oberführer'a Fuchs'a (Jeckeln'a stābā) ar izklāstu. Pēc atgriešanās pieteica, ka Oberführer's Fuchs's lidošot uz Berlīni un ziņas būšot jāiesniedz pēc viņa atgriešanās. Pēc manas pārliecības ziņu neiesniegšana bija par iemeslu akcijas sākšanai pret mums.

Ap manu slēgtās vienības kodolu un ltn. Rubeņa rotas novietojumiem novietoja SD bataljonus. Anahitē nekādu pārpratumu nebija, bet ltn. Rubenis ziņoja, ka ap viņa vienību lodājot patruļas un viņam draudot briesmas.

Atbruņošanas akcija notika 14.11. Plkst.8 pie manis ieradās Obergruppenführer's Junclau's un iesniedza pavēli vācu un latviešu valodās. Pavēlē bija teikts, ka Ziemeļu frontes virspavēlnieks neatzīst par iespējamu, ka bez armijas vienībām viņa aizmugurē pastāv vēl speciālas vienības. Viņam loti žēl, bet manu vienību viņš spiests likvidēt. Tālāk bija noteikumi, uz kādiem atbruņošana notiks:

1) ar dezertieŗiem rīkosies pēc noteikumiem;

2) kaŗaklausībai pakļautos (aizsargus un policistus) nosūtīs uz Leģionu;

3) kaŗaklausībai nepakļautos vietējos iedzīvotājus atbrīvos, bet no citiem novadiem esošos iesaistīs darbā.

Pēc pavēles izlasīšanas Junclau's vaicāja, vai es noteikumiem piekrītu. Es piekritu, bet izteicu savus uzskatus par dezertieŗiem, ka par tādiem atzīstu tikai vēl Kurzemē esošo vienību kaŗavīrus. Man liekas, tam piekrita arī Junclau's.

Sarunu laikā ārā sākās šaušana ar granātmetējiem. Sākumā paskaidroja, ka notiek mācību šaušana, bet kad noskaidrojās, ka ar pirmo šāvienu ievainoti 5 cilvēki (2 sievietes un 3 kaŗavīri), tad paziņoja, ka no manas 1.rotas esot vispirms šauts, kaut gan nevienu šāvienu nebijām dzirdējuši. Es domāju, ka vācieši šāva, lai ienestu apjukumu, lai vieglāk varētu atbruņot.

Pēc sarunas pavēlēja ierasties visiem virsniekiem un paziņoja, ka viņi arestēti. Tajā pašā laikā privātos dzīvokļos notika kratīšana. Pēc virsnieku arestēšanas Junclau's iesauca mani atsevišķā istabā un pateica apm. šādi: “SS-Obergruppenführer's Jeckeln's jūs atzīst par godīgu tautieti un kaŗavīru. Jūs esat brīvs un varat braukt pie savas ģimenes.”

Apspriedes laikā bija ieradies arī pats Jeckeln's un vēl kāds ģenerālis. Pēc atbrīvošanas, braucot mašīnā, redzēju, ka visas rotas bija atbruņotas un nostādītas laukuma vidū.

Vēlāk uzzināju, ka tanī pat dienā t. i. 14.novembrī pie ltn. Rubeņa ieradies kāds vācu kapteinis ar tādiem pat noteikumiem. Ltn. Rubenis lūdzis 24 stundas laika rīkojuma izpildīšanai. Vācu virsnieks piekritis. Bet kad tas otrā dienā ieradies, tad novietojumā nav bijis vairs ne ltn. Rubeņa, ne cilvēku, ne ieroču. Pēc tam policijas vienības sākušas uzbrukumu. Cīņa ilgusi 3 dienas, līdz daļa cilvēku pārnākusi pie vāciešiem, daļa izklīdusi pa mežiem, un daļa kritusi. Ltn. Rubenis pats smagi ievainots un no ievainojumiem miris. Pārmeklējot apkārtni, pēc vācu izteicieniem atrasti tādi ieroči un municija un tādā daudzumā, kādi legāli nevarēja būt. Atrasti granātmetēji, ložmetēji, tanku dūres u.t.t.

Par oficiālo atbruņošanas iemeslu uzdeva, ka esot šauts uz Jeckeln'a lidmašīnu (laikam atbruņošanas dienā).

Četras dienas nodzīvoju pie savas ģimenes. Tad vakarā pie manis ieradās kāds Sturmbannführer's un teica, lai braucot līdzi pie Jeckeln'a uz Talsiem. Talsos mani vienu nakti paturēja apsardzībā. Pirms tam atņēma ieroci un pārbaudīja visus klātesošos dokumentus. Daļu papīru paturēja. Otrā rītā Jeckeln's man paziņoja, ka esmu brīvs, bet ka man nekavējoties jāizbrauc uz Vāciju un jāstājas ģen. Bangerska rīcībā.

Pēc sarunas mani tūliņ noveda atpakaļ pie ģimenes un otrā dienā nogādāja uz kuģa.

1) Darbības uzsākšanai bija rakstiska pilnvara no 5.Rīgas aizsargu pulka komandieŗa Veides. Viņiš deva rīkojumu:

a) vācu atiešanas gadījumā aizstāvēt Daugavu starp Pļaviņām un Ķegumu;

b) turēt gatavībā 200 cilvēku sūtīšanai uz Rīgu.

2) Atiešanas sākumā bija pārtraukušies sakari ar Veidi un arī ar Ziemeļu armijas grupu, resp. 212.izlūkošanas nodaļu.

3) Pēc nonākšanas jaunajā rajonā, meklējām sakarus ar Veidi. To atradām Lielupē un pieteicām mūsu atrašanās vietu. Veidi uzskatījām par savu priekšnieku, bet nezinu, ka viņš būtu šai laikā devis kādu rīkojumu. Ar citiem priekšniekiem sakarus netikām meklējuši.

4) Pārvietojoties, vienmēr paziņoju vietējām komandantūrām savu atrašanās vietu.

5) Apgādi kārtojām patstāvīgi caur vietējām pašvaldībām. Ļoti daudz uztura līdzekļu paņēmām līdzi pie atkāpšanās.

6) Pēc nonākšanas Talsu rajonā faktiski nav bijis augstākas priekšniecības līdz 2.novembrim, jo Veide nav rīkojies, ne ari devis kādus rīkojumus.

7) Visi dokumenti vai nu iznīcināti, vai ari atņemti pie izformēšanas.

23.novembrī 1944.g.

Komentārs

Pēc Kureļa grupas likvidēšanas ģenerālis Kurelis, saskaņā ar Jekelna rīkojumu, tika nosūtīts uz dancigu ģenerāļa Rūdolfa Bangerska rīcībā. Pēc ierašanās Dancigā ģenerālis Kurelis Bangeskim sniedza īsu mutisku vispārēju pārskatu par viņa vienības formēšanās un likvidācijas apstākļiem. Bangerskis uzdeva Kurelim sniegt sīkāku pārskatu majoram Augstkalnam, kuram, savukārt, uzdeva Kureļa stāstīto fiksēt rakstiski. Majors Augstkalns attiecīgu dienesta atzīmi iesniedza Bangerskim 23.novembrī. [Bangerskis, R. Mana mūža atmiņas. 4.grāmata. Kopenhāgena: Imanta, 1960. 16.-17.lpp.]

Ievietots: 04.07.2001.

HISTORIA.LV