Augustākam SS un policijas pavēlniekam
ģenerālim Jekelnam.

Attiecas uz latviešu kaŗaspēka kārtošanu.

Atsaucoties uz pārrunām, kas notika Jūsu Ekselences vadībā 1944.gada 2.novembrī, kā arī papildinot pārrunās iztirzāto jautājumu par dezertēšanu latviešu kaŗaspēka vienībās, pagodinos savus apsvērumus un lūgumu Jums iesniegt ar rakstu. Nav noliedzams tas fakts, ka diemžēl dezertēšana no kaŗaspēka daļām un izvairīšanās no kaŗadienesta starp latviešu vīriem ir pieņēmusi pavisam lielus apjomus. Šai parādībai ir savi visai dziļi cēloņi. Dezertēšanu sekmīgi varēs apkaŗot vienīgi tad, ja būs atrasti un novērsti paši svarīgākie cēloņi, kas izsauc šo bīstamo parādību. Pats dezertieŗa jēdziena saturs pēdējā laikā ir mainījies. Latviešu tauta neuzskata par dezertieriem tās personas, kas izvairās no izceļošanas uz Lielvāciju, it īpaši vēl tad, ja šīs personas ir brīvprātīgi stājušās savas tēvijas bruņoto sargu rindās un līdz izceļošanas brīdim ir godīgi un sekmīgi pildījušas savas saistības un gaidījušas to arī no vadības puses. Šīs personas aizvien vēl grib cīnīties par savu zemi un savu valsti un tāpēc nav ietilpināmas kādā noziedzīgu dezertieru kategorijā.

Esmu pārliecināts par Lielvācijas labiem nolūkiem, kas izpaužas paglābjot kaŗavīru ģimenes ar brīvprātīgu evakuāciju uz Lielvāciju, bet, pastāvot šai rakstā vēlāk aprādītai uzticības krizei, rīkojumi par evakuāciju uz Lielvāciju nesastop latviešu kaŗavīros un tautā pietiekamu atsaucību. Pat vēl vairāk, latviešu tautā līdz ar citām indoeiropiskās kultūras tautām iesakņojies ieskats, ka tautai jāpaliek savā territorijā, ka par katru savas zemes stūrīti ir jācīnās, ka dezertieris ir gan tas, kas aizbēg no dzimtenes tās grūtajā brīdī. Šī mantotā un audzināšanā izkoptā tautas psīchika ir katram saprātīgam valstsvīram jāiegaumē un saskaņoti ar to arī jārīkojas. Pielietojot varu pret personām, kas izvairās aizceļot no savas zemes, var rasties incidenti ar nepārredzami ļaunām sekām, kas veltīgi kāpinās postu un ciešanas. Latviešu tautas kaŗavīriem dezertēšana kā masu parādība līdz šim bija sveša. Latviešu dezertieru pirmajā pasaules kaŗā un arī atbrīvošanas cīņu laikā tikpat kā nebija. Dezertēšanas galvenie cēloņi pašreizējā kaŗā pēc maniem apsvērumiem ir sekojošie:

Pirmā vietā jāmin pozitīvu mērķu trūkums. Nav nekāds noslēpums, ka katrs labs latvietis ilgojas pēc valstiskas pašnoteikšanās, ko ir vairrākkārt oficiāli deklarējušas arī bijušās pašpārvaldes iestādes un amatpersonas. Katram kaŗavīram ir jāzina par ko viņš cīnās. Latviešu leģionāri zina gan pret ko viņiem jācīnās, bet ne ar vienu oficiālu dekrētu vācu valsts vara nav publicējusi mērķus, par ko latviešiem būtu jācīnās. Visraksturīgākais piemērs šinī ziņā ir pati Lielvācijas armija, ko apgaro augsts mērķis - cīņa par Lielvāciju. Vācu tautas mērķi un mazo Eiropas nāciju mērķi, pēc latviešu tautas uztveres, nav pretrunā viens ar otru, ciktāl vācu valsts bruņotā vara tiešām atsvabina Eiropas tautas no boļševikiem.

Latviešu kaŗavīru morāli visai negatīvi ietekmēja nepareizības, ar kādām tika izvesta tā dēvēta “mobilizācija” un mobilizēto saskaldīšana pa sīkām vienībām ar dažnedažādiem nosaukumiem, uzdevumiem un vadību, un izklaidēšanu pa visu plašo frontes joslu. Pašā pēdējā laikā (1944.gada novembrī) pēc latviešu pašpārvaldes likvidācijas mobilizācijas rīkojumi ir nevien formāli, bet arī morāliski nepamatojami un ir asā pretrunā ar starptautiski atzītām tiesībām.

Alkohola devas, ko ērti varēja papildināt ar blakus ceļā iegūstamo alkoholu sagrāva leģionāru un it īpaši policijas vienību morāli. Latviešu kaŗavīrs nav paradis sistēmatiski un mērenās devās lietot alkoholu. Un tāpēc vācu armijas izsniedzamā deva, kuŗu tas patērēja vienā paņēmienā, bija stipri par lielu. Saindēšanās ar alkoholu, kas bija visiem redzama, izsauca daudzas nevēlamas parādības, pārkāpumus pret disciplīnu, kas savukārt veicināja arī dezertēšanu.

Smagie kauju apstākļi, kas norisinājās atkāpšanās kauju laikā pie Opočkas un citur, veicināja latviešu divīziju dezorganizēšanu neatkarīgi no latviešu ierindas virsnieku un kareivju labas gribas. Latviešu leģionāros zuda uzticība vadībai.

Visautoritātīvākie solījumi par Latvijas un citu Baltijas valstu aizstāvēšanu diemžēl nav varēti tikt izpildīti. Atkāpšanās no Latvijas telpas, kur kaŗavīru mājas un citi īpašumi tika vai nu kaŗa mērķu dēļ iznīcināti, vai atstāti ienaidniekam, radīja smagus pārdzīvojumus kaŗavīru dvēselēs, kas tika pastiprināti vēl ar to, ka daudzi kaŗavīri bija spiesti pamest savas ģimenes ienaidnieka varā. Nav nekāds brīnums, ka daudzi kļuva par dezertieriem, lai nokļūtu pie postā pamestām ģimenēm un mēģinātu vēl pēdējā mirklī tās evakuēt. Pati evakuācija noritēja bez mērķa un plāna, par ko ir pietiekami daudz visai bēdīgu faktu un atziņu.

To kaŗavīru ģimenes, kas bija uzsākušas bēgļu gaitas uz Kurzemi, bija pakļautas daudzām grūtībām. Par latviešu bēgļu sievietēm un bērniem nebija pietiekamas gādības, ko labi zināja kaŗavīri, kas atradās latviešu vienībās. Pašā pēdējā laikā pienāk ziņas, kas gan vēl pilnā mērā nav pārbaudītas, ka bēgļiem pilnīgi oficiāli atņem pēdējo govi un zirgu, ka vietējie komandanti ar pagastu vecāko starpniecību uzliek saimniekiem par pienākumu izlikt latviešu bēgļus no savām mājām, tiem nepārdot pārtiku un lopbarību, lai tādā kārtā tos piespiestu virzīties ceļā uz Ventspili, un no turienes uz Lielvāciju, likvidējot visu savu atlikušo īpašumu. Kā lai cīnās latviešu kaŗavīrs, zinādams, ka viņa piederīgie ir nonākuši tādā postā? Taisni šinīs smagās nedēļās, kad latviešu pašiniciātīvai un sabiedrisko organizāciju darbam vajadzēja izpausties visai aktīvi, latviešu pašpārvalde un citas organizācijas tika likvidētas.

Šeit jāatzīmē arī tas, ka tieši drausmīgu iespaidu uz latviešu tautas psīchi atstāja ziņa par cilvēku ķeršanu Rīgas ielās, ieskaitot ķeramos arī leģionārus un citus kaŗavīrus, kaut arī viņu dokumenti bija pilnīgā kārtībā, un viņu piespiedu aizvešana uz kuģiem. Pēc šiem notikumiem latviešu kaŗaspēka daļas sāka strauji irt.

Tie ir paši smagākie piemēri, bet nav visi, kas rāda, kā ir radusies uzticības krize, kuŗu pārvarēt ar kādu vienkāršu rīkojumu vai pavēli vairs nevar. Lai latviešu kaŗavīru padarītu kaujas spējīgu, viņa liktenis ir jānodod pašu latviešu rokās, jāpiepilda latviešu kaŗavīra un visas tautas ilgas pēc valstiskas pašnolemšanās kaut vai pašā pēdējā mirklī. Latviešu kaŗavīru cīņā iesaistīt var tikai mobilizācija, ko uz valsts tiesību pamata izsludina pati Latvijas valsts.

Augsti godājamais Ģenerāļa kungs, Jūsu paziņojumi, ko izteicāt š.g. 2.novembŗa sarunā Talsos un 3.novembŗa sarunā “Stiklos”, ka Lielvācijas valdība ir jau izšķīrusies par Latvijas atzīšanu par neatkarīgu valsti, ir ārkārtīgi nozīmīgs notikums. Ar prieku un gandarījumu pēc Jūsu Ekselences š.g. 3.novembŗa sarunā dotās atļaujas esmu šo paziņojumu darījis zināmu arī maniem kaŗavīriem un citiem tautiešiem. Esmu pārliecināts, ka oficiāls paziņojums, ietērpts pienācīgā juridiskā formā un publicēts, pašos pamatos uzlabos attiecības, nostiprinās pilnīgu savstarpīgu uzticību un līdz ar to dezertieru jautājums likvidēsies un dos frontei no Kurzemes vien ap 40.000 līdz 50.000 labu latviešu cīnītāju. Jo agrāki šāds paziņojums sekos, jo labāki: katra nokavēšanās nesīs ļaunu un vājinās pozitīvos spēkus.

Lūdzu Jūsu Ekselences gādību, lai valsts tiesiskā formā Lielvācijas valdība publicētu savu lēmumu par neatkarīgas Latvijas valsts atzīšanu, lai pārtrauktu kaŗavīru un mobilizēto sūtīšanu uz Lielvāciju, bet atļautu, sakarā ar Latvijas atzīšanu par neatkarīgu valsti, formēt Latvijas armiju Latvijas territorijā, lai pārtrauktu Latvijas pavalstnieku piespiedu evakuēšanu uz Lielvāciju.

(Kurelis)
Ģenerālis.

“Stiklos”, 1944.gada “…” novembrī.

Avots: Andersons, E., Siliņš, L. Latvijas Centrālā Padome - LCP. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945. Upsala: LCP, 1994. 496 lpp.>341.-343. (Publikācijā saglabātas Siliņa izdevumā lietotās valodas īpatnības.)

Ievietots: 25.02.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV