Desmitā tiesa (lat. decima), pēc kanoniskām tbām 10% ienākumu nodoklis, kas draudzes loc. jāmaksā baznīcai. Šo nodokli 13. gs. uzlika ari Livonijas jaunkristītiem, paskaidrojot, ka šādu “kristības jūgu” noteicis Dievs. Tomēr aiz polītiskas gudrības Livonijas iekaŗotāji vāciem draudzīgām ciltīm šo nodokli samazināja, prasot tai vietā t.s. kunga tiesu (lat. census), kas bija mazāka. Piem., lībjiem no katra arkla tikai 2 pūri (81,9 kg) labības. Tālavas latg. 1214 to vēl samazināja uz pusi. Līdz ko kāda cilts sacēlās pret okupācijas varu, šo atviegloto nodokli atcēla un spieda no jauna maksāt d. t. Tā blakus pastāvēja divas dažādas aplikšanas sistēmas - desmitā un kunga t. Tais novados, kur d. t-u nedeva no labības, to ņēma no sīklopiem, apiņiem, medus, zivīm u.c. blakus ienākumiem. D. t-as ievākšanas technika bij dažāda: zemes kungs varēja prasīt vai nu katru desmito kopiņu no tīrumā saceltām kaudzēm, vai ari 10. mēru no rijā izkultās labības. D. t-u ievāca desmitnieks un uzglabāja īpašā klētī. Lai gan Laterana koncils 1236 aizliedza bīskapiem atsavināt baznīcas d. t. laicīgām personām, tomēr to neievēroja, jo vasaļiem zemnieku dotā d. t. bij vienīgais ienākums. Tā Livonijas bīskapiem d. t. palika tikai no viņu galda zemēm un sākumā ari ¼ no ordeņa valsts zemnieku d. t-as. Tomēr labības d. t. drīz vien pieauga līdz 4. graudam, kāpēc zviedru valdība 1688 visiem Vidz. kroņa saimniekiem atcēla d. t., ievedot tās vietā zemes renti naudā, graudā un klaušās. bez d. t. jaunkristītiem bij jādod ari t.s. devītā t. lauku draudžu priesteŗu uzturam (sk. mācītāju sieciņi).