Čakste, Jānis (14.09.1859.-14.03.1927)

Jānis Čakste ir dzimis 1859.gada 14.septembrī Jelgavas apriņķa Lielsesavas pagasta Čakstēs. Viņa vectēvs sākotnēji saņēma uzvārdu Zirnis, bet vēlāk tika saukts māju vārdā, kas vēlāk arī ierakstīts dokumentos. Čakstes vecāki rentēja Bērsteles muižu, kā arī pārvaldīja vējdzirnavas un ķieģeļu cepli, bet vēlāk iepirka Vecsvirlaukas (vēlāk Salgales) pagasta Aučus. Pirmo izglītību Čakste ieguva mājskolotājas vadībā. Izglītību viņš turpināja Jelgavas Sv.Annas elementārskolā, pēc tam (~1875.gadā) iestājās Jelgavas ģimnāzijā. Aptuveni 60% no ģimnāzijas audzēkņiem bija vācieši. Latvieši sāka rīkot tā sauktos skolēnu vakarus, kuros tika noturēti dažādi priekšlasījumi. Vakaru noturēšanai Čakste bija atvēlējis savu dzīvokli. Arī viņš pats uzstājās ar dažādiem referātiem. Ģimnāziju viņš pabeidza 1882.gada pavasarī un rudenī iestājās Maskavas universitātes juridiskajā fakultātē. Maskavā Čakste iepazinās ar Krišjāni Valdemāru, kura vadībā iesaistījās sabiedriskajā dzīvē.

Pēc Čakstes ierosmes 1883.gada 31.oktobrī tika nodibināta Maskavas latvju studentu biedrība, no kuras vēlāk izveidojās studentu biedrība Austrums un korporācija Fraternitas Moscoviensis. Visu savu studiju laiku viņš ieņēma tās priekšsēdētāja amatu.

Studiju laikā Čakste pētnieciskos nolūkos pievērsās Kurzemes un Zemgales hercogistes kolonijām, sevišķi Tobāgo. Universitāti Čakste beidza 1886.gadā, aizstāvot diplomdarbu par romiešu tiesībām.

Pēc universitātes beigšanas viņš iestājās par tiesas amata kandidātu jaundibinātajā Kurzemes guberņas prokuratūrā, kur kļūst par sekretāru.

1887.gadā Čaksti ievēlēja par Jelgavas latviešu biedrības priekšnieku. Šos pienākumus viņš pildīja līdz 1901.gadam. Viņš aktīvi darbojās arī Kurzemes biškopības biedrības un Jelgavas Sarkanā Krusta latviešu komitejas vadībā. Bez tam, viņš noorganizēja Jelgavas zemkopības nodaļu, kas vēlāk pārveidojās par Jelgavas lauksaimniecības biedrību.

1888.gadā Čakste atstāja darbu prokuratūrā un pierakstījās par zvērināta advokāta palīgu. Paralēli saviem darba pienākumiem viņš veicināja dažādu biedrību dibināšanu Kurzemē, izstrādādams to statūtus un sniegdams palīdzību to apstiprināšanā.

1888.gadā Čakste atpirka nedēļas laikrakstu Tēvija un līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam bija tā izdevējs. No 1.novembra Čakste laikrakstu parakstīja arī kā tā redaktors. Redaktora pienākumus viņš pildīja līdz 1906.gadam. Galvenais uzsvars laikrakstā tika likts uz mazgruntniecības aizstāvēšanu un muižniecības privilēģiju apkarošanu.

Balstoties uz Kurzemes lauku biedrību pieprasījumu, Čakste panāca IV vispārīgo dziesmu un mūzikas svētku rīkošanu Jelgavā, kas notika 1895.gadā no 15. līdz 18.jūnijam. Viņš arī bija šo svētku daļējs finansētājs - no prāvajiem zaudējumiem, ko radīja svētku organizēšana Čakste personīgi sedza zaudējumus 4000 zelta rubļu apmērā.

1902.gadā Kurzemes gubernatora sasauktajā lielgruntnieku un mazgruntnieku konferencē Čakste uzstājās kā tajā esošo 40 mazgruntnieku pārstāvju vadonis. Viņš panāca, ka turpmāk oficiālajās apspriedēs, ko vadīja gubernators Sverbējevs, lauksaimniecības jautājumos pieaicināja arī mazgruntniecības pārstāvjus.

1904.gada rudenī Čakste piedalījās Krievijas advokātu slepenajā kongresā, kurā tika apspriestas Krievijas absolūtisma ierobežošanas iespējas.

1905.gada revolūcijas laikā Čakste bija viens no Latvijas autonomijas programmas izstrādātājiem. Laikā, kad soda ekspedīcijas izvērsa represijas pret revolucionāriem, viņš kā advokāts piedalījās tiesājamo revolucionārās kustības dalībnieku aizstāvībā.

1906.gadā , kā Progresīvās tautas partijas kandidātu, viņu no Kurzemes ievēlēja pirmās Krievijas Valsts domes sastāvā. Domē Čakste iestājās kadetu partijā. Poļu politiķis Aleksandrs Ļedņickis uzņēmās iniciatīvu autonomistu frakcijas dibināšanā. Vēlāk viņš minējis Čaksti kā vienu no aktīvākajiem šīs iniciatīvas atbalstītājiem. Čakste piedalījās arī autonomistu frakcijas programmas izstrādē. 4.maijā Valsts domes agrārlietu komisijā viņš uzstājās ar plašu referātu par Baltijas baznīcu un pastorātu zemēm, kā arī iesniedza likumprojekru, kas paredzēja baznīcu zemju atsavināšanu par labu rentniekiem. Pēc pirmās Valsts domes atlaišanas Čakste kopā ar 168 citiem liberālajiem un sociālistu deputātiem protestēja pret Nikolaja II nelikumīgo rīcību, Somijā parakstot tā saukto Vīborgas deklarāciju, par ko 1908.gadā viņam nācās izciest trīs mēnešu cietumsodu Jelgavas cietumā. Bez tam viņam tika atņemtas turpmākās tiesības piedalīties sabiedriskajā darbā, tai skaitā, kandidēt nākamajās Valsts domes vēlēšanās.

Saskaņā ar Ļedņicka liecību, Čakste piedalījās arī vienā no nelegālajiem Krievijas mazākuma tautību kongresiem, kas notika 1911. un 1912.gadā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Čakste kļuva par Jelgavas Sarkanā Krusta komitejas priekšsēdētāju.1915.gada vasarā Čakste pārcēlās uz Tērbatu (tagad Tartu). 30. un 31.augustā viņš piedalījās latviešu bēgļu apgādāšanas organizāciju kongresā St.Pēterburgā. Viņu ievēlēja par vienu no Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas valdes priekšsēdētāja Viļa Olava biedriem, bet pēc Olava nāves par valdes priekšsēdētāju.

1916.gada decembrī Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja nosūtīja Čaksti uz ASV, taču viņš paspēja nokļūt tikai līdz Stokholmai, kur viņu sasniedza ziņa par revolūciju Krievijā. Būdams spiests uzturēties Stokholmā vairākas nedēļas, Čakste tur sarakstīja un izdeva brošūru (67 lpp.) Latvieši un viņu Latvija: kāda latvieša balss (Die Letten und ihre Latvia: Eine lettische Stimme), kurā starp citu deklarēja: “Latvju tauta grib pasargāt savu tautību, paturēt vienā kopībā savu tēviju Latviju, panākt neierobežotu iespēju un brīvību noteikti vadīt Latvijā savu nacionālo, kulturālo un ekonomisko attīstību.”.

1917.gada 7.maijā Čakste aktīvi piedalījās Kurzemes Zemes sapulcē, kas notika Tērbatā. Viņš tika ievēlēts sapulces prezidijā, bet pēc tam par Kurzemes galveno pārstāvi sadarbībai ar Krievijas Pagaidu valdības oficiālajām iestādēm. Pēc tam Pagaidu valdība iecēla viņu par Kurzemes novada komisāru, kas stājās agrākā gubernatora vietā. Kurzemes gubernatora kanceleja un pakļautās iestādes šajā laikā bija evakuētas uz Tērbatu, bet oktobra sākumā tās pārcēlās uz Kazaņu. Pildot savus komisāra pienākumus, Čakste Kurzemes gubernatora arhīvā uzdūrās bijušā gubernatora pavēlei par viņa (Čakstes), kā nevēlamas personas izsūtīšanu ārpus Baltijas. Pavēle netika izpildīta, jo Čakste līdz ar bēgļiem Jelgavu 1915.gadā bija atstājis.

1917.gada 28.maijā Čakste vadīja Tērbatā vadīja pirmo latviešu juristu kongresu.

1917.gada 13.oktobrī (1.oktobrī pēc vecā stila) tika nodibināta Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome. Čakste sāka darboties tās ārlietu nodaļā, izstrādādams memorandu tekstu iesniegšanai Rietumu valstu vēstniecībām St.Pēterburgā, protestējot pret Vācijas aneksijas plāniem Baltijā. 1918.gada 26.­-28.jūnijā Čakste jau pagrīdes apstākļos vadīja Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes 3.sesiju.

1918.gada 11.novembrī Čakste atgriezās Latvijā, kur apmetās Aučos. Te viņš uzzināja, ka Tautas padome 17.novembrī viņu aizmuguriski ievēlējusi par savu prezidija priekšsēdētāju. Ar telegrammu viņš tika uzaicināts piedalīties 18.novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktā, taču Čakste uz to neieradās. Šis fakts historiogrāfijā netiek viennozīmīgi skaidrots. Ir izteikti pieņēmumi, ka tam pamatā varētu būt nesaskaņas starp Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes un Demokrātiskā bloka pārstāvjiem. Interesanti, ka īsu brīdi atsevišķas aprindas Čaksti bija izvirzījušas arī par pirmā Latvijas Valsts ministru prezidenta kandidātu.

23.novembrī Tautas padome pilnvaroja viņu ārzemēs organizēt Latvijas aizstāvēšanu no lieliniekiem. 1919.gada janvārī Čakste ieradās Londonā, bet pēc tam devās uz Parīzes miera konferenci, kur uzņēmās Latvijas delegācijas vadību. Darbodamies delegācijas vadībā, viņš izstrādāja reparāciju pieprasījumu no Vācijas. 21.maijā viņš delegācijas vadību nodeva Zigfrīdam Meierovicam, bet pats atgriezās Latvijā.

Kopš 1919. gada 13.jūlija Čakste atkal uzņēmās Tautas padomes priekšsēdētāja pienākumu pildīšanu, ko vadīja līdz Satversmes sapulces sanākšanai. Šajā laikā viņš bija Zemnieku savienības biedrs, taču vēlāk kopā ar vairākiem citiem partijas biedriem - Miķeli Valteru, Jāni Goldmani, Oto Nonācu u.c. - viņš pameta Zemnieku savienību, nevarēdams samierināties ar Kārļa Ulmaņa diktatorisko partijas vadības stilu. Pēc tam Čakste kļuva par Demokrātiskā centra biedru.

1920.gada 1.maijā Čakste atklāja Satversmes sapulces pirmo sēdi. Tika izvirzīti divi Satversmes sapulces priekšsēdētāja amata kandidāti - Jānis Čakste no pilsoniskajām partijām un Jānis Rainis kā sociāldemokrātu pārstāvis. Satversmes sapulce ar 83 balsīm par savu priekšsēdētāju ievēlēja Čaksti, Rainim iegūstot tikai 48 balsis. Šajā amatā viņš atradās visu Satversmes sapulces darbības laiku.

1922.gada 14.novembrī Latvijas pirmā Saeima ar 92 balsīm, sešiem deputātiem atturoties, Čaksti, kā vienīgo kandidātu, ievēlēja par pirmo Latvijas Valsts prezidentu. 1925.gada 6.novembrī otrā Saeima viņu atkārtoti ievēlēja prezidenta amatā. Šoreiz uz prezidenta vēlēšanām bija uzstādīti trīs kandidāti - Rainis, Ulmanis un Čakste. Pirmajā balsošanas kārtā Rainis saņēma 33 sociāldemokrātu balsis, Ulmanis 32 Zemnieku savienības, labējā spārna un minoritāšu balsis, bet Čakste 29 centristu balsis. Otrajā kārtā sociāldemokrāti Raiņa kandidatūru vairs neizvirzīja, un Čaksti ievēlēja ar 60 balsīm par, Ulmanim saņemot 31 balsi.

Prezidenta amatā Čakste izcēlās ar spēju stāvēt pāri partijām un saglabāt iespējamo objektivitāti. Tas gan netraucēja viņam atcelt no amata 1.Kurzemes divīzijas komandieri pulkvedi Krišu Ķūķi, kurš izcēlās ar savām simpātijām fašistiskajai kustībai. Savu abu prezidentūru laikā viņš publicēja 402 likumus, no kuriem 261 bija pieņemti steidzamības kārtībā; 3 likumus viņš nosūtīja atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai; viņš arī apžēloja 549 notiesātas personas, starp tiem arī Andrievu Niedru (1926.gada aprīlī), kura apžēlošana izsauca plašu sabiedrisko rezonansi un kas bija vienīgā reize, kad Čakste sakarā ar savu darbību prezidenta amatā saņēma publisku kritiku.

Kā valsts galva Čakste 1925.gadā no 22. līdz 26.februārim bija oficiālā vizītē Igaunijā, bet 1926.gadā no 13. līdz 19.maijam Somijā.

Čakste bija arī aktīvs savā akadēmiskajā darbībā. Viņš iesaistījās Latvijas Universitātes dibināšanā, kļūdams par LU starptautisko publisko tiesību docentu, bet 1919.gada 14.novembrī viņu iecēla par profesoru. Viņš piedalījās tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes mācību programmu izstrādāšanā, kā arī mācībspēku atlasē. Universitātes piecu gadu jubilejas svētkos 1924.gada 28.septembrī viņam svinīgi piešķīra Dr.iur.honoris causa grādu. Kopš 1921.gada Čakste lasīja arī valsts tiesību lekcijas virsnieku kursos. 

1925.gada 24.februārī Čaksti apbalvoja ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

1927.gada 14.marta vakarā Čakste mira. Viņš apglabāts Rīgas Meža kapos, kur uzcelts Kārļa Jansona veidots piemineklis.

1998.gada 7.novembrī Šveicē Jungfraujohas kalnā atklāja Brīvības halli, kas veltīta 100 lielākajiem pasaules demokrātiem. Līdzās tādiem vārdiem kā Vudro Vilsons, Vinstons Čērčils un Ichaks Rabīns te minēts arī Jāņa Čakstes vārds.

Latvijas konversācijas vārdnīca. 4054.-4062.sleja.

Latvju enciklopēdija. 1.sējums, 415.-416.lpp.

Andersons, E. Četri prezidenti. Latvijas Vēsture. 1992., 3(6), 21.-25.lpp.

Butulis, I. Jānis Čakste Latvijas vēsturē. Latvijas Vēsture. 1999., 4(36), 5.-9.lpp.

Šilde, Ā. Latvijas vēsture 1914-1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. Stokholma: Daugava, 1976. 23., 27., 45., 46., 92., 93., 113., 114., 115., 179., 180., 181., 207., 219., 221., 227., 251., 258., 260., 269., 276., 277., 308., 317., 355., 381., 401.-402., 412., 415., 416., 501., 532., 554., 708., 711., 712.lpp.

Šilde Ā. Valstsvīri un demokrati. Biogrāfiskas studijas. Brooklyn: Grāmatu Draugs, 1985. 11.-64.llp.

Zaļuma, K. Latvijas prezidenti: Bibliogrāfiskais rādītājs. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 1998. 8.-12.lpp.

Ievietots: 05.06.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

Pēdējie labojumi un papildinājumi: 31.10.2001.

HISTORIA.LV