Beverīna. Indriķa chronikā visvairāk daudzinātā senlatviešu pils, kas piederējusi virsaitim Tālivaldim. Pirmoreiz B. minēta šai chronikā 1208, kad, pēc latv. iebrukuma Igaunijā, igauņi B. apsēda un cīnijās ap to cauru dienu. Aplenkšanas laikā kristīgo priesteris uzkāpis pils kalnā, spēlējis mūzikas instrūmentu un lūdzis Dievu. Otrreiz igauņi apsēda B. 1211 un mēģināja nodedzināt, bet bez panākuma. B. bieži minēta kā karaspēka sapulcēšanās vieta kara gājieniem uz Igauniju, tāpat ari kā kaŗa laupījuma noliktava. Pēdējo reizi B. minēta 1216, kad krievi, savākuši Tālavā nodevas, aiziedami B. pili nodedzināja. B. atrašanās vietu līdz šim nav izdevies noteikt. Arnts (1753) u.c. to meklēja Burtnieku ezera krastos; Sīverss (1877) Vaidavas ezera krastā. Ķieģeļu pag.: šim uzskatam pievienojies arī Bīlenšteins (1892). V.Balodis (1895) turēja par B. Kalniņu Pekas kalnu Kauguru pag.; pie šī uzskata turas vēl tagad Fr. Balodis. Lietgalietis (1910) domā atradis to Valmieras ordeņa pils vietā. P.Abuls (1924) novieto B. Celīškalnā pie Vijciema, bet E.Brastiņš (1927) Tanīsa kalnā pie Raunas. Lit.: Ф.В.Баллод, Некоторые материалы (1910); P.Abuls, Kur atradās Beverīna? (1924); E.Brastiņš, Beverīnas pilsvieta (1927); Fr.Baloža un E.Brastiņa polemika I.M.M. 1927 nr.10. un 1928 nr.1.
Latviešu konversācijas vārdnīca. 2.sējums, 2285.-2286. sleja.
Ievietots: 24.10.2001.