Taurēns, J. Latvija Baltijas Antantē: problēmas un secinājumi. Latvijas Vēsture. 1998. Nr. 1 (29), 97.-104.lpp.
____________________________________________________________

Nozīmīgu pagriezienu Baltijas valstu sadarbībā starpkaru periodā iezīmēja “Sadarbības līguma starp Latviju, Lietuvu un Igauniju” noslēgšana 1934. gada 12. septembrī. Šī līguma pirmais pants paredzēja saprašanos ārpolitikas jautājumos ar kopēju nozīmi un politisku un diplomātisku palīdzību savstarpējos sakaros. Savukārt otrais pants noteica, ka divas reizes gadā jānotiek Baltijas valstu ārlietu ministru konferencēm.[1] Kopš šī līguma noslēgšanas Baltijas valstu sadarbībā sākās Baltijas Antantes posms. Tās darbības analizē par svarīgiem uzskata militāro aspektu, ārpolitisko un diplomātisko sadarbību un ekonomiskās konsolidācijas analīzi. Būtisku kritēriju 1987. gadā Ķīles konferencē, kas bija veltīta Baltijas reģionālismam padomju varas apstākļos, izvirzīja G. fon Pistolkorss. Viņš atzīmēja, ka par svarīgu reģionālisma kritēriju uzskata arī kāda reģiona iedzīvotāju identitātes apziņu.[2]

Runājot par militārās sadarbības kritēriju, jāatzīmē, ka trīsdesmitajos gados Baltijas valstis atradās neapskaužamā ģeopolitiskajā situācijā. Tās no abām pusēm apdraudēja divi revizionistiski režīmi. Izvēle starp tiem nebija iespējama. Šādos apstākļos neatkarības saglabāšanas iespēja varētu saistīties ar iekšēju militāru konsolidāciju. E. Andersons izskaitļojis, ka Baltijas valstis kopā varētu vajadzības gadījumā raidīt kaujā 365 tūkstošus vīru, 17 divīzijas, 850 lielgabalus, 119 tankus utt.[3] Tomēr šajā gadījumā jāņem vērā mūsdienu politikas zinātnes atziņas. Rietumu politologs R. Rotšteins uzskata, ka mazu valstu savienības principā nav noderīgas lielvalstu revizionisma jeb agresivitātes atvairīšanai. Šim apgalvojumam var atrast pierādījumus vēsturē.[4] Savukārt ievērojamais latviešu diplomāts E. Krieviņš savās atmiņās norādīja, ka Baltijas valstu mēģinājums militāri nostiprināties būtu varējis paātrināt padomju agresiju pret Baltijas valstīm.[5] Ilggadīgā Latvijas diplomāta un V. Muntera uzticības personas viedoklis varētu liecināt par šādu noskaņojumu izplatību Baltijas valstu politiskajā elitē trīsdesmitajos gados. Bez tam Baltijas valstu militāro sadarbību kavēja arī Lietuvas nesaskaņas ar Poliju Viļņas dēļ. Viļņas problēmas ietekme Baltijas valstu sadarbībā daudzkārt analizēta vēstures literatūrā. 12. septembra līguma 3. pants īpaši atrunāja “specifiskās problēmas”, kas izslēgtas no 1. un 2. pantā paredzētās sadarbības loka. Atsevišķs konfidenciāls protokols noteica Lietuvas puses vēlēšanos, lai ar specifiskajām problēmām saprastu tikai Viļņas problēmu. Tomēr praktiski visi par Lietuvas specifiskajām problēmām uzskatīja Viļņas un Klaipēdas problēmu. Militāro sadarbību, kā norāda I. Feldmanis un A. Stranga, kavēja arī atšķirīgās draudu izjūtas Baltijas valstīs.[6] Lietuva baidījās no Polijas, vēlāk arī Vācijas, Latvijas sūtņu II konferencē tika nolemts, ka Latvijai ir divi “ienaidnieki Nr. 1” PSRS un Vācija. Igaunija viennozīmīgi uzskatīja PSRS par lielāko draudu savai drošībai, bez sevišķa pamata cerot uz Vācijas un Polijas atbalstu pret PSRS. Tas ļāva šim valstīm manipulēt ar Igaunijas ārpolitiku savās interesēs. Tā visa rezultātā Baltijas valstu diplomāti un militārpersonas bieži vien ar skepsi skatījās uz militāro sadarbību un vairākkārt ignorēja vienas valsts (no trijām) iniciatīvu šajā virzienā. 1936. gada 24. augustā, Latvijas ārlietu ministram [98.lpp.] V. Munteram tiekoties ar savu Lietuvas kolēģi S. Lozoraiti, tika apspriests militārās sadarbības izveidošanas jautājums. V. Munters nepiekrita pat Lietuvas un Latvijas militārajai sadarbībai bez Igaunijas. Apspriedi noslēdzot, abi ministri vienojās neinformēt savu valstu militāros resorus par nesekmīgajām sarunām.[7] 1939. gada pavasarī Igaunijas diplomāti mēģināja padziļināt sadarbību ar Latviju. Martā ārlietu ministrs K. Selters, viesojoties Varšavā, tikās ar Latvijas sūtni L. Ēķi un ierosināja viņam uzlabot abu valstu attiecības, sarīkojot prezidentu tikšanos.[8] Savukārt 1939. gada 1. maijā Latvijas sūtnis Lietuvā L. Sēja ziņoja par savu sarunu ar Igaunijas sūtni Lietuvā Varmu. Pēdējais sacīja, ka Latvijas un Igaunijas armijas vadībām pienācis laiks runāt par tehniskiem jautājumiem. Viņš uzsvēra arī: var droši teikt, ka abu valstu prezidentu tikšanās izgaisinātu visus pārpratumus kā miglu. L. Sēja secināja, ka Tallinā sākuši pūst jauni vēji attiecībā uz Latviju.[9] Latvijas sūtnis Igaunijā V. Šūmanis tomēr uzskatīja, ka Igaunija tikai atsākusi kaut cik “ciešu un lojālu” sadarbību ar Latviju un tāpēc nav pamata “sākt gavilēt” un jāturpina “ievadītā atturības sistēma.”[10] Igaunijas atkārtotie priekšlikumi par prezidentu tikšanos nebija nejauši. Pirmais no tiem tika iesniegts jau 1936. gadā. Atteikšanās uz tiem reaģēt apvainoja Igaunijas prezidentu. Savukārt 1939. gada maiju tiešām var uzskatīt par pēdējo brīdi daudzmaz nopietnas militārās sadarbības uzsākšanai. Tomēr tāda nesākās, bet triju valstu prezidenti visā Baltijas Antantes pastāvēšanas laikā tā arī netikās. Minētās epizodes, kas nebūt nav vienīgās, atspoguļo ne tikai objektīvas grūtības militārās sadarbības organizēšanā, bet arī valdošo aprindu intereses trūkumu par šo sadarbību. Baltijas valstu aizsardzību apgrūtināja arī to garā sauszemes robeža un dabisku nocietinājumu trūkums, kā arī to svarīgā nozīme senajā lielvalstu cīņā par kundzību Baltijas jūrā.

Tādēļ ar nožēlu jākonstatē militārās sadarbības neveiksme un jāatzīmē, ka Baltijas Antante kopš tās dibināšanas brīža nebija militāra savienība. 1933. gadā, kad Baltijas valstu laikraksti starptautiskās situācijas ietekmē atkal uzsāka kampaņu, aicinot uz savienību, tie ar sajūsmu rakstīja par tādām perspektīvām kā militāra savienība, cieša diplomātiska sadarbība un ekonomiska konsolidācija. Arī pats V. Munters 1934. gadā rakstīja, ka savienība kādreiz būs Latvijas neatkarības vienīgā drošā ķīla.[11] Taču jau 1935. gadā V. Munters Latvijas sūtņu II konferencē izteica daudz reālistiskāku viedokli. Viņš uzsvēra, ka pie Latvijas vispārīgās drošības garantijām pieskaitāmi Tautu Savienības (TS) statūti, Briāna-Kelloga pakts, neuzbrukšanas līgumi ar PSRS un Baltijas valstu kopdarbības līgumi. Tādējādi V. Munters ierindoja Baltijas valstu sadarbības līgumus tā laika starptautisko attiecību sistēmas elementu kopā. Pirmskara krīzes apstākļos visi V. Muntera minētie vispārīgās drošības garanti zaudēja savu nozīmi. TS statūtus ignorēja Japāna, Vācija un Itālija un nepietiekami aizstāvēja Rietumu demokrātiskās lielvalstis. 1928. gadā noslēgtais Briāna-Kelloga pakts - labas gribas akts, kas svinīgi deklarēja, ka izslēdz karu kā starptautisku strīdu risināšanas līdzekli jau no tā noslēgšanas brīža netika pārāk augstu vērtēts. To bija parakstījušas gan Japāna, gan PSRS, gan Vācija. Savukārt neuzbrukšanas līgumus ar PSRS šī valsts varēja lauzt, kad vien vēlējās. Šādos apstākļos vēl vienai vispārīgai drošības garantijai nebija praktiskas drošības nozīmes. Baltijas valstis nebija atbildīgas par drošības sistēmas sabrukumu pirmskara Eiropā. Galvenā atbildība par to jāuzņemas agresīvajām valstīm - Vācijai un PSRS, arī nepietiekami apņēmīgajām Rietumu demokrātijām. Ja darbotos drošības sistēma, gan Tautu Savienības statūti, gan pārējie dokumenti būtu cienījami Eiropā pastāvošās kārtības un mazu valstu neatkarības balsti.

Baltijas valstu diplomātiskā sadarbība sākotnēji noritēja apstākļos, kad mehānismi, kam bija jāgarantē drošība Eiropā, piemēram, Tautu Savienība, vēl turpināja darboties. Šīs sistēmas ietvaros tika sasniegti diezgan nozīmīgi panākumi. Pozitīvs sasniegums šajā laikā bija Baltijas valstu nemainīgā orientācija uz demokrātiskajām Rietumu lielvalstīm, īpaši uz Lielbritāniju kā stabilāko Eiropas līdzsvara aizstāvi. 1935. gada martā Baltijas valstis Londonā un Parīzē izteica atbalstu Francijas un Lielbritānijas 3. februāra miera plānam, kas citu vidū kā 6. punktu paredzēja arī visaptverošu Austrumeiropas kolektīvās drošības līgumu. Vairākas nedēļas ilgušajā viedokļu saskaņošanā pirms šī soļa iezīmējās Baltijas valstu samērā atšķirīgie viedokļi par situāciju Eiropā, tāpēc šī Baltijas valstu pirmā kopīgā akcija starptautiskajā arēnā pēc Baltijas Antantes izveidošanās uzskatāma par sadarbības sasniegumu.

Baltijas valstu nosacīti atšķirīgā orientācija neatrisināmajā dilemmā - PSRS vai Vācija mazliet ironiskā kārtā noveda pie tā, ka [99.lpp.] 1934.-1935. gadā Austrumeiropai nozīmīgajā Austrumu pakta jautājumā tās atbalstīja to Austrumu pakta variantu, kas teorētiski visvairāk atbilda vispārējās drošības interesēm, t.i., vēlējās tādu Austrumu paktu, kurā piedalītos Vācija un Polija. Tās centās izvairīties no PSRS mēģinājuma ievilkt tās Austrumu paktā bez Vācijas un Polijas, kas draudētu pārvērsties apšaubāmā un pat potenciāli bīstamā militārā aliansē ar Padomju Savienību. Baltijas valstu sadarbība bremzēja atsevišķu Antantes locekļu neapdomīgo rīcību. 1935. gada aprīlī Latvijas un Igaunijas rekomendācijas atturēja Lietuvu pārsteidzīgi pieņemt PSRS priekšlikumu par Austrumu pakta noslēgšanu bez Vācijas un Polijas līdzdalības. 1935. gadā jūlijā un augustā Igaunijas negatīvā attieksme bija viens no faktoriem, kas kavēja Latvijas tuvināšanos PSRS un iespēju, ka Latvija varētu noslēgt ar Padomju Savienību divpusējas palīdzības paktu. Baltijas valstu sadarbība guva panākumus arī kolektīvās drošības institūcijā - Tautu Savienībā. 1936. gada rudenī Latvija, ko pārstāvēja V. Munters, tika ievēlēta par TS Padomes nepastāvīgo locekli. Tomēr arī šī pārstāvība nenesa veiksmi Baltijas valstīm. 1939. gada decembrī Latvijai nācās steigšus izstāties no Padomes, lai nevajadzētu izteikt savu attieksmi pret PSRS agresiju Somijā, bet visām trim Baltijas valstīm nācās meklēt ieganstus, kādēļ tās nepiedalās balsošanā par PSRS izslēgšanu. To atrastais iegansts - 1938. gada rudenī izteiktā deklarācija par atturēšanos no dalības sankcijās pret agresoru diplomātiskajās aprindās tika novērtēts kā “elegants”. Tomēr Baltijas valstu faktiskais stāvoklis bija pazemojošs, un tās, kā bija savam sūtnim uzdevusi Lietuvas valdība centās “darīt visu, lai patiktu krieviem”.[12] Vēl nevajadzīgāk bija lepoties ar šo izvairīšanos kā ar pirmo kopīgo akciju Tautu Savienībā, kā to darīja Latvijas sūtnis Tautu Savienībā J. Feldmanis un Baltijas valstu ārlietu ministru XI konferencē īpaši uzsvēra Igaunijas ārlietu ministrs A. Pīps.[13]

1936. gadā Baltijas valstu ārlietu ministri neveiksmīgi mēģināja savai diplomātiskajai aliansei piesaistīt arī Skandināvijas un Balkānu valstis, cenšoties izveidot diplomātisku aliansi mazu un vidēju valstu interešu aizstāvībai starptautiskajā arēnā.[14] Skaidrs, ka šādas alianses projekti, tāpat kā šai laikā plaši izplatītā idejas par neitrālu valstu bloka izveidošanu starp PSRS un Vāciju, varēja realizēties tikai diplomātiskas sadarbības, nevis militāras koalīcijas veidā.

Visai cieša Baltijas valstu diplomātiskā sadarbība starptautiskajā arēnā bija vērojama 1938. un 1939. gadā. Tomēr šī sadarbība bija vērsta virzienā, kas mūsdienu vēstures literatūrā atzīts par kļūdainu. Intensīvas Baltijas valstu konsultācijas noritēja 1938. gada rudenī. Septembrī Baltijas valstis paziņoja, ka turpmāk pašas izlems, vai piedalīties TS statūtu 16. pantā paredzētajās sankcijās pret agresoru, bet vēlāk pieņēma saskaņotus likumus par neitralitātes noteikumiem. Vēstures literatūrā atzīmēts, ka šis solis nozīmēja atteikšanos no Baltijas valstu drošības vienīgās starptautiskās garantijas, atbilda Vācijas interesēm un lielā mērā bija Vācijas diplomātiskā spiediena rezultāts. Tomēr atteikšanās no 16. panta pielietošanas bija plaši izplatīta. Kopumā šādu soli spēra divpadsmit valstis. No visām šīm valstīm tieši Baltijas valstīm bija visvairāk pamata baidīties no postošām sekām, ko varētu izraisīt prasība piedalīties starptautiskās sankcijās, tādējādi ielaižot Baltijā PSRS karaspēku cīņai pret Vāciju kā agresoru. Padomju karaspēka eventuālā ieiešana Latvijā toreiz bija galvenais arguments, kas liecināja par labu kursam uz neitralitāti.[15] Baltijas valstis arvien vairāk uzlūkoja Tautu Savienību nevis kā universālu arbitru un drošības garantu, bet gan kā vienu no diviem naidīgiem blokiem. Tās nevēlējās saistīties ar šādu bloku. Četru valstu, arī Francijas un Lielbritānijas prettiesiskā vienošanās Minhenē par Čehoslovākijas likteni iezīmēja ne tikai Versaļas sistēmas galu, bet arī noteiktu pavērsienu Latvijas ārpolitikā un mazināja Latvijas uzticību Lielbritānijai un Francijai. Latvija, tāpat kā Lietuva un Igaunija, nerēķinājās ar Lielbritānijas iebildumiem pret Baltijas valstu neitralitātes likumu konkrētām normām un neņēma vērā Lielbritānijas 1939. gada 12. maija notu, kas brīdināja, ka neuzbrukšanas līgums ar Vāciju nav savienojams ar patiesu neitralitāti. Tomēr Lielbritānija palika valsts, kuras politika salīdzinājumā ar citām lielvalstīm, bija ja arī ne labvēlīgākā, tad tomēr vismazāk bīstamā mazām valstīm. Baltijas valstu protesti un iebildumi trīspusējo sarunu laikā starp PSRS, Lielbritāniju un Franciju visaktīvāk izpaudās tieši Lielbritānijā. Vienlaikus pēc Minhenes vienošanās Latvijai nācās daudz vairāk rēķināties ar Vācijas spēku. 1938. gada 1. novembrī “Brīvā Zeme” rakstīja, ka Vācija ir izvirzījusies Eiropas politisko spēku pirmajās rindās un spēks, kas varētu tai stāties pretī, nav saskatāms.[16]

Kaut arī, izstrādājot un pieņemot neitralitātes deklarācijas, Baltijas valstis sadarbojās visai cieši, tomēr Igaunija 1938. un 1939. gadu mijā faktiski bija gatava atteikties no sadarbības Baltijas Antantē. Tā Igaunijas Ārlietu ministrijas politiskā departamenta direktors N. Kāsiks sarunā ar britu lietvedi prognozēja Baltijas Antantes galu. Savukārt K. Ulmanis sarunā ar ASV sūtni Dž. Vailiju izteicās, ka Latvija ir gatava darīt visu, lai saglabātu Baltijas Antanti.[17] Visbeidzot Lietuvas diplomāti ar bažām gaidīja no Igaunijas Baltijas valstu ārlietu ministru konferencē 1939. gada februārī kādu “ekstrā numuru”, ļoti iespējams tās izstāšanos no Baltijas Antantes. Uz šādām domām vedina viņu prieks par konferences izdošanos,[18] kaut arī tā iezīmēja būtisku sadarbības formālā līmeņa pazemināšanu. Šai laikā Vācijas spiediens zināmā mērā veicināja Baltijas Antantes turpmāku darbību, jo Igaunijas dalība tajā atļāva Vācijai ietekmēt Latviju un Lietuvu sev vēlamā virzienā. Igaunija atkal atgriezās pie centieniem tuvināties Latvijai un Lietuvai, tomēr tai nācās sadurties ar jau minēto “atturību”. To daļēji diktēja arī Igaunijas provāciskā orientācija.

Baltijas Antante nebija piemērots instruments krīzes situāciju risināšanai. Tā sevi nekā neparādīja 1939. gada martā, kad Lietuvai nācās atdot Vācijai Klaipēdu. Jau 1937. gadā Latvijas sūtnis Lietuvā L. Sēja personiskā vēstulē V. Munteram norādīja, ka Lietuva nespēs ilgi saglabāt Klaipēdu un apzīmēja tās politiku Klaipēdā par “muļķības kalngalu”.[19] Līdzīgās domās bija arī Latvijas vadītāji, bet jo īpaši Igaunijas vadība. Latvija pat pasludināja neitralitāti Klaipēdas jautājumā.[20] Latviju - tāpat kā Eiropas diplomātiskās aprindas Ženēvā un Londonā - vairāk interesēja nevis skaidrais Klaipēdas jautājums, bet tas, vai Lietuva nekļūs par Vācijas protektorātu un vai tai neliegs turpināt eksportu caur Klaipēdas ostu. Abos gadījumos šīs bažas pagaidām nepiepildījās. Lietuva un Vācija līgumā par Klaipēdas nodošanu iekļāva arī punktu par neuzbrukšanas un neitralitātes saistībām. Abas puses apņēmās neatbalstīt trešo valsti, kas karotu ar vienu no tām. Latvijas sūtnis Tautu Savienībā J. Feldmanis norādīja, ka pēc Ženēvas diplomātu uzskatiem Lietuvai pēc šī līguma jāpaliek neitrālai, ja Vācija karotu ar trešo valsti. No tā izrietēja, ka Lietuvas militārā savienība ar Latviju un Igauniju vairs nav iespējama.[21] Lietuva tiešām vairs nevarēja slēgt pret Vāciju vērstu savienību, lai arī tai varēja rasties vajadzība pēc šādas savienības. Tomēr praktiski ir ļoti grūti iedomāties, ka Vācija varētu uzbrukt Latvijai vai Igaunijai, apejot Lietuvas teritoriju. Tādēļ pilnībā militārā savienība nevarēja būt izslēgta. Tomēr šai sarakstē militārās savienības jautājums tika aplūkots teorētiski.

1939. gadā Baltijas valstis diezgan cieši sadarbojās attiecībā uz divām diplomātiskām iniciatīvām, t.i., Vācijas neuzbrukšanas līguma piedāvājumu un PSRS, Anglijas un Francijas trīspusējām sarunām par iespējamo sadarbību. Latvija un Igaunija daudz strādāja pie tā, lai saskaņotu savus viedokļus par neuzbrukšanas līguma ar Vāciju tekstu un aizstāvētu savas intereses šai procesā. Šajā nolūkā tikās Latvijas un Igaunijas ārlietu ministri, sadarbojās abu valstu sūtņi Berlīnē. Tomēr Igaunijas vainas dēļ neizdevās pilnībā ievērot Baltijas valstu solidaritāti. Igaunijai jāuzņemas atbildība par to, ka šajā līgumā bija paredzēta iespēja apiet Latvijas un Igaunijas militārās savienības līgumu, ja Vācija uzbruktu vienai no abām valstīm. Tādā gadījumā otra varētu nevis sniegt palīdzību, bet gan nekavējoties uzsākt sarunas ar Vāciju par neuzbrukšanas līguma atjaunošanu. Tomēr teorētiski tas nekavēja sadarboties cīņā pret PSRS agresiju. Latvija un Igaunija ieņēma saskaņotu un negatīvu nostāju attiecībā uz PSRS vēlēšanos garantēt Baltijas valstu neatkarību pret to gribu, aiz kuras, kā zināms, slēpās ekspansionistiski nodomi. Tomēr tām bija priekšlikumi - kaut arī ne pārāk reālistiski attiecībā uz PSRS, Lielbritānijas un Francijas savienības veidošanas mēģinājumiem. Tās nebija tikai iestigušas neelastīgā “neitralitātē”. 22. maijā V. Munters, Ženēvā tiekoties ar britu ārlietu ministru Halifaksu, ierosināja formulēt triju valstu līgumā, ka Baltijas valstīm palīdzība sniedzama tikai tad, ja tās pašas to lūgtu situācijā, kad rastos draudi to neitralitātei, nevis neatkarībai.[22] 2. jūnijā sarunā ar Latvijas vēstnieku Londonā K. Zariņu britu Ārlietu ministrijas Ziemeļu valstu departamenta direktors L. Koljērs apstiprināja, ka Lielbritānijas un Francijas 26. maija priekšlikumos PSRS par trīspusējā līguma tekstu iepīti arī V. Muntera 22. maija priekšlikumi.[23] Kopumā Baltijas diplomātija visneatlaidīgāk centās iespaidot tieši Lielbritāniju. Kaut arī Igaunijas ārlietu ministrs K. Selters nebija iepriekš informēts par V. Muntera idejām, tomēr viņš tām piekrita. K. Selters 10. jūlijā sarunā ar britu lietvedi pasvītroja, ka sākotnējie britu priekšlikumi bijuši pieņemami Igaunijai.[24] Igauniju un Latviju zināmā mērā [101.lpp.] vienoja arī ideja par t.s. Beļģijas neitralitātes varianta attiecināšanu uz Baltijas valstīm. Baltijas valstu gadījumā tas nozīmētu, ka to neitralitāti garantētu PSRS un Vācija, kā arī papildus Lielbritānija un Francija. Igaunijas ārlietu ministrs bija piekritis šai idejai, abu valstu ārlietu ministriem tiekoties Berlīnē, bet jūlija sākumā norādīja, ka tā tomēr neliekas reāla[25] (pusotru mēnesi pirms Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas tas bija precīzs novērojums). K. Zariņš vēl jūlija vidū centās Lielbritānijas pārstāvjus pārliecināt par nepieciešamību pēc Baltijas valstu neitralitātes garantēšanas no četru lielvalstu puses.[26] Latvijas un Igaunijas ārpolitikas saskaņu igauņu avīzes “Päevaleht” redaktors H. Tammers vērtēja kā spontānu vienprātību.[27] Abās valstīs uzskatīja, ka Polijas un Vācijas konfliktā Rietumu valstis galu galā neiejauksies, PSRS paliks ārpus Eiropas attiecībām, bet pašu Poliju ātri sakaus. Šādus uzskatus V. Munters izteica ASV sūtnim Dž. Vailijam.[28] Līdzīgi domāja arī Igaunijas armijas komandieris J. Laidoners, kurš Polijas pārstāvjiem sacīja, ka netic Lielbritānijas un PSRS dalībai karā starp Vāciju un Poliju.[29] Baltijas valstu priekšstatus par to, ka tās bija nozīmīgs faktors līdzsvara saglabāšanā starp PSRS un Vāciju, un nerēķināšanos ar sadalīšanas iespēju asi kritizējis A. Stranga.[30] Nav skaidrs, kā Baltijas valstu vadītāji iedomājās situāciju pēc Polijas ātrās sagrāves. Viņi varēja domāt, ka tādā gadījumā Baltijas valstu kā līdzsvara saglabāšanas faktora loma starp abām valstīm vēl pieaugtu. Jebkurš vienas valsts mēģinājums ielauzties šajā bufera zonā izsauktu otras valsts reakciju. Tam vajadzētu šādu ielaušanos novērst. Fizikā spēki, kas uz ķermeni iedarbojas no vairākām pusēm, viens otru iznīcina, - 1939. gada janvārī ierēdņiem klāstīja ĀM departamenta direktors A. Stegmanis.[31] Šāda izpratne par ārpolitiku tomēr bija nedaudz mehāniska. Baltijas valstu vadītāji nenovērtēja iespēju, ka PSRS un Vācija varētu vienoties par Baltijas valstu sadalīšanu, un pat kādu laiku pēc 23. augusta līguma neizprata tā būtību.

Baltijas valstu sadarbība neizturēja vissvarīgāko krīzi savas pastāvēšanas laikā - 1939. gada pārbaudes. Igaunijas ārlietu ministrs K. Selters, saņēmis Maskavas prasību izvietot Igaunijā PSRS armiju, atgriežoties Tallinā caur Rīgu, neinformēja Latvijas pusi par Maskavas prasībām. Savukārt igauņi, pārmetot Latvijas armijas vadībai atteikšanos ierasties uz konsultācijām, aizmirsa, ka Igaunijas armijas štābā uz Latvijas kara ministra jautājumu par mobilizāciju Otrā pasaules kara sākumā atbildēja, ka tāda un citi ārkārtēji pasākumi netiek plānoti.[32] Tomēr faktiski jebkādi mēģinājumi novelt vainu uz vienu vai otru partneri, taisnoties vai pat augstsirdīgi uzņemties atbildību par sadarbības trūkumu 1939. gada septembrī, kā reizēm attiecībā uz savas valsts politiku rīkojas mūsdienu vēsturnieki, nav lietderīgi. 1939. gada septembrī bija par vēlu rīkoties, mazas valstis nespēja pretoties lielvalstij, bet spēku līdzsvars starp PSRS un Vāciju, uz, ko tik ļoti paļāvās Baltijas valstis, bija pārvērties par abu agresīvo režīmu sadarbību.

Cerības saglabāt valstu neatkarību pēc bāzu līgumu parakstīšanas bija visai iluzoras. I. Feldmanis atzīmējis, ka Latvijai būtu vajadzējis iebilst pret vācbaltiešu repatriāciju - ar zināmām cerībām tādējādi iegūt Vācijas simpātijas un mainīt jau determinēto notikumu gaitu. Taču, kā atzīmējis pats I. Feldmanis, Latvijas valdība izmantoja vācbaltiešu aizbraukšanu patriotisku (pretvācisku) noskaņojumu radīšanai Latvijā, kas bija vajadzīgi 1939. gada smagajos apstākļos.[33] I. Ronis uzskata, ka “Baltijas valstis centās izmisīgi turēties pie starptautisko tiesību normām un nožēlojamām atliekām”, kas bija “saglabājušās Baltijas telpā pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas”.[34] Tomēr ne PSRS, ne Vācija nedomāja rēķināties ar starptautiskajām tiesībām. Faktiski Baltijas valstis varēja cerēt tikai uz negaidītiem notikumu pavērsieniem, kas neatbilstu agresoru scenārijiem.

Baltijas valstu noskaņojums padomju protektorāta apstākļos nebija kaujiniecisks. Tajās uzsvēra nepieciešamību lojāli ievērot līgumus ar PSRS un slavēja šo līgumu radītās priekšrocības Baltijas valstīm. Latvijas valdība kala ilgtermiņa plānus iekšpolitikā.[35] Savukārt Ārlietu ministrija visā nopietnībā informēja sūtni pie Tautu Savienības J. Feldmani, ka 1940. gada rudenī (! - J.T. ) viņam būs jāpāriet citā amatā.[36]

Visbeidzot 1940. gada maijā un jūnijā Baltijas valstis labi apmainījās ar informāciju par PSRS draudu un prasību eskalāciju, taču tās tomēr gāja bojā vientuļas. Pēc marionešu režīmu nodibināšanas tika likvidēta arī Baltijas Antante.

Baltijas valstu sadarbībā ekonomiskās attiecības spēlēja drīzāk negatīvu nekā pozitīvu lomu. Plaši izplatīts uzskats, ka ekonomiskajai sadarbībai trūka efektīvu priekšnoteikumu. Daudzkārt runāts par triju Baltijas valstu līdzīgo ekonomisko struktūru, kas [102.lpp.] kavēja savstarpējo sadarbību. Globālajā tirdzniecībā valdošās autarķijas tendences nekādi nevarēja veicināt tirdzniecības attīstību. Arī Latvijas tautsaimniecība pamazām noslēdzās no ārpasaules un tuvojās autarķijai. Tās ārējā tirdzniecībā arī ar Lietuvu un Igauniju dominēja klīringa līgumi.[37] Tie paredzēja samaksu par precēm pēc to apmaiņas un automātiski orientēja censties pēc izlīdzinātas tirdzniecības bilances.[38] Tirdzniecības līgumos, kurus Latvija un citas Baltijas valstis noslēdza ar trešajām valstīm bija iekļauta tā dēvētā Baltijas klauzula, kas noteica, ka pat vislielākās labvēlības statusu ieguvusi valsts nevar pretendēt uz tām privilēģijām, ko (Latvijas gadījumā) bauda Igaunija, Lietuva, Somija un PSRS. 1937. gadā septembrī Igaunija tirdzniecības līgumā ar Somiju Latvijas klauzulu neiekļāva. Turpretī Igaunijas un Latvijas tirdzniecības līgumā saglabājās Somijas klauzula. Tas radīja nevienlīdzīgu situāciju Latvijas un Somijas precēm Igaunijas tirgū. Latvijas un Igaunijas attiecības saasinājās. Tas sākās ar konfliktu starp Latvijas sūtni Igaunijā E. Krieviņu un Igaunijas saimniecības ministru un tobrīd ārlietu ministra vietas izpildītāju K. Selteru. Jau 4. septembra telefona sarunā ar K. Selteru E. Krieviņš raksturoja notikušo kā “smagu sitienu mūsu attiecībām” un kā soli, kas grauj pamatus visai mūsu sadarbībai”. 6. septembrī K. Selters piedāvāja prezidentu tikšanos, kas varētu iznīcināt visus pārpratumus un Latvijas un Igaunijas “formālajā laulībā” radīt “gultas un galda kopību”. E. Krieviņš nevarēja pieņemt K. Seltera piedāvāto K. Ulmaņa vizīti Igaunijā. Vēl vairāk, viņš uzskatīja piedāvājumu risināt Baltijas klauzulas jautājumu ar prezidentu tikšanos par izspiešanu, kaut arī nelietoja šos vārdus sarunā ar K. Selteru. Savukārt K. Selters kvalificēja kā draudus Latvijas preses paziņojumus.[39] “Brīvā Zeme” norādīja, ka igauņiem jānovēl laimīgs ceļš viņu mēģinājumos pamest Baltijas sadarbību un jāapsver līdzšinējo attiecību ar Igauniju pārskatīšana pašos pamatos[40], bet citā numurā rakstīja, ka igauņi pārdevuši kopdarbības ideju par “Helsinku un Tallinas lieltirgotāju savārīto lēcu virumu.”[41] Visbeidzot stāvoklis saasinājās tik tālu, ka A. Bērziņš, runājot par Latvijas un Igaunijas attiecībām, izteicās par nepieciešamību “atjaunot” tās.[42] Attiecības izdevās uzlabot jau 1937. gada decembrī, tomēr tā īsti tās vairs arī neuzlabojās. Vēl 1938. gada decembrī tirdzniecības sarunās ar Igauniju Latvijas delegācija vēlējās panākt Latvijas klauzulas atjaunošanu Igaunijas tirdzniecības līgumā ar Somiju. Nevēloties to darīt, Igaunijas delegācija paziņoja, ka piedāvā praktiskas, nevis juridiskas priekšrocības tirdzniecībā, kas savukārt nelikās pārāk vilinošas Latvijai. Tirdzniecības sarunu laikā Georgs Meri zīmīgi izteicās Latvijas delegācijai, ka Igaunijai svarīgi paplašināt tirdzniecību ar Latviju politisku iemeslu dēļ, bet Igaunijas saimnieciskās intereses par to ir ļoti mazas.[43] Šo sarunu neveiksme bija viens no faktoriem, kas 1938./1939. gadu mijā pasliktināja Latvijas un Igaunijas attiecības.(Citu vidū jāmin Igaunijas augošā provācisko un iluzori proskandināvisko tendenču palielināšanās Igaunijas ārpolitikā.) Tādējādi maznozīmīgās saimnieciskās attiecības apgrūtināja diplomātiskās sadarbības iespējas un valdošo aprindu savstarpējo saprašanos, kas autoritāro režīmu apstākļos ieguva hipertrofēti lielu nozīmi. Latvijas ārējā tirdzniecībā eksporta un importa īpatsvars ar Lietuvu un Igauniju samazinājās. Arī šo valstu kapitālieguldījumi Latvijā saruka. Ārvalstu kapitālieguldījumi vispār Latvijā samazinājās mērķtiecīgas valdības politikas rezultātā.[44] Igaunijas kapitālieguldījumi 1934.-1939. gadā samazinājās par 69.9%.[45] Saimnieciskās un politiskās attiecības tika jauktas, un tam visam vēl pievienojās arī personisko attiecību aspekti. Visbeidzot jāatzīmē, ka Igaunijas puse ilgstoši ņēma ļaunā Latvijas atteikumu uz ielūgumu prezidenta vizītē. Tā 1939. gada martā Latvijas sūtni Polijā L. Ēķi informēja turienes Ārlietu ministrijā.[46]

Par Baltijas iedzīvotāju identitātes apziņu starpkaru posmā atrodamas tikai atsevišķas liecības. Tās rodamas, piemēram, augstu amatpersonu izteikumos, kas arī izjuta triju tautu starpā valdošās noskaņas un teorētiski izprata nepieciešamību stiprināt saites starp triju Baltijas valstu tautām. Latvijas sūtņu II konferencē V. Munters, piemēram, runāja par dabīgu pamatu draudzībai ar lietuviešu tautu un pragmatisku apsvērumu diktētu uzskatu līdzību ar Igaunijas valdošo šķiru. V. Munters uzskatīja, ka Latvijai Lietuvā ir svešāka politiskā vadība, bet Igaunijā - tauta.[47] Taču praksē bieži vien izrādījās, ka Lietuvas vadības attieksme pret Latviju bija nesalīdzināmi korektāka nekā Igaunijas vadības attieksme. Lietuvas vadība nekad nerīkoja pret Latviju vai Igauniju vērstas kampaņas presē, kā to nepārtraukti atļāvās Igaunijas valdošās aprindas. Latvijas un Igaunijas tautu atsvešinātību atzīmēja arī Igaunijas prezidents K. Petss[48], bet savās atmiņās par to rakstīja bijušais Latvijas sūtnis Igaunijā E. Krieviņš.[49] [103.lpp.] Vēstures literatūrā bieži sastopamas norādes uz Baltijas valstu valdošo aprindu un tautu nacionālisma neizbēgamo palielināšanos pēc neatkarības iegūšanas, kas tikpat nenovēršami kavēja labāku saprašanos šo tautu vidū. Faktiski Baltijas valstu vienotības izjūta tikai sāka veidoties. H. Rebass pamatoti atzīmējis, ka tikai kopš 20. gadu vidus Lietuvu pieskaita Baltijai.[50] Baltijas valstu varas iestādes neiecietīgi izturējās pret citu valstu minoritātēm. Baltijas Antantei bija jākļūst par mehānismu, kas - kaut vai nemitīgās vienotības propagandēšanas dēļ vien - nostiprinātu reģiona iedzīvotāju identitātes apziņu. Likteņa ironijas dēļ tieši 1939. gada 23. augusta un 28. septembra līgumu realizācija praksē nesaraujami saistīja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas likteņus un pat padarīja jēdzienu “Baltijas valsts” par viennozīmīgi attiecināmu uz nosauktajām trim valstīm. Padomju okupācijas kopējās bēdas ievērojami nostiprināja baltiešu identitātes apzinu. Taču tās veidošanās vēl joprojām ir aktuāla.

Baltijas Antante bija agrīna politiski diplomātiskas integrācijas forma, kuru radīja divas tendences. Kā pirmā jāmin ilgstoši pastāvējušā tendence veidot Baltijas valstu savienību. Tā pastāvēja kopš brīvības cīņu laikiem. Bieži vien nepieciešamību veidot Baltijas valstu savienību pamatoja pat ar radikāli atšķirīgiem ārpolitiskiem apstākļiem. No 1933. gadā populārajām idejām par politisku, ekonomisku, militāru savienību 1934. gadā izdevās realizēt tikai ar grūtībām praksē realizējamu diplomātisku sadarbību. Otra tendence, kas atļāva izveidoties Baltijas Antantei tieši 1934. gada rudenī, bija Vācijas nacionālsociālistu ārpolitikas izraisītās izmaiņas, konkrēti - saspīlējuma pieaugums Eiropā, kā arī Vācijas un Polijas izlīgums 1934. gada sākumā. Starptautiskā stāvokļa izmaiņas agresīvas Vācijas parādīšanās -, kas deva iespēju izveidot Baltijas Antanti, arī noveda pie Baltijas valstu bojā ejas un lielā mērā kavēja to sadarbību. Trauslā Baltijas valstu sadarbība stabilitātes apstākļos būtu varējusi kļūt par ilgstošas sadarbības pirmsākumu. Tam tomēr traucēja gan vēsturiskā laika trūkums, gan nemierīgie pirmskara apstākļi. Baltijas Antante atbilda sava laika mierīgas attīstības tendencēm. Tā labi iekļāvās kolektīvās drošības sistēmā. Baltijas valstu mēģinājumi atteikties no Tautu Savienības principiem saistāmi ar to praktisko nerealizējamību.

Baltijas valstīm kā jaunām politiskām vienībām integrēties traucēja ne tikai nelabvēlīgie ārējie apstākļi, bet arī labās gribas trūkums. Tas liecināja par triju Baltijas valstu valdošo aprindu politiskā brieduma trūkumu. Arī šeit Baltijas valstu vadītāji pieļāva tam laikam raksturīgās kļūdas. Pat Rietumeiropas integrācija pēc Otrā pasaules kara sākās ne tikai padomju draudu un ASV spiediena dēļ, tās pamatā nebija tikai ekonomiskie apsvērumi vien, bet arī Otrā pasaules kara vēsturiskā pieredze. Baltijas valstīm, protams, šādas pieredzes nebija. Baltijas Antantes liktenis pierāda ne tikai nepieciešamību pēc sadarbības, bet arī vajadzību meklēt sadarbību ar stipru valsti vai to savienību.
______________________________________________________________

[1] Tekstu skatīt: Andersons E. Latvijas vēsture 1920-1940. Ārpolitika. - 2. sēj. - Stokholma, 1984. - 553.-554.lpp (turpmāk Andersons E. Ārpolitika II).

[3] Andersons E. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture. - Toronto, 1983. - 650.lpp.

[4] Cit. pēc. Feldmanis I., Stranga A., Virsis M. Latvijas ārpolitika un starptautiskais stāvoklis (30. gadu otrā puse). - R., 1993. - 380.lpp.; Stranga A. Latvijas ārējā tirdzniecība 30. gadu nogalē: ārējās politikas saimnieciskie aspekti // Latvijas Vēsture. - 1995. - Nr. 2(17). - 39.-40.lpp. Visai pesimistisks viedoklis par mazu valstu drošības garantēšanas iespējām sniegts arī rakstu krājumā “Latvija pasaules politikā: iespējas un ierobežojumi”. - R, 1995. - 86.lpp.

[5] Krieviņš E. Viņās dienās: Atmiņas, apcerējumi un laika biedru suminājumi. - Melburna, 1966. - 232.lpp.

[7] Žalys V. Lietuva Baltijos Antantis sistemoje. - Vēstures zinātņu kandidāta disertācija. - Vilnius, 1989 // Lietuvas ZA Bibliotēkas Rokrakstu fonds. - 26.f., 1578.l., P. 120.

[14] Žalys V. Lietuva Baltijos Antantis sistemoje.. - P. 116-117.

[15] Valters M. Mana sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru Latvijas traģiskajās dienās. - Stokholma, 1957. - 106.lpp.

[16] Vedga P. Minhenes konference un mūsu neitralitāte // Brīvā Zeme. - 1938. - 1. nov. 12.lpp.

[17] Andersons E. Ārpolitika II.. - 31., 33.-34.lpp.

[20] Andersons E. Ārpolitika II. - 51.lpp.

[22] Ronis I. Ievada eseja. Kārlis Ulmanis.. // Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli / Sast. I. Ronis, A. Žvinklis. - R., 1994. - 116.lpp; Zalcmanis J. Vācijas sarunas ar Latviju un Igauniju 1939. gadā // Daugavas Vanagu Mēnešraksts. - 1969. - Nr.4. - 20.lpp.

[26] Latvijas okupācija un aneksija: Dokumenti un materiāli. (Sast. I. Grava-Kreituse, I. Feldmanis, I. Goldmanis, A. Stranga). - R, 1995. - 60.-61.lpp.

[28] Andersons E. Ārpolitika II. - 112.lpp.

[30] Stranga A. Anglijas-Polijas savienība un Baltijas valstis (1939. g.) // Latvijas Arhīvi. 1994. - Nr.4. - 29.lpp.

[31] Kādas ir nākotnes miera izredzes? // Brīvā Zeme. - 1939. - 10. janv. - 2.lpp.

[33] Feldmanis I. Vācbaltiešu izceļošana // Latvijas Arhīvi. - 1994. - Nr.4. - 35., 40.lpp.

[35] Stranga A. Ebreji un diktatūras Baltijā (1920.-1940. gads). - R, 1997. - 112., 120.-121.lpp.

[37] Aizsilnieks A. Latvijas saimniecības vēsture, 1914-1945. - Stokholma, 1968. - 788.-789.lpp.

[38] E. K. Latvijas un Lietuvas ārējā tirdzniecība // Ekonomists. - 1937. - 347.lpp.

[40] Mēs un ziemeļu kaimiņi // Brīvā Zeme. - 1937. - 7. sept. - 2.lpp.

[41] Taisnošanās, kas nepārliecina // Brīvā Zeme. - 1937. - 10. sept. - 2.lpp. Šeit izmantota analoģija no Svētajiem Rakstiem. Bībeles patriarhs Jēkabs nopirka no sava izsalkušā vecākā brāļa pirmdzimtības tiesības par lēcu virumu. - Pirmā Mozus grāmata, 25. nodaļa, 29.-34. pants.

[42] Latvija un starptautiskie notikumi // Jaunākās Ziņas. - 1937. - 26. nov. - 5.lpp.

[44] Aizsilnieks A. Latvijas saimniecības vēsture.. - 778.-779.1pp.

[45] Finansu un kredīta statistika 1939. g. - R, 1939. - 173.lpp.

[49] Krieviņš E. Viņās dienās.. - 229. lpp.

[50] Rebass H. Barjeras Baltijas sadarbībai - iespējas tās pārvarēt // Baltijas valstis likteņgriežos / Rakstu krājums. - T. Jundža red. - R, 1998. - 309.lpp.
_____________________________________________________________

Publicēts: Latvijas Vēsture. 1998. Nr. 1 (29), 97.-104.lpp.

Ievietots: 03.12.2003.

HISTORIA.LV