Allōds (vāc. Allod no ģerm. al, pilns, pavisam un ôd, manta). To pirmo reiz sastopam Lex Salica 6g.s. un tas nozīmēja kustamu mantu. Bet jau franku laikmetā par a. sāk saukt kā kustamu, tā nekustamu privātīpašumu. Pēc tam notiek jauna nozīmes maiņa, un a. sašaurinās līdz nekustama īpašuma jēdzienam - parasti tā dēvēja atsevišķus gruntsgabalus. Karolingu laikā, nodibinoties lēņu kārtībai, a. kā neierobežotu dzimtsīpašumu stata pretim beneficim un lēnim, uz ko leimanim bij tikai nosacītas, nepilnīgas mantošanas tiesības. Blakus šai vispārīgai a. nozīmei (kā lēņa pretstatam) dažos Vācijas novados 12-15 g.s. par a. sauc muižu, viņas ēkas un paša kunga apsaimniekošanā atstātos muižas laukus. Tikai šai pēdējā nozīmē vārdu a. lieto mūsu 13 un 14 g.s. senraksti: muiža kā kunga novada atsevišķa saimniecības vienība. Lit.: R. Shröder, Beiträge zum Wörterbuch d. deutsch. Rechtssprache (1908). Fr. Bunge, Das Herzogthum Esthland.
Latviešu konversācijas vārdnīca. 1.sējums, 297.-298.sleja.
Ievietots: 06.01.2003.