Marijas Lingas atmiņas par PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta vienību veiktajām “tīrīšanām” Bauskas apriņķa Mežotnes pagastā februārī.
__________________________________________________________

Marija Linga apraksta Iekšlietu Tautas komisariāta vienības, kura 1945. gada februārī trīs nedēļas uzturējās Bauskas apriņķa Mežotnes pagasta Diduļos darbību, izpildot instrukciju par Sarkanās armijas ieņemtajos apgabalos veicamo tīrīšanu (skatīt instrukcijas tekstu). Atmiņas pierakstītas 1976. gadā.

Melli vīri, varas kalpi, man’ notvēra,
Līdz asinīm sita, tad nokāva…

Plūdons.

Tas bija ap desmito februāri. Bija jau ij sērsni, ij ledus uz ceļa.

Pa āru saimniecības gaitās staigādama, redzu, ka sētsvidū iebraukuši divi pajūgi. Sēdekļi uztaisīti tā, ka trīs rindās var sēdēt. Braucēji ārā nekāpj, sēd, acis nodūruši, un nezin ko gaida.

Ienākusi pasaku Grietai. Grieta paskatās pa logu un saka, ka pa leju braucot vēl vienas cilvēkiem pieblīvētas kamanas, un divi zaldāti brienot pa sniegu.

Gribu slēgt balkona durvis ciet, bet uz balkona jau stāv divi zaldāti, un pa dārza celiņu nāk četri melnās formās ģērbušies vīri. Viens, ļoti garš - pa priekšu.

- Kur saimnieks? - Nav mājās. - es atbildu. - Nu tad pavadiet jūs mūs un parādiet visas telpas! - Vīri sanāk ēdamistabā un sakar mēteļus uz pakaramiem. Garais piepeši bez kādas prasīšanas atrauj skapja durvis, paskatās iekšā, atkal aizslēdz un atslēgu iebāž kabatā. Tāpat dara ar bufetes durvīm. Skapis un bufete stāvēja ēdamistabā, tukši jau no kaujas laikiem.

Izskatījis pārējās istabas, nāk ķēķī un liek, lai es eju pa priekšu. Apskata durvis un durvju atslēgas. Apskata logus un sienas. Pat pieklauvē pie sienām. Vienā rokā revolvers, otrā kabatas laternīte. Viņa gala durvis aizslēdz un atslēgas - kabatā. (Ka nu tik tās atslēgas nepazaudē!) - Šīs telpas mēs ņemsim. - Tas ir, agrāko Balderu istabu, meitu istabu un Balderu ķēķi ar pieliekamo.

Te jāatkāpjas mazliet un jāpaskaidro, kur palikuši pārējie mājas iedzīvotāji. Streļčenki un Griņeviči, kuri šo mājas galu apdzīvoja.

Sākot ar 1945. gadu, izsludināja ar apkārtrakstu, ka krievu bēgļiem jāatgriežas uz mājām. Vienīgi tie, kas grib un nodarbojas ar zemkopību, var palikt. Nu, mūsējie bija pilsētnieki. Solīto atkulakošanu nevarēja sagaidīt. (Ņina cerēja uz manu šujmašīnu, Griņeviča uz pašu saimnieku!) “Atrastās” govis jau noņēma novembra mēnesī 1944. gadā. Jāiet vien bij - un krievi ar skābu prātu vilkās atpakaļ uz matušku. Brīnums, jums tur jau 25 gadi komunisms, kāpēc jūs tur, komunismā, negribat dzīvot!…

Neesot vis tūliņ uzlādēti uz dzelzceļa, bet nokrauti dzelzceļa malā, 2 km no Iecavas. Tur izsaluši visi līdzņemtie kartupeļi un apbeigušies līdzpaņemtie sivēni. Vai nu nezināms, matuška ar saviem bērniem rīkojās kā ar malkas pagalēm. Tā tas bija agrāk, tā, kā redzams, ir arī tagad.

Nu man jādomā, kā mūs ar Grietu neizsviež sniegā, un es jautāju, kur tad man būs atļauts palikt.

Apspriežas ar pārējiem. Apskata vēlreiz saimniekgalu. Nolemj, ka mēs ar Grietu varam gulēt, kur jau esam - saimniekguļamistabā. - Bet mēs jūs ieslēgsim no desmitiem vakarā līdz sešiem rītā. Saimnieks lai guļ zem trepēm.

Un nu taisiet pusdienas! Astoņiem cilvēkiem. Tad iesauc šķūtniekus un kaut kur aizsūta.

Kas šitie būs? Ko viņi darīs? Neziņa un bailes… Kaut nu tik drīz aizbrauktu, ka nebūtu arī vakariņas jāgatavo. Priekš pusdienām viņiem bija no izpildkomitejas papīrs. Priekš vakariņām arī atnesa papīru.

Uz pusdienlaiku pārrodas saimnieks un uzstāj, lai es atdodu to spirta pudeli, kuru kaujas otrā dienā paglābu no piena transportkannas, lai Streļčenko neizdzer.

- Esiet prātīgs un neuzbāžieties viņiem ar savu spirta pudeli, ka jūs vēl nearestē - tie nav labi cilvēki! - Nelabie cilvēki spirta pudeli gan paņēma, bet pašu saimnieku pie galda sēsties neuzaicināja, un viņam bija ar kaunu jāatkāpjas… Ā-ā! Vai es neteicu?…

Nelabie cilvēki rīkojās tā, kā kad māja un viss piederētu viņiem, un par saimnieku patrepes istabiņā nelikās ne zinis. Saimnieks ar’ apskaitās un dzīvojavairāk pie radiem.

Tikai to privilēģiju sev izkaroja, ka staigāja pa balkona durvīm, kuras viņam atslēdza Garais.

Tanī pašā vakarā. Es stāvi ķēķī pie plīts. Uz maizes krāsns stūra deg kopķilka. Pa ķēķa durvīm, gandrīz uz sliekšņa paklupdams, ienāk neliels, paklibs vīrs. Ļoti labi pašūta žakete, labi sasukāti mati, portfelis padusē. - Kur tad te jums tie biedru kungi dzīvo? Izdauzījos pie balkona durvīm - tur nelaiž iekšā… - Es parādu pareizās durvis. Pēcāk uzzināju, ka tas ir Līskopfs. bijis skroderis, tad iedzīvojos, dabūjis zemi un nopircis kuļmašīnu, pašgājēju. Tagad, pie lieliniekiem, desmitnieks. “Biedru kungi” viņu saņem kā uz ecēšām. Tad tas nav labi, tad tas nav pareizi… ko tu padarīsi? Cilvēks savu mūžu nav ticis bārts, tikai slavēts un uzteikts - nu, pie vecuma jāmācās līst rāpus un klanīties… Nāk laukā tīri sasarcis - Kas jums par bargiem kungiem - nu, bargi kungi jau ilgi nevaldot - tas vecs sakāmvārds. - Es - Šinīs laikos visi sakāmvārdi apgriezti ar kājām gaisā. -

Sāk nākt citi desmitnieki (viss pagasts sadalīts desmitos), galvenokārt sievietes. Tās pa krieviski nerunā, tulko Garais. No sākuma viņas mēģina ar Garo amizēties, kā jau ar smuku jaunkungu, bet tiek norātas un “atsēdinātas”. Viņām tiek draudēts, viņas tiek pamācītas, ka pie padomju varas ar onkuļu un krustdēlu būšanu viņas nonāks, tur, “kur Makars teļus nedzen un krauklis kaulus neaiznes” (krievu draudi). Latviski tas būtu: galējā elles tumsībā, [4.lp.] kur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

Nā laukā šņākdamas un tik švuncīgi, kā no vēja, ka malkas pagales no plīts priekšas skrien viņam līdzi. It kā es būtu vainīga, ka tādi melni vīri te sanākuši.

Ķēķi saradušies šādi tādi vīrieši, kuru nozīmi un nodarbošanos nesaprotu. Tikai, kad ieradās Dumpju Vanags, es viņam jautāju, un viņš izskaidroja, ka šie esot “izbiķeļi”[1] un sūtīti tos mūsu kungus apsargāt. - No mūsu kungiem dzirdēju, ka tie esot “istrebiķeļi”.

Bija arī kāds 15 gadus vecs puika un kāds “rūķītis”. Puika esot Jēkabs Dambars, tā Dambara dēls, kas te vācu laikā bija atsūtīts strādāt un kuram sieva nāca gultu taisīt (lai dabūtu svētdienas pusdienas). Puika arī bija atsities mātē un krita vai katlā iekšā, tā ka vajadzēja vien viņu barot. Vecākie izbiķeļi, kā Dumpju Vanags, pēc nemaz negribēja nākt - ķeroties šis amats pie sirds - un uztucēja savu dežūru Dambarēnam.

Rūķītis - metru garš vīriņš - Osvalds Balcers esot izpildkomitejas priekšsēdētāja Sīļa krustdēls. Ir gan posts varas vīram ar tādiem krustdēliem - liec kur gribi, visur “savāra ziepes”. Tagad ielikts istrebiķeļos. Pēc ielika par finansu aģentu. Tur nu savārījis tādu putru, ka pats ņēma un pakārās. Tagad turējās kopā ar Dambarēnu. Kad Garais viņu pirmoreiz ieraudzīja ar flinti rokā, izbrīnējies iesaucās - Cik tad tev, puisīt, to gadiņu? - Balcers basā - Divdesmit pieci!

Drīz tomēr Dambaram un Balcerim radās nodarbošanās, ko labāku nekāds krusttēvs nevarētu izdomāt - viņus norīkoja par priviliģētiem laupītājiem.

Tas notika tā - Garais, saticis mani priekšnamā - barojiet mūs labi (draudoši) citādi… - Citādi jūs mani apēdīsiet? varat ēst droši - mans stāvoklis ir bezcerīgs. - Un es saņēmu viņu aiz blūzes pogas, lai viņš neaizskrietu, un izklārēju [5.lp.] Diduļu apstākļus.

Pastāstīju par tiem trīspadsmit tūkstošiem un septiņsimtiem, kurus līdz jaunam gadam bija jānomaksā. ai tos nomaksātu, tika pārdots viss, kas bija ēdams. Man nav ne teļa, ne aitu, ne vistu. Ir tikai pirmpienes, no kurām divas jau ciet, trešā vēl dod 2 litri piena dienā. Ir viena sivēnmāte ar divmēneši veciem sivēniem, bet tā ir nozīsta - kauli un āda. Mums te visu vasaru bija četri bēgļu puikas, 10-12 gadu veci.

- Jūs sapratīsiet - kur tādi siseņi mājā, tur netversies ne ābols, ne kāda dārza sakne. Tā ka cita nekā nav kā kartupeļi un lopbarības bietes. Tad nu padomājat, vai ir vērts sīkstu veceni ēst?

- Ko tad šie izpildkomitejā gvelž, ka Diduļos visa kā diezgan?

- Viņi tikai grib jūs no sava kakla nokratīt. - Garais padomā brīdi un saka tā - Jūs uzrakstiet visu, kas jums mūsu dienas uzturam vajadzīgs un nododat man, es gādāšu, ka produkti būs.

Tiešām, Dambarēns un Balcerītis, flintēm bruņojušies, sēdās šķūtnieka zirgā un brauca laupīt padomju varas vārdā. Zināms, varēja dabūt tikai to, kas cilvēkiem bija. Dažam lauki bija ar tranšejām sarakti, dažam ar tankiem nobraukti, pilni spridzekļu un bumbu bedru. Nebija ne sviesta, ne olu, ne smalko miltu. Bija piens, maize un gaļa - sālīta, kumbrs, mugurkauls. Jo cilvēki kāva govis tāpēc, ka nebija barības - visklielākā karošana taču notika augusta un septembra mēnešos.

Tā nu es vārīju govsgaļu katru dienu, bet mūsu kungi nesūdzējās, jo zināja, ka nekā labāka nav. Es teicu Garajam, ka tās gaļas tiek vests par daudz, bet viņš saka, lai tik krājoties gaļa - varbūt šie iešot uz tādu vietu, kur nekā vairs neesot, tad gaļu ņemšot līdz.

Kur tāda vieta būs? Tas būs Kurzemes “katls”… Ak Dievs! Tur dzīvo mana precējusies meita…

Pirmajā dienā pie galda bija astoņi ēdāji, vakarā abi majori aizbrauca un palika seši - trīs virsnieki un trīs zaldāti. No virsniekiem vecākais - kapitans. Gadu 30 vai vairāk. melni sprogaini mati, melni ģērbts, gari melni velteņi kājās, melni pirkstaiņi rokās. Kreisā rokā melna somiņa, labo roku vienmēr žņauga, it kā tanī atrastos ķites pika, kuru vajadzētu uzturēt mīkstu. Iet ķēķī, kukumu uzmetis, kā melns ļauns runcis. Kapitans ir kapitans, un nav zināms, kā viņu sauc.

Jauns leitnantiņš Nikolajs, meitenīgu ģīmīti, ap gadu 20. Ģērbies haki krāsas blūzē un melnās galifē biksēs. Kājās zābaki. Tas tas rakstītājs.

Garais - Dambarēns saka, ka tas esot tepat Bauskas žīds. Žans Roberts Benjamina dēls, garāks par 2 metri. Melni, gludi mati, deguns ar kūkumu. Tikpat labi var būt žīds kā vācietis. Runā krieviski, latviski un vāciski bez kādiem akcentiem. Šķiet, viņam ir laba izglītība. Tulks. Ja tie cilvēki būtu teikušies neprotam krieviski, daudzi būtu palikuši neaizvesti. Ar slikto krievu valodu paši sevi iegāza, jo Kapitans pratināmā runu izgrozīja pēc sava prāta. Garais tulkoja tā, ka nevarēja neko grozīt.

Tad trīs zaldāti. Andreiko, pagarš, patievs, ļoti bramanīgu izturēšanos. Tos cilvēkus veda uz turieni, “kur Makars teļus nedzen”.

Divi jauni mazkrievi - Šapovalovs un Konovalovs - abi pazemi, paplati, tik vienādiem ģīmjiem, ka nevarēju vienu no otra atšķirt. Tie kurināja podiņu krāsni, lēja lampā petroleju un darīja citus apkopšanas darbus. Ja bija par daudz vedamo, tad palīdzēja Andreikam.

Dambarēns jau pašā sākumā pavēstīja - mēs aizvedīsim no Mežotnes pagasta 67 cilvēkus. - Vai nu viņš zināja jeb lielījās, bet Kapitans un Garais strādāja tikuši. Ap desmitiem, steigā iekoduši brokastis, sēdās šķūtniekos, zaldāti līdz, un aizbrauca. Nikolajs [7.lp.] palika par mājas sargu un, lielajā istabā sēdēdams, kaut ko rakstīja. Reiz, ieraudzījis pa logu lapsu (šur tur atradās gan krituši lopi, gan cilvēki), paķēris flinti, izskrēja lapsai pakaļ. Es iegāju pa vaļā pamestajām durvīm un paskatījos uz galda atstātajos papīros. Ļoti glīts, līdzens rokrakstiņš. jautājumi un atbildes. Jautājums: cik gūstekņus nositis? Atbilde: tik un tik. Cik ložmetēju upes krastā apracis? Atbilde: tik un tik. Nikolajs nāca atpakaļ lapsu nenošāvis, un es iznācu, nekur ar rokām nepiedurdamās, lai pie gadījuma neatrod pirkstu nospiedumus.

Pa tam ķēķī jau saradušies istrebiķeļi. Pīpē un spēlē kārtis. Dažreiz, ja nav slinki, iekurina apcietināmo istabā plīti. Ja ir slinki, lai apcietinātie didina zobus. Apcietināmiem tur gan bija briesmīgs gaiss - visi logi ar naglām aizdzīti, lai kāds neaizbēg. Kopķilkām daktis izvilktas augstu - tās kūp. Dūmi un petrolejas smaka. teica, ka Grīna kundze esot paģībusi. Tik tās vainas, ka vācu laikā bijusi pagasta rakstveža palīdze. Aizveda. Palika divas meitenes bez kādiem līdzekļiem.

Ap pusdienas laiku pārbrauc Kapitans ar Garo. Pilni vezumi “bez vainas vainīgo”. Paēduši pusdienas, sauc atvestos pa vienam iekšā un sāk pratināt. Kas prot krieviski, to pratina Kapitans viens pats lielajā istabā. Kas neprot vai teicas neprotot, tam Garais tulko, Kapitans uzmanīgi klausās. Kurš nopratināts un atrasts par vainīgu, tam pasauc Andreiko, iedod papīrus un liek vest uz Bausku. Kuram nekādi nevar piesieties, to palaiž uz māju. Tādu gan bija maz. Pirmās divi nedēļas tikai uz Bausku un Bausku. Kā tur tas cietums nepārplīsa!…

Andreiko esot briesmīgi triecis zirgus un izbraukājis Bausku neiedomājami īsā laikā. Negribējis, ka zirga īpašnieks brauc līdzi. Nu, bet vecais Jēgā (vārds no franču laikiem) tomēr zirgu nedevis Andreikam braukt - viņam viena pati grūsna ķēve palikusi - [8.lp.] ar ko tad viņu uz kapiem aizvedīšot, ja ķēvi nobeigšot. Tad Jēgā ķēve atstāta. Ņemts Kaupēna zirgs. Kaupēns pats - liels, stipri kurls vecis, līdzi nebraucis. Braukuši mazie “izbiķeļi” - Dambars un Balcers un, atpakaļ braukdami, šāvuši pār zirga galvu - etta zirgs gāja!… Iebraukts gubenī pie āboliņa blāķa, kur citi šķūtnieku zirgi, nemaz neēda, tik skatījās atpakaļ baltām acīm. Es, atnākusi uz ķēķi, saku, vai Kaupēna zirgs nav slims. Tad Dambars pastāsta, kas par vainu.

Mazliet par Kaupēniem. Kaupēni ir lielas mājas uz Mežotnes ceļa. Kaupēns pats bijis krietni vecs, kad precējies. Kādu savu radinieci. Palikuši bez bērniem. Sieva ņēmusi savu māsasmeitu audzināt. Ap 1940. gadu Mirdza jau bija liela, smuka jaunkundze, beigusi vidusskolu.

Lielinieku laikiem nākot, mājas puisis Jēkabs ļoti gribējis Mirdzu precēt un draudējis atriebties, ja Mirdza nenāks. Tad Mirdza pazudusi. Pēc kādiem gadiem atrakstījusi no Kanādas. Pa tam pats Kaupēns jau bijis miris un pati strādājusi mežniecībā. Reiz, no Bauskas nākot, mums ar Kaupēnieti gadījās gabalu kopā iet. Viņa nesa paku, kuru Mirdza sūtot no Kanādas. Vēlāk Mirdza izgādājusi, ka viņas audžumāte var izlidot uz Kanādu. Tagad viņa dzīvojot pie Mirdzas, kura esot ievērojama vetārste un savas mājas īpašniece. Kaupēniete esot palikusi daudz jaunāka un stiprāka nekā te bijusi, kaut gan viņai esot pāri astoņdesmit.

Jēkaba tēvs toreiz mūsu desmitā bija desmitnieks un plēsa saimniekam vai trīs ādas nost, kamēr es iedomājos, ka “vajag smērēt”. Iesmērēja vislabāko sivēnu, 3 mēn. vecu. Tad mitējās. Jēkabs kā nākošais darba zemnieks mums noņēma vienu govi, kuru tūliņ esot pārdevis, jo viņiem pašiem jau esot četras govis. Tad viņi iekrita. Tik labi un tik labi aktīvisti, ka tīri vai raudiens nāk, un te uz reizi atrod gubenī, sienā Jēkaba brāli, kurš dezertējis no krievu armijas…

Tā nu mūsu kungi braukāja pa mājām, ķēra cilvēkus, veda pratināt un veda uz Bausku.

Pēc desmitiem vakarā mūs ar Grietu ieslēdza guļamistabā (Grieta toreiz strādāja skolā par apkopēju. Skola - 10 minūšu gājiena attālumā no mājas).

Mēs aizklājām logus un gulējām tumsā, bet no trokšņa izbēgt nevarējām, jo sienā starp guļamistabu un lielo istabu bija ventilators virs krāsns (neredzams).

Līdz mums atskanēja bāršanās un jautājumu krustugunis, kur pratināmais apjuka un nezināja, uz kuru jautājumu atbildēt.

Turpat vīrieši raudāja un tas bija tik briesmīgi, ka vajadzēja murgot un raudāt pa miegam. Sevišķi, kad pratināja Mežotnes skolotāju. Viņus abus ar sievu aizveda, un esot palikuši trīs mazi bērni bez kādas gādības.

Sestdienas vakarā atveda divas jaunas sievietes kamanās starp Kapitanu un Garo iespiestas. Tās pratināja naktī, un tās raudāja pilnā balsī. Tad pratinātāju balsis sāka skanēt mīlīgāk… Tad smiekli… Un tad ēdamistabā sāka gulta čīkstēt…

Tur ēdamistabā kaktā palika vienā no baltajām gultām. Kad Garais to dzīvokli apskatīja, viņš teica - lai tā gulta tur paliek. Tā būs vajadzīga. - Tagad tā gulta bija vajadzīga. Gulta čīkstēja bezgala ilgi. Kad rītā ap sešiem durvis atslēdza, gulta bija tukša, un jaunās sievietes pazudušas.

Bija pirmās nedēļas vidus, kad pie balkona durvīm atskanēja stipra klauvēšana. Garais bija izbraucis, un Kapitans sauca mani, lai paskatītos, kas tas par duraku tur dauzoties (pašam, droši vien, bija bailes iet).

Tā bija maza sieviete, ļoti skaistā kažokā ģērbusies un ļoti noraudājusies. Viņa gribot ar mūsu kungiem runāt. Es pateicu Kapitanam. - Bet es ar viņu negribu runāt! Es viņas neesmu saucis! - Sieviete pa tam bija ienākusi istabā un sliktā krievu valodā gribēja [10.lp.] zināt, kur viņas vīrs palicis. - Lai viņa iet! Mēs viņas vīru neesam ņēmuši. Tā būs cita banda. - Tā bija Jurevic kundze, mūsu robežniece. Vai mūsu banda bij vai nebij Jurevicu ņēmuši, Palejās viņi tomēr bija bijuši - Šopovalovs un Konovalovs no turienes atnesuši spēļu kārtis, baltas lupatiņas un gabalu speķa. Viņi prasīja man adatu - šie gribot no tām lupatiņām uzšūt baltas apkaklītes saviem krekliem. Speķi, maizi un šņabi dzēra svētdienā, kad Ārmaniete Garo aizveda uz savām meitām, bet Kapitanu un Nikolaju piekopa Pulkovskiene.

Man šķiet, vai garais ar Ārmanietes meitām nebij pazīstams jau no agrākiem laikiem, jo Ārmaniete spekulante uz visām kantēm. 1944. gada rudenī viena no Ārmanietes meitām dzina pa lielceļu divas govis, nogriezās pa mūsu mājas ceļu un būtu paņēmusi arī mūsu piesietās govis, ja es tur nebūtu gadījusies. Drīz pēc tam nāca Jurevics - vai es neesot redzējusi meiteni, kas dzen divas govis? - Es parādīju, meitietis govis aizdzina. Jurevics govi bija gan dabūjis atpakaļ. Kā atriebdamās Ārmaniete, varbūt, bija mūsu kungus uzgrūdusi Jurevicam, jo Palejas nav Mežotnes, bet Codes daļā.

Jurevicu kā sāka vazāt pa cietumiem un pratināšanām, tā viņš beidzot kļuva vājprātīgs un beidza savu mūžu Gintermuižā. Un par ko? Ka atņem zaglei govis!…

Viena no Ārmanietes meitām (kolhozu laikā) bija nositusi un aplaupījusi kādu piedzērušu veci. Meitu pieķēra un notiesāja.

Pirms tās svētdienas tai sestdienā ienāca ķēķī paveca sieva, ģērbusies garā, greznā mētelī (redzams, ka ne savā). Es viņu nepazinu, stāstīja un stāstīja, cik viņa vācu laikā ieguvusi daudz veļas un nešūtu drēbju un kā, krieviem ienākot, viss bijis jāzaudē. Tad viņa sākusi [?][2], un tagad viņai ejot ļoti labi. Tā bija Ārmaniete.

Mežotnes pagastvecākais un rakstvedis abi jau laikus pazuduši. [11.lp.] Neko darīt - pratinās viņu mājiniekus. Pagastvecākais. Daudzvārdu Kramiņš (iegātnis). Daudzvārdi jau augusta mēnesī 1944. gadā izbrauca ar trim zirgiem, ceturto, pavecu ķēvi, atstājot deputatniekam Prozniekam, kurš dzīvoja palejā mazmājiņā. Kūtis un šķūņus krievi nodedzināja, skaisto divstāvu dzīvojamo māju sašāva, bet mazmājiņa ar kūtiņu un šķūni palika veseli. Roznieku pratināt nesauca - tas jau saimnieku draugs. Citu kalpu nav, tik resnā bēgļu krieviete, bet arī tā pārvākusies uz Dumpjiem, jo Daudzvārdos spokojoties, kamēr saimnieki izbraukuši. (Jādomā, ka kādi nekādi kaimiņi pa naktīm pievāca Daudzvārdu istablietas, arī klavieres.) Atved bēgļu krievieti, kura nav uz Krieviju atpakaļ gājusi.

Par saimnieku viņa neko nezina teikt, viņš, kā jau pagastvecākais, ar mājas darbiem nerīkojās, bet saimniece gan bija slikta - sita man pa ģīmi, es no zilumiem nekad neizgāju. - (Es vai uz augšu palēcos, to dzirdot, jo es aiz sienas klausījos - no šāviena trokšņa starp lielo istabu un saimes ēdamistabu bija radusies sienā plaisa. Ēdamistabā pret to vietu bija drēbju pakaramie, apkārti darba drēbēm, ka plaisa nebija redzama.) Neviens cilvēks par Daudzvārdu saimnieci slikta vārda netika teicis un Daudzvārdi visai apkārtnei tika stādīti par priekšzīmi. Un ko teica Daudzvārdu saimniece par krievieti? - Pavecs meitietis, pieci bērni, bet viņš pat rokas nav iemācījies nomazgāt - paņem ūdeni mutē, uzpurkš uz rokām, noslauka pie brunčiem - gatavs. Kuram patiks to maizi ēst, kuru tu ar tādām rokām esi mīcījis?

Daudzvārdu saimnieki arī atradās Kanādā. Par tiem rakstīja Kaupēnu saimniece Dumpju saimniecei, kura vienīgā pēc visiem kariem un cilvēku medībām ir palikusi dzīva.

Tad sauks pagasta ziņnesi Miežuli pie valstības - gadās, ka Kapitans nav mājās, Miežulis sakās krieviski neprotot un Garais viņu pratina viens - turpat ēdamistabā. Miežulis aiz sevis visas durvis atstāj vaļā, un es varu dzirdēt visu darba gaitu. Gadās, ka arī man ķēķī neviena nav. - Tātad, vācieši dara tā - tūliņ uzliek uz galda revolveri - lai pratināmais būtu bijībā, pats uzliek uz galda revolveri. Miežulis - Nemaz, mīļais kungs, nebaidaties, es jums nekā ļauna nedarīšu!

- Es neesmu nekāds kungs,- Garais pamāca. - Labi, labi, biedra kungs, turpmāk zināšu.- Bet aizvien godā Garo par “mīļo kungu”.

Nu prasa par pagastvecāko, ko Miežulis zina.

- Ko lika atnest, to atnesu, ko lika aiznest, to aiznesu, kā jau man tas ziņneša amats…- Jūs zināt, ka pag. vecākais ir aizbēdzis, tāpēc varat runāt bez bailēm.

- Kas man ko baidīties, bet ja es gribētu vairāk runāt, tad man būtu jāmelo.- Nē, melot nevajaga, bet padomju cilvēkam taču vajag turēt acis un ausis vaļā!

- Nu, par to man neviens algas nemaksā.

Tad ņems rakstvedi priekšā (tas arī aizbēdzis). Tātad par rakstvedi - Kas pie viņa nāca? - Miežulis iepleš acis - viss pagasts, kam jau kāda darīšana! - Nē, es domāju, viņa dzīvoklī. - Miežulis - Lai dies pasarg! Ko es skrīvera dzīvoklī darīšu.

- Tomēr, tomēr, taču varbūt lika alu atnest?… - Ak mīļais kungs! Viņš jau nebij vis tāds pļēgurs, kā es še, es… viņš jau nedzēra… - Nu tad nekā.

Un Miežulis nāca laukā smīnēdams.

Pēc kāda gada Miežulis iebrauca Diduļos, neatceros, kādas vajadzības vajadzības pēc, un tika lūgts pie galda, jo patlaban ēda pusdienas. Miežulis noņēma cepuri, un zem cepures bija galva - plika kā ola! Es neticēju savām acīm, jo Miežulim bija agrāk biezi, pelēki mati, viņš izskatījās kā ezis. - Kur jūsu mati? - es izsaucos. - Zem [13.lp.] skolas tiltiņa - viņš atbildēja.

Un tad viņš pastāstīja, ka tanī skolas bombardēšanas laikā gājis aizvest zirgu tālāk no skolas, bet nākušas tik daudz lidmašīnas, ka nobijies un palīdis zem tiltiņa. Tur nu viņš kādu brīdi mitis. Kaut kas tomēr viņu darījis līst no patiltes laukā un skriet uz patvertni. Kā šis no patiltes laukā, tā viena bumba taisni uz tiltiņa! Skambas vien apgriezušās… Kad uzlidojums beidzies, gājis pēc zirga. Zirgs turpat stāvējis. Izvilcis mietiņu un parāvis aiz ķēdes, zirgs nogāzies - jau sastindzis! No tā nobīļa šim visi mati nokrituši.

Pratina kādu pusmūža vīru, jau ilgāku laiku.

Šķūtnieks Sīga, kurš sēd ķēķī uz soliņa, saka, ka tas esot pienotavas vadītājs. Kapitans spiedz gan augstā balsī, gan rūc zemā. Pratināmais apgalvo, ka viņš tā nav teicis, kā viņam uztiepj. - Tā taču ir elle,- es saku - diendienā klausīties cilvēku mokās un, nevarot viņiem neko palīdzēt.

- Ja, agrāk mēs domājām - elle? Kas tādu elli ir izdomājis? Tagad mēs redzam, kas ir gan elle! Tagad mēs redzam, ka ir gan elle! Tagad mēs dzīvojam ellē,- vecais Sīga saka.

Vecais sīga tiešām bija ellē - viņš bija tik daudz zaudējis un tik daudz cietis, ka uzskatīja par vislielāko laimi - mirt. Bet viņš nedrīkstēja mirt - savu dēlu bērnu dēļ.

Pēc pirmā kara Sīgas dēlam, Latvijas atbrīvošanas karotājam piešķirti 15 ha zemes (vecais bijis rentnieks). Jaunais precējis Memmīnu Grietiņu, kurai bijis kāds nekāds pūrs. Viņi abi - lauksaimniecībā un mājturībā skoloti cilvēki - uzcēluši brīnišķīgi labi iekārtotu saimniecību. Viņi katru dienu uz pienotavu veduši 8 kannas piena un iztikuši bez neviena algota cilvēka. Viņiem bijis traktors un biešu sējmašīna, ar ko jaunais Sīga pelnījies.

Krieviem ienākot, jaunais Sīga ceļmalā nošauts. Māja atņemta, mašīnas atņemtas, bet vecajam zeme ierādīta izgrābtā grantsbedrē.

Kad es 1945. gada pavasarī biju izpildkomitejā, partorgs Brežinskis bāra veco Sīgu par to, ka biešu sējmašīna neesot kārtībā un neviens neprotot ar to rīkoties.

- Tad nevajadzēja dēlu nošaut,- šis arī neprotot ar sējmašīnu rīkoties, vecais Sīga atbildējia.

Brežinskis rūca un draudēja veco vai nezin kur likt, vecais atbildēja, ka viņam vairs neko sliktāku nevarot padarīt, kā jau esot padarīts, un, ja šo nošaušot, šis pateikšot paldies.

Kamēr pienotavas vadītāju lielajā istabā pratināja, priekšējā pie ēdamgalda sēdēja mazkrievi un Nikolajs un no grāmatiņas dziedāja kādu sērīgu patriotisku dziesmu…

Lielās istabas durvis atvērās, iznāca gāzelēdamies un pie sienas turēdamies pienotavas vadītājs, un pēc viņa - Kapitans. Garām iedams Nikolajam -[3]

Man - Ūdeni, ko rokas nomazgāt!

Atkal atveda vienu pusmūža vīru, kurš tūliņ tika iesaukts iekšā. Mājā bija tikai Kapitans un vīrs, kurš labi runāja krieviski. Ne ķēķī, ne ēdamistabā neviena nebija, kluss priekšpusdienas laiks. Es nostājos pie sienas šķirbas aiz mēteļiem un priekšautiem.

Papriekš jautājumi, ko viņš darījis tanī un ko tanī laikā, un tad jautājums - Cik karagūstekņus viņš nositis? - Vīrs atbildēja, ka viņam viens vien gūsteknis bijis un ar to viņi satikuši kā brāļi. Vēl nesen viņam atsūtījis vēstuli. - Un cik ložmetējus viņš upeskrastā apracis? - Vīrs brīnījās - kāpēc lai viņš būtu ko racis? Viņš ložmetējus pat redzējis neesot, jo tie vis tā apkārt nemētājoties. Jo tālāk, jo muļķīgākus jautājumus Kapitans uzdeva, un vīrs uz visiem atbildēja mierīgi un lietišķi. Es aiz sienas [15.lp.] stāvēdama, apskaitos par tādām aplamībām. Tad Kapitans pārgāja uz “tu” un sāka spiegt augstā tonī, un vīrs sāka gārgt… tad vīrs nogāzās… brīdi klusums… Tad Kapitans - ej, celies augšā… še, iedzer… ā redz, ar mani nevar vis jokoties…

- Un nu sāksim no gala - cik gūstekņus esi nositis? - Vīrs dobjā balsī - Manis dēļ, kaut vai simtu. - Kapitans - tas būs par daudz. Nu teiksim, divus. - Vīrs - Kā vēlaties. - Tā ka Kapitanam jautājumi bija gatavi, tad atbildes ierakstīt gāja ātri. Vīram lika parakstīties un viņš tapa atlaists. Es izlīdu no slēptuves. Vīrs nāca streipuļodams un pie sienām dauzīdamies. Seja sarkana, mati slapji, šķipsnas uz acīm. Tikko vīrs iegāja apcietināto istabā, ķēķī ienāca Kapitans - Gribētu rokas nomazgāt, nosmulējos ar to velna vācieti. - Es izbrīnījusies - Vai tas bija vācietis? - Vilchem Kempe, nu riktīgs vācietis!

Es gan varētu pastāstīts, ka mums veseli pagasti ir tādu “vāciešu”, bet neteicu neko. Vīrs esot aizvests, bet drīz palaists vaļā, jo nekas no viņam uzraktajiem noziegumiem nebijuši īsti. Vīrs pārnācis mājās un tad miris. Bijis vienkārši nelielas mājas rentnieks.

Visus, visus aizveda, kas vien gados jaunāki un var derēt kā darba spēks.

Vienā vakarā atveda divus vezumus jaunu meitu un salaida iekšā pa balkona durvīm. Uzdedzināja lielajā istabā galda lampu, salika ap apaļo galdu krēslus, sabēra uz galda vācu stiklenes un tad lūdza meitas apsēsties un uzcienāties. Meitas apsēdās gan, bet pie stiklenēm neķērās. Uz otrreizējo uzaicinājumu meitas korī atbildēja - Pateicamies, neesam izsalkušas. - Ķēķī nebija neviena istrebiķeļa, es uguni nededzināju un netraucēti varēju pa šķirbu skatīties. Šīs bija tās Ļeņingradas krievietes, kuras vairs negribēja braukt uz Krieviju atpakaļ. Kapitans staigā ap galdu, rokas [16.lp.] uz muguras. - Kā tas esot, - Kapitans gribot zināt - vai vācieši viņus ar varu veduši uz Latviju, jeb viņas nākušas no laba prāta? - Meitas sāka čākstēt visas uz reizi un Kapitans aizspieda pirkstiem ausis. Lai runājot pa vienai. Te nu Kapitans dabūja dzirdēt, ko nebija gaidījis.

Kad krievi pirms vāciešu ienākšanas atkāpušies, aizveduši visus uzturlīdzekļus, pat ne sprāguša zirga neatstājuši. Tur palikušas sievas ar maziem bērniem, tur veci un slimi cilvēki visi badā būtu apmiruši, ja neienākuši vācieši un nedevuši šiem maizi. Zināms, spējīgiem bijis jāstrādā (tāpat stāstīja arī Streļčenki). Tā šie tos gadus pie vāciešiem tīri labi nodzīvojuši un, kad vācieši bijuši spiesti atkāpties, nākušas bez bailēm līdzi. Tāpat arī te Latvijā veciem un bērniem dots uzturs. Jauniem, zināms, bijis jāstrādā. Bet tie Latvijas budži esot ļoti kulturāli cilvēki, šīs te daudz ko mācījušās - kā pareizi govis slaukt, kā sakņaugus kopt u.t.t. Kapitans nicīgi smīnēja. Vēl riņķu riņķiem ierunājies un meitas izprašņājis, lika tām iet uz mājām. - Ko? - meitas sāka kliegt. - Jūs mūs vešus atvedāt, un nu mums vajadzēs nakts laikā, melnā tumsā, kājām uz mājām iet! Mēs varam vai kur iekrist vai apmaldīties, vai mūs vilki var apēst!

Kapitans palika nepielūdzams - viņš esot šķūtniekus atlaidis, jauni šķūtnieki būšot tikai rīt ap desmitiem. Ja gribot, lai guļot te pa nakti… Meitas sāka lamāties - ja pie vāciešiem būtu pa nakti jāguļ, šās nemaz nebaidītos, bet krieviem šās neticot ne pusvārda! Tad nu meitas vairs neveda pa balkona durvīm, bet lika iet pa ķēķa durvīm. Meitas gāja visas barā, pēdējā atstiepa pakaļu un taisīja prrr. Citas smējās.

Tāpat otrā rītā izgāja diviem jauniem čigāniem, kuri noķerti, kāpēc izvairījušies no kara klausības. Kā Kapitans sāka bargākā balsī runāt, čigāni krita viņa priekšā ceļos un raudāja skaļās [17.lp.] balsīs. Vienam esot bijis bailes, ka viņu nenošauj, otrs apņēmis jaunu sievu un gribējis to kārtīgi “iegulēt”. Kad Kapitans rādīja laipnāku vaigu, čigāni mitējās gaudot un sāka mangot kādu drusku, ko uz tām bailēm iedzert. Kapitans arī ko deva.

Čigāni caur ķēķi iedami - Te nu bija, atveda kā kungus, nu jāiet kājām uz māju.

Otrā dienā lielie kungi nez kur paklīduši, palicis mājā tikai Nikolajs. Tam ar nekā ko darīt, tas iznāca ķēķī - vai es nevarētu salāpīt viņam bikses. Lai dod šurp. Nikolajs lielajā istabā bikses novilka un pa durvju šķirbu man padeva. Melnas diognālbikses no smalkiem ielāpiņiem sastiķētas, ceļgalos izirušas. Labi, ka trāpījās melna vilnas dzija, jo piemērotu ielāpu nekur raut. Neiešu taču savus melnos diognālbrunčus sagriezt priekš Nikolaja biksēm.

Te ķēķī gaidīja šķūtniece no Kaupēniem - Spāres Elza - liela smuka meita, tikai drusku dumja. Viņai jau esot septiņi gadi vecs puika, mēms. Bikses iedevu Elzai un liku ienest Nikolajam. Kas jāsaka? Nekas, tikai padod viņam bikses. Nevaru Elzu sagaidīt iznākam, tāpēc gāju raudzīt, vai Nikolajs nav Elzu noēdis. Ne, Elza ir “noēdusi” Nikolaju - atgāzusies gultā un rakājas viņam zem drēbēm - pa, pa, es jums pupus paraudzīšu… Elza neprata krieviski, Nikolajs latviski, tomēr sapratušies viņi bija un teicās iet uz gubeni zirgu apraudzīt. Atskrien nobijušies - jūsu vārtos ir mīna!

Kas par vārtiem? Kas par mīnu? Mēs jau sen esam atmīnēti. Eju līdzi. Tas ir bleķa bundžas vāciņš, iesalis ledū starp divviru gubeņa durvīm. Es saku, ka tas ir nekaitīgs, bet Nikolajs turas pretī, ka viņam mācīts - tādas izskatoties mīnas.

Ak, tur jau brauc Kapitans un Garais, vidū iespieduši vienu dāmu. Viņi atlaiž savu šķūtnieku un arī Elzu, lai brauc uz māju.

Kapitans ieved dāmu ēdamistabā un liek, lai padod viņai vakariņas, viņi ar Garo esot ciemā paēduši. Un kas ar Nikolaju? Vai [18.lp.] viņam dot vakariņas reizē ar dāmu? Nē, varbūt viņa mums būs jāarestē. Tad es dodu vakariņas Nikolajam vienā ēdamistabā, dāmai - otrā. Dāma ir krievu bēgle no Carskoje Selo. Tagad strādājot selekcijas stacijā Maz-Mežotnē. Meita viņai ejot Bauskas vidusskolā. Dāmai ir mētelis no brīnišķīgi vieglām ādām. Pie tā piesprausts pušķītis mākslīgu vijolīšu. Balti, smuki veltenīši. Tikai viss jau stipri panēsāts. Nabaga vecā sieviete! Arī viņai pa nakti bija jāguļ zināmajā gultā, un gulta čīkstēja… No rīta es viņai padevu brokastis, un viņa varēja iet uz māju Maz-Mežotnē aiz upes.

Svētdienas rītā, kad dāma bija aizgājusi, virtuvē apgrozījās Dambarēna māsa, uzcirtusies tumšzilā bikšu kostīmā. pgrozījās un izgāja, jo no kungiem neviens ķēķī nerādījās, kā jau svētdienas rītā. Tad sāka kungi nākt mazgāties, un durvis stāv vaļā. Kapitans stāv pie ēdamistabas loga, no kura redzama klēts un dārza celiņš. Tāds kā sagruzdējis, kā savītis - būs vai slikti gulējis… Garais slīpē bārdas nazi un svilpo meldiņu.

Uzreiz Kapitans spicē ausis - Kas tā tāda? - Garais pieskrien pie loga - Ak, tā jau tepat vietējā, latviete, tā mazā istrebiķeļa māsa, kas te pa ķēķi blandās, kas vēl griestos izšāva. - Nu, viņa jādabū rokā! - Vai tūliņ? - Nē, vēlāk, kad savāks ziņas…

Kāpēc Kapitans savītis? Kāpēc durakom domoi pošol?[4] Dienā mani satiek Antonija. (Bēgļu poliete, kura dzīvoja klēts istabā. Vīru viņai paņēma zaldātos un nošāva. Vecākais dēls, pūlēdamies ap tanku dūri, uzspridzinājās. Palika jaunākais, gadu 12, un meitene, gadi 3. Antonija bija smuka un nodarbojās ar šūšanu un tamborēšanu. Viņai bija arī govs.) Tātad Antonija mani satiek un stāsta, ka pag. naktī pie viņas ielauzies Kapitans un norāvis virtuvē viņu pie zemes. Viņa sākusi kliegt, izskrējis puika no istabas, ķēris malkas pagales un sācis sist Kapitanam pa galvu un muguru, šī arī [19.lp.] trūkusies augšā un par abiem izdzinuši Kapitanu kā suni.

Ak tā, tad jau gultas čīkstinātājs būs bijis Nikolajs, vai nu Garais gāja ar vecu sievu krāmēties… Gan jau Garais šodien ies uz Ārmanietes meitām.

Tas ir otrdienā vai trešdienā, kad Dambara Berta tiek “dabūta rokā”. Viņa mēģina smieties un amizēties, bet tiek norāta un pamācīta, ka nu būs jāatbild par vācu laika grēkiem. Ir savākti pierādījumi, kur viņa ir gājusi tad un ko darījusi tad, un Berta sāk klabināt zobus…

Tad viņu iesauc lielajā istabā un pratina tālāk. Kādu laiku dzirdama skaļa raudāšana. Tad arī tā apklust… Tad sāk čīkstēt gulta…

Kad mums atslēdz durvis, Berta vēl guļ, jeb izliekas aizmigusi. Ap desmitiem Nikolajs viņu modina - Berta, vai tu nemaz augšā necelsies, sāks nākt cilvēki! - Tad Berta ceļas un tiek izvadīta pa balkona durvīm.

Tanī svētdienā pie pusdienu galda ir no Bauskas viesis, majors. Grieta ir svētdienā brīva, ienāk ķēķī un saka - Māmiņ, ienāc it kā kādas vajadzības pēc un paskaties, kā majors ēd. - Majors ēd kā senlaikos romietis, atzvēlies uz kreisās rokas, kurā tur dakšiņā uzspraustu gaļas gabalu, tieši pret savu mirdzošo uzpleci. Labā rokā karote, ar kuru piestrebj zupu. Kājas plati iepletis, tālu zem galda izstieptas. Mūsu Kapitans grauž ar lielu troksni skrimšļu kauliņus un spļauj uz šķīvja.

Mūsējie aizbrauc Bauskas kungam līdz un nav pa nakti mājā. [20.lp.] Pārbrauc pirmdienā pret vakaru izgreznojušies medaļām. Viņi esot apbalvoti par labu darbu.

Kapitans un Nikolajs, kā jau krievi, ne tur “izslaukuma, ne izturības”, kā kādreiz Abreniešu Teodors teica par savām govīm (kad viņam nebij saimnieces), toties Benjamiņa dēls lielisks un iespaidīgs - spīdoši melni mati, lielisks sugs deguns, jauns, zalģanpelēks frencis ar mirdzošu medaļu, spīdoša brūna siksna, melnas bikses un spoži zābaki… Tie midales skal lillilillililli… ta zobensuksna iet gar vēderem sepper depper, cepper depper… un tu tik sauj… un tik sauj… un biskin uzdur… tas lieliskais feļetons no tiem laikiem, kad Izraēla tikko dibinājās un krievu lielinieki palīdzēja nevis arābiem, bet žīdiem un ar apkārtrakstu solīja 12000 rubļu katram, kurš pieteiksies iet pret arābiem karot. Jo žīdiem esot gan lielisks komandējošais sastāvs un daudz intendantu, bet trūkstot ierindnieku…

Mūsu kungiem sāka trūkt darba. Izbrauca gan šur, gan tur, bet atgriezās tukšā, visu laiku nebij likušies gar saimniekiem ne zinis, bet nu vienā rītā, kad saimnieks vēl nebij izbraucis, iesauc viņu lielajā istabā un apsēdina uz krēsla. Saimnieks tik nobijies, ka droši vien kājās nenostāvētu. - Viņš esot bijis lauksaimniecības bankas kasieris? - Jā. - Kādiem cilvēkiem vai organizācijām banka izsniegusi aizdevumus? - Visiem, kam bija droši galvinieki. - Tik īss, tik garš. Nu, saimniekam, zināms, bija droša aizmugure - māsas dēls pulkvedis krievu armijā. Jānis Zariņš, kritis pie Auces. Brāļameita Olga Masļenņikova - kara ārste ar vecākās leitnantes pakāpi. Bez tam, saimnieks 1944. gada vasarā, sākot ar jūlija mēnesi, nebij mājās dzīvojis, bet pie māsas Zariņienes. - Nevainojams saimnieks - Kapitans nosprieda.

Vienā dienā ap desmitiem no rīta ķēķī ienāk stalta sieviete, viņa esot aicināta nodot liecību. Es iznesu no iekšas labāku krēslu. Parastie gaidītāji sēdēja uz ķēķa soliņa. Viņa ir diezgan [21.lp.] plāni ģērbusies - pašaustas drēbes kostīms, melns ar baložpelēku un kājās garie zābaki. - Vai jūs neesat nosalusi? - Ne, esmu nokarsusi, jo nācu kājām no Punclavām, drusciņ atvilkšu elpu… - Man uzreiz radās traka interese - šitā tad būs Kņižkas kundze - Punclavu īpašniece. Es uzlielīju viņas kostīmu, un mēs sākām runāt par aušanas lietām. Pēc minūtēm desmit viņa iegāja pie kungiem. Kapitans viņu saņēma bargi, bet viņa atbildēja vēl bargāk. Redzams, viņai bija kādi neapgāžami pierādījumi, jo Kapitans atvainojās un izvadīja viņu pa balkona durvīm.

Punclavas ir lielas mājas jeb pusmuiža viņpus upei. 1943. gadā vasarā saimnieks mani sūtīja uz Punclavas kalēju pēc kādām pastalām. Atpakaļnākot es apskatīju Mežotnes pilskalnu un Mežotnes baznīcas dienvidu pusē atrodošos firstu Līvenu kapus. Izrādās, kāds firsts Līvens ir bijis sūtnis Anglijā. Tur viņam miruši divi dēli - Artūrs un Georgs - 7 un 8 gadu vecumā (jādomā, ar difterīti). Divas firstienes - Serafima un Marija - ir bijušas krievu ķeizariskā galma dāmas. Serafimai balta marmora sarkofāgs ar vecslāvu rakstu, Marijai (Krievijas ķeizarisko bērnu audzinātājai) - skaists piemineklis. Citiem kapiem tikai krusti. Mežotnes firsti Līveni bijuši pareizticīgie un cēlušies no līviem. Savu lielisko pili Latvijas laikā atdevuši pagastam, ko ierīkot lauksaimniecības skolu. Paši pārcēlušies uz Maz-Mežotni. Un nu, pagājušā - 1975. gada - rudenī Padomju Jaunatnē kāds students raksta, ka barons Līvens bijis viens viltīgs vecis - saticis, pastaigādamies parkā, kādu kalpa zēnu, iedevis viņam konfekti un licis aiziet uz vagaru, lai tas zēnu noper.

šādi trakumi mums jālasa! Kur jau mans vectēvs, dzimis 1825. gadā, vairs nekādus pēršanas laikus nav redzējis.

Kad es 1945. gada vasarā atkal gāju pāri upei gar firstu kapiem, tie bija izpostīti - Serafimas sarkofāgs apgāzts uz sāniem, un Marijas piemineklim nosista un aiznesta apgarotā galviņa. (Redzams, [22.lp.] postītājs ir bijis mākslas pazinējs.) Vecajā dziesmu grāmatā par krievu karotājiem rakstīts - Tie kauj, tie plēš, tie izposta - Ak, labi tam, kas miris…

Mazliet par Punclavām.

Pirmā kara laikā, kad zemgaliešiem pavēlēts evakuēties uz Krieviju, arī Punclavu saimnieks ar sievu un vienīgo meitu aizbraukuši uz Ukrainu. Tur vecie miruši, bet meita ar vīru, skolotu ukraini Kņižku, pārbraukuši Punclavās. Saveduši kārtībā karā izpostīto māju, dabūjuši divus bērnus - dēlu un meitu, un tad vīrs miris ar diloni.

Saimniece saimniekojusi saprātīgi un audzējusi dēlu un meitu. Vācu laikā dēls iesaukts leģionāros, jo māte domājusi, ka godīgāk iet leģionāros nekā blandīties pa mežu. 1944. gada vasarā dēls kritis karā - nāves ziņa bija avīzē. Un nu, 1945. gada februārī Kapitans uzbrūk mātei - kur viņa slēpjot dēlu?…

Vienā vakarā Kapitans viens pats mājās. Es dzīvoju pa ķēķi, jo nezinu, ko ar vakariņām darīt. Ienāk Kapitans. Grozās, žāvājas. Es paceļu krēslu, lai sēd. Noliek krēslu pašā ķēķa vidū, lai no sienām viņam kas neuzbrūk. Es par žīdiem atsaucos ļoti labi, sak, veca kultūras tauta - gudra un bagāta.

Vai nu viņam tas patīk vai nepatīk, bet viņš sāk stāstīt par neuzticīgām žīdietēm, ka žīdi nemaz tik labi neesot kā izliekoties. Es neko, klausos. Beidzot apķērās - Bet mēs taču neesam nopratinājuši jūsu dakteri! Nu gan mēs dabūtu sutu no savas priekšniecības! Ko? Kāds viņš izskatās? - (Varbūt viņš domāja, ka dakteris ir žīds?)

- Nu, paskatīsimies, uz kuru pusi viņa gudrība tiecās…

Nu man visu nakti rūpes par dakteri. Jau viņš tik daudz ir šinī karā cietis. Toreiz, kad tas septiņreiz ievainotais un “no gabaliem saliktais” vācu feldfēbelis bija gājis uzbrukumā (bez priekšniecības atļaujas) Mežotnes degvīna noliktavai, tikpat gudrs krievu virsnieks no aizupes gājis to pašu gardo avotiņu. Tur viņi nakts tumsā satikušies. Feldfēbelis dabūjis šņabi un šaņēmis gūstā desmit vai divpadsmit krievus, krievu virsnieks ar atlikušajiem zaldātiem meties bēgt. Iebēguši daktera mājā Pēkuļos, atraduši daktera sievu un četrus bērnus, saņēmuši gūstā un aizveduši uz pārupi. Māju izlaupījuši. Labi vēl, ka neturējuši gūstekņus pagrabā, bet laiduši pie saimniekiem strādāt.

Dakteris, pārbraucis no slimnieka un atradis savējos aizvestus, bezmaz aiz sirdssāpēm nenomiris.

Kad otrā rītā dakteriene veco dakteri atveda, Nikolajs viņu ielaida pa balkona durvīm. Es vairs dakteri nepazinu. Ja 1941. gadā viņš izskatījās kā Vācijas Vilhelms, tad pa šiem pāris gadiem pārvērties kā Kočubejs, vai kā to vīru sauca, kurš…[5]

Dakteris savu biogrāfiju nolasīja priekšā skaidrā un stiprā balsī. Tā bija nevainojama. Nikolajs pierakstīja. Izlaida dakteri pa durvīm un līdz vidum paklanījās. Dakteriene viņu ievīstīja lakatos un aizveda. Viņa bija daudz jaunāka par dakteri.

Tad Nikolajs ienāca ķēķī un pastāstīja, ka nu gan viņi drīz braukšot projām. Garais jau esot aizbraucis “vietraugos”, ja tā var teikt. Tagad viņi braukšot uz Kurzemi, kur vēl karojot. Viņš esot tik norūpējies, tik norūpējies par savu sieviņu. Ne viņai bijis naudas, ne malkas, un drīz gaidāms bērns. Un nekādi nevarot ar viņu sazināties. Viņš paķerts no darba vietas, nemaz uz dzīvokli nelaists atvadīties. Viņi tik braucot no vienas vietas uz otru, cilvēkus ķerdami un projām sūtīdami.

Viņai bija smuki uztaisīta gulta, un virs gultas pie sienas - dvieļu pakaramais dzelteni pulēts, ar brūniem iededzinātiem rakstiem.[6] Uz tā viņa svētdienās pakāra smalku linu dvieli platām tamborētām mežģīnēm galos. Vienā dvieļa galā krustdūrieniem izšūti burti M. B. [..]

Man bija astoņi gadi. Kaut nebiju vēl skolā gājusi, lasīt un rakstīt pratu. Made pie Liepiņiem bija tikai vienu gadu, tad aizgāja atpakaļ uz ērglēniešiem. Un nu šo dvieli 1945. gadā es ieraugu Nikolajam rokā. Viņi visi nāca ķēķī mazgāties, katrs ar savu dvieli.

- No kurienes viņam tāds dvielis? - jautāju. Latviešu meita iedevusi. Viņi nākot no Vidzemes, no Ērgļiem.

Ja tā, tad devēja būs bijusi Mades meitas meita.

No kurienes dvielis nācis… un uz kurieni aiziet…

Tad Kapitans taisīja atvadīšanās balli, ja tā var teikt, ne jau ar dancošanu, bet ar dzeršanu. Un lūdza arī saimnieku. Es atteicos, jo esmu nedzērāja; salikusi visu vajadzīgo uz galda, ieslēdzos istabā.

Nebij jau nekāda lielā balle - tikai Kapitans, saimnieks un Nikolajs. Kapitans ar saimnieku runāja un viens otru lielīja un slavēja. Nikolajs vairāk tikai dziedāja… Kapitan, kapitan soblazņiteļ… Kapitan, kapitan pogubiteļ…[7] Rītā ar mazu gaismiņu dauzīja pie durvīm, lai es ejot izdodot to gaļu, šķūtnieki jau esot klāt.

Gaļu nesa no klēts uz istabu, salika uz galda, saskaitīja gabalus un tad nesa uz ratiem. (Šoseja jau esot plika, tāpēc jābrauc ar ratiem.) Skaitītājs bija Nikolajs.

Kapitans ar saimnieku taisīja atvadīšanos pa krievu modei - apkampās un bučojās. Kad vīrieši bučojas, man tā kā vēmiens nāk, un es griežu acis uz otru pusi.

Trīs vezumi. Priekšējā kungi, vidējā gaļa, trešajā zaldāti.

Es pa logu noskatījos… ka tik atpakaļ vien negriežas…

Gar bufeti ejot, iemetu acis spogulī un nobijos - kas tā par sirmu, niknu veceni uz mani skatās? Īsta ragana.

Pa šīm trim nedēļām biju tā novecojusi un nosirmojusi, ka sevis vairs nepazinu…

Izvadījis krievus ienāk saimnieks - gribētu siltu ūdeni, ko nomazgāties - nosmulējos ar to vella krievu…

Tur nu ir tautu draudzība. Kā tu uz pavēli vari draudzēties? Ar sveštautieti, kura likumus un tikumus tu nepazīsti. Kura darbi un domas tev liekas aplami?…
____________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, M. Lingas mape, inv. Nr. 201, 1-25.lp. Oriģināls, mašīnraksts.

[1] Tā tekstā. Acīmredzot domāti iznīcinātāju bataljonu kaujinieki (no krievu истребители).

[2] Šeit tekstā izlaidums.

[3] Šeit tekstā izlaidums.

[4] Tā tekstā. Burtiski tulkojot no krievu valodas - kā muļķis mājās aizgājis.

[5] Oriģinālā teikums nav pabeigts.

[6] Acīmredzot šeit, tekstu pārrakstot, kaut kas ir izlaists.

[7] Kapteinis, kapteinis pavedinātājs… Kapteinis, kapteinis pazudinātājs… (krievu valodā).

Ievietots: 07.11.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV